No zemkopju ciemiem līdz valstij.
Sākumā šumeri dzīvoja ciemos. Ciemi izveidojās
augstākās vietās, lai tos nesassniegtu plūdi. Ciemus citu no cita atdalīja
purvi vai smiltāji. Svarīgi kopīgi veicami uzdevumi lika ciemiem apvienoties.
Vajadzēja nosusināt purvus, ierīkot kanālus, dambjus un ūdenskrātuves.
Apūdeņošanas ierīču izveidošana palielināja zemkopībai izmantojamās zemes.
Divupe tagad spēja paēdinat vairāk cilvāku. Ciemu skaits pieauga. Tie
izveidojās nelielā attalumā cits no cita. Starp ciemiem notika cīņas par zemi
un ūdeni. Bija jāatvaira arī kaimiņu cilšu uzbrukumi. Nereti tuvākie ciemi
apvienojās uzbrukumiem un aizsardzībai.
Attīstoties saimniecībai, radās
nabadzīgie un bagātie, atkarīgie un ietekmīgie.. Kopīgais darbs, savaldot
plūdus, kopējas cīņas pret kaimiņu ciltīm iemācija pakļauties
kopējai valdībai un likumiem. Radās cilvēki, kuri vadīja, pavēlēja un kuriem
pārejie paklausīja. Izveidojās valsts
ar valdnieku priekšgalā. Tas notika
4. gt. p.m.ē. Šumeru valdnieku sauca lugala
– “lielais vīrs”.
Augstākais priesteris un valdnieks.
Pilsētvalsts priekšgalā bija
valdnieks. Vienlaikus viņš bija arī augstākais priesteris.Valdnieka vara bija
ļoti liela. Pēc šumeru ticējuma, varu
viņam bija devuši dievi, un valdnieks valdīja dievu vārdā. Viņam parādija
dievišķus pagodinājumus. Valdniekam bija daudz palīgu, kas izpildīja viņa
rīkojumus. Tie bija augstākie un zemākie ierēdņi. Valdnieka rīcibā atradās
karaspēks, un viņš bija tā pavēlnieks. Visiem vajadzēja paļauties valdnieka
gribai. Valdnieka vara bija nežēlīga. Senos rakstos kāds Divupes valdnieks
stāsta : “Kā viesuļvētra es visu izpostīju, nodedzināju, nolīdzināju ar zemi;
cilvēkus – gan lielus, gan mazus es sagūstiju.”
Valdnieka varas zīme bija īpašs
apgērbs, kādu nedrīkstēja valkāt neviens cits. Viņa galvu apņēma grezns apsējs
– diadēma. Valdnieks sēdēja īpašā
izrotātā krēsla – tronī un rokā
turēja varas zīmi – zizli, kas rotāts
ar grebumiem un dārgakmeņiem.
Valdnieka pienākumi.
Valdnieks pildīja svarīgus
pienākumus. Vissvarīgakais no tiem – rupēties per valsti un tautu. Valdnieks
gādāja par mieru un kārtibu valstī, aizsargāja tautu pret ienaidniekiem. Viņam
bija jārūpējas par tempļu būvi dieviem, par apūdeņošanas ierīču iekārtošanu un
uzturēšanu kārtibā. Valdnieks bija atbildīgs par to, lai tauta būtu paēdusi.
Neražas gadījumā vai ari pēc ienaidnieka postoša iebrukuma valdnieks un
priesteri no pils un tempļu noliktavām izsniedza pārtiku, aizdeva sēklu sējai.
Viņam bija jāgadā par bāreņiem un atraitnēm.
Tā kā valstis nereti karoja savā
starpā, valdnieks vadīja karaspēku kaujas. Viņš sūtija sūtņus pie kaimiņu zemju
valdniekiem un pieņēma kaimiņu valdnieku sūtņus savā pilī, slēdza līgumus ar
citu zemju valdniekiem. Valdnieks – priesteris upurēja dieviem un vadīja svētkus
par godu dieviem.
Valdnieks bija bagāts. Viņam
piederēja daudz lielu saimniecību, daudz amatnieku darbnīcu. Valdnieks saņēma
karalaupījuma lielāko daļu. Viņa mantnīcās plūda iedzīvotāju nodevas. Valdieks
dzīvoja lepnā pilī greznibā. Viņu apkalpoja vesels pulks kalpotāju.
Arheologiskie izrakumi Ūras valdnieka kapenēs parāda tikai niecīgu daļu no šīs
bagatības – to daļu, ko deva līdzi mirušajam valdniekam kapā. Tie bija skaisti
izgreznoti ieroči un sadzīves priekšmeti, brīnišķīgas rotaslietas no zelta,
sudraba, dārgakmeņiem un daudz citu dārgumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru