Latviešu strēlnieki pirmajā pasaules karā

1905. gada revolūcija Latvijā bija cīņa par sociālo un nacionālo atbrīvošanos. Pirmais pasaules karš (1914–1918) smagi skāra Latvijas teritoriju – tika okupēta Kurzeme, kurai draudēja kolonizācija. Tika izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni, kas vēlāk pārgāja lielinieku (boļševiku) pusē. Pulkveža Oskara Kalpaka vadībā savācās pirmie brīvprātīgie kareivji cīņai pret lieliniekiem. Pēc oktobra apvērsuma Krievijā arī Latvijas neokupētajā daļā (Vidzemē) varu pārņēma padomes. Vidzeme kļuva par Padomju Krievijas autonomu apgabalu, kam bija sava vēlēta pārvalde. Augstākā vara piederēja Latvijas padomei (69 cilvēki), kas izveidoja valdību (Iskolatu) ar Frici Roziņu priekšgalā.

1914. gadā sākās pirmais pasaules karš, kurā iestājās gandrīz visas pasaules valstis. Galvenie pretinieki bija Anglija, Francija un Krievija (tā sauktā Antante), no vienas puses, un Vācija un Austroungārija, no otras puses.

Kara sākumā Krievijas armijas kaujās cieta lielus zaudējumus. Krita arī daudz latviešu, kas bija iesaukti krievu cara karaspēkā.

1915. gadā Vācijas pulki iebruka Krievijā, ieņemdami plašus apgabalus. Vācu rokās nonāca arī daļa Latvijas: Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Sākās Bēgļu laiks, simtiem tūkstošu cilvēku bija jāatstāj dzimtās mājas. Lai palīdzētu nelaimīgajiem tautiešiem, izveidojās bēgļu palīdzības organizācijas.

1915. gada pavasarī vācieši sāka lielu uzbrukumu Krievijai, cerot to sakaut un piespiest izstāties no kara. Aprīlī vācu karaspēks bija ieņēmis daļu Lietuvas un Kurzemes. Krievu karavīrus pārņēma panika. 19. un 20 aprīlī (2. un 3. maijā) divi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni (zemessargi - armijā iesaukti pavecāki vīri), kuros lielākā daļa bija latvieši, atvairīja daudz spēcīgāku ienaidnieku pie Jelgavas.

Taču Daugavgrīvas zemessargiem nebija pa spēkam vieniem apturēt ienaidnieku. Līdz 1915. gada rudenim vāci ieņēma visu Kurzemi, Zemgali un Sēliju līdz Daugavai, tuvojās Rīgai. Tuvojoties ienaidniekam, daudzi iedzīvotāji labprātīgi atstāja savas mājas. Daudzus citus krievu cara karaspēks atkāpjoties piespieda doties bēgļu gaitās - tika izdota pavēle atstāt dzimtās mājas visiem 18-45 gadus veciem vīriešiem.

Tika pamesta sūrā darbā krātā iedzīve, jo vezumos līdzi varēja paņemt tikai pašu nepieciešamāko. Kurzemi un Zemgali atstāja vairāk nekā 570000 cilvēku. Viņi apmetās uz pagaidu dzīvi Latgalē, Vidzemē, Igaunijā vai devās tālāk Krievijā. Līdzpaņemtos lopus un citu mantu rekvizēja(atsavināja) par nelielu atlīdzību armijas vajadzībām. Steigā evakuēja (izveda) uz Krievijas iekšieni  arī rūpnīcu darbgaldus, tiem sekoja strādnieki ar ģimenēm. Pirmā pasaules kara gados Latviju pavisam atstāja ap 760000 cilvēku. Tauta atkal atradās uz iznīcības sliekšņa, jo bez dzimtenes tai nevarēja būt nākotnes.

1915. gada 19. jūlijā (1. augusts) krievu cara armijas virspavēlniecība deva atļauju latviešu strēlnieku bataljonu radīšanai. Izveidojās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, kas publicēja uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!" Īsā laikā pieteicās daudz brīvprātīgo, tāpēc varēja veidot 8 bataljonus (katram no tiem bija īpašs nosaukums).

Izņemot LSD, tautas vairākums atbalstīja latviešu strēlnieku vienību veidošanu. Bataljoni apliecināja latviešu tautas vienotību, tajos iestājās strādnieki, zemnieki, inteliģenti - pusmūža vīri un pavisam vēl jauni zēni. Viņus visus vienoja tēvzemes, tautas un brīvības mīlestība.

