Zigmunds Freids (1856. – 1939.)

-1-

Vārds “psihoanalīze” pirmo reizi parādās 1896. gadā. To ieviesa Vīnes ārsts Zigmunds Freids, kurš tolaik pat vispārdrošākajos sapņos nevarēja iedomāties, kādu polemiku izraisīs viņa mācība. Vārds “psihoanalīze” un Freids ir gluži kā sinonīmi. Zinātnieki, ārsti, rakstnieki, juristi, garīdznieki un skolotāji paši nemaz neapzinoties to, savā praksē balstās uz psihoanalīzes atziņām. Psihoanalīze ir izaicinājums, ar kuru joprojām nevar samierināties, jo tas nav nedz noraidīts, nedz pieņemts.

Freids mainīja visumā naivos un optimistiskos priekšstatus par apziņu kā dzīves centru un parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās savas rīcības patiesos motīvus un dažkārt pat dara to, ko nemaz negrib darīt. Freids parāda, ka psihe vai dvēsele ir plašāka par apziņu, kurā cilvēks ne vienmēr rīkojas kā saimnieks.

Z. Freids dzimis 1856. gada 6. maijā (6. martā) Freibergā, Morāvijā, mazā Čehoslovākijas pilsētiņā ebreju ģimenē. Sākotnēji viņa vārds bija Zigismunds; ģimenes Bībelē viņš ierakstīts kā Simha Šlomo, ko aptuveni var tulkot kā “gudrais vīrs, kas priecājas par mācību”. Bērnībā Freidam bijušas pietiekami daudz problēmas, kuras viņš vēlāk tiecies risināt. Viņa tēvs Jakobs dzimis Galīcijas ciematiņā Tismeņicā. Māte Amālija Nātansone dzimusi Odesā, bijusi Jakoba trešā sieva. Tā ir dīvaina ģimene – dīvaina Freidam nozīmīgo problēmu ziņā. Māte ir nedaudz jaunāka par vecāko padēlu (Jakoba pirmās sievas Sallijas dēlu), bet tēvs, piedzimstot Zigmundam, drīzāk jau izskatās pēc vectēva. Vēlāk Freids atzīmē, ka starp viņu un paveco tēvu pastāvējusi zināma sāncensība jaunās, skaistās mātes dēļ. Vecāki (īpaši māte) ir pārliecināti, ka ģimenē aug ģēnijs.

Pirmo izglītību viņš gūst ģimenē. Īpaša nozīme Freida dzīvē ir Bībelei. Vēlāk Zigmunds Freids mācās Šperla ģimnāzijā, kur 14 gadu vecumā bija iespēja izvēlēties humanitāro vai dabaszinību virzienu. Freids izvēlējās humanitāro virzienu un 8 gadus bija labākais skolnieks klasē. 17 gadu vecumā viņš iestājās Vīnes Universitātē. Īpaši viņu interesēja dabiskās zinības. Freids neaprobežojās ar parādību aprakstīšanu, viņš meklēja to cēloņus un likumus (šādu pieeju sauc par determinismu). Strādājot Vīnes Fizioloģijas institūtā, viņš daudz laika pavadīja pie mikroskopa. Freids vēlējās kļūt par profesionālu zinātnisko darbinieku. Tajā pašā laikā pasliktinās Freida materiālais stāvoklis. Šīs grūtības saasinās, gatavojoties kāzām ar tikpat trūcīgo Martu Berni. Zinātne bija jāpamet, lai meklētu iztikas līdzekļus.

Atlika viena iespēja – sākt strādāt par praktizējošu ārstu, kaut arī pret šo amatu viņš nejuta patiku. Freids izvēlējās neiropataloga  praksi. Klīnikā viņš pastiprināti pievērsās bērnu triekas un runas traucējumu pētīšanai. Freids kļuva par ļoti slavenu neiropatalogu.

-2-

Pirmais Freida fundamentālais psihoanalītiskais darbs “Sapņa interpretācija” vienlaikus ir arī viņa intīmā biogrāfija.

Freids vairākkārt iznīcina savas vēstules, manuskriptus un uzmetumus. 1885. gada 28. aprīļa vēstulē līgavai viņš raksta: “Katrā ziņā vienu nodomu gandrīz esmu izpildījis, bet to smagi pārdzīvos daudz vēl nedzimuši cilvēki, kas dzims nelaimīgi. Bet tā kā Tu nevarēsi uzminēt, par kādiem cilvēkiem domāju, tūdaļ atklāšu noslēpumu: tie ir mani biogrāfi. Esmu iznīcinājis visus savus 14 gadu uzmetumus un vēstules, zinātniskos izrakstus un sava darba manuskriptus”.

1915. – 1917. gadā Freids Vīnes Universitātē laiž klajā lielu mācību kursu “Ievadlekcijas psihoanalīzē”. Vēlāk viņš to papildināja ar 8 lekcijām.

-3-

KLASISKĀ PSIHOANALĪZE

Psihiskā struktūra:

“Id”, “Ego”, “Super Ego”

Psihiskās dzīves modelim Freids deva apzīmējumus Id, Ego, Super Ego.

Id – pati zemākā un dziļākā garīgā aparāta apakšstruktūra. Ietver sevī visu iedzimto, ģenētiski nosacīto, neapvaldāmas seksuālas un agresīvas tieksmes. Vadās pēc apmierinājuma principa. Atrodas konfliktattiecībās ar Ego un Superego.

Ego – garīgās dzimšanas apakšstruktūra. Izceļas kā starpnieks starp Superego un Id, indivīdu un realitāti. Nes sevī iekšējās pasaules uztveres funkciju un pieskaņojas tai. Cenšas ņemt vērā un saskaņot savā starpā realitātes prasības, Id un Superego. Pakļaujas realitātes principam.

Pie Ego funkcijām pieder:

·        ārējās iedarbības pieredzes ieslēgšana atmiņā

·        izvairīšanās no draudošām ietekmēm

·        kontrole pār instinkta prasībām, kuras rodas no Id.

