S k a i d r ā s n a u d a s v e i d i

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu un kredīta katedra

Referāts

Naudas un kredīta teorijā

" S k a i d r ā s  n a u d a s  v e i d i "

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

1. kursa

1F3 grupas

students

Voldis Zlobins

studenta apl. No P 97012

Rīga 1997

S A T U R S

lpp.

Ievads .           .           .           .           .           .           .           .           .           .    3    

1. Metāla nauda          .           .           .           .           .           .           .           .           .    5

            1. 1. Cēlmetālu monētas          .           .           .           .           .           .           .    6

            1. 2. Krāsaino metālu monētas            .           .           .           .           .           .    8

            2. Papīra nauda           .           .           ..          .           .           .           .           .    9

            2. 1. Papīra naudas rašanās     .           .           .           .           .           .   10

            2. 2. Papīra naudas nepieciešamība un iespējamība    .           .           .   15                2. 3. Papīra naudas lietošanas vērtība un pirktspēja                       .           .   17

Referāta rezumējums  .           .           .           .           .           .           .           .   21

            Tēzes par papīra naudas rašanos         .           .           .           .           .   21

            Secinājumi par papīra naudas nepieciešamību            .           .           .   22

            Secinājumi par papīra naudas pastāvētspēju   .           .           .           .   22

Izmantotās literatūras un avotu saraksts         .           .           .           .           .   23   

I E V A D S

            "Nauda ir prece un, proti, būtisks līdzeklis vai manta, jo tā aizsargā bagātību no sastinguma, uztur to kustībā un veicina tās apgrozību. Ja Jūs zināt labāku maiņas līdzekli, lūdzu, taču tas atkal būs zināms naudas paveids."

Maksis Štirners

            Nauda (lat. val. pecunia; vāc. val. Geld; angļ. val. money, currency) ir:

            1)         valsts likumdošanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta vērtība;

            2)         prece, kuras specifiskā patēriņa vērtība ļauj tai būt par visu citu preču ekvivalentu un pildīt vērtības mēra, maiņas līdzekļu, maksāšanas līdzekļa un uzkrāšanas līdzekļa funkcijas (piem., zelts).

            Naudas sistēmas ekonomiskais pamats parasti ir zelts.

            Juridiskajā aspektā naudas sistēmu veido sava nacionālā nauda, kas valsts likumdošanas ceļā atzīta par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli iekšzemes darījumos. Ārvalstu naudas zīmes, kas ir apgrozībā kādas valsts iekšienē, būtībā nav nauda, bet prece.

            Monētas (lat. val. moneta; angļ. val. coin; vāc. val.; Munce) ir vēsturisks nosaukums, kas cēlies no dievietes Junonas Monētas (lat. val. Juno Moneta) monētu kaltuves tempļa Romā, kur pirmās metāla monētas kaltas jau pirms mūsu ēras.

            Mūsdienu izpratnē monētas ir metāla gabali, kuriem ir likumā noteiktā forma, svars un zīmogs, kā arī kausējuma sastāvs un nominālvērtības apzīmējums un kurām valsts piešķīrusi obligāta maksāšanas līdzekļa statusu apgrozībai iekšzemē.

            Papīrnauda (angļ. val. paper currency; vāc. val. Papiergeld; fr. val. papier monnaie) ir sevišķas vērtības zīmes, kurām valsts piešķīrusi obligāta maksāšanas līdzekļa statusu apgrozībai iekšzemē.

            Arī uz papīrnaudas var būt personu, dzīvnieku, priekšmetu vai rakstu zīmju attēli.

1. METĀLA NAUDA

            Neiedziļinoties vēsturē, kas bagāta ar naudas materiāla daudzveidību, var aprobežoties ar pēdējo simtgadi, salīdzinot naudas veidus mūsdienās ar tiem, kas apkalpoja tirgus ekonomiku 19. gadsimta nogalē.

1. 1. CĒLMETĀLU MONĒTAS

            Mūsdienās vienā vai otrā valstī tiek kaltas monētas no dārgmetāliem. Dienvidāfrikas Savienībā regulāri kaļ zelta monētas - krjugerenderus, kas sver tieši vienu trojas unci (1 Tr. oz) tīrā zelta.

            Anglijā laiž apgrozībā soverenus. Francija 1985. gadā par godu Emilam Zolā izlaida 100 franku sudraba monētu. Šajā gadā tāda pat sudraba monēta tika kalta par godu Marijai Kirī. Pēc gada Francijā kā brīvības simbols dienas gaismu ieraudzīja franka platīna monēta (tās svars - 20 g, raudze - 999).

            1993. gadā Latvijas Banka izlaida jubilejas latus, atzīmējot Latvijas brīvvalsts dibināšanas 75. gadadienu. 2 lati bija bronzas kaluma, 10 lati - sudraba, bet 100 lati - zelta kaluma. 1980. gadā PSRS par godu Maskavas olimpiādei izlaida apgrozībā 10 rubļu sudraba, 100 rubļu zelta un 150 rubļu platīna monētas. Šādu piemēru minēšanu varētu turpināt.

            Kam ir paredzētas šīs dārgmetālu monētas? Vai normālai apgrozībai tirgū, pirkšanas un pārdošanas aktiem? Pat tīri praktiski tas nebija iespējams, jo šo monētu skaits bija visai ierobežots. Kā piemēru var minēt Franciju, kur 1036. gadā izlaida tikai 9500 platīna monētas. Šo monētu faktiskā cena tirgū ievērojami pārsniedza nominālu, un tās bija domātas kā pievilcīgs gardums numismātiem un tiem, kas vēlējās krāt bagātību dārgmetālu monētu formā. Var droši apgalvot, ka šīs monētas nepildīja naudas pirmo funkciju un tāpēc par naudu, kas ir organiska trīs funkciju vienotība, nav uzskatāma. Runa ir par cēlmetāliem, kam tīri formāli ir naudas monētas forma.

            1. tabula formāli atspoguļo naudas veidu principiālās īpatnības pagājušā gadsimta beigās un mūsdienās.

1. tabula

Naudas veidi pasaulē 19. gs. pēdējā trešdaļā un 20. gs. pēdējā trešdaļā

________________________________________________________________

            19. gs. beigas                                                               20. gs. beigas

________________________________________________________________

1. Pilnvērtīgas sudraba                                                            1.         ----------

un zelta monētas

________________________________________________________________

2. Sīkā maiņas nauda                                                              2. Sīkā maiņas nauda

no krāsainiem metāliem                                                           no krāsainiem metāliem

________________________________________________________________

3. Papīra nauda kā                                                       3. Papīra nauda no

valsts kases zīmes,                                                                   dažāda materiāla (papīrs, ko emitē valsts kase                                                            krāsainie metāli)

________________________________________________________________

4. Bezskaidrā nauda                                                    4. Bezskaidrā nauda

            4. 1. vekseļi                                                                             4. 1. vekseļi

            4. 2. čeki                                                                                  4. 2. čeki

            4. 3. banknotes, kas                                                     4. 3. banknotes,

            apmaināmas pret zeltu                                                 kas nav

                                                                                                            apmainamas pret

                                                                                                            zeltu

________________________________________________________________

5. Beztermiņa noguldījumi                                          5. Beztermiņa

kredītiestādēs, ko apkalpo čeki                                               noguldījumi

kredītiestādēs, ko apkalpo čeki,kredītkartes un debetkartes

________________________________________________________________

6. Terminētie un krāj-                                                  6. Terminētie un krāj-

noguldījumi kredītiestādēs                                          noguldījumi kredītiestādēs

________________________________________________________________

1. 2. KRĀSAINO METĀLU MONĒTAS

            Sīkās maiņas naudas monētas tiek gatavotas no krāsainu metālu kausējuma. Principiāli svarīgi ir tas, ka vienas šādas monētas cena ir zemāka par šīs monētas nominālu. Vienalga, vai runa iet par vienu santīmu vai 2 latiem, Latvijas Bankai šīs  monētas izmaksā ievērojami lētāk. Ja pieņem hipotētisku piemēru, ka zaglis, nozadzis vairākus desmitus kilogramu sīknaudas, no krāsainā metāla kaltās monētas izkausē  un pārdod šo metālu uzpircējiem, tad šāda operācija nesīs zaglim prāvus zaudējumus. Ja viņš zagtās monētas izmantotu tieši kā maksāšanas līdzekli, tad negodīgais guvums būtu ievērojami lielāks.

            Maiņas monētas, pilnīgi neatkarīgi no to kalšanai izmantotā materiāla, pēc sava ekonomiskā rakstura ir klasiska papīra nauda. Šī jautājuma skaidrojumu jāapskata atsevišķi.

2. PAPĪRA NAUDA

           

            Paradokss, bet papīrs spēj aizstāt cēlmetālus, arī jebkuru preču naudu!  (Ja kāda prece ilgstoši un plašā teritorijā tiek atzīta kā nauda, kas pilda visas trīs funkcijas, tad šāda nauda ir raksturojama kā preču nauda). Tomēr ekonomikā visur valda cēloņsakarība, visur saskaramies ar ekonomiskās rīcības motivāciju. Ja pārdevējs par savu preci bez mazākā protesta zelta vai sudraba monētu vietā ņem pretī papīrnaudas zīmi, tad tā ir likumsakarīga parādība. Lai atklātu šādas maiņas principa būtību, jāpievēršas papīra naudas rašanās vēsturei.

2. 1. PAPĪRA NAUDAS RAŠANĀS

            Papīra naudas rašanos vēsturnieki datē ar 650. gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Kāpēc visvarenajam un bagātajam to dienu valdniekam radās doma aplaimot savu tautu ar tik ģeniālu atklājumu kā nauda no papīra? Izrādās, ka to noteica prakse. Ap šo laiku Ķīnā apgrozībā bija vara monētas juanj-pao, kuru svars bija 3,8 g. Šai preču naudai bija visai maza pirktspēja. Pērkot kādu dārgāku mantu, nācās atstiept smagu maisu vai kurvi ar šīm vara monētām. Neērtībās bija arī šīs lētās naudas glabāšanā un saskaitīšanā. Imperatora padomnieki lauzīja savas galvas, kā pārcirst šo mezglu. Beidzot risinājums tika atrasts. Uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes ar nominālu 10 000 juanj-pao. Samaksa par lieliem pirkumiem bija atvieglota šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Šo papīra naudu varēja brīvi apmainīt pret vara monētām. Ķīnieši šim jauninājumam uzticējās un bija gaužām apmierināti. Vingrinājumi svarcelšanā atkrita, naudas glabāšana un transportēšana prasīja maz vietas. Taču bija gan viena vērā ņemama neērtība: papīra naudu varēja lietot tikai samaksai par dārgiem un lieliem pirkumiem. Neskatoties uz to, tirgotāju starpā papīra nauda kļuva visai populāra. Arvien lielāks skaits cilvēku deva priekšroku papīra naudai un nebūt neprasīja mainīt to pret vara naudu. Prakse apliecināja, ka par vienu papīra naudas zīmi pao-czao var nopirkt tikpat daudz preču kā par 10 000 juanj-pao. Šis reālais fakts viesa uzticību šai novitātei - apdrukātam papīrītim, kas aizstāja īsto naudu.

            Pēc simts gadiem neveiksmes karos pazemināja pao-czao maiņas vērtību. Pieaugušais nodokļu slogs nespēja segt nemitīgi augošos kara izdevumus. Lai glābtu situāciju, imperātors pavēlēja masveidā emitēt papīra naudas zīmes, tās nenodrošinot ne ar precēm, ne ar metāalu - varu. Pao-czao īpašnieki drudžaini sāka atbrīvoties no papīra naudas. Panika bija neapturama pat tad, kad 806. gadā imperātors izdeva stingru jo stingru dekrētu: sodīt ar nāvi tos, kam  būs mazāk par 50 000 vara monētu juanj-pao. Sākumā veiksmīgais pasākums beidzās ar pilnīgu krahu, izputināja tos, kas savu bagātību glabāja papīra naudā. Izputinātie cilvēki lādēja Dievu, imperatoru, ļaunos garus, bet vēl nesaprata, ka te darbojas objektīvs ekonomisks likums: papīra nauda bija cieņā tikai tik ilgi, kamēr tās daudzums atbilda preču apgrozības nepieciešamībai. Bet, kad šīs papīra zīmes bija izlaistas tādā skaitā, kas pēc nomināla tālu pārsniedza faktisko nepieciešamību, pao-czao pirktspēja saruka arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot šī nauda pārvērtās tukšos papīrīšos.

            Kārdinājums laist apgrozībā "brīnumnaudu" neatstāja Ķīnas imperatorus. 970. gadā no jauna apgrozībā parādījās papīra nauda pen-cen vai "ērtie". Tika mēģināts pārvarēt ekonomikas likumus, paredzot nāves sodu tiem, kas atteiksies pieņemt šīs papīra naudas zīmes. Izvērsās divkauja starp bailēm no nāves un reālo ekonomiku. Uzvarēja ekonomika. Visbargākie sodi netika galā ar papīra naudas pirktspējas likumsakarīgo krišanos. Glābt papīra naudu tā arī neizdevās, un 1488. gadā Ķīna uz vairākiem gadsimtiem pārtrauca naudas emisiju.

            Bet papīra naudas vīruss jau pasaulē bija ieperinājies: 1294. gadā šīs papīra naudas zīmes no ķīniešiem pārņēma persieši, 1337. gadā - japāņi. Interesanti, ka papīra naudu visai primitīvā veidā sāka lietot ielenktos cietokšņos gan Mauritānijā Āfrikā, gan Nīderlandē Eiropā. To izlaišanu apgrozībā pavadīja karavadoņu dāsni solījumi pēc uzvaras karā papīra zīmes aizstāt ar pilnvērtīgām metāla monētām.

            17. gs. cilvēki sāka nodot savas dārglietas, īpaši savu zeltu un sudrabu, zeltkaļu īpašās glabātavās to drošai glabāšanai. Zeltkaļi izdeva kvītis par dārgmetālu depozītiem pie viņiem. Šīs kvītis bija īpašnieka tiesību apliecinājums uz zeltu - tās varēja jebkurā laikā apmainīt pret zeltu. Ar laiku depozitāri sāka izmantot šīs kvītis kā līdzekli, lai nosegtu savus parādus. Viņi varēja uzrakstīt uz kvīts zeltkalim norādījumu, to informējot, ka īpašumtiesības uz kvītī norādīto zeltu ir nodotas kādam citam. Kad šāda prakse kļuva populārāka, zeltkaļi sāka izdot noteikta nomināla kvītis, piemēram, 1 sterliņu mārciņa, 5 sterliņu mārciņas, 10 sterliņu mārciņas, 20 sterliņu mārciņas utt. Viņi arī izdeva kvītis, kas izmaksājamas uzrādītājam, kas nozīmēja, ka ikviens, kam piedrēja šāda kvīts, varēja to apmainīt pret zeltu. Kad šīs prasības pēc zelta tika apmierinātas pēc uzrādītāja, tās kļuva par pirmajām pilntiesīgajām banknotēm. Tās tika pieņemtas kā nauda, jo cilvēki zināja, ka viņi varēs tās pārvērst zeltā jebkurā laikā. Šīs banknotes bija pilnībā nodrošinātas (nosegtas) ar zeltu zeltkaļu drošās istabās.

            Nākamā papīrnaudas attīstības stadija sākās, kad zeltkaļi-baņķieri sāka izlaist banknotes, kuru vērtība pārsniedza viņu rīcībā esošā zelta vērtību. Viņi atklāja, ka tā var rīkoties, jo arvien vairāk cilvēku sāka izmantot banknotes, kā arī retāk un retāk tika izmantots zelts, lai veiktu maksājumus. Lai gan ikdienu cilvēki ieradās, lai apmainītu savas banknotes pret zeltu, citi savukārt veica depozīta noguldījumus. Vairums zelta gulēja bez kustības drošās istabās. Zeltkaļi-baņķieri ticēja, ka viņi droši var palielināt banknošu izdošanu un vienlaicīgi apmierināt visu to cilvēku prasības pēc zelta, kuriem bija viņu izdotās banknotes.

            Līdz šim zeltkaļi-baņķieri nebija radījuši naudu. Cilvēki vienkārši mainīja vienu naudas formu (zeltu) pret citu naudas formu (banknotēm). Tomēr tagad nauda tika radīta, jo baņķieri izlaida banknotes ar lielāku vērtību nekā viņu rīcībā esošā zelta vērtība. Šī papildus nauda tika izmantota, lai veidotu aizdevumus, kuriem bankas noteica % likmi. Šī izlaisto banknošu daļa, kura nebija nosegta ar zeltu, tiek saukta par "uzticības" vai "bezseguma" izlaidi.