Lai gan bija daudz grūtību, pirmo brīvprātīgo apmācības noritēja ātri un sekmīgi. Topošie karavīri vēlējās apgūt kara zinības, lai spētu uzvarēt ienaidnieku.

Jau pirmajās kaujās ar vāciem pie Veisiem, Plakaniem, Slokas un Ķemeriem latviešu strēlnieki pierādīja, ka var uzveikt bīstamo pretinieku. Vācieši vairs nespēja tālāk virzīties uz Rīgu. Kaut gan strēlnieku bataljoni zaudēja vairākus desmitus kritušo un simtiem ievainoto, strēlnieki bija apņēmības pilni atbrīvot Kurzemi. Viņu noskaņojums

bija možs - strēlnieki dziedāja dziesmas, iestudēja teātra izrādes, rīkoja koncertus un gatavojās jaunām kaujām.

Nāves sala

No 1916. gada pavasara līdz rudenim. 2. Rīgas un 3. Kurzemes bataljons (ik pa 3 nedēļām mainoties) kopīgi ar krievu, karaspēka vienību aizstāvēja nelielu nocietinājumu Daugavas kreisajā krastā gandrīz pretī Ikšķilei. Šo cīņu vietu strēlnieki iesauca par Nāves salu, jo pretī bija vācieši, bet aiz muguras Daugava. Baidīdamies, ka krievu cara karaspēks varētu sākt lielu uzbrukumu, vāci centās iznīcināt varonīgos karavīrus ar  indīgam gāzēm, piemēram, kādā uzbrukumā no tām gāja bojā pāri par 2000 krievu karavīru. Gandrīz katru dienu vācu lielgabali un mīnmetēji apšaudīja nelielo zemes stūrīti, īpaši luterāņu un ebreju kapsētas apkārtni labajā kaujas iecirknī. Vāci ierakumus bija ierīkojuši augstākā vietā. Tā viņi ar šautenēm un ložmetējiem apšaudīja katru strēlnieku, kas parādījās virs ierakumu vaļņa. Abi bataljoni pavisam zaudēja pāri par 160 kritušo un ļoti daudz ievainoto.

Ierīkot patvertnes un ierakumus bija ļoti grūti, jo traucēja ģipsis un daudzie akmeņi. Strēlnieki strādāja naktīs: laivās aizveda kritušos un ievainotos, atveda pārtiku, patronas. Par spīti sasprindzinājumam, kad ik brīdi draudēja nāve, strēlnieki nezaudēja cīņas sparu, uzbruka vāciem, iegūdami gūstekņus. Līdzko pretinieka lielgabalu uguns aprima, strēlnieki devās meklēt šāviņu alumīnija un kapara galviņas. No tām izgatavoja dažādas interesantas lietas — karotes, mazas statuetes, gredzenus ar sirdi un zvaigznīti u.c.

Bija arī neparasti atgadījumi. Piemēram, kādu nakti strēlnieki bija nocēluši vācu ierakumu priekšā pārnēsājamos dzeloņstiepļu aizžogojumus — "ragaiņus" (apmēram 40—50 gabalus). No rīta pretinieka pusē bija dzirdams liels troksnis, tad uz vācu ierakuma malas uzrāpās un nostājās kāds vācu kareivis. Strēlnieki saprata, ka tas ir vainīgais sargs, kas nakti nav pamanījis viņu darbošanos un izdzīts, lai latvieši viņu nošautu. Strēlnieki nešāva uz nāvei nolemto. Kādu laiku valdīja klusums, tad nelaimīgais sargs, izcietis briesmīgus pārdzīvojumus, ielēca atpakaļ ierakumā. No vācu puses atskanēja saucieni: "Bravo, Letten, bravo, Letten!" Pēc tam atkal turpinājās cīņas.

Ziemassvētku kaujas no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim (no 1917 gada 5. līdz 11. janvārim)

Uzbrukumu bija paredzēts sākt 23. decembrī pulksten 5.00 no rīta bez pretinieka ierakumu iepriekšējas apšaudes ar artilērijas uguni. Triecienam vajadzēja būt spējam un negaidītam caur ejām, ko vācu dzeloņstiepļu aizžogojumos izgrieza naktī.

Grūti aprakstīt kareivju noskaņojumu pirms kaujas. Karavīri apģērba tīru veļu, rakstīja vēstules mājiniekiem, kas daudziem kļuva par pēdējiem sveicieniem. Vācieši sastingu šausmās, ja zinātu, cik rūpīgi "streļķi" gatavojās viņu "medībām". Daži dziedādami vīlēja durkļus, lai labāk varētu uzdurt "fričus" (tā latvieši sauca vāciešus)...

Un tad pieci, Lielā karstā stunda.

Koki sastingst. Zeme elpot stājas.

Sākas trieciens negaidītais, spējais,

Latvju visulielākais pret vāciem,

Mūža naidniekiem un varas kalpiem.

(A. Čaks)

Pirmās brigādes pulki, kurus triecienā vadīja Fridrihs Briedis pēkšņā uzbrukumā ieņēma vācu ierakumus pie Mangaļiem, pārsteigtie un apjukušie pretinieki apakšveļā skrēja laukā no savām zemnīcām, kur tos sagaidīja strēlnieku lodes un durkļi, gūstekņus tikpat kā neņēma, lai velti nekavētos. Pulki tika līdz pat Skangaļiem, taču tālāk virzīties nespēja. Strēlnieki bija cietuši lielus zaudējumus, pēc negulētas nakts un asiņainiem cīniņiem viņus māca nogurums, turklāt sāka salt - temperatūra ap pusdienlaiku pazeminājās līdz -25 C.

Arī otrās brigādes pulki (trieciena smailē atradās 7. Bauskas pulks, ko komandēja pulkvedis Kārlis Goppers), kas uzbruka pāri Maztīreļa purvam netālu no Ložmetējkalna, ieņēma nocietinājumus un iegāja tālu vācu aizmugurē. Neveicās 5. Zemgales pulkam — to apturēja ložmetēju uguns no ... divstāvu vācu nocietinātā punkta (blokhauža). Izmisums un naids veda zemgaliešus pret vācu dzeloņžogiem, bet viņi nespēja tikt tiem pāri...

Kopumā strēlnieku pulki uzticēto uzdevumu paveica — tie ieņēma vācu ierakumus. Bet neieradās palīgspēki, kuriem it kā vajadzētu doties tālāk uz Jelgavu un padzīt vāciešus no Kurzemes. Krievu cara ģenerāļi jau nemaz nebija plānojuši tik plašu uzbrukumu! Vācieši attapās un, saņēmuši papildinājumu, devās pretuzbrukumos. 23. decembra vakarā pēc sīvām cīņām pirmā brigāde bija spiesta atkāpties.

Nākamajās dienās abu brigāžu pulkiem, pašaizliedzīgi cīnoties, kopā ar dažiem Sibīrijas pulkiem izdevās ieņemt spēcīgi nocietināto Ložmetējkalnu. Tie ieguva ap 900 gūstekņus un 32 lielgabalus. Pēc nedēļu ilgām smagām kaujām bez atpūtas, miega un silta ēdiena strēlniekus beidzot nomainīja — viņu vietu ierakumos ieņēma krievu pulki. Pulkvedis Andrejs Auzāns aprēķinājis, ka latvieši šajās kaujās zaudēja gandrīz 1000 kritušo un ap 4000 ievainoto.

Janvāra kaujas no 1917. gada 10. līdz 21. janvārim (no 23. Janvāra līdz 4. februārim)

Atpūta bija īsa. Vācieši sāka lielu uzbrukumu, lai atgūtu zaudētos ierakumus, piespiestu krievu cara pulkus bēgt un, sekojot tiem, lauztos uz Rīgu. Latviešu strēlniekiem nācās pusskriešus veikt 20—30 km attālumu līdz cīņu vietai. Stāvoklis bija draudošs — krievu pulki atkāpās un vāci jau bija pie Ložmetējkalna. Kopā ar Sibīrijas pulkiem strēlniekus raidīja kaujās.

   

Cara ģenerāļi latviešu strēlniekus sūtīja visbezjēdzīgākajos, nesagatavotākajos pretuzbrukumos. Sevišķi cieta 3. un 4. latviešu pulks, kam 13. janvārī (26. janvāri) dienas laikā vajadzēja uzbrukt pāri atklātajam Maztīreļa purvam. Kritušie strēlnieki neapbedīti trūdēja purvā vēl visu 1917. gada vasaru.

Turpmākajās dienās ar latviešu strēlnieku izmisuma pilnu varonību tika nosargāts Ložmetējkalns un ceļš uz Rīgu. Vācieši bija spiesti pārtraukt uzbrukumus. Zaudējumi bija briesmīgi — vairākos pulkos ierindā palika tikai daži simti strēlnieku un mazāk kā puse virsnieku — bija apmēram 1200 kritušo un ap 2500 ievainoto. Virsnieki kaujās iedvesmoja strēlniekus ar pašaizliedzību un nāves nicināšanu — smagi ievainoja Fridrihu Briedi, Edvīnu Medni un citus, krita bezbailīgie Jēkabs Elsis, Eduards Sreibers, Teodors Vecpuisis u.c.

Pār purvu, no kura bēg cilvēki, kur reti kad iemaldās vilks

Šai naktī liels putenis griežas un diezin cik ilgi tas ilgs!

Tas dvēseļu putenis gaisā, kad ziemsvētki, ceļas viņš tad,

Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.

(E. Virza)

Ziemassvētku un janvāra kauju nozīme

Mazā zemes stūrīša — Ložmetējkalna — dēļ izlietās latviešu asinis bija veltīgas, jo tā ieņemšana nevarēja tuvināt Krievijas uzvaru karā, nedz arī Kurzemes atbrīvošanu. Strēlnieku pulku raidīšana nesagatavotajos uzbrukumos bija neģēlīga tautas labākās daļas izkaušana. Rūgtums par krievu cara ģenerāļu nevērīgo rīcību pret latviešiem bija krājies jau kopš pirmajām cīņām 1915. gada rudenī. Bet pēc Ziemassvētku un janvāra kaujām strēlnieki pilnībā pārliecinājās, ka Krievijas cara valstij nerūp latviešu tautas liktenis. Milzīgie zaudējumi atstāja neizdzēšamu iespaidu uz strēlniekiem (arī uz visu latviešu tautu) — vīrus pārņēma izmisums un naids pret carismu. "Lai tad sagrūst viss vecais," — domāja latvju karavīri pēc šīm cīņām. Šim noskaņojumam bija izšķiroša nozīme latviešu aktīvajā dalībā nākamo gadu (1917—1920) notikumos.

 

1918. gada februārī Vācija sāka lielu sāka lielu uzbrukumu un ieņēma visu Latviju un Igauniju. Taču vācu plāni par savas kundzības nostiprināšanu Baltijā pajuka, jo pirmais pasaules karš beidzās ar Vācijas sakāvi.

Radošos situāciju izmantoja latviešu pilsonība, kas izveidoja Tautas padomi. Tā 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas Republiku - patstāvīgu un neatkarīgu valsti. Tika izveidota Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani kā ministru prezidentu.

Lietuvā neatkarīgu valsti pasludināja jau 1918. gada 16. februārī, bet Igaunijā - 1918. gada 24. februārī. Pēc 1918. gada vācu uzbrukuma un Latvijas okupācijas latviešu strēlnieki neizklīda. Viņi nostājās Padomju Krievijas valdības pusē, saprotot, ka atgriezties tēvzemē varēs tikai pēc krievu baltgvardu (kas bija "vienotas un nedalāmas Krievijas" piekritēji) un vācu sakaušanas. Gandrīz visos nozīmīgākajos notikumos piedalījās arī latviešu sarkanie strēlnieki (piemēram, kreiso eseru dumpja sagrāvē. Kazaņas aizstāvēšanā u.c.). Tomēr daļa strēlnieku nevēlējās atbalstīt padomju valdību un Sibīrijā veidoja jaunas vienības, lai turpinātu karu pret Vāciju kopā ar Antantes armijām.

1918. gada rudenī Latvijas Pagaidu valdībai bija jāpārvar milzīgas grūtības. Padomju Krievija anulēja Brestas miera līgumu, un sarkanarmija steidza atjaunot Krievijas valsti agrākajās robežās. Kārļa Ulmaņa valdība bija spiesta slēgt līgumus ar vāciešiem par kopīgas armijas veidošanu pret lieliniekiem.

Tomēr 1918. gada decembrī pēc sarkanarmijas uzbrukuma padomju vara nodibinājās Latgalē un Vidzemē, bet 1919. gada sākumā arī Kurzemē un Zemgalē, izņemot nelielu teritoriju ap Liepāju.

Pēc internetā atrodamajiem materiāliem sagatavoja E. Blumbergs.