Rozes

Autors: Daiga Dambiniece

Saturs.

1.Ieteicamās rožu šķirnes.

2.Rozes izskats.

3.Pielietošana.

4.Rožu grupraksturojumi.

5.Rožu audzēšana.

6.Slimības.

7.Kaitēkļi.

                                                           Rozes – daudzgadīgi rožu dzimtas krāšņumaugi; dzeloņaini krūmi. Dzinumi stāvi, mazliet nokareni, ložņājoši. Lapas nepāri plūksnaini saliktas, ar pielapēm. Ziedi pa vienam vai skarainās ziedkopās. Auglis – riekstiņu kopauglis, oranžs, oranžsarkans vai gandrīz melns. Rozes ir ļoti polimorfiskas, tām ir daudz sugu hibrīdu. Latvijā introducētas apmēram 100, savvaļā aug 17 sugas. Pakalnos, krūmājos, ceļmalās, gar upju un ezeru krastiem sastopama potcelmu roze, ko var izmantot par rožu kultūršķirņu potcelmiem. Bieži sastopama ir arī maija jeb rudā roze, kuras augļus izmanto ārstniecībā. Ārstniecībā izmanto arī krokainās jeb rievaināsrozes un dažu citu kultivēto sugu augļus. Rožu augļi satur C, P, K vitamīnu, karotīnu, pektīnvielas. Rūpnieciski no rožu augļiem ražo vitamīnu koncentrātus, sīrupu, mājas apstākļos gatavo novārījumus, uzlējumu. Lieto profilaktiski un parzāļlīdzekli pret avitaminozēm, saaukstēšanās slimībām, arteriosklerozi. Rožu augļus izmanto arī pārtikā – gatavo kompotu, biezeni, ievārījumu. Rožu vainaglapu tēju tautas medicīnā lieto par žultsdzinēju līdzekli, tās izmanto arī parfimērijā krēmu, sejas ūdeņu aromatizēšanai, smaržu ražošanai. Reti sastopama, galvenokārt Latgalē, tūbainā roze (valsts aizsardzībā). Kā krāšņumaugus audzē savvaļas un introducētās sugas, to hibrīdus, šķirnes un formas. Rožu šķirnes iegūtas, savstarpēji krustojot savvaļas sugas, to hibrīdus, kultūrformas un šķirnes. Latvijā audzē ap 100 rožu šķirņu. Pirmās ziņas par rožu audzēšanu Latvijā attiecas uz 19.gs. sākumu. Pēc morfoloģiskām, bioloģiskām un saimnieciskām īpašībām rozes iedalagrupās no kurām Latvijā nozīmīgākās ir tējhibrīdu rozes, poliantrozes, floribundrozes, miniatūrrozes, stīgotājrozes, krūmrozes un parka rozes.  

               

Tējhibrīdu rozes.

Krūmi 30 – 90cm augsti, dažkārt stīgojoši. Ziedi (    9-15cm) pildīti, puspildīti uz ziedkāta pa vienam vai vairākiem, balti līdz tumšsarkani, arī vairākkrāsaini. Ziemā rūpīgi jāpiesedz. Audzē griezto ziedu ieguvei segtajās un āra platībās.

Poliantrozes.

Krūmi 25- 60cm augsti. Ziedi pildīti (   2-5cm), puspildīti, skarainās ziedkopās, balti sārti, sarkani, oranži. Audzē apstādījumos, arī kā podkultūru.

Floribundrozes.

Krūmi līdz 90cm augsti. Ziedi (    5-13cm) puspildīti, pildīti, retāk klaji, vairogveida ziedkopās. To krāsa daudzveidīga – balta līdz tumšsarkana; ziedi arī divkrāsaini.Audzē apstādījumos, kā podkultūru, ziedu griešanai segtajās un āra platībās.

Miniatūrrozes.

Krūmi līdz 30cm augsti, blīvi. Ziedi (  1,5-2,5cm) pildīti, puspildīti, ziedkopās vai pa vienam, košās krāsās. Audzē apstādījumos, kā podkultūru akmeņdārzos.

Stīgotājrozes.

Krūmi 1,5-5m augsti, noturīgi vai stīgojoši. Ziedu lielums, krāsa, pildījums, sakārtojums ziedkopās ļoti daudzveidīgs. Audzē galvenokārt vertikālajai apzaļumošanai.

Krūmrozes.

Krūmi 1,5-2m augsti, stipri zaroti. Ziedi dažāda lieluma un pildījuma, ziedkopās vai pa vienam, sarkani, sārti, dzelteni. Audzē apstādījumos.

Parka rozes.

Krūmi līdz 2,5m augsti. Ziedu lielums, pildījums, krāsa un sakārtojums daudzveidīgs. Apstādījumos audzē dzeloņaino rozi jeb maijrozīti, krokaino rozi jeb šo sugu šķirnes. Izveidotas 4 parka rožu šķirnes, kas ir dekoratīvsas, izturīgas pret slimībām, ziemo bez piesegšanas. Iegūti arī krokainās rozes hibrīdi ar palielinātu bioloģiski aktīvo vielu saturu augļos.

Rozes zied ilgstoši. Visagrāk sāk ziedēt parka rozes – jūnija sākumā, floribundrozes un miniatūrrozes – jūnija vidū, beigās, tējhibrīdu rozes, stīgotājrozes un krūmrozes – no jūnija beigām līdz jūlija sākumam, poliantrozes – no jūnija sākuma vai vidus un zied līdz salam.

Audzēšana.