Ja Id ir nolemts ģenētiski, bet Ego – individuālās pieredzes produkts, tad Superego ir citu cilvēku iespaida produkts.

Superego – augstākā garīgās dzīves struktūras instance, pilda iekšējā cenzora lomu, sirdsapziņa. Tā rodas agrā bērnībā (pēc Z. Freida  - saistās ar Eidipa kompleksu) un saglabājas praktiski nemainīgs nākošajos gados. Superego veidojas, pateicoties bērna identifikācijas mehānismam ar tēvu, kurš kalpo viņam kā modelis. Ja Ego pieņems lēmumu vai rīkosies par labu Id, bet pretēji Superego, tad Id izjutīs nosodījumu, sirdsapziņas pārmetumu, vainas apziņu.

Superego smeļ enerģiju no Id, tādējādi bieži rīkojas nežēlīgi, pat sadistiski. Freids jaunajā psihoanalīzes evolūcijas etapā neirastēniķu vainas apziņu skaidroja ar Superego iespaidu. Tāda pieeja palīdzēja izskaidrot trauksmainības fenomenu, tagad tas ieņem nozīmīgu vietu psihoanalīzē. Izdala trīs trauksmainības veidus:

1.     Realitātē radusies.

2.     Bezapziņas Id iespaidotā.

3.     Superego iespaidotā.

 

-4-

 

Psihoanalīzes uzdevums bija atbrīvot Ego no dažādām iespaidošanas formām un palielināt tā spēku.

Trīskomponentu personības modelis ļāva nodalīt Ego izpratni un apziņu, izskaidrot Ego kā personīgo psihisko realitāti, tajā pat laikā arī kā nozīmīgu uzvedību vadošu faktoru. Tomēr Freids, lai atbrīvotu subjektu no neirozes, neatkāpās no savas senās Ego un Id attiecību salīdzināšanas.

Enerģētiskais aspekts: libido un kultūra.

Libido ir tikai termins, kas apzīmē psihisko pārvērtību totalitāti, kuru līdz galam Psihoanalīzē centrālais termins ir “libido”. Taču, ja Freids, vismaz savas darbības sākuma periodā, to identificēja ar seksualitāti, tad viņa sekotājs K. G. Jungs ar to saprot garīgo enerģiju vispār, dzīves instinktu visplašākā nozīmē. Šī termina ieviešana sniedz līdzīgu progresu, kādu guva fizika, ievedot jēdzienu “enerģija”, un proti: psihi var saprast kā dinamisku vienību. Arī psihiskā enerģija ir vienmēr viena un tā pati (atšķiras vienīgi tās dažādais “izkārtojums” vēsturiskos periodos). “Libido ir ne tikai nekonkrēts un nezināms, bet tas ir nekas cits kā x – tīra hipotēze, tēls vai monētu aizvietojošs žetons; tas ir konkrēti neapgūstams tāpat, kā neapgūstama ir fizikālās pasaules parādību enerģija. Lielo ķermeņu mehāniku vai elektromagnētiskās parādības nekādi nevar izskaidrot ar gaismas teoriju, jo mehānika vai elektromagnētisms nav gaisma. Te nevis fizikāli spēki pārvēršas viens otrā, bet enerģija maina savu formu. Spēki ir fenomenāli, bet to ekvivalento attiecību pamatmoments ir hipotētisks enerģijas jēdziens, kurš ir pilnīgi psiholoģisks un nav nekā kopēja ar objektīvo realitāti. Libido teorijā mēs tiecamies pēc tiem pašiem domas panākumiem, ko sasniegusi fizika.” ¹⁰ ( 37. lpp.)

Libido ir tikai termins, kas apzīmē psihisko pārvērtību totalitāti, kuras līdz galam  nevar nekad izzināt, atspoguļot pašapziņā, bet kurš nepieciešams, lai sāktu analizēt psihi. Tā savā būtībā ir metodoloģiska fikcija.

Libido enerģija ir saistīta ar visām organisma funkcionālajām sistēmām. Tās izpausmes formas ir ļoti daudzveidīgas ( bērnībā – ēšanas instinkts, vēlāk – seksualitāte u.t.t. ). Kultūras rašanās saistīta ar nelielas kopējās enerģijas daļas novirzīšanos no tās dabiskās izpausmes veidiem un kultūras un civilizācijas attīstību. Tā vienmēr rodas kā pārpalikums no iepriekšējā psihiskā sprieguma vai arī kā potenciāla starpība starp psihes līmeņiem. Izšķir trīs sprieguma avotus:

1.     Starp garu un matēriju pašā cilvēka iekšienē.

2.     Starp indivīda instinktiem un tām nogulsnēm, kas nāk no iepriekšējo paaudžu mantojuma.

3.     Spriegums, kas rada enerģijas pārpalikumu konflikta gadījumā ar vecākiem un sabiedrību, kuri ierobežo brīvu instinktu izpausmi.

-5-

Piem. “vecāku komplekss” (zēniem – Edipa, meitenēm – Elektras ), kurš attiecas nevis uz reāliem tēviem un mātēm, bet gan uz viņu tēliem (imago). Tie ir simboli, kas norāda uz bērna socializēšanās pretrunīgo procesu. Abi šie kompleksi vēlāk pāriet stadijā, kuru dēvē par “pašuzupurēšanās sindromu”. Šai problēmai ir liela loma reliģijā. Reliģija ir līdzeklis cilvēka psiholoģiskai pielāgošanai apkārtējai videi. “Cilvēkam talkā nāk reliģija: pa ērtiem simboliskiem tēliem tā pārnes libido… uz meklējamiem simboliem, uz dieviem, kas dod iespēju pāriet no infantilās pasaules uz pieaugušo pasauli. Līdz ar to libido iegūst tālāku sociālās pielietošanas spēju.”¹⁰  ( 64. lpp.)

Centrālā loma psiholoģiskā mehānismā, kas transformē brīvās enerģijas pārpalikumus kultūras parādībā, ir simbolam. Pati simbolu izveidošana ir neapzināts process, tāpēc tie ir neracionāli (nav nedz jēdzieni, nedz alegorijas, jo izsaka nezināmo, to, kā izcelsme, jēga un mērķis ir nezināmi). Simboli nes sevī psihiskās enerģijas lādiņu un tāpēc tiem piemīt maģiskas īpašības. Svētie priekšmeti un talismani, kā arī maģiski rituāli ir transformētās libidozās enerģijas pirmās izpausmes formas. Kultūras pamatā ir nemitīgs simbolu radīšanas process ( fetišisms, totēmisms, mitoloģija u.c.).

Kultūras attīstība ir mokošs, slimīgs process, kā rezultātā arvien vairāk tiek pakļauta cilvēka instinktīvā daba. Cilvēks sāk uzskatīt pats savu sākotnējo dabu par naidīgu sev, instinktiem un kolektīvai pašapziņai. Šī atsvešināšanās ir “civilizēta cilvēka zīmogs”, kurš aicināts nodibināt harmoniju pats ar sevi, starp “dabu” un “kultūru” sevī. Kultūras slānis ir ļoti plašs salīdzinot ar zemapziņas dzīlēm un cilvēki, ārēji civilizēti, tomēr saglabā sevī arhaisko mantojumu. “Simbols nozīmē: iespēju un norādījumu uz augstāku un plašāku jēgu viņpus mūsu šodienas izpratnes spējai.” ¹¹ ( 370. lpp.)

Psihiskās enerģijas (libido) virzība, saskaņā ar Junga mācību, realizējas divos psiholoģiskajos tipos – ekstravertā un intravertā, kuri atšķiras viens no otra ar interešu ievirzi un libido kustību. Tie apzīmē reakciju, izturēšanās veidu pret ārējās un iekšējās pasaules objektiem. Katram cilvēkam piemīt abas ievirzes, taču sarežģītie dzīves apstākļi nosaka to, ka viens vai otrs no tiem sāk dominēt.

To, pie kāda tipa pieder cilvēks, viņš pats, kā likums, neapzinās. Turklāt ekstraversija un intraversija attiecas viens pret otru kompensatoriski, t.i., ja apziņa ir virzīta ekstravertīvi, tad zemapziņa – intravertīvi, un otrādi. Tipu atšķirības nosaka attieksmi pret objektu, turklāt, viņš šo savu klasifikāciju nav apriori deducējis, bet ir izsecinājis uz empīrisku novērojumu pamata, tos apkopojot un sistematizējot.

-6-

Psihoseksuālās attīstības stadijas.

Z. Freida psihoseksuālās attīstības stadijas teorija ir cieši saistīta ar priekšstatu par infantilo seksualitāti. Freids izvirza pieņēmumus, ka cilvēks jau no savas dzimšanas brīža tiecas gūt seksuālu apmierinājumu, seksuālu baudu. Viņš izdalīja piecas bērna psihoseksuālās attīstības stadijas:

·        orālo

·        anālo

·        fallisko

·        latento

·        ģenitālo

Orālā stadija

(no dzimšanas līdz 2 gadu vecumam)

Freids uzskata, ka pirmajā stadijā bērnam ir raksturīgs autoerotisms, jo bērnam, lai gūtu baudu, pietiek pašam ar sevi, koncentrēšanos ap savu muti, baudas gūšanu zīžot. Dažkārt vārds “narcistisks” Freida darbos nozīmē arī “autoerotisks”.

“Narcisms – jēdziens, kuram var izšķirt vismaz divas pamatnozīmes. Primārais narcisms ir agrīns stāvoklis, kurā bērnu noslogo paša libido. Sekundārais narcisms – objektu noslogotais libido tiek novirzīts uz sevi pašu.” ¹ (73. lpp.)

Anālā stadija

(no 2 līdz 3 gadu vecumam)

To nosaka bērna koncentrēšanās uz savu izdalījumu un izvadorgānu darbības rezultātu procesu. Bērni, kas sekmīgi izgājuši šo procesu, turpmāk izrādīs domāšanas elastīgumu, kārtību, godprātību. Agra un piespiedu radināšana pie podiņa izsauc hipertīrības parādīšanos. Vecāku iecietīga attieksme pret dabisko vajadzību apmierināšanu bērnam izsauc to, ka viņam, pieaugušam esot, būs nosliece uz negatīvismu, nevaldāmību, vēlēšanos būt līderpozīcijās u.t.t.

Falliskā stadija

( no 4 līdz 5 gadu vecumam )

Bērnam rodas interese par saviem dzimumorgāniem. Šajā stadijā veidojas pieķeršanās vienam no vecākiem (pretējā dzimuma). Freids uzskata, ka viens no spēcīgākiem bērnu kompleksiem ir Eidipa komplekss, atgādinot sengrieķu mitoloģijas tēla Eidipa likteni. Freids saka, ka tā ir vēlme zēnam mīlēt

-7-

māti un gulēt ar viņu, ienīstot tēvu kā sāncensi. Tā kā šī dziņa bioloģiski un morāli netiek pieļauta, no tās rodas seksuāli kompleksi. Bērnu perversās seksualitātes formas nedrīkst vardarbīgi apspiest. Ar to var panākt tikai pārvirzi, kas vēlāk rada noslieci uz neirotisku saslimšanu. “Izstumšanas vietā vajag veidot sublimāciju, t.i. aizstāšanu ar kaut ko citu, atšķirīgu.” ⁴ (85. lpp.)

Latentā stadija

( no 6 līdz 12 gadu vecumam)

Seksuālās potences ir bremzētas, tās it kā snauž un nav orientētas uz savām ķermeņa daļām. Z. Freids uzskata divus neapzinātā veidus: latento un izstumto. Latentais neapzinātais var pats no sevis kļūt par apzināto. Tādēļ viņš to dēvē par pirmsapzināto, jo izstumtais neapzinātais patstāvīgi, bez psihoanalītiskās darbības nevar kļūt apzināts.

Ģenitālā stadija

( no 12 līdz 18 gadu vecumam)

Tā izpaužas pastiprinātā interesē par saviem dzimumorgāniem un pretējo dzimumu. “Par personības attīstības noteicošo pamatmehānismu šajā gadījumā kļūst konflikts starp “Id” un “Superego”. “Id” parasti spiež darīt to, ko aizliedz “Superego”. “Ego”, kā personības racionālā daļa, mēģina palīdzēt atrisināt šo konfliktu. Tādēļ “Ego” psiholoģijā uzsvars tiek likts uz “Ego” mehānismu darbību.” ⁸ (87. lpp.)

-8-

Brīvās asociācijas.

Freida pamatdoma saistīta ar neapzinātas psihiskas darbības analīzi, tās principu atklāšanu. Tā ir mācība par bezapziņu.

Kā var izzināt bezapziņu? Viena no svarīgākajām Freida metodēm ir tā saucamā “brīvo asociāciju metode”. Freids nonāca pie secinājuma, ka cenšanās pārvarēt cilvēka nevēlēšanos runāt, viņa pretestību, aizsardzību ar psiholoģiskā spiediena palīdzību bieži vien ir neefektīva. Tā tikai pastiprina pretestību. Viņš secināja, ka pretestību iespējams pārvarēt, ļaujot klienta domām, asociācijām plūst brīvā veidā, nemēģinot tās ietekmēt. Brīvo asociāciju metodes būtība bija tāda, ka psihoanalītiķis lūdz klientu atbrīvoties no ikdienas domām, nekoncentrēt savas domas uz kādām jaunām lietām vai problēmām un skaļi izsacīt visu, kas viņam šādā brīdī nāk prātā. Klients parasti atguļas uz kušetes, bet psihoanalītiķis sēž galvgalī. Šādā veidā cilvēks ļaujas brīvam domu un asociāciju plūdumam, runā visu, kas viņam ienāk prātā.

Sekojot asociāciju gaitai, Freids konstatēja, ka parādās sen aizmirsti bērnības iespaidi. Agri vai vēlu cilvēks nonāk savās asociācijās pie vecākiem un attiecībām ar viņiem, sāk pārdzīvot ļoti spēcīgas jūtas, tādas, kuras viņš izjutis agrā bērnībā. Tādā veidā analītiķiem rodas iespēja izzināt to, kas izstumts no cilvēka apziņas t.i. atrodas bezapziņā. Bieži vien, ņemot par pamatu šīs asociācijas, psihologs spēj izskaidrot cilvēkam to spēku darbību, kuri līdz tam brīdim ir bijuši slēpti no cilvēka apziņas. “Šī brīvo asociāciju metode vienlaikus ir gan bezapziņas izzināšanas metode, gan arī viens no psihoanalīzes kā terapijas paņēmieniem, kas palīdz cilvēkam labāk izprast sevi.” ⁵ (31. lpp.)

Nerealizētas dziņas, lieli pārdzīvojumi neizzūd no cilvēka psihes bez pēdām, tie tiek izspiesti psihes neapzinātajā sfērā, kur turpina aktīvi iedarboties, izpaužoties šifrētā, mainīgā veidā. Tā rodas neirozes, psihiski traucējumi. Tā ir situācija, kad es it kā gribu, bet nedrīkstu. Ja uzvar “nedrīkstu”, tad tas, ko vēlos, aiziet neapzinātā sfērā un turpina mani mocīt visu dzīvi, kamēr šīs mokas nenoņem psihoanalīze ar speciāliem dziedniecības paņēmieniem. Freids uzskata, ka nejaušību psihiskajā dzīvē ir daudz mazāk, nekā pierasts domāt.

Brīvās asociācijas bija pirmā metode, kuru Freids izstrādāja patstāvīgi un ar kuras palīdzību sāka analizēt savus pacientus. Strādājot ar šo metodi, viņš ievēroja, ka nereti klienti asociācijās izmanto savus sapņus, viņi runā par to, ko ir redzējuši sapnī, paļaujas brīvam domu asociāciju plūdumam. Freids secināja, ka tās asociācijas, kas saistītas ar sapņiem ir nozīmīgākas nekā tās, kas asociējas ar cilvēka ikdienu, ar viņa nomoda stāvokli. Sapņu analīzes rezultātus Freids apkopoja fundamentālā  darbā “Sapņu interpretācija”, kurš iznāca 1900. gadā.

-9-

Sapņa analīze.

Freids izdalīja divas galvenās sapņa funkcijas:

·        fizioloģiskā,

·        psiholoģiskā.

Par fizioloģisko funkciju viņš uzskatīja nosargāt miegu. Cilvēks redz sapņus tāpēc, lai varētu mierīgi gulēt, jo, cilvēkam aizmiegot, viņa iekšējā cenzūra, kas ir priekšapziņā, pavājina barjeru, kas ir starp apziņu un bezapziņu. Sapnis ir tas, kas aizsargā cilvēku no viņa nepieņemamām vēlmēm. Tikai tad, ja šī cenzūra kaut kādu iemeslu dēļ nenostrādā, cilvēks redz tādus sapņus, no kuriem viņš pamostas ar aukstiem sviedriem. Normāli cilvēks sapņo tādus sapņus, kas viņam ir pieņemami.

Psiholoģiskā sapņu funkcija ir apzināto vai neapzināto vēlmju piepildījums. Apzināto vēlmju piepildījums vairāk raksturīgs bērnu sapņiem, jo bērniem vēl nav izstumto vai apspiesto vēlmju; tās parādās vēlāk. Parasti tie ir tādi sapņi, no kuriem pamostoties mēs varētu teikt: “Žēl, ka tas bija tikai sapnis.” Tātad, tā bija tā vēlme, kura ir piepildījusies sapnī, bet nevar tikt realizēta īstenībā.

Kas veido sapņa saturu? Tas, ko mēs sapnī redzam Freids nosauc par atklātu manifestējošu sapni. Bieži vien sapnī notiekošais ir kas tāds, kas noticis iepriekšējā dienā. Sapnī cilvēks redz fragmentus no dažādām situācijām dīvainā kombinācijā. Otrs faktors, kas nosaka sapņa saturu ir fizioloģiskās sajūtas. Tas, vai mēs guļam siltā vai aukstā istabā, uz kura sāna guļam, vai mums ir apgrūtināta sirdsdarbība vai nē un tamlīdzīgi faktori. Liela nozīme ir arī tam, vai mums ir vai nav vajadzība nokārtot savas fizioloģiskās vajadzības.

Freids uzskatīja, ka īpaša nozīme ir latentajam jeb slēptajam sapņa saturam – mūsu iekšējiem konfliktiem, apspiestām dziņām, no apziņas izspiestām vēlmēm. Tie var būt arī bioloģiski instinkti, kas nāk no mūsu dziļākajiem bezapziņas slāņiem. Tikai izprotot sapņa slēpto raksturu, mēs varam izprast sapņa jēgu.

Freids izšķir primāros un sekundāros mehānismus, kādos veidojas sapņa process. Primārie mehānismi ir pilnībā neapzināti, tie darbojas ārpus mūsu gribas, ārpus mūsu apziņas, paši par sevi. Z. Freids min četrus būtiskākos sapņa aizsardzības mehānismus.

·        Aizvietošana.

Aizvietošanas gadījumā sapnī tā enerģija, ko sevī nes neapzinātais impulss, tiek pārvietota uz kādu neitrālu objektu. Šis neitrālais objekts it kā atdzīvojas, tiek uzlādēts ar enerģiju, ko satur slēptais impulss. Aiz šāda neitrāla sapņa slēpjas kāda dziņa, apspiesta vēlme, kura sapnī tiešā veidā neparādās, bet

-10-

ar savu enerģiju it kā uzlādē kādu neitrālu notikumu vai tēlu. Freids uzskata, ka tas ir veids, kādā bezapziņas impulss nokļūst apziņā. Impulss pieņem kādu neitrālu veidolu, ietērpjas kādā neitrālā notikumā, tiek cauri cenzūrai un nokļūst cilvēka apziņā. Apziņa, cilvēkam aizmiegot, neizslēdzas; tā saglabājas. Ja sapņu tēli nebūtu apzināti, tiem nebūtu manifestējošais raksturs, mēs par to nemaz nevarētu runāt.

·        Simbolizācija.

Tā ir sava veida aizvietošana vai aizstāšana, bet šeit vairs nav runa par neitrāliem tēliem, kas ir uzlādēti ar enerģiju. Šajā gadījumā noteiktas dziņas, vēlmes atklājas sapnī simboliskā veidā. Tas, kas ir apziņai nepieņemams, kas traucē, sapnī tiek pārstāvēts un apmierināts. No vienas puses, pieņēmums par simbolizācijas mehānismu varbūt ir visoriģinālākais  Freida koncepcijā; no otras puses, tas ir visvairāk kritizētais.

Kas sapnī simboliskā veidā var tikt pārstāvēts? Vispirms tie ir cilvēka dzimumorgāni, ģenitālijas. Vīrišķie – zobeni, naži, čūskas, kaklasaites, lietussargi, šļūtenes, jebkurš priekšmets, kas var radīt zināmas asociācijas. Sievišķās – jebkura veida iedobumi: balkoni, ielejas, alas, nišas u.t.t. Dzimšana psiholoģiskā veidā ir pārstāvēta ar ūdeni; to var uztvert kā dzimšanas simbolu. Dzimumakts – jebkura veida strauja pārvietošanās: kāpšana kalnā, braukšana automašīnā, braukšana ar velosipēdu un tamlīdzīgi. Sapņiem par lidošanu arī ir seksuāls raksturs; tas nozīmē erekciju. Narcisms sapņos atspoguļojas visai īpatnēji – cilvēks redz sevi zārkā vai kādā citā variantā redz sevi mirušu. Cilvēks sevi aplūko it kā no malas.

 

·        Kondensācija.

Tā ir sabiezināšana, kuras rezultātā vairākas zemapziņas vēlmes, zīmes apvienojas vienā sapņu tēlā. Bieži vien sapņu tēls ir daudznozīmīgs, tas nepārstāv kādu vienu vēlmi. Reizēm ir vērojama tā saucamā iradiācija. Freids to neizdala kā atsevišķu mehānismu; iradiāciju viņš piemin kā kondensāciju. Iradiācijas gadījumā viena un tā pati vēlme izpaužas dažādos, vairākos sapņu tēlos, tā izstarojas. Pateicoties kondensācijai, mēs sapnī redzam visneparastākās kombinācijas, zūd laika un telpas robežas, kopā nonāk cilvēki, kuriem nav nekādas savstarpējas saistības, kuri ir atrauti laikā un telpā. Pateicoties kondensācijas mehānismam, sapņi iegūst sireālistisku veidolu.

·        Projekcija.

Projekcija ir kā aizsardzības mehānisms – savu apspiesto vēlmju, dziņu piedēvēšana otram cilvēkam; bet patiesībā mēs redzam paši sevi, savu atspulgu. Šajā gadījumā mēs piedēvējam savas agresīvās vēlmes, dziņas sapņa tēlam.

Šie visi sapņa darba mehānismi, lai arī cik hipotētiski tie būtu, parāda, cik sarežģīts ir sapņa veidošanās process.

