Seno grieķu saimnieciskā dzīve.

Seno grieķu saimnieciskā dzīve

Amatniecība

Tirdzniecība

Grieķu kolonijas

Seno romiešu saimnieciskā dzīve

Romiešu muižas

Brīvie zemnieki

Lielpilsēta - Roma

Lauksaimniecība

Grieķu zemnieki bija savas zemes gabala īpašnieki. Viņi varēja to pirkt, pārdot un mantot. Zemnieks zemi apstrādāja pats kopā ar ģimeni. Dažreiz viņš nolīga palīgu. Vergus lauku darbos izmantoja maz.

Grieķijā labi auga vīnogas un olīvas. No kurām ražoja vīnu un olīveļļu, ko bieži vien eksportēja uz citām zemēm. Savukārt visvairāk ievesta tika labība, jo tā netika izaudzēta pietiekošā daudzumā.

No mājlopiem visvērtīgākie bija vērši. Tika attīstīta aitu un kazu audzēšana. Zemnieki turēja arī cūkas un mājputnus. Zirgus varēja atļauties tikai bagātie, jo tie bija ļoti dārgi.

Amatniecība.

Grieķi bija ļoti prasmīgi amatnieki. Viņi izgatavoja visdažādākos priekšmetus ne tikai savām vajadzībām bet arī izvešanai uz citām valstīm. Meistaram pašam bija sava darbnīca. Kopā ar viņu strādāja dēli vai nolīgti strādnieki un daži vergi. Lielu darbnīcu, kur strādātu vairāk par 20 cilvēkiem, nebija daudz.

Podnieka amats bija viens no svarīgākajiem amatiem senatnē. Senie grieķi visvairāk lietoja māla traukus. Grieķu podnieku ražojumi bija daudzveidīgi, izturīgi un, galvenais, ļoti skaisti. Tos pirka visā senajā pasaulē.

Tirdzniecība.

Grieķijā bija daudz nozīmīgu tirdzniecības pilsētas bet galvenā no tām bija Atēnas. Pēc kara ar Persiju Atēnām piederēja vislielākā flote. Tā kontrolēja kuģniecību visā Egeja jūrā. Atēnu Kuģi bija sastopami visā Melnajā un Vidusjūrā.  Atēnu osta bija Pireja. Pirejas tirdzniecības ostā vienlaicīgi varēja noenkuroties ap 400 kuģu. Pireja izveidojās par mazu pilsētiņu. Te dzīvoja kuģu īpašnieki, tirgotāji, jūrnieki, utt.

Grieķijas pilsētu tirgos notika rosīga tirdzniecība ar dažādiem produktiem, apģērbu, apaviem, ieročiem, keramiku un citām patēriņa precēm. Tirgojās, galvenokārt, paši zemnieki un amatnieki, kā arī sīktirgotāji, kas uzpirka viņu preces. Uzpircēji ievērojamu daļu preču iepirka no saimniekiem galvenokārt eksportam, nevis iekšējām tirgum.

Vergturu sabiedrība attīstijusies preču saimniecība sadūrās ar neizbēgamām grūtībām – ar vietējo polisu tirgus ierobežotību. Tiešie ražotāji – vergi – neko nepirka, bet brīvo amatnieku izputēšana, kas bija saistīta ar vergu darba izmantošanu amatniecība, mazināja arī brīvo amatnieku pirktspēju. Šādos apstākļos ļoti svarīgi nozīmi ieguva ārējās tirdzniecības sakari. Sakarā ar konkurenci ārējā tirdzniecībā radās konflikti starp tirdzniecības un amatniecības polisām: starp Atēnām un Korintu, starp Atēnām un Megarām utt. Attīstijās jūras tirdzniecība kas solīja ienākumus, taču tajā pašā laikā bija saistīta ar risku. Tirgotājus un jūras braucējus vienmēr apdraudēja jūras stihijas un pirāti.

Arējā tirdzniecība pamatojās uz cenu starpību, kas pastāvēja starp vienām un tām pašām precēm dažādās valstīs. Tika izvesti vietējie izstrādājumi, kurus neražoja pārējos apvidos, un greznuma priekšmeti. Attīstijās tieši jūras tirdzniecība, jo preču pārvadāšana pa sauszemi, izmantojot jūga lopus, bija ievērojami grūtāka un dārgāka.

Atēnu pirmā jūras savienība bija apvienība, ar kuras starpniecību tika daļēji pārvarēta polisas ekonomiskā ierobežotība. Šī savienība, kas izveidojās, lai gūtu uzvaru karā pret Persiju, faktiski sagrāba savās rokās kontroli pār tirdzniecību Egejas jūras baseinā un tirdzniecības ceļiem caur jūras šaurumiem, kā arī pastiprināja tirzniecības sakarus ar Melnās jūras piekrastes polisām.

 Sakarā ar Atēnu ekonomisko pārsvaru Grieķijā  V gadsimtā p.m.e. izplatījās sudraba nauda kā visstabilākā valūta. Atēnu monētas labprāt pieņēma lielākā daļa Grieķijas polisu. Vispār gan jānorāda, ka Grieķijas polisas vienmēr centās izlaist savu naudu un tāpēc apgrozībā bija daudz dažādu masu un vērtību monētas.

Grieķu kolonijas.

Apsaimniekošanai zemes nebija tik daudz lai visiem pietiktu. Ievestā labība bija dārga. Zemniekiem vajadzēja aizņemties labību un naudu. Un ja nevarēja atdot parādu, tad vajadzēja šķirties no sava zemes gabala. Vajadzēja meklēt iztikas avotus citur.

Tirgotāji un jūrnieki redzēja tālās zemēs tādas vietas, kur bija labas ostas, daudz auglīgas zemes. Un tādejādi  Grieķu polisās sāka veidoties izceļotāju grupas. Izceļotāju vidū bija ne tikai zemnieki un tirgotāji, bet arī amatnieki kuri svešumā cerēja iegūt sev lielu bagātību. Izceļot bija gatavi visi, kuri nejutās labi savā dzimtajā polisā.

Izraudzīta vietā zemi nopirka vai vienkārši atņēma ar varu. Pamazām piepirka (atņēma) blakus stāvošos zemes gabalus, apkārt uzstādīja sētas un mūrus. Veidojas kolonija.

Kolonijas ātri nostiprinājās un kļuva bagātas, topot par patstāvīgam polisām. Kolonijas Grieķijai piegādāja vergus, zivis, dažādus metālus un citas lietas.

Ļoti daudz grieķu koloniju izveidojās ap Melno jūru. Tās izauga arī Vidusjūras krastos.  Sevišķi daudz koloniju atradās Sicīlijas salā un Dienviditālijas piekrastē.

Grieķijas polisu pārvalde vienmēr iejaucās vietējā ekonomiskajā dzīvē, īpaši rūpēdamies par tirgus nepārtrauktu apgādi ar labību. Norisa arī cīņa pret spekulāciju. 

Seno romiešu saimnieciskā dzīve.

Senie romieši bija ganu un zemkopju tauta. Saimniecības senajā Itālijā bija dažādas: gan nelielas zemnieku saimniecības, gan prāvākas lielo zemes īpašnieku muižas.

Romiešu muižas.

Sākot ar 2. gs. p.m.e., uzplauka vidēja lieluma zemnieku saimniecības.(apmēram 20 -50 hektāru zemes). Muižās laukos apstrādāja vergi. Romieši vergus pieskaitīja pie muiža inventāra. Vidēja lieluma muižas apsaimniekošanai vajadzēja pāris desmitu vergu.

Senatnē Itālijā visvairāk audzēja labību. Pēc iekarojumiem Romā nodevu veidā  sāka ieplūst daudz lētas provinču labības. Maizes pietika. Tāpēc Itālijas muižās lielās platībās audzēja vīnogas un olīvas. Olīvas, olīveļļā, vīns un maize bija vissvarīgākie pārtikas produkti.

Piepilsētas muižās bija ābeļdārzi, auga arī bumbieri, vī»es, granātāboli un citi koki. Daudzās muižās, īpaši Itālijas dienvidos, nodarbojās ar lopkopību.

Lielāko daļu muižas produkciju pārdeva tirgū. Muižas bija ienesīgas. Muižu īpašnieki kļuva bagāti. Viņi varēja bezrūpīgi dzīvot Romā.

