POLITIKAS IGNORANCE, UZTICAMĪBA, RACIONĀLI PAREDZĒJUMI UN PROGNOZĒŠANA

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

Ekonomikas un vadības fakultāte grāmatvedības institūts

MAKROEKONOMIKĀS POLITISKĀS DEBATES

POLITIKAS IGNORANCE, UZTICAMĪBA, RACIONĀLI PAREDZĒJUMI UN PROGNOZĒŠANA

                                                            Neklātienes nodaļas

                                                “Grāmatvedība,analīze

                                                             un audits” II kursa

                                                             G₂ grupas studentes

                                                               Gaičenko Sigita

                                                                   Grundule Anda

                                                                   Bērtule Maira

                                                                   Auziņa Sniedze

                                                                   Rulle Aija

                                                                   Rudzinska Liesma

                                                                   Liepiņa Ilze

                                                                   Amurova Lilija

                                                                   Kolmakova Jana

RĪGA 2000

                 Mēs vai nu pārspīlējam savas ciešanas, vai aizsteidzamies tām priekšā, vai pat izdomājam tās. To pilnā mērā var teikt par Latvijas ekonomikas situācijas novērtējumu un prognozēm.

                

                 Pašreizējo situāciju nevar saukt nedz par krīzi, nedz arī par krišanu kaut kādā bedrē. Ja uz to, kas notiek Latvijā, paraugās Eiropas un visas pasaules kontekstā un ar skaidrām acīm, tad pie mums citādi nekas īpaši slikts nenotiek.

                 Pēc Centrālās Statistikas datiem pagājušajā gadā iekšzemes kopprodukts salīdzinot ar 1998.gadu palielinājies par 0,1%. Latvijas tautsaimniecība tomēr ir spējusi pārvarēt krīzi, kas spilgti izpaudās 1999.gada pirmajā pusē, un kopumā uzrāda nelielu pieaugumu (Tabula Nr.1).

                 Uz lielu ekonomisko izaugsmi 2000.gadā cerēt nevar, bet 4 vai 5% apmērā iekžemes kopprodukta pieaugums Latvijā būs. Tāpēc, ka uzņēmēji strādā. Krievijas krīzes spaidīti, viņi meklē jaunus tirgus un jaunus produktus, ko ražot un piedāvāt maksātspējīgiem pircējiem par pieņemamu cenu. Notiek progresīvs process, arvien vairāk uzņēmēju labprāt grib strādāt likumīgi un godīgi, maksājot nodokļus. Pieaug arī ārvalstu investīcijas Latvijā. Centrālās Statistikas pārvaldes dati liecina ka kopējais uzkrātais ārvalstu investīciju apjoms 2000.gada 1.janvārī sasniedza 3051 milj.Ls šīs summas veidojas no dažādu veidu finansu ieguldījumiem, ko mūsu tautsaimniecība ir saņēmusi no ārzemēm. Galvenās ārvalstu investīciju sastāvdaļas ir aizdevumi, noguldījumi Latvijas kredītiestādēs, kā arī ieguldījumi uzņēmumu pamatkapitālā. (Tabula Nr.2). Ārzemju ieguldītāji tikai nedaudz nogaida un tad nāks drošāk uz Latviju. Nacionālā valūta ir stabila. Pozitīvu vēstnešu, ja labi grib, var atrast krietni vairāk nekā posta solītāju.

                 Protams, labais ir jārada. Un uzņēmēji to dara, paļaudamies tikai uz sevi, jo no valdības un tās iestādēm nekādu realu pretīmnākšanu nav iespējams sagaidīt, valdība aizņemta ar eksistenciāliem jautājumiem, piemēram par privatizāciju, cik ilgi vilcināt, lai atlikušie kumosi tiktu īstajiem pretendentiem. Un sarežģītajā valsts finansu situācijā samazināt izdevumus valdībai arī negribas. Protams valdība pieņem neskaitāmus tiesību aktus, rīkojumus un likumprojektus. Tikai jājautā, cik no tiem ir paredzēti uzņēmējdarbības veicināšanai vai vismaz netraucēšanai? Visai maz. Koncepciju gan tapis padaudz, tostarp daži tīri ciešami, piemēram, par atbalstu uzņēmējdarbībai, bet nav nedz naudas, nedz īstas politiskās gribas to tūliņ sākt īstenot un domāt par valsti kopumā, turklāt no ilglaicīgas attīstības viedokļa. Tālāk par vienas valdības, vienas Saeimas mūžu valdnieku skaits nesniedzas. Varbūt kaut kad privatizācijas beigās un naudas pumpju trūkums piespiedīs viņus to darīt, kad nebūs vairs, ko sadalīt. Bet tikmēr uzņēmēji savās pūlēs būs vientuļi. Labi, ka Latvijas ekonomika pati tā ieeļļojusies, ka iet uz priekšu un tās gaitu kādi neprašas vairs nevar īpaši sabojāt. Uzņēmēji ar latvisku cītību un neatlaidību izvilks Latviju pie puslīdz laba iznākuma. Bet ko izvilks Latvijas pārvaldnieki? Mēdz teikt, ka katram tiek pēc nopelniem. Labi darbi ir jāprasa un jāgaida ne tikai no citiem, bet jādara arī pašiem.