-11-

Pieminētie ir primārie mehānismi. Freids izvirzīja pieņēmumu, ka, pirms parādās sapņa tēls, notiek sapņa materiāla apstrāde; tas ir sekundārais sapņa darbs – otrreizēja sapņa materiāla apstrāde. Tā ir loģiska sapņa materiāla apstrāde, kurā piedalās domāšana. Freids uzskatīja, ka sākotnējais sapņa materiāls, pateicoties šim mehānismam, ir absolūti haotisks. Pārstrādes rezultātā mēs iegūstam gatavo sapņa tēlu; tas ir tas, ko Freids dēvē par manifestējošo sapni. Ja mēs pierakstām savu sapni, tad piešķiram tam noteiktu literāru formu, vēlreiz to apzināti pārstrādājam. ”Ja tiešām mēs gribam reālu sapni analizēt, tad tas ir jāpieraksta tikpat nesakarīgs kādu mēs to esam redzējuši; to var arī uzzīmēt. Ja mēs kādam cilvēkam sākam sapni pārstāstīt, tas nozīmē, ka mēs to esam vēlreiz pārdomājuši, ielikuši kādā noteiktā stereotipā, kādā mums zināmā pieņemamā sižetā. Labai analīzei ir nepieciešams “tīrs”, “jēls” materiāls. ⁵ (36. lpp.)

-12-

ANALĪTISKĀ PSIHOLOĢIJA

Karls Gustavs Jungs

( 1875. – 1961.)

Freida mācībai bija vairāki ievērojami sekotāji. Viens no viņiem K. G. Jungs virza psihoanalīzes attīstību 20. gs. 20.-50. gados. Viņš savu mācību dēvē par analītisko psiholoģiju. Analītiskā metode nozīmē psihes pētīšanu, kad tiek izgaismota kāda parādība, attīrīta un atrasta jēga. Jungs raksta:

“…esmu mēģinājis sniegt vispārīgu uzskatu par bezapziņas struktūru. Tās saturi, arhetipi zināmā mērā ir dzīlē paslēpti apzinātās dvēseles fundamenti vai, ja izmanto citu salīdzinājumu,- saknes, kas iegrimušas ne tikai zemē šā vārda šaurākā nozīmē, bet arī pasaulē vispār. Arhetipi – gatavības sistēmas, kas vienlaikus ir gan tēls, gan emocijas. Tos manto līdz ar smadzeņu struktūru; tie ir tās psihiskais aspekts. No vienas puses, tie formē spēcīgu, instinktīvu aizspriedumu, bet no otras, - tie ir visefektīvākais instinktīvās pielāgošanās līdzeklis.” ³ (68.-69.lpp.)

Iztirzājot šo jautājumu, jārēķinās ar pavisam neparastām grūtībām. Pirmām kārtām ar to faktu, ka arhetips un tā funkcija saprotama nevis kā racionāli pārdomājama sistēma, bet drīzāk kā pirmsvēsturiska, iracionālas psiholoģijas daļa.

Būtiskākie arhetipi ir: persona, animus, ēna, gudrais vīrs, lielā māte, patība bērns. Salīdzinājumā ar Freidu, Jungs paplašina “libido” jēdzienu, saprotot ar to ne tikai seksuālo enerģiju, bet arī psihisko enerģiju plašākā nozīmē. Tā ir tieksme un vēlēšanās, dzīvības instinkts kopumā. Zīdainim tas ir ēšanas instinkts, pieaugušam – seksualitāte.

Jungs uzskata, ka civilizācija simbolus ir izstūmusi bezapziņā. Reformācija, protestantisma rašanās ir radījusi plaisu starp apziņu un bezapziņu. No tā arī radusies vispārēja sabiedrības “neiroze”, kuras sekas jūtamas līdz pat mūsdienām.

Jungs raksta, ka populāra ir cilvēka identificēšanās ar masku. Persona, uzsakata Jungs, ir tas, kas cilvēks īstenībā nemaz nav, bet iedomājas esam. Junga doma spilgti ataino arī mūsu sabiedrību: ”Identifikācija ar amatu un titulu ir kaut kas pavedinošs, tāpēc daudzi vīrieši nav nekas cits kā gods, ko tiem piešķīrusi sabiedrība. Aiz šīs čaulas velti būtu meklēt personību. Aiz lielās apdares ir rodams tikai nožēlojams cilvēciņš. Tāpēc amats (vai kas arī būtu šī ārējā čaula) ir tikai pavedinošs, jo tā ir lēta kompensācija personīgai nepietiekamībai.” ³ (197. lpp.)

Jungs aicina cilvēku uz sevis pašsakārtošanu. Reliģija ilgu laiku bija kalpojusi par kolektīvās bezapziņas simbolisko izteicēju. Modernajā sabiedrībā līdz ar ticības zaudēšanu sākās psiholoģiskā krīze. Lai to pārvarētu, Jungs aicina

pievērsties dvēseles procesu analīzei. Viņš uzskata, ka mācības, kas to prot meklējamas Austrumos (joga), taču Rietumu cilvēkam tās ir maz pieejamas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izmantotās literatūras saraksts.

1.     Freids Z.        Kādas ilūzijas nākotne – R., Intelekts., 1996.              

2.     Freids Z.        Psihoanalīzes nozīme un vēsture-

                       R., Lielvārds, 1994.

3.     Jungs K. G.    Dvēseles pasaule – R., 1988.

4.     Kūļi M. un R. Filosofija – R., Zvaigzne ABC, 1998.

5.     Reņģe V.        Psiholoģija. Personības psiholoģiskās

                            teorijas. – R., Zvaigzne ABC, 1999.

6.     Šuvajevs I.     Psihoanalīze un dzīves māksla – R.,

                            Intelekts, 1998.

7.     Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati – R., Mācību apgāds, 1996.

8.     Vorobjovs A. Psiholoģijas vēsture – R., Mācību apgāds NT, 1998.

9.     Фрейд З.        Детская сексуальность и психоанализ детских

                            неврозов.-  Санкт-Петербург, изд. Институт

                            Психоанализа, 1997

10. Юнг К. Г.     Избранные труды по аналитической психологии,

                            т. Ш.

11. Юнг К. Г.     Либидо, метаморфозы и симболы.

-13-

INDIVIDUĀLĀ PSIHOLOĢIJA

Alfrēds Ādlers

(1870. – 1973.)

