Psihe cauri gadsimtiem

Referāts psiholoģijas vēsturē

“Psihe cauri gadsimtiem”

Ievads.

            Referātā ‘’Psihe cauri gadsimtiem’’ tika uzdots pētīt psihes kā dažādu gadsimtu domātāju pētīšanas objektu un problēmu. Uzdevums noteica  trīs dažādu gadsimtu izvēli, un noteica uzskatu par to, kas ir psihe un kas ir cilvēks. No šiem periodiem obligāts nosacījums bija zinātniskā perioda izvēle. Savā darbā blakus zinātniskajam periodam 17-18gs. izvēlējos Seno Grieķiju un Viduslaikus.

Senā Grieķija mani piesaista kā psiholoģijas zinātnes šūpulis. Viens no šī gadsimta filozofiem – Sokrāts, kas tiek aprakstīts manā darbā izvirza kodolīgas un precīzas tēzes, kuras vijas cauri gadsimtiem un rosina domāt, izzināt sevi, veicina pašizziņu. Viņa izteicieni vēlāk tiek izmantoti kā stimuls jaunu ideju pētīšanai un realizēšanai.

Viduslaiki pasaules vēsturē ir iegājuši kā ‘’tumšais laikmets’’ un piesaista ar savu īpašo uzskatu par dzīvības vērtību, Dievu kā prioritāti un baznīcu, kā Dieva gribas realizētāju virs zemes. Kursa darbā tiek aprakstītas Svētā Augustīna tēzes, kas spilgti norāda uz tā laika uzskatiem par cilvēku un dvēseli.

Trešais pētāmais posms -  zinātniskais periods (17 – 18.gs.) ir ļoti plašs un daudzveidīgs, tāpēc darbā tiek pieminēts Renē  Dekarts, jo līdz ar viņa darbu parādīšanos varam teikt – ir sācies zinātniskais posms. Kā salīdzinājums tiek aprakstīts Džons Loks, kurš izvirzīja ‘’baltās lapas’’ ideju. 

           

           

           

           

1. Filozofiskās domas par psihi attīstība Senajā Grieķijā.

            Senā Grieķijas (ap 6.gs.pr.kr.) filozofi izvirza jauna veida jautājumus un pasaules uzskatus. Grieķija ir bagāta ar filozofu skolām, kas likušas pamatus  atbildēm uz  mūžīgo jautājumu – ‘’kas es esmu?’’.

Seno Grieķiju var uzskatīt par filozofijas pamatu un psiholoģijas kā zinātnes attīstības pirmssākumu. Senās Grieķijas filozofija dalās vairākos virzienos. Pirmie, kas savu pārdomu ceļā priekšplānā izvirza cilvēku, ir sofisti1.

‘’Cilvēks ir visu lietu mērs: esošo, ka tas ir, un neesošo, ka to nav’’2. Šādu dogmu izvirza Protogors, kas ar šo teicienu ir  formulējis sofistu pamattztiņu.

      Sofistiem pretī stājas Sokrats³, kas savas mācības pamatā izvirza mūžīgās idejas. Sokrāts neatzīst rakstisko filozofiju, jo viņš uzskata, ka, lai viņu saprastu, ir jāiet pie cilvēkiem un jārunā ar viņiem.  Viņš pirmais antīkajā pasaulē krasi iezīmēja devēseles (psychē) un ķermeņa (sōma) pretstatu, veicinot  šīs antinomijas izvirzīšanos kultūras priekšplānā. Sokrats uzskatīja, ka mūsu apziņā slēpjas dziļāks slānis, kas pieder nevis mums, bet kam piederam mēs, kas valda pār mums. Sokrats sadalīja cilvēku divās daļās: jeb substancēs.  Viņš uzskatīja, ka cilvēkam ir sava noteikta struktūra  - ķermenis un dvēsele un sava ‘’funkcija’’. Cilvēks ir  racionāla būtne un ar to viņš atšķiras no dzīvniekiem. Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, bet mūs var padarīt patiesi laimīgus tikai tas, kas ir saskaņā ar mūsu dabu, t.i. ja mēs pildām savu īsto ‘’ funkciju’’.

Mērķis – ne dabas, ne cilvēka, bet kādas trešās realitātes, kas dota domāšanā, izziņā, ko izvirza par dvēseles definīciju. Dvēsele ir neredzama, tā vada cilvēku, nodrošina pašsavaldīšanos kontroli pār sevi. Dvēsele ir garīga un mūžīga, kas ir tikai īslaicīgi iesprostota ķermenī, salīdzinoši kā putns būrī.  Sokrats uzskata par cilvēka īsto un paliekošo daļu tieši cilvēka dvēseli.  Cilvēku raksturo tas, kas notiek  dvēseles dzīvē – dvēseles spējas un darbība. Miesa ir tikai pārejošs ietērps.  Ķermenis it kā traucē cilvēku apgūt patiesās zināšanas un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pastāv ieskats, ka dvēseles patiesībā jau ir apguvušas visas patiesās zināšanas, bet piedzimstot tās esot piemirsušas ⁴. Patiesās zināšanas ir atmiņa un mācīšanās, un mācīšanās ir atcerēšanās.

Tikai cilvēks var ienest dabā sapratnes gaismu un organizēt, racionāli vadīt  savu dzīvi. Šis cilvēka prāts ir daļa no kosmiskā prāta, un tā mērķis  nevar būt juteklisko tieksmju apmierināšana. Tāpēc ķermenisko vēlmju ierobežošana – tas ir ceļš uz augstāko patiesību.

 

^{1. Sofisti –filozofu grupa, kas ceļoja apkārt un solīja iemācīt veidus, kā atrisināt politiskus , sabiedriskus un morālus jautājumus (V.V.Klīve ‘’gudrības ceļos.,R.,Zvaigzne 1996., 17.lp)}

^{2. Autoru kolektīvs ‘‘Antīkā un viduslaiku filozofija’’.,R.,Zvaigzne ABC 1997. 50lp.}

^{3. Sokrates – ap 469.-399.pr.kr. V.V.Klīve ‘’gudrības ceļos.,R.,Zvaigzne 1996., 17.lp}

^{4.  Turpat , 21-22.lp.}

Sokrats uzvēra, ka tikums ir tas, kas padara cilvēka dvēseli labu. Ja tā, tad mums jāzina, kas ir tas, kas vērš cilvēka dvēseli par labu, bet tas savukārt saistīts ar izpratni par to, kas ir dvēsele.  Citiem vārdiem – tas , kas ir labs vai patiess, t.i. atbilst cilvēka (viņa dvēseles) būtībai. Ļaunums no šāda redzesviedokļa ir cilvēka rīcība pret savu būtību un to var izskaidrot tikai ar nezināšanu.

Sokrats izvirzīja principu,: darīt  netaisnību ir daudz sliktāk, nekā ciest no tās, jo ļauns darbs nesagrauj miesu, bet grauj dvēseli, kas viena pati veido cilvēka būtību. Viņa ideāls – prāta valdīšana visās dzīves sfērās.  Viņa idejas caurvij tādi termini kā – tikumība, morāle un apziņa.

Sokrāta galvenie uzskati parādās dažādos dialogos.

1.      ‘’izzini pats sevi’’ ¹ – pirmā un svarīgākā lieta cilvēka dzīvē. Mēs neko nepanāksim, ja nepazīsim paši sevi. Sevis izzināšana prasa godīgumu, analīzi un kritisku pieeju. Dažkārt cilvēki to nemaz nevēlas, jo tas var likt mainīt savus uzskatus.

2.      ‘’apzinies savas robežas’’ ² - izriet no 1.prasības – iepazīstot sevi, mēs atklājam savas iespēju robežas.

3.      ‘’es zinu, ka nekā nezinu’’ ³ - mūsu zināšanas ir stipri ierobežotas.

