Simbolisms

Saldus pilsētas ģimnāzijas

12.b klases skolnieces

Egitas Siles

referāts  kultūras vēsturē

“Simbolisms”

1999./2000.m.g.

Runājot par mākslu, jānorāda, ka viduslaiku apziņai jebkura lieta zaudētu savu jēgu, ja tās nozīmi izsmeltu tiešā funkcija ārējā forma. Šī izjūta bija fons, kas izraisīja simbolisko domāsanu, kura dominēja teoloģijā un makslā. To pauž jau vārda “simbols” etimolģija, proti, tā ir līguma zīme, norādījums uz zaudēto vienību, augstāko un apslēpto realitāti. Dievam nekas nav tukšs, tāds, kam nebūtu jēgas.

Simboliskā domāšana izstrādāja pasaules tēlu, kas bija vienots, stingrs un iekšēji nosacīts, turklāt daudz lielākā merā, nekā to spēja panākt dabas zinātniskā domašāna. Tā ietvēra sevī gan dabu, gan vēsturi, ieviešot tajās nemainīgu kārtību, arhitektonisku kompozīciju un hierarhisku subordināciju. Simbolu saistība paredz augstākā un zemākā klātbūtni: vienādas nozīmes lietas nevar būt simboli viena otrai;  tās norāda uz trešo, kas atrodas augstākā pakāpē. Simboliskajā domāšanā lietas izveido bezgalīgi daudzveidigas attiecības. Nekas nevar atrasties tik zemu, lai tas nerunātu par augstākām lietām un neslavinātu tās. Piemēram, valrieksts apzimē Kristu: saldā vidusdaļa- dievišķo dabu, ārējā stingrā miza- cilvēcisko, cietā čaumala- krustu.Rokas mazais pirksts izsaka ticību un labo gribu, bezvārda pirksts- nožēlu, vidējais- žēlsirdību, rādītājpirksts- skaidru prātu, īkšķis-dievišķumu.Visas lietas atbalsta un uzturdomāšanu ceļā uz mūžību: tās visas pakāpi pa pakāpei slavina cita citu. Katrai būtnei ir augsta ētiska un estētiska nozīme, katrs tēls- harmonisks simbolu akords.

Daba-koki, minerāli, augi utt.Tapēc vidusslaikos lielu popularitati iemantoja lapidāriji, florāliji un bestiāriji. Kristu saistīja ar vīnogu ķekaru, Mariju ar olīvu, lilliju, rozi; ļaunumu pauda ābols. Dzīvnieki galvenokārt pauda ļaunos spēkus: strauss bija grēks, ēzelis- baudkāārība, suns- melīgggums, skorpions, kas kož pats sev astē,- melīgums, jūdi utt.; fantastiskie zvēri tika saistīti ar velnu.

Pasaule pati par sevi ir nosodāma, bet sakarā ar simboliem tajā var atrast vertību.Simbolu nozīme ir arī tīri ikdienišķiem darbiem, jo viss profānais ir saistīts ar svēto.Amatnieka darbs- mūžīgā Vārda rašanās un iemiesošanās, dvēseles savienība ar Dievu. Pat starp debesu mīlestību un zemes mīlestību nodibinās simboliska saistība. Simbolisms paver mākslai visu  reliģisko tēlu bagātību, ko var izteikt ar krāsu un skaņu palīdzību. Šī neuzskatāmība un nenoteiktība deva iespēju rasties dziļām intuitīvām atskarsmēm ticības sfērā, pietuvoties neizpaužamajam.

Simbolu un alegoriju meklēšana pārvērtās par tukšu izpriecu, virspusēju fantazēšanu. Simboli saglabāja savu vērtību sakarā ar priekšraksta svētumu, kuru tie pārstāvēja; tīrā tikumības sfērā notika to degradācija: kurpes pārtapa par uzticību, zeķes – par pacietību, bikšturi - par apņēmību, krekls – par nesabojātību, korsete – par tikumību.

