Portreta attīstība Latvijā un pasaulē 16.-20.gadsimtā.

 
 

Darba autors    Rīgas  3.vidusskolas

                                12.c klases skolniece

                        Agnija   Grantiņa

RĪGA 2000

Saturs:

Itālija 16.gadsimtā                                                                                      3.

Spānija 16.gadsimtā                                                                         5.

Vācija 16.gadsimtā                                                                           6.

Nīderlande 16.gadsimtā                                                                    8.

Nīderlande 17.gadsimtā                                                                    9.

Spānija 17.gadsimtā                                                                         12

Itālija 17.gadsimtā                                                                                      13.

Anglija 18.gadsimtā                                                                          15.

Francija 18.gadsimtā                                                                         16.

Krievija 18.gadsimtā                                                                         17.

Francija 19.gadsimtā                                                                         20.

Krievija 19.gadsimtā                                                                         20.

Spānija 20.gadsimtā                                                                         22.

Glezniecība Latvijā                                                                            23.

Izmantotās literatūras saraksts                                                                   28.

Itālija.16.gadsimts.

         

          16.gadsimts ir visslavenākais laikmets mākslā un viens no nozīmīgākajiem cilvēces vēsturē.Tas bija laiks, kad Itālijā darbojās Leonardo da Vinči un Mikelandželo, Rafaels un Ticiāns, Korredžo un Džordžone, Eiropas Ziemeļos – Dīrers un Holbeins, kā arī daudzi citi slaveni meistari.Var jautāt – kā tas gadījies, ka visas šīs slavenības dzimušas vienā laikā, taču atbilde nav tik viegli atrodama.Ģēnija nākšanu pasaulē nevar izskaidrot, prātīgāk ir par to priecāties.

          Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Itālija jau kopš 11.gadsimta kļuva par vidutāju starp austrumiem un rietumiem. 13. un 14.gadsimta ekonomiskā dzīve ātri attīstījās un mainījās tās raksturs.Nauda kļuva par patstāvīgu vērtību.Mākslinieki, kas nāca no pilsētu amatnieku aprindām, izpildīja pasūtījumus, neidealizējot īstenību, un tādējādi radīja reālistisku mākslu.

          15.gadsimta otrajā pusē par mākslas darbu pasūtītājiem kļuva pāvesta kūrija, kas parasti mudināja māksliniekus sniegt kūrijai vēlamo risinājumu.Tomēr progresīvi noskaņotie mākslinieki, par spīti šiem ieteikumiem, visbiežāk palika pie saviem principiem.

          Visi šie apstākļi 15.gadsimtā, t.s. agrīnās renesanses laikā, ietekmēja lūzumu mākslas attīstībā.Šī lūzuma  kulminācija tika sasniegta 16.gadsimta dižrenesanses laikā.

          Dižrenesansi Itālijā pārstāvēja tādi izcili mākslinieki kā Leonardo da Vinči, Rafaēls, Mikelandželo un Ticiāns.Šo četru meistaru daiļrade ir tik varena, ka tā aizēno visu citu šā perioda gleznotāju sasniegumus.Dižrenesanses mākslā cilvēka tēls kļūst par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu.Dižrenesanses meistari meklē “vidēji tipisko” un atrod  to   kā   visu    “ iespējamo   harmonisko   variantu vidusmēru”   jeb 

“ideālo tipu“. Viens no šīs jaunās metodes konsekventākajiem piekritējiem ir izcilais Florences gleznotājs, tēlnieks un zinātnieks pētnieks Leonardo da Vinči (1452.-1519.)

          Manuprāt, viens no izcilākajiem da Vinči darbiem ir kādas augstdzimušas florencietes Lizas portrets “Mona Liza” .Pirmais, kas pārsteidz, ir Lizas apbrīnojamais dzīvīgums.Šķiet, ka viņa patiešām noraugās mūsos un ka viņai ir pašai savas domas par mums.Gluži kā dzīva, viņa šķiet maināmies acu priekšā un ikreiz, kad jāatgriežas pie šīs gleznas, Liza izskatās mazliet citāda.

          Leonardo gleznā “Mona Liza” ļoti mērķtiecīgi lietojis sevis izgudroto SFUMATO( neskaidrās krāsas un kontūras pārejas ļauj formām saplūst un aizvien atstāj vietu iztēlei).Ikviens, kurš kaut reizi mūžā mēģinājis uzzīmēt cilvēka seju, zina, ka tas, ko dēvē par sejas izteiksmi, ir atkarīgs galvenokārt no diviem faktoriem – no lūpu un acu kaktiņiem.Un tieši šīs abas detaļas Leonardo nav skaidri izcēlis, bet gad ieslēpis vieglās ēnās.Pateicoties šādam gleznošanas stilam Lizas sejas izteiksme ir mūžam mainīga un izvairīga.Protams, šo iespaidu rada ne tikai izplūdušās līnijas, bet gan vēl kāds cits efekts.Leonardo ir pārdroši īstenojis ieceri, kas varbūt ir pa spēkam vienīgi tik nobriedušam meistaram kā viņš.Uzmanīgi ielūkojoties gleznā, var pamanīt, ka tās abas puses nav pilnīgi simetriskas.Sevišķi skaidri tas redzams fantastiskajā dibenplāna ainavā.Apvārsnis gleznas kreisajā pusē šķiet nedaudz zemāks nekā labajā.Tādējādi sievietes augums, raugoties no kreisās puses, liekas slaidāks – vai staltāk izslējies – nekā no labās puses.Un arī Lizas vaibsti šķiet maināmies atkarībā no novērošanas punkta, jo abas sejas puses tāpat nav pilnīgi simetriskas.Ļoti smalki ir modelētas arī Lizas rokas un arī sīkās krociņas tērpa piedurknēs.

          Par vislielāko atturību šajā gleznā liecina krāsu risinājums.Tērps ir brūngans, fons pelēcīgi zaļš, bet figūra apgaismota ar to dīvaino, neparasto, vienmērīgo gaismu, kas raksturo Leonardo darbus.Tā nav spilgta un apgaismo tēlu, ko meistars beidzot atradis kā humānisma ideāla glezniecisko ekvivalentu.

          Dižrenesanses glezniecības Venēcijas posma visspilgtākais pārstāvis ir Ticiāns Večelio (1477.-1576.).Ticiāna popularitāte laikabiedru vidū galvenokārt saistījās ar viņa gleznotajiem portretiem.Lai apjaustu to valdzinājumu, pietiek aplūkot tādu darbu kā tā dēvētais “Jaunā angļa portrets”, bet velti pūlēties noteikt šīs darba pievilcības avotu. Salīdzinājumā ar senākajiem portretiem šis izskatās ļoti vienkāršs un nepiespiests.Te nav ne miņas no Leonardo “Monas Lizas” detalizētā modelējuma, tomēr jaunais cilvēks liekas tikpat noslēpumaini dzīvs kā slavenā Džokonda.Viņš šķiet raugāmies ar tik ciešu un apgarotu skatienu, ka grūti noticēt tam, ka šīs sapņainās acis nav nekas vairāk kā maza piciņa krāsvielas uz raupja audekla gabala.

