Jaunlatvieši

L

atviešu nacionālisma kustības aizsācējus parasti dēvē par jaunlatviešiem. Izcilākie jaunlatvieši bija Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns.

Jūras izsmelšanas biedrība. Par jaunlatviešu kustības aizsācēju var uzskatīt lauku māju rentnieka dēlu Krišjāni Valdemāru. 19. gadsimta četrdesmitajos gados viņš Ēdolē izveidoja pirmo latviešu kultūras biedrību, kas saucās Baltijas jūras izsmelšanas biedrība. Tā tika radīta, lai izglītotu vietējos jauniešus, taču tās statūti bija uzrakstīti humoristiskā garā. Valdemārs izveidoja pirmo latviešu publisko bibliotēku un kori. Vērodams muižnieku un zemnieku attiecības, Valdemārs nonāca pie domas, ka latviešu zemniekiem traucē zemais izglītības līmenis un likumu nezināšana. Viņš nolēma turpināt savu izglītību. Tā kā vietējais muižnieks tam pretojās un bez ieteikuma ģimnāzijā iestāties nevarēja, Valdemārs devās pie Baltijas ģenerālgubernatora un panāca viņa atbalstu. 24 gadu vecumā Valdemārs iestājas Liepājas ģimnāzijā. To pabeidzis, viņš devās studēt uz Tērbatu.

Tērbatas studentu pulciņš. Šajā laikā Tērbatā jau darbojās daudzi izglītoti latvieši, taču viņi kaunējās no savas tautības un runāja vācu valodā. Lai veicinātu šo cilvēku nacionālo pašapziņu, Valdemārs pie savām durvīm pielika uzrakstu "Latvietis". Viņam izdevās sapulcināt ap sevi līdzīgi domājošus jauniešus. Ievērojamākie bija Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Studiju laikā visi trīs aktīvi rakstīja latviešu valodā iznākošajām avīzēm, īpaši Mājas Viesim. Valdemārs studēja tautsaimniecību un valodniecību. Viņš uzskatīja, ka latviešiem jāiemācās prasmīgi saimniekot un jākļūst turīgiem. Jāmeklē ceļš, kā palielināt savus ienākumus. Viņš uzskatīja, ka latvieši var gūt lielu peļņu, dodoties jūrā. Krišjānis Barons bija Struteles muižas vagara dēls un muižas rentnieka audžudēls. Tērbatā viņš studēja matemātiku un astronomiju. Barons centās saviem tautiešiem skaidrot dažādas dabas zinības. Juris Alunāns bija turīga latvieša dēls, kura vecāki nomāja Jaunkalsnavas muižu. Viņš studēja gan tautsaimniecību, gan valodas. Kad Baltijas vācieši apgalvoja, ka latviešu valoda ir pārāk nabadzīga, lai tajā tulkotu pasaules literatūras izcilākos darbus, Juris Alunāns uzrakstīja  krājumu Dziesmiņas. Tajā bija daži paša Alunāna dzejoļi, bet pārsvarā izcilu pasaules dzejnieku darbu tulkojumi. Jaunlatviešu raksti saniknoja Baltijas vāciešus. Viņu darbus aizliedza publicēt laikrakstā Mājas Viesis.

Pēterburgas avīzes. Nākamo reizi jaunlatvieši satikās Pēterburgā, kur Valdemārs pēc studijām bija ieguvis augstu ierēdņa amatu.

Rakstus par jūrniecību Krišjānis Valdemārs bija publicējis arī Krievijas presē. Tolaik krievu valdība asi pārdzīvoja zaudējumu Krimas karā un centās modernizēt valsti, tajā skaitā arī floti. Valdemārs izvirzīja ideju, ka par jūrniekiem varētu kļūt vietējo tautu pārstāvji, arī zemnieki. Šī doma ieinteresēja cara radinieku, lielkņazu Konstantīnu. Līdz ar to Valdemārs ieguva krievu ierēdņu vidū lielu ietekmi. Viņam izdevās panākt, ka 1864. gadā Ainažos tika izveidota pirmā jūrskola zemnieku bērniem. Šādas skolas atvēra arī citur Latvijā un Krievijā. Izmantojot savu ietekmi, Valdemārs nodibināja laikrakstu Pēterburgas Avīzes. Tas iznāca Pēterburgā un līdz ar to bija neatkarīgs no vācu baroniem. Ap Pēterburgas Avīzēm sāka pulcēties jaunlatviešu ideju atbalstītāji, kas nevarēja brīvi darboties Latvijā. Pirmais numurs iznāca 1862. gadā. Redaktori bija Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Pēterburgas avīzēs jaunlatvieši turpināja izglītot latviešus, bet satīriskajā pielikumā "Zobugals" viņi izsmēja atpalikušos vācu muižniekus un mācītājus, kurus devēja par bizmaņiem (nosaukums radies no tā, ka daudzi muižnieki un mācītāji bija saglabājuši 18.gs tradīciju nēsāt bizes). Pēterburgas Avīzes izraisīja tik lielu naidu vācu muižniekos, ka pēc nepilniem trijiem gadiem tās aizliedza. Pēc šiem notikumiem jaunlatvieši izklīda pa Krieviju. Alunāns drīz vien mira, Valdemārs turpināja  veicināt jūrniecības attīstību, bet Krišjānis Barons dzīvoja un strādāja par mājskolotāju Krievijas muižās. Mūža otrajā pusē viņš sāka vākt un kārtot latviešu tautasdziesmas.

Atis Kronvalds. Jaunlatviešu darba turpinātājs bija Atis Kronvalds. Viņu, māju rentnieka dēlu, par savu audžu dēlu bija pieņēmis kāds vācu mācītājs. Līdz ar to Kronvalds varēja izglītoties Berlīnē. Pēc tam viņš strādāja skolotāju seminārā Tērbatā. Kronvaldu interesēja pedagoģija un valodas. Viņš rīkoja latviešu literāros vakarus. Viņš ieteica latviešiem atteikties no daudziem aizgūtiem vārdiem un to vietā radīja latviešu vārdus. Viņš ieviesa Tādus vārdus kā cietoksnis, dzeja, dziedonis, glezna, līdzeklis, loma, vēstule, vēsture un citus. No Kronvalda literārajiem vakariem pamazām izauga latviešu studentu apvienība "Lettonia". Meklējot apvienībai ģerboni, students -vēsturnieks Grīnbergu Jānis Atskaņu hronikā atrada ziņas , ka latgaļiem esot bijis sarkanbaltsarkans karogs . To sāka lietot jaunā studentu apvienība un vēlāk - visa latviešu tauta.

Latviešu biedrības.

Jaunlatvieši bija tikai neliela kopa ar vienotiem uzskatiem. Bet 60-tajos gados izglītotie latvieši nolēma, ka ir nepieciešams izveidot biedrības, kuras apvienotu visus izglītotos latviešus. Dažādās Latvijas pilsētās pamazām sāka veidoties latviešu biedrības. Pirmo latviešu biedrību 1868. gadā Rīgā izveidoja ierēdnis un tautsaimnieks Bernhards  Dīriķis kopā ar pirmo latviešu arhitektu Jāni Baumani un rūpnieku Rihardu Tomsonu. Tās karogā bija rakstīts  “ Stāvi stipri, strādā droši!” Šajā biedrībā darbojās vairākas komisijas. Katra bija veltīta kādai nozarei. Biedrība izdeva laikrakstu Baltijas Vēstnesis, pirmo Latvijas mūzikas žurnālu. Ādolfa Alunāna vadībā te darbojās pirmais latviešu teātris. 1873. gadā biedrība noorganizēja pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus. Šiem svētkiem Baumaņu Kārlis uzrakstīja dziesmu “Dievs, svētī Baltiju!”, kas vēlāk ar nosaukumu “Dievs, svētī Latviju!” kļuva par latviešu tautas himnu. Lai latvieši apgūtu savu kultūru un citu tautu sasniegumus, rīkoja svētdienas skolas. Biedrībā darbojās arī zinātnes komisijas. Tās veica pētījumus par Latvijas senatni, folkloru un sāka vākt materiālus Latvijas vēstures muzejam, pētīja latviešu valodu. Latviešu biedrības sāka veidoties arī citās pilsētās – Jelgavā, Ventspilī un citur.

Nacionālisms Latgalē.

Ļoti grūts stāvoklis bija izveidojies Latgalē. Pēc 1863. gadā notikušajiem poļu muižnieku nemieriem Latgalē aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem. To sauca par drukas aizliegumu. Tā kā latgaļi izmantoja tieši šo alfabētu, latgaliešu literatūrai nebija iespēju attīstīties. Tomēr latgalieši nepadevās un, tāpat kā Vidzemē brāļu draudžu laikā, te sāka veidoties rokrakstu grāmatas. Izcilākie nacionālisma laika rakstnieki bija Pīters Miglinīks  un Andrīvs Jūrdžs. Miglinīks rakstīja dzejoļus, kuros asi vērsās pret dažādām netaisnībām. Par piedalīšanos zemnieku nemieros viņu pat apcietināja. Miglinīka darbi ir saglabājušies cita autora norakstos. Andrīvs Jūrdžs sacerēja garīgas dziesmas un pasakas. Viņš pierakstīja arī citu autoru darbus un tulkoja. Jūrdžs izglītību bija ieguvis pašmācībā un strādāja vakaros pēc darba dienas. Viņa sacerējumi ir saglabājušies 15 rokrakstu sējumos. Dažiem ir pat 1000 lappušu. Tikai 1904. gadā latgalieši atkal varēja iespiest grāmatas savā dzimtajā valodā. Līdz šim laikam Latgales iedzīvotājus dēvēja par inflantiešiem. Žurnālists Francis Kemps ieteica turpmāk tos dēvēt par latgaliešiem un Inflantiju - par Latgali. Viņš lika pamatus arī latgaliešu literārajai valodai. Grāmatas latgaliešu valodā izdod līdz pat mūsu dienām. No vienas puses, tas veicināja latgaliešu kultūras attīstību, bet no otras puses - tomēr nošķīra Latgali no pārējās Latvijas.

Nacionālistu uzskati

Nacionālistu ideāls bija strādīgs cilvēks, kas tiecas pēc izglītības, ir ieguvis noteiktu stāvokli sabiedrībā un darbojas savas tautas labā. Gan Krišjānis Valdemārs, gan lielākā daļa latviešu biedrību pārstāvji domāja, ka latviešiem ir jāizmanto savas spējas, lai iekarotu augstāku stāvokli Krievijas sabiedrībā. Pēc nacionālistu domām, nostiprinājušies saimnieciski, latvieši iegūs arī lielāku politisko varu. Latviešiem var palīdzēt gan viņu strādīgums, gan talanti un galvenais - laba izglītība. Ar avīžu un žurnālu starpniecību nacionālisti centās iepazīstināt tautu ar visu jaunāko, kas var noderēt saimniecības vadīšanai. Par galveno pretinieku latvieši uzskatīja Baltijas vāciešus. Pēc nacionālistu domām, latviešiem nebūtu jāvēršas pret Krievijas impēriju. Šādu uzskatu izplatīšanos veicināja arī tas, ka Krievijas valdība izmatoja jaunlatviešu kustību, lai vērstos pret lielu Baltijas vāciešu ietekmi. Daudzi cerēja, ka, ieņemot arvien nozīmīgāku lomu Krievijas impērijas dzīvē, latvieši varētu panākt autonomiju - apvienot savu zemi kādā vienotā guberņā, kurā tiem būtu tiesības brīvi attīstīt savu kultūru un valodu. Protams šī guberņa paliktu Krievijas sastāvā. Nacionālisti vairījās no bruņotas cīņas, vai asām attiecībām ar varas iestādēm, jo viņi bija turīgi un domāja par savu mantu.

Nacionālisma nozīme

Nacionālistu kustības rezultātā latvieši sāka darboties visās dzīves jomās un kļuva par bīstamiem konkurentiem gan Baltijas vāciešiem, gan krieviem. Nacionālistu laikmetu bieži dēvē par atmodas laikmetu.

Pārmaiņas kultūrā. Līdz nacionālisma laikmetam grāmatas latviešiem galvenokārt rakstīja vācieši. Tagad vadošo lomu ieguva latviešu rakstnieki. Sākumā viņi romantisma garā jūsmoja par tautas pagātni. Dzejoļus par senajiem dieviem un varoņiem rakstīja Auseklis. Andrejs Pumpurs, izmantojot teikas, uzrakstīja plašu dzejojumu jeb eposu Lāčplēsis. Vēlāk rakstnieki pievērsās ikdienas dzīvei un rakstīja reālisma manierē. Brāļi Matīss un Reinis Kaudzītes uzrakstīja pirmo reālistisko romānu latviešu valodā Mērnieku laiki. Viņi ticami attēloja zemnieku dzīvi divos lauku pagastos. Pirmie latviešu profesionālie mākslinieki mācījās Krievijā. Tie bija Kārlis Hūns un Jūlijs Feders. Abi ieguva pat akadēmiķa grādus. Abi viņi strādāja romantisma manierē, attēloja vēsturiskus notikumus un iedvesmojošas dabas ainas. Vēlāk arī glezniecībā sākās reālisma laikmets. To aizsāka Jānis Rozentāls, kas arī attēloja cilvēkus ikdienas gaitās. Pirmie latviešu komponisti pielāgoja koriem savāktās tautas dziesmas. Jurjānu Andrejs, izmantojot tautas mūziku, radīja pirmos latviešu simfoniskos skaņdarbus.

Pārmaiņas saimniecībā un politikā. Plašāk nekā agrāk latvieši piedalījās saimnieciskajā dzīvē. Savās biedrībās tie apsprieda jaunākos saimniekošanas paņēmienus. Vēlāk turīgie uzņēmēji apvienoja savus naudas līdzekļus un sāka veidot kopīgus uzņēmumus. Saimniecības attīstību kavēja tas, ka biedrību un apvienību veidošanai bija nepieciešama cara ierēdņa atļauja. Juzdami latviešu konkurenci, vācieši un krievi vilcinājās šādas atļaujas izsniegt. Savās sanāksmēs latviešu nacionālisti apsprieda arī politiskus jautājumus. Gandrīz visi bija liberālisma piekritēji un uzskatīja, ka saimniecību valstī nav jāierobežo. Daži atbalstīja ideju par to, ka Krievijā ir jāveido tikai vēlētas pārvaldes iestādes. Šo uzskatu paudējus sauca par demokrātiem. Vēl citi runāja par to, ka Krievijā jāveido republiku. Viņus sauca par republikāņiem. Šajās diskusijās un biedrību sanāksmēs pamazām veidojās pamats latviešu politiskajām partijām.

Smags trieciens nacionālismam

1882. gadā atentātā tika nogalināts Krievijas cars un daudzu reformu aizsācējs Aleksandrs II. Viņa vietā tronī nāca Aleksandrs III, kurš nolēma pārtraukt reformas un nostiprināt Krieviju ar dažādiem piespiedu paņēmieniem. Viņš uzskatīja, ka pakļautajām tautām nav jāattīsta sava kultūra, bet gan jāsaplūst ar krieviem. Šādiem uzskatiem piekrita arī krievu nacionālisti. Krievijā bija izveidojušās divas nacionālistu kustības - rietumnieki un slavofili. Rietumnieki uzskatīja, ka Krievija var izmantot Rietumeiropas pieredzi, turpretī slavofili domāja, ka valstij jāattīstās pēc saviem tikai Krievijai raksturīgiem likumiem. Savas valdīšanas sākumā cars nosūtīja uz Baltiju komisiju Nikolaja Manaseina vadībā. Komisijas uzdevums bija iepazīties ar pārvaldes iestāžu darbu. To sauca par Manaseina revīziju. Manaseins bija slavofilu uzskatu piekritējs. Latvijas nacionālisti, cerēdami, ka Krievijas valdība atbalstīs viņu centienus, mudināja latviešus iesniegt šai komisijai savas sūdzības. Manaseins saņēma vairāk nekā 20 000 iesniegumu. Rīgas Latviešu biedrība iesniedza savu reformu projektu. Tas paredzēja, ka latviešu zemes jāapvieno vienā guberņā, muižnieku landtāgu vietā jāizveido pašpārvalde, kurā piedalītos visi iedzīvotāji, un skolās jāievieš latviešu valoda. Atgriezies Pēterburgā, Manaseins ziņoja, ka Baltijas pārvaldes iestādes ir ļoti nepilnīgas, turklāt šeit netiek lietota krievu valoda. Šī ziņojuma rezultātā Baltijā ieviesa tādas pašas pārvaldes iestādes kā Krievijā, tajā skaitā arī Krievijas policiju. Baltvāciešu vara tika nedaudz ierobežota, toties sākās pārkrievošanās laiks. Vissmagākais trieciens tika vērsts pret skolām. 1887. gadā visās skolās ar likumu ieviesa krievu valodu. Vienīgi ticības mācība notika latviešu valodā. Skolēniem krievu valodā bija jārunā pat starpbrīdī. Ja kāds skolēns bija atļāvies runāt latviski, viņam uzkāra kauna plāksnīti "Govoril po latišski"(Runāja latviski). Manaseina revīzija piespieda lielu daļu izglītoto latviešu mainīt savus uzskatus. Bija skaidrs, ka Krievijas impērijas valdība nevēlas latviešu tautas nostiprināšanos, līdz ar to daudzi izglītotie latvieši atteicās no nacionālistu izvirzītās domas, ka pārmaiņas iespējams panākt, izglītojoties un nostiprinoties saimnieciski. Viņi kļuva par radikālāku mācību piekritējiem, kas aicināja pat uz bruņotu cīņu.

Darbā izmantotā literatūra:

ü “Latvijas Vēsture”, Vilnis Purēns 1998.g., Izdevniecība “Raka”

ü Latviešu un cittautu literatūra, Rīga, Izdevniecība “Zvaigzne”, 1969