RĪGAS VĒSTURE

Rīga sāka veidoties 12. gs. Starp Rīdzenes upīti un Daugavu. Šai vietā atradās divi ciemi, kapulauks un Rīgas osta, kuru izveidoja Rīdzenes paplašinājumā. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, abos ciemos bija attīstīta amatniecība, tirdzniecība, zvejniecība un lopkopība. Ar to nodarbojās vietājie un zemgaļi.

12. gs. b. Daugavas lejtece arvien biežāk apmeklēja vācu tirgotāji. Tie vēlējās kļūt par Austrumeiropas un Rietumeiropas starpniekiem. Tirgotājiem sekoja krustneši.                                                                1198. g. pie Rīgas kalna notika kauja, kurā lībietis Imants nodūra vācu bīskapu Bertoldu. Šai sakarā Latviešu Indriķa hronikā minēts Rīgas ciems un pavēstīts, ka šā ciema “laukā tiks celta pilsēta”.

1201. g. bīskaps Alberts pārcīla savu rezidenci no Ikšķiles uz jaunceļamo Rīgu, kurai piešķīra tuvējās Rīdzenes upītes nosaukumu. 1201. g. uzskata par Rīgas dibināšanas gadu (kaut gan “Atskaņu hronikā” minēts arī 1198). Rīgā apmetās uz dzīvi vācu tirgotāji un namnieki. Nocietinātā pilsēta kļuva par agresijas bāzi pret Baltijas tautām. Tāpēc tā pedzīvoja vietējo cilšu uzbrukumus (lībieši 1206, kurši 1210). Par rīdzinieku galveno nodarbošanos kļuva tirdzniecība un amatniecība. Rīga iestājās Hanzas tirdzniecības pilsētu savienībā.

1297. g. - 15. gs. karos Rīgu savai varai pakļāva Livonijas ordenis. Salaspils līgums (1452) starp ordeni un Rīgas arhibīskapu nodibināja divvaldību pār Rīgu. 1484. g. kaujā pie Daugavgrīvas rīdzinieki smagi sakāva ordiņa karaspēku, taču bruņiniekiem bija iespējams bloķet visus ceļus, kas veda uz tirdzniecības pilsētu. Pēc 1489. - 1491. g. cīņām ordenis atkal piespieda Rīgu pakļauties. Lai atbrīvotos vismaz no katoliskā arhibīskapa virskundzības, 16. gs. 20. gados rīdzinieki pieslējās reformācijai.

Livonijas kara laikā (1559) krievu karaspēks uzbruka pilsētai, taču nespēja ieņemt stipros nocietinājumus. Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Rīgas arhibīskaps un ordeņa mestrs pakļāvās Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Polijas valdīšanas laikā (1581-1621) pilsēta ieguva vēl lielāku nozīmi Austrumeiropas un Rietumeiropas tirdzniecībā.

Polijā – Zviedrijas kara rezultātā 1621. g. Rīgai nācās padoties Zviedrijai. Krievijas – Polijas - Zviedrijas kara laikā (1656) krievu karaspēks atkal aplenca Rīgu, taču arī Krievijas cars Pēteris I. Pilsēta padevās kriviem 1710. gadā.

Rīga kļuva par vienu no galvenajām Krievijas eksportostām. 18. gs. 80. gados tās ostu apmeklēja apm. 850 kuģu gadā. 1812. g. pilsētai tuvojās Napoleona karaspēks. Viltus trauksmes dēļ tika pārsteidzīgi nodedzinātas priekšpilsētas. Pēc zemnieku atbrīvošanas pilsētā ieradās arvien vairāk darbaspēka. Šeit attīstījās mašinizētā rūpniecība.

19. gs. 2. p. Rīga kļuva par Krievijas impērijas trešo lielāko rūpniecības pilsētu un svarīgu dzelzceļa mezglu. 1861. - 1889. g. uzbūvēja dzelzceļa līnijas uz Daugavpili, Jelgavu, Mīlgrāvi, Bolderāju, Tukumu un Pleskavu. Par modernās Rīgas sākumu uzskatāms 1856. g., kad likvidēja Rīgas cietoksni, noraka aizsargvaļņus (1857-1863) un būvēja mūra ēkas Rīgas priekšpilsētās (kopš 1858). 19. Un 20. gs. mijā tika celti grezni īres nami un rūpnīcas. Piemēram, vienā pašā 1913. g. uzbūvēja 210 daudzstāvu mūra ēkas. Rīgas iedzīvotāju skaits pārsniedza pusmiljonu. Rūpnīcas atradās g.k. gar jaunbūvēto dzelzceļa loku, kurš veda uz Rīgas ostu.