          “Vīrietis ar palmas zaru, portrets”.Šajā portretā attēlots Antonio Palma.Krāsu kastīte uz palodzes liecina par šī vīrieša nodarbošanos, bet palmas zars parasti ir simbols.Šī glezna ir lielisks piemērs Ticiāna nobriedušajai portretu glezniecībai, attēlotā cilvēka raksturs un poza sasaucas ar viņa dzīves uzskatiem.Ar tādiem darbiem kā šis, Ticiāns ir devis paraugu visai Eiropas portretu mākslai.Skaidri redzams, ka šis portrets ir gleznots rūpīgi, bet tai pat laikā arī brīvi, ar dziļām un sulīgām krāsu kompozīcijām, ar lielisku ainavu gleznas kreisajā pusē.

Spānija.16.gadsimts.

Manierisms.

                   Šī stila māksliniekiem bija no svara apliecināt individuālu neatkārtojamību gleznieciskajā risinājumā, proti, paust savu manieri.Tā bija māksla, kas neatbilda tajā laikā topošajām, akadēmiskajām prasībām.Mūsdienās to uztver, kā pārejas rakstura stilu starp renesansi un baroku.Manierisms izplatījās visās tā laika Eiropas zemēs.Tas sevi visspilgtāk apliecināja glezniecībā, laikā starp 16.gadsimta 20.gadiem un 17.gadsimta 20.gadiem.

          Domeniko Teotokopuli (1541.-1614.), īsuma labad saukts vienkārši El Greko-“grieķis”, kaut gan principā El Greko bija spāņu mākslinieks.El Greko ievēroja svētbilžu tradīcijas no Bizantijas laikiem, viņam bija lielisks kolāžista talants.El Greko pievērsās manierismam un pēc pieprasījuma gleznoja gleznas un portretus.Dominējošās krāsas – zaļā, dzeltenā, zilā.El Greko bija pēdējais ievērojamais manierisma pārstāvis Eiropā.Savos izcilākajos portretos (“Brāļa Hortensio Fēliksa Paravačīno portrets”) El Greko var godam mēroties ar Ticiānu.Nav grūti pamanīt, ka El Greko savos portretos ievieš netradicionālas asimetriskas kompozīcijas, līnijas, kā arī manierismam raksturīgās pagarinātās proporcijas, kas viņa portretiem piešķir tādu kā modernismu.

Vācija.16.gadsimts.

          16.gadsimtā Vācija pieredzēja dziļu krīzi un šīs nopietnās krīzes cēlonis bija reformācija.Reformācijas notikumi atbalsojās tā laika lielākā vācu gleznotāja Hansa Holbeina Jaunākā (1497.-1543.) dzīvē un daiļradē.Darbos ir satīra, maz reliģiska satura.Holbeins gleznoja freskas, kuru sižeti bija ņemti no antīkās kultūras mitoloģijas un sava laika literatūras, taču viņš galvenokārt pievērsās portretiem, kas viņa daiļradē ieņēma noteicošu vietu.Eksistē Holbeina stils – formu plastika, brīvs figūru izvietojums telpā, viegls līniju plūdums, renesanses arhitektūras motīvu izmantošana.Izteiktas vāciskās iezīmes – modeļa sejas.Īpatnība – precīzs attēlojums un rūpīga detaļu apdare.

          Mākslinieka galvenais uzdevums bija karaliskās ģimenes un galma portretu gleznošana, un viņa nekļūdīgā acs joprojā ļauj dzīvi iztēloties Indriķa astotā laika ļaudis.”Sera Ričarda Sautvela portrets” – attēlotais vīrietis ir sers Ričards Sautvels, galminieks un augsta ranga amatpersona, kas piedalījās klosteru likvidēšanā. Holbeina portretos nav nekā dramatiska un acumirklīgi uzkrītoša, taču, jo ilgāk vēro viņa portretus, jo dziļāk tie atklāj modeļa raksturu un personību. Figūras novietojums gleznas laukumā liecina par prasmīga meistara roku.Liekas, te nav nekā nejauša, un visa kompozīcija ir tik nevainojami līdzsvarota, ka tā šķiet ļoti uzskatāma un dabiska.Agrākajos portretos viņš vēl centās izrādīt savu

nevainojamo prasmi detaļu atveidojumā un raksturot modeli caur vidi un lietām, kuru vidū aizritējusi šī cilvēka dzīvē (“Londonas vācu tirgotāja Georga Gīzes portrets”).Tomēr, šķiet, ka, gadiem ejot un meistaram sasniedzot arvien lielāku māksliniecisko briedumu, vajadzība pēc šādiem paņēmieniem kļuva arvien mazāka.Holbeins negribēja izcelt savu amata prasmi, novēršot uzmanību no modeļa, un tieši viņa lietpratīgā atturība ir pelnījusi vislielāko apbrīnu.

          “Tomasa Goldsvela un viņa dēla sera Džona dubultportrets”.Dubultportreti jau bija pazīstami kopš seniem laikiem, taču vienmēr radās problēma – kā parādīt abu attēloto cilvēku piederību vienam pie otra.Šis dubultportrets ir tapis laikā, kad Holbeins pirmo reizi apmeklēja Angliju 1528.gadā.Tātad, attēlots ir notārs un tiesnesis Tomass Goldsvela un viņa dēls, sers Džons.Gleznā ar ļoti vienkāršiem glezniecības paņēmieniem ir parādīta abu vīriešu radniecība, bet tai pat laikā arī raksturu atšķirība.

          “Šarla de Soljē portrets”.Šarls de Soljē bija kareivis un diplomāts četru Francijas karaļu valdīšanas laikā. Kā Francijas sūtnis, viņš vairākas reizes bija bijis Anglijā, kad arī tapis šis portrets.Viņš ir attēlots stingri frontāli, katra detaļa ir izstrādāta līdz sīkākajai niansei.Līdz 1846.gadam par ši portreta autoru uzskatīja Leonardo da Vinči, bet tad tika atrastas šī portreta skices, kas bija parakstītas ar Holbeina vārdu.

Nīderlande.16.gadsimts.

          Izcilākais reālistiski demokrātiskās līnijas pārstāvis 16.gadsimtā Nīderlandē ir no Itālijas mākslas saturā un formā pilnīgi neatkarīgais gleznotājs Pīters Brēgels Vecākais (1525.?-1596.).Pītera Brēgela otai raksturīgs precīzs zīmējums, sulīgas krāsas un lakoniska kompozīcija.