            Tajās senajās dienās jebkurš varēja uzsākt biznesu kā baņķieris un izlaist banknotes. Tas radīja daudzas banku kļūmes, jo baņķierus vilināja iespēja izlaist vairāk banknošu, nekā bija zelta nodrošinājums, un tad viņi atklāja, ka nav spējīgi apmierināt cilvēku pieaugošās prasības apmaiņit savas banknotes pret zeltu. Valdība bija spiesta regulēt bankas, un tagad Anglijas banka ir vienīgā Anglijā un Velsā, kurai ir tiesības izlaist banknotes. Dažas bankas Skotijā un Ziemeļīrijā saglabā tiesības līdz šim laikam izlaist banknotes.

            Jauns posms papīra naudas apgrozības vēsturē sākās 18. gadsimtā Francijā. Tas bija saistīts ar skotu avantūrista, kaislīga spēlmaņa un baņķiera Džona Lo vārdu. Londonā populārajam lendlordam, kam piederēja bagāta muiža, mieru nedeva viens dīvains apstāklis. Kārtējo reizi paspēlējis ruletē visas savā rīcībā esošās zelta monētas, viņš nākamajā neveiksmē kārtīs saviem partneriem izrakstīja 18 "orderus" kopsummā par 2,5 tūkstošiem sterliņu mārciņu. Viņš mēģināja izdibināt cēloni, kāpēc viņa partneri - kreditori šos "orderus" - mirstīga cilvēka parakstītus papīrus - labprāt ņēma pretī kā naudu, būtībā parādzīmes. Pakāpeniski Džons Lo nonāca līdz atziņai, ka "orderus" ņēma pretī tā prozaīskā iemesla dēļ, ka tie pārstāv daļu no viņa bagātības. Tas nozīmē, ka parāds ir nodrošināts ar viņa lepno muižu. Ja viņš būtu nabags kā baznīcas žurka, tad neviens viņa parakstītos "orderus" pretī neņemtu. Tie būtu pilnīgi bezvērīgi papīrīši.

            Šīs atziņas Džonu Lo vēl neapmierināja. Viņš saprata, ka šādus parakstītus "papīrus" var izsniegt arī citi bagātnieki. Bet kur ir garantija, ka "ordera" nomināls nepārsniedz reālo bagātību? Un kā glābties no viltotās papīra naudas, kuras rašanos varēja droši prognozēt? Taču biaj vēl viena problēma: kā piespiest ikvienu iedzīvotāju bez liekām runām pieņemt "orderus" zelta vietā? Kas būtu, ja papīra naudu sāktu izlaist pati karaļvalsts? Karaļa pilis, muižas, cietokšņi, zemes, kuģi, pārējās bagātības būtu papīra naudas reāls nodrošinājums, bet karaļa dekrēti liktu katram pārdevējam ņemt pretī šos "orderus", vienlaikus paredzot nāves sodu papīra naudas viltotājiem. Šāds papīra naudas apgrozības modelis Džonam Lo jau likās pieņemams un reāls. Atlika tikai teorētisko ideju pārbaudīt praksē.

            Pagāja divi gadu desmiti. Francija, kur valdīja izšķerdīgais "Karalis-Saule", atradās pilnīga bankrota priekšā. Šajā kritiskā brīdī Džons Lo Francijai ieteica savu valsts finansiālās glābšanas plānu, kas balstījās uz papīra naudas zīmju emisiju.

            1716. gadā Parīzē tika nodibināta pirmā privātā emisijas banka Bank General (vispārējā banka), par kuras direktoru iecēla Džonu Lo. Galvenais bija tas, ka bankai tika piešķirtas tiesības laist apgrozībā papīra naudu, bet visu valsts iestāžu pienākums bija šīs papīra zīmes apmainīt pret zeltu un ņemt tās pretī nodokļu maksājumos.

