Apgaismība un apgaismotais racionālisms

Referāts

 

 

 

 

 

Daiga Riekstiņa

12. klase.

Apgaismība un apgaismotais racionālisms

Ernests Trelčs 1897.g. apgaismību definēja šādi:

“Apgaismība ir eiropeiskās kultūras un vēstures patiesi modernā perioda sākums un pamats. Tā nekādā gadījumā nav vienīgi vai galvenokārt zinātniska kustība, bet ir universāls kultūras apvērsums visās dzīves sfērās. Tās tendence izpaužas kā tieksme panākt imanentu pasaules izskaidrojumu ar visās sfērās spēkā esošu izziņas līdzekļu palīdzību, kā arī racionālas dzīves kārtības iedibināšanā, pakļaujot to vispārnozīmīgiem mērķiem.”

Paraugs visai Eiropai bija franču apgaismotāji, kuri nesaistīja sevi ne ar kādu sabiedrisko kārtu un darbībā un spriedumos, neņemot vērā visu savu patriotismu.

Šī garīgā kustība, kuras priekšgalā atradās intelektuālā elite, pateicoties tās ideju plašajai popularizācijai, pārtapa par vispārēju pasaules uzskatu. Tās vadmotīvs bija prāts kā regulatīvais princips visās dzīves sfērās. Prāts, drosme kritizēt, garīgā brīvība un reliģiskā tolerance tika pretstatīta tradīcijai, ticības dogmām, baznīcas un valsts autoritātei, tikumiskajiem un kārtu aizspriedumeim.

Apgaismotāju ciešā pārliecība, ka ar prāta visu lietu mēra palīdzību var atklāt visus esamības noslēpumus, noveda arī pie ticības racionalizācijas. Deisma “prāta reliģija” atzīst Dievu kā radītāju un pasaules pirmpamatu, taču apstrīd Dieva iejaukšanos pasaules norisēs. Pasaule pēc radīšanas brīža funkcionē, pateicoties saviem imanentajiem likumiem.

Vācu apgaismībai salīdzinājumā ar franču bija raksturīgas daudz spilgtākas utilitāri pedagoģiskas tendences. Tās sākās vēlāk un īpaši pēc 1763. g. atstāja lielu ietekmi uz praktisko politiku. Vācu apgaismībā valdīja doma, ka tai piemīt pašatjaunošanās un evalucionāru pārmaiņu spēks. Valdošais domātājs bija Kristiāns Volfs.

Apgaismību ideju izplatīšanai Vācijā svarīga nozīme bija lasītāju biedrībām, kas aptvēra ļoti plašus slāņus un tiek uzskatītas par organizātoriskā ziņā viss izplatītāko biedrību tipu. Lasītāju biedrības bieži bija saistītas ar slepenajām biedrībām – otru lielāko apgaismības ideju nesēju. Apgaismības nesēji dažkārt bija arī universitātes profesori, taču pašas universitātes nebija to centri. Apgaismību Vācijā izplatīja lasītāju biedrības, saloni, pat garīdznieki. Apgaismības rezultātā Vācijā 18.gs. beigās lasīt mācēja ¼ daļa iedzīvotāju.

Apgaismība bija vienlaicīgi garīga un praktiska kustība. Tās ietekmē vājinājās tradicionālās saites starp ticību un baznīcu. Būtisks apgaismības sasniegums bija tradīciju un autoritātes kritika, kas novērsa savu laiku pārdzīvojušo un pavēra jaunus ceļus attīstībai. Apgaismības tieksme izgaismot visu tumšo un izskaust visdažādākos māņus nekavēja to atbalstīt un veicināt jaunu, noslēpumainu rituālu parādīšanos u.c.

Apgaismotā absolūtisma politiskais mērķis bija radīt inovācijām draudzīgus birģerus un spēcīgus, ar augstu pašapziņu apveltītu zemniecību. Apgaismība ietekmēja pat militāro sfēru. Attiecīgās valdības parasti karus veda ar ierobežotiem līdzekļiem, izvirzot noteiktus (teritoriālos, tirdzniecības, koloniālos u.c.) mērķus.

Apgaismība aptvēra gandrīz vai visas zinātnes – filozofiju, dabaszinātnes un sociālo refleksiju sfēru, kā arī to lietojumu dažādās dzīves jomās – tehnoloģijā, izglītībā, tiesībās, pārvaldē, kā arī starptautiskajās attiecībās.

Dzīves formas

Pārtika

Gadsimtu gaitā Eiropā bads iestājās ar tādu nenovēršamību, ka kļuva par cilvēku bioloģiskās dzīves elementu. Tā avots bija pārtikas produktu trūkums un to dārdzība. Vairāk par pilsētām cieta lauku rajoni, jo tur nebija nedz noliktavu, nedz rezerves krājumu, nedz iespēja iepirkt pārtikas krājumus ārzemēs utt. Bads veicināja strauju epidēmiju izplatību, no kurām visbiežāk bija mēris. Sevišķi izplatītas bija masalas. Izplatīts bija arī tīfs, gripa, cūciņas, difterīts, holēra, šarlaks, tuberkoloze u.c. Arī sifiliss kā ātra un nāvi nesoša slimība aptvēra visus sabiedrības slāņus.

Mēris galvenokārt pastāvēja divās formās – plaušu un buboņu, ko sauc par “Dieva zīmēm”. Bagātnieki, ja vien tas bija iespējams, izceļoties epidēmijai, uzreiz devās uz savām lauku mājām. Cilvēki cīnījās divās frontēs – pret pārtikas līdzekļu trūkumu un pret slimībām. Milzīga bija bērnu mirstība, bieži līdz 20 gadu vecumam nodzīvoja tikai puse no dzimušajiem. Sieviešu mirstību palielināja neveiksmīgas dzemdības, un tomēr sieviešu bija vairāk nekā vīriešu gan pilsētā, gan arī laukos.

Eiropa bija gaļēdāju zeme, milzīgās platībās varēja ganīt lopus. Taču 17. gs. lopkopība strauji zaudē savu priviliģēto stāvokli.

Rietumos cilvēkiem vienmēr pietrūcis graudaugu, ko kompensēja pākšaugu, kā arī pseidomiltu.

Pilsētās pārtika bija daudzveidīgāka nekā laukos. Laukos daudz vairāk ēda maizi nekā pilsētās. Zemnieki ēda galvenokārt otršķirīgus graudaugus – rudzus, auzas, kviešus.

18. gs. notika revolucionāras pārmaiņas apgādē ar pārtiku. Eiropā ātri izplatījās kartupeļi, īpaši nabagajos slāņos. Lauksaimniecībā ātri tika ieviesta kukurūza, tā bija arī barība dzīvniekiem.

Kartupeļi izšķirošo uzvaru guva 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā, jo pret tiem pastāvēja aizspriedumi: kartupeļi izraisot lepru, radot organismā gāzes utt.

Liela loma pārtikas revolūcijā bija arī dārzeņiem – burkāniem, kāpostiem, rāceņiem.

Līdz 16. gs. liela greznība bija cukurs, spirta dzērieni. Līdz 15. gs. Eiropā bagātnieku dzīrēs kvantitāte pārspēja kvalitāti. Greznība bija arī galda piederumi – galda sudrabs, trauki, salvetes, svečturi ar svecēm u.c. Karote un nazis bija seni instrumenti, taču nažus sāk pasniegt pie galda, tikai sākot ar 16.gs.

Pamazām sāk ieviesties labas manieres. 1624. g. austriešu rīkojums Elzasas landgrāfistē precizēja jaunos uzvedības noteikumus pie hercoga galda.

Pilsētas bija slikti nodrošinātas ar ūdeni. Venēcijā akas laukumos vai pilīs nav viss ierīkotas, lai smeltu ūdeni no zemes dzīlēm, bet kalpo kā rezervuāri, kas līdz pusei piepildīti ar smiltīm, caur kurām filtrējas lietus ūdens. Ūdensvadi bija tikai nedaudzās pilsētās – Romā, Parīzē u.c.

Vīnu dzēra visur, bet izgatavoja to tikai Vidusjūras un Melnās jūras baseinā. Daudz dzēra alu, īpaši ārpus vīnogu audzēšanas rajoniem. No āboliem ieguva sidru, ko dzēra parastā tauta. 16. gs. sāka ražot degvīnu, 17. gs. tas sāka izplatīties un 18. gs. iemantoja popularitāti.

17. gs Francijā un Nīderlandē sāk parādīties šokolāde. 17. gs. sākumā Portugāļi, Holandieši un angļi atveda tēju. Ap 1615. g. Venēcijā parādījās kafija.

16. - 17. gs. pasauli iekaroja tabaka – šņaucamā, smēķējamā un košļājamā.

Dzīves apstākļi

No koka celtās pilsētas nodega, un 16. – 17. gs. sāk dominēt akmens mājas ar kārniņu jumtiem. Ilgi laiku ķieģeļu vai akmens mājas ar kārniņu jumtiem palika pārticības simbols. Parīze kļūst par akmens pilsētu 17. gs. Tur kur trūka mežu, par celtniecības materiālu kalpoja zeme, māli un salmi.

Lauku mājas kalpoja pilsētniekiem par patvēruma vieta. Tur tika apmierinātas tikai viselementārākās vajadzības.

Parīzē 16. gs. dzīvokļi bija ļoti vienkārši, lielākie domāti turīgākajiem. Nabadzīgie ļaudis dzīvoja drausmīgos apstākļos arī tad, kad Parīzē 17. – 18. gs. notika individuālā celtniecība.

17. gs. bagātie pa jaunam sāk organizēt dzīves telpu. Parādās, no vienas puses, dzīvojamās istabas – vieta, kur ēd, guļ audzina bērnus, kur sieviete pilda mājas darbus, no otras, - darbistaba, kabineti vai bodītes, kur tirgojas. 17. gs. notika arī lauku urbanizācija – dižciltīgie un buržuāzija iegādājās īpašumus pa pilsētām.

Nabadzīgie laukos un pilsētās dzīvoja gandrīz bez jebkādām labierīcībām. Vismaz līdz 18. gs. mēbeļu faktiski nebija, sēdēja galvenokārt uz soliem. Šai periodā zemniekiem parādījās dažas mēbeles, kuras rotāja un izkrāsoja, arī krēsli.

Rietumos strauji mainījās tikai bagāto interjers un mēbeles, kas liecina par ekonomisko un kultūras progresu. 17. gs. daudzās vietās grīdu izlika ar keramikas plāksnēm; mozaīkas un grīdām parādās 18. gs., tai pašā laikā modē nāk parkets. Griestus ilgu laiku sauca par “grīdu”. 17. gs. Itālijā sāka nosegt sijas, 18. gs. modē nāca gludi griesti – mākslīgais marmors noslēpa koka konstrukciju. Sienas krāsoja ar eļļas vai līmes krāsām, kuras nomainīja no visdažādākajiem audumiem austas tapetes. Dažkārt sienas apšuva ar koka paneļiem.

Līdz 17. gs. durvis bija šauras – tās atvērās uz āru un pa tām varēja ienākt tikai viens cilvēks. Ilgu laiku par logiem kalpoja vienkārši koka slēģi. Vēlāk privātmājās sāka ieviesties arī vitrāžas, kas līdz tam bija tikai baznīcās. Logus, kas atvērās, izgatavoja no pergamenta, auduma, papīra, ģipša plāksnēm. Stikls sāk ieviesties tikai 16. gs., un tikai 17. gs. bagāto mājās parādās lieli logu stikli.

Mēbeles interjerā nemainījās ātri, jo bija dārgas un ierobežotas bija arī ražošanas iespējas. Līdz 16. gs. tās darināja tikai no ozolkoka. 15. – 16. gs. sākās revolūcija amatniecībā, kad galdnieki nodalījās no namdariem. Līdz 16. gs. un pat vēl 17. gs. mēbeles parasti krāsoja, krāsoja arī griestus un sienas. Tā mērķis bija palielināt gaismu tumšajā telpā. No 16. gs. mēbeles sāk vienkārši apklāt ar laku. 17. gs modē nāk skapji, ko 18. gs. nomaina kumodes. 18. gs. parādās arī sekretēri.

18. gs. indivīds sāk norobežot savu privāto dzīvi. Izmainās mājokļi un mēbeles. Bija trīs veidu telpas – draugiem, parādes telpas un istabas ģimenes komfortam. Dzīves telpas nodalījās no virtuves, ēdamtelpas – no salona.

1725. g. ieviesās jauns telpu plānojums un dzīvokļa iekšējais dalījums. Viss greznums tika orientēts uz mēbelēm, kuru izmēri samazinājās, bet kuri ieguva sarežģītu apdari. Slikta kļuva apkure, ventilācija un tualetes. Ielas līdzinājās kloākām, jo naktspodus izlēja uz ielas. Angļi tualetes izgudroja tikai 1596. g. Ļoti liels retums bija vannas istabas. Līdz 19. gs. sākumam telpas pagaismoja tikai ar svecēm.

Tehnika

Praktiskajā mehānikā 17. gs. dominēja dzirnavas, mašīnas, kuras izmantoja kalnrūpniecībā un celtniecībā smagumu un ūdens celšanai, kara inženieru mākslā – ceļot tiltus, ostas, kanālus, hidrotehniskās būves. Galvenais tehnoloģisko mašīnu uzdevums bija aizvietot cilvēku fizisko spēku. Galvenais enerģijas avots bija vējš, plūstošs ūdens, dzīvnieku un cilvēku muskuļu spēks, kā arī malka, kokogles un akmeņogles. Arī pulveri sāka izmantot enerģijas nolūkos, taču tas nedeva panākumus.

Ūdens dzirnavas kustināja āmurus, veserus, plēšas, darbināja sūkņus, mala, zāģēja utt. Dzirnavas bija pirmsidustriālās Eiropas enerģētiskais mērs.

Viens no svarīgākajiem dzinēju tipiem bija buras. Svarīgs ikdienas enerģijas avots bija koks; no tā darināja detaļas pat mehāniskajiem pulksteņiem. Tika izcirsti milzīgi mežu masīvi, jo koku vajadzēja visur, īpaši flotei.

18. gs. 30. – 40. gados sāka parādīties pirmie automāti, sākās pat audēju darba automatizācija. Lielas inovācijas deva granulētā pulvera izgudrošana ap 1420. g., kas nodrošināja momentānu sadegšanu. Tas padarīja artilēriju mobilāku un efektīvāku.

Arkebūza kā šaujamierocis praktiski ieviesās 16. gs. sākumā. Vēlāk to nomainīja musketes, kuras uzlabošana noveda pie šautenes izgudrošanas 1630. g.

Modernos karus finansiālajā ziņā varēja vest tikai bagātas valstis. Visām tām bija milzīgi ieroču arsenāli, taču to ražošana līdz pat rūpnieciskajai revolūcijai palika amatnieciska. Izveidojās metalurģiskā rūpniecība, kas strādāja tikai kara vajadzībām. Artilērija izmaksāja ļoti dārgi, arī munīcijas un pārvietošanas ziņā.

16. gs. izveidoja vispasaules sakaru sistēmu, taču tas neko būtisku neizmainīja pašu sakaru lēnīgumā un nepilnībā, kas ierobežoja arī ekonomisko attīstību.

Eiropā karietes parādījās tikai 16.gs. beigās, diližansi – 17. gs.

Ceļi bija slikti, un maksimālais ātrums uz tiem bija 100 km diennaktī. Ceļu būvniecība Eiropas zemēs sākās tikai 17. ga., vispirms Nīderlandē, tad Francijā, kur gadsimta beigās izbūvēja pirmo bruģēto ceļu no Parīzes uz Orleānu.

Transporta ātruma simbols joprojām bija zirgs, tos iejūdza dažkārt piecus – astoņus vienā jūgā, un tie pārvadāja smagus ratus. Zemes transports bija ātrāks, salīdzinājumā ar pārvadājumiem pa kanāliem vai upēm.

Izglītība un audzināšana

Viens no galvenajiem attīstības impulsiem jaunajos laikos bija pakāpeniska analfabētisma pārvēršana, līdz ar to arī rakstīto burtu ieviešana, lasīšanas pie sevis izplatīšana utt. Tas deva iespēju personisko dzīvi nošķirt no publiskās.

Katrs, kas varēja savu vārdu uzrakstīt, varēja arī to izlasīt, bet ne katrs, kas spēja izlasīt, varēja arī to uzrakstīt. Arī tie, kas spēja parakstīties, ne vienmēr patiesi mācēja lasīt.

16. – 17. gs. Eiropā visi avoti uzrāda, ka strauji pieaug to cilvēku skaits, kas māk parakstīties. Visās vietās vīrieši spēja parakstīties biežāk nekā sievietes; to mācēja izdarīt visi klerikāļi dižciltīgie, lielie tirgoņi un amatnieki.

Nav labāka pierādījuma tautas kultūras komercializācijā kā grāmatu iespiešana. Ap 1500. g. bija vairāk nekā 250 vietu, kur iespieda grāmatas.

Attiecībā uz grāmatu izplatību rodas trīs problēmas.

1.    Telpiskā problēma: vai amatnieki un zemnieki vispār varēja grāmatas ieraudzīt? Pilsētās tas sarežģījumus neradīja. Taču arī lauku iedzīvotāji nebija no tām nošķirti.

2.    Ekonomiskā problēma: vai daudzi tās spēja iegādāties? Grāmatas cenu noteica augstā papīra cena: mazas grāmatas bija arī lētākas.

3.    Valodas problēmas: vai tautai domātās grāmatas bija uzrakstītas pietiekami skaidri, vienkāršā valodā un vai cilvēki, kas tik tikko mācēja lasīt, tās arī lasīja? Parasti grāmatu valoda bija vienkārša. Pat cilvēks, kas lasīja lēni un ar mokām, ar tām varēja iepazīties.

Kad mūsdienās vēsturnieki lasa grāmatiņas, kas izdotas starp 1500. un 1800. g., viņos izraisa izbrīnu tas, cik liela loma tajās ir tradīcijai. Kalendārs – agrīnajos jaunajos laikos visizplatītākā lasāmviela – gadu no gada, pat no gadsimta uz gadsimtu maz mainījās, vienmēr piedāvājot vienas un tās pašas astroloģiskās, medicīniskās, lauksaimnieciskās un reliģiskās norādes, pamācības.

Prakse lasīt vienatnē pavēra ceļu jaunai dievbijībai, kas radikāli mainīja cilvēka attieksmi pret Dievu. Tas vienlaicīgi veicināja apzinātu attiecību veidošanu ar valsts varu. Analfabētisma pārvarēšana deva iespēju rasties jaunām sociālām apvienībām un modernajai valstij kā tādai.

Izmainījās arī Bībeles status: 16. gs tā piederēja mācītājiem un šā amata kandidātiem, 18. gs sākumā tā bija jau grāmata visiem, jo to kā ikdienišķu priekšmetu piegādāja lielā skaitā.

Nevar arī neatzīmēt, ka pastāvēja noturīgs un spēcīgs kolektīvs naidīgums pret rakstītprasmi un tās izplatību. Daudzi pat apgalvoja, ka grāmatu drukāšana vairo neizglītotību. Šie aizspriedumi pazuda tikai 17. gs.

Viens no galvenajiem jauno laiku kultūras sasniegumiem bija lasīšanas privatizācija. Viens no priekšnoteikumiem bija tas, ka atsevišķi cilvēki sāka lasīt klusi, vārdu neizrunājot. Līdz ar to cilvēks varēja izvairīties no sabiedrības kontroles.

Klusa lasīšana, pirmkārt, radikāli pārveidoja garīgo darbu, kļuva par individuālu darbu, personisko konfrontāciju ar tekstu, kas attīstīja atmiņu un optiski marķēja svarīgākās vietas tekstā; otrkārt, tā veicināja individuālo dievbijību un privātu lūgšanu; treškārt, savrupa lasīšana mājas apstākļos deva iespēju iepazīties ar ķecerīgiem tekstiem, erotiskiem sacerējumiem utt.

Jaunajos laikos par burvju vārdu, ar kuru centās atrisināt visas sociālās, etniskās un saimnieciskās problēmas, kļuva “audzināšana”. Tas attiecās ne tikai uz bērniem, bet arī uz “tautu”: zemniekiem, birģerim, proletariātu.

Apgaismotāji ne visai augstu vērtēja tautas analfabētisma mazināšanu, jo baidījās, ka izglītība radīs nabadzīgajos neapmierinātību ar savu vietu dzīvē un zemnieki sāks pamest zemi. Tāpēc Voltērs teica, ka lielākajai daļai bērnu nav jāmācās lasīt un rakstīt.

Reformācijas centrālais jautājums bija bērnu audzināšana, ko determinēja divejāda pārliecība: pirmkārt, bērns no dabas ir ļauns un virzīts uz slikto. Tikai Dieva žēlastība var bērnu glābt; stingrai audzināšanai ir jāsagatavo augsne, arī slāpējot ļaunās dziņas un iesaistot bērnus sportā. Otrkārt, bērni kļūst par pieaugušajiem, kuram būs citam ar citu jāsadzīvo. Reliģiskās rūpes pārauga politiskajās.

Daudzās skolās centrālā vieta tika ierādīta pieklājības grāmatām. Pieklājību grāmatu mērķis bija radīt priekšnoteikumus, kas atvieglotu sabiedrisko komunikāciju un saskaņotu to ar reliģiskajām prasībām. Vienlaicīgi šīs grāmatas parādīja, ko drīkst un ko nedrīkst demonstrēt publiski.

Sāka triumfēt šķietamība. Pašreprezentācija bija paškontroles izpausme, kas radīja priekšnoteikumus sociālajai satiksmei. Piemēram, tas attiecas uz uzvedību pie galda. Jau viduslaikos cīnījās par pieklājību, tad arī parādījās pirmās pieklājības grāmatas, kuras nosodīja nesātību, netīrību un nerēķināšanos ar citiem viesiem. Grāmatās runāja par to, kas viduslaikos nebija pazīstams, - vispirms par tīrību pie galda, kas bija saistīts ar jauno galda piederumu parādīšanos. Katram ēdājam bija jābūt savam šķīvim, glāzei, galda instrumentiem. Ēšanu ar pirkstu palīdzību nopēla, līdzīgi kā ēšanu no viena šķīvja. Ēšana pie galda kļuva par sava veida baletu, jo katrs galda biedrs bija pakļauts citam.

Šai laikā tika paaugstināta cilvēka “privātās dzīves” nozīme. Personiskais darbs, ģimene, dzīve ikdienā, trešajā vidē kļuva par ne mazāk svarīgu faktoru kā publiskā, oficiālā dzīve.

Tautas kultūra

18. gs. beigās par Eiropas intelektuāļu interešu priekšmetu kļuva tauta. Amatnieki un zemnieki bija pārsteigti, ka vīrieši un sievietes ieradās to mājās klausīties tautas dziesmas un pasakas. 1774. g. J. G. Herdars uzrakstīja darbus ar nosaukumu “tautasdziesmas”, “Tautas pasakas”, “Tautas teikas” u.c.

Ļoti liela loma bija ceļojošajiem izklaidētājiem, kas bija viduslaiku aktieru pēcteči. Tā bija ļoti daudzveidīga un raiba grupa.

Itāļu vārds ciarlatone nozīmēja gan medicīnas preču pārdevēju, gan arī ielu aktieri. Tie darbojās publiskos laukumos un nebija tik labi pieredzēti kā comedianti. Vīnē 1797. g. darbojās ap 50 aktīvu “dziesmu sievu”.

Hierarhiju šo cilvēku starpā noteica panākumi. Pašā virsotnē atradās tie, kas darbojās lielās pilīs, kurus pieaicināja galms un kuri pat iespieda dziesmu tekstus. Šie cilvēki veidoja starpposmu starp mācīto un populāro kultūru.

Zemāk par tiem esošie pavadīja dzīvi, nemitīgi ceļojot, pārvietojoties no vienas vietas uz otru. Vieglāk bija atrast jaunu publiku, nekā izmainīt repertuāru.

Profesionālie izklaidētāji atšķīrās no iedzīvotāju masas. Viņi nēsāja uzkrītošu apģērbu, spilgtas un raibas lietas. Kā visiem ceļiniekiem, viņiem nebija laba slava to iedzīvotāju vidū, kas savu dzīvi nemainīja. Vācijā ceļojošo aktieru dēlus neuzņēma cunftēs. Tiem nereti pierakstīja burvestības, uzskatīja par ubagiem.

Līdzās profesionāļiem bija amatieri un pusprofesionāļi, kuri darbojās citās profesijās, taču dziedāja, spēlēja vai nodarbojās ar ārstēšanu, lai gūtu papildu ienākumus.

Pusprofesionāļi kultūras nesēji bija daudzi strādnieki, mūziķi, sprediķotāji, dziednieki un arī zīlnieki, kas piekopa analoģisku tehniku visā Eiropā. Anglijā tos pazina ar nosaukumu cunning men un wise women. Tie pagādāja savus pacientus ar zālēm. Bieži “gudrās sievas” darbojās kā vecmātes, kas palīdzēja sievietēm dzemdībās gan ar buramvārdiem, gan lūgšanām. Dziednieku profesijai bija slikta slava, jo vadījās no uzskata: “Tas, kas var dziedināt, var arī kaitēt”.

Publisko kultūras norišu vietas bija baznīcas, krogi un tirgus laukumi.

Daudz svarīgāks kultūras centrs gan pilsētās, gan laukos bija viesnīcas, krogi, alus dzertuves. Tur notika gaiļu cīņas, tur spēlēja kārtis un citas spēles.

Tirgus nebija tikai saimniecisko darījumu vietas. Tur ne tikai pārdeva aitas un zirgus, tā bija arī vieta, kur jaunie cilvēki varēja izrautie no ģimenes uzraudzības, dejot, noskatīties izrādes, iegūt jaunu informāciju.

Literatūras avoti

Ø  Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā.
A. Rubenis. 1996