Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola

Vakara un neklātienes studiju daļa

Ventspils nodaļa

Profesionālās programmas

“Komercdarbība un uzņēmumu vadība”

2. kursa students

Aivars Šmidebergs

Referāts mācību priekšmetā

“ Latvijas tautsaimniecības vēsturē “

“ Rīga 13.-20.gs “

2001

Rīga

13.–20.gs.

Latvijas Republikas galvaspilsēta. Tā atrodas pie Daugavas ietekas Rīgas jūras līcī. Indriķa hronikā Rīga minēta 1198 gadā, bet arheoloģiskie atradumi liecina par to, ka šajā vietā jau 10.–11.gs. dzīvojuši lībieši, kurši, latgaļi un sēļi. 1201. gadā Rīga kļuva par bīskapa rezidenci. 13.gs. sākumā izveidojās Rīgas komūna un Rīgas rāte, Rīga ieguva pilsētas tiesības, kas tās iedzīvotājiem nodrošināja dažādas priekšrocības, un Rīgas patrimonālo apgabalu, kas pilsētniekus apgādāja ar pārtiku un papildināja pilsētas kasi. Kopš 13.gs. pirmās puses Rīgai ir savs karogs un ģerbonis. Tāpat kā citās Eiropas viduslaiku pilsētās, Rīgas sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija Rīgas ģildēm un Rīgas cunftēm, kas vēlāk izveidoja nozīmīgas pilsētnieku dzīves organizētājas – Lielo ģildi un Mazo ģildi. No ārzemēm iebraukušos tirgotājus kopā turēja melngalvju brālība.

Melngalvju brālība. Šī brālība sastāvēja no gados jauniem un neprecētiem ārzemju tirgotājiem. Sākumā viņu aizbildnis jeb patrons bija Sv.Juris, bet vēlāk, tāpat kā ordeņa melngalvjiem, Sv.Maurīcijs, kuru iedomājās kā Āfrikas mori. No tā cēlies brālības nosaukums "melngalvji". Ar nosaukumu "melngalvji" tā pirmoreiz Rīgā minēta 1416 gadā, kur tai piederēja Melngalvju nams. Vēlāk brālība kļuva par Rīgas neprecēto vācu tirgotāju klubu un pastāvēja līdz 1939 gadam.

Rīgas uzplaukuma un tās iedzīvotāju labklājības galvenais pamats bija tirdzniecība. Rīga pakāpeniski izveidojās par nozīmīgu Baltijas jūras tranzīttirdzniecības centru un, iekļaudamās Hanzā, kļuva par vācu tirdzniecības pilsētu savienības pilntiesīgu locekli.

Hanza. Tā kā Ziemeļeiropā nebija stipras valstis, Baltijas jūras reģionā 13.–14.gs. Hanza kļuva par Ziemeļeiropas, Austrumbaltijas, Skandināvijas un daļēji pat Anglijas tirgu monopolisti. 14.–15.gs. Hanzas pamatu veidoja 70 pilsētas, bet pavisam tā apvienoja ap 200 pilsētas. Galvenās Hanzas pilsētas bija vācu pilsētas Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastē – Lībeka, Hamburga, Brēmene, Rostoka, Vismāra, Štrālzunde. 16.gs. Hanza sāka sairt.

Rīgai bija liela nozīme arī Livonijas valstu savstarpējās cīņas par varu Livonijā. No 1201 gada rīdzinieku virskungs bija Rīgas bīskaps, bet no 1221 samazinājās Rīgas politiskā atkarība, bet pēc 1330.gada tā nokļuva Zobenbrāļu ordeņa atkarībā. Pēc 1452 gada par Rīgas virskungiem vienlaikus kļuva Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskaps. Tomēr pilsēta ar to nesamierinājās un turpināja cīņu par neatkarību ar mainīgām sekmēm līdz pat Livonijas karam. Pēc Livonijas sabrukuma 1561–1581 Rīga uz laiku kļuva par brīvpilsētu. No 1581.–1621. gadam Rīga nonāca Žečpospolitas (Polijas) atkarībā, bet no 1621.–1710. gadam Rīga izveidojās par Zviedrijas nozīmīgāko cietoksni. Ziemeļu kara laikā 1701.gada vasarā Rīgā ieradās Kārlis XII, uzbrūkošais sakšu un krievu karaspēks tika sakauts. 1710. gadā, gandrīz pēc gadu ilgās Rīgas blokādes, Lielā mēra piemeklēto pilsētu krievu karaspēks tomēr ieņēma un tā bija spiesta parakstīt padošanās līgumus. Rīgas “atslēgas” ieguva Krievija. Pēteris I sāka vietējās vāciskās pilsētas pārvaldes pārveidošanu. Šajā laikā Rīga kļuva par Rīgas guberņas (no 1796 Vidzemes guberņas) centru. Rīgas pilī apmetās ģenerālgubernators, kura uzdevumos ietilpa arī pilsētas ienākumu un izdevumu pārraudzīšana.

Krievijas pārvaldes laikā pamazām Rīgas tirdzniecība atjaunojās – 1725. gadā Rīgā iebrauca 388 ārzemju kuģi. Galvenās eksportpreces bija kaņepāji, lini, linsēklas, labība, audekls un dažāda veida vērtskoksne. Joprojām tika ievests sāls, siļķes, vīns, cukurs, krāsainie metāli un galantērijas preces. 1/3 pilsētas iedzīvotāju bija saistīti ar tirdzniecību. Jau 17.gs. beigās sākās latviešu tautības iedzīvotāju mēģinājumi kļūt par pilntiesīgiem pilsētas namniekiem.

Namnieki. Viduslaiku pilsētu iedzīvotāji, kuriem pilsētā bija savs namīpašums un pilsētas pilsoņa tiesības. Livonijā pirmie namnieki minēti 13.gs. Rīgā. Sākumā par namnieku varēja kļūt ikviens, kurš apmetās uz dzīvi pilsētā, vēlāk bija jāmaksā īpaša nodeva. Pilsētās tikai namniekiem bija atļauts patstāvīgi nodarboties ar amatniecību un tirdzniecību. Gan Rīgā, gan citās Livonijas pilsētās lielākā daļa namnieku bija vācieši.

Svarīga nozīme vācu tirgotāju privilēģiju atcelšanā bija Krievijas Pilsētu nolikumam.

Tas bija pilsētu pašvaldības reformas likums. Viduslaiku Latvijas pilsētās ekonomiskā, sociālā un politiskā vara piederēja pilsētas patriciātam. Tā pārziņā atradās arī rāte. Vēlāk tiesības uz līdzdarbību pilsētas pārvaldē ieguva arī Lielā ģilde un Mazā ģilde.

Jauna pilsētas pārvaldes reforma sākās ar 1877. gada noteikumiem par 1870. gada Krievijas pilsētu nolikumu piemērošanu Baltijas guberņām. Saskaņā ar nolikumu pilsētas vēlētāju sapulce ievēlēja pilsētas domi, kas izveidoja savu izpildorgānu – pilsētas valdi, ko vadīja pilsētas galva. Pēc maksājamo nodokļu lieluma vēlētāji tika iedalīti trijās kūrijās. Katra kūrija ievēlēja 1/3 no domniekiem. Svarīgākos domes lēmumus vajadzēja apstiprināt gubernatoram vai iekšlietu ministrijai. 1889. gadā aizliedza vācu valodas lietošanu pilsētu pašvaldību iekšējā lietvedībā.

Savu agrāko nozīmi zaudēja Lielā ģilde, tās galvenās funkcijas pārņēma Rīgas biržas komiteja. Vietniecības laiks Rīgā pilnīgi nojauca pilsētas viduslaiku struktūru, taču drīz vien jaunais cars Pāvils I atjaunoja agrāko pilsētas pārvaldes sistēmu.