            Vēsturiski dokumenti liecina, ka plašā mērogā sākās zelta un sudraba apmaiņa pret bankas papīra zīmēm. Tas nozīmēja jaunu impulsu rašanos rūpniecībai, iekšējai un ārējai tirdzniecībai. Džons Lo atradās panākumu augstumā. 1718. gadā privātā banka Bank General tiek pārveidota par Karalisko banku - Bank Royal. Drīz vien Džonam Lo tika atgādināts, ka viņš ir solījis dzēst valsts parādus.Veiklais baņķieris izmantoja sen pārbaudītu viltīgu (būtībā blēdīgu) paņēmienu: viņš panāca karaliska dekrēta pieņēmšanu, saskaņā ar kuru monētu zelta saturs tika samazināts; simts livru monētu vietā no tā paša zelta daudzuma tika izkaltas simts četrdesmit livru monētas. Francijas mērogā efekts bija iespaidīgs: jo agrāk apgrozībā bija 3 miljardi zelta livru, tad tagad to skaits pieauga līdz 4,2 miljardiem zelta livru. 1,2 miljardus zelta livru (pēc nomināla, bet ar mazāku nekā iepriekš zelta svaru) varēja izmantot valsts parādu  dzēšanai. Cik tas arī nebija paradoksāli, iedzīvotāju uzticība papīra naudai pat pieauga; cilvēki steidzās zeltu apmainīt pret papīra zīmēm. Džons Lo apmierināts svinēja uzvaru. Kad daži baņķieri lielā daudzumā centās papīra naudu apmaiņit pret zeltu, sekoja jauna zelta monētu svara samazināšana; cilvēki atkal centās "atvieglotās" zelta monētas ātri vien apmainīt pret stabilām papīra zīmēm. Un te Džons Lo pieļāva liktenīgu kļūdu. Viņam likās, ka zelta monētas var devalvēt gandrīz vai neierobežoti, saglabājot nemainīgu papīra naudas pirktspēju. Karaļa galms uzstājīgi prasīja arvien vairāk un vairāk naudas saviem izšķērdīgajiem pasākumiem. Dokumenti liecina, ka laikā no 1719. gada septembra līdz 1720. gada decembrim monētu zelta saturs tika samazināts 28 reizes, sudraba saturs - 35 reizes.

            Un iestājās tas, kam bija jāiestājās - neganta inflācija. Cenas augtin auga. Lai palīdzētu valdībai izķepuroties no kārtējām finansu grūtībām Džons Lo 1721. gada 15. jūlijā laida apgrozībā vēl 500 miljonus papīra zīmju. Sākās panika. Naktī uz 17. jūliju centieni atbrīvoties no bezvērtīgajiem papīrīšiem un saņemt zelta monētas pulcināja pie bankas 200 000 cilvēku garu rindu. Neizbēgamais krahs bija klāt. Džons Lo pameta banku un muka uz ārzemēm. Objektīvi ekonomiskie likumi svinēja uzvaru pār subjektīviem ekonomiski nepamatotiem pasākumiem.

            Varēja sagaidīt, ka Francijas rūgtā mācība uz ilgu laiku atbaidīs citu valstu valdniekus un galma finansistus savās zemēst laist apgrozībā papīra naudu. Bet notika tieši pretējais. Džona Lo kļūdu analīze līdzināja ceļu zelta un sudraba naudas (preču nauda) plašai aizstāšanai ar papīra naudu, sākot ar 18. gadsimtu. It sevišķi aktīvi šīs process noritē 19. un 20. gadsimtā.

           

2. 2. PAPĪRA NAUDAS NEPIECIEŠAMĪBA UN IESPĒJAMĪBA

            Novitātes ekonomikā parasti nerodas kā atsevišķa cilvēka oriģināls atklājums. Tas nebūt nenozīmē, ka cilvēka prāts, analītiskās spējas, radošā izdoma, drosme riskēt neveicina pozitīvu  ekonomisko procesu norisi. Lai arī cik nozīmīgs būtu subjektīvais faktors, taču noteicošais ir tas, ka ekonomiskā parādība nobriest, kļūst  nepieciešama un iespējama tās attīstība. Tas pilnā mērā attiecas arī uz zelta un sudraba monētu nomaiņu ar papīra naudu.

            1)         Preču ražošanas straujā paplašināšanās prasīja arvien vairāk zelta un sudraba monētu apgrozības nodrošināšanai. Cēlmetālu sāka manāmi pietrūkt, un papīra nauda varēja itin viegli atrisināt naudas daudzuma problēmu.

            2)         Nauda, pildot pirmo funkciju, ir tikai starpnieks maiņas aktos; tai nav patstāvīgas nozīmes. Uz maiņas altāra tiek upurētas grandiozas bagