Otrais pasaules karš un tā ietekme uz Latviju.

Ievads.

Vācija savu karagājienu uz austrumiem (“Drang nach Osten”) bija ieplānojusi jau 1. pasaules kara laikā. Krievija jau uzreiz pēc 1. pasaules kara gribēja uzsākt karu, izvirzot pasaules revolūcijas ideju, kura, paldies Dievam, nespēja pārņemt visu pasauli. Toreiz abiem – Staļinam un Hitleram, neveicās. Tādēļ 1939. gadā abi sadalīja Poliju, lai iegūtu tiešas, savstarpējas robežas uzbrukumam. Abi saķērās 1941. gada jūnijā, kad Staļina gatavošanās iebrukumam Eiropā kļuva acīmredzama, un Hitleram nācās sākt pirmajam.

Lai gan Hitlers uzbruka pirmais, tas nenozīmē, ka tieši viņš izraisīja šo karu. Karu izraisīja Staļins, bet Staļins gluži vienkārši nepaspēja sākt uzbrukumu virzienā uz Rietumeiropu, jo viņa sarkanarmiešus apstādināja Hitlera vērmahts (vācu karaspēks). Staļina vadītā armija atkāpās, bet arī tas viņam bija izdevīgi, vajadzēja tikai laikā apturēt vāciešus. Vācija tikai kara sākumā guva spožas uzvaras, bet pēc tam sekoja neskaitāmas vācu karaspēka sakāves. Nu Staļins varēja sākt tā saucamo “Eiropas atbrīvošanas” plānu. Kara sākumā padomju karapulki juka un padevās gūstā. Staļins taču bija nesalīdzināmi labāk sagatavojies karam nekā Hitlers. Pirmā padomju ešelona sastāvs bija 8 miljoni karavīru, 11000 tanki (vispār 24000), 11000 lidmašīnas. Vācijai turpretī austrumu frontē sākumā bija 4,6 miljoni karavīru, 3800 tanki, 4950 lidmašīnas. Kara zinības māca, ka uzbrucējam ir jābūt vismaz divkāršam pārspēkam, ja ne vairāk.

Viktors Suvorovs (īstajā vārdā Vladimirs Rezuns) savā grāmatā “Pēdējā republika” apgalvo, ka nevis Ādolfs Hitlers, bet Josifs Staļins izraisīja otro pasaules karu, lai īstenotu Ļeņina un viņa līdzskrējēju murgaino sapni par pasaules revolūciju.

Otrais pasaules karš skāra latviešu tautu un ļoti daudzi latvieši tika iznīcināti vai pakļauti šajā šausmīgajā karā. Latviešu iznīcināšanu mēģināja īstenot līdz galam, un, lai gan tas neizdevās, to sekmēja “pasaules dalītāju”, brūnā un sarkanā fašisma, noziegumi pret Latviju un tās tautiešiem. Par Staļina un Hitlera “civilizētās” politikas piekopšanas paņēmieniem liecina masu slepkavības, deportācijas, meli un nodevības.

Otrais pasaules karš pagaidām ir bijis visnežēlīgākais visā pasaules vēsturē un tas liek pārdomāt to, cik gan vērta ir cilvēka dzīvība kara laikā, bet pārāk daudzi krita vai tika noslepkavoti. Būtībā karš ir bezjēdzīgs, tas visiem nes nelaimi un ciešanas, un, ir žēl, ka vienmēr visvairāk cieš tieši miermīlīgie iedzīvotāji. Nedz krievu karavīri, nedz vāciešu kareivji gribēja karot otrajā pasaules karā, viņus “iemidzināja” ar propagandas un terora palīdzību, kura nodrošināja gan Staļina, gan Hitlera varu pār cilvēkiem. Protams, Staļinam un Hitleram palīdzēja viņu uzticamie līdzskrējēji.

Liktenīgais augusts.

PSRS melīgā politika sagatavoja augsni otrajam pasaules karam. Staļiniskā kliķe “Eiropas atbrīvošanas” plānu pieņēma VK(b)P (vissavienības komunistu, boļševiku, partijas) politbiroja sēdē 1939. gada 19. augustā. Lēmums par otrā pasaules kara sākšanu  paredzēja dīvainus līgumus ar Baltijas valstīm par savstarpējo palīdzību, pēc kuru noslēgšanas sekoja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas okupācija. Komunistu kliķes mērķis bija pakļaut ne tikai Somiju, Poliju, Rumāniju, bet arī iekarot visu Eiropu. PSRS armijai, kuru jau tāpat veidoja 1 procents no valsts iedzīvotājiem, vajadzēja dubultoties. PSRS sakāva Japānas 6. armiju Mongolijā, lai iedvestu bailes un respektu visiem pretiniekiem. Pēc 4 dienām, 23.augustā, starp Vāciju un PSRS tika noslēgts Molotova - Ribentropa pakts, kura saturs būtībā atbilda 19. augusta sēdes tālejošajiem mērķiem, kuri bija jāīsteno pilnībā. Sakarā ar abu agresoru vienošanos Eiropa tika sadalīta ietekmes sfērās. Hitleram tika Rietumeiropa ar daļu no Polijas, Staļinam – Baltijas valstis, Besarābija, daļa Polijas un Rumānijas. Šis pakts  pasaules revolūcijai radīja jaunas iespējas un atraisīja rokas Hitleram, lai uzbruktu Polijai. Hitlers, gluži tāpat kā Staļins, neievēroja un ignorēja Molotova – Ribentropa pakta saistības un izlikās, ka ir uzticīgs šim līgumam.

 Latvijas Okupācija .

Vispirms Latvijas valdība parakstīja neuzbrukšanas un palīdzības līgumu ar PSRS 1939. gada rudenī. Lai varētu okupēt Latviju, bija jāuztaisa provokācija. 1940. gada 15. jūnijā no rīta bruņota PSRS diversantu grupa pārkāpa robežapsardzes punktu Masļeņikos. Latvijas valdība šo notikumu komentēja kā nejaušu pārpratumu, bet ar šo dienu būtībā sākās Latvijas okupācija. Līdzīgas provokācijas notika arī Lietuvā un Igaunijā. Pēc tam sekoja vēlēšanas, kurās piedalījās tikai “darba tautas” bloks. Uzradās arī atsevišķi latvieši, komunistu roklaižas, jo vajadzēja pēc vēlēšanu “vienbalsīgajiem” rezultātiem “pazemīgi lūgt”, lai Staļins un PSRS augstākā padome no 3.- 6. augustam apstiprina Latvijas atrašanos Padomju Savienības sastāvā.

 Baigais gads.

Sarkanais terors īsā laikā Latvijas iedzīvotājos iedzina šausmas, jo par to gādāja simtiem čekistu, kuri moku kambaros cilvēkus bieži spīdzināja līdz nāvei. Par iemeslu apcietināšanai uzskatīja neizdarītus noziegumus, kuros izkropļotie cilvēki, pārciešot nežēlīgi sadistiskas mocības, bija spiesti atzīties. Visur Latvijā ir vietas, kur izdarīti šie noziegumi.

1941. gadā Staļins, slepkavojot cilvēkus Baltijā, parādīja, ka viņš pedantiski pilda Molotova – Ribentropa pakta saistības. Īstenībā šo, pret Baltijas iedzīvotājiem vērsto represiju aizsegā Staļins kala savus viltīgos plānus, kurus gatavojās īstenot. Staļins uzsāka masu deportācijas, papildinot tās ar slepkavībām, tās notika gan Baltijas valstīs, gan arī citās PSRS okupētajās zemēs. Nevainīgus latviešu bērnus, sirmgalvjus, protams, arī jaunus cilvēkus, kuri mēģināja kaut kādā veidā pretoties boļševismam, sagrūda lopu vagonos un aizveda aiz polārā loka – uz Sibīriju. Viņu jaunās dzīvesvietas bija Gulaga un darba nometnes. Kopumā no Baltijas valstīm desmitos vagonu aizveda 60000 cilvēkus. Staļina nodoms nebija vēl pilnībā realizēts, jo viņam padomā bija vēl viena deportāciju akcija, kurai vajadzēja notikt 3. jūlijā, bet to izjauca karš ar Vāciju.

Vācu pašpārvalde Latvijā un latviešu leģiona izveidošana.