Brīvie zemnieki.

Itālijā bija daudz vidēju un nelielu zemnieku saimniecību. Visbiežāk aramzemes platība tajās nepārsniedza 5 - 8 hektārus. Zeme bija zemnieku īpašumus.

Katrs zemnieks savu zemi apstrādāja pats ar savu ģimeni. Retāk tika izmantots vergu darbs (parasti no 1 - 2 vergi). Darbarīki bija paši vienkāršākie. Zemnieki audzēja visu, kas nepieciešams lai izdzīvotu viņa ģimene. Zemnieki turēja dažus mājlopus – vēršus, kādu govi, aitu un kazu pulciņu, pāris ēzeļu vai mūļu, cūkas.

Romiešu zemnieks no sava zemes gabaliņa paēdināja visu ģimeni. Viņš pat atlicināja kaut ko tirgum, lai dabūtu mazliet naudas to lietu iegādei, ko nevarēja pagatavot pats.

Ar laiku zemnieku dzīve kļuva arvien grūtāka. Itālijā ieplūda lēta labība no provincēm. Zemnieki labību vairs nevarēja realizēt. Zemniekus sāka izputināt arī kari, romiešu zemnieki karavīri karoja arvien tālāk no Itālijas. Zemnieki palikuši bez zemes devās uz Romu cerēdami atrast tur labāku dzīvi.   

Lielpilsēta - Roma.

Romas lielvalsts centrs bija Romas pilsēta. Roma aizņēma septiņus pakalnus Tibras kreisajā krastā. Taču Romas pilsēta drīz vien aizņēma arī divus pakalnus Tibras labajā pusē. Vairāki akmens tilti savienoja abus Tibras krastus. Pilsētu apņēma vareni akmens mūri ar 15 vārtiem. Iedzīvotāju skaits ķeizarvalsts sākumā Romas pilsētās pārsniedza miljonu.  Pilsētas sirds bija centrālais laukums – forums. Tas atradās kādā ieplakā starp pakalniem.

Nami Romas pilsētā izauga pakāpeniski. Pakalnos izveidojās skaistie dārzu ieskautie bagāto romiešu nami. Sakarā ar to ka iedzīvotāji ieplūda arvien vairāk sāka pietrūkt vietas cilvēku izvietošanai, tāpēc saka celt daudz stāvu mājas (līdz pat 6-7 stāviem). Šajos namos dzīvoja nabadzīgie iedzīvotāji.

Ielas Romā bija bruģētas. Liels romiešu sasniegums ir kanalizācija. Tā bija 800 metrus gara un novadīja netīros ūdeņus Tibrā. Romieši arī ierīkoja vairākus kilometrus garu ūdensvadu tīklu. Pa tiem pilsētai  pievadīja tīru, aukstu ūdeni no kalnu strautiem un avotiem.

Lauksaimniecība.

Itālijas lauksaimniecība II - I gadsimtā p.m.ē. Attīstijās uz verdzības bāzes, ar kuru saistīti gan tās panākumi gan arī grūtības. Šajā periodā Itālijas lauksaimniecība piedzīvoja uzplaukumu. Plaši attīstijās vīnkopība, olīvkopība, augļkopība. Viens no svarīgākajiem Itālijas lauksaimniecības progresa radītājiem ir jaunu nozaru izdalīšanās, proti, mājputnu un mājlopu audzēšana. Itālijas lauksaimniecības straujo augšupeju II-I gadsimtā pirms mūsu ēras varam izskaidrot ar trim cēloņiem:

·   Verdzības plaša ieviešana

·   Vienkāršas preču ražošanas attīstība

·   Pāreja no sīksaimniecības uz ražošanu lielās platībās

Romiešu lauksaimniecības sasniegums bija pāreja no sīksaimniecības uz lielsaimniecību. Apstākļos kad valdīja sīksaimniecība nebija iespēja lielai attīstībai, jo zemkopim, kas apstrādāja nelielu zemes gabaliņu, nebija iespējams eksperimentēt, ievest jaunas šķirnes, izdarīt dažādus pilnveidojumus.