19. gadsimts sākās Rīgai nelabvēlīgi. Pēc zaudētā kara Krievija bija spiesta pievienoties kontinentālajai blokādei pret Lielbritāniju. Tirdzniecības ierobežojums radīja zaudējumus tās ostām un saimniecībai kopumā, tāpēc Krievija noslēgto līgumu neievēroja. 1812. gadā sākās Napoleona I karagājiens uz Krieviju. Kaut arī ienaidnieks līdz Rīgas vaļņiem pat nenonāca, panikas dēļ tika nodedzināts bagātākais Ārrīgas rajons – Pēterburgas priekšpilsēta. Par spīti šiem apstākļiem Rīgas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, galvenokārt gan uz iebraucēju rēķina. To veicināja zemnieku brīvlaišana un rūpniecības attīstība. 1810. gadā darbu sāka Zasulauka vadmalas manufaktūra, 1811. gadā Rīgas apkaimē tika nodibinātas piecas niedru cukura manufaktūras (Sarkandaugavā, Ķengaragā, Bišumuižā, kā arī Allažu un Belles muižā). Taču no Krievijas ievestā lētā biešu cukura dēļ drīz tās bija spiestas darbību pārtraukt. Toties veiksmīgi attīstījās kokapstrādes, ķieģeļrūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi. 1843. gadā sāka darboties Kuzņecova fajansa rūpnīca. 19.gs. vidū Rīgā bija 55 dažādi rūpniecības uzņēmumi un gandrīz visi tie atradās priekšpilsētās.

Līdz 19.gs. 60-jiem gadiem, kamēr Rīga vēl bija cietoksnis, tās teritoriālo attīstību ietekmēja militārstratēģiskie apsvērumi. No 1857.–1863. gadam pilsētas vaļņi tika nojaukti, vēlāk nojauca arī Citadeles vaļņus. Daļu zemes izlietoja Vecrīgas ielu līmeņa pacelšanai, kā arī Bastejkalna un Kanālmalas apstādījumu izveidošanai. Tomēr Pārdaugavas attīstību joprojām kavēja Kobronskansts, kuru atļāva nojaukt tikai 1904. gadā pēc jauno brīvnoteikumu pieņemšanas. No 1858. gada tika atcelts aizliegums priekšpilsētā celt mūra ēkas un atļāva paaugstināt priekšpilsētas mājas līdz 2 stāviem agrāko vienstāva koka apbūvju vietā. Bulvāru lokā aizliedza celt rūpniecības uzņēmumus, tur drīkstēja būvēt vienīgi mūra ēkas ar ierobežotu augstumu (21,3 m). Pastāvēja arī citi apbūves ierobežojumi un aizliegumi.

Liela nozīme Rīgas rūpniecības un tirdzniecības attīstībā bija dzelzceļa izbūvei. 1861. gadā tika atklāta Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnija, 1868. gadā sāka darboties Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnija, 1877. gadā dzelzceļš savienoja Rīgu ar Tukumu, bet 1889. gadā vilcieni sāka kursēt Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļa līnijā. Dažus gadus vēlāk šīs dzelzceļa līnijas pagarināja tālu aiz Latvijas robežām. 1818. gadā Bolderājā, pie ieejas Rīgas ostā, uzcēla pirmo bāku. 1852. gadā tika ierīkota Rīgas–Bolderājas telegrāfa līnija (tolaik pirmā Krievijas impērijā). Īsā laikā uzcēla arī lielas preču noliktavas un izbūvēja dzelzceļa atzarus ostas vajadzībām. 1872. gadā pāri Daugavai uzcēla Dzelzs tiltu. No 1887.–1891. no Dzelzs tilta līdz Andrejostai veco, koka pāļiem nostiprināto Daugavas krastu izbūvēja granītā. Jau kopš 16.gs. galvenā rīdzinieku iepirkšanās vieta bija Daugavmalas tirgus. Satiksmi starp abiem Daugavas krastiem uzlaboja arī 1896. gadā uzbūvētais Pontontilts, kas nomainīja veco Plosta tiltu. Par tilta lietošanu bija jāmaksā tilta nodoklis. Agrāko zirgu tramvaja satiksmi pa tagadējo Brīvības ielu un Maskavas ielu 1901. gadā nomainīja elektriskais tramvajs. 1862. gadā netālu no Bastejkalna tika uzcelta gāzes fabrika un eļļas lampu vietā Rīgas ielām gaismu sāka dot gāze, bet 80-jos gados gāzi nomainīja elektriskais apgaismojums. No 1874. gada Rīgā kursēja omnibusi un vieglie ormaņi. Tika uzlabota arī rīdzinieku apgāde ar dzeramo ūdeni. Bukultos tika atrasti lieli gruntsūdeņu krājumi, un 1904. gadā šo ūdeni sāka pievadīt Rīgai. Pēc vaļņu nojaukšanas sāka veidot arī Rīgas pazemes atūdeņošanas sistēmu. 1894. gadā darbu sāka sistemātiskā kanalizācija. Tomēr visi šie labiekārtojumi notika galvenokārt pilsētas centrā, dzīve priekšpilsētās ritēja pa vecam.

19. gs. otrajā pusē Rīgas strādnieku skaits bija pieaudzis 8 reizes. Grūto dzīves apstākļu dēļ jau 60-to gadu beigās strādnieki sāka dibināt savstarpējās palīdzības un bēru kases, kā arī citas apvienības un biedrības, kas veicināja strādnieku apvienošanos un kultūras un izglītības darbu. Marksistisko ideju izplatībā liela nozīme bija Jaunajai strāvai. Veidojās pirmie nelegālie strādnieku pulciņi. Par sevišķi nozīmīgu protesta akciju kļuva 1899. gada Rīgas dumpis.

Rīgas iedzīvotāju skaits:

Gads	Skaits
1710	~ 10 000
1711	~ 5 000
1767	19 500
1800	29 500
1840	60 000
1867	102 600
1881	169 300

Pēc iedzīvotāju skaita 20. gs. sākumā Rīga bija trešā lielākā pilsēta Krievijas impērijā. No 1900.–1913. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās (1913 – vairāk nekā 500 tūkst. cilvēku). Taču tikai 40% rīdzinieku bija latvieši. No 1909. gada Rīgā sākās strauja dzīvojamo namu un ēku celtniecība. Līdz 1913. gadam pilsētā tika uzceltas aptuveni 2 000 dzīvojamo namu. Lielu daļu koka apbūves, it īpaši Rīgas centrā, nomainīja mūra ēkas. Attīstījās pilsētas labiekārtošana. 1900. gadā jaundibinātā Rīgas tramvaja akciju sabiedrība sāka elektriskā tramvaja ierīkošanu un nākamā gada vasarā atklāja pirmo tramvaja līniju, bet rudenī vēl 5 līnijas. 1914. gada aprīlī atklāja jaunu divsliežu dzelzceļa tiltu. 1905. gadā sāka darboties pilsētas elektrostacija (līdz tam darbojās 16 privātās elektrostacijas). Tika paplašinātas Rīgas ielas, kas izrādījās par šaurām strauji augošai satiksmei. Rīgā koncentrējās lielākie rūpniecības uzņēmumi un bankas.

1905. gada revolūcija sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā. Rīgas strādnieki inteliģence un studenti aktīvi iesaistījās revolucionārajos notikumos.

Sākoties 1. pasaules karam, sākās Rīgas rūpnīcu evakuācija. Reizē ar uzņēmumiem pilsētu atstāja liela daļa tur nodarbināto rīdzinieku. Tuvojoties frontei, daudzi kļuva par bēgļiem. 1917 janvārī Rīgas pievārtē risinājās asiņainās Ziemassvētku kaujas, kas beidzās ar lieliem zaudējumiem. 1917 gada septembrī Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks Pēc Brestas miera līguma noslēgšanas Rīga un tās apkārtne tika iekļauta tā sauktajā Ķeizariskajā Rīgas guberņā. Šajā sarežģītajā situācijā Rīgā 1918. gada 18. novembrī notika svinīga Latvijas Republikas pasludināšana. Rīga kļuva par tās galvaspilsētu. Tika izveidota Latvijas Pagaidu valdība.

Jaunās valsts pastāvēšanu apdraudēja Vācijas okupācijas karaspēks un lielinieciskā Krievija, kas centās atgūt bijušo impērijas provinci. 1919. gada janvārī Rīgā ienāca Stučkas valdības karaspēks. Tika nodibināta padomju vara Latvijā. Rīgā tā pastāvēja līdz 1919. gada maijam, kad pilsētu ieņēma Rīdigera fon der Golca karaspēks un sāka teroru pret pilsētas iedzīvotājiem. Tikai ar Strazdumuižas pamiera līgumu 1919. gada jūlijā Rīgā ienāca Latvijas armijas daļas un atgriezās Pagaidu valdība. Taču 1919. gada oktobrī, novembrī Rīgu nācās aizstāvēt no Pāvela Bermonta-Avalova karaspēka.

Rīgā darbojās Satversmes sapulce, Saeima, Ministru kabinets. Valsts prezidenta rezidence atradās Rīgas pilī.