          Par viņa dzīvi zināms maz – tikai tas, ka, līdzīgi daudziem citiem māksliniekiem, viņš apmeklējis Itāliju, ka dzīvojis un nodarbojies Briselē un Antverpenē.16.gadsimta 60.gados, laikā, kad Nīderlandes provincēs ieradās bargais hercogs Alba, tur arī tapusi viņa darbu lielākā daļa.Mākslinieka gods un mākslas statuss viņam droši vien rūpēja mazāk kā Dīreram, jo vienā no saviem brīnišķīgajiem zīmējumiem “Gleznotājs un pircējs” Brēgels skaidri izcēlis kontrastu starp cieņpilnu mākslinieku un aprobežota izskata briļļaini, kurš, raudzīdamies pār meistara plecu, neveikli grābstās savā naudas ķeselē.

Nīderlande.17.gadsimts.

          Pīters Pauls Rubenss (1577.-1640.) – holandietis, flāmu mākslas skolas pārstāvis.Rubenss kalpoja vairākiem valdniekiem, kur viņš bija galma mākslinieks un diplomāts.Mākslas pasūtītāji un atbalstītāji bija buržuāzijas pārstāvji un pirmām kārtām tie bija tirgotāji.

          Rubensa brīnumainās spējas apveltīt visu ar siltu un spēcīgu dzīvības elpu ir viņa mākslas lielākais noslēpums.Šo īpašo prasmi vislabāk var novērtēt un apbrīnot dažos vienkāršos zīmējumos un gleznojumos, ko mākslinieks darinājis pats savam priekam.Gleznā “Meitenes portrets” redzams mazas meitenes, varbūt mākslinieka meitiņas Klāras Serēnas, portrets.Te nav izsmalcinātu kompozīcijas paņēmienu, krāšņu tērpu vai gaismas efektu, tikai vienkārša bērna galviņa pretskatā.Taču tā šķiet elpojam un izstarojam dzīvas miesas siltumu.

          Nepārspētais talants veidot milzīgas, krāšņas kompozīcijas un piepildīt tās ar kūsājošu enerģiju Rubensam nodrošināja tādu slavu un panākumus, kādus neviens gleznotājs līdz tam nebija pieredzējis.Viņa māksla tik lieliski kalpoja piļu greznības vairošanai un pasaulīgās varas slavināšanai, ka viņš bija ieguvis kaut ko līdzīgu monopoltiesībām tajās aprindās, kurās apgrozījās goda viesa statusā. Ceļojot no galma uz galmu, Rubensam bieži nācās veikt smalkus diplomātiskus uzdevumus, kuru vidū pats svarīgākais bija panākt Anglijas un Spānijas izlīgumu.Rubensa pašportrets ar aristokrāta zobenu liecina, ka mākslinieks labi apzinājās savu īpašo stāvokli.Taču viņa vērīgajā acu skatienā nav ne vēsts no paštīksmes vai iedomības.

          Nozīmīgākais un patstāvīgākais Rubensa daudzo talantīgo skolnieku un palīgu vidū bija Antoniss van Deiks (1559.-1641.).Van Deiks ātri sasniedza Rubensa virtuozitāti dažādu faktūru atveidošanā, vienlīdz prasmīgi gleznodams tiklab cilvēka miesu, kā zīda drānu, taču temperamenta un noskaņojuma ziņā viņš ļoti atšķīrās no sava skolotāja.Šķiet, ka van Deikam nav bijusi stipra veselība, jo viņa gleznās bieži dominē gurdena un mazliet grūtsirdīga noskaņa.Taču var gadīties, ka tieši šī viņa daiļrades īpatnība valdzināja skarbi atturīgos Dženovas augstmaņus un Kārļa pirmā galminiekus.1632.gadā mākslinieks kļuva par Kārļa pirmā galma gleznotāju, un viņa vārds ieguva savu angliskoto variantu : sers Entonijs Vendaiks.Pateicoties viņam, ir saglabājusies vizuāla liecība par šo izaicinoši izsmalcināto un aristokrātisko sabiedrību.Portretā “Anglijas karaļa Kārļa pirmā portrets”, kurā Kārlis pirmais attēlots tikko izkāpis no sedliem kādā medību izjādē. Mākslinieks šo Stjuartu valdnieku gleznojis tādu, kādu viņš pats būtu vēlējies palikt vēsturē, - nepārspējami elegantu augstas kultūras cilvēku, neapstrīdamu autoritāti un mākslu aizgādni, karaļu dievišķās varas aizstāvi un vīru, kura dabiskās cieņas apliecināšanai nebija vajadzīgi ārēji varas atribūti.

          Van Deikam patiesībā bija tik daudz portretu pasūtījumu, ka, gluži kā Rubenss,  arī viņš tos saviem spēkiem nevarēja izpildīt.Meistara palīgi pēc manekeniem gleznoja modeļu tērpus, un pat viss galvas gleznojums reizēm nebija viņa paša roku darbs.Daži no šiem portretiem nepatīkami līdzinās vēlāko laikmetu ārišķīgajām modes lellītēm.Taču tas nebūt nemazina viņa labāko darbu patieso vērtību.Tāpat neklātos aizmirst arī to, ka tieši viņš lielākā mērā nekā citi mākslinieki ir palīdzējis izkristalizēt zilasiņu dižciltības un aristokrātiska viegluma ideālus (“Lordu Džona un Bernarda Stjuartu portrets”).

          Franss Halss (1580.?-1666.) bija pirmais no brīvās Holandes meistariem, kam bija lemta nedroša eksistence.Halss piederēja pie Rubensa paaudzes.

          1616.gadā gleznotais grupas portrets “Sv.Jura strēlnieku rotas virsnieku mielasts”, kas gleznots karjeras sākumā, atklāj spožumu un orģinalitāti, ar kādu viņs risināja šādus uzdevumus.Māksliniekam šis noteikti nebija viegls darbs, uzdevums – vienā darbā ietvert tik daudz portretu un panākt, lai rezultāts neizskatītos kokains vai samākslots, kā tas mēdza gadīties agrāk.

          Halsa meistarība varbūt vēl skaidrāk atklājās vienā no daudzajiem individuālajiem portretiem ( “Pītera van den Brekes portrets”), kas viņa ģimenes budžetā gan ienesa tikai nožēlojamas summas.Salīdzinājumā ar priekšteču darbiem tas izskatās gandrīz kā momentuzņēmums.Halsa portreti rada iespaidu, ka gleznotājs trāpīgi “uzķēris” un fiksējis tieši konkrētajam cilvēkam raksturīgu mirkli.Kaut arī šis portrets no daudziem agrāko laiku paraugiem atšķirīgas ar simetrijas trūkumu, tā kompozīcija ir harmoniska.Līdzīgi citiem baroka laika meistariem, Halss līdzsvara iespaidu prata radīt arī bez sekošanas acīmredzamiem kompozīcijas likumiem.

          Lielākais holandiešu gleznotājs un viens no visu laiku izcilākajiem māksliniekiem pasaulē ir Rembrants van Reins (1606.-1669.), kas bija paaudzi jaunāks par Fransu Halsu un Rubensu.

          “Pašportrets” atklāj Rembranta seju mūža pēdējā cēlienā.Viņš nebija skaists cilvēks un nekad necentās slēpt savu neglītumu.Viņš vēroja sevi ar patiesu godprātību, un tieši šī patiesīguma dēļ cilvēki rimās vaicāt pēc skaistuma un elegances.Tā ir īsta cilvēka sejas, kurā nav ne vēsts no pozas vai liekulības – tikai asredzīgs skatiens, kas ieurbies pats savos vaibstos un vienmēr gatavs to noslēpumos ieskatīties vēl dziļāk.Bez šī izpratnes dziļuma Rembrants nebūtu spējis radīt tādus izcilus darbus kā viņa  drauga,  vēlāk   Amsterdamas   birģermeistara   Jana  Siksa   portretu  (“Jana Siksa portrets”).Salīdzinot to ar spilgtajiem Halsa tēliem droši vien būtu gandrīz netaisnīgi, jo, kamēr Halss piedāvā kaut ko līdzīgu trāpīgam momentuzņēmumam, Rembrants vienmēr šķiet atklājam personību kopumā.

Spānija.17.gadsimts.

          Šajā laika posmā visvairāk uzplauka literatūra un glezniecība.Šajās nozarēs visilgāk saglabājās spāņu kultūras demokrātiskās tradīcijas, izpaudās vienkāršā un lietišķā dzīves uztvere, tāpēc tās attīstījās reālisma virzienā.Ļoti izplatīta bija reliģiskā glezniecība, vispopulārākais žanrs bija portrets.To lieliski pārstāv viens no Spānijas redzamākajiem meistariem Djego de Silva Valaskess (1599.-1660.).

          “Seviljas ūdenspārdevējs” ir viens no viņa agrajiem darbiem.Vecais vīrs ar grumbu izvagoto seju un noskrandušo apmetni, lielā, vēderainā māla krūka, glazētās krūzes virsma un gaismas spēle uz ūdens glāzes caurspīdīgā stikla – tas viss ir uzgleznots tik pārliecinoši, ka, šķiet, šos objektus varētu aptaustīt.Krāsas, stingri ņemot, pašas par sevi nav īpaši skaistas.Dominē brūngani, zaļgani un pelēcīgi toņi.Tomēr to sakopojums veido tik bagātu un sulīgu harmoniju, ka glezna neizbēgami iespiežas atmiņā ikvienam, kas kaut reizi pakavējies tās priekšā.

          Djego Valaskess bija godāts Filipa ceturtā galma loceklis.Mākslinieka galvenais pienākums bija karaļa un tā ģimenes locekļu portretēšana.Valaskess studēja Rubensa un Ticiana glezniecības manieri.

          “Pāvesta Innocetija desmitā portrets”.Šo portretu Valaskess gleznojis Romā – nedaudz vairāk par gadsimtu pēc Ticiāna darinātā “Pāvila trešā portreta”.Neraugoties uz Ticiana izteiksmes līdzekļu pārzināšanu, spīdīgā auduma prasmīgais atveidojums un pāvesta sejas izteiksmes pārliecinošais tvērums labi apgūtas un atkārtotas formulas vietā atklāj patstāvīga meistara rokrakstu.

          Valaskesa brieduma gadu gleznu iedarbība tik lielā mērā izriet no viņa glezniecības manieres un smalki saskaņota kolorīta, ka jebkurš attēls spēj sniegt tikai ļoti attālu nojausmu par to patieso izskatu.

          Husepe de Ribeira (1591.-1652.) un Bartolomeo Muriljo (1617.-1682.).

          Ribeiras daiļradē, kas izveidojās un uzplauka Spānijai piederošajā Neapolē, stipri jūtama itāliešu glezniecības skolas ietekme.Viņa gleznas ieturētas dzidros, gaišos toņos, ir reālas un izteiksmīgas.Ribeira gleznās, tāpat kā El Greko darbos, pārsvarā ir reliģiska satura sižeti.

          Bortolomeo Muriljo bija pēdējais spāniešu renesanses lielais gleznotājs.Viņa daudzās gleznas par reliģisku tematiku caurstrāvo lirisms un poētiska noskaņa, tās gleznotas maigos, dūmakainos toņos un bagātas ar vieglu krāsu niansēm.Viņš uzgleznojis daudzus darbus ar sadzīves saturu, kas attēlo ainas no vienkāršo ļaužu dzīves viņa dzimtajā pilsētā Seviljā, it sevišķi viņam izdevušies bērnu tēli.

          17.gadsimta otrajā pusē Spānijas glezniecība zaudēja savu demokrātisma virzienu un iezīmes.Šis pagrimums raksturīgs visai Spānijas kultūras dzīvei turpmākajā periodā.

Itālija.17.gadsimts.

          Šajā laika posmā Itālijā attīstās baroks.Baroka mākslai, tā pat kā renesansei raksturīgs varoņa kults.Baroka mākslinieks izvairījās no horizontālēm, vertikālēm un simetrijas.Raksturīga ir taisni izstiepta vai pacelta roka, kas izceļ varoņa emocionālo bagātību.Šim pašam nolūkam kalpo arī formu kuplums, pārbagāts kroku rakst utt.

          Dažus gadus pēc Boloņas akadēmijas izveidošanās attīstās jauns demokrātisks un reālistisks virziens – karavadžisms.Tā radītājs ir Mikelandželo Merisi Karavadžo (1573.-1610.).Šā izcilā meistara māksla ir savdabīga un spilgta parādība pasaules glezniecības vēsturē.Lielu uzmanību Karavadžo kā renesanses tradīciju turpinātājs veltī reliģiskajai tēmai.Taču salīdzinājumā ar renesanses mākslu Karavadžo pievēršas reālisma virzienam.Karavadžo žanra gleznu varonis vienmēr ir jauneklis – ielas zēns vai ubags.Gleznā “Zīlētājs” viņš sniedz roku jaunai sievietei, kas pētoši skatās viņam acīs, gleznā “Lautists” viņš dzied lautas pavadījumā.

          Karavadžo mākslas nozīmi glezniecības tālākajā attīstībā noteic galvenokārt viņa gaismas tēlojumu īpatnības.Viņa gleznas pilda naktij līdzīga tumsa, bet figūras no skatītāju puses ir apgaismotas it kā ar prožektora gaismu.Tā, piemēram, gleznā “Lautists” uz gandrīz melna fona jaunekļa izteiksmīgā, priecīgā seja, viņa baltais krekls, lauta, rokas, irisi un margrietas vāzē – viss spīd, gavilē, pauž mūzikas un laimes noskaņu.

          Džovanni Frančesko Barbjeri (1591.-1666.) saukts arī par Gverčīno. “Evanģēlists Lūka” – gaisma uz attēloto cilvēku krīt no augšas pa diagonāli, kas rada iespaidu, ka attēlotais cilvēks ir apgarots.Glezna ir parādīta nevis kā virtuozs darbs, bet gan kā cilvēka iekšējais spēks. Gverčīno spēks – vienkāršs, bet pilns spēka kā Karavadžo.

Anglija.18.gadsimts.

          1640.-1660. gada revolūcijas izraisītais pacēlums ietekmēja angļu mākslu. 18.gadsimtā pieauga Anglijas aktivitāte tēlotājā mākslā.No glezniecības žanriem visspilgtāk attīstījās portrets.

          Izcilie angļu portretisti sers Džošua Reinoldss un Tomass Geinsboro tipiskajam dod priekšroku pār individuālo.

          18.gadsimtā Anglijā piedzima gleznotājs, kura māksla patika 18.gadsimta angļu smalkajai sabiedrībai – sers Džošua Reinoldss (1723.-1792.).Reinoldss gandrīz visu savu dzīvi bija uzturējies Itālijā un piekrita sava laika māksls “gardēžiem”, ka itāļu renesanses milži – Rafaēls, Mikelandželo, Korredžo un Ticians – ir nepārspēti paraugi īstai mākslai.Viņš bija pieņēmis Karrači piedēvēto atziņu, ka mākslinieka vienīgā cerība ir atdarināt vecmeistaru izcilos sasniegumus.

          Reinoldss bija intelektuālis.Viņu labvēlīgi uzņēma vadošo aprindu lepnajos lauku un pilsētas mājokļos.Van Deiks savulaik bija radījis parādes portreta paraugus, kuriem sekot tiecās visi nākošo paaudžu modes gleznotāji.Reinoldss varēja būt tikpat elegants un glaimojošs kā viņu spožākie pārstāvji, kas atklāj portretējamā cilvēka raksturu un sabierisko stāvokli. “Džozefa Bareti portrets” – perfekts, neuzbāzīgiintīms portretējums te apvienojas ar labas glezniecības kvalitātēm.

          Arī savos bērnu gleznojumos Reinoldss ar pārdomātu vides izvēli centās pārkāpt tradicionālā portreta robežas. “Mis Boulza ar sunīti” – Reinoldsa mērķis ir parādīt meitenītes sirsnīgo pieķeršanos savam mīlulim.Stāsta,ka pirms gleznošanas viņam nācies krietni nopūlēties, lai iemantotu topošā modeļa uzticību.Viņš vēlējās parādīt burvīgā bērna raksturu un iedzīvināt viņas piemīlību un maigumu.Mūsdienu fotogrāfam uztvert bērnu šādā situācijā ir pavisam parasta lieta, tāpēc šodien varbūt nav viegli pilnībā apzināties Reinoldsa risinājuma orģinalitāti.

          Tomass Geinsboro (1727.-1788.) ir tikai četrus gadus jaunāks par Reinoldsu.

          “Mis Heiverfīldas portrets”.Mākslinieks mazo lēdiju tēlojis sasienam apmetņa lentes.Meitenes darbībā nav nekā īpaši saistoša vai saviļņojoša.Var iztēloties, ka viņa vienkārši pošas pastaigai.Taču Geinsboro šo ikdienišķo kustību pratis atveidot tik graciozu un daiļu, ka mums tā šķiet tikpat jauka kā Reinoldsa sacerētā kompozīcija ar meitenīti, kas apmīļo savu četrkājaino draugu.

          Apveltīts ar talantu, viņš nejuta ne mazākās vajadzības pēc vecmeistaru studijām Itālijā.

          Daudzi pasūtījuma portreti gan vienam, gan otram anglim nebija diez ko patīkams slogs tajās reizēs, kad gribējās gleznot ko citu.Bet, kamēr Reinoldss ilgojās pēc vaļasbrīža vērienīgu mitoloģisku kompozīciju vai antīkās vēstures epizožu gleznošanai, Geinsboro sapņoja tieši par to, ko sāncensis noniecināja.Viņš gribēja gleznot ainavas.Jo, kamēr Reinoldss bija īsts pilsētas cilvēks, Geinsboro mīlēja lauku mieru, un viens no nedaudzajiem vaļaspriekiem, kas māksliniekam sniedza īstu baudījumu, bija kamermūzika.

Francija.18.gadsimts.

          18.gadsimta raksturīgākais glezniecības žanrs ir portrets.Rokoko periodā tapa portrets ar mitoloģiskiem atribūtiem.30.-40. gados nozīmīgs kļuva reālistiskais portrets.Taču neatkarīgi no tā, kādu no stiliem vai metodēm pārstāvēja mākslinieks, 18.gadsimta franču portretā parasti tika izcelta ne tik daudz personība vai indivīds, kā cilvēka tips vispār.Tāpēc visu atveidoto personu raksturojumi liekas apmēram vienādi : visām sievietēm franču portretos piemīt grācija, elegance, laipnība, optimisms, visiem vīriešiem – lepna, apvaldīta, bet stingra stāja.Elegantais apģērbs ir tikai līdzeklis, lai vēl vairāk pasvītrotu augstākās sabiedrības dāmas vai kunga savam laikam atbilstošu personības ideālu.Pie tam krāsu risinājums portretos parasti ir maigs, pārsvarā gaiši zaļie, violetie, pelēcīgie un dzeltenie toņi.Tie liecina par pārliecīgu izsmalcinātību un, tāpat kā gaistošas kontūras un portretā attēloto sejas panti, pasvītro, ka gudrs cilvēks neko neņem pārāk nopietni, visam paiet garām ar vieglu ironiju, nekur neapstājas, nekur neiedziļinās un tādējādi izsargā sevi no nepatīkamiem pārdzīvojumiem.Spilgts piemērs tādam portreta risinājumam ir viena no lielākajiem 18.gadsimta portretistiem Kantena de Latūra (1704.-1788.) gleznotais “Marķīzes Pompadūras reprezentatīvais portrets” (1755.).Tajā mākslinieks ir radījis ļoti raksturīgu galma dāmas tipu.Taču skatītājs šajā gleznā nejūt cilvēku, sievieti ar viņas domām, emocijām, pārdzīvojumiem, neredz noteiktu raksturu, nenolasa no vaibstiem viņas pagātni un nākotni, kā tas bieži bija nolasāms no Ticiāna vai Valaskēza gleznoto personu sejām.Otra izcila rokoko perioda gleznotāja Ž.Perono “Sorkenvila kundzes portretā” jūtams dzīvāks viņas personības atspoguļojums.

Krievija.18.gadsimts.

          Tāpat kā Rietumeiropā 18.gadsimtā, arī Krievijas mākslā šajā laika posmā portretam  ir vadošā nozīme.Sevišķu uzmanību pievērš godazīmēm : ordeņiem, to lentām, sīki detalizēti attēlo greznas rotas ar dārgakmeņiem, dāmu medaljonos bieži redzams ķeizarienes portrets.

          Krievu portrets kļuva slavens ar Dmitrija Levicka (1735.-1822.) darbiem.

          Levicka reprezentatīvā portreta spilgts piemērs ir Pēterburgas akadēmijas ēkas projekta autora un tās pirmā direktora “A.Kokorinova portrets”. Viss violeti brūnganā. Uz izšūtā kamzoļa uzģērbti, ar melnas zvērādas uzšuvēm rotāti balti svārki.Tie izceļas kā gaišs plankums uz gleznas brūnā fona.Kreisajā pusē redzams klasicisma stila sekretērs.Portretā attēloto raksturo droša sejas izteiksme un stāja, tālumā vērsts skatiens un žests, ar kuru viņš liek ieskatīties gleznas dziļumā, kur uz galda redzams akadēmijas projekts.

          Pie nozīmīgākajiem Levicka darbiem pieder aristokrātu mācību iestādes – Smoļnija institūta – audzēkņu portretu sērijas, kurā ir 7 audekli.

Audzēknes ir attēlotas teātra kostīmos, izpildot dažādus priekšnesumus.Uzvedumiem ir reprezentatīvs raksturs, jaunavas demonstrē savus talantus ar galma cilvēkiem piemītošu smalkumu.Mākslinieks ir pratis saskatīt katras attēlotās meitenes individuālās īpašības, radīt katrā portretā savu īpatnēju noskaņu un tai pašā laikā ar kompozicionālu un koloritisku meistarību pieskaņot gleznas 18.gadsimta interjeram.Viens no iespaidīgākajiem šīs sērijas darbiem ir ap 10 gadu veco audzēkņu “Hruščovas un Hovanskas portrets”.       Abas meitenes izpilda 18.gadsimta populāro postrāli.Hruščova tēlo ganiņu, kas cenšas pārāk ātri iegūt Hovanskas tēlotās kautrīgās ganītes labvēlību.Abas figūras ir rietošas saules gaiši apgaismotas un izteiksmīgi izdalās uz tumšo koku fona.

           Taču līdzās reprezentatīva rakstura darbiem  krievu mākslā radās arī cita veida portreti, kuros augstākās sabiedrības kungs vai dāma tēloti vienkāršākā skatījumā.Uz krūtīm dāmai rotas lietu vietā ir ziedi, visbiežāk blāva roze.Tas nozīmēja, ka modeļa garīgās kvalitātes tiek vērtētas augstāk nekā tērpu greznuma parāde.Šādos portretos nav arī aksesuāru.Fons ir gluds un tumšs, tas izteiksmīgi aptver gaišo sejas laukumu.Šķiriskais raksturojums nav uzsvērts.Tā vietā gleznotājs cenšas atsegt modeļa emociju pasauli.Tāds, piemēram, ir Levicka gleznotais “M.Djakovas portrets”. Attēlota jauna, ļoti pievilcīga sieviete zaļgani iedzeltenā zīda tērpā ar dziļu izgriezumu un lentu pušķi. Uz kreisā pleca krīt gari, sprogaini mati, saņemti ar tādas pašas krāsas lentu.Seja, kakls un krūtis maigi modelētas viegliem, gaiši iesārtiem toņiem un veido gleznas galveno krāsas laukumu.To līdzsvaro kreisajā stūrī redzamais no pleciem noslīdzējušais sārtais apmetnis.Maigā krāsu gamma panākta vairāk ar tonālām gradācijām no gaismas uz tumsu, nekā ar krāsu attiecībām.Tas ļauj dziļāk izjust modeļa jūtu svaigumu, dabiskumu, emocionālās pasaules viengabalainību.Sievietes tikko manāmais smaids like domāt par to, ka viņai ir pilnīga saskaņa pašai ar sevi, ar saviem tikumiskajiem principiem.

       

Francija.19.gadsimts.

          Romantisms radās kā pretmets klasisma mākslas principiem un izpaudās Žeriko, Delakruā un citu autoru daiļradē, kur atklājās mākslas nostāja : atzīt jau minētos kritērijus, atmetot jebkurus etalonus un uzsverot kolorīta kā emocionālā faktora primaritāti.Francijā pirmais redzamākais šā romantisma glezniecības pārstāvis bija Teodors Žeriko (1791.-1824.), taču viņa gleznošanas lauks bija Napoleona armijas atveidošana, nevis portretu glezniecība.

          Visnozīmīgākais romantisma gleznotājs Eižens Delakruā (1789.-1863.) turpina Žeriko kaismīgās mākslas līniju.Delakruā koloritiskais meistarības piemērs ir neliela glezna “Sieviete ar papagaili” – kailķermeņa studija vēsturiskajai gleznai “Sardanapals”.Slaidas, jaunavīgi tievas graciozas pussēdošas meitenes kailķermenis veido galveno diagonāli gleznā.Pie viņas kājām pa grīdu staigā zeltains papagailis.

          Delakruā kolorītiskā meistarība iedvesmoja franču nākamās paaudzes gleznotājus.”Tā ir Francijas labākā palete,”teica P.Sezans.

Krievija.19.gadsimts.

          Krievijā romantisms par vadošo virzienu nekļuva.Tā ieskaņas manāmas pazīstamā O.Kiprenska (1782.-1863.) daiļradē, piemēram, “Davidova portrets”, kā arī vēsturiskās un portretu glezniecības meistara Karla Brilova (1799.-1852.) sniegumā, piemēram, gleznā “Turciete”.

          Vasilijs Repins (1844.-1930.).Ļoti plaša bija Repina portretista darbība.Mākslinieks portretējis gandrīz visus ievērojamākos laikabiedrus – rakstniekus, aktierus, mūziķus, māksliniekus, zinātniekus.Viens no spilgtākajiem ir “M.Musorgska portrets”. Komponista figūra iezīmējas uz gaišas, vieglas sienas fona.Repins viņu attēlojis it kā ieklausāmies mūzikas skaņās.Gaisīgais triepiens, kas veido fonu, gaiša, saskaņota krāsu gamma rada dvēseles dzīves daiļrades iespaidu.No sieviešu portretiem pie Repina daiļrades pērlēm pieder aktrises “P.Strepetovas portrets”, dzejiskums un lirisms raksturo viņa meitas portretus, piemēram, “Spārīte” u.c.

Holande.19.gadsimts.

          Vincents van Gogs (1853.-1890.) bija holandietis, kas veidojās kā mākslinieks franču vidē. Īsa, mākslinieciski intensīva, traģiska dzīve.Atsevišķa triepiena tehnika, gaiša krāsa, pēdējos gadus gleznoja un zīmēja ar spalvu.Gleznoja tuvāko vidi.Krāsas bija gaišas, spožas, bet arī intensīvas un kontrastainas.Dekoratīvs spilgtums ieguva dramatiska nemiera nokrāsu, ko pastiprināja arvien pieaugošā neregularitāte.

Spānija.20.gadsimts.

          Pablo Pikaso (1881.-1973.) pēc izcelšanās ir spānietis.

          Kad Pablo bija trīspadsmit gadu, tēvs, juzdams, ka dēls mākslā viņu ir pāraudzis, uz visiem laikiem pārstāja gleznot un savas krāsas un gleznošanas piederumus svinīgi nodeva dēlam.

          Ar pirmajiem gadiem Parīzē sākās tā sauktais “zilais periods” mākslinieka daiļradē.Viņa darbos šai laikā pārsvarā ir zili pelēkas vēsas krāsas, un šo darbu saturs ir dzīves pabērni – klaidoņi, ubagi, bezdarbnieki.Pikaso darbos nav nejauša.

          1907.gadā jaunu ceļu meklējumos top glezna “Aviņonas skaistules”, kas kļuva par robežšķirtni tēlotājas mākslas attīstības gaitā.

          Pablo Pkaso arī ir uzgleznojis savu “Pašportretu”, kurā izmantojis sev tik raksturīgo gleznošanas stilu – košas krāsas un modeļa veidola pakļaušana emocijām.

Glezniecība Latvijā.

          Latviešu profesionālā glezniecība, tāpat kā visa latviešu tēlotāja māksla, sāka veidoties vēlu – tikai 19.gadsimta otrajā pusē.Par latviešu profesionālās glezniecības šūpuli kļuva Pēterburga.

          19.gadsimta otrajā pusē pieauga latviešu tautības gleznotāju skaits, kam bija akadēmiskā izglītība (J.S.Roze, K.Hūns, J.Feders, K.Pētersons).Viņi lika pamatus portreta, ainavas, sadzīves un vēsturiskā žanra attīstībai.Minētā mākslinieku paaudze bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus Latvijas.

          Latviešu stājglezniecības skolas veidošanās procesā liela nozīme bija tai mākslinieku paaudzei, kas savu radošo darbību sāka 19.gadsimta 90.gados.Visi šie mākslinieki bija saistīti ar pulciņu “Rūķis”.Šis pulciņš tika nodibināts 80.gadu beigās , un tajā bija apvienota latviešu jaunatne, kas tolaik studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā, konservatorijā un Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā.No topošajiem gleznotājiem pulciņā darbojās Ā.Elksnis, J.Rozentāls, V.Purvītis, J.Valters u.c.Daži no minētajiem “Rūķa” paaudzes gleznotājiem saskaņā ar pārliecību, ka ikvienai mākslas skolai jāattīstās savas tautas vidē, pēc mācībām Pēterburgas Mākslas akadēmijā atriezās Latvijā un apmetās šeit uz dzīvi.

          Latviešu jaunā glezniecības skola 19.gadsimta beigās – 20.gadsimta sākumā lielākā vai mazākā mērā uzņēma sevī vairākus lielus strāvojumus, kas tolaik valdīja Rietumeiropas mākslā,-impresionismu, jūgendstilu, simbolismu.

          Portreta glezniecības raksturīgākās tendences bija demokrātisms, padziļinātas psiholoģiskas izteiksmes meklējumi.Vislielākie nopelni portreta žanra attīstībā 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos bija J.Rozentālam

          20.gadsimta sākumā latviešu stājglezniecībā pirmo reizi ienāca ekspresionisma, kubisma un konstruktīvisma ietekme.

          Pretrunīgi 20.-30.gados attīstījās portreta glezniecība.No vienas puses, šai žanrā turpināja sevi apliecināt demokrātiski psiholoģiskās portreta tradīcijas, kas bija stingri iedibinātas 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos.Tām uzticīgi savos lasbākajos darbos palika Kārlis Miesnieks, Jānis Tilbergs u.c.Izcils portreta meistars bija Voldemārs Tone.Ar viņu latviešu glezniecībā ienāca noskaņās un kolorītā izsmalcināts intīmais portrets.

          Tomēr 20.-30.gados latviešu portreta glezniecībā zināmu vietu ieņēma arī parādes portrets, kura galvenais uzdevums bija atbilstoši valdošās šķiras ideoloģijai slavināt sabiedrības virsotnes.

          Ādams Alksnis (1864.-1897.)

          Ā.Alkšņa vadībā darbojās pirmais latviešu mākslinieku pulciņš “Rūķis”, kas apvienoja Pēterburgas latviešu māksliniekus.

          Slavenākie portretu gleznojumi :

          “Tēva portrets” – ar savu individualitāti, atšķirīgo risinājumu un personas pārliecinošo raksturojumu ir īpaša šī glezna.Aturīgi klusinātiem izteiksmes līdzekļiem sniedzis pašcieņas pilnu latviešu zemnieka tēlu.Šis portrets ir ne tikai konkrētas personības atveids, bet arī vispārināts tēls.

          “Meitenes portrets”

          Kārlis Hūns (1830.-1877.)

          K.Hūns ir viens no lielākajiem talantiem latviešu mākslinieku pirmajā paaudzē.Izglītību guvis Rīgas Domskolā un tad Pēterburgas Mākslas akadēmijā.Papildinājies arī Parīzē. Augstu vērtējamas viņa gleznas ar vēstures sižetiem, portreti un ainavas.

          “Sievietes portrets” – gleznots atturīgi un izsmalcināti romantiskā noskaņā.Apgaroto vaibstu cēlā savaldība un maigais modelējums, pozas un roku izteiksmība piešķir personības individualitāti un pievilcību.

          “Veča galva”

          “Jaunā čigāniete”

          “Bruņinieks”.

Jānis Staņislavs Roze (1823.-1897.)

