NORDEĶU MUIŽAS VĒSTURISKAIS APRAKSTS.

Daugavas kreisā krasta zemes kādreiz tika dēvētas par Babatas zemēm- nosaukums cēlies no Babītes ezera. Rīgas novada zemes 13. gadsimtā drīkstēja izmantot jebkurš pilsētas iedzīvotājs. Rīgas pilsēta paturēja pār šīm zemēm vienīgi virsīpašnieka tiesības. Sākot ar 14. - 16. gadsimtu šīs zemes drīkstēja izmantot vienīgi Rīgas rātes locekļi, par ko Rīgas rātes kasē maksāja t.s. aizsardzības cenu. Pilsētnieku zemes īpašumi šajā laikā veidojās kā pļavas, apstrādāta aramzeme un dārzi.

Bez parastā zemes izmantošanas veida plašā apkārtnē ārpus Rīgas izveidojās vēl cits zemes izmantošanas veids- nelielas muižiņas, kas bija vienas no pirmajām muižām Latvijā. Rakstu liecības saglabājušās kopš 14. gadsimta. Līdz 17. gadsimtam tās pakāpeniski nonāca Rīgas pilsētas un tās pārvaldes- Rīgas rātes locekļu īpašumā.

Muižiņās ierīkoja nelielas saimniecības un turīgākās rīdzinieku ģimenes tur apmetās vasaras atpūtai. Muižiņu nosaukumi bieži mainījušies. Tā Nordeķu muiža saukusies par Fridriha, Fogela, Grāves un Reima muižu- atkarībā no īpašnieka vārda.

Muižiņa atradusies ļoti izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī- liela satiksmes ceļa malā, kas sākās pie Iļģuciema pārceltuves, gāja gar muižiņu, tālāk- līdz Lielupes pārceltuvei pie Buļļciema un pieslēdzās Slokas, Tukuma ceļam.

Buļļciema pārceltuve ilgu laiku bija vienīgā, pa kuru no Rīgas varēja nokļūt Kurzemes pusē. Jau 17. gadsimtā bija noteikts, ka ikvienam, kas veda labību un lauksaimniecības preces no Kurzemes uz Bolderāju un otrādi, atļāva izmantot tikai šo ceļu. Ierīkot blakusceļu bija singri aizliegts, jo tas mazinātu Buļļciema pārceltuves ienākumus.

Buļļu muiža kā reducēta muiža piederēja Zviedrijas kronim, kas vēlāk to ieķīlāja virssoģim Hermanim Vitem fon Nordekam. Viņa dzimtas pārstāvei Elizabetai fon Nordekai tā piederēja vēl 1769. gadā.

Buļļu muižas ceļš savu nozīmi nezaudēja arī pēc plostu tilta uzcelšanas 1714. gadā. Šajā laikā Pārdaugavas teritorija kļuva vairākapdzīvota.

Senākās ziņas par Nordeķu muižu ir saglabājušās J.K.Broces rakstos un zīmējumos.

Ir zināms, ka zviedru karapulki 1576. gadā Nordeķu muižu nodedzinājuši. Tajā laikā gan tā saucās par Korta Grāvena muižu.

17. gadsimtā zviedru varas laikā muižiņa piederēja Rīgas rātes loceklim Hermanim Vitem. Viņa tēvs - Johans Vite, bija studējis Liedenē un septiņus gadus pārstāvēja Rīgu Zviedrijas karaļa galmā. Kopš 1648. gada viņš vāca materiālus par Rīgas vēsturi. Tuvās saites ar Zviedrijas galmu iespaidoja viņa dēla karjeru, kas darbojās Rīgas rātē. No Zviedrijas kroņa viņa īpašumā nonāca Buļļu muiža. Karalis Kārlis XII Hermani Viti 1698. gadā iecēla dižciltīgo kārtā un piešķīra fon Nordeka vārdu.

Ziemeļu kara laikā - 1710. gadā, muižas īpašnieks Vite fon Nordeks mirst ar mēri. Ir saglabājušās liecības no laika, kad nomirst arī Elizabete fon Nordeka un muiža tiek aprakstīta. Muižā atradušās 8 celtnes- dzīvojamā ēka ar ērberģi, kur dzīvojuši saimes ļaudis. Šādas ēkas minētas vēl 19. gadsimtā, kas raksturo apbūves tradīcijas. No saimniecības ēkām muižā bijusi kūts ar zirgu stalli, klēts, ledus pagrabs, rija un divi krogi bez stadulām. Interesants ir krogu apraksts, kur teikts, ka krogū bijis  viens galds un divi soli, divi alus kausi un divas degvīna glāzes. Līdzīgi aprakstīti priekšmeti, kas atradušies dzīvojamā ēkā- astoņas lādes, spogulis stikla ietvarā, divi izvelkamie apaļie galdi, divi četrstūraini galdi, pieci krēsli, deviņi ar ādu pārvilkti krēsli, sienas pulkstenis, ozolkoka skapis, viena gulta, šūpulis un klavieres. Telpas tika apgaismotas ar misiņa svečturiem.

Eiropā šajā laikā nāca modē dažādu kolekciju veidošana. Tā Nordeķos bija savākta bagāta alvas, svina un metāla medaļu kolekcija. Tāpat šeit atradās arī ārstniecības augu un ziedu herbāriju kolekcija.

Vienīgās ziņas par parku šajā laika posmā ir saglabājušās no 1713. gada, kad Jāņa baznīcas grāmatā ir pieminēts Nordeķos strādājošais latviešu izcelsmes dārznieks Juris Ozoliņš.

1769. gadā Nordeķus ieķīlāja un piedāvāja pārdošanai. Turpmāk muiža bieži mainīja savus īpašniekus.

1783. gadā  to ar tai piegulošajām teritorijām un saimniecības ēkām nopirka Ludvigs Grāve. Nordeķos viņa laikā ceļa malā uzceļ kūti (nojaukta 1968. gadā ).

1792. gadā muižu ieķīlā teoloģijas kandidātam Johanam Fogelam. 1798. gadā tā pāriet viņa īpašumā. Tajā laikā muižā dzīvojuši brīvi ļaudis - vācieši un latvieši, kas galvenokārt strādājuši dārzu saimniecībā vai kā algāži.

1797. gadā muižā bijušas piecas celtnes. Darbojās arī papīrdzirnavas, kuras ierīkoja Fogels. Šīs dzirnavas darbojās līdz 1808. gadam, kad ar savu primitīvo iekārtu vairs nespēja konkurēt ar jaunuzceltajām dzirnavām. Par šo manufaktūru joprojām atgādina ūdens baseins. Vēlākos gados Nordeķu muižu izmanto lauksaimniecībai un kā atpūtas vietu.

1851. gadā Fogels aizņemas naudu no pilsētas rātes, lai veiktu muižas labošanu un labiekārtošanu. 80 gadu laikā muižā uzskaitītas septiņpadsmit lielākas un mazākas celtnes. 

1851. gadā sastādītajā ēku sarakstā minētas sekojošas celtnes;

1.                   Dzīvojamā ēka ar 10 logiem, diviem dūmeņiem un kārniņu jumtu;

2.                   Ēka ar 7 logiem, vienu dūmeni un kārniņu jumtu;

3.                   Zaļā krāsā krāsota ēka ar 12 logiem, diviem dūmeņiem, kārniņu jumtu;

4.                   Piecas saimniecības ēkas - lopu kūts, ratnīca, govju kūts, zirgu stallis, klēts;

5.                   Labi saglabājusies ēka ar 12 logiem, vienu dūmeni, pēc holandiešu parauga celtu kārniņu jumtu un velvētiem pagrabiem;

6.                   Saimniecības ēkas- ledus pagrabs, siena šķūnis, ratnīca ar piebūvēm un ērberģis ceļotāju pārnakšņošanai. Ēku jumti bijuši no salmiem;

7.                   Fabrikas ēka ar piebūvi, kas minēta jau 18. gadsimtā;

8.                   Divas krogus ēkas ar salmu jumtiem un stadulām (viens krogs atradies Slokas ielas, otrs- Buļļu ielas malā).

1851. gada inventarizācijā bez celtnēm uzrādīts liels augļu dārzs ar augļu kokiem un teritorijai  pieguļošs parks. Katrs koks liels vai mazs ticis saudzēts: par katru nocirstu koku bijis jāmaksā 10 sudraba rubļu. Minēts arī sakņu dārzs un tam blakus- kokaudzētava. Pēc inventarizācijas datiem parkā bijis 41 sols, 3 šūpuļsoli un kāpnes sarkanā krāsā. Nekādas dārza celtnes nav minētas.

No 1852. gada uzskaitījuma redzams, ka muižā bija 5 dzīvojamās ēkas, 2 krogi un 10 saimniecības ēkas. Arī istabu iekārtojums kļuvis bagātāks, nākušas klāt mēbeles, kas agrāk bija mazpazīstamas.Tagad dzīvojamās ēkās atradās 10 skapji, bija arī 19. gs. raksturīgais stūra skapis ar stikla durvīm, 2 ar ādu pārvilkti zofā, dīvāns, 63 krēsli, vairāki galdi t.sk. ēdamgaldi ar bronzas rotājumiem, kumodes no mahagonijas koka. Apgaismošanai izmantoja vecas stikla lustras.

1857. gadā Nordeķu muiža tiek pārdota arendatoram Blūmenbaham. Muiža šajā laikā sāk veidoties par nozīmīgu dārzniecību.

1866. gadā muižu manto īpašnieka meita, kas apprecas ar Jūliju Reimu - Rīgas dārznieka Konstantīna Reima radinieku. Muiža tiem piederēja līdz 1940. gadam.

1899. gadā uzceļ vairākas mūra siltumnīcas un saimniecības ēkas. 1902. gadā dzīvojamai ēkai izveidoja mūra piebūvi, bet 1909. gadā uzceļ koka ūdenstorni. Ļoti īpatnēja ir neliela būve kādreizējās siltumnīcas galā, kas uzcelta pēc arhitekta Pīranga projekta un atgādina dārza mājas ārējo veidolu.

Līdz mūsdienām no kādreizējā ēku kompleksa ir saglabājušās tikai 3 celtnes, siltumnīca un parks.

Izmainījusies arī Buļļu ielas trase: pievirzīta ļoti tuvu ēkām. Rezultātā 1968. gadā tika nojauktas vairākas ēkas, kas būtiski ietekmēja Nordeķu muižas ansambli.