Pilsētu pārvaldīja Rīgas dome, kas sāka darbu pēc 1920.gada sākumā notikušajām vēlēšanām. Domes valdes darbību vadīja pilsētas galva un divi viņa biedri. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Rīgu pārvaldīja iecelts pilsētas lielvecākais un viņa vietnieki – vecākie.

Pilsētbūvniecība Rīgā bija galvenokārt saistīta ar apbūves regulācijas jautājumiem, transporta attīstībai nepieciešamo jauno ielu izbūvi un esošo ielu paplašināšanu. 1924. gadā sāka izstrādāt Rīgas kopējo apbūves plānu. Visas arhitektoniski mākslinieciskā ziņā vērtīgās celtnes 20.–30. gados tika celtas pēc vietējo speciālistu projektiem. Tika uzceltas arī vairākas sabiedriskas ēkas (Tiesu pils, Finansu ministrijas ēka, Centrāltirgus, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs u.c.).

20.–30. gados Rīga kļuva latviskāka. 1935. gadā latviešu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū bija 63%. Lielākās etniskās minoritātes Rīgā bija ebreji (11%), vācieši (10%), krievi (8,6%) un poļi (4%). Rīgā darbojās nozīmīgi rūpniecības uzņēmumi, lielākās kredītiestādes, kā arī trīs no četrām latvijas augstskolām.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Rīga kļuva par Latvijas PSR galvaspilsētu. Tajā atradās Latvijas PSR Augstākā Padome un valdība – Ministru padome. Pilsētas pārvalde tika izveidota pēc PSRS pilsētu parauga. 1941. gada janvārī Rīgā tika izveidoti 6 rajoni (Ļeņina, Staļina, Kirova, Maskavas, Proletāriešu un Sarkanarmijas rajons).

1941. gada jūlijā Latviju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvija kļuva par reihskomisariāta Ostland sastāvdaļu un Rīga par tās centru. 1944. gada oktobrī Rīgu atkal ieņēma Sarkanā armija.

Pēckara gados Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz migrācijas rēķina. Savukārt latviešu īpatsvars strauji samazinājās (no aptuveni 45% 1959. gadā līdz 36% 1989. gadā). 80-to gadu vidū Rīgā dzīvoja vairāk nekā 1/3 no Latvijas iedzīvotājiem. Mainījās arī pilsētas administratīvais iedalījums.

1946. gadā Rīgai pievienoja Jūrmalas rajonu. Taču vēlāk to apvienoja ar Ķemeriem un Sloku, izveidojot patstāvīgu pilsētu – Jūrmalu. Arī turpmāk samērā bieži mainījās Rīgas rajonu skaits, to robežas un nosaukumi. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās Rīgas pašvaldības reforma – Rīga tika iedalīta sešos administratīvajos rajonos (Centra rajons, Kurzemes rajons, Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Zemgales priekšpilsēta, Ziemeļu rajons). Saskaņā ar 1994. gada februāra lēmumu Rīgā izveidota vienas pakāpes pašvaldība ar vienu lēmējvaru – Rīgas domi (60 deputātu); priekšpilsētas (rajonus) pārzina iecelti izpilddirektori.

Industrializācijas gaitā Rīga kļuva par hipertrofētu Latvijas rūpniecības centru (tajā koncentrējās ap 52% rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju, tika saražots vairāk nekā 52% produkcijas).

1960.–1980. gados Rīgā uzcēla jaunus dzīvojamos rajonus galvenokārt neapbūvētajās pilsētas nomalēs. Radās tā sauktie "guļamrajoni" Āgenskalnā, Juglā, Purvciemā un citur. Tika uzceltas arī vairākas nozīmīgas sabiedriskas ēkas (Rīgas stacija, lidosta "Rīga", Dailes teātris, Kongresu nams, vairāki sporta nami un citas).

Rīgas iedzīvotāji 1897–1995:

Gads	Skaits tūkstošos	Procenti no Latvijas iedzīvotājiem
1897	282,2	14,6
1913	517,5	20,2
1925	337,7	18,3
1935	385,1	19,7
1943	308,3	17,9
1959	580,4	27,7
1989	915,0	34,2
1995	810,4	32,4

Literatūras saraksts

“Rīga 1860-1917” 1978.gads

“Feodālā Rīga” 1978.gads

“Rīga sociālisma laikmetā” 1980.gads

Bezmaksas referāti skolai

Rīga