4.      ‘’neizzinot dzīvi nav vērts dzīvot’’ ⁴ – arī izriet no iepriekšējiem uzskatiem, tikai pazīstot sevi un apzinoties savu iespēju robežas mēs varam cerēt nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

 

^{1 V.V.Klīve ‘’gudrības ceļos.,R.,Zvaigzne 1996., 19.lp}

^{2 Turpat.}

^{3 Autoru kolektīvs ‘‘Antīkā un viduslaiku filozofija’’.,R.,Zvaigzne ABC 1997. 50lp.}

^{4, V.V.Klīve ‘’gudrības ceļos.,R.,Zvaigzne 1996., 20.lp}

2. Cilvēka un psihes koncepcija Viduslaikos.

Romas impērijas sabrukums 467.gadā ievadīja viduslaikus. Valsts, kas balstījās uz hellēnistiskās kultūras tradīcijām izira pēc barbaru iebrukuma, kad tie nopostīja lielāko daļu klasiskās kultūras centru. Daļa senās literatūras un mācību iestādes gāja bojā, pazeminājās cilvēku kultūras līmenis. Tautas bija novārdzinātas un izlaupītas.

            Viduslaikos krasi iezīmējas dažādu iedzīvotāju slāņi. Ggarīdzniecība bija nozīmīgs un īpašs slānis, kas noteica ne tikai valsts politiku un ekonomisko dzīvi, bet arī zinātnes un kultūras atbrīvotību. VIII gs. radās sholastika – filozofijas metode, kurā izziņas galvenā metode bija tekstu izklāsts un komentēšana. Aristotelis bija gandrīz vienīgais sengrieķu filozofs, kura mācību daļēji atzina un izmantoja viduslaiku sholastikā. Turklāt Aristoteļa  dialektiskie priekšstati par dvēseli netika iekļauti analīzē. Netika izmantota arī viņa empīriskā novērojuma metode.

            Tā vietā nāca priekšstats par dvēseli kā būtību, kas eksistē divās sistēmās – ķermenī un Dievā. Dievs ir īstenais dvēseles izziņas avots, kuru var izzināt caur atklāsmi ¹.

            Ievērojamais kristīgais domātājs Sv.Augustīns uzskatīja, ka pati būtiskākā pretruna, kas raksturo cilvēku ir duālisms starp nemirstīgu, nemateriālu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ietver atmiņu prātu un gribu. Tā spēj gribēt, izzināt un domāt, pārdzīvot savu iekšējo pieredzi un gūt tajā saistību ar Dievu. Ķermeņa un dvēseles statusi Dieva pasaulē ir nesavienojami, tāpēc ķermenim  ir jāpakļaujas un jādod priekšroka dvēseles dzīvei.

Kristīgajā antropoloģijā cilvēks ir vienota būtne, kurā savienojas divi atšķirīgi pirmsākumi. Cilvēks nevar sastāvēt tikai no dvēseles, tīrā gara (tie ir eņģeļi) vai tikai no miesas (tā ir zemākā radība pasaulē).

Ir divu līmeņu  dvēseles stāvokļi, kas miesai piešķir cilvēcisko seju un intelektuālais līmenis, kas izsaka cilvēka garīgumu. Ļoti iespējams, ka arī augstākajām būtnēm ir dvēseles un cilvēkam kā augstākai vadībai  nāk līdzi kaut kas no zemākā līmeņa pasaules.

Viena no būtiskākajām atziņām Sv.Augustīna mācībā ir doma par cilvēku iekšējās un ārējās pasaules pretstatu. Tā būtībā ir iekšējā cilvēku saruna ar sevi Dieva priekšā, kas parāda, ka vērtība uz iekšieni pastāv kā piepūle, ciešanas, neskaidrību pārvarēšana, atteikšanās un meklējumi. Tāpēc cilvēks  ir  ceļinieks, meklētājs, nevis tikai saņēmējs.

            Mūsu maņas var sniegt zināmas drošticamas zināšanas, bet tās ir ierobežotas. Kā arī prāts spēj spriest par  maņu orgānu sniegto informāciju. Cilvēka prāts kas ir daļa no cilvēka dvēseles, aktīvi piedalās izziņas procesā, noraida attēlus un aptver garīgus (abstraktus) objektus.

            Tas notiek tikai tāpēc, ka Dievs apskaidro cilvēku un tikai tad var apjaust mūžīgo patiesību. Tas nozīmē, ka Dievs pilda katra cilvēka prātu ar zināšanām, bet mūsu prāts darbojas Dieva mūžīgo ideju ietekmē.

            Sv.Augustīns uzskatīja, ka cilvēks radīts pēc Dieva līdzības, taču grēkā krišanas dēļ viss sākotnējais prāta spēks ir zudis un cilvēks vairs nevar uzticēties sev,  viņš pats bez Dieva palīdzības nav spējīgs glābt savu grēkā kritušo dvēseli, bet tas ir

 

^{1 . A.Vorobjovs ‘’Psiholoģijas vēsture’’.,R.,’’’Mācību apgāds NT’’.,1998.g.33.lp/}

^{2 . V.V.Klīve ‘’gudrības ceļos.,R.,Zvaigzne 1996., 73.lp}

iespējams, ja par cilvēku nāk Dieva labvēlība. Pareizi izmantot savu prātu un būt saskaņā ar  sevi cilvēks var tikai pateicoties dievišķajai atklāsmei.

‘’Cilvēks nav tikai ķermenis, vai tikai dvēsele, - bet tas sastāv no dvēseles un ķermeņa. Pareizi, ka dvēsele veido ne visu cilvēku, bet tikai tā labāko daļu, un kā ķermenis ne visu cilvēku, bet tikai tā zemāko daļu, un kad tie ir viens ar otru savienoti, tad to sauc par cilvēku’’ ¹.

‘’Dievs ir pati pilnība (visos veidos perfekts), kas pastāv pats par sevi, nemainīgs un mūžīgs. Dievs ir viens vienīgs un Dievā  nav nekādu daļu (absolūti vienkāršs). Dievs ir visas patiesības un labestības avots… Esošais, patiesais un labais ir viens un tas pats.’’² 

Sv.Augustīns uzsver Dieva prioritāti visās lietās un vietās un pasaules radīšanā saskata Dieva labo gribu, kā arī stingru un noteiktu struktūru.^3.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

^{1 Rubenis A. : ’’Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā’’. R., ‘’ Zvaigzne’’ 1994}

^{2. V.V.Klīve ‘’Gudrības ceļos’’.,R.,Zvaigzne 1996., 74.lp}

^{3.Turpat 75.lp}

3. 17.-18.gs. par psihi – zinātniskā pieeja.

Psiholoģija kā zinātne attīstījās paralēli citu zinātņu sasniegumiem – fizikā, ķīmijā, anatomijā. To spēcīgi ietekmēja dabaszinību attīstības līmenis un šajā laikā dominēja fizikas idejas, jeb dabaszinātne. Šo ietekmi noteica, pirmkārt, enerģijas nezūdamības likums, ko postulēja uz materiālās pasaules analīzes bāzes.

Svarīgākais un nozīmīgākais pavērsiens psiholoģijas, jeb mācības par dvēseli attīstībā bija Renē Dekarta ¹  atklājumi – reflektorā koncepcija – ‘’cilvēks – mašīna’’. Viņš izvirzīja uzskatu par dvēseli kā apzināto daļu, kas pieder pašam cilvēkam, sekmēja jēdzienu ‘’psihe’’, ‘’apziņa’’ un ‘’neapzinātas’’ atdalīšanos.

Tā kā par zinātni uzskatīja mācību, kura ir pierādīta eksperimentāli, daudzu tā laika zinātnieki un pētnieki aktīvi veica dažādus pētījumus. Viens no tiem bija ārsts un politiķis Džons Loks ². Viņu var uzskatīt par vienu no psiholoģijas kā zinātnes pamatlicējiem.

Viņa mērķis bija noskaidrot ‘’cilvēka zināšanu izcelsmi, patiesību un robežas’’. Loks salīdzināja cilvēka prātu ar baltu, neaprakstītu lapu ‘’tabula rasa’’ ³, uz kuras mūsu pieredze ‘’raksta’’ savu saturu, pārdomas un refleksijas’’ par mūsu garīgās dzīves norisēm.

Ar šādu pieeju Loks noraida ideju par iedzimtajām idejām, par zināmiem  domāšanas saturiem, kurus mēs iemantojam, kad piedzimstam kā cilvēki. Viņš domāja, ka ja cilvēkam būtu iedzimtas idejas, tās visiem būtu vienādas un tik krasi neatšķirtos dažādām tautām un kultūrām, reliģijām.

Loka uzskatu pamatā bija parasti novērojumi, kuru rezultātā viegli var atšķirt cilvēka ierobežotos un daļējos novērojumus no patiesajām, īstajām priekšmetu īpašībām. Loka idejas bija empīriskas un visi jautājumi netika pilnībā atrisināti. Pēc Loka domām objekti eksistē ārpus mums: tiem ir īpašības, kuras mēs uzzinām netieši.           Mūsu idejas atbilst lietām. Par cik cilvēka prāts pēc Loka domām ir balta lapa, tajā nav nekā, kas varētu mūsu maņu orgānu sniegtās idejas sagrozīt vai pārveidot. Mūsu prāts  tikai reģistrē dotos materiālus . Kļūdas rodas, ja vēlamies idejas apvienot.

‘’Mūsu pašu pieredze ir divējāda – mūsu maņu orgānu sniegtie materiāli (sensations) un pārdomas (reflections) t.i. pārdomas par maņu orgānu sniegtajiem materiāliem. Visas idejas nāk no maņu orgāniem’’ ⁴.

 

^{1 Renē Dekarts (Descartes) 1596-1650, franču filozofs, matemātiķis.  V.V.Klīve ‘’Gudrības ceļos’’.,R.,Zvaigzne 1996., 98.lp}

^{2,3,4  Turpat 113. – 117.lp.}

Secinājumi.

Apskatot trīs pasaules attīstības posmus, sākot no filozofiskā viedokļa un beidzot ar zinātnisko, var secināt, ka zinātnei par psihi  bija ļoti ilgstoša un pamatīga vēsture, kura turpinās līdz mūsdienām. Uzskatus ietekmēja gan kultūrvēsturiskā attīstība, gan politika un valsts iekārtas, zinātnes attīstība.

Vairāk kā pirms 2300 gadu Grieķijā cilvēce paceļas līdz filozofiskai pašapziņai. Pats cilvēks un viņa dzīve kļūst par problēmu. Austrumu reliģijas šo problēmu risina mitoloģiskā un reliģiskā ceļā, Senā Grieķija ir pirmā, kas problēmu, kas ir cilvēks, sāk risināt jēdzieniski, sistemātiski un zinātniski pamatoti, turklāt ar dziļu nopietnību. Dzīves gudrība izteikta kodolīgos teicienos, kas noder līdz pat mūsdienām. Sākumā sengrieķu filozofiskās intereses saista daba un pati pasaule, cilvēks netiek izdalīts ārpus matērijas likumiem, bet apskatīts kā pasaules sastāvdaļa. Par cik cilvēkiem vēl nav zināšanu par dzīvo un nedzīvo dabu, tās neatdala vienu no otras, bet apskata nediferencētā vienībā.

To, ko sākotnējā filozofija meklēja dabā, Sokrāts atrod cilvēkā, t.i. viņa galvenajā daļā – apziņā, kurai cilvēks pats pieder. Tā ir realitāte, kas padara iespējamu personu, jo patiesāk mēs domājam, jo īstenāki, reālāki mēs esam – domāšana piešķir mums eksistenci.

