Raksturojumi

Brīviņu dzimta. Romāna centrālā persona ir lielgruntnieks Jorģis Vanags. Viņam pieder Brīviņu mājas un zeme, viņš spējis izrauties no pakļautības muižai. Brīviņu saimnieks muižu un baronu piemin ar nepatiku, viņš nesaka “baronlielskungs Zīvers”, bet “šis” un “tas Zīvers”. Apzinādamies savu bagātību un varu, lielgruntnieks negriež ceļu nevienam.

          Portreta zīmējumā autors sniedz spēcīga cilvēka tēlu. Brīviņš ir stalta auguma, plecīgs vīrs, pašapzinīgs, dzeltenu zīda lakatu ap kaklu un jauniem zābakiem kājās. Darbus viņš māk organizēt ar īsta saimnieka vērienu un nepazīst žēluma. Viņam vajadzīga nauda, un to viņam atnesis gājēju un pusgraudnieku darbs. Ar Brīviņa tēlu autors uzsvēris darbaļaužu izsūcēju – lielgruntnieku raksturīgās īpašības.

          Brīviņš labi saprot, ka saimniecība jāvada ar galvu. Viņš drosmīgi maina darba metodes, iegādājas dzelzs arklus, audzē āboliņu un dara visu, lai zeme dotu lielākus ienākumus. Brīviņš ir gudrs zemnieks. Viņš atradis psiholoģiski labāko attieksmi pret saviem kalpiem: ir laipns, uzslavē darba darītājus, ēd ar tiem pie viena galda, runā mierīgi un lietišķi, nekad nekliedz par sīkumiem. Savai saimei Brīviņš dod gaļu sešas reizes nedēļā, jo saprot, ka labi paēdis zirgs spēj vilkt lielāku vezumu. Visiem viņš rada izturēta, stingra, laba saimnieka iespaidu.

          Ar sīkām dāvanām Brīviņš prot paņemt ne tikai gājēju darbarokas, bet arī viņu dvēseles. Panākot kalpu uzticību, viņš liek to rokām strādāt vēl vairāk. Vissmagākā darba laikā, kad puiši ar mēslu vešanu raujas kā katorgā, Brīviņš nenāk laukā no istabas, jo labāk nolīst malā nekā kādu uzraudzīt vai dot padomus. Pēc tāda smaga darba saimnieks nāk pie kalpiem ar spirta pudeli. Un priekšstrādniekam Mārtiņam ar to pietiek: “..groka glāze brokastīs – tie jau bija gatavi svētki.” Rakstnieks saka: “Lauku saimnieki savus priekšstrādniekus un izdzinējus pirka par groka glāzi..” Brīviņš rīkojas pēc principa “skaldi un valdi”. Viņš panāk, ka Mārtiņš pats raujas kā nelabais un rauj citus līdz, kā kalpu starpā bieži ir strīdi un viņi viens otru izlamā par slinkošanu. Un tikai tad retumis kāds kalps apzinās, ka galvenais izdzinējs ir Brīviņš. Ja kāds puisis savaino sevi tā, ka nevar strādāt, tad saimnieks vairs nesmaida, bet parāda savu īsto, mantkāres izķēmoto seju.

          Rakstnieks par Brīviņu saka: “Pašā savā dabā viņš nebija slikts cilvēks..” Bet kapitālisma attīstība saindējusi Brīviņa prātu, un viņš kļuvis par šīs sistēmas upuri. Viņu interesē tikai nauda, kas nomāc viņā visu cilvēcīgo.

          Ar katru jaunu “Zaļās zemes” lappusi atklājas aizvien jaunas Brīviņu saimnieka īpašības, kas tipiskas visam gruntnieku slānim, - dižošanās, uzpūtība, ārišķība, nežēlība. Brīviņš nelaiž garām nevienu izdevību, kas vairotu viņa popularitāti un laba saimnieka slavu. Viņš paņem ratos kādu nabaga vīru, jo apzinās, ka tādai palīdzībai “varēja būt svarīgāka nozīme nekā nezin kādai plašai labdarībai. Paši par sevi šie nabagmājas aklie un klibie nebij nekas, cilvēku paliekas, nobirušas lapas, ķēmi. Bet ar savām tarbām tie vazājās pa mājām, iznēsāja tiklab tenkas, kā labu slavu, visos pagasta stūros viņiem radi un piederīgie.”

          Visi paņēmieni Brīviņam labi, ja tie vairo viņa mantu un slavu. Tā viņš liek nodedzināt veco kūti, lai kā cietējs ugunsgrēka saņemtu lielu apdrošināšanas naudu. Krogā Brīviņš ar piecu rubļu zīmi aizdedzina cigāru, lai visi redzētu kas viņš par vīru. “..tie apsīkstējušie jau nekad lāgā nevar pamirt,” Brīviņš saka par savu tēvu, nepacietīgi gaidot tā nāvi. Bet bēres tēvam viņš sarīko tādas, ka “pagastā par tām runāja līdz pirmajam rudens tirgum”, jo tas apstiprina viņa autoritāti. Egoistisks aprēķins, liekulība, varaskāre – viss sadzīvo Brīviņā, viss tas sekmē viņa dzīvi.

          Brīviņa bērni – Ješka un Laura – izaug par dīkdieņiem, slaistiem un egoistiem.

          Meita Laura kopj puķes, dažreiz pabaro suni un lasa seklus mīlestības romānus. Ar skaudību viņa vēro glītās un veselīgās kalpones un priecājas par viņu grūto likteni. Pati viņa smej “rupju vīrieša smieklu”, ir slinka un trula.

          Vēl spilgtāk gruntnieku jaunās paaudzes deģenerēšanos redzam Ješkas tēlā. Brīviņš grib lai dēls skolotos un turpinātu viņa darbu, bet Ješka pilsētā kļūst par dzērāju un izvirtuli. Viņš dzīvo kā īsts parazīts, aiz gara laika paved pusgraudnieka meitu. Pat Brīviņš spiests atzīt, ka viņa dēls kļuvis lops. Nesaudzīgi asi rakstnieks rāda ekspluatatoru jaunās paaudzes deģenerēšanos.