                 Politiķi parasti ir tie, kurus uzņēmēji savās neveiksmēs vaino pirmos. Vai šie pārmetumi vienmēr ir nepelnīti? Cik bieži politiķiem pietrūkst prāta un godīguma?

                 Patlaban sastopamies ar kļūdām, kuras pieļāva, kad vēl bija ministra Godmaņa valdība. Teicami tika galā ar neatkarības atjaunošanu un valsts robežas, muitas un valūtas izveidošanu, bet turpinājums ekonomiskajā jomā nebija tik veiksmīgs, jo stratēģija netika izstrādāta pietiekami labi. Tāpēc virzība tikai uz visa vecā noliegšanu nebija pareiza. Tika pieņemti nekompetenti lēmumi no valdības puses. Ekonomiskajā politikā bija nepilnīga informācija, līdz ar to priekš diletantiem tā bija “laba augsne”, lai piedāvātu vilinošus priekšlikumus kuri ātri atrisina sarežģītas makroekonomikas problēmas. Vajadzēja radīt bāzi, lai orientētos uz Rietumiem, bet Latvijā notika gan haotisks, gan organizēts rūpniecības sabrukums. Bija nepieciešama politiskā orientācija gan uz Austrumiem, gan Rietumiem. Ir daudz politisku kļūdu, kur kašķēšanās dēļ daudz zaudējām. Primārais visos jautājumos Latvijā ir politiskais aspekts, kas pārvēršas par ekonomisko problēmu. Daudziem biznesa ļaudīm, īpaši ārzemniekiem, nav skaidrs, kāda ir valsts attieksme pret uzņēmejiem un uzņēmējdarbības attīstību. Ir divas iespējas valsts iejaukšanās un dabiska vide, kurā konkurence nosaka attīstību. Ekonomiski politiskie grupējumi mēģina manipulēt ar valsts struktūrām, lai radītu sev labumu. Aizmirstam, ka valsts funkcionē, lai radītu labumu visiem. Latvijā nav filozofijas, uz kuru pamatojoties mēs kā iedzīvotāju kopums attīstāmies.

                 Valstij iespējami maz jāiejaucas uzņēmējdarbībā un jāļauj uzņēmējiem mierīgi strādāt. Galvenais likumiem jābūt ilgstoši nemainīgiem. Tā, piemēram, uzņēmēji zina, kādi būs nodokļu likumi nākotnē. Uzņēmēji plāno akcīzes nodokli četrus gadus uz priekšu, bet valdība paceļ to no diviem līdz četriem cantīmiem par vienību tikai tāpēc, ka nav ieņēmumu budžetā. Situācija tagad diemžēl nav tā patīkamākā. Ministrijās uztraucās, ka tiek gatavoti grozījumi likumos vai Ministru kabineta noteikumos, lai stabilizētu situāciju, bet uzņēmējiem tas var apgrūtināt dzīvi. Nevar pieļaut situāciju, kad politiskās partijas nevēlas izvērtēt, piemēram, “elektrības nodokļa” ieviešanas ekonomiskās sekas. Kā apgalvo premjerministrs, plānots, ka 51% visas “elektrības nodokļa” naudas dos rūpniecība. Tātad 12 gadu laikā rūpniecībai kopumā papildus līdzšinējiem izdevumiem būs jāmaksā aptuveni 40 milj.Ls.

                 Jebkuram uzņēmumam līdzekļi, kas paliek pāri pēc tekošo izdevumu segšanas, jāizmanto diviem mērķiem. Pirmkārt, jaunām investīcijām, tostarp rūpniecības modernizācijai. Otrkārt, dividendēm īpašniekiem. Tātad plānotais “elektrības nodoklis” nozīmēs to, ka 12 gadu laikā rūpniecība kopumā investēs modernizācijā par 40 milj.Ls mazāk vai arī par šādu summu būs jāsamazina rūpnīcu īpašnieku ienākumi. Ja rūpnīcu īpašniekiem samazināsies plānotie ienākumi no dividendēm, tas neapšaubāmi pasliktinās investīciju klimatu Latvijā, un ārvalstu investori rūpniecībā no savām investīcijām gūs mazāku labumu. Šāds solis noteikti samazinās investīciju piesaisti. Savukārt, ja investori turpinās novirzīt peļņu dividendēm tādā pašā apjomā kā iepriekš, Nacionālās bibliotēkas finansēšana tādā formā, kā to piedāvā valdība, nozīmēs atteikšanos no modernizācijas.