Pilsētas nomalēs – Pārdaugavā, Vecmīlgrāvī, Čiekurkalnā, Sarkandaugavā u. c. – parādījās mazstāvu koka apbūve, bet 20. gs. sāk. pēc angļu arhitekta Hovarda “dārzu pilsētas” idejas sāka izbūvēt vasarnīcu rajonu – Mežaparku.

Cietokšņa aizsarggrāvi pārveidoja par pilsētas kanālu. Nocietinājumu josla. Centra bulvāru ansamblis (19. gs. 60. - 70. g., eklektisms) puslokā aptvēra Vecrīgu līdz Elizabetes ielai. Starp bulvāru loku un dzelzceļa loku (tag. Dzelzceļa līnija Rīga – Limbaži) uzcēla jūgendstila ēkas (19. gs. b. – 20.gs. sāk. ).                                                   Graujošu triecienu pilsētai deva pirmais pasaules karš. 1915. g. oktobrī vācu karaspēku apturēja 20 – 30 km no Rīgas. Frontei tuvojoties, daudzi uzņēmumi pārtrauca darbu. Kopā ar fabriku iekārtām uz Iekškrieviju evakuēja apm. 200 tk. kvalificētu strādnieku un viņu ģimenes locekļus. Rīga zaudēja pusi iedzīvotāju.

1917. - 1919. g. Rīga bija cīņu objekts, kurā pārmaiņus saimniekoja gan vācu armija fon der Golca vadībā. Cīņas par Rīgu noslīdzās ar sabiedroto (Antantes) atbalstītā Latvijas nacionālā karaspēka uzvaru pār bermontiešiem 1919. g. novembrī.

1920. - 1940. g. Rīgā izveidojās vairāki savrupmāju rajoni (Teika, Imanta), turpinājās savrupmāju celtniecība Mežaparkā un Āgenskalnā ap Māras dīķi. Jaunajai Latvijas valstij tika būvētas jaunas valdības ēkas – ministrijas, tiesu iestādes, bankas, galvaspilsētai – centrālais universālveikals (tolaik Armijas ekonomiskais veikals), Centrāltirgus, kā arī labiekārtoti mazturīgo dzīvokļi.

Rīgas samērā stipri cieta 2. pasaules karā. Vecrīgā tika izpostīts Ratsnams un Melngalvju nams, nodedzināts Pētera baznīcas tornis.

Pēc kara pilsētā uzcēla daudzus Latvijai nevajadzīgus rūpniecības uzņēmumus. Darbaspēku aicināja no visas Padomju Savienības. Lai apgādātu ar dzīvokļiem iebraucēju tūkstošus, sākot ar 60. gadiem, izvērsās vienveidīgu piecstāvu un deviņstāvu dzīvojamo māju celtniecība Rīgas nomalēs. Tāpēc vēl šodien, kad daļa no iebraucējiem ir devusies projām, Rīgā dzīvo tikai 40% latviešu, bet 44.7% krievu, 4.9% baltkrievu, 4.2 % ukraiņu. Rīgā un 40 km rādiusā ap galvaspilsētu apmetusies gandrīz puse (45%) no Latvijas iedzīvotājiem.

Rīgas pils

Rīgas pils Daugavas krastmalā irnozīmīgs 14. - 20. gadsimta vēstures un arhitektūras piemineklis.

            Pils celtniecības sākums skaistās ar 1330. gadu, kad rīdzinieki pēc sakāves karā ar Livonijas ordeni (1297-1330) bija spiesti izpostītās ordeņa pils vietā uzcelt jaunu, taču ne pašā pilsētā, bet gan cieši tai blakus bijušā Sv. Gara hospitāļa vietā.

            No 1481. gada līdz 1491. gadam Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa starpā atkal norisinājās asas bruņotas cīņas, kuru laikā 1484. gadā rīdzinieki sagrāva ienīsto ordeņa citadeli – jauno pili. No tās saglabājās tikai atsevišķas daļas apakšējā stāvā.

