Dzimtbūšana

Latviešu zemnieku attiecības pret viņu vācu kungiem bija tikai saimieciskas: nodevu došana  un klaušās iešana, jo savu politisko brīvību un tiesības viņi bija zaudējuši līdz ar latviešu zemes nonākšanu vācu varā 13. gs.; tomēr visu 14. gs. latvieši vēl bija personiski brīvi ļaudis. Attiecības starp zemes valdītāju laukos un no viņa saimnieciski atkarīgajiem zemniekiem historiogrāfija sauc par muižkundzību.

          Muižkundzības nodibināšanās pamatā bija lauku kungam pakļauto zemnieku nodevas: lauku ražojumi un maksājumi naudā, tātad privāti (ne publiski) nodokļi. 14.gs. un 15.gs. vērojama strauja nodevu augšana gan vasaļu, gan zemes kungu saimniecībās; salīdzinot ar 13.gs., tās bija augušas apmēram divdesmitkārtīgi t.i. 2000%.

          Blakus nodevām vacu iekarotāji jau 13.gs. sāka prasīt no zemniekiem privātas klaušas lauku darbiem, un 14.gs. un 13.gs. Klaušu augšana skaidri vērojama Livonijas ordeņa un garīgo organizāciju muižās. Pirmās noteiktās ziņas par klaušām vasaļu saimniecībās datējamas ar 15 .gs. otro pusi, līdz ar vasaļu muižas novadu rašanos. Tomēr klaušās iešanas institūts 15.gs. vēl bija daudz mazāk attīstīts nekā nodevu ievākšana. Vispār 14. un 15.gs. nodevu un klaušu lielums – gan ar nenoliedzami augošu tendenci – nebija visur vienāds, un 14.gs. vēl nebija ar likumu sankcionēts.

          Neierobežota nodevu kāpināšana, biežie karu postījumi un vairākkārtīgās neražas iedzina zemniekus nodevu parādos, kas vedināja vasaļus turēt zemnieku parādniekus tik ilgi pie viņu dzimtās sētas, līdz parāds atmaksāts. Zemnieki ne vien nespēja savu parādu atmaksāt, bet stiga arvien dziļāk parādos, tāpēc daudzi pameta savu sētu un bēga vai nu uz pārnovadu pie cita kunga, vai nu uz Rīgu, kur kļuva par pilsētas strādniekiem. Uz zemnieku bēgšanu zemes kungi un vasļi reaģēja, pieprasot parādnieku atpakaļ, vai prasot viņa parāda samaksu. 1424.g. Valkas landtāgā zemes kungi ar vispārēju zemes likumu noteica, ka zemnieki parādnieki izdodami atpakaļ, vai arī parādnieka pieturētājam jāsamaksā zemnieka parāds tā vecajam kungam. Ar šo likumu pirmo reizi Latvijā ir oficiāli sankcionēta zemnieku nodevu došana viņu vācu kungam līdz ar zemnieku parādu ierakstīšanu zemes grāmatās.

Faktiski šis 1424.g. likums Latvijā ieveda novada būšanu jeb piecietināšanu pie dzimtās sētas.

Zemnieku parādi auga un bēgšana no savas sētas vairojās, tapēc jau 1482.g. Livonijas vasaļu pārstāvji pieprasīja, lai visi aizbēguši zemnieki tiktu izdoti atpakaļ to agrākajiem kungiem. Divpadsmit gadu vēlāk – 1494.g. – arhibīskaps Miķelis Hildebrands noslēdza lēņtiesisku līgumu ar saviem vasaļiem par aizbēgušo zemnieku ķeršanu un izdošanu; šim principam sekoja arī Livonijas ordeņa valsts latviešu novadi. Līdz ar šo līgumu 15.gs. pašās beigās Latvijas teritorijā tika ieviesta vispārēja novada būšana, tomēr nevis ar vispārēju likumu – kā tas bija ar parādnieku piecietināšanu pie zemes 1424.g., - bet ar privāttiesisku nolīgumu.

