Pirmais pasaules karš

Rīgas 69.vidusskolas

12b.klases skolnieka

Edgara Kalniņa

referāts vēsturē

Pirmais pasaules karš

Darba vadītāja:

Sk. Berga.

11.29.99

Ievads

1914. gadam – līdz 1918. gadam.

          Eiropa bija iesaistīta karā – 1. pasaules karā, kas skāra gandrīz visas pasaules valstis. To izraisīja spēcigāko Eiropas valstu sacensība. Kaujas sākās pēc tam, kad Austroungārijas impērija bija pieteikusi karu Serbijai. Drīz karā iesaistījās arī citas valstis. Izveidojās divas karojošās puses: Antante, ko veidoja Lielbritānija, Krievija, Itālija, Francija un ASV, un Trijsavienība, kas sastāvēja no Vācijas, Austroungārijas un Turcijas. Sākumā visi domāja, ka karš būs īs un slavas apvīts. Jaunieši steidzās iestāties armijā un flotē. Taču drīz kķuva skaidrs, ka nevina no armijām nebija pietiekami spēcīga, lai izcīnītu ātru uzvaru. Krita tūkstošiem karavīru. Diemžēl karš , kas tika dēvēts par “Karu. Kas izbeigtu visus karus”, beidzās bez panākumiem. Jau pēc 20 gadiem Eiropā izcēlās vēl nežēlīgāks karš.

Pirmā pasaules kara laika karte.

1914. g. jūnijs – tiek nogalināts erchercogs Ferdinands.

1924. g. jūlijs - Austroungārija piesaka karu Serbijai.

1914. g. augusts – Vācija piesaka karu Krievijai un Francijai un iebrūk Beļgijā. Lielbritānija piesaka karu Vācijai.

1915. g. maijs – Itālija pievienojas Antantei.

1916. g. jūlijs - Antante pirmo reizi izmanto tankus.

1917. g. aprīlis – karā iestājas ASV.

1918. g. marts – Krievija noslēdz miera līgumu ar Vāciju. Vācija zaudē savu pēdējo lielo uzbrukumu pie Marnas.

1918. g. septembris – Antante sāk savu pēdējo uzbrukumu.

1918. g. novembris – Vācija paraksta pamieru, karš beidzas.

Erchercoga Ferdinanda nogalināšana.

          Pirmais pasaules karš izraisījās Balkānos. 1914. g. 28. jūnija Serbijas vecpilsētā Sarājevā 19 gadīgais serbu students Gavrila Princips nogalināja Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Ferdinantu un viņa sievu. Slepkava bija slepenas nacionalistiskas organizācijas biedrs, kas cīnījās par visu Balkānu tautu apvienošanu vienā valstī. Viņi cerēja, ka sāksies Balkānu tautu karš pret Austroungāriju – slāvu revolūcija.

          Austroungārija savukārt jau agrāk gribēja sākt karu pret Serbiju. Taču, lai gūtu panākumus, tai bija vajadzīgs sabiedrotais. Pastāvošā militāro bloku sistēma šo problēmu atrisināja. Karš bija nepieciešams arī Vācijai, tādēļ tā apliecināja vislielāko atbalstu Austroungārijai.

          23. jūlijā Austrija iesniedz ultimātu Serbijai (kategorisku prasību saraksts, uz kuru Serbijai bija jāatbild 48 stundu laikā). Ja Serbija nepieņemtu ultimāta prasības Austroungārija pieteiktu karu. Tā kā šajā ultimātā tīšām bija iekļautas dažas prasības, kuras Serbija nekādā gadījumā pieņemt nevarēja, tad karš kļuva neizbēgams. No vairāk kā divdesmit prasībām Serbija noraidīja tkai divas – atļaut savu karaspēku ievest Serbijā un Austroungārijas policijai izmeklēt slepkavību. 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai.

          Uzreiz aktīvi sāka rīkoties Krievija, jo tā nevarēja pieļaut Austroungārijas pozīciju nostiprināšanos Balkānos. Krievija izsludināja mobilizāciju, jo paredzēja, ka tai nāksies cīnīties gan pret Krieviju, gan Vāciju.

          Šajā brīdī pasaules karu vēl varēja novērst. Austroungārijas, Krievijas un Vācijas imperātori bija radinieki. Šo konfliktu pasaulē sākumā vērtēja kā dinastiju iekšējo konfliktu, bet notikumi attīstījās savādāk.

Karojošās puses.

          Galvenās karotājas bija Turcija, Vācija, Austroungārija un Bulgārija. Turcija un Bulgārija karā iestājās attiecīgi 1914. g. oktobrī un 1915. g. septembrī. Kopš gadsimta sākuma Vācijai bija stipra ietekme Turcijas impērijā, un, daļēji iespaidota tādējādi, ka pretī Konstantinopolei stāvēja Vācu karakuģis, Turcija nolēma pievienoties galvenajām karojošām lielvalstīm. Bulgārija piebiedrojās, cerēdama iegūt teritoriju, ko tai neizdevās dabūt Balkānu kara laikā. Šo četru partnervalstu vidū Vācija bija vadošā ar savu piecmiljonu vīru armiju, kas bija divreiz lielāka kā Austroungārijas armija.

          Galvenajām karotājvalstīm pretī nostājās deviņas valstis: Krievija, Lielbritānija, Francija, Itālija, ASV, Serbija, Rumānija, Grieķija. Itālija sākumā bija neitrāla valsts, bet nolēma iesaistīties karā, cerot uz izdevību iegūt kādu teritoriju savos ziemeļaustrumos, ko joprojām pārvaldīja Austroungārija. Tāpēc Itālija, lielbritānija un Francija 1915. gada aprīlī parakstīja slepeno Londonas līgumu, kur Itālija piekrita ietāties karā pret centrālajām lielvarām ar noteikumu, ka pēc kara danūs kāroto teritoriju. Nākamajā mēnesī Itālija pieteica karu.

          Vairum amerikāņu 1914. gadā vēlējās, lai viņu zeme paliek neitrāla, un prezidents Vilsons redzēja sevi samierinātāja lomā.Turpmākajos trijos gados ASV sniedza Lielbritānijai un Francijai aizvien lielāku morālo un vērtīgu materiālo palīdzību un 1917. gada aprīlī sāka karot šo valstu pusē.

          No visām Pirmajā pasaules karā karojošajām valstīm Krievijai bija vislielākā armija, bet acīmredzot vissliktāk apmācīta un apbruņota. Francijai ar tās impēriju 1914. gadā bija četri miljoni karavīru, turpretī Lielbritānijas armijai tikai ceturdaļ miljons, no kura puse atradās ārzemēs, un tikai 100`000 karavīru varēja doties aizstāvēt Beļģiju. Abās pusēs ģenerāļiem bija maza kara pieredze un militārā stratēģija un taktika bija balstīta vairāk teorētiski nevis praksē. Gan Lielbritānija, gan Vācija bija izveidojušas līdz 1914. gadam milzīgas jūras flotes. Britu flote ar divdesmit drednautiem bija stiprāka par Vācu floti, kurai bija tikai trīspadsmit drednauti. Toties britu flotei bija jaizstāv savas impērijas daļas pa visu pasauli un jūrasceļi, kas tās savieno. Britu jūras flotes sakāve būtu apturējusi jūras tirdzniecību, un tad gandrīz noteikti sekotu Lielbritānijas sakāve. Kara laikā attīstījās aviācija. Sākumā to izmantoja izlūkošanai, vēlāk – uzbrukumiem ienaidnieka pozīcijām.

          Eiropas valstis sākumā šo karu uzņēma ar lielu entuziasmu. Britu armijā iestājās 3 miljoni brīvprātīgo. Taču šos jaunekļus drīz sagidīja liela vilšanās.

Rietumu fronte.

          Pirmā pasaules kara sākumā vācieši darbojās saskaņā ar Šīfera plānu. Tā kā Francijas – Vācijas robeža tika stingri apsargāta, vācu armijai vajadzēja virzīties cauri Beļģijai uz rietumiem no Parīzes. Pēc tam tas apietu loku uz austrumiem, kamēr nelielas vācu armijas uzbruktu pāri Reinai, tā aplencot franču armijas. Tā bija teorija, praksē plāns neizdevās.

          Vāciešu straujo virzīšanos cauri Beļģijai tomēr kavēja beļģiešu neatlaidīgā aizstāvēšanās, uzspridzinātie dzelsceļi aizturēja papildspēkus un apgādi. Tā radās iespēja britu ekspedīcijas spēkiem sera Džona Frenča vadībā ieņemt pozīcijasd pie Monsas fraņcu līnijas kreisajā pusē. Vāciešu uzbrukumi atspieda frančus atpakaļ, taču tāpēc atkāpās arī angļi, lai saglābtu sakarus ar saviem sabiedrotajiem, un abas armijas ieņēma jaunas pozīcijas ziemeļos no Prīzes. Tad vācieši nolēma uzbrukt Parīzei no ziemeļiem, un septembra sākumā viņu armijas pārgāja Marnas upi. Notika izšķirošā Marnas kauja, tika apturēta vāciešu virzīšanās uz priekšu, un viņi atgāja līdz Ēnas upei. Pēc tam abas karojošās puses steidzās uz Lamanša piekresti, lai iegūtu kontroli pār ostām, tāpēc sīva cīņas norisa Flandrijā pie Ipras.

          1914. gada nogalē bija izveidojušies nepārtraukta frontes līnija, kas stiepjas no jūras – dienvidos no Ostendes – līdz Alpu kalniem. Aktīvai karadarbībai ar pārvietošanos bija pienākuša beigas, un, nespēdamas nevienu flangu izskustināt no vietas, abas puses izraka sarežģītas tranšeju sistēmas, tā ka gandrīz nenovēršams tika pozīciju karš. Lielākas operācijas tika apturētas ziemas laikā, kamēr armijas saņēmās un papildināja spēkus. Angļi, kuriem frontes līnijas bija tikai 30 jūdžu gara, nesteidzīgi organizējās karošanai, turpretī franču ziņā 400 jūdžu gara fronte, tā tad vīņi uzņēmās sabiedroto pūliņu lauvas tiesu. 1915. gadā vācieši nolēma koncentrēties uzbrukumam Krievijas austrumos un aprobežoties ar aizstāvēšanos rietumu frontē. Tādējādi šis gads visumā pagāja, frančiem un angļiem uzbrūkot stiprām vācu pozīcijām, kam aizmuguri sargāja dzeloņstieples un ložmetēju posteņi. Tika atgūtas nelielas zemes joslas, bet izlaušanās varbūtība bija pārāk maza. 1915. gada beigās sers Duglass Heigs kļuva par angļu karaspēka komandieri. Hegs bija ļoti zinošs un strādīgs štāba darbinieks, arī ļoti drosmīgs un strādīgs karavīrs.

          1916. gada februārī – jūlijā vācieši uzbruka Verdenai – slavenajam franču cietoksnim, kas atradās viņu nocietinājuma līnijas izvirzījumā. Vācieši acīmredzot centās frančiem radīt lielus dzīvā spēka zaudējumus, jo paša cietokšņa ieņemšanai nebija lielas nozīmes. Un dzīvā spēka zaudējumi bija lieli “Verdenas gaļasmašīna” dzīvību zaudēja 300`000 franču un nedaudz mazāk vācu karotāju.

          Jūlijā angļi rīkoja lielas ofensīvas pie Sommas upes. Un tā jau pirmajā kaujas dienā angļi zaudēja 60 000 vīru, to vidū 20 000 kritušo. Tomēr sākums angļiem bija veiksmīgs, un tika iegūtas kādas astoņas jūdzes zemes, kam gan nebija faktiskas nozīmes. Sekoja divu mēnešu lielas kaujas ar lieliem zaudējumiem un mazsvarīgu iznākumu. Septembrī angļi izmēģināja tankus, bet to skaits bija pārāk mazs. Rudenī lielie lieti apturēja ofensīvu.

          Verdenas un Sommas kaujās krita un tika ievainoti pavisam 1 600 000 karavīru, un ainavas ar cilvēku līķiem kļuva par populāru Rietumu frontes atainojumu.

          Ideālisms, kas bija 1914. gadā, tagad bija kļuvis par vilšanos.

          1916. gada pēdējās nedēļās notika pārmaiņas Austroungārijas un Lielbritānijas vadībā. Austrijas imperātors kopš 1848. gada Francis Jozefs nomira novembrī, un mēnesi vēlāk angļu premjerministra amatā Ekvista vietā stājās enerģiskais Loids Džordžs. Šīs pārmaiņas uzreiz neietekmēja karadarbības vadīšanu. 1917. gada martā vācieši atkāpās līdzkopīgi izveidotai aizsardzības līnijai, un līdz gada beigām tirpinājās angļu un franču ofensīvas. Aprīlī angļu karaspēks devās pēkšņā un veiksmīgā uzbrukumā un ieņēma Vīmī kalnu grēdu pie Arasas. Fraču karaspēks devās neveiksmīgos uzbrukumos Šampaņā. Francijas armijā milzīgie dzīvā spēka zaudējumi un slikti organizētā medicīniskā palīdzība ievainotajiem radīja neuzticību vadībai, un izcēlās dumpis. Sabiedrotajiem par laimi, vācieši aptvēra situāciju tikai tad, kad dumpis bija beidzies.

1917. gadā ASV kara pieteikums Vācijai ievērojami uzlaboja noskaņojumu Lielbritānijā un Francijā. Tomēr līdz kara beigām amerikāņi tā arī nepaspēja pietekami apmācīt un sagatavot, savu armiju karošanai, bet Lielbritānija un Francija bija cietusi lielus zaudējumus. Krievijas uzbrukums nozīmēja to, ka Vācija pārsviedīs savas dīvīzijas uz Rietumu frontes no Austrumu fronti. Vācieši saprata, ka tā ir viņu pēdējā izdevība. Angļu īstenotā blokāde no jūras puses bija ļoti efektīva un radīja lielas grūtības, turpretī vāciešu zemūdeņu kampaņa bija cietusi neveiksmi. Vāciešiem bija jauzbrūk un jauzvar Rietumos, kamēr viņiem vēl bija skaitliskais pārsvars un kamēr blokāde viņus nebija sagrāvusi saimnnieciski.

          Vācu ofensīva sākās 1918. gada martā. Izmantodami miglu un bez iepriekšējas artilērijas apšaudes pārsteiguši pretinieku, vācieši sagrāva angļu pretestību un ieguva 40 jūdzes zemes. Šajā kritiskajā situācijā frnču ganerālis Fošs tika iecelts par Sabiedroto armiju virspavēlnieku, lai labāk saskaņotu rīcību. Maija beigās pēc veiksmīga uzbrukuma frančiem vācieši atkal nonāca pie Marnas upes. No septiņdesmit jūdžu attāluma Parīzi bombardēja milzīgs vācu lielgabals, ko dērvēja par “Lielo Bertu”.

          Tomēr sabiedroto spēki, kaut atsviesti atpakaļ, nebija salauzti, un vācieši šajā pēdējā cīņā bija zaudējuši neaizvietojamus karavīrus. Jūlija beigās Lielbritānija, Francija un ASV – tagad skaitliskā pārākumā – devās pretuzbrukumā, un 8. Augustā sākās vispārējā ofensīva visā frontes līnijā. Šī bija vāciešiem “kara melnākā diena” sākumā angļi parvarēja Hindenburga līniju un šis fakts pārliecināja vāciešus, ka karš zaudēts. Ar ASV prezidenta Vilsona starpniecību sākās miera sarunas. Beidzot, 1918. gada 11. Novembra rītā pulkst. 11 – laikā, kad vācu armija nemitīgi atkāpās un tās rokās bija vairs neliels Francijas gabaliņš, - Pirmā pasaules kara lielgabali tika apklusināti.

Austrumu fronte.

          Karadarbība Austrumu frontē sākās ar Krievijas iebrukumu Austrijā un Austrumprūsijā. Sākumā krieviem veicās labi, bet tad vācu armija no Rietumu fronter pārsviedās un Austrumu un apturēja krievu drausmīgo uzbrukumu. Šajā Austrumprūsijas daļā ezeros un purvos noslīka tūkstošiem krievu kareivju un gandrīz 100 000 tika saņemti gūstā. Tad vācieši iebruka Krievijas Polijā un krievu armija, kuras karotprasmu un ekipējums nekam nederēja cieta lielus zaudējumus. Neskaitot nelielos panākumus pret austriešiem, arī 1925. gads krieviem bija nelaimes gads. Viņu karavīri, no kuriem daudzi cīnījās bez šautenēm, pazaudēja teritoriju Francijas lielumā. Vācieši guva uzvaru pēc uzvaras un saņēma gūstā milzum daudz karavīru ar visu bruņojumu ieņēma Varšavu un padzina krievus no Lietuvas.

          Taču Krievijai vēl bija tikpat daudz karavīru rezervē, un 1926. gadā ģenerāļa Brusilova vadībā norisa veiksmīga ofensīva pret Austriju. Vāciešiem atkal bija jāatvelk savi spēki uz austrumiem, lai balstītu Austrijas armiju, kuras fronte bija sagrauta. Beigā krievu uzbrukumu apturēja, turklāt vācieši vēl ieņēma Rumāniju, kura 1916. gadā bija pieteikusi karu galvenajām karotājvalstīm.

          Neraugoties uz to, ka martā cars bija atteicies no troņa un valstī bija jukas, Krievijas armija turpināja karot. Bet pretestība drīz saira, un vācieši virzījās uz priekšu bez šķēršļiem, pa pēdām mājupejošiem krievu karēvjiem. Decembrī, kad Krievijā varu bija sagrābuši komunisti, parakstīja pamieru, kam sekoja miera sarunas. Par spīti bargajiem noteikumiem, 1918. gada martā Krievija parakstīja Brestļitovskas miera līgumu sakaņā ar kuru Baltijas valstīm, Polijai un Ukrainai bija jābūt neatkarīgām. Faktiski šīs teritorijas tika pievienotas vācijas impērijai uz tiem nedaudzajiem mēnešiem, kuru laikā līgums bija spēkā. Tikpat bargus noteikumus Vācija izvirzīja Rumānijai.

Eiropas dienvidaustrumu daļa.

          1914. gada beigās, kad apsīka karadarbība Francijas ziemeļdaļā, daži kara stratēģi iedomājās pagriezt vācu armijas flangu, doties uzbrukumā Eitopas dienvidaustrumos. Šai idejai bija vēl trīs priekšrocības. Sekmīgs sabiedroto uzbrukums šajā reģionā vrētu labākajā gadījumā Turciju vispār izslēgt no karadarbības un sliktākajā gadījumā turku armiju atgriezt no Vācijas apgādēm Vidējos Austrumos. Arī Serbijai un pat Krievijai varētu palīdzēt, it īpaši ja varētu iet cauri Dardaneļiem un Bosforam. Doma par uzbrukumu Gallipoli pussalai piederēja Čērčilam, Kičeneram un Ekvistam. To varētu īstenot, ja viss būtu kārtīgi izplānots un izpildīts, bet Lielbritānijas armija visu bija slikti izplānojusi un vāja arī bija uzbrukuma vadīšana un organizēšana.

          1915. gada februārī angļu jūras flote apšaudīja Dardaneļu ārējos fortus. Tā zuda pārsteiguma elements un martā rīkotais jūras spēku uzbrukums ar nolūku izlaust ceļu caur šaurajai ūdens strīpai bija neveiksmīgs, jo turkiem bija labi sagatavota aizsardzība ar mīnām un krasta baterijām. Aprīlī un augustā Lielbritānijas, Jaunzēlandes un Austrālijas karaspēki izsēdās Gallipoli pussalā, bet karotāju skait ikreiz bija nepietiekams un turki saglabāja vadošās pozīcijas, no kurām varēja apšaudīt izsēšanās pludmalē. Līdz rudenim bija skaidrs, ka izredžu nav, un Lielbritānija ieteca evakuēties 1915. gada decembrī. Sabiedroto karaspēks tika veikli evakuēts, un tā bija vienīgā labā organizētā operācija šajā uzbrukumā.

          Gallipoli ekspedīcija bija šausminoš piemērs tam, kā atjautīga stratēģiska ideja pēc nepietiekamas sagatavošanās un nepareizu vadību. Sabiedroto spēki tika pārvietoti no Gallipoli uz Salonikiem, un divus gadus tur neliederīgi atradās pusmiljons vīru. Tiešām vācieši Salonikus dēvēja par savu lielo gūstekņu nometni. Serbija atsitusi divus iznīcinošus Austrijas uzbrukumus, beidzot padevās kopīgajam vācu, austriešu un bulgāru uzbrukumam 1915. gada oktobrī. 1918. gadā Salonikos atrodošās armijas ļoti veiksmīgi virzījās uz prieķsu uz ziemeļiem un jau bija sasniegušas Donavu, pirms tika parakstīts pamiers.

Itālija.

          Itālijas iestāšanās Sabiedroto pusē pagrieza Austrijas no Krievijas uz Itālijas ziemeļiem. Divus gadus kalni bija Austriešu varā un Itāļi vairākas reizes no līdzenumiem devās neveiksmīgos uzbrukumos. Tomēr 1917. gadā, kad līdz Krievijas sabrukumu kaujas Austrumu frontē izbeidzās, septiņas vācu divīzijas no Krievijas devās uz Ziemeļitāliju. Oktobrī itālieši tika pievarēti Kapureto kaujā ziemeļos no Triestes, kur zaudēja ceturdaļmiljonu vīru un lielus materiālos zaudējumus. Angļi un franči piesteidzās ar papildspēkiem un Sabiedroto frontes līnija noturējās Venēcijas ziemeļu pusē. Tomēr itāliešu noskaņojums bija cietis, viņi bija karā vīlušies un šī vilšanās sajūta saglabājās arī pēc kara beigām.

Karš uz jūras.

          1914. gadā Lielbritānijai bija pasaulē stiprākā jūras flote. Jau kara sākumā visa Vācijas tirdzniecības un kara flote tika padzīta no jūrām (izņemot Baltijas jūru) un sākās Vācijas piekrastes blokāde. Visos četrrarpus kara gados jūras kaujas bija maz. 1914. gada decembrī vācu karakuģu eskadra tika iznīcināta pie Folklendu salām un 1915. gada janvārī vācieši tko paglābās no pārspēka. Vācieši tomēr palka ostās uz izvērsa zemūdens karu. Britu lainers “Lusitania”, kas veda arī šāviņus, tika nogremdēts 1915. gada maijā, un ap 1000 cilvēku to skaitā arī amerikāņi noslīka.

           Šā kara lielākā jūras kauja notika 1916. gada patālu no Jitlandes pussalas. Cīnījās ap 250 karakuģu. Tā kauja bija bez uzvaras: angļu flote cieta lielākus zaudējumus, bet vācu atgriezās ostā un neināca no tās līdz pat kara beigām. Tādeļ stratēģisks stāvoklis nemainījās, jo angļi saglabāja savu pārsvaru pār jūrām.

          Reāli apdraudēta Lielbritānija bija 1917. gadā. Pirmajā februārī Vācija pieņēma būtiski svarīgo jautājumu pievērsties neierobežotam zemūdeņu karam. Tas nozīmēja, ka jebkurš kuģis Luielbritānijas ūdeņos neatkarīgi no valsts piederības kuva par vācu zemūdeņu mērķi. Tūdaļ tika nogremdēti ASV kuģi un tas pamudināja ASV iestāšanos karā. Vācu zemūdenes darbojās ārkārtīgi perfekti. 1917. gada martā un aprīlī tika nogremdēti 600 tirdzniecības kuģi. Lai mazinātu zaudējumus uz jūras Loids Džordžs ieviesa konvoja sistēmu. Rezultātā zaudējumi samazinājās no viens pret četri līdz viens pret simtu. Gada beigās vāciešiem vairs nebija nekādu izredžu atgriezt Lielbritāniju no svarīgo preču piegādēm. 1918. gada pavasarī bloķējošie kuģi pārdrošā uzbrukumā gandrīz aizvēra Zēbriges un Ostendes ostas, kur atradās vācu zemūdeņu bāzes.

          Tāpēc britu kara flote ar pilnām tiesībām varēja apgalvot, ka uzvarējusi karā uz jūras, kaut arī bez išķirošas kaujas. Ar Vācijas blokādi veicās arvien labāk, un arī vācu zemūdeņu drauds bija atvairīts. Šis pārākums jūrās tika noturēts bez liela dramatisma, bet tomēr nozīmīgs.

Karadarbības beigas.

          Pamiers iestājās ar 1918. Gada 11. Novembri. Vāciešu militārais stāvoklis Francijā un pašmāju politiskajā situācijā – 9. Novembrī ķēzars atteicās no troņa spieda viņus piekrist bargiem noteikumiem. Bija jādod flotile un visi kara materiāli; jāatstāj visas okupētās teritorijas un Reinzeme jāpakļauj sabiedroto okupācijai; Brestļitovas un Bukarestes miera līgumi attiecīgi ar Krieviju un Rumāniju bija jāanulē.

          Tā beidzās visiznīcinošākais karš, kāds jelkad pirms tam tika piedzīvots. Vienpadsmit miljoni cilvēku tika nogalināti. Šī cilvēku izkaušana bez jebkādas šķirošanas notika tādēļ jo, militārie vadītāji nespēja atrast citus ienaidnieka ieņemšanas paņēmienus kā vien tiešu frontālu uzbrukumu. Milzīgie šausmu un nogalināšanas apmēri, tikai nozīmē to, ka Pirmais pasaules karš ir atstājis mantojumā nākamajām paaudzēm lielāku zaudējuma un veltīguma sajūtu kā Otrais pasaules karš. 1939. - 1934. gada karā abu pušu mērķi bija aptuveni skaidri, bet 1914. - 1918. gada karā nebija saprotami nevienas valsts kara mērķi (izņemot varbūt austroungāriju). Cilvēku dzīvību upurēšana bez jebkādas jēgas veicināja vēlāko pacifisma kustību Lielbritānijā 20. – 30 gados.

Miera konference Parīzē.

          Miera konferenci atklāja Parīzē 1919. gada janvārī, divus mēnešus pēc pamiera noslēgšanas. Bija pārstāvētas trizdesmit divas valstis un trīs ceturdaļas pasaules iedzīvotāju, un piedalījās daudz neoficiālas delegācijas un spiediena grupas. Nebija pārstāvēta Krievija, uzvarētās valitis un neitrālās valstis, tomēr šī bija pirmā nopietnā vispasaules konference.

          Vispirms lielu darbu padarīja “desmita padome”, kurā ietilpa pa diviem pārstāvjiem no Lielbritānijas impērijas, Francijas, Japānas, ASV, Itālijas. No šīm piecām valstīm beigās palika trīs, un svarīgos lēmumus pieņēma Francijas premjarministrs Klomanso, Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs un ASV prezidents Vilsons. Šie trīs vīri bija krasi atšķirīgi, vecais ciniskais Klemenso rūpējās tikai par Francijas drošību; Vilsons neorientējās Eiropas sarežģītajās problēmās un Loids Džordžs bija klasisks samierinātājs.

 Konference ir tikusi kritizēta par lēno darbu, jo attiecības ar Vāciju tika kārtotas sešus mēnešus, un vēl ilgāk vilkās līgumu sagatavošana ar citām uzverētājvalstīm. Bet lietas bija sarežģītas un tās kļuva vēl sarežģītākas Krievijas revolūcijas sabiedrības viļņošanās dēļ.

          Uzvarējušās lielvalstis gribēja sasniegt divus galvenos mērķus. Pirmkārt, tās gribēja izveidot nacionālas valstis uz Krievijas, Austroungārijas, Turcijas un Vācijas impēriju drupām. Īstenībā Austrumeiropas valstis radās līdz ar kara izbeigšanos, bet miera konferencei bija jānosāka skaidras robežas un jānostiprina šo valstu saimnieciskā dzīvotspēja un drošība. Otrs mērķis bija vājināt Vāciju un tās sabiedrotos un aizkavēt vācu militārisma atdzimšanu. Šo mērķi īpaši gribēja sasniegt Francija, kura vienā līguma punktā gribēja fiksēt bufervalsts izveidošanu Reinzemē starp Vācijas un Francijas robežām. Lielbritānija un ASV tomēr šo līgumu noraidīja. Vispār Loids Džordžs mīkstināja noteikumus, cik vien tas bija iespējams valdošā pretvāciskā gara apstākļos.

          Galarezultātā Vācijai tika piedāvāti noteikumi, kurus tā uzskatīja par neattaisnojami bargiem. 1918. gada oktobrī, lai arī sakāve bija neibēgama, vācieši bija lūguši pamieru, cerēdami, ka pamiera sarunās tiks ņemti prezidenta Vilsona “četrupadsmit punkti”. Viņš tos bija izvirzījis kādā savā runā 1918. gada janvārī un piedāvāja miera noregulējuma pamatā likt nāciju pašnoteikšanos. Tomēr, tomēr saņēmusi piedraudējumu atkal atsākt karu, Vācijas valdība bija spiesta piekrist Parīzes konferences noteikumiem, un 1919. gada 28. jūnijā, tieši piecus gadus pēc atentāta Sarejevā, apjomīgais miera līgums tika parakstīts Versaļas pils Spoguļu zālē.

Latvieši pasaules kara laikā.

          Atrazdamies krievu armijā, latvieši gāja kaujās ar lielu sajūsmu. Izskaidrojams tas pa daļai ar to, ka cīņu veda šoreiz pret latviešu vēsturiskajiem ienaidniekiem - vāciešiem, no kuriem mēs pagātnē bijām tik daudz cietuši. Latvieši netikai saprata, bet arī nojauta, ka cīnoties Krievu pusē mēs ne tikai aizstāvam Krieviju, bet arī savu dzimteni latvju zemi, un ja uzvarēs vācieši latviešiem atkal iestāsies smagas dienas. Bez tam latvieši cerēja, ka krievu valdība pienācīgi novērtēs viņu uzticību un partiotismu. Pēc kara viņi tapēc arī gaidīja latvju tautai labāku dzīvi.

          Jau paša kara sākumā Krievijai karā neveicās. Krievu karaspēks iebruka Austrumprūsijā; bet tur to smagi sakāva (pie Tanenbergas), un tas bija spiests atkāpties. Krievu karaspēka rindās varonīgi cīnījās latvju karavīri, ciezdami smagus zaudējumus. Ļoti lielus upurus mums prasīja cīņās pie Mazuru ezeriem (Austrumprūsijā) un Augustovas mežos (Polijā). Krievu armijā latvieši zaudēja vairāk karēvju, kā vēlākās atbrīvošanas cīņās. Šis upuru skaits pārsniedz pat divgadējo latviešu strēlnieku asiņaino cīņu upuru skaitu.

          Jau 1915. gada pavasarī, krievu kara vadībai negaidot, vācieši ielauzās Kurzemē. No Šauļu puses nākot un nesastopot nekādu lielo pretestību, viņi tuvojās jau Jelgavai. Bet tad viņi uzdūrās diviem latviešu zemessargu bataljoniem, kas tiem izrādīja sīvu pretestību. Vāciešiem beidzot nācās atkāpties. Viņu rokās krita Liepāja ar apkārtni līdz Ventai. Julijā un augustā vācieši uzbrukumu atkārtoja, šoreiz jau ar lielākiem spēkiem. Tagad vāciešiem izdevās ieņemt gandrīz visu Kurzemi un Zemgali, nonēkot līdz pašai Daugavai, Rīgas tuvumā. Pēc tam frontes līnija šeit palika gandrīz divus gadus nemainīdamās. Latvija šajā laikā bija sašķelta divās daļās: Zemgale un Kurzeme vāciešu zonā un Vidzeme un Latgale bija kļuvušas par krievu armijas tiešo aizmuguri, pilnas karaspēka un bēgļu.

Par šo karu var mācīties daudz, runāt, pētīt un arī no šī šausminošā, godkārā kara ir jāmācās mums un nākamām paaudzēm, lai nepieļautu tādu iznīcību_■
Izmantotā literatūra.

1.   Mihails Siņicins (“20.gadsimta vēsture-1.daļa” ). Izdevniecība “Raka” 1996. g.

2.   Fr. Zālītis ( “Latvijas vēsture” ). Izdevniecība “Zvaigzne” 1991. g.

3.   R. D. Kornvels (“Pasaules vēsture 20.gadsimtā” ).

4.   Lielā ilistrētā enciklopēdija Izdevniecība “Zvaigzne” 1997. g.

Histogrāfiskais apraksts.

Fr. Zālītis “Latvijas vēsture”.

          Tiek iespiesta astoto reizi. Šo grāmatu izdevniecība laiž kla’jā laikā, kad Latvijā vēsture pārdzīvo dziļu krīzi, kad vairs nav lietojamas padomju laikā lietotās grāmatas. No šīs grāmatas, bet no agrāka izdevuma mācījās bērni 20. - 30. gados.

          F.Zālītis dzimis 1887. Gadā lauksaimnieka ģimenē, studēja Tērbatas univeisitātē un pēc beigšanas papildināja zināšanas Leipcigā. Viņš arī strādāja par vēstures skolotāju. Publicēja arī dažādus rakstus. 1944. gadā devās trimdā uz Vāciju un tajā pašā gadā arī mirst.

R. D. Kornvels “Pasaules vēsture 20. gadsimtā”

          Pirmo reizi latviešu valodā. Grāmata tulkota no angļu valodas. Lielbritānijā iznākusi 11 reižu.

          Izdevumā aplūkotas šādas 20. gs. norises:

Divi pasaules kari

Divas pretējas lielvaras PSRS un ASV

Politiskā krīze vidējos austrumos un Āfrikā

Ķīnas parorientēšanās uz Rietumie

Ievērojamu organizāciju veidošanās.

“Lielā ilustrētā enciklopēdija”

          Pirmo reizi izdota pasaulē 1991. gadā un guvusi milzu piekrišanu. Gandrīz miljons enciklopēdijas eksemplāru pārdots visā pasaulē.