Okupācijas režīmi Latvijā(20. gs.)cēloņi un sekas.

  Vitas Balckares  

Iestājeksāmena eseja

vēsturē

Okupācijas režīmi Latvijā(20. gs.)cēloņi un sekas.

Okupācijas režīmi Latvijā (20.gs.)

cēloņi un sekas.

Ievads

1.    20. gs. sākums (1905.g. revolūcija)

2.   Pārmaiņu laiks

·       1. Pasaules karš

·       Krievijas varas ietekme Latvijā

·       Vācu okupācijas režīms

3. Latvijas neatkarības gadi

4. Postošais 2. Pasaules karš

·       Draudi Latvijas neatkarībai

·       Padomju okupācija

·       Okupācijas varu maiņa Latvijā

·       Otrreizējā Padomju okupācija

Nobeigums

Ievads

   Latvija būdama maza valstiņa, savu vēsturi ir veidojusi drošsirdīgās un nemitīgās cīņās par savu neatkarību. Latvijai visu laiku vajadzēja būt nomodā par savu drošību, jo latviešu tautas zeme tā vien vilināja daudzas spēcīgas lielvalstis. Kopš 13. Gadsimta Baltija kļuva par  ģermāņu ekspansijas objektu. Krusta karu laikā Latvijas un Igaunijas teritoriju iekaroja vācu krustneši, bet tajā pašā laikā likvidējot atkarību no krievu kņaziem. Baltu un somurgu tautām ar varu tika uzspiesta kristīgā ticība.

   Turpmākajos gadsimtos Latvijas teritorijā valdīja dažādi kungi - gan poļu, gan zviedru, gan dāņu, bet sākot ar Livonijas karu, šo teritoriju vairākkārt nesekmīgi mēģināja iegūt lielie Krievijas valdnieki, kas  18.gadsimtā arī izdevās Pēterim pirmajam un Katrīnai otrajai. Tā nu  Krievija ieguva sen kāroto pieeju pie Baltijas jūras, kā arī paplašināja savas zemes teritoriju un Krievijas impērijas varu Latvijā un visā Baltijā kopumā. Taču vācu iekarotāju pēcteču – muižnieku un patriciešu privilēģijas saglabājās , tādejādi latviešiem nācās ciest divkāršu apspiedēju jūgu. Dzimtbūšana Latvijā bija viena no nežēlīgākajām Eiropā, kura tika atcelta tikai 1817. – 1819. gadā, bet Latgalē tikai 1861.gadā. Tad nu Latvijā sāka attīstīties kapitālisms, jo brīvlaistie zemnieki pārcēlās uz pilsētām un kļuva par algotiem strādniekiem fabrikās un rūpnīcās.

   Tā  pienāca arī 20. gadsimts, kurš atnesa divus smagus pasaules karus, bet Latvijai vienu okupāciju pēc otras. Taču 20. gadsimtā bija arī saulaini brīži, kuros Latvija pastāvēja kā neatkarīga suverēna valsts. Jau pēc 1905. gada revolūcijas latvieši sāka sevi apzināties kā spēku, kā nāciju. Latvijas neatkarības gados tika sasniegti augsti rādītāji gan tautsaimniecībā, gan kultūrā un citās valsts dzīves jomās. Taču visu, ko sastrādāja latviešu tauta, iznīcināja okupantu politika.

   Okupāciju režīmi spilgti ir redzami tieši 20.gadsimta otrajā pusē, bet patiesībā Latvija tika apspiesta jau no seniem laikiem, bet tad vienīgi vēl nebija noformulēts jēdziens “okupācija”. Citu tautu iekarošana un pakļaušana bija normālas starpvalstu attiecības – stiprākais pakļāva vājāko. Mūsdienu civilizācija ir sasniegusi pietiekošu attīstības līmeni, lai starptautiskos konfliktus risinātu diplomātiskā ceļā. Katrai suverēnai valstij ir tiesības, kuras citām valstīm ir jārespektē.