                 Faktiski Saeimai vajadzēs lemt par izvēli kādu nākotnes Latviju deputāti vēlas redzēt. Latviju ar modernu bibliotēku, bet atpalikušu rūpniecību. Vai Latviju bez “stikla kalna” Rīgas centrā, bet ar modernizētu rūpniecību.

                 Paredzējumi bieži neattaisnojas, tie izkropļo uzskatus par realitāti. Paredzējumu teorija vispirms pauž pasaules uzskatu, kura saknes sniedzas filosofijā un psiholoģijā. Analīzes priekšnoteikumi ir orientēti uz aktīvu cilvēku. Paredzējumos, sabiedrība izmanto visu pieejamo informāciju, bet ekonomikā visu izlemj tirgus racionālisms. Eksistē elastīgas cenas un darba algas. Racionalitātes teorija izskatās qptimistiska un efektīva, tomēr kopumā netiek ievērots konservatīvisms, kas piemīt vairākumam sabiedrības. Ir izplatīta kritisko situāciju pārvērtēšana vai nenovērtēšana, kas izriet no inflācijas, bezdarba un citiem ekonomiskiem procesiem un saglabājas iespēja informatīvi apstrādāt “sabiedrības masas” un manipulēt ar to apziņu.

                 Satraukumu izraisa nestabilitāte. Uzņēmēji ir gatavi lielām grūtībām, bet jāzina, kad tās būs. Uzņēmēji sāk neuzticēties ne tikai atsevišķām amata personām, bet arī valdībai kopumā. Jo valdība var atteikties no saviem solījumiem. Piemēram, valdība paziņo, ka būs nodokļu atvieglojumi, ja būs ienākumi no investīcijām, lai piesaistītu kapitālu kādā noteiktā nozarē vai reģionā. Kad kapitāls ir investēts valdība atsakās no saviem solījumiem samazināt nodokli motivējot ar to ka radīsies budžeta deficīta palielinājums. Stabila politika, kura nesola nekādus dižus solījumus, izraisa uzņēmējos lielāku uzticību un visumā rod labvēlīgus apstākļus ilgtermiņa ekonomikas attīstībai. Bažas rada arī organizatorisks jautājums Latvijas ministrijās pie sienām drīz vairs nebūs vietas, kur piekārt kārtējā ministra portretu. Dažs ministrs savā amatā bijis jau divreiz. Politiskajai kadru mainībai līdzi nāk ekonomisko nosacījumu maiņa.

                 Politiķu ietekme uz likumdošanu atkarīga no tā, kā katrā valstī veidojas likumu un lēmumu pieņemšanas mehānisms. Cik daudz birokrātija var ietekmēt likumdevējus un politiķus? Latvijā ierēdņi var piedalīties valdības programmu tapšanā, tāpēc rodas arī iespēja netieši ietekmēt politisko partiju nostādnes. Pamatnostādnes jārada politiskajām partijām, kuras nāk pie varas, un ierēdņiem šīs programmas būtu jāīsteno.

                 Politikā un valsts pārvaldē jāienāk jauniem cilvēkiem, lai politiskie lēmumi nepamatotos tikai uz uzņēmēju un ilgadēja politiķa pazīšanos. Atbildīgos amatos jāizvairās likt cilvēkus, kuri ir veci profesionāļi. Vieglāk ir pareizi iemācīt dejot iesācēju, nevis no jauna iemācīt vecu dejotāju spert jaunus soļus. Nav gan skaidri definēti lobisma principi politikā, bet ekonomisko lēmumu pieņemšanā jābūt “caurspīdīgumam”. Par būtiskiem lēmumiem jādiskutē publiski, nevis varas gaiteņos. Jo vairāk pušu, kuras pārstāv kādas grupas intereses, piedalīsies diskusijā, jo objektīvāks būs lēmums.

                 Mums ir labi politiķi, bet ir arī tādi, turklāt augstos amatos, kuri vienkārši nāk rupji pārstāvēt kāda intereses, lai panāktu atsevišķu lēmumu pieņemšanu. Turklāt viņi ir izcili demagodi viņi spēj iesaistīt savu taisnību ar kristāldzidrajiem, kuriem ir idealoģiska bāze un izpratne par attīstību.

                 Mums visiem jādomā, kur savā valstī ņemsim naudu. Cik maz runājam par budžeta ieņēmumu daļu. Izdevuma daļa interesē visus, bet nacionālā kapitāla aprite, nodarbinātība un uzņēmējdarbības veicināšana pamesta novārtā. Jābūt uzticībai kā no valdības tā no uzņēmēju un iedzīvotāju puses. Valdības uzdevums ir sistemātiski kontrolēt budžeta deficīta dinamiku un to samazināt, novērst inflāciju līdz minimumam. Bieži lai to izpildītu trūkst zināšanu kopīgā makroekonomikas noregulēšanā un nav pieredzes valdībai darbību koordinācijā ar citām iestādēm. Uzņēmējiem jāsadarbojas ar valdību un kopā jāizstrādā tālākie ekonomiskie uzdevumi.

