Pilsonība

Ievads.

Pilsonība ir laikā un telpā noturīga personas politiski juridiska saikne ar attiecīgo valsti, kuras rezultātā persona ir attiecīgajā valsts konstitūcijā un likumdošanā paredzētu juridisko tiesību un pienākumu subjekts un vispilnīgākajā apjomā uzņemas atbildību pret valsti par savām darbībām, izmanto savas tiesības savu likumīgo interešu nodrošināšanai un valsts aizsardzību, kā valsts teritorijā tā arī ārpus tās.

Pilsonība ir saite, kas saista indivīdu ar valsti. Savukārt vai indivīds ir pilsonis nosaka likuma par pilsonību (pavalstniecību). Pats vārds “pavalstnieks” netieši norāda uz to attiecību dziļumu starp pilsoni un valsti.

Latvijas Republikā dažādos vēsturiskajos posmos bija pieņemti divi pilsonības (pavalstniecības) likumi. Pirmais “Likums par pavalstniecību” Latvijas valsts rašanās pašā sākumā 1919. gada 23. augustā un bija spēkā līdz 1940. gada 17. jūnija un otrais, “Pilsonības likums”, kurš tika pieņemts 1994. gada 22. jūlijā, pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. Kas viņos kopīgs un, kas atšķirīgs ir šī referāta mērķis.

KOPĪBAS UN ATŠKIRĪBAS.

Galvenā kopējā pazīme – abi likumi norāda tos nosacījumus, kuru izpilde ļauj indivīdam kļūt par Latvijas Republikas pilsonību.

Ir divi 1994. gada likuma panti, kuriem 1919. gada likumā analogi nav atrodami, tie ir:

·                     Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi;

·                     Latvijas pilsoņi ārvalstīs ir Latvijas valsts aizsardzībā.

Līdzīgu pantu 1919. gada pavalstniecības likumā nav.

Būtiska atšķirība ir, ka 1919. gada pavalstniecības likums noteica valsts pilsoņu kontingenta sastāvu. Tas ir noteikts šī likuma 1. pantā. Pilsoņu juridiskā saistība ar valsti, šo attiecību nodibināšana un izbeigšana ir noteikta pilsonības (pavalstniecības) likumā. Ilgāku laiku pastāvošas valsts pilsonības (pavalstniecības) likuma galvenais saturs ir noteikumi par pavalstniecības iegūšanu, izstāšanos no pavalstniecības vai tās zaudēšanu. Jaunas valsts pavalstniecības likuma saturā ir nepieciešams vēl viens svarīgs noteikums, tas ir, par pavalstnieku vai valsts pilsoņu pirmā kontingenta sastāvu. Kad nodibināja Latvijas valsti, teritoriju sastādošo apgabalu (Kurzemes, Vidzemes, Latgales) pastāvīgie iedzīvotāji tika ieskaitīti par Latvijas Republikas pilsoņiem, bet juridiskas noteiktības šai ziņā trūka. Likumu par pavalstniecību tautas Padome izdeva tikai 1919. gada 3. augustā, un pēc šī likuma 1. panta “par Latvijas pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata jau bija pirms 1. augusta 1914. gada piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šī likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā.” Latvijas pilsoņu pirmais kontingents tātad tika noteikts pēc saistības ar Latvijas Republikas teritoriju, pie kam šī saistība varēja būt kā faktiska, tā arī juridiska.

Savukārt 1994. gada pilsonības likums 1. pantā noteica, ka “Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti,” un 2. pantā aptver to personu loku, kuri var būt Latvijas pilsoņi:

·                     “Personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību.”

·                     “personas, kuras naturalizējušās vai citādi ieguvušas Latvijas pilsonību likumā noteiktā kārtībā”

·                     “sievietes, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919. gada 23. augusta likuma par pavalstniecību 7. pantu bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, un viņu pēcnācēji, ja šīs personas reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā.”

Šie daži punkti parāda, ka pilsoņu kontingenta izveides kritēriji ir dažādi. Lai kļūtu par pilsoni vadošais nav indivīda dzīvesvieta, bet arī viņa tiesiskais stāvoklis pēc 1919. gada pavalstniecības likuma, un arī paša vēlmes kļūt par pilsoni naturalizācijas ceļā. Šeit jūtams, ka 1994. gada likums ir stipri elastīgāks par savu priekšteci. Kaut arī 1919. gada likumā tika veikti labojumi, kuri radīja iespēju palielināt to indivīdu kopu, kuri varēja kļūt par pilsoņiem.

Tā 1921. gada 7. oktobrī Satversmes Sapulce izdeva papildinājumu pie likuma, pēc kura Latvijas pavalstniecības tika piešķirta arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuriem

·                     bijusi pastāvīga dzīves vieta Latvijas robežās vismaz pēdējos 20 gadus līdz 1914. gada 1. augustam,

·                     vai kuriem bijusi Latvijas robežās pastāvīga dzīves vieta līdz 1881. gadam,

kā arī šajos abos punktos minēto personu pēcnācējiem. Ar šo likuma papildinājumu dažas iedzīvotāju grupas palika neapmierinātas un prasīja pavalstniecības likuma grozīšanu, līdz beidzot 1927. gada 2. jūnijā tika pieņemti jauni pārgrozījumi un papildinājumi likumā par pavalstniecību. Ar šiem likuma grozījumiem 1921. gada papildinājumā noteiktais 20 nodzīvoto gadu cenzs pirms 1914. gada 1. augusta tika saīsināts uz 6. mēnešiem. Tā kā Latvijas pavalstniecībā pēc viņu vēlēšanas tagad varēja būt ieskaitīt visi tie, kas dzīvoja Latvijas robežās no 1925. gada 1. janvāra un varēja pierādīt, ka viņi dzīvojuši Latvijas robežās arī pēdējos 6 mēnešus pirms 1914. gada 1. augusta. Latvijas iedzīvotāju vienā daļa radās bažas, ka šis pavalstniecības likuma grozījums nepamatoti piešķirot Latvijas pilsonību daudziem, kam ar Latviju nav nekādu saistību, un tādēļ tika pat ierosināts tautas iniciatīvas ceļā likumprojekts par šo grozījumu atcelšanu. Saeima noraidīja šo likumprojektu, un 1927. gada 17. un 18. decembrī notikušajā tautas nobalsošanā šis likuma projekts arī netika pieņemts (tautas nobalsošanā bija piedalījušies 244372, t.i. tikai 22% balsstiesīgo pilsoņu), tā kā Saeimas pieņemtie 1927. gada 2. jūnija grozījumi un papildinājumi palika spēkā. Tajā pašā laikā bija arī noskaidrojies, ka nekāds lielais pavalstnieku pieplūdums nav gaidāms, jo pavalstniecību uz šī likuma pamata ieguva tikai daži tūkstoši personu, tāpēc arī sabiedrība vairs arī neprasīja nekādus grozījumus likumā. Uz šo pašu pavalstniecības likuma grozījumu pamata jūrniekiem bija iespējams nokārtot savu pavalstniecību, bez tam tika noteikts, ka Latvijas pavalstniecībā nevar tikt uzņemtas personas, kuras notiesātas “ar cietumu par mantkārīgos nolūkos izdarītiem noziegumu” vai arī ar bargāku sodu.

Šeit ir atrodama kopīga iezīme, arī 1994. gada likums paredz, ka par Latvijas pilsoni nevar kļūt kriminālsodīta persona.

Īpaši jāpiemin 1994. gada likuma nodaļa par naturalizāciju. Likuma 11. pantā ir uzskaitīti iespējamie gadījumi, kas ierobežo naturalizāciju, pareizāk, neļauj kļūt par Latvijas pilsoni. Tā ir saistība ar citu valstu bruņotajiem spēkiem, specdienestiem un noteiktām politiskajām organizācijām. 1919. gada likumā tādu nosacījumu nav. Tur 3. pantā ir teikts, ka personām, kurām likuma izdošanas laikā, Latvijā pastāvīga dzīves vieta, bet kuras neapmierina 1. pantā minētās prasības 6. mēnešu laikā no likuma izsludināšanas dienas varēja iesniegt iekšlietu ministram lūgumu par uzņemšanu Latvijas pavalstniecībā. Citu valstu pavalstniekus pēc likuma 4. panta pēc viņu lūguma iekšlietu ministram Ministru kabinets var uzņemt Latvijas pavalstniecībā pēc piecu gadu nepārtrauktas nodzīvošanas robežās; bez šādas nodzīvošanas cenza ārzemnieks var iegūt Latvijas pavalstniecību tikai ar likumdevējas iestādes lēmumu, un arī tikai gadījumā, ja ir iespējams atsaukties uz atsevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā.