Otrs ievērojams virziens psihoanalītiskajā orientācijā ir A. Ādlera individuālā psiholoģija. Svarīgākais cilvēka uzvedībā, pēc viņa teorijas, ir tieksme sasniegt pārākumu vai pilnību. Ādlers noliedz Freida panseksuālismu, savukārt personības pilnības sasniegšana nav iespējama. Līdz ar to sāk attīstīties nepilnvērtības kā kompensācijas sajūta. Tā kļūst par svarīgu avotu neapzinātai mērķa izvirzīšanai, kurš ir vērsts uz pilnības sasniegšanu. Šis mērķis – visiem kopīgs, iegūst katrai personībai savu specifiku, individuālu virzību.

Tas sāk veidoties 4 – 5 gadu vecumā un nosaka to viengabalaino individuālo personības struktūru, kuru Ādlers nosaucis par “dzīves stilu”. Personības mērķis un dzīves stils daudzējādā ziņā ir neapzināts.

“Tā kā personība nevar sasniegt pilnību, tad radusies nepilnvērtības sajūta var attīstīties par nepilnvērtības kompleksu un beigties ar neirozi. Neirožu rašanos bērniem likumsakarīgi nodrošina nepareizas audzināšanas apstākļi vai arī tās rodas izlutinātiem un nemīlētiem bērniem.” ⁸ (79. lpp.)

Ādlers uzskata, ka galvenie nepilnvērtības sajūtas priekšnoteikumi veidojas agrā bērnībā. Tos var iedalīt trijās grupās:

·        bērni, kas dzimuši ar fiziskiem defektiem un uztver tos kā dzīves šķēršļus;

·        izlutināti bērni, jo viņi dzīvo simbiotiski; viņiem nerodas pašvērtības sajūtas. Kad šādai eksistēšanai pienāk gals, viņi jūtas “padzīti no paradīzes”;

·        cietsirdīgi bērni, kuri visur redz ienaidniekus un uzvedas tā, it kā atrastos ienaidnieka nometnē.

Ādleram šāds redzējums ļāva formulēt audzināšanas pamatprincipus. Viņš uzskatīja, ka svarīgākais ir ieaudzināt bērnos neatlaidību un patstāvību, pacietību sarežģītās situācijās. Jāatsakās no jebkuras bezjēdzīgas piespiešanas, pazemošanas, izsmiekla, apvainojuma, soda. Par pašu svarīgāko viņš uzskatīja, ka neviens bērns nedrīkst zaudēt ticību nākotnei. Katram cilvēkam piemīt sociālo interešu sistēma; tā, tāpat kā nepilnvērtības sajūta, ir nepieciešamā cilvēka vājuma kompensācija, viņa nepieciešamība izjust drošību kā rezultātu. Pamatuzdevumi, kurus risina cilvēks savā dzīvē, prasa cilvēka spēju kooperēties, bet, ja cilvēkam nepiemīt kooperēšanās spējas, tad viņš nespēj šīs problēmas atrisināt un iegūst patoloģisku attīstības virzību.

Ādlers kļuva par sociālā virziena pamatlicēju psihoanalīzes attīstībā, jo uzsvēra sociālo momentu lielo nozīmi personības attīstībā.

-14-

NEOFREIDISMS

Ēriks Fromms

(1900. – 1980.)

Ē. Fromms attīstīja humānistisko psihoanalīzi. Viņš savu uzmanību vērš uz sabiedrības un indivīda attiecībām, to morālo pilnveidošanu. Fromms uzskata, ka katra neiroze, ko konstatē Freids un citi psihoanalītiķi, ir morāla problēma; psihoanalīze jāsaista ar mācību par sabiedrību un ētiku. Pievēršoties cilvēka psiholoģiskajām novirzēm, ir izskaidrojami sociālās dzīves notikumi. Fromms, atšķirībā no Freida un Junga, daudz vairāk nodarbojas ar sociālās dzīves problēmām. Viņš sarakstījis grāmatas “Bēgšana no brīvības”, “Mīlestības māksla”, “Cilvēka sirds” un daudzus citus darbus, kuros apcer cilvēka vietu mūsdienu pasaulē un tās izpratnei raksturīgo traģisko pieskaņu.

Fromms izstrādā nozīmīgu psihoanalītisku teoriju par agresivitāti. Darbā “Cilvēka destruktivitātes anatomija” viņš aplūko dažādus agresivitātes tipus. Valda divu veidu agresivitāte: labvēlīgā un ļaunprātīgā.

Ļaunprātīgā agresivitāte izpaužas cietsirdībā, citu cilvēku fiziskā un psiholoģiskā pazemošanā. Fromms māca, ka agresija rodas nevis no spēka pārpilnības, bet gan no tā trūkuma.

Labvēlīgā agresivitāte ir pretpols ļaunprātīgai agresivitātei, t.i. pozitīvās jūtas – mīlestība.

-15-

“EGO” PSIHOLOĢIJA

Anna Freida

(1895. - 1982.)

Psihoanalītisko mācību pamatā par neirozēm vienlaicīgi radās arī mācība par infantilo seksualitāti un uz tās pamatiem būvēta, tik tikko iezīmēta psihoanalītiskā psiholoģija un bērnības psihopatoloģija.

Anna Freida pētīja psiholoģiskā orientācijā psihiskās attīstības kritēriju problēmu. Par galveno psihiskās attīstības kritēriju viņa uzskatīja bērna orientāciju uz seksuālo objektu. A. Freida deva nozīmīgu ieguldījumu “Ego psiholoģijā”, tās izveidē un attīstībā. Viņa uzskatīja, ka par tieksmes objektu līdz pusaudža vecumam kalpo ģimenes locekļi: māte vai tēvs. Pusaudža vecumā notiek pārorientācija uz seksuālo objektu – ārpusģimenes pretējā dzimuma pārstāvi.

A. Freida uzskatīja, ka bērni iziet astoņas psihoseksuālās attīstības stadijas, kuru raksturs atstāj zināmu iespaidu uz personīgo īpašību veidošanos. Katrā stadijā kāda noteikta ķermeņa daļa kalpo kā baudas gūšanas avots.