                 Politikā joprojām trūkst konkurences. Patlaban parādījušies jauni politiskie spēki un konkurence pieaug. No tās iegūst patērētājs, kurš gaida labāku politisko valdību. Līdz šim partiju vājums bija galvenais iemesls politiskās sistēmas nestabilitātei. Ienākot jaunām partijām, kuras izvirza augstākus ētiskos un morāles standartus un kuras mēģina izveidot jaunu politiskās kultūras līmeni politiķu attiecībās, politiķi spiesti piemēroties labākajiem. Partijas sacenšas, piedāvājot labākus problēmu risinājumus, nevis savstarpēji nomelno cita citu, personīgās ambīcijas liekot pāri valsts interesēm.

                 Mūsu valsts ir pārejas stadijā. Uzņēmējiem, tāpat kā citiem iedzīvotājiem, bija negatīva attieksme pret organizācijām, kurās pārstāvētas kādas intereses, jo padomju laikos arodbiedrības un partijas bija obligātas. Tikai nesen uzņēmēji saprata, ka viņiem ir jāapvienojas, ka šis process nav diktēts, bet ir nepieciešamība. Piemēram, Latvijas arodu savienības Enerģija iniciatīva ir apsveicama kaut vai tādēļ, ka tā ir Latvijā pirmā organizētā akcija referenduma uzsākšanai, ko ierosinājusi nepolitiska organizācija. Tas apliecina to, ka valdības un valdošās elites afēras rada ne tikai līdz šim pierasto apātiju pret valsts varu, bet arī pretēju reakciju, daudzi pilsoņi vēlas iesaistīties valsts pārvaldē ne tikai vēlēšanu laikā, bet arī starpvēlēšanu periodā, aktīvi izsakot protestus, aicinot uz referendumiem u.tt. Arī šobrīd nopietnā opozīcijā pret valdības ieplānoto elektrības nodokli iestājas tikai Latvijas laikraksti un paši pilsoņi, kuri aktīvi pauž protestu. Uzņēmēju grupas sapratušas, ka vajadzīgs dialogs ar valdību, bet patlaban no tām tiek gaidīta ekspertīze konkrētos jautājumos. Ja grupa varēs veikt ekspertīzi kādā jautājumā, tā tiks iesaistīta valdības darbā. Valsts attīstības tempi ir ļoti ātri, un nav laika tukšām sarunām. Lēmumi jāpieņem ļoti strauji. Pozitīva pieredze ir tieši nelaimīgajā cūku karā, kad cūku audzētāju asociācija vaica ekspertīzi, un uz viņu sniegtās informācijas pamata valdība varēja pieņemt lēmumu.

                 Bet ne visi uzņēmēji, ņemot vērā konkurenci, ir gatavi pilnībā apvienoties. Tāpēc parādās deputāti staigātāji, kuri pārstāv atsevišķu uzņēmēju intereses. Latvijā joprojām nav nedz likumdošanas aktu, nedz finansiālo instrumentu, kā strādāt ar interešu grupām. Jārada mehānisms, kā interešu grupas iesaistīt valsts darbībā, sākot no problēmas noteikšanas līdz lēmuma ieviešanai. Pagaidām tas notiek stihiski un neregulāri: uzņēmēji vēršas pie valdības, tā dažkārt pie uzņēmējiem.

                 Nav slikti, ja partijas deleģē savus pārstāvjus uzņēmumos pildīt pilnvarnieka funkcijas, bet gribētos, lai šie cilvēki ir profesionāli. Diemžēl katrā padomē ir tādi locekļi, kuri grib publiski parādīt, ka rūpējas par tautu, bet nepadomā, ka viņu darbība ekonomiski nav pareiza. Šie cilvēki atbildīgā brīdi uzvedas kā politiķi, nevis uzņēmēji. Ārzemnieki, kuri ir šajā uzņēmumā, ar nožēlu skatās, kā rīkojas mūsu politiķi. Uz laiku jāaizmirst politiskā piederība un jādomā, kā uzņēmums attīstīsies un ko tas dos Latvijai.

                 Negribētos būt tik pesimistiskiem. Mūsu valsts šajā īsajā laika posmā ir fantastiski mainījusies. Nepieciešams tikai dialogs starp valdību un uzņēmējiem.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.    Laikraksts “Dienas Bizness”

2.    Centrālās Statistikas pārvaldes dati

3.    Žurnāls “Kapitāls”