20. gadsimta sākums (1905. gada revolūcija)

 

   20. gadsimta sākumā vēl nebija Latvijas valsts, jo tolaik lielākā daļa latviešu bija Kurzemes guberņā, kā arī Vidzemes un Vitebskas guberņu vairākos apriņķos. Kurzemes un Vidzemes guberņas piederēja pie Krievijas impērijas attīstītākajām nomalēm, bet Vitebskas guberņā (Latgalē) attīstības līmenis bija diezgan zems. Tā kā Latvijas teritorija ietilpa Krievijas impērijā, visi notikumi, kas saistījās ar vareno lielvalsti, skāra arī Latviju.

   Latvieši savā zemē bija stipri ierobežoti gan no Krievijas cara varas, ko Latvijā īstenoja krievu ierēdņi, gan no vācu muižniecības, kura saglabāja savas privilēģijas. Šādos apstākļos latviešu tautā auga neapmierinātība ar pastāvošo kārtību. Tādēļ 1905. gada revolūcija kļuva par plašāko tautas kustību Latvijā, jo latvieši īpaši smagi izjuta patvaldnieciskās Krievijas valsts iekārtas uzspiestos pilsonisko brīvību ierobežojumus un rusifikācijas politiku. Tā kā latvieši nevarēja iegūt izglītību dzimtajā valodā, nevarēja ieņemt valsts amatus un inteliģencei bija jāmeklē darbs svešumā, tas viss sekmēja latviešu pievienošanos Krievijas strādnieku kustībai, kura sākas 1905. gada janvārī.

   Šajā laikā Latvijā revolucionārās kustības vadību uzņēmās sociāldemokrāti. Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) izveidojās 1904. gadā, apvienojoties vairākiem slepeniem sociāldemokrātu pulciņiem. Šī bija pirmā latviešu politiskā partija.

   Lai gan revolūcija cieta sakāvi un bija lieli tautas dzīvā spēka zaudējumi, kā arī sarkanie revolūcijas karogi Latvijai brīvību neatnesa, tomēr latviešu tauta sāka sevi apzināties kā lielu spēku, kā nāciju.    

Pārmaiņu laiks

1.    Pasaules karš

   Ilgus gadsimtus pasaules vadošās valstis ir cīnījušās par jaunām teritorijām, un 20. gadsimta sākums Eiropā nebija nekāds izņēmums. Šajā laikā radās aizvien lielākas nesaskaņas valstu starpā. Eiropā izveidojās divas naidīgu valstu grupas. Gaisā virmoja nojausma par kara sākšanos, bet neviens nenojauta, ka šis karš ieilgs, kā arī iesaistīs vairākas pasaules valstis. 1914. gada augustā Vācija pieteica karu Krievijai un tā sākas      1. Pasaules karš, kurā tika iesaistīta iela daļa pasaules iedzīvotāju. Nākamajā gadā karadarbība skāra Latvijas teritoriju, tāpēc Latvijas iedzīvotāji ļoti ātri saskārās ar kara postu. Daudzus latviešu vīrus un jaunekļus iesauca Krievijas armijā. Tad nāca liktenīgais 1915. gads, kura notikumu rezultātā divus gadus Latvija bija sadalīta divās daļās: Kurzeme un Zemgale atradās vācu okupācijā, bet Vidzeme un Latgale joprojām bija Krievijas varā. Lielākā daļa Latvija iedzīvotāju devās bēgļu gaitās 

Krievijas varas ietekme Latvijā

   Krievijas armijas neveiksmes un nespēja nosargāt Latvijas teritoriju no vācu iebrucējiem, latviešu tautā radīja pārliecību, ka nepieciešams veidot savas karaspēka vienības. Tādēļ ar Krievijas valdības atļauju tika izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni (vēlāk pulki), kas frontē pie Rīgas parādīja izcilas kara spējas. Kara posts pastiprināja neapmierinātību ar valdību. 1917. gada februārī tika gāzts Krievijas cars, bet tai paša gada oktobrī - Krievijas pagaidu valdība. Šie notikumi iespaidoja arī dzīvi Latvijā. Lielākā latviešu politiskā partija bija sociāldemokrāti, kas tolaik bija sašķēlušies divās daļās - lieliniekos un maziniekos. Pēc februāra revolūcijas sociāldemokrāti varēja iznākt no pagrīdes un darboties atklāti, izveidojās arī jaunas partijas, Valkā nodibinājās Zemnieku savienība, ko vadīja Kārlis Ulmanis. Lielinieku solījumiem ticēja daudz, jo tie solīja labāku dzīvi. Pamazām lielinieku ietekme pieauga arī strēlnieku vidū. Visplašākie iedzīvotāju slāņi vēlējās pārmaiņas. Tautā atbalstu guva ideja par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā. Tautas vairākums to uztvēra kā sapni, bet lielinieku Latvijas valsts ideju pilnīgi noliedza, uzskatot, ka nākotnē būs tikai viena - vispasaules strādnieku valsts.

 Krievija atteicās no Latvijas jau pēc 1917. gada revolūcijas, noslēdzot Brestes mieru ar Vāciju 1918. gada 3. martā un izstājās no kara, kā arī atdeva Latviju Vācijai. Un tā Latvija nonāca vācu okupācijā  

 

 

Vācu okupācijas režīms

   Pārmaiņas Krievijā neskāra Kurzemi un Zemgali, kas atradās vācu varā. Vācu karaspēka ieņemtajā Latvijas daļā bija palikusi tikai trešā daļa no pirmskara iedzīvotāju skaita. Darbaspējīgos vīriešus vācu kara pārvalde izmantoja savu pozīciju ierīkošanai un citos darbos. Trūka darbaspēka lauku apstrādāšanai, tālab daudzās muižās izmantoja karagūstekņus. Nesaudzīgi tika izcirsti Latvijas meži, kokmateriālus izmantoja nocietinājumu būvēs, kā arī izveda uz Vāciju. Okupācijas pārvaldes iestādēs un skolās bija jālieto vācu valoda, pārvietoties ārpus sava pagasta vai pilsētas varēja tikai ar speciālu atļauju. Kā laukos, tā pilsētās vara piederēja vācu okupācijas pārvaldēm. Ar šīm varas iestādēm rosīgi sadarbojās vietējie vācu muižnieki. Nepakļāvīgākos latviešus ieslodzīja koncentrācijas nometnēs. Latviešu tautai visbīstamākais bija okupantu nodoms nometināt Kurzemes guberņā uz dzīvi ap pusotru miljonu vāciešu. Tad latvieši paliktu mazākumā savā tēvzemē. Iespējams, ka latvieši kā tauta ar laiku vispār nepastāvētu, jo sajauktos ar vāciešiem, kā arī tie, kas pretotos, tiktu iznīcināti.

 

 

 

Latvijas neatkarības gadi

   Pēc revolūcijas Krievijā, kad latvieši sevi sāka apzināties kā spēku un nāciju, kā arī pēc revolūcijas Vācijā arī latviešiem radās iespēja izveidot pašiem savu valsti. Latvijas republikas svinīga pasludināšana notika 1918. gada 18. novembrī. Jaunajai Latvijas Pagaidu valdībai nebija savas armijas, tāpēc nācās atkāpties uzbrūkošās Sarkanās armija priekšā. Pagaidu valdība kādu laiku atradās Liepājā. No Ventas upes sākās Latvijas atbrīvošana no lieliniekiem. Cīņās pret sarkano armiju kādu laiku palīdzēja vācieši, bet tiem bija citi mērķi, jo jau 1919. gada oktobrī un novembrī jauno Latvijas valsti apdraudēja bermontieši, bet tomēr Rīga svinēja uzvaru. Pēc bermontiešu padzīšanas no Latvijas notika cīņas Latgalē. Ar Polijas armijas atbalstu 1920. gada februārī sarkanā armija no Latgales tika padzīta. Tā paša gada 11. augustā Latvijas republika ar Padomju Krieviju noslēdza miera līgumu. Šim līgumam nebija lielas jēgas, jo, sākoties 2. Pasaules karam, Krievija šo līgumu ignorēja. Tomēr uz to brīdi bēgļi atgriezās Latvijā, atgriezās arī daudzi strēlnieki, kuri bija aizstāvējuši lielinieku intereses Krievijā.

   Pēc brīvības izcīnīšanas latvieši varēja paši lemt par savas valsts iekārtu. Pēc ilgiem apspiešanas gadiem, latvieši bija saimnieki savā zemē. Lielākās politiskās partijas bija LSDSP un Zemnieku savienība. Valsts drošību un iekšējo kārtību sargāja Latvijas armija, policija un aizsargu organizācija.

   Šie brīvības gadi atnesa Latvijas valstij saulainas dienas, jo Latvijas valsts tautsaimniecība plauka pateicoties reformām lauksaimniecībā. Latvija nesa savu vārdu pasaulē ar augstu attīstības līmeni dažādās dzīves jomās. Tāpēc diezgan sāpīgi ir runāt par tālākajiem notikumiem, kuros visi šie sasniegumi tika iznīcināties, pateicoties kārtējām okupācijas varām.

Postošais 2. Pasaules karš

Draudi Latvijas neatkarībai

   30. gadu otrajā pusē daudzās Eiropas valstīs nemieru radīja PSRS un Vācijas militārā spēka pieaugums. Padomju Savienībā komunistu valdības priekšgalā bija Josifs Staļins, kurš nežēloja pat savus tuvākos līdzgaitniekus. Savukārt Vācijā pie varas nāca nacionālsociālistu partijas vadītājs Ādolfs Hitlers. Vācija izstājās no Tautu Savienības un sāka gatavoties karam. Pamazām sākas kara gaitas. Vispirms Vācija pievienoja sev Austriju, pēc tam pakļāva Čehoslovākiju un atņēma Lietuvai piederošu Klaipēdu (Mēmeles apgabalu). Hitleriskās Vācijas intereses sniedzās vēl tālāk uz austrumiem, kas bija nopietns pamats PSRP uztraukumiem, tādēļ redzot Vācijas ātrās uzvaras, PSRS steidzās sagrābt savu laupījuma daļu, jo arī tā vēlējās paplašināties uz mazo kaimiņvalstu rēķina. Latvija, nojauzdama situāciju, cerēja, ka ar abām lielvalstīm noslēgtie neuzbrukšanas līgumi pasargās to, kā arī loloja cerības uz citu lielvalstu palīdzību. Šie apstākļi ieviesa Latvijai domu par neitrālu politiku, kaut gan tādos apstākļos tas ir diezgan neiespējami. Tad nāca liktenīgais 1939. gada 23. augusts, kurā tika noslēgts neuzbrukšanas līgums starp Padomju Savienību un Vāciju. Šī līguma slepenajos protokolos, kurus dēvē par Molotova - Rībentropa paktu, abas lielvalstis vienojās par savu interešu sfēru sadalīšanu Eiropas austrumu daļā. Karš nu varēja sākties. 1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai, pēc divām dienām karā iesaistījās Lielbritānija un Vācija. Tā sākās                 2. Pasaules karš, kas turpinājās sešus gadus un bija asiņaināks nekā visi iepriekšējie kari. Baltijas valstis paziņoja par savu neitralitāti, jo laikam nesaprata, ka tur, kur cīnās divas tik spēcīgas lielvalstis, neitralitāti saglabāt nav iespējams.

   Tā Latvija nokļuva PSRS tīkojumu lokā. Lielā kaimiņvalsts 1939. gada 5. oktobrī uzspieda Latvijai parakstīt Savstarpējās palīdzības paktu jeb t.s. bāzu līgumu ar PSRS, kas palīdzēja Latvijas teritorijā izvietot PSRS Sarkanās armijas daļas, kuru lielums pārsniedza Latvijas armiju. Tas bija pirmais solis uz Latvijas neatkarības likvidēšanu. 

   Latvija centās godprātīgi pildīt 5. oktobra līgumu, kaut gan Sarkanās armijas karavīri bieži uzvedās netaktiski un pat skandalozi, provocējot vietējos iedzīvotājus un varas iestādes.    

   1940. gada 16. jūnijā Latvijai tiek uzstādīts ultimāts un jau 17. jūnijā Latvijā ienāk krievu karaspēks - sākas Padomju okupācija Latvijā.

Padomju okupācija

   1940. gada 21. jūnijā darbu sāka okupantu akceptētā t.s. Tautas valdība ar A. Kirhenšteinu priekšgalā (tajā pagaidām nebija neviena komunista) un K. Ulmanis, atrazdamies mājas arestā, formāli turpināja pildīt Valsts prezidenta pienākumus, bet reālie stāvokļa noteicēji bija PSRS valdības pilnvarotais A. Višinskis, PSRS sūtniecība un Sarkanā armija. Viens no pirmajiem “Tautas valdības” lēmumiem bija rīkojums par politieslodzīto atbrīvošanu, jo visa Latvijas Komunistiskās partijas vadība kopš 1940. gada aprīļa atradās apcietinājumā, bet brīvībā palikušie ierindas komunisti bija pilnīgā neziņā par turpmāko darbību. Latvijas Komunistiskā partija tika legalizēta un kļuva par vienīgo politisko partiju Latvijā, jo citu partiju atjaunošana vai dibināšana netika pieļauta; šī partija patvaļīgi pildīja visus Maskavas rīkojumus.

   Okupācijas vara Latvijā rīkojās ļoti viltīgi. Lai nepieļautu nekādas reālas vai pat šķietamas opozīcijas parādīšanos, iedzīvotāji tika iebiedēti, piedraudot viņiem ar brīvības un dzīvības atņemšanu. Bet viens no viltīgākajiem gājieniem bija 1940. gada 4. jūlija pieņemtais lēmums par Saeimas vēlēšanām 14. un 15. jūlijā. Saeimas vēlēšanas tika rīkotas, lai legalizētu PSRS okupācijas varu, un tās tika organizētas ārkārtīgā steigā, pieļaujot tajās piedalīties tikai vienam - “Darba tautas blokam”- sarakstam, kurā ietilpa okupantiem uzticīgie cilvēki. Šīs vēlēšanas  varam uzskatīt par tautas gribas rupju viltojumu.

   Sekas ilgi nevajadzēja gaidīt, jo jau 1940. gada 21. jūlijā jaunievēlētā Tautas saeima pasludināja padomju varu Latvijā un pieņēma lēmumu par iestāšanos PSRS, tādējādi visrupjākajā veidā pārkāpjot Latvijas republikas Satversmi, kas paredzēja valsts suverenitātes, iekārtas un teritorijas izmaiņu jautājumus izlemt tikai ar tautas nobalsošanu, respektīvi, ar referenduma palīdzību. 1940. gada 5. augustā Latvija kā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (Latvijas PSR) tika nelikumīgi iekļauta PSRS sastāvā.  

   Padomju Savienība bija ieinteresēta ne tikai paplašināt savu teritoriju, bet arī papildināt savu karaspēku un pakļaut Latvijas ekonomiku. Tas viss veicināja liela mēroga pārmaiņas Latvijā. 1940. gads iezīmēja traģisku pagriezienu Latvijas un tās tautas vēsturiskajā liktenī. Latvija tika varmācīgi izrauta no Eiropas civilizācijas aprites un pret savu gribu pakļauta svešai varai.

   Kā zināms, pirmais Padomju okupācijas posms (1940 - 1941) Latvijā ieguva Baigā gada nosaukumu. Jau 1940. gada vasarā aizsākās Latvijas brīvvalsts iestāžu un organizāciju likvidēšana un fabriku, darbnīcu, kā arī pilsoņiem piederošā personiskā īpašuma nacionalizēšana. Latvija pakāpeniski tika pilnīgi izolēta no ārvalstīm un pakļauta okupantu patvaļai. Okupācijas pašpārvalde nacionalizēja tirdzniecības uzņēmumus, lielos namus, slimnīcas, viesnīcas, patiekas un citus uzņēmumus. Tika nacionalizētas arī tiesu iestādes, lombardos ieķīlātās vai deponētās vērtības.  Tā bija visīstākā laupīšana, ko okupācijas varas uzdevumā īstenoja okupācijas pašpārvalde. Latviju un tās tautu pakāpeniski sāka iznīcināt kā vien varēja.

   Okupanti nodibināja stingru valsts monopolu saziņas līdzekļu jomā, iznīcinot iespiedmateriālus, skaņuplates, gleznas, kas liecināja par Latvijas neatkarības gadiem. Tika slēgtas okupantiem nevēlamās biedrības un nodibinātas jaunas - analogas PSRS pastāvošajām biedrībām. Notika rīdīšana pret “tautas ienaidniekiem”.

   Jau okupācijas režīma pastāvēšanas pirmajās dienās aizsākās represijas pret daudz Latvijas brīvvalsts politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem.

   Gatavojoties masveida represijām, tika meklēti “kompromitējoši materiāli”. Šai ziņu vākšanai bija baismīgs turpinājums. Īsā laikā tika represēti daudzi Latvijas valsts iedzīvotāji. Daudziem nāvessods tika izpildīts tepat Latvijā, bet bija arī tādi valsts un sabiedriskie darbinieki, kurus izveda uz Maskavu un nošāva. Izveda arī Latvijas valsts prezidentu Kārli Ulmani.

   Baigajā gadā Latvijā un citās okupētajās Baltijas valstīs un teritorijās tika sagatavota plaša deportācijas akcija. Daļu no izsūtāmajiem bija paredzēts nosūtīt uz soda nometnēm, bet citus - nometinājumā uz 20 gadiem. 1941. gada 14. jūnijā tika realizēta deportēšana. Deportēti tika 9992 cilvēki, kurus nometināja Sibīrijā, bet arestēti- 4202 cilvēki. Dzīvi palikušie 1941. gada izsūtītie Latvijā varēja atgriezties tikai 50. gadu vidū. Taču daļai izsūtīto atgriešanās dzimtenē bija liegta līdz pat 70. gadiem.   

 

 

Okupācijas varu maiņa Latvijā

  1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Daudzi latvieši ar ieročiem rokās stājās pretim sarkanarmiešiem, kas atkāpjoties laupīja un slepkavoja. Vācu karavīrus Latvijas iedzīvotāji sagaidīja kā atbrīvotājus. Tomēr Latvijas neatkarības atjaunošana nenotika. Vienu okupantu varu nomainīja otra.

   Baltijas valstu un Baltkrievijas teritorijā 1941. gadā tika izveidota Austrumzeme (Ostlande). Ostlandei kā Vācijas valsts (Reiha) okupētam PSRS apgabalam bija jākļūst par vācu apmešanās zemi, iznīcinot, pārvietojot un pārvācojot latviešus. Tāpat kā lielinieki, nacisti centās izdzēst no latviešu tautas apziņas atmiņas par neatkarīgo Latvijas republiku. Tika veikta plaša propaganda, lai uzsvērtu Baltijas zemju “seno vācisko raksturu”.

   Latvijā, tāpat kā citās okupētajās Eiropas valstīs, nacisti īstenoja genocīdu pret ebrejiem un čigāniem. Par nacistu veikto soda akciju upuriem kļuva ne vien ebreji un čigāni, bet arī daudzi latvieši un citu tautību Latvijas pilsoņi, par jebkuru nepaklausību okupantiem draudēja nāve vai “spaidu nams”.

   Nacistiskie iekarotāji nežēlīgi aplaupīja Latviju, paķīlājot visus lauksaimniecības ražojumus un milzīgos daudzumos izvedot uz Vāciju lopus, labību, gaļu, kartupeļus u.c. Vācu iestādes būtībā akceptēja 1940. un 1941. gadā veikto īpašumu nacionalizāciju. Tās rezultātā valsts rokās nonākušie īpašumi tika uzskatīti par Vācijas kara laupījumu.

   Pret vācu okupantiem darbojās gan Sarkano partizānu grupas, gan nacionāli noskaņota latviešu pretestības organizācija - Latvijas Centrālā padome. Vācu neveiksmes frontē veicināja Latvijas iedzīvotāju iesaukšanu okupācijas armijā. Arī Sarkanajā armijā bija izveidotas latviešu vienības. 1944. gada jūlijā Sarkanā armija sāka plašu uzbrukumu Baltijā, un tā paša gada rudenī tā sasniedza Kurzemi. Vācijas okupācijas pārvalde un zemes pašpārvalde atstāja Latviju. Vācijas un PSRS karš beidzās 1945. gada 9. maijā. Latvija bija kļuvusi par karalauku un cietusi milzīgus saimnieciskus un iedzīvotāju zaudējumus, taču nacistu iecerētais latviešu nācijas pakļaušanas un pārvācošanas, Latvijas kolonizēšanas plāns netika īstenots. Karš par kundzību pie Baltijas jūras atkal bija noslēdzies ar sarkanās impērijas uzvaru.