            Viduslaiku domātājus nodarbināja trīs dažāda veida filozofiskie jautājumi. Pirmais bija par vispārīgiem – universāliem  jēdzieniem un to attiecībām ar pasauli, otrais   par ticības un prāta attiecībām. Jautājumu sarežģīja tas, ka teoloģijai attīstoties, ticība  arvien vairāk tika izprasta kā zināmu un noteiktu mācību pieņemšana par neapšaubāmi pareizām, un šīs pareizās ticības autoratīvais sargs bija īpaša reliģiska organizācija – baznīca. Trešais – jautājums par Dieva eksistenci un raksturu (īpaši par Dieva  attiecībām ar  šo pasauli). No vienas puses Dievs bija personificēta būtne, kas atklājas cilvēkiem, no otras puses, teologi runāja par Dievu ļoti abstrakti kā pilnīgi nemainīgu esamību, vai esamības pamatu. Šie divi veidi nepārtraukti izraisīja pārdomas un jautājumus, kas bija  jānoskaidro. Baznīcas absolūtā vara bremzē zinātnieku radošo domāšanu. Valstij, lai saglabātu varu  nav izdevīgi  filozofēt par jautājumiem par cilvēku, kā būtni ar dvēseli, valda dzimtbūšana un verdzība. Eksperimenti tiek pielīdzināti buršanai, par pienākas nāves sods. 

Var teikt, ka viduslaikos psihes pētīšanā iestājas klusums, un tikai sākoties reformācijai tika izcelta cilvēka gribas nozīme, cilvēka problēmas tiko  saistās ar cilvēka izšķiršanos un nostāju. Renesanse iezīmēja gan senās pasaules filozofisko uzskatu atdzimšanu, gan modernās zinātnes sākumus.

            Balstoties uz Senās Grieķijas filozofu tēzēm (‘’es zinu, ka nekā nezinu’’, Sokrats)  kā arī uz Sv. Augustīna Dieva prioritāti, 17.-18 gs. zinātnieki veido savus pētījumu pamatu. Zinātniskais periods ir bagāts ar dažādiem atklājumiem anatomijas un fizioloģijas jomā, padziļināti pētījumi atklāj cilvēka nervu sistēmu un tās darbību – refleksu teoriju, muguras smadzeņu darbību, maņu orgānu darbību – kas nav sajūtās, tas nav prātā (‘’tabula rasa’’). Objekts rada attēlus, un mēs domājam attēlos (asociācijas), kas paliek atmiņā. Mūsu maņu orgānu spējas nosaka un ierobežo to, ko mēs varam zināt.

Kopsavilkumā es domāju, ka cilvēks, kā visneparastākā zemes būtne ir bijis par iemeslu paša prāta evolūcijai, un jautājums – kas ir dvēsele, ir bijis par pamatu daudzu citu zinātņu attīstībai un progresam. Ja senā Grieķija par galveno cilvēkā uzskatīja prātu un zināšanas, jo tikai zināšanas par to, kas vērš cilvēka dvēseli par labu, kas ir noderīgs dvēselei, atbilst cilvēka patiesai būtībai. Viduslaikos zinātni ietekmē reliģija un priekšplānā izvirzās Dievs kā mūžīgās patiesības centrs. Dievs kā patiesība ir zināmā mērā katrā cilvēkā. Zinātniskais periods sakārto šos viedokļus, taču atbildes uz jautājumu ‘’kas ir psihe’’ ir pārāk subjektīvas un domas dalās līdz pat mūsdienām tādēļ ir izveidojušies dažādi psiholoģijas virzieni.

Izmantotā literatūra.

1 Rubenis A. : ’’Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā’’. R., ‘’ Zvaigzne’’ 1994

2. V.V.Klīve ‘’Gudrības ceļos’’.,R.,Zvaigzne 1996., 74.lp

3. A.Vorobjovs ‘’Psiholoģijas vēsture’’.,R.,’’’Mācību apgāds NT’’.,1998.g.33.lp/