Latviešu tauta pēc pārdzīvotajām šausmām Baigajā gadā vācu karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus. Latvieši brīvprātīgi pieteicās sardzes bataljonos un palīdzēja vācu regulārajai armijai atbrīvot Latviju no sarkanarmiešiem. Vācieši nedomāja dot latviešiem nekādas privilēģijas. Tika nodibināta vācu pārvalde, kas uzsāka teroru pret ebrejiem un kaitnieciski noskaņotajiem komunistiskajiem elementiem. Vācieši masveidā sāka veidot koncentrācijas nometnes, kurās tika nogalināti tūkstošiem cilvēku, arī latvieši.  Būtībā vācu attieksme pret latviešu tautu bija tādi pati kā PSRS. Vācijas valdība negribēja pieļaut Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Vācieši ar steigu sāka veidot okupēto rietumvalstu, Baltijas, Ukrainas, Kaukāza, Vidusāzijas un pat krievu divīzijas, brigādes un citas kaujas vienības. No 33 Eiropas un Āzijas tautu pārstāvjiem tika saformētas 20 divīzijas. Jau 1941. gada rudenī Latvijā sāka veidot brīvprātīgo policijas vienību formēšanu, kuras galvenokārt izmantoja kā apsardzes rotas, kā arī tika nosūtītas uz Baltkrieviju, Poliju, Pleskavu partizānu darbības apkarošanai. Daļa šo vienību karoja Ļeņingradas frontē.

Vācu lielie zaudējumi frontē un katastrofa pie Staļingradas 1943. gadā vācu vadībai lika mainīt attieksmi pret okupētajām un pakļautajām tautām, kas galvenokārt arī noteica šo valstu dzīvā spēka izmantošanu frontē. 1943. gadā sāka ļoti steidzīgu latviešu vīru iesaukšanu vācu armijā. Tas bija sākums nepamatotai latviešu leģiona veidošanai, ar kuru tika pārkāpta Hāgas konvencija, kas aizliedza izmantot okupēto valstu cilvēkus iesaistīšanai karadarbībā. No latviešu leģiona saformēja divas latviešu divīzijas - 15.un 19.

Vācu 16. un 17. armijas atiešanai no Ļeņingradas pēc plāna “Astere” 15. un 19. divīzijas daļas izmantoja kā sedzējvienības atvelkot šīs vācu karaspēka daļas no Volhovas, Novgorodas, Ļeņingradas un Igaunijas frontēm, kas ļāva vāciešiem realizēt šo plānu. Pēc atkāpšanās no Volhovas frontes kaujām 15. divīziju kara pārvietoja uz Pomerāniju (24000 vīru), un 19. Divīziju uz Kurzemes cietoksni.

 Latviešu strēlnieki 2. pasaules karā.

Pēc aptuveniem datiem, vācu armijai iebrūkot Latvijā, Latviju atstāja 300000 cilvēku gan piespiedu kārtā, gan baiļu dzīti. Kopā ar bēgošām krievu karaspēka daļām Latviju atstāja Latvijas armijas paliekas, kuras bija izvietotas Litenes un Ostroviešu nometnēs. Īsi pirms kara sākšanas 14. jūnijā no Latvijas armijas daļām tika apcietināti virsnieki, kuru skaits sniedzās ap tūkstoti.

Pēc Latvijas komunistiskās kliķes “lūguma” tika atļauts formēt atsevišķas latviešu karaspēka daļas. Latviešu daļu formēšana Krievijā  notika Verhojanskas lāgerī, kur saformēja 201. latviešu divīziju. Pirmās kaujas kristības divīzija saņēma Maskavas pievārtē pie Narofominskas, vēlāk divīziju pārdēvēja par 43. gvardes divīziju. Latvijā divīzija piedalījās vairākās kaujās pie Vietalvas, Cesvaines, Baldones un citās vietās. Divīzija karoja arī Kurzemes cietoksnī 1944. gadā. Tajā pašā laikā komunisti no Latvijas teritorijām nepamatoti mobilizēja latviešu jauniešus. Pirmo reizi 2. pasaules kara vēsturē latvieši karoja cits pret citu.

 Otrā pasaules kara gaita 1944. gadā.

Vācu uzbrukums “Barbarossa” ļoti ātri izjuka un Vācija pieredzēja daudz sakāves turpmākā kara laikā. Rietumu frontē Hitleram sākās ilgstošas neveiksmes. Vācu armijas atkāpšanās austrumos sākās ar Ļeņingradas deblokādi (1941. gada 8. septembris –1944. gada 27. janvāris). Šis gads bija arī vācu sagrāves gads. Vācu neveiksmes turpinājās, zaudējumi  kļuva arvien lielāki, vācu karaspēks cieta sakāves Ukrainā, Sevastopolē, Karēlijā, Baltkrievijā, Baltijā un beidzot arī Polijā. Latviju krievu armija okupēja jau otrreiz. Tas, ka latvietim bija jākaro pret latvieti, ir dramatiski. Manuprāt tas ir speciāls un pārdomāts tautu iznīcināšanas veids, kuru pielietoja gan Hitleriskā, gan Staļiniskā terora režīms. Protams, arī Igaunijā karoja igauņi cits pret citu. Izejas nebija, jo, ja nepaklausīja PSRS vai vācu karaspēka apakšvienību vadoņu pavēlēm, kuras nāca no “augšas”, nāvessods tika garantēts. Cik tas ir oriģināli – vienkāršs veids, kā īstenot tautu pašiznīcināšanās procesu. Latviešu cīņas Kurzemes cietoksnī bija ļoti dramatiskas.

Nevar nepieminēt vācu teroru pret tiem, kas negribēja iestāties latviešu leģionā, bet vēlējās cīnīties kā partizāni vai nepakļauties iesaukumam karadienestā. Šādus cilvēkus vienkārši ātri un bez liekas vilcināšanās nošāva vai ievietoja koncentrācijas nometnēs. Kara gaitā vācu armijā latviešu kareivjus dažreiz nošāva pat par nenozīmīgiem pārkāpumiem.

Vācija sāka saprast, ko nozīmē karot divās frontēs un vēl Āfrikā, tomēr vērmahts vēl bija pietiekami stiprs un spēja PSRS radīt Lielus dzīva spēka zaudējumus, bet nelāgs nojausmas jau bija sākušas nomākt vācu karaspēka morāli no 1943. gada. Vācijas armijas spēka potenciāls sistemātiski saruka, tika sasniegta 1939. gada robeža. Hitlers cerēja, bet visas viņa pūles bija veltas. Sarkanais fašisms kanibāliski uzbruka un nīcināja brūno fašismu, kuram tā arī pienāca gals.

Padomju karaspēks ienāk Latvijā.

1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija noslēdza līgumu –    Molotova – Ribentropa paktu, kura slepenais protokols paredzēja, ka Baltija atradās Krievijas ietekmes sfērā. Lietuvas ziemeļu robeža bija arī Vācijas un Padomju Savienības robeža. Septembrī Hitlera armija iekaroja Poliju. Kara sākuma laikā Latvijā iesauca armijā rezervistus, Rīgas priekšpilsētās novietoja zenītlielgabalus. Kad cīņas Polijā apklusa, Latvijas armiju atkal samazināja, kas bija pārsteidzīgi, jo tikai tad sākās īstās briesmas.

Drīz pēc nāvīgā 17. septembra trieciena Polijai Igaunijas ārlietu ministrs Selters tiek ielūgts uz Maskavu, uz kurieni devās no Rīgas lidostas, Latvijas valdība dīvainā kārtā par to nekā nezināja, un tikai atgriežoties Selters paziņo, ka 28. septembrī viņš kremlī ir parakstījis savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS.

Tūlīt pēc tam mūsu ārlietu ministrs Vilhelms Munters tika aicināts ierasties kremlī 2. oktobrī. Munters nedrīkstēja kaunēties ne brīdi, jo Latvijas armijas štāba pretizlūkošanas daļa bija savākusi ziņas, ka Latvijas pierobežas tuvumā tika sakoncentrētas spēcīgas padomju karaspēka vienības. Latvijas pierobežā bija izvietotas 6-9 strēlnieku divīzijas, 2 tanku korpusi un 2 kavalērijas divizioni. Latvijas armija ievēroja Latvijas deklarēto neitralitāti un tāpēc tā tika uzturēta miera laiku ietvaros. Pa visu valsti bija tikai 4 kājnieku divīzijas un mazas tehniskās vienības. Munters aizbrauca uz Maskavu un 1939. gada oktobrī parakstīja palīdzības līgumu ar PSRS. Sarunu laikā Staļins nemaz neesot slēpis, ka PSRS un Vācija ir vienojušās par saviem interešu lokiem attiecībā uz Baltijas valstīm. Līgums paredzēja, ka: 1)abas līgumu slēdzējas apņemas viena otrai palīdzēt, ieskaitot militāro palīdzību, gadījumā, ja notiktu tiešs uzbrukums vai uzbrukuma draudi no kādas lielas Eiropas varas (liela Eiropas vara bija domāta Vācija); 2)Padomju Savienība apņemas palīdzēt Latvijas armijai ar apbruņojumu un citiem kara materiāliem; 3) lai nodrošinātu PSRS drošību, Latvijas republikai par piemērotu atlīdzību  jādod PSRS tiesības Liepājā un Ventspilī uzturēt jūras bāzes un dažus lidlaukus. Nolūkā aizstāvēt Irbes jūras šaurumu, Padomju Savienībai tiek dotas tiesības ierīkot un uzturēt artilērijas bāzes starp Ventspili un Pitragu; 4)abas puses apņemas neiestāties apvienībās, kas būtu vērstas pret vienu no šo līgumu slēdzošajām pusēm; 5) līguma spēkā stāšanās nekādā gadījumā nevar iespaidot valstu suverēnās tiesības, it sevišķi valsts struktūru, politisko un saimniecisko sistēmu un militāros samērus; 6)šis līgums stājas spēkā līdz ar ratifikācijas dokumentu apmaiņu. Dokumentu apmaiņai jānotiek Rīgā sešu dienu laikā pēc šī līguma parakstīšanas, šis līgums paliek spēkā uz desmit gadiem un, gadījumā, ja neviena no līguma slēdzējām neuzskata par vajadzīgu to izbeigt vienu gadu pirms termiņa notecēšanas, līgums automātiski paliek spēkā uz nākošiem desmit gadiem.

Līgums paredzēja, ka Latvijā atradīsies 30000 krievu karavīru. Pēc krievu datiem bāzēs Latvijā izvietoja 25000 sarkanarmiešu, tas ir apmēram tik pat, cik Latvijas miera laiku armija. Līguma noslēgšana bija pirmais solis Latvijas okupācijā. Laikraksts “New York Herold tribune” 1940. gada 17. jūnijā   rakstīja: “Latvijas neatkarības periods patiesībā bija izbeidzies jau 1939. gada rudenī, kad tur novietoja pirmos padomju garnizonus.” Bet savukārt prezidents Kārlis Ulmanis pēc līguma noslēgšanas teica: “Latvija paliek patstāvīga un neatkarīga, noslēgtais pakts ar PSRS stiprina Latvijas drošību un draudzīgās attiecības starp abām valstīm.”

1940. gada 14. jūnijā pulksten 23.30 Molotovs izsauca Lietuvas ārlietu ministru Juozu Urbši uz kremli un nodeva un nodeva viņam ultimātu, kas Lietuvai bija jāpieņem līdz 10.00 rītā. Šis ultimāts paredzēja, ka jāizveido jauna valdība, kas būtu spējīga veikt  palīdzības pakta pienākumus, jāielaiž Lietuvā pietiekamā skaitā padomju karaspēks, kas nodrošinātu līguma īstenošanu. Lietuvu apvainoja divu padomju karavīru nolaupīšanā, Lietuvu apvainoja par to, ka tā esot iestājusies Latvijas, Igaunijas militārajā savienībā. Lietuvas prezidents Smetonas atkāpās no amata un devās uz Vāciju. Nākošajā dienā, 15. jūnijā, Lietuvu ieņēma padomju karaspēks. Tajā pašā dienā radioraidītāji ziņoja par notikumiem Latvijas – Krievijas pierobežā, padomju karavīri uzbrukuši latviešu robežsargiem. Šo gadījumu valdība nosauca par “kļūmīgu atgadījumu”.

Vācu okupācija.

1941. gada 22. jūnijā rītausmā, plkst. 4.00,  Vācija bez kara pieteikuma  uzsāka karadarbību pret PSRS. Vācu “Luftwaffe” gaisa spēki bombardēja pilsētas, dzelzceļa mezglus, aerodromus, Jūras kara flotes bāzes.

Baltijā cīņa bija īsa, jo visas vietējās tautas bija naidīgi noskaņotas pret krieviem un šajās zemēs padomju spēkus dragāja partizānu kustība. Vienīgā aizkavēšanās vāciešiem bija pie Kauņas, kur krievu tanku korpusa pretestības pārvarēšana ilga divas dienas.

25. jūnijā notika pirmais uzlidojums Liepājai un Rīgai. Daudzās vietās latvju patrioti un partizāni padzina sarkanarmiešus vēl pirms vāciešu ierašanās un pacēla sarkanbaltsarkanos karogus.

1941. gada 1. jūlijā vācieši iesoļoja Rīgā, kur tos izmocītie latvieši sagaidīja ar ziediem un gavilēm – kā atbrīvotājus. Tika atskaņota Latvijas himna. Tika organizēts Atjaunotās Latvijas Centrs, kas noorganizēja kārtības dienestu, pārtikas apgādi, uzsāka priekšdarbus nacionālās valdības organizēšanai ar inženieri B. Einbergu kā Ministru prezidenta vietas izpildītāju.

 Kad 3. jūlijā inženieris Einbergs, pulkv. Krišmanis un protokolšefs Olavs ieradās pie vācu  SS augstākā policijas šefa Štālekera pārrunāt nacionālās valdības jautājumu, tiem paziņoja, ka viņi atrodas nevis atbrīvotā, bet gan okupētā zemē. Rīgas komandants Nahtigals noliedza latviešu organizēšanos un kustības brīvību. Kad pulkvedis Plensers aicināja Latvijas armijas virsniekus un instruktorus sasaukties un pulcēties latviešu armijas vienību atjaunošanai, Nahtigals to kategoriski noliedza, un aizliedza latviešiem nēsāt ieročus un valkāt jebkāda veida uniformas, piedraudot ar kara tiesu. Bija pat tādi gadījumi, kad vācu patruļas pēc tam uz ielām aizturēja civilistus tikai par to, ka tie valkāja aizsargkrāsas bikses. Latvijā ieradās vācu drošības policija – SD un slepenā politiskā policija – “Gestapo”, kurai bija līdzīgi uzdevumi kā krievu čekistiem.    Mūsu tauta kārtējo reizi maldījās, ticot vāciešiem, kas teica: “Jums vairs nav jābaidās!” Vācieši uz lētticīgu Latvijas iedzīvotāju rēķina rīkojās, vadoties vienīgi pēc saviem ieskatiem. Latvija, Igaunija, Lietuva un Baltkrievija tika nodēvēta par “Ostlandi” (Ostland). Veicot dažādas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, vācieši, kas sākumā tika uzskatīti par atbrīvotājiem, ātri vien kļuva par latviešu ienaidniekiem. Latvijas valdība centās atjaunot Latvijas neatkarību, bet visi mēģinājumi bija veltīgi, vācieši aizbildinājās ar to, ka Vācijas fīreram nav laika izskatīt šo problēmu, bet īstenībā vācieši nebūt nedomāja par Latvijas valstisko patstāvību. PSRS noteikto zemes reformu vācieši atstāja spēkā.

Īstenībā vācieši nemaz nedomāja ievērot Latvijas suverenitāti un to ignorēja. Latvieši bija naivi, domādami, ka vācieši ir daudz labāki par komunistiem,  represijām vajadzēja tikai sākties, lai mierīgo iedzīvotāju domas krasi mainītos. drīz vien vācieši saprata, ka viņi tikai ar savu vācu pašpārvaldi nespēs tikt galā, jo tai būtībā latvieši nepakļāvās.    

1942. gada 18. martā oficiāli Austrumu apgabalu atzina Hitlera ieceltais ministrs A. Rozenbergs. Par iekšlietām atbildēja O. Dankers, viņš arī bija Latvijas “pašpārvaldes” vadītājs. Par tieslietām atbildēja A. Valdmanis, par finansēm -  V. Zāgars, par izglītību -  M. Prīmanis, par satiksmi – O. Leimanis, par revīziju – P. Vanags, ģenerālsekretārs A. Skrēbers. Nav noslēpums, ka Latviešu pašpārvalde politisko un administratīvo lietu lemšanā bija bezpalīdzīga, jo galvenā vara piederēja vācu pārvaldei. Latviešu “pārvaldei”  uzdeva vācu lēmumus realizēt. Pat tad vācieši gribēja, lai viņu lēmumus realizē, ja tie bija pretlikumīgi no starptautisko tiesību viedokļa. Kā piemēru var minēt to, ka latviešu “pašpārvaldei” lika iesaukt vīriešus policijas bataljonos un vēlāk- leģionā.

Starptautisko tiesību likumi nosaka, ka okupācijas varai nav tiesības vervēt karaspēka vienības okupētajās zemēs. Vācieši to vērā neņēma vērā un piespieda latviešu “pašpārvaldei” to darīt. A. Valdmanis 1942. gadā iesniedza vācu varas iestādēm ierosinājumu, lai Latvijai dod zināmas autonomijas statusu, tad “pašpārvalde” palīdzēs formēt latviešu karaspēka vienības. Par šādu ierosinājumu vācieši atcēla A. Valdmani no tieslietu ģenerāldirektora amata.

Vācu varas dēļ latviešu “pašpārvaldei” nebija nekādu iespēju aizstāvēt ebreju tautības cilvēkus, kad vācieši viņus sāka apcietināt, lai nodotu iznīcībai.      

Man gribētos citēt laikraksta “Tēvija” 1941. gada 1. septembra numurā rakstīto vācu ģenerālkomisāra Latvijā Drekslera rīkojumu par ebrejiem.

“1. Žīdiem arvien jānēsā redzamā vietā kreisā krūšu pusē un muguras dzeltena sešstūraina zvaigzne vismaz 10 cm caurmērā.

2.Žīdiem aizliegts: 1) Mainīt dzīvokļus un dzīves vietas bez apgabala (pilsētas) komisāra atļaujas. 2) Lietot trotuārus, publiskus satiksmes līdzekļus (piem., dzelzceļus, tramvajus, autobusus, pasažieru tvaikoņus, ormaņu pajūgus). 3) Lietot iedzīvotāju atpūtai paredzētos publiskos apstādījumus un iestādes (piem., dziedniecības un peldu iestādes, parkus, zaļumu joslas, spēļu un  sporta laukumus). 4) Apmeklēt kinoteātrus, teātrus, bibliotēkas un muzejus. 5) Apmeklēt visu veidu skolas. 6) Būt spēkratu un radioaparātu īpašniekiem. 7) Kaut lopus pēc žīdu rituāla.

3. Žīdu ārsti un zobārsti drīkst ārstēt un sniegt padomus tikai žīdu pacientiem. Žīdu aptiekāriem un veterinārārstiem prakse aizliegta.

4. Žīdiem vēl aizliegts: 1) Darboties kā advokātiem, notāriem vai tieslietu padomniekiem. 2) Nodarboties ar banku naudas maiņas un lombardu operācijām. 3) Būt pārstāvjiem, aģentiem un starpniekiem. 4) Tirgoties ar nekustamiem īpašumiem. 5) Apkārt staigājot izpildīt kādu amatu.

5. Šis rīkojums stājas spēkā šodien plkst. 12 dienā.”

Ar ðo ebreju liktenis arī Latvijā faktiski bija skaidrs, tos bija paredzēts iznīcināt līdz galam.

Pirmo pretestību pret vācu okupantiem izrādīja studenti. Jau 1941. gada 18. novembrī, Latvijas valsts dibināšanas piemiņas dienā, viņi izplatīja skrejlapas ar aicinājumu būt modriem “Tas, kas notiek tagad ar ebrejiem, var notikt arī ar latviešiem!” Visas pretošanās pūles bija veltīgas un pretošanās kustības dalībniekus vai nu apcietināja, vai arī ievietoja koncentrācijas nometnēs. “Pērkoņkrusta” bijušie dalībnieki, kurus daudzi uzskatīja par fašistiem, noorganizēja nelegālā laikraksta “Brīvā Latvija” izdošanu, kurš iznāca tikai 14 reizes. Laikraksta vadītāju Celmiņu un pārējos pretošanās kustības dalībniekus 1944. gadā arestēja ievietoja koncentrācijas nometnēs.

Vācu pārvalde, atšķirībā no PSRS, Latvijā neko būtisku neizmainīja okupācijas laikā. Vācu varas metodes bija tādas pašas, kā Padomju Savienības okupācijas laikā – meli, aresti un slepkavības. Vācieši bija vienisprātis, ka “Ostlande” jāizmanto tik ekonomiski, cik vien tas ir iespējams. Vācu politika balstījās uz vienu domu: ņemt visu, bet nedot nekā, tas arī bija galvenais cēlonis tam, kādēļ vācieši spēja tik ātri okupēto zemju iedzīvotājus noskaņot pret sevi.

Vācu darba pārvalde iesauca latviešus dažādos darbos, kuros uz Vāciju tika nosūtītas ap 22000 personas. No tām lielākā daļa bija sievietes. Tām bija jāstrādā kā vācu fabrikās, tā arī uz laukiem. Labāks stāvoklis bija strādniekiem uz laukiem, grūtāks – sievietēm konservu fabrikās.

Tāpat vācu darba pārvalde iesauca ap 12000 cilvēkus armijas izpalīgos. Vairums no tiem dabūja strādāt kā pajūgu transporta braucēji, lai piegādātu fronti pārtiku un munīciju.

Latvijā ieradās arī vācu Drošības dienesta, SD, vīri. Tika ierīkotas koncentrācijas nometnes. Pirmā no tām  - Salaspilī. Cilvēki tika apcietināti. Viņus ievietoja cietumos un Salaspils koncentrācijas nometnē. Sākumā, vāciešiem ienākot, vairums apcietinātie bija kreisie elementi, kara gūstekņi un ebreji, vēlāk, 1943./44. gadā, represijas vērsās pret latviešu nacionālistiem. Kopumā Vācu okupācijas laikā no 1941.- 1945. gadam tika nogalināti ap 10000 latviešu.

Kā jau to varēja paredzēt, visu Latvijas saimniecības vadību vācieši pārņēma savās rokās. Lauksaimniekus, saskaņā ar viņu zemes platību, aplika ar lielām nodevām. Un, lai nodevu izpildīšanu varētu labāk kontrolēt, iekārtoja kartīšu sistēmu. Pēc tās viegli varēja pārbaudīt, kuri saimnieki izpilda nodevas pilnos apmēros, un kuri to nedara. Kūtrākos nodevu izpildītājus sodīja, pat izliekot no mājām. Iedzīvotājiem izsniedza pārtikas kartītes, un tikai uz tām varēja pirkt pārtikas līdzekļus. Par maksāšanas līdzekli kļuva vācu reihsmarka.

1939. gadā SD nodibināja īpašas ātri pārvietojamas vienības cīņai ar pretestības kustību okupētajā Polijā. Šīs SD vienības slepkavoja cilvēkus pēc “aiz- domu” principa. 1941. gada marta – aprīļa mijā, kad Vācija gatavojās uzbrukt PSRS šo grupu darbību nolēma paplašināt. Vienošanās paredzēja, ka SS (karaspēka daļas, kas bija  atšķirīgas no pārējā vācu karaspēka) un SD “atrisinās” padomju ebreju jautājumu pilnībā. Šo ebreju “jautājumu” pilnībā izskatīja tā sauktajā Wannesee konferencē 1942. gada 20. janvārī. Abus šos lēmumus uzskatīja par ārkārtīgi slepeniem.

Arī Latvijā notika SS un SD slepkavnieciskā darbība, Okupētie Austrumeiropas apgabali bija pirmie, kur tika īstenoti konferences lēmumi. Diemžēl šajās eksekūcijās piedalījās arī latviešu vīri Agnis Balodis savā grāmatā “Latvijas un latviešu tautas vēsture” raksta: “1941. gada jūlijā Rīgā valdīja satraukums, it īpaši, kad atklāja masu kapus ar NKVD upuriem. SS ģenerālim Štālekeram nebija grūti uzmeklēt kādu bijušo policistu Viktoru Arāju, kurš vēlāk nokārtoja jurista eksāmenu un ģenerāļa uzdevumā organizēja pagaidu brīvprātīgo policistu vienību, ko pakļāva “Einsatzkommando 2 (SD)”. Tai vajadzēja palīdzēt vāciešiem “tīrīšanas” akcijās. Arāja vīri bija brīvprātīgie. Daudzi no viņiem bija cietuši padomju okupācijas laikā un nu gribēja cīnīties pret komunistiem. Šiem iesauktajiem lielākoties nebija īsti skaidrs, kādi būs viņu pienākumi, bet vēlāk no tiem vairs nebija iespējams atteikties. Vienībā bija no 300 līdz 1000 vīru. Arāja priekšnieks  bija SS šturmbanfīrers Dr. Rūdolfs Lange, kurš “Sonderkommando Arājs” pārvērta par SD slepkavošanas mašīnu. Pēc viņa norādījumiem un SS oficiera uzraudzībā un vadībā notika dažādu  tautību “nevēlamo” plaša likvidācija. “Sonderkommando Arājs” darbojās 1941. un 1942. gadā. Pēc tam “tīrīšanas” akciju vadīšanu pilnībā pārņēma SS – SD ģenerālis Frīdrihs Jekelns un viņa vīri. Kara beigu posmā Arājs aizbēga uz Vāciju un dzīvoja tur ar citu uzvārdu, taču vēlāk viņu notvēra un 1979. gadā Hamburgā tiesāja. Izciešot mūža ieslodzījumu, viņš mira cietumā 1988. gadā.

Latviešu pašpārvalde vai piespiedu kārtā mobilizētais latviešu brīvprātīgais leģions SS leģions SD akcijās nebija vainojams.”

Pēc vācu ienākšanas Latvijā, 1941. gada 1. jūlijā latvieši sāka aktīvi pieteikties policijas vienībās. Hitlers sākumā negribēja likt apbruņot nevāciešus ar ieročiem, jo viņš baidījās no tiem. Drīz pēc tam Hitlers tam tomēr piekrita un Štālekers izdeva pavēli par policijas brīvprātīgo vienību izveidošanu Latvijā.

1941. gada 6. oktobrī Himlers izdeva pavēli par brīvprātīgo policijas vienību reorganizāciju un paplašināšanu. Latvijā vajadzēja apvienot apmēram 6000 vīru. Latviešu policistu bataljonu izveidošana sākumā bija domāta galvenokārt dienestam Latvijā, dzelzceļa līniju un citu militāru mērķu aizsardzībai, bet bija pamats arī uztraukumam, jo daļu šo vienību aizsūtīja uz fronti. Latviešu pašpārvalde šo policijas vienību darbību nespēja kontrolēt.

Latviešu leģiona izveidošana un darbība.

Tā kā karš austrumu frontē vāciešiem palika arvien smagāks,  sevišķi pēc Staļingradas traģēdijas, tad 1943. gada sākumā Hitlers bija izdevis pavēli dibināt Latviešu brīvprātīgo leģionu. Latviešu pašpārvalde norādīja vāciešiem, ka brīvprātīgo vervēšana nesekmēsies, ja Vācija negrib garantēt, ka leģionāri varēs cīnīties par brīvu, neatkarīgu Latviju.

Lai gan starptautiskie likumi aizliedza okupācijas varai iesaistīt karā okupētās zemes vīriešus,  vācu iestādes nolēma ignorēt starptautiskos likumus un pavēlēja latviešu vīriešus iesaukt militārajā dienestā Latviešu leģionā, piedraudot, ka par izvairīšanos būs bargs sods. Varēja paredzēt, ka būs jaunieši, kas šādai nelikumīgai iesaukšanai negribēs pakļauties, un tā arī notika.

Un tā 1943. gada 10. februārī pienāca ziņa, ka Hitlers piekritis latviešu brīvprātīgā SS leģiona veidošanai. Vācieši latviešu pašpārvaldi informēja, ka viena brigāde jau izveidota, apvienojoties viesiem frontē esošajiem policijas bataljoniem; nākamais uzdevums – turpināt iesākto, lai sagatavotu leģionu kaujas darbībai.

Tika radīta 2. Latviešu brīvprātīgā brigāde, kurai gan oficiāli šo nosaukumu piešķīra tikai 1943. gada 18. maijā (1944. gada martā to pārveidoja par 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju). Tajā laikā brigādi komandēja  ieroču SS ģenerālmajors fon Šulcs  - austriešu kavalērijas virsnieks -, kuru 1943. gada 3. septembrī nomainīja pulkvedis (SS – štandartenfīrers) Šuldts, ar štāba  priekšnieku kapteini (SS – hauptšturmfīreru) Brejmani.

Jau pirmajā pavēlē latviešu kaujas vienības karavīriem tika aizliegta SS zīmju nēsāšana uz apkakles. Tajā vietā 19. tika noteikta latviešu simboliskā zīme – ugunskrusts, bet 15. latviešu divīzijai – Latvijas armijas saulīte.  

  Vēlāk par latviešu leģiona ģenerālinspektoru kļuva 1937. gadā atvaļinātais ģen. Rūdolfs Bangerskis. Kopumā latviešu leģionā tika iesaukts 146610 vīru. Būtībā R. Bangerskim nebija tiesības būt par          latviešu leģiona pavēlnieku, bet savus pienākumus viņš veica labi. Latviešu leģionu veidoja 15. un 19. divīzija, kas kādu laiku bija apvienotas kopā ar citām daļām 4. SS korpusā, 5 robežapsardzības pulki, lielāks skaits policijas pulku un kārtības sargu bataljonu, Aviācijas leģions “Latvija”, palīgpolicistu  - aizsargu vienības, gaisa spēku palīgdienesta vienības un dažādas vācu vienības. Katrā divīzijā bija 2 kājnieku pulki, 1 artilērijas pulks, 1 prettanku bataljons, 1 zenītartilērijas divizions, 1 izlūku, 1 sakaru, 1 sapieru un 1 papildu bataljons, bet ne vienmēr. Aviācijas leģionā bija 2 naktskaujas eskadriļas un citas vienības.

Latviešu leģiona divas divīzijas ilgu laiku karoja Krievijā, piemēram, 19. divīzija karoja Ļeņingradas pievārtē, tā saucamajā Volhovā – simtiem kvadrātkilometrus lielā purvā. Šajās cīņās latvieši palīdzēja atvilkt vācu spēkus no Ļeņingradas frontēm. Cīņas bija ļoti sīvas. Pēc kaujām pie Ļeņingradas, latviešu 19. divīzija piedalījās kaujās par Kurzemi, kuras bija pēdējā cerība Latvijas neatkarības atgūšanai. Savukārt 15. divīzija tika pārsviesta uz Vāciju pārformēšanai, bet 15. divīzija tā arī vairs nepaspēja cīnīties par Latvijas neatkarību, jo 1945. gadā, kad Kurzemei jau bija pārtraukti sakari ar Vāciju, l5.divīzijas vīri karoja Vācijā, beidzot arī Berlīnē, kur tie jau laikus padevās gūstā amerikāņiem, kas pēc kara, uzskatot 15. SS divīzijas karavīrus par atšķirīgiem no parastajām vācu SS vienībām, atteicās izdot Krievijai apmēram 20000 latviešu vīru. Cīņas Kurzemē ilga līdz tam laikam, kad Vācija parakstīja kapitulācijas aktu – 1945. gada 8. maijā. Karojot vācu pusē, krita apmēram 50000 leģionāru.

Kad 1944. gada 30.jūlijā PSRS karaspēks sasniedz Baltijas jūru Vāciešu vidū sākās panika. Latvija atkal tika atstāta likteņa varā. Vācu SS – SD ģen. Jekelns, saņemot pavēli no Bēdīgi slavenā Ukrainas eksreihskomisāra Ēriha Koha, Rīgā sarīkoja cilvēku piespiedu  arestēšanu Vācijas kara rūpniecības vajadzībām. Kopumā  tika ar kuģiem uz Vāciju aizvesti 6000 cilvēku.

1944. gada 28. jūlijā darbību sāka nelegālās Latvijas Centrālās Padomes militārā komiteja, lai izveidotu no Vācijas un PSRS neatkarīgas latviešu nacionālas karaspēka vienības, kas eventuāli sadarbotos ar Rietumu demokrātijām. To vadība atradās ģen. Jāņa Kureļa un kapt. Kristapa Upelnieka rokās. Ar militāro komisiju sadarbojās arī pulkvedis Vilis Jaunums un vairāki citi leģiona virsnieki. 1944. gada augustā “kureliešu” vienībās bija jau 600 vīru, bet rezervē – 800 – 1200 vīru. 1944. gada oktobrī Kureļa grupa sāka darbību Kurzemē apm. 3000 vīru sastāvā. Šai grupai bija radio sakari ar LCP pārstāvjiem Gotlandē, Zviedrijā, un pēdējie bija tiešos sakaros ar zviedru un angļu specdienesta darbiniekiem. 1944. gada 27. – 30. oktobrī vācieši iznīcināja atsevišķi darbojošos ltn. Zelmeņa grupu, 14. novembrī ieņēma ģen. Kureļa galveno mītni, 19. un 20. novembrī nošaujot 8 virsniekus, bet no 14. novembra līdz 14. decembrim  vairākās sadursmēs iznīcināja ltn. Roberta Rubeņa bataljonu. Tieši tad Latvijai zuda jebkādas cerības iegūt neatkarību, viss tika pārtraukts, ja nepiemin latviešu partizānu cīņas, kuras kā izmisīgu palīgā saucienu izdzirdēja tikai tad, kad tās jau bija beigušās.

Latvieši padomju armijā.

Padomju varai ienākot, Latvijas armiju pārdēvēja par 24. teritoriālo korpusu (13000 vīru), kuru komandēja ģen. R. Kļaviņš, bet vēlāk to pilnīgi iekļāva sarkanarmijā. Korpusā ietilpa divas strēlnieku divīzijas: 181. (tajā ietilpa Kurzemes un Vidzemes divīzijas) un 183. strēlnieku divīzija (tajā ietilpa Latgales un Zemgales divīzijas). Formāli korpusu, vienības, divīzijas, pulkus un bataljonus komandēja latviešu virsnieki, bet faktiskā vara atradās PSRS rokās. Visur bija poļitruki, kas stāstīja karavīriem “labo” Padomju Savienības ideju.

Problēmas krieviem sagādāja latviešu virsnieki, tāpēc tie tika izsūtīti vai nogalināti, tos apcietināja vasarā, kad virsnieki bija uzaicināti uz kursiem Lienē. Viņi aizceļoja uz plašo Krieviju, kur tiem nācās strādāt darba nometnēs Padomju Savienības labā. Pamatus Noriļskas pilsētai arī ir cēluši izsūtītie latviešu virsnieki.

Latvijā korpusu iesaistīja cīņās jau kara sākumā. Atpalikusī daļa devās līdzi padomju karaspēkam uz Krieviju. Tos vēl raidīja kaujās pie Staraja Rusas un citur, augusta vidū korpusu izformēja. Igaunijā no komunistiski noskaņotiem latviešu strādniekiem un miličiem, kā arī padomju varas aktīvistiem, kuri bija atkāpušies kopā ar sarkanarmiju 1941. gadā, saformēja divus latviešu brīvprātīgo  strādnieku iznīcinātāju pulkus, kas cīņās pie Tallinas, bet vēlāk pie Ļeņingradas tika gandrīz pilnībā iznīcinātas.

1941. gada 3. augustā  Staļins nolemj veidot 201. latviešu strēlnieku divīziju. Formēšana notika Gorohovecā. Divīzijā bija gan komunisti, gan komjaunieši, gan sarkanarmijai līdzi bēgušie cilvēki un 24. teritoriālā korpusa atliekas. Karavīros tika kurināts gadsimtiem ilgais naids pret vāciešiem.

1941. gada 12. septembrī 201. latviešu strēlnieku divīzija pulkveža Jāņa Veikina vadībā nodeva zvērestu, bet decembrī apmēram 10000 karavīru devās uz fronti, rezerves pulkā vēl mācījās 33000 vīru.

Uz kaujas lauku karavīri devās jautri un labā garastāvoklī, viņi domāja, ka cīnīsies par brīvu Latviju. 20. decembrī 201. divīzijas pulkus sūtīja uzbrukumā Jelaginas sādžai. Tiem bija jāuzbrūk pa stāvu nogāzi, ko vācieši bija aplējuši ar ūdeni, kas mīnus 30 grādu salā, protams, sasala. Tādējādi pirmā kauja nesa smagus zaudējumus. 25. decembrī Jelagina bija gandrīz ieņemta, un tika pavēlēts kopā ar citām sarkanarmijas vienībām ieņemt Boroskovu. Divīzija veica riskantu manevru mīnus 40 grādu salā un ieņēma to no aizmugures.

15. janvārī divīziju novietoja atpūtā, kaujinieku skaits bija sarucis uz pusi, daudzus apbalvoja ar medaļām un ordeņiem.

Nākamās cīņas divīzijai notika Demjanskas placdarmā, tiem vajadzēja nosargāt “Ramuševas koridoru”, lai vācieši  to nepaplašinātu. Latviešu karavīri tur sabija no 1942. gada februāra līdz 1943. gada aprīlim. Cīņas bija ļoti grūtas, jo vasarā tur esošie puvi pārplūda. Trūka pārtikas un munīcijas. Daudzi pakalni ieguva sev nosaukumus. 1943. gada sākumā karavīri saņēma uzdevumu ieņemt svarīgu “Ramuševas koridora” vietu – Pennu. Uzbrukumu sāka naktī bez artilērijas atbalsta, lai pārsteigtu vāciešus nesagatavotus. Ilgajās kaujās 201. divīzija ļoti cieta, negūstot nekādus jūtamus rezultātus. Krita ap 26300 karavīru. Par varonību 201. divīziju pārdēvēja par 43. gvardes divīziju, bet karavīri saņēma apbalvojumus. Leitnants Jānis Vilhelms saņēma Padomju Savienības varoņa nosaukumu.

Kritušo vietā iedalīja krievu, ukraiņu, tatāru, uzbeku un citu tautību kara- vīrus, un 1944. gada janvārī divīziju iesaistīja kaujā pie Nasvas. Uzmanību izpelnījās slēpotāju bataljons, kas veica tālu reidu, ieņemot Monakovas sādžu. Apakšpulkvedim Jānim Rainbergam pēc nāves piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu.

Kopš 1943. gada sarkanarmijā vēl cīnījās 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulks, 1591. zenītartilērijas pulks, bet 1944. gada pavasarī no divām divīzijām- 43. gvardes divīzijas un atsevišķā latviešu rezerves pulka 308. strēlnieku divīzijas – izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu, kurā bija apmēram 15000 karavīru. 308. divīzijā esot bijuši 15 tautību pārstāvji. Latviešu tajā bija 40%.

308. divīzijai nācās karot arī Kurzemes cietoksnī – latvieši pret latviešiem.

Padomju armija bija ļoti nabadzīga,  trūka pārtika, munīcija  un apģērbs. Karavīru dzīves apstākļi bija ļoti zemi. Uzturs esot bijis ļoti trūcīgs – pat sausiņš dienā. J. Pīnups intervijā “Dienai” saka: “Nezinu, no kā bija ņemts mans formastērps – oda pēc sviedriem un līķiem. Pat pilotkas zvaigznīte bija izgriezta no amerikāņu šprotu bundžas. Ēst deva plānu zupu bļodiņās, kas arī bija salīmētas no amerikāņu konservu bundžām. Ūdeni ņēma no grāvjiem, no Daugavas. Tas oda pēc degvielas. Zābakus nebija kur žāvēt, tie puva kopā ar mūsu kājām. Salām nežēlīgi un mirām badu.”

Pavisam otrajā pasaules karā cīnījās ap100000 latviešu. Sarkanarmijā krita apmēram 35000 – 36000 latviešu.

Otrā padomju okupācija.

1945. gada 8. maijā visu pasauli pāršalc vēsts par kara beigām, bet Latvija ir palikusi okupantu varā. Daudzi leģionāri nepakļāvās pavēlai nodot ieročus un devās mežos cīnīties kā partizāni. Daudzi iedzīvotāji aizmuka pāri jūrai uz Zviedriju un Vāciju. 1946. gadā Zviedrijas valdība ap 140 latviešu karavīrus izdeva PSRS. Aizejot līdz Berlīnei PSRS aiz sevis atstāja “izdedzinātu” zemi. Daudzi dzelzceļi un tilti bija uzspridzināti, viss izpostīts. Ienākot sarkanarmiešiem sākās jaunas šausmas. Karavīri laupīja un nogalināja. Atkal sakās iedzīvotāju deportācijas.

1949. gadā no 23. līdz 25. marta notika masveida deportācija, kuras laikā izsūtīja 50000 latviešu. Sākās kolhozu dibināšana, tika likvidēti apriņķi, pagasti, tos aizstāja ar rajoniem un ciemiem. Latvijā bija izvietots ap 250000 vīru liels karaspēks. Par kārību ielās rūpējās milicija, kurai svarīgāks uzdevums par noziedzības apkarošanu bija cīņa pret komunisma pretiniekiem. Milicijā latvieši bija apmēram 1/3 no tās sastāva. Milicijas darbinieki prasti bija ar zemu izglītības līmeni,  tie neprata latviešu valodu un nicināja visu latvisko.

Galvenais varas balsts bija čeka,  kas rūpīgi vēroja iedzīvotājus, lai uzzinātu katra politisko pārliecību. Informāciju galvenokārt ieguva no ziņotājiem. Ziņotāji varēja būt visur, pat labākais draugs. Tie bija darbavietās un pat skolās. Tika novēroti tie, kam bija radi ārzemēs, sodīja par ziedu nolikšanu pie brīvības pieminekļa.  Padomju vara tika slavināta, tika ziņots par nepārtrauktu dzīves līmeņa celšanos. Avīzēs rakstīja slavinošus rakstus par “sasniegumiem” lauksaimniecībā un rūpniecībā. Raža vienmēr “pārsniedza” iesēto. Padomju cilvēks bija “laimīgs”. Kopumā no Latvijas (arī 1940. – 1941. gadā) tika deportēti 139700 cilvēki. Arestēti un sodīti: 519700 cilvēki, to skaitā oficiāli Latvijā nošauti 1986 cilvēki.

Partizānu cīņas Latvijā.

Līdz ar čekistu represijām Latvijā sākās plaša partizānu darbība, partizānu spēki spēja nodarīt, gan morālu, gan fizisku kaitējumu čekistiem, poļitrukiem, un komunisma ideju piekritējiem. Jau 1940. gadā veidojās pirmās partizānu vienības, kas  vāciešiem nākot ieņēma komunistu atstātās pilsētas, bet domādami, ka vācieši atjaunos Latvijas neatkarību, tie iznāca no mežiem. Aizejošos krievus tie pavadīja ar šāvieniem. Vācu vara aizliedza partizānu kustību. Partizānu vienības sāka atkal veidoties 1944. gada beigās un 1945. gada sākumā, kad sarkanarmieši ienāca, bet vācieši atkāpās. Vācieši bija ieinteresēti, lai krievu aizmugurē paliek bruņotas grupas, tādēļ daudzas partizānu vienības izveidojās ar vācu pretizlūkošanas un citu dienestu palīdzību. Tādā veidā izveidojās Borisa Jankava vadītās “meža kaķi” vienības, kurās bija apmēram 600 – 1000 vīru.  Vācu atbalstu saņēma arī Teodora Jansona vadītā “Latvijas nacionālo partizānu organizācija”, kurā bija 1500 vīru. Šīs grupas no vāciešiem ieguva munīciju, ieročus, sprāgstvielas un raidstacijas.

Bija arī daudzas partizānu grupas, kas veidojās patstāvīgi. 1945. gada vasarā 50 – 70 % partizānu bija leģionāri. Latvijā šajā laikā darbojās 4000 – 6000 partizānu. Tautā valdīja maldīgs uzskats, ka Rietumi neatdos Baltiju Padomju Savienībai, ka šīs valstis uzbruks komunistiem un vajag noturēties līdz šim brīdim. Partizāni nemitīgi cīnījās pret komunistiem, tie izdeva arī nelegālus laikrakstus, piemēram, 1945. gadā tika izdota avīze “Tēvzemei un brīvībai”, Madonas apriņķī partizānu vadītājs Kārlis Plaude izdeva avīzi “Zobens”. Mežabrāļu cīņu kulminācija ir vērojama no 1946. gada līdz 1948. gadam. Šajā laikā padomju vara centās nostiprināt savu režīmu, kas izraisīja cilvēku masveida pretestību tieši šajā laikā mežos devās ļoti daudz zemnieku. Partizāni aizkavēja Latvijas iedzīvotāju aplaupīšanu, traucēja nodevu ievākšanu, iznīcināja okupācijas varas pārstāvjus, aizkavēja kolhozu dibināšanu.

Latviešu partizāni pierobežā sadarbojās ar lietuviešu un igauņu vienībām. Notika arī dažas partizānu konferences, bet vienotu vadību izveidot neizdevās.      Latvieši palīdzēja partizāniem, ziņojot par ienaidnieku, komunistu, atrašanos. Savā darbības 10 gadu ilgajā posmā latviešu partizāni nogalināja daudzus PSRS varas kalpus. Partizāni slēpās dziļos meža biezokņos, kur atradās apsargātas slēptuves. Mežos atradās arī ieroču darbnīcas un slepenas spiestuves, kas izdeva partizānu laikrakstus, uzsaukumus un skrejlapiņas. Esot bijušas arī slepenas slimnīcas un īsviļņu raidstacijas. Partizāni galvenokārt lietoja krievu automātiskos ieročus, jo to apgāde ar munīciju nebija apgrūtinoša. Par mežabrāļu vadoņiem varēja kļūt cilvēki ar militāru pieredzi. No partizāniem baidījās čekisti. Kopumā latviešu spēki partizānu kara laikā bija 5000 – 15000 vīru lieli. Partizānu darbība krasi samazinājās tad, kad 1949. gadā notika lauku iedzīvotāju masu deportācija. Mazinājās mežabrāļu atbalstītāju skaits, kas ievērojami ietekmēja dzīves apstākļus mežā un vienību skaits strauji saruka. Ieročiem trūka munīcijas, un daudzi noprata, ka Rietumu valstis nenāks palīgā Latvijai. Tikai daļa partizānu palika mežos, lai turpinātu bezcerīgo cīņu. Vēl 1956. gada 11. janvārī tika publicēts aicinājums meža-                       brāļiem iznākt no savām slēptuvēm. Pavisam Latvijā partizānu kara laikā gāja bojā vairāk nekā 2000 čekistu komunistu, padomju varas aktīvistu un viņu ģimenes.  Partizāniem cilvēki jau izvairījās palīdzēt, jo baidījās no čekas represijām, kas tos varēja skart. Partizānu kustībās čekisti mēģināja iefiltrēt savus spiegus, lai izdibinātu mežabrāļu nodomus un iedzītu tos lamatās. Tika arī radītas viltus “partizānu” vienības, kas mēģināja izdibināt īsto mežabrāļu plānus.

Savas paslēptuves mežabrāļi ierīkoja mežu biezokņos, parasti tie bija pazemes bunkuri. Veicot savu uzdevumu partizāni bieži maskējās, pat par sarkanarmiešiem un sievietēm. Lai izvairītos no vajātāju suņiem, viņi zābaku zoles iesmērēja ar petroleju vai kādu citu ķīmisku vielu. Partizāni izvairījās no cīņām ar armijas vienībām, bet izprovocēja miličus un čekistus.

Viena no ievērojamākām kaujām notika 1950. gada februārī Oktē. Partizānu vienībā bija 50 vīru, kas sadalījās mazākās grupiņās, bet izšķirīgos brīžos sanāca kopā. 1950. gadā drošības iestādes nolēma viņus pilnīgi iznīcināt. Partizāni ietērpās baltos aizsargtērpos, un vietējie iedzīvotāji viņus informēja par ienaidnieka kustību. Pirmā ienaidnieku kolonna tos nepamanīja. Otrā kolonna mežabrāļus pamanīja un atklāja uguni. Tā kā partizāni raidīja šāvienus arī pirmās kolonnas virzienā, tad radās juceklis. No partizānu vidus krita trīs vīri, bet pārējie atkāpās. Ārkārtīgi smagus zaudējumus cieta iznīcinātāji, jo bez partizānu lodēm tos skāra arī savējo šāviņi. Dažkārt bija sastopami partizāni, kas karoja vienatnē, viņus PSRS uzticīgajiem pakalpiņiem bija ļoti grūti notvert.

Ievērojams notikums ir tas, kā 1945. gadā partizāni Uzvaras laukumā uzspridzināja Oktobra svētku tribīni dažas stundas pirms sarkanarmijas parādes sākuma.

Lielākā partizānu nometne Latvijā bija netālu no Viļakas, Stampaku purva salā. To veidoja Pēteris Supe – “cinītis”. Ar kādu vācu lidmašīnu , kas pacēlās no Kurzemes kara aerodroma, starp Šķilbēniem un Baltinavu  1944. gada 1. oktobra vakarā tiek izsēdināti 10 kaujinieki, to skaitā vadītājs P. Supe. Tie saistījās ar vietējiem partizāniem, kas piekrita sanākt vienkopus. Nometnes vietu izraudzījās 2 km attālumā no Balvu  - Viļakas lielceļa. Tika uzcelts stallis, pagrabs, pirts, šo nometni rūpīgi apsargāja. Apvienoto vienību nodēvēja par “Latvijas nacionālo partizānu apvienību”. Šis partizānu bataljons bija 400 vīru liels un tam bija arī savs mērķis – izdevīgā politiskā brīdī gāzt padomju varu un cīnīties par Latvijas izveidošanu. Tika izdota avīze “Māras zeme”. Šo, labi apsargāto nometni, 1945. gada 2. martā  bija aplencis liels militārs grupējums, kurā bija arī miliči. Uzbrucējiem partizāni ļāva pietuvoties tik tuvu, lai viņu nemaskētos augumus varētu vēl labā ieraudzīt un šaut pa viņiem. Visi uzbrukuma viļņi tika atsisti tāpat kā pirmie – veiksmīgi. Bet tad partizānu mītni sāka apšaudīt ar mīnmetējiem, partizāni bija neapskaužamā situācijā. Naktī apšaudīšanās pieklusa, un P. Supe  naktī ar saviem virsniekiem nolēma izlauzties no aplenkuma, kas arī viņiem izdevās. Partizānu pusē no rīta krita 19 vīri. Tos čekisti, izlaupīdami  mežabrāļu nometni, paņēma līdzi, lai varētu noteikt to personības un piederīgos. PSRS pusē krita droši kādi 50 – 60 vīru.

Par “pretvalstisku” darbību partizānus sodīja ar nāvessodu vai izsūtījumu Sibīrijā uz 25 gadiem.

Par pēdējo meža brāli,  kas iznācis no meža tiek uzskatīts Jānis Pīnups, kurš mājās atgriezās 1995. Gadā. Partizāni cīnījās par Latviju un tās neatkarību, kurai tomēr nebija lemts atjaunoties tik drīz.

Otrā pasaules kara noslēgums.

1945. gadā Vācijas virspavēlniecībai bija skaidrs, ka tā karu nepārprotami zaudēs. 1944. gada kampaņā austrumu frontē bija likvidētas 96 divīzijas un 24 brigādes, daļēji sakautas 219 divīzijas un 22 brigādes – kopā 1,6 miljoni karavīru – puse no tiem krituši. 6700 tanki , 2800 lielgabali, mīnmetēji, 12000 lidmašīnas tika iznīcinātas.

Zinot, ka ir iespējama kapitulācija, Vācija par katru cenu centās noturēt fronti abās debess pusēs – Rietumos un Austrumos. Šī fronte iznīcinoši un neapturami tuvojās Berlīnei – fašisma valsts centram. Vācu virspavēlniecība kara pēdējos mēnešos karadarbībai mobilizēja pat vācu sirmgalvjus, jauniešus un pusaudžus. Kā nu ne, pretošanās gadījumā draudēja nošaušana “uz vietas”. Vērmahts vēl nebija pilnīgi salauzts, kaut gan motorizētajām karaspēka daļām katastrofāli trūka degvielas rezervju, jo daudzas degvielas tika sabombardētas. Jāņem vērā arī tas, ka Vācija bija zaudējusi daudzas svarīgas naftas atradnes.

Berlīnes ieņemšanas operāciju realizēja mēneša laikā, no 1945. gada 16. aprīļa līdz 9. maijam. Tās bija ļoti sīvas cīņas un tajās piedalījās gan berlīnieši, gan vācu regulārā armija. Gandrīz visi vācu tanki degvielas trūkuma dēļ Berlīnes pievārtē tika ierakti zemē, lai tos nebūtu tik viegli sašaut. Šajās kaujās piedalījās atsevišķas latviešu 15. divīzijas vienības. Kad krievi bija jau nonākuši pie pašas Berlīnes un lauzās tajā iekšā, tos sagaidīja nežēlīga, kara materiālus nežēlojoša uguns. Cīņas risinājās par katru ielu, māju. Padomju Savienība karaspēku kaujās virzīja tāpat  kā visā iepriekšējā kara gaitā, absolūti nežēlojot ne dzīvo, ne arī kaujas tehniku, tādēļ arī krievu tanki kļuva par tiešiem un ideāliem mērķiem vācu karotājiem ar prettanku granātām un “tanku dūrēm” (“tanku dūre”– labs vācu izgudrojums, kas nevis izspridzina, bet ar liela karstuma palīdzību izkausē tankā milzīgu caurumu, kā rezultātā tanks vairs nav lietojams). Krievi nežēloja lielgabalu lādiņus un šāva uz jebkuru māju, kur vien sastapa mazāko pretestību. Berlīnes sievietes dzīvoja vienās bailēs no “Eiropas atbrīvotājiem”, kas šīs sievietes izvaroja. Vācija parakstīja kapitulācijas aktu.

Arī Kurzemes cietoksnī notika tikpat sīvas cīņas, kuras norima 1945. gadā 8. maijā. Šo Latvijas daļu PSRS armija nespēja ilgi ieņemt, jo tās aizstāvji pretī turējās dzelžaini un nesalaužami – līdz pēdējam vīram. Latviešu vīri Kurzemē  nemaz nezināja, ka tur, otrā frontes pusē, bija viņu tautieši. Pēc kara pāri palikušās latviešu leģiona vienības sagāja mežos un veselus desmit gadus sīvi pretojās noziedzīgajai sarkanā terora varai, nošaujot daudzus poļitrukus un komunistus. Tomēr iespējams, ka ir bijuši gadījumi, kad partizāni ir aizskāruši nevainīgus cilvēkus.

Man nepatīk tas, ka šodien daudzi cilvēki nezinot faktus, sāk nepamatoti domāt par latviešu kā slepkavu armiju. Tas laikam iegalvots sociālisma laikā – visa latviešu leģiona darbība ir bijusi fašistiska. Patiesību nezina arī daudzi jaunieši. Jā, bija izņēmums – bēdīgi slavenā “Arāja komanda un atsevišķi latviešu vīri, kas, pakalpīgi pakļaujoties vācu virspavēlniecībai, fanātiski slepkavoja cilvēkus. Par “Arāja komandas” zvēriskajām slepkavībām klīda leģendas pat vācu armijā. Šī grupa bija apmēram 1000 vīru liela, bet tam nav pamata, lai saukātu latviešu leģionārus par fašistiem, viņus leģionā iesauca pret brīvu gribu.

Arī latviešiem Padomju Savienības armijas rindās rūpēja Latvijas liktenis, viņi bija pakļauti un viņus viltoti mēģināja uzmundrināt ar Latvijas himnas atskaņošanu Maskavas radio. Jebkādi mēģinājumi “iepotēt” PSRS ideoloģiju bija neveiksmīgi. Arī šie latvieši loloja sapni par neatkarīgu Latviju.

 Otrā pasaules kara rezumējums.

Vācieši kara sākumā guva uzvaras tāpēc, ka: 1)vācu armija uzbrukumu sāka pirmā, uzbrūkot negaidīti; 2) vācieši Viduseiropā pa ne pārāk sliktiem ceļiem ātri tika uz priekšu; 3) miljoniem PSRS saražotās topogrāfiskās kartes tika bēgot sadedzinātas vai nonāca vācu īpašumā; 5)1. pasaules karā pieredzējušie vācu ģenerāļi ļoti organizēti un ar graujošu ātrumu virzīja vērmahtu uz priekšu.

Vācijas fīreram piemita viena vienīga viņam liktenīga īpašība – lielummānija. Viņš neapjēdza lietas nopietnību – karš ar gandrīz vai visu pasauli. Viņš pārrēķinājās, karodams Āfrikā, Rietumeiropā un Austrumeiropā. Viņš laikam negribēja saprast to, ka PSRS Vāciju varēja sagraut ar savām neizsmeļamajām tanku, lielgabalu, lidmašīnu rezervēm, kādas Hitleram nebija kara sākumā ne beigās. Hitlers taču labi zināja, ka Krievijai palīdzēja ASV ar “lendlīzi”(AVS palīdzība tās sabiedrotajiem otrā pasaules kara laikā), kuras piegādātais ieroču, kara tehnikas, pārtikas saturs visā otrā pasaules kara laikā, sākot jau no 1941. gada, bija lielākais, kas tika atvēlēts Krievijai no pārējām 38 valstīm, kurām palīdzēja ASV. Pēc kara PSRS, protams, vajadzēja atdot kara laikā piegādāto kara materiālu daudzumu. “Jaunās Eiropas” idiotiskā plāna īstenošana bija absolūti nereāla, tā īstenošanai Hitleram vajadzētu neiedomājami lielu karaspēku, par kādu viņš varēja vienīgi sapņot. Par pašu lielāko Hitlera un viņa piekritēju noziegumu uzskata ebreju masveida slaktiņus, kuros visās Eiropas malās koncentrācijas nometnēs un citur tika nogalināti ap 7000000 ebreju. Hitlers bija nolēmis analogi rīkoties ar visām Austrumeiropas tautām, ieskaitot latviešus, igauņus un īpaši lietuviešus, pret kuriem Vācijas fīreram bija liels naids.

Kas neizdevās Hitleram, to paveica Staļins. Masu deportācijas notika ne tikai Baltijā, bet arī Ukrainā un citur, viss notika ātri un bez liekas vilcināšanās. Intensīvās deportācijas notika arī pēc kara un beidzās ap to laiku, kad nomira Staļins (1953. gads), bet tās vēl turpinājās.

Ja mēģina salīdzināt vācu un PSRS dzīvā spēka zaudējumus, tad viena lieta ir skaidra – PSRS ģenerāļi, izņemot dažus talantīgus karavadoņus (Žukovs, Timošenko), bija nemākulīgi karotāji, kas svieda kaujās milzīgas cilvēku masas, absolūti nerūpējoties par viņu izdzīvošanu. PSRS atkāpās kara sākumā arī tāpēc, ka tā Staļina tīrīšanas akcijās bija iznīcinājusi daudzus, ļoti labus virsniekus. Būtībā PSRS varēja zaudēt karu Vācijai, ja tai nebūtu palīdzējusi ASV. Krievijas armija bija bez nepieciešamās kaujas pieredzes kara sākumā, kaut gan tai bija pasaulē labākā kara tehnika. Padomju Savienības dzīvā spēka zaudējumi, ieskaitot pašu iznīcinātās krievu kareivju masas, bija vairāk kā 30000000. Turpretim vācu zaudējumi bija 8333900 kritušie, ievainotie, kā arī 5000000 gūstekņu.

“Atbrīvodams” Eiropu Staļins gribēja atjaunot plānu par uzbrukumu Eiropai. Tas viņam neizdevās, jo 1944. gada jūnijā PSRS sabiedrotie, sadragājot Vācu Ziemeļu aizsardzības valni, izcēla Normandijā lielu karaspēku, kas apstādināja Padomju Savienības armijas invāziju Eiropā. Šajā operācijā (“Overlords”) piedalījās Amerikas Kanādas, Austrālijas un Anglijas karaspēka daļas – kopā 2876000 cilvēku, 6939  kuģi, 6000 tanku , 11000 lidmašīnu. Normandijas operācijā krita 73000 Amerikas kareivju, 49000 angļu un kanādiešu.

1943. gada oktobrī Rūzvelts sacīja savam ārlietu ministram: “Ne Anglija, ne mēs neiesim cīnīties ar krieviem par Baltijas valstīm.” Patiešām, ar otrreizēju PSRS karaspēka ienākšanu Latvijā sākās Latvijas ilgais, 50 gadu garais, Golgātas ceļš, kas prasīja daudz upurus.