 

 

Otrreizējā Padomju okupācija

   Pēc 1945. gada 8. maija Vācijas kapitulācijas Latvijā atkal sākās sociālisma celtniecības gadi. Turpmākie gadi bija 1940. gadā iesāktais padomizētā darba  turpinājums. Situāciju pēc 2. Pasaules kara noteica militārie un politiskai panākumi Vācijas sagrāvē, tāpēc Padomju Savienība bija viena no uzvarētāju valstīm, kura cīnījās pret hitlerisko Vāciju, un bija vienkārši jāatzīst PSRS ieguldījumu cīņā pret Vāciju. Ārvalstīm nebija izdevīgi aizstāvēt Latviju, jo tās negribēja iegūt ienaidnieku - Krieviju. Latvija tika atdota Krievijai. Latvijā galvenais politiskais spēks bija Latvijas Komunistiskā partija (LKP).

   Raksturīga padomju totalitārā režīma pazīme bija monoideoloģija. Tās pamatā bija PSRS impēriskajiem centieniem piemērotais marksisms- ļeņinisms, kas absolutizēja šķiru cīņu, kuras rezultātā aizvien jaunām un jaunām valstīm esot jānostājas uz “sociālisma celtniecības” ceļa. Padomju Savienībā tika pasludināta nepārtraukta ideoloģiskā cīņa pret jebkādām citām ideoloģijām, atzīstot tās par naidīgām un tāpēc apkarojamām. Lai šo ideoloģiju uzspiestu Latvijas iedzīvotājiem, bija radīts milzīgs propagandas aparāts.

   Okupācijas režīma politiskajā sistēmā iekļāvās arī Komunistiskās partijas palīgorganizācija- komjaunatne un atļautās sabiedriskās organizācijas- arodbiedrības u.c. Vairāku šo organizāciju vadībā bija iesaistīti VDK darbinieki. Pati Valsts Drošības komiteja darbojās Komunistiskās partijas vadībā un bija viena no galvenajiem tās balstiem, veicot gan izlūkošanas, gan propagandas darbu. Kaut arī komunistiskais režīms daudzās jomās šķietami liberalizējas, būtībā tas palika totalitārs. Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā apliecināja šā režīma nespēju noformēties.

 

 

 

Nobeigums

   Katra okupācijas vara Latvijā atnesa savu postu un nelaimi. Tikai pēdējos gados Latvijas iedzīvotāji var brīvi rīkoties un uzzināt šausminošos faktus par okupācijas režīmiem. Lai arī tautā mēdz runāt, ka vācu okupācija bija nežēlīgāka nekā PSRS vai otrādi, es uzskatu, ka neviens no šiem postošajiem spēkiem Latvijai neko pozitīvu nedeva. Pat vēl mūsdienu sabiedrībā ir jūtama PSRS okupācijas ietekme, jo daudzi iedzīvotāji nespēj pielāgoties jaunajai dzīvei, kā arī viņu apziņai ir grūti pieņemt to, ka tas, ko vairāk nekā piecdesmit gadus mācija varenā PSRS, bija netīri un liekulīgi meli. Ne par velti sena paruna māca – meliem īsas kājas, tādēļ agrāk vai vēlāk taisnība tāpat nāktu atklātībā. Manuprāt, vēstures zināšana ir lielisks veids kā izvairīties no pagātnes kļūdu nepieļaušanas nākotnē. Ceru, ka līdzīgi notikumi  neatkārtoties, jo kā nekā mūsdienu pasaulē valda cilvēktiesības, un tā kā Latvija ir ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, Latvija var justies aizsargāta no iespējamo okupantu uzbrukumiem. Ilgie okupācijā pavadīties gadi ir saliedējuši latviešu tautu un tā apzinās sevi kā pilntiesīgu pasaules valsti, kurai ir savas tiesības.