         Rozes ir siltumprasīgi un gaismprasīgi augi, kam piemērota saulaina, atklāta vieta, kas pasargāta no stipriem Z un A vējiem, labi mēslota un kopta, pietiekami mitra, labi aerīta, dziļi (50-60cm) sastrādāta, vāji skāba augsne (pH 5,5-6,5). Stāda tā, lai rozes paspēj iesakņoties (parasti septembrī). Miniatūrrozes stāda 25-30cm, poliantrozes – 30-40cm, krūmrozes – 50-75cm, stīgotājrozes un parka rozes – 75- 150cm atstatumā. Pēc stādīšanas rozes aplej un augsni noklāj ar zemsegu, lai vasarā tā nesakarstu un saglabātos mitrums. Pamatmēslojumā dod sadalījušos kūtsmēslus vai kompostu (10-15kg/m ), minerālmēslus: vienkāršo superfosfātu (100-120g/m ), amonija sulfātu (30g/m ), kālijmagu (80-100g/m ). Papildmēslojumā (pavasarī) dod amonija sulfātu (līdz 40g/m ), kālijmagu (30-40g/m ). Var dot arī pilnmēslojumu (2-4 reizes līdz ziedēšanas sākumam) – uz 10l ūdens 20-30g mēslu. Pēc pirmās ziedēšanas skābā augsnē dod kalcija nitrātu, neitrālā augsnē – amonija sulfātu (20g/m ) un kālijmagu (20-25g/m ). Slāpekļa mēslus pēdējo reizi dodjūlija beigās – augusta sākumā. Rudenī rozes aprauš ar sausu augsni, kūdru, smiltīm vai zāģskaidām un nosedz ar skujām vai arī, kad augsne sasalusi 4-6cm dziļi, uzsedz jumta papi, polietalēna plēvi vai dēļu kastes; optimālā t  pieseguma zonā no –5 līdz –8 C. Pavasarī atsedz pakāpeniski, tulīt apgriež. Vispirms krūmus izretina, izgriež slimos, sausos, bojātos un vājos dzinumus. Spēcīgi augošās tējhibrīdu rozes, krūmrozes, stīgotājrozes un parka rozes apgriež maz, atstājot 50% viengadīgu dzinumu., lielāko daļu tējhibrīdu rozes, floribundrozes un spēcīgi augošās poliantrozes apgriež mēreni, atstāj 30-40% no dzinumu garuma. Visas zemu augošās rozes apgriež spēcīgi, atstāj 20% no dzinumu garuma. Šādi apgriež arī tad, ja stādam ir tikai 1-2 dzinumi, ja krūmi jāatjauno vai ja grib iegūt augstas kvalitātes ziedus uz gara kāta. Vasarā augsni irdina un ravē, laista pēc vajadzības. Segtajās platībās ziedēšanas laiku regulē, mainot stādīšanas laiku (aprīļa beigas – maija sākums). Stāda 9-14 augus uz 1m  gaišās, labi vēdināmās siltumnīcās. Optimālā gaisa t ir 15-18 C.

Slimības.

Postīgākās ir sēņu ierosinātās rožu slimības. Rožu miltrasa veido gaišpelēku, vēlāk brūnganu apsarmi uz visām auga daļām, tās deformējas, sārtojas. Slimību veicina nepietiekama augsnes aerācija, pārmērīgs mitrums un slāpekļa mēslojums. Rožu mizas brūnplankumainība ir postīga pavasarī pēc rožu atsegšanas. Uz dzinumiem veidojas izplūduši plankumi ar sārtu apmali, miza plaisā, dzinums virs bojājuma atmirst. Rožu lapu tumšplankumainība sevišķi postīga ir mitrā vasarā. Uz jauniem dzinumiem un lapām attīstās tumši plankumi ar starveidīgām malām. Slimās lapas ātri nobirst. Slimības ierosinātājs pārziemo uz dzinumiem. Rožu rūsa vasarā lapu apakšpusē veido sīkas, putošas, dzeltenas pustulas, vēlāk attīstās melni spilventiņi. Slimās lapas dzeltē un priekšlaikus nobirst, augi nīkuļo, dzinumi ir kropli. Rožu slimību apkarošanā galvenā nozīme ir pareizai agrotehnikai. Rudenī un pavasarī rozēm izgriež bojātos dzinumus un sadedzina līdz ar nobirušajām lapām. Svarīgi ir ievērot, lai laistot ūdens nenokļūtu uz lapām. Segtajās platībās miltrasas apkarošanai regulāri izdara sērošanu.

Kaitēkļi.

Parastā tīklērce, rožu cikāde un laputis sūc augu sulu no lapām. Sūkuma vietās lapās veidojas gaiši punkti, laukumi, tās dzeltē un priekšlaikus nobirstlaputis uz dzinumiem, lapām un ziedpumpuriem veido blīvas kolonijas, pārklāj lapas ar lipīgiem izdalījumiem. Invadētie augi attīstās vāji, dzinumi iekalst, ziedpumpuri un ziedi ir kropli. Tinēju kāpuri apgrauž un satīklo rožu lapas, pumpurus un ziedus, bet zāģlapseņu kāpuri apgrauž un skeletē lapas no apakšpuses, lielākās dzīslas atstājot. Rožu kaitēkļus apkaro augus augus apsmidzinot arattiecīgiem biopreperātiem un insiktoakaricīdiem.Segtajās platībās izlaiž kaitēkļu dabiskos ienaidniekus – plēsīgās ērces, pangodiņus, laputu lapsenes, mārītes, zeltactiņas, ziedmušas; ievēro pareizu agrotehniku, veic dezinfekciju un sērošanu.