Jau 1491.g. – līdz ar pilsētas padošanos ordenim – mestrs Valters no Pletenbergas piespieda arī Rīgas pilsētu izdot atpakaļ Rīgā iebēgušos zemniekus.

Sekojot 1494.g. nolīgumam, tā iedzīvināšana bija uzticēta arkla tiesnesim – ierēdnim, kas pārzināja aizbēgušo zemnieku ķeršanu un novešanu atpakaļ pie vecā kunga.

Zemnieku attiecības pret muižu.

Arhibīskapa, Livonijas ordeņa, kā arī lēņa vīru muižu zemes apstrādāja, vai nu vergi, vai kalpi, vai pagasta zemnieki; vācu kungi arī ievāca savu zemnieku nodevas, tātad ražojumus, ko zemnieki izaudzēja savās saimniecībās un bija spiesti nodot vācu kungiem. Tas nozīmē, ka latviešu zemnieku attiecības iepretī jaunajiem zemes kungiem un vācu vasaļiem bija tikai ekonomiskas, ne politiskas vai administratīvas, jo latvieši 13.gs. līdz ar savas politiskās neatkarības zaudēšanu bija zaudējuši arī savu politisko svaru un tiesības. Tomēr latvieši 13.gs. nezaudēja savu personisko brīvību. Latviešu ekonomiskās attiecības pret jaunajiem kungiem bija divējādas – lauku ražojumu nodevās un darba klaušās. Kamēr šie pienākumi tika pildīti tikai pret zemes kungiem un katoļu baznīcu, tās bija publiski tiesiskas attiecības, ko okupācijas vara uzlika pakļautajām tautām iekarošanas rezultātā sava pārvaldes aparāta uzturēšanai un karu vešanai. Ka šādas tiesības piederēja iekarotājiem, to jau klasiski formulējis Jūlijs Cēzars: “Tas ir kara likums, ka uzvarētāji diktē savus noteikumus uzvarētiem” (Comentarii de bello Gallico, I, 36). Bet Latvijas zemes kungiem, kļūstot arī par muižu apsaimniekotājiem – un it sevišķi ar lēņu piešķiršanu krusta karotājiem un to pēčtečiem – šīs publiski tiesiskās nastas tika pārvērstas par privātiem pienākumiem, jo līdz ar lēņu piešķiršanu – balstoties uz lēņa imunitāti – zemes kungs atteicās no savām tiesībām lēņa novadā jeb robežās par labu vasalim. Tādēļ tās klaušas in nodevas, ko pirms izlēņošanas deva zemes kungam, tagged latvieši deva vasalim. Attiecībā uz zemes kungu muižām – klaušas un nodevas vairs neprasīja pārvaldes uzturēšanai un karu vešanai, bet jau pa lielai daļai peļņas dzīšanai. To skaidri liecina agrāk aprakstītā ordeņa un bīskapu tirdzniecība ar lauku ražojumiem. Jaunās attiecības, kas saistīja personiski brīvo vasali – kas laika gaitā izveidojās par muižnieku -, un no viņa saimnieciski atkarīgos zemniekus – kas laika gaitā izvērtās par zemei piecietinātiem dzimtcilvēkiem -, sauc par muižkundzību (vā. Gutsherrshaft, ang. manorialism). Muižkundzība, pretstatā feodālismam (kas bija personiskas saites divu brīvu cilvēku starpā), nekad neizvērtas par politiskam attiecībām, jo viduslaiku zemniekiem nekad nebija politisku tiesību; muižkundzība bija un palika tikai saimnieciskas izmantošanas saites starp kungu un saimnieku, kuru ietvarā kungs ieguva arī pārvaldes, nodokļu ievākšanas jeb nodevu, klaušu un parasti arī tiesas varu pār izlēņotajiem zemniekiem.

Nodevas.

          Par nodevām viduslaikos sauca zemnieku piespiedu maksājumus kungam, parasti naturālijās jeb lauku ražojumos, kā arī naudā. 13.gs. vācu iekarotaji par nodevu aplikšanas vienību Livonijā noteica arklu, pie kam uzliktas nodevas sauca gan par “desmito”, gan “kunga tiesu”. Šī divējādā terminoloģija laikam apzīmēja vienu un to pašu nodokli, ko jaunie kungi uzlika iekarotiem latviešiem, un atkarā no dokumenta satadītaja piederības vai nu pie baznīcas, vai laicīgas varas nesējiem, kā arī sekojot diplomātiski nodibinātai tradīcijai, to sauca gan par desmito, gan par kunga tiesu, gan lietoja abus terminus kopa un paralēli. Par 14.gs. un 15.gs. vispiemērotākais latviešu vārds šiem maksājumiem ir “nodevas”.

          13.gs. zemnieku nodevas svārstījas no 1 – 2 pūriem rudzu no arkla, pie kam1267.g. kuršu un 1272.g. zemgaļu padošanās aktos ir noteikts, ka nodevās jādod 2 pūri no arkla – rudzu vai miežu, bet labības trūkuma gadījumā 2 ārtaugi Rīgas sudraba (ap 3 gr) par pūru labības.

          14.gs. ziņas par zemnieku nodevām ir tikpat trūcīgas kā par iepriekšējo gadsimtu. Par 1383.g. dažus datus dod Rīgas domkapitula lēnis Dundagā un Tārgalē. Nodevas zemnieki maksajusi dažādos veidos: medū, labībā, zivīs, vēršos, aitās, cūkās, vistās, vaskā, sienā, zvērādās, naudā. 15.gs. pirmās puses dažas ziņas atrodamas arī Rīgas landfogtu nolēsumos par ienakumiem no Tīturgas novada – tās bija zemnieku nodevas: rudzi, mieži, auzas, un griķi. Bez tam vēl par gadiem 1358 – 1394 zināms, ka zemnieki maksājuši nodevas naudā. No Rīgas lauku novada tiešajām zemēm rāte no 1382 – 1478.g. nodevās ieņēmusi medu, rudzus, miežus, auzas, griķus, vasaras labību, zirņus un pupas. No 15.gs. ziņas par nodevām jau ir pilnīgākas.

Salīdzinot zemnieku nodevas Rīgas domkapitula Dundagas lēnī

1838.g. ar Livonijas ordeņa 1492.g. noteiktajām nodevām un 1473.g. Livonijas bruņniecības akceptētajām nodevām. redzams, ka simt gadu laikā nodevu dažādība nav mainījusies. Toties nodevu lielums ir audzis vairākkārt: ja 1267.g. un 1272.g. Kursā un Zemgalē nodevas bija tikai 2 pūri labības no arkla, tad 15.gs. beigās nodevu lielums jau bija vismaz 2 pūri pat no 1/8 arkla saimniecības (ja zemnieka saimē bija tikai viens vīrs). Bet 1473.g. nodevu lielums sasniedza 40 pūrus no arkla. Secinam, ka no 1272.g. – 1473.g. nodevu lielums audzis divdesmitkartīgi, jeb par 2000% (skat. att.). Protams, šis ir tīri matemātisks aplēsums, bet laikam gan tieši šajā apstāklī slēpjas vācu muižnieku tendence nodibināt vairakas mazas saimniecības uz viena arkla; salīdzinājums arī ar tautas dz.:

 Šai pusē sīvi kungi,

 Šņorēm zemi izdalīja

 vai:             

           Apaļš brāļa novadiņš

 Kā viens vaska rituliņš:

 Paši kungi izdalīja

 Daudz gabalu gribēdami.

         

No otras puses skatoties – arī pašu latviešu vēlēšanās dalīt lielģimenes sētu strauji veicināja nodevu un klaušu pieaugšanu, jo tos uzlika ne vien pēc vīru, bet arī pēc sētu skaita. Tas atspoguļojas arī t. dz.:

 Tā dzīvo bāleliņi,

 Tā dzīvot piederēja:

 Pieci, seši tīrumā,

 Viens pats kungam atbildēja.

t.i. lielģimene ar 6 vīriem sūtīja dažos muižas darbos tikai vienu klaušinieku vai deva no visas lielģimenes sētas tikai 3 pūru rudzu.

Klaušas.

          Par klaušām sauc “bezmaksas piespiedu darbu, kas zemniekiem ar savu inventāru un vilcējspēku… bija javeic muižā”, vai arī “zemnieku gaitas kādas muižas labā, lielākoties lauksaimniecībā”. Pirmo reizi Latvijas vēstures dokumentos klaušas minētas 1211.g., kad Zobenbrāļu ordenis vienojās ar Rīgas bīskapu par iekarotās Lībjzemes dalīšanu, pie kam dokumentā teikts, ka tiem ordeņa zemniekiem, kuru lauki atrodas bīskapa teritorijā, klaušas jādod bīskapam, un otrādi. 1230.g. kuršu līgumā ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas baznīcu teikts, ka pakļautajiem kuršiem jāpiedalās vācu karos pret pagāniem, kā arī vācu pakļautās zemes aizsargāšanā. Kad  1267.g. augustā Livonijas ordenis bija nobeidzis Kursas iekarošanu­_­­­­­­_­, ordeņa mestrs Oto no Lutterbergas noteica, ka tiem kuršiem, kas pirms tam bija atkrituši no kristīgās ticības, jakalpo savā maizē 1 mēnesis ordeņu piļu celšanā pret pagāniem; tātad abos gadījumos kuršiem tika uzliktas publiskas kara un pilscelšanas gaitas.  

          Bet Oto no Lutterbergas uzlika kuršiem arī privātās klaušas. Kuršiem bija jākalpo ordeņa brāļiem 4 dienas gadā: 2 vasarā, 2 ziemā. 1272.g. jūlija ordeņa mestrs Valters no Nortikes kopā ar Rīgas arhibīskapu Albertu un prāvestu Jāni diktēja savus noteikumus pakļautajiem zemgaļiem. No šī skopā apskata varam redzēt, ka 13.gs. trešajā ceturksnī, darbi tikuši prasīti ordeņa muižu apstrādāšanai, tātad jau pastāvēja privātās klaušas.

          Par 14.gs. zināms, ka 1383.g. Rīgas domkapitulam piederēja nocietināta pils Dundagā ar vismaz 23 ciemiem, muižu un vairākiem kuršu lēņiem. Domkapitula muižu apstrādāja zemnieki klaušu kārtā, proti: ara muižas laukus, tos apsēja un nopļāva un darīja citus lauksaimniecības darbus, kā cirta malku un pļāva un veda sienu. Nav zināmas mužas lauku platības, bet zemnieki gadā izsējuši: 168 pūrus rudzu, 96 pūrus miežu, 180 pūrus auzu, tatad kopā 444 pūrus labības.

          15.gs. ziņas par klaušām ir gandrīz tikpat skopas kā par 14.gadsimtu. Tā 1417.g. Tērbatas bīskaps vasalis Oto no Ikšķiles savā testamentā noteica, ka visiem viņa muižas dreļļiem, kalpiem un kalponēm tiek dota brīvība, tātad vasalis savas muižas apstrādāšanai izmantoja arī vergus un vaļiniekus, kas acīmredzot nebija daudz labākā tiesiskā stāvoklī kā dreļļi, jo arī tie bija jāatbrīvo no kalpības.

          1441.g. Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds no Erlichauzenas izdeva noteikumus Livonijas mestram, kuros starp citu teikts, ka viņam saziņā ar ordeņa pavēlniekiem jāraugās, lai ordeņa ierēdņi, pretēji tiesībām, neuzliek zemniekiempārāk smagas klaušas. Tas pats ap 1441.g. bija jāapstiprina Livonijas mestram ar zvērastu: viņš solījās neuzlikt zemniekiem pārāk smagas klaušas, ka šķūtis un lauku darbus; tātad te minētas klaušas muižu apstrādāšanai. Šie dokumenti arī atklāj, ka Latvijā nebija vispārīga likuma, kas noteiktu klaušu lielumu un veidu, bet tās prasīja katrs ordeņa amatvīrs un pavēlnieks pēc sava ieskata, bet tomēr ar nenoliedzamu tendenci klaušām vienmēr augt augumā.

          Kādas klaušas prasīja vasaļi muižas darbos saviem zemniekiem, redzams no 1488.g. brāļu Fogtu lēņa dalāmās grāmatas: Lodes muižas zemniekiem bija jāiet rudzu, miežu un auzu sējas darbos un “jāpalīdz tos ievākt ar visiem darbiem”, tāpat zemniekiem bija jāiet “muižas siena pļavās un jāpalīdz tur visos darbos”. Tātad no zemniekiem prasīja labības un siena klaušas, sākot ar sēju līdz kulšanai, un siena pļavā, sākot ar pļaušanu un beidzot ar ievešanu šķūņos. Dažās muižās pastāvēja sezonas klaušas t. i. attiecīgs dienu skaits piem.: pļaušanas, sēšanas, u.c. darbu laikā. Pa sezonas jeb kordu darbiem vēl japiezīmē, ka tie bija zemniekiem vissāpīgakie, visnepatīkamākie un visvairāk nīstie, jo siens un labība nogatavojās apmēram vienā laikā kā zemnieku, tā muižnieku laukos, un protams, muižas siens un muižas labība bija jāpļauj un jāved vispirms, un tikai pēc tam zemnieki varēja doties uz savām pļavām un laukiem.

          Saglabātie 14. un 15.gs. dokumenti gan liek domāt, ka īstais privāttiesisko klaušu ievedējs Latvijā bija Livonijas ordenis, kas jau 13.gs. sāka pārvērst publiski tiesiskās klaušas par privātklaušām, prasot zemnieku klaušas arī ordeņu muižu apstrādāšanai. 14.gs. vidū klaušas jau bija stingri ieviesusies tradīcija, un 15.gs. beigās mestrs jau noteica klaušās iešanas kārtību un darbus, tomēr nefiksējot klaušu dienu skaitu. Tomēr nezinām, kādā kārtībā bija jāierodas pārējos muižas darbos, kā pie labības žāvēšanas un kulšanas, linu kulstīšanas, un pavasarī – lauku aparšanas darbos.

          Tikai 15.gs. otrajā pusē klaušu muižau skaits pamazām un lēni auga, tomēr nekļūstot par novada būšanas ievešanas ieganstu: nodevas un zemnieku parādi bija 15.gs. bija īstais iemesls viņu piecietināšanai pie zemes, nevis klaušu muiža.

          Kas tad klaušu muiža? Liela saimnieciski patstāvīga kunga lauku saimniecība, ko apstrādāja no muižnieka saimnieciski un tiesiski atkarīgi personiski nebrīvi zemnieki. Šādu muižu veidošanās Latvijas teritorijā nākamajos gadsimtos, sasniedz savus kalngalus t.s. “Krievu laikos” (1710 - 1819).

Ļaužu krišana parādos.

            ^­Blakus nodevām un klaušām trešais sapīgais aspekts, kas laika gaitā izveidojās latviešu un vācu attiecībās, un kas sakidri dokumentēts 14. un 15.gs avotos, ir zemnieku parādi viņu jaunajiem kungiem – vienalga, vai tie bija zemes kungi, kā Livonijas ordenis un bīskapi, vai viņu vasaļi.

          Dokumentu par zemnieku parādiem nav daudz, un tos ļoti rūpīgi analizējis A.Švābe “Zemes attiecību vēstures” 15. nod. – “Saimnieki krīt parādos”. Vecākās avotu ziņas par zemnieku parādiem vācu kungiem atrodamas 2 Kuldīgas komturejas inventāra sarakstos: tos sastādīja komturs Hermanis Gudakers 1341.g. Lieldienās (8. aprīlī) un otru – ta paša gada Miķeļos (29. septembrī), tātad pavasara un rudens nodevu termiņos. Zemnieki saņēmuši aizdevumā:

Labības parādi

Pilsnovads                               Aizdoto rudzu un miežu daudzums

Laiks                                      Lieldienās   Miķeļos

Kuldīga                                    27 lasti        20 pūri

Alsunga                                   19 lasti        7½ pūri

Aizpute                                    7½ lasti       3 pūri

Vecpils                                    7 lasti         

Durbe                                                21 lasts

Atrodas pie Kursas                          

bīskapa zemniekiem                 ½ lasta                 

                             82 lasti        30½ pūra     nolēsumā uzdoti

Nolēsumā nodoti                     82 lasti        6 pūri                   kopā 92 lasti

                            

          Tātad zemnieku labības parāds no Lieldienām līdz Miķeļiem palielinajies par 10 lastiem jeb ap 420 pūriem, lēšot lastā 42 pūrus. No Lieldienu parāda gan vērojams, ka komturs lēsis lastā 48 pūrus.

Lopu parādi.

Atstāts pie zemniekiem saskaņā ar nolīgumu par nomas lopiem: Lieldienās 259 govis, 87 āži; Miķeļos 255 govis, 75 āži.

Parādi naudā.

Lieldienās 908 ozeringi (lēšot ozeringā 39 gr sudraba – 35.4 kg sudraba); Miķeļos 817 ozeringi (ap 31.8 kg sudraba). Parāds samazinājies par 3.5 kg sudraba.

Saņemts naudas nodevās.

Miķeļos 40 kuršu mārku jeb ozeringu (ap 1.56 kg sudraba).

          Šie inventāra saraksti arī paskaidro, par ko “laucinieki” jeb “jaunkristītie”, t.i. zemnieki palikuši ordenim parādā 908 resp. 817 ozeringus: par zirgiem, vairogiem, bruņām, bruņucepurēm un citām lietām, kā arī par nomas govīm.

          Tālākas ziņas par zemnieku parādiem gūstamas no Rīgas domkapitula Dundagas novada lēņa par 1383. g., kad domkapituls ieņēmis gadā 15 mārkas ar aizdotām resp. iznomātām govīm, buļļiem un aitas vilnu; tapat domkapituls aizdevis zemniekiem sēklas labībā 14 lastu rudzu, 11 lastu miežu un 8 lastu auzu, kopvērtībā par 100 mārkām.

          15. gs. ziņas par zemnieku krišanu parādos jau ir pilnīgākas, lai gan atkal galvenokārt no Igaunijas. Tā 1408. g. kāds Lorencs Krizavs izpircis no ordeņa Overpāles fogta ordeņa zemnieku Ujenu par viņa zemes parādu 15 mārku apmēra, kas viņam bija jāatkalpo ar vienu gadu verdzībā.

Izmantotā literatūra:

      

1. I. Šterns “Latvijas vēsture 1290 - 1500”, Daugava. 564. – 590. lpp.

2. L. Paegle “Ievads vēsturē”, Rīgā, 1924.g.

3. A. Švābe “Latvijas vēsture”, Rīga, “Avots”, 1990.g.

4. “Latvijas Padomju Enciklopēdija” 2.,5.,10. sējums,       Rīga, Galvenā Enciklopēdiju Redakcija.