Šīs krasās atšķirības likumā parāda to, ka katrs likums ir kā sava laika spogulis, ar savu naivitāti un bērnišķo vienkāršību no vienas puses un ar nopietniem, nobrieduša cilvēka vaibstiem – no otras.

Interesanta īpatnība, ka 1919. gada likumā nav atrunāta latviešu valodas prasme, Latvijas Satversmes, konstitucionālā likuma “Par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem” zināšana, kā kritērijs pilsonības iegūšanai. 1919. gada likums paredz tikai zvērestu un svinīgo solījumu. Šī īpatnība pierāda minējumu, ka katrs likums ir sava laika attēls.

Interesanta atšķirība ir, ka 1994. gada likuma 5. pants par Latvijas pilsonības saglabāšanas tiesībām noslēdzot laulības, pilsonība netiek zaudēta (neatkarīgi no dzimuma), savukārt 1919. gada likumā ir noteikts, ka sieviete ar došanos laulībā pāriet vīra pavalstniecībā, bet pēc laulības izbeigšanās bijusī Latvijas pavalstniece iegūst atpakaļ atvieglotā kārtībā Latvijas pavalstniecību.

Kopīgs abiem likumiem ir tas, ka tie neatzīst dubulto pavalstniecību 1919. gada likuma 8. pants nosaka, ka “neviens nedrīkst vienā un tanī pašā laikā būt par pavalstnieku Latvijā un kādā citā valstī; pretējā gadījumā viņš zaudē Latvijas pavalstniecību”. Bet 1994. gada likumā vēl ir minēti citi gadījumi, kad ar tiesas spriedumu var pilsonību atņemt: bez Ministru kabineta atļaujas dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, ir sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas un tādejādi nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību.

No 1919. gada likuma 9. panta seko, Latvijas pilsoņi varēja izstāties no Latvijas pavalstniecības iesniedzot par to lūgumu iekšlietu ministram, bet lūgumā bija jāuzrāda, kādas valsts pavalstniecībā lūdzējs vēlējās stāties un bija jāpievieno apliecinošs dokuments no tās valsts, ka tā ir ar mieru uzņemt lūdzēju savā pavalstniecībā. Savukārt 1994. gada likumā ir paredzēti gadījumi, kad var noraidīt atteikšanās iesniegumu, ja personai ir neizpildītas saistības pret valsti vai arī persona nav izpildījusi obligātā aktīvā militārā dienesta pienākumus.

NOBEIGUMS.

 Latvija kā brīva un neatkarīga valsts ir jau divas reizes izkarojusi vietu zem saules. Pirmo reizi atbrīvojoties no kādreiz varenās Krievijas impērijas, otrreiz – no komunisma maldu apņemtās Padomju Savienības. Abas reizes nav bijušas vieglas. Abās reizēs ir bijuši atšķirīgi apstākļi kādos šie likumi tapuši. Tāpēc droši var secināt, ka likumu savstarpējās atšķirības ir apliecinājums, ka laiks nestāv uz vietas. Jaunu pilsoņa un valsts attiecību, konstitucionālā brieduma apliecinājums.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA:

1.                     1919. gada 23. augusta “Likums par pavalstniecību”.

2.                     1994. gada 22. jūlija “Pilsonības likums”.

3.                     K. Dišlers “Ievads Latvijas valststiesību zinātnē”, R. 1930.

4.                     Latvijas valsts tiesības (LU Juridiskās fakultātē lasītās lekcijas 1920 gados.), R. 1992.