·        Bioloģiskā vienotība, kas veidojas starp bērnu un māti bērna dzīves sākumā. Tā ir fāze, kurā mātes narcisisms izplatās uz bērnu, un bērns no savas puses ieslēdz māti savā narcistiskajā vidē. Šķiršanās bailes un vēlēšanās būt patstāvīgam nodrošina bērna attīstību šajā fāzē.

·        Mīlestība uz aizgādniecību jeb “atsevišķo objektu” periods, kurā bērna izvēli regulē nevis “Es”, bet instinktīvās ierosmes un viņa vajadzības. Tiek izvēlēts objekts, kas ļauj dotajā situācijā apmierināt situatīvo vajadzību vai ierosmi.

·        Objektattieksmju stadija, kuras laikā bērnam izpaužas konstanta virzība uz noteiktu personību, kas visbiežāk nodrošina viņam vajadzību un vēlmju apmierināšanu.

·        Anāli sadistiskā stadija, kad bērna libido un agresivitāte ir vērsti uz vienu un to pašu objektu.

·        Edipa (falliskā) stadija, kad par bērna seksuālo funkciju objektu kļūst abi vecāki, īpaši viens no viņiem, bet ar otru notiek sāncensība. Uzvedības priekšplānā šajā stadijā izvirzās ziņkārība, lielība, sevis izrādīšana.

-16-

·        Latentā stadija, kad lielā mērā atkāpjas vecāku libidozā aizpildīšana. Libido tiek virzīts un orientējas uz vienaudžiem, grupas vadītājiem, skolotājiem, ideāliem un tml. Ļoti bieži notiek vilšanās vecāku ideālajā tēlā, ko realizē bērna fantāzija (ģimenes romāns, dvīņu fantāzijas u.t.t.)

·        Priekšpubertāte, kuru nosaka latentajai stadijai piemītošā libido satura apdzišana.

·        Pubertāte – posms, kad jaunam cilvēkam libido ir orientēts divējādi: heteroseksuāla mīlestības objekta izvēle ārpus ģimenes un paša seksuālo pārdzīvojumu apgūšana.

Visi “Ego” psiholoģijas virziena zinātnieki pēta baiļu, vainas apziņas nozīmi un labvēlīgas atmosfēras radīšanu bērnībā, kas ir neirožu rašanās profilakses garantija. Pedagoģiskās rekomendācijas piedāvā izvairīties no jebkuras vecāku stingrības ārējā vidē un jebkuras autoritātes stingrības “Super es” veidošanā iekšējā pasaulē.

-17-

PSIHOANALĪZES NOZĪME

Psihoanalīze ir ārstnieciska metode, kas mēģina dziedināt noteiktas nervozitātes (neirozes) formas.

Psihoanalītiskā terapija spēj ārstēt tādas slimības formas kā histēriskos krampjus un aiztures izpausmes, kā arī visdažādākos uzmācīgo neirožu (uzmācīgo priekšstatu un darbības) simptomus.

Psihoanalīzei ir nozīme arī nepsiholoģiskajās zinātnēs kā valodniecībā (žestu valoda, rakstība ), filosofijā (spēj sniegt personības psihogrammu), bioloģijā, ontoģenēzē, kultūrvēsturē, mākslas zinātnē, socioloģijā, pedagoģijā.

Psihoanalīzes teorija ir mēģinājums darīt saprotamas divu veidu parādības: pārnesumu un pretošanos. Neirozes izskaidrošana ir psihoanalīzes uzdevums. Psihoanalīze nekad nav pretendējusi uz pilnīgu cilvēka dvēseles dzīves teorētisko atklāsmi, tā tikai vēlējusies, lai tās atziņas iemantotu citādi iegūto zināšanu papildināšanai un koriģēšanai. Psihoanalīze ir ne tikai teorija,   bet arī darbība un institucionalizēta kustība, tā ietver sevī noteikta nosacījuma teoriju.

Psihoanalīze par savas analīzes mērķi izvirzīja neapšaubāmi svarīgas un aktuālas mūsdienu sabiedrībai un teorētiskai domai problēmas. Psihoanalītiķi par dominējošo faktoru pieņem apziņu, bet par sabiedriskās attīstības kritērijiem- cilvēka pašsajūtu sociālajos apstākļos. Pārvēršot psihi par vienīgo izpētes priekšmetu, viņi tās analīzes procesā cer rast atbildi uz jautājumu par kultūrā notiekošo procesu būtību, kā arī piedāvā “receptes” sabiedriskās dzīves  “atjaunošanas” procesam, saskaņojot vai pat pieskaņojot to indivīda psihiskai struktūrai, viņa “mūžīgi dotām” vajadzībām un vēlmēm. Psihoanalītiķi ideālistiski absolutizē šo cilvēku aktivitāti (turklāt ne tik daudz materiālo, bet tieši garīgo), pārvēršot to par absolūto un vienīgo dominanti vēsturē.

Kā teorētiska mācība, psihoanalīze aizstāv dziņu un zemapziņas pārspēku, kā praktiska metode – pielieto saprātu kā cilvēka, un līdz ar to arī cilvēces vienīgo dziedinošo līdzekli.

Saturs

1.     Zigmunds Freids                                                             1. lpp.

2.     Klasiskā psihoanalīze                                                     

2.1. Psihiskā struktūra: “Id”, “Ego”, “Super Ego”     3. lpp.          

2.2. Enerģētiskais aspekts: libido un kultūra              4. lpp.        

2.3. Psihoseksuālās attīstības stadijas                         6. lpp.        

2.4. Brīvās asociācijas                                                 8. lpp.        

2.5. Sapņa analīze                                                        9. lpp.        

3.     Analītiskā psiholoģija                                                      12. lpp.

4.     Individuālā psiholoģija                                                    13. lpp.

5.     Neofreidisms                                                                    14. lpp.

6.     “Ego” psiholoģija                                                             15. lpp.

7.     Psihoanalīzes nozīme                                                       17. lpp.