J.S.Roze ir pirmais ievērojamais portreta meistars, kas sava talanta uzplaukuma gados radīja daudzus topošās latviešu inteliģences pārstāvju, redzamu kultūras darbinieku un sabiedrisko darbinieku portretus, kuriem šodien ir ikonogrāfiska nozīme.Viņa darbos panākta liela līdzība ar modeli, visumā izkopts ir portretu plastiskais modelējums.

          “Sieviete ar vistu”

          “H.Cimzes portrets”

          “Sievietes portrets”

          “Filipa Johana Šulca portrets”

Janis Rozentāls (1866.-1917.)

Kā visi tā laika latviešu mākslinieki, J.Rozentāls izglītojās Pēterburgas Mākslas akadēmijā.Rozentāla mākslas saturā bija latviešu tautas dzīve, zemnieku, pilsoņu, kultūras darbinieku portreti, Latvijas daba, mitoloģija un vēstures motīvi.

“Pašportrets”

“Vijolnieka R.Miķelsons portrets”

“Sievas portrets”

“Zem pīlādža”

“Profesora P.Federa portrets”

“V.Purvīša portrets”

“Dziedātājas M.Vīgneres-Grīnbergas portrets”

Oto Skulme (1889.-1967.)

O.Skulmes darbu saturs parasti ir viņa tuvākā apkārtne un cilvēki.Sirsnīgums, vienkāršība un skaidrība tajos apvienojas ar spēcīgu plastiku un monumentalitātes izjūtu.O.Skulmes gleznu pilnību vairo augstā gleznieciskā kultūra, sulīgais un iejūtīgais gleznojums.

“Klejojošais muzikants”

“Džemmas portrets”

Jānis Roberts Tilbergs (1880.-1972.)

J.R.Tilbergs ir viens no ievērojamākajiem latviešu portretistiem.Stingrus profesionālos pamatus J.R.Tilbergs ieguvis Pēterburgas Mākslas akadēmijā.Mākslinieks lielisko portretu pamatā ir perfekts zīmējums, pilnīga iedziļināšanas modeļa personībā.

          “J.Raiņa  portrets”

          “Aktiera Kristapa Lindes portrets”

          “Mātes portrets”

Voldemārs Tone (1892.-1958.)

Mākslinieks gleznojis portretus, klusās dabas, ainavas, aktus.Viņš centies atveidot harmoniskus, viengabalainus tēlus, ieskatīties viņu garīgās dzīves sfērā, panākot izjustu noskaņu.Viņa glezniecību raksturo izkopta forma ar izsmalcinātiem ēnas risinājumiem, vecmeistariem raksturīgu kompozīcijas stabilitāti.

“Anna”

“Pie loga”

“Portreta studija”.

Jānis Valters (1896.1932.)

J.Valtera daiļradē valdzina viņa gleznu apgarotība, paša mākslinieka neparasti spilgtā personība.Lūzums viņa dzīvē un jaunradē notika 1906.gadā, kad mākslinieks nonāca asā konfliktā ar vietējām reakcionārajām aprindām, pameta dzimteni un tajā vairs neatgriezās.Viņa glezniecība ir saulaina, gaiša, harmoniska, palete – krāsaina un bagāta.

“Pašportrets”

“Sievietes portrets”

“Sieviete sarkanā”

“Sievas portrets”.

Leonardo radīja Džakondu, Ticiāns gleznoja pāvestu Pāvilu Trešo, Valaskess Innocetiju Desmito un visu spānijas karaļa galmu, Rembrants – doktora Tulpa audzēkņus “Anatomijas stundā” un veselu gruou strēlnieku slavenajā “Naktssardzē”, Saksiju, kad viņu mīlēja, un pats sevi visu mūžu neskaitāmas reizes – tad, kad nebija neviena pasūtījuma.Savukārt kubisti rotaļājās ar plaknēm un formām, gleznoja vairs tikai savas mīļākās, draugus un domubiedrus, kas to varēja saprast.Un tā arvien tālāk uz priekšu, jo tuvāk mūsdienām, jo brīvāks, neatlaidīgāks ir mākslinieka gars.Tomēr pasūtījuma portrets ir pastāvējis un pastāv vēl arvien.

Iedvesmu savam darbam es smēlos no Ievas Jurjānes izstādes “Seriāls”.Man gribējās radīt pašai savu seriālu un savus varoņus.Un tā radās šīs trīs sievietes un divi vīrieši.Būtībā no Ievas Jurjānes es aizguvu tikai to domu, kā noformēt savu darbu, bet pašā radošajā darbā man bija jāiepazīstas ar vecmeistaru darbiem un arī ar jaunāko laiku mākslinieku darbiem un gleznošanas tehniku.

No Leonardo es iemācījos darba detalizētu izpildi, bet no Ticiāna, savukārt, noslēpumainību un jūtu izteiksmības attēlošanu gleznā.

Manu māksliniecisko zināšanu bagāžu noteikti ir papildinājuši tādi mākslinieki kā Rembrants un Rubenss.Viņu darbos es atklāju siltumu un māku nedaudz arī idializēt pasauli un cilvēku, kas man noteikti palīdzēja, veidojot savu “Seriālu”.

Bet par savu lielāko skolotāju es uzskatu Pablo Pikaso.Mani ļoti iedvesmoja viņa darbi (“Raudošā sieviete”, “Aviņonas skaistules”) un tādēļ arī nolēmu savus darbus veidot uz kubisma principa.Nav jau tā, ka mani darbi ir veidoti kubismā, bet zināmu līdzību es tomēr saskatu.Ir protams arī atšķirības.Es mazliet vairāk atļāvos spēlēties ar krāsu un formu, bet maniem darbiem piemīt kubismam raksturīgās ģeometrizētās līnijas un dekoratīvi elementi, kas nereti bija sastopami arī Pikaso darbos.

          Savus varoņus es veidoju pēc noskaņojuma.Es spēlējos ar sejas izteiksmēm un krāsām.Es gribēju parādīt, ka dusmas un skumjas nav tikai melnā krāsa, bet arī zilā, dzeltenā vai baltā.Sāpes nav nomācošas.Sāpes es redzu caur zilu krāsu.Bet zilais var izteikt arī skumjas vai prieku.Ar vienu vārdu sakot, es centos parādīt, ka katrai krāsai var piesaistīt pārdzīvojumu un katram pārdzīvojumam var piesaistīt atbilstošo krāsu.Viss ir atkarīgs no mākslinieka iekšējās pasaules.Manā pasaulē katrai krāsai nav noteiktas izteiksmes.Katra no viņām var izteikt vienu un to pašu vai arī kaut ko pilnīgi pretēju.

Manā seriālā ir skaidri redzama mana nostāja krāsas un formas ziņā- jebkura krāsa var izteikt vienu un to pašu, bet tai pat laikā arī pilnīgi atšķirīgu viedokli.