            1491. gada rīdzinieku kapitulācijas noteikumos bija paredzēts, ka pilsētniekiem sešu gadu laikā pils jāatjauno, taču atjaunošana ieilga līdz 1515. gadam. Ordeņa mestrs šajā laikā Rīgas pili jau vairs neizvēlējās par savu pastāvīgo rezidenci.

            Pils celta kā noslēgts neregulārs četrmalu būvbloks ar iekšējo pagalmu un torņiem stūros. Galvenie bija divi apaļie torņi diagonāli pretējās pusēs – Sv. Gara tornis ziemeļrietumos un Svina tornis dienvidaustrumos. Abos pārējos četrstūra torņos atradās kāpņu telpas. Pilij ziemeļos bija priekšpils ar saimniecības ēkām. Tās teritorija apmēram atbilda tagadējās pils ziemeļu pagalma kontūrām.

Sākumā pilij bija trīs stāvi un plaši pagrabi. 2 – 3.5 metru biezās pils sienas mūrētas no kaļķakmens blokiem un laukakmeņiem, kuru nostiprināšanai izmantoti ķieģeļi. Pils pirmais stāvs bija paredzēts saimnieciskām vajadzībām un pils apsardzei. Augstākais (ap 7 metri) bija pils otrais stāvs, kurā atradās galvenās dzīvojamās telpas: ordeņa mestra telpas, ēdamzāle, bruņinieku guļamistabas, pils baznīciņa un plaša tā saucamā kapitula zāle sapulcēm. Šajā stāvā bija lieli logi, kas nodrošināja telpās labu apgaismojumu. Griestus rotāja krusta, tīkla un zvaigžņu velves. Pils trešo – ieroču stāvu neapdzīvoja, tas bija bez griestiem un šķērssienām. Tā šauros, ar dēļiem aizvāžamos lodziņus izmantoja par šauamlūkām.

            Rīgas pils ēka ir ļoti vienkārša, kas izskaidrojams ar tās militāro raksturu. Vienīgās mākslinieciskās detaļas ir 16. gs. veidotās svētās Marijas un Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga skulptūras virs pils kādreizējās galvenās ieejas.

            Kopš 16. gs. beigām kā pilī, tā arī priekšpilī izdarītas daudzas pārbūves. 1682. gadā zviedru pārvalde pie pils austrumu korpusa piebūvēja arsenālu, bet 1783. - 1788. gadā tā vietā izveidoja telpas guberņas pārvaldei. Pils otro stāvu sadalīja divos stāvos. Lai iegūtu lielāku telpu augstumu, daudzās telpās izlauza velves. Pils baznīciņu, kapitula zāli un vēl citas telpas sadalīja ar šķērssienām. Viscaur paplašināja logus. 1816. gadā pils ziemeļu pusē nojauca vairākas koka ēkas un to vietā ierīkoja dārzu. 1818. gadā lielāki būvdarbi izdarīti agrākās priekšpils teritorijā. Šajā laikā izbūvēja greznās tā saucamās ķeizariskās telpas, arī Balto zāli. 19. gs. četrdesmitajos gados guberņas pārvaldes korpusam uzcēla ceturto stāvu. Pēdējās būtiskās pārbūves notika 1938. gadā, kad izveidoja buržuāziskās valdības reprezentācijas telpas.

            Pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 16. gs. otrajā pusē Rīgas pilī atradās poļu un zviedru pavaldoņu un ģenerālgubernatoru rezidence, bet no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam – krievu ģenerālgubernatora un viņam pakļauto administratīvo iestāžu mītne. 1917. gada jūlijā Rīgas pilī notika Latvijas Sociāldemokrātijas V kongress. Latviešu buržuāsijas kundzības gados pils ziemeļu daļā bija valsts prezidenta rezidence, bet pils dienvidu daļu aizņēma muzeji. Pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940. gadā pils ziemeļu daļā 1941. gada rebruārī tika iekārtota Pieonieru pils.

            Mūsdienās pils vecākajā daļā izveidojušies trīs muzeji – Latvijas Vēstures muzejs, J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures, kā arī Latvijas PSR Aizrobežu mākslas muzejs. Pils jaunākajā daļā turpina darboties Pionieru pils.