Tomēr simbolisms bija viduslaiku domas tīrā elpa. Viss nīcīgais un ikdienišķais tika aplūkots saistībā ar universālo. Taču visi tikumiskie priekšstati bija pārslogoti, jo tos nemitīgi salīdzināja ar Dieva visvarenību. Katrs grēks, pat visniecīgākais, aizskar visu pasauli.

Simbolistiem  detalizēts ikdienišķību tēlojums šķita niecīgs, sekls un nepieņemams. “Nav vairs jāglezno interjeri, cilvēki, kas lasa, sievietes, kas ada…,” rakstīja pazīstamais simbolists E.Munks. Tiem, kas savā attīstībā jau bija nokļuvuši tālāk arī par impresionismu, šis virziens likās par daudz piesaistīts vizuālai realitātei. Franču gleznotājs Pols Gogēns atzina, ka impresionistu mākslai nav nopietna pamata, jo “viņi meklēja sfērā, kas pieejama acij, nevis domas noslēpumainajā centrā”.

Simbolisti  tiecās pēc būtiskāka, dziļāka satura, pēc daudznozīmīgāka, iespaidīgāka vēstījuma un līdz ar to pēc neparastā, brīnumainā, jutekļiem netveramā. Bija jārada māksla, kas atveidotu nevis vizuāli tveramus sīkumus un stāstošus sižetus, bet paustu kādas vispārīgas atziņas (idejas), kaut ko metafizisku un reizē iedvestu ar šīm idejām saistītu emocionālo stāvokli. Albērs Orjē rakstīja: “Glezniecības, tāpat kā jebkuras mākslas dabisks un galējs mērķis nevar būt tieša priekšmetu attēlošana. Tās augstākais mērķis – paust idejas, lietojot savu īpašo valodu. Pēc vina domām, māksliniekam jābūt apveltītam ”ar transcendentālu emocionalitāti, tik spēcīgu un pilnvērtīgu, lai liktu dvēselei trīsēt dramatiski mainīgu abstrakciju priekšā. “

Gadsimtu mijā simboliski paustās idejas, priekšstati, jēdzieni bija neskaidri, nenoteikti un subjektīvi. Tēlotie objekti varēja iegūt vairākas nozīmes vienlaikus, simbols vispār nebija jānoskaidro līdz galam.Tas atšķīrās no tradicionālas alegorijas, kas arī bija netieša izteiksme, bet kas tēlā (visbiežāk cilvēka figūrā un atribūtā) ietvēra vienu nepārprotamu jēdzienu. Simbolisti, tieši otrādi, tiecās radīt dīvainības, iracionālas noslēpumainības efektu. Skatītāja apziņā ap simbolista darbu veidojās neskaidru un mainīgu asociatīvu priekšstatu un domu lauks, emocionālas uztveres līmenī neapšaubāma bija tikai mīklainības izjūta. Raksturojot savus darbus, franču simbolists Odilons Redons rakstīja: “Es tikai paveru durtiņas uz noslēpumu.”

            “Nenoteiktības pasaule” bija simbolistu psiholoģiskais mērķis. Daudznozomības izteicēji tēlojumā bija tomēr kvalitatīvi pietiekami noteikti objekti (cilvēka figūras, izdomātas būtnes, interjeri, ainaviska vide) un mākslas darbu nosaukumi bija vārdiski fiksētais tematiskais saturs. Tas, protams, bija savādāks nekā   reālistiem vai impresionistiem. Simbolistu mākslai bija jāpievēršas nevis sava laika sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem un konkrēta cilvēka rupēm, nedienām, darbam un ikdienas plūdumam, nevis vizuālas realitātes nejaušībām, mūžīgām un vispārcilvēciskām tēmām, tai bija jāvēstī par dzīvi un nāvi, par cilvēka liktenīgām kaislībām un tieksmēm, par grēkiem un svētumu, par cilvēka bioloģisko attīstību un emocijām (bailēm, vilšanos, cerībām), par cilvēka un dabas attiecībām, tās mūžīgajiem procesiem, gadalaiku undienas laiku cikliem. Aiziešana no ikdienas realitātes bija iespējama arī, pievēršoties tradicionāliem mītiem, leģendām, izmantojot reliģiskus sižetus un tēlus, bet traktējot tos atbilstoši simboliskās daudznozīmības koncepcijai. Mitoloģiskas ieceres papildināja pašradīti fantastiski veidojumi, brīnumainu parādību, viziju un sapņu tēli. Tika izmantoti arī no sava laika īstenības paņemti motīvi, ja ar to palīdzību bija iespējams paust simbolisko ideju un radīt mīklainības noskaņu. Vienmer bija jānorāda, ka pasaulē ir kaut kas vairāk par ikdienišķo un prāta aptveramo, reizē piepildot ar mākslas palīdzibu vēlmes pēc neparastā un pārreālā.

            Simbolistu kompozīcijās cilveku tēli un fantastiskas radības eksistēja un darbojās gan arhitektoniskā, gan ainaviskā vidē.

            Formāli stilistiskas vienības nebija, šai ziņā simbolisms bija plurāls,pat eklektisks. Simbolistu darbos tēlojums varēja būt telpisks, ar vienmērīgi izmodelētiem un noslēgtiem apjomiem, bet tikpat arī lineārs, plaknisks, ornamentāls. Simbolisti lietoja visus tālaika tehniskos līdzekļus un veidus, darinot eļļas gleznas, akvareļus, pasteļus, zīmējumus un estampus, tēlniecības darbus, dekoratīvās māakslas kompozīcijas.

            Francijā sī virziena principus pieņēma un realizēja daļa jaunākās paaudzes mākslinieku, kuru patstāvīgā darbība veidojās kā impresionisma noliegums. Mākslas dzīves priekšplānā izvirzījās tie vecāko paaudžu gleznotāji, kuri jau agrāk uz klasicisma un romantisma pamata bija radījuši savus individuālos simbolisma variantus: Gistavs Moro, Pjērs Pivī de Šavāns, Odilons Redons.

            Ar simbolistiem literātiem cieši saistīts bija Pols Gogēns. Simbolisma

ideologija un estētika arī Morisa Denī darbos. Simbolisku vispārinājumu garā strādā plaši pazīstamais tēlnieks Ogists Rodēns.

            Gadsimtu mijā simbolisms attīstījās arī beļģu mākslā: Fernāns Knopfs, Zans Delvijs u.c.

            Vācijā simbolisms nostiprinājas ap 1900.gadu: Francs fon Štuks, Makss Klingers, Gustavs Klimts; itāļu gleznotājs Džovani Segantīni.

           

Simbolisms bija izplatījies arī Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. No Baltijas simbolistiem startautisku slavu ieguva lietuviešu komponists un gleznotājs Mikolajus Konstantīns Čurļonis (1875-1911), kuri izteikti fantastiskas telpas, spīdekļu, panorāmisku ūdeņu, klinšu, arhitektonisku struktūru u.c. motīvu vīzijas radās kā muzikāli asociatīvs tēlojums.

            Latvijā simbolisms neveidojas ka viengabalains virziens. Daudz simboliskas kompozīcijas ir darinājis Janis Rozentāls (1866-1916), Rūdolfs Pērle, dažkārt tā gleznoja arī Voldemārs Matvejevs un Pēteris Krastiņš, tēlnieks Gustavs Šķilters.

            Simbolisms kā noteikts vēsturisks virziens 20.gs. sākumā pamazām apsīka. Tas saglabājās kā izdziestoša tradīcija atsevišķu modernistu darbos. Simbolistu fantāzijas bija radniecīgas sirreālistu iracionālajām kombinācijām.

T.Ūders. Lācis un meitene. Ap. 1910

Izmantotā literatūra: Eduards Kļaviņš “Simbolisms”,

                                    “Mākslinieki un māksla”