Priesteri un rakstveži

Saturs

 

 

Ievads:

Dzīvnieki ēģiptiešu reliģijā

Pēcnāves dzīve

Balzamēšana

Kapa noslēgšana

Dievu apzīmējumi

IEVADS.

  Vēstures tēvs Herodots dēvē Ēģipti par “Nīlas dāvanu”, un līdz ar to ir tik labi un tik lakoniski raksturojis šo zemi, ka viņa vārdi vēl tagad tāpat spēkā, kā priekš gadu tūkstošiem. Nīla ar viņas gadskārtējiem plūdiem un viņas ūdens nesto dūņu nastu ir Ēģiptes maizes māte, kuras varā atrodas šīs zemes liktens.

  Citi dēvē senos ēģiptiešus par semitizētiem nūbiešiem. Citi uzskata viņus par hamitu rases piederīgajiem, kam ar semitiem nav bijis nekā kopīga, bet kas toties pirmatnējās pigmāju rases asiņu piejaukumu.

  Ēģipte, cik tālu vien mēs varam saskatīt pagātnes mijkrēslī viņas likteņus, rādās mūsu acīm kā centralizēta valsts, kurā valdniekam ir dota ne vien neaprobežota laicīgā vara, bet arī galvenā vidūtāja loma starp cilvēkiem un dieviem. Tā tad teoratiska monarhija, viens no vecākajiem valsts organizācijas veidiem, kādus pirmā senatnē pārdzīvojušas gandrīz visas tautas. – Šī ir centralizēta monarhija, cik vērojams, Ēģiptē izveidojusies, apvienojoties vairākām šīkām valstīm, respektējot atsevišķiem kūltūras centriem.

Dzīvnieki ēģiptiešu reliģijā.

  Ēģiptieši dažus dzīvniekus uzskatīja par dievišķām būtnēm un pielūdz tos. Tomēr šeit Mariets atklāja taustāmu pierādījumu šai dīvainajai paražai - veselu kapsētu, kur bija apglabātas slavenā vērša Apisa kārtējās inkarnācijas. Apiss bija dieva Pta kalps, kuram par godu cēla tempļus un izdalīja īpašas priesteru kolēģijas.

  Dzīvnieks visu savu mūžu pavadīja templī vai tuvējās ganībās, un, kad beidzās tā bezrūpīgās gaitas, priesteri, ievērojot izmeklētu reliģisku rituālu, to iebalzamēja un apbedīja pazemes katakombās.

  Ēģiptieši ticēja, ka nomirst tikai dzīvnieka ārējais veidols, bet dvēsele pārvietojas cita vērša ķermenī. Pēc ilgām un svinīgām sēru ceremonijām, tempļa sūtīti priesteri devās ceļojumā pa visu zemi, lai starp vēršiem atrastu dieva pēcnācēju. To var pazīt tikai pēc viņiem vien zināmām vērša spalvas īpatnībām. Ar ziediem izgreznotais krāsainām lentēm rotātais dieva iemiesojums svinīgi procesijā tika nogādāts templī. Pa ceļam ticīgo bari sumināja vērsi ar līksmām dejām un dziesmām.

  Interesanta detaļa ir tā, ka dažādos novados pielūdza dažādus dzīvniekus; no

tā, ka šis kults radies jau tajā laikā, kad Ēģipte vēl bija sadalīta atsevišķu cilšu valstiņās. Bubastanā un Beni-Hasanā atrasta iebalzamētu kaķu kapsēta, Ombosā – krokodilu, Ašmunenā – ibisu, bet Elefantinā – aunu. Dažos novados šos dzīvniekus uzskatīja par svētām, neaizskaramām būtnēm, turpretī citos bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nogalināja. Ar šiem pretišķīgajiem ticējumiem izskaidrojams, piemēram, dīvainais fakts, ka daži Nīlas posmi mudžēt mudžēja no krokodīliem, bet citos to nebija nemaz, jo tos šeit iznīcināja.

  Vispārinot var sacīt, ka dzīvniekiem ēģiptiešu reliģijā bija ļoti svarīga loma. Jau vissenākajos laikos dievi parādījās govs, auna, vanaga, ibisa, šakāļa, krokodila, runča, čūskas utt. izskatā. Ar laiku tie pieņēma cilvēka veidu, tomēr vēl saglabādami dzīvnieka galvu, līdz beidzot, reliģisko ticējumu pēdējā attīstības fāze, galīgi pārvērtās par cilvēkiem.

Pēcnāves dzīve.

  Starp daudzajiem dieviem visaugstāk tika godināts saules dievs Ra un zemes dievs Oziriss, kurš valdījis taisnīgi un turklāt iemācījis cilvēkiem visas mākslas un amatus. Viņa brālis Sets bija ļaunuma iemiesojums. Apskauzdams Ozirisa popularitāti tautā, Sets viņu nogalinājis, bet mirstīgās atliekas ielicis šķirstā un iemetis jūrā. Šķirsts izskalots krastā netālu no Biblas pilsētas.

  Ozirisa sieva, dieviete Izida, viņu pamodinājusi jaunai dzīvei. No miroņiem piecēlies, Oziriss kopš tā laika kļuvis par mirušo zemes valdnieku.

  Ozirisa dēls Hors, atriebdams tēva nāvi, nogalinājis Setu. Kopš tā laika Horu sāka uzskatīt par dēla mīlestības iemiesojumu un, tā kā cīņā ar pretinieku viņš zaudējis vienu aci, tad vēl arī par pašaizliedzības simbolu.

  Ēģiptieši ticēja, ka saules riets un lēkts nozīmē dieva Ra nāvi un augšāmcelšanos. No šiem mītiem viņi smēlušies pārliecību, ka viņus pašus tāpat gaida augšāmcelšanās un laimīgāka dzīve viņsaulē.

  Pēc viņu ticējumiem cilvēks sastāv no trim elementiem: no fiziska ķermeņa, no daļas ka un daļas ba.

  Ka bija cilvēka dubultnieks un viņa sargeņģelis. To iztēlojas kā bārdainu vīru ar kroni galvā. Viņš bija arī cilvēka pavadonis viņsaulē, apgādāja mirušo ar pārtiku un pavadīja dieva Ra vaiga priekšā.

  Cilvēka īstenā dvēsele bija ba, ko attēloja putna veidā ar cilvēka galvu un tā priekšā degošo eļļas gaismekli.

  Dvēseles aizkapa dzīves garantija bija atkarīga no diviem pamatnoteikumiem. Mirušā ķermeņi vajadzēja balzamējot nodrošināt no sairuma un pasargāt no laupītājiem, turklāt tas bija jāapgādā ar pārtiku un ikdienas dzīvē lietojamiem priekšmetiem, lai apmierināt visas nelaiķa vajadzības viņsaulē. Tāpēc faraoni cēla piramīdas ar sarežģītām galerijām, strupceļiem un slazdiem, kam vajadzēja aizkavēt   laupītāju nokļūšanu pie mūmijas un tai līdz dotajām dārglietām.

  Faraoni kā dievišķīgas būtnes arī pēc nāves baudīja tās pašas priekšrocības, kādas tiem bija zemes virsū. Ēģiptieši domāja, ka saules dievs Ra katru dienu pa debesīm aizbraucot zelta laivā, tādēļ faraona dvēsele sākumā pildīja laivas airētāja, bet vēlāk pat stūrmaņa pienākumus. Taču  pieaugot Ēģiptes valdnieku varai, palielinājās arī viņu pēcnāves pretenzijas. Sākumā viņi bija dieva privātsekretāri, bet pēc tam jau paši sēdēja saules dieva tronī.

  Augstmaņu piramīdas un kapenes atspoguļo šķiru pretišķības, kādas jau tālā

pagātnē bija izveidojušās ēģiptiešu sabiedrībā. Līķi balzamēšana un speciālu kapeņu celtniecība bija dārgs pasākums, ko parastie mirstīgie nevarēja sev atļauties. Zemnieki, amatnieki un ierēdņi savus mirušos apbedīja tuksneša smiltīs. Un dīvainā kārtā iznāca tā, ka lepnās kapenes lielākoties kļuva par upuri laupītājiem, turpretī vienkāršās vienkāršo ļaužu mirstīgās atliekas no šā likteņa bija mumificējušās, tās labi saglabājās.

  Pēc ierašanās mirušo valstībā ēģiptieša dvēselei nebija viegla dzīve. Pirms tā nokļuva lielās laimes novados, kur “nav palu, izsēts grauds nes bagātīgu ražu un dvēsele mīt vienā pārpilnībā”, tai vajadzēja pārvarēt daudz briesmu. Visapkārt apsolītajai zemei pletās dziļi ūdeņi, bet ieeju apsargāja drausmīgs briesmonis, dēvēts par ”ačgārno ģīmi”, ielaizdams vienīgi tos, kuri zemes virsū bija dzīvojuši taisnīgu dzīvi. Dažādu dēmonu un vampīru, kā arī citādu briesmoņu bari uz glūnēja apkārt klīstošajām dvēselēm, lai tās iepītu savas pesteļu valgos.

  Mirušajiem cilvēki varēja palīdzēt ar burvju vārdiem, kas bija savākti “Mirušo grāmatā”. Faraoni nežēloja līdzekļus, lai šādu cilvēku palīdzību nodrošinātu sev uz laiku laikiem. Kā jau minējām, viņi pie savām kapenēm cēla tempļus un algoja priesterus, to vajadzībām paredzot ienākumus no karaļa muižām. Šie priesteri diendienā noturēja komplicētus rituālus dievkalpojumos, kas mirušajiem bija tikpat nepieciešams kā ūdens un maize dzīvajiem.

Balzamēšana.

  Mūmijas savu vārdu ieguvušas no arābu “mummiya”, kas nozīmē “bitumens”. Tas tāpēc, ka sveķi, ar kuriem bija pildītas dažas mūmijas, gadsimtu ritējumā padarīja tās melnas, līdz beidzot mūmijas izskatījās pēc bituma. Viduslaikos ārsti uzskatīja, ka šis “bitumens” ārstē slimības, un šajā nolūkā mūmijas sūtīja uz Eiropu, kur tās saberza un viduslaikos un pat vēl vēlāk lietoja kā zāles.

  Senajā Ēģiptē mūmijas kalpoja ļoti dažādiem nolūkiem. Cilvēki ticēja, ka pēc nāves dvēsele aiziet bojā, ja tai nav savas miesas, uz kuru paļauties. Tāpēc bija ļoti svarīgi apturēt līķa trūdēšanu, pārvēršot to par mūmiju. Līķi nodeva balzamētājiem, kuri pirms atdošanas piederīgajiem apbedīšanai to izžāvēja, iebalzamēja un ietina.

  Agrākos apbedījumos, apmēram līdz 3000. g. pirms K. dz., līķi dabiski saglabājās savos smilšu kapos – ļoti lielā sausumā miesas neturēja. Kapenēs līķi tik labi nesažuva, tāpēc tie bija jāietin ar sveķiem piesūcinātā audeklā un jāpārklāj ar ģipša javu. Var būt, ka arī agrīnā Senās valsts (2688.-281. g. pirms K. dz.) faraoni ir tā balzamēti, taču mēs nevaram būt par to droši, tāpēc ka šo piramīdu apbedījumu kamerās nav atrasta neviena mūmija. Tās bija jau sen izlaupītas. Ļoti daudzas no arheologu atrastajām mūmijām attiecas uz Jauno valsti vai vēlāku laiku, kad balzamēšanas process bija rūpīgāk izstrādāts.

Kapa noslēgšana.

  Bēru dienā procesija aiznesa zārkā guldīto mūmiju uz kapličas templi. Te notika mutes atvēršanas ceremonija. Priesteri, no kuriem viens bija mirušā faraona dēls, ar rituāla piederumiem pieskārās faraona mūmijas sejai un rokām un skaitīja lūgšanas. Šī ceremonija atdeva mūmijai visas viņas fiziskās sajūtas, lai faraons pēcnāves dzīvē varētu ēst, runāt un klausīties. Pēc tam iezārkoto mūmiju novietoja uz ragavām un pa pagaidu slīpni uzvilka augšā tieši pie ieejas piramīdā. Priesteri aiznesa zārku pa šaurajām ejām uz apbedījuma kameru un ielaida sagatavotajā sarkofāgā, ko sedza smags akmens vāks. Apbedījuma kamerās atstājas ēdienus un dzērienus, bet pieliekamie bija pilni ar lieliskiem dzīves piederumiem, ieročiem, drēbēm un dārglietām, kas faraonam bija vajadzīgas pēcnāves dzīvē. Tad bērinieki izgāja ārā un ieeju kapenēs noslēdza.

  Tika darīts viss iespējamais, lai stingri nodrošinātu, ka vēlāk neviens nevarēs iekļūt piramīdā, lai apgānītu tās svētumu vai izlaupītu faraona bagātības. Gaiteni aizsprostoja ar akmens plāksnēm, bet virs ieejas novietoja visiem pārējiem akmeņiem līdzīgu pārsedzes akmeni. Dažām piramīdām bija ieejas ar neīstām durvīm un strupceļiem, lai maldinātu zagļus.

Priesteri un rakstveži.

  Katrā Ēģiptes pilsētā un ciemā bija templis vietējiem dieviem vai ģimenes dieviem. Kā stāstīts teiksmā, kādreiz dievi dzīvojuši zemes virsū, bet tagad mājo mirušo valstībā. Šis templis bija tieši tā dieva “Ka” mājoklis. Priesteri katru dienu izņem dieva tēlu no svētnīcas, nomazgāja un apģērba to un upurēja tam ēdienu.

  Tādā lielā pilsētā kā Sezostrisa II galvaspilsēta pie Lištas tempļi bija dižāki nekā tādā pilsētiņā kā Kahuna, bet tie visi bija būvēti pēc viena un tā paša projekta. Dieva svētnīcas pašā templī varēja tuvoties caur pagalmu un hipostilo zaļu (zāles ar daudzām kolonnām) rindu.

  Templis sastāvēja mūra iežogojumā, un tam apkārt bija daudz ēku, kas veidoja lielu saimniecību. Tur bija zemnieku sētas, lai apgādātu ar pārtiku dievus, priesterus un viņu apkalpotājus, kā arī atradās darbnīcas visu viņu vajadzību apmierināšanai. Saimniecībā bija nodarbināti daudz amatnieki un strādnieki, un tā atgādināja mazu pilsētiņu. Priesteri vadīja skolas un mācīja vecākus zēnus par profesionāļiem hronistiem vēstuļu rakstītājiem, kas bija pazīstami kā rakstveži. Viņi bija nepieciešami, tāpēc ka ne jau visi prata lasīt un rakstīt. Kļūšana par rakstvedi bija pirmais solis jebkurā profesijā, tāpēc ka ierēdņiem vajadzēja rakstīt izsmeļošus protokolus, lai viņi priekšnieki varētu ziņot vezīram par darba gaitu.

  Visdziļākā svētnīca bija maza un tumša. Priesteri iegāja tajā ar lāpām un atvēra svētnīcas durvis, lai tuvotos dievam. Dievs saņēma ēdienu simboliski. Tam nebija nozīmes, ka barība netiek patiešām apēsta. Pēc tam to atdeva priesteriem kā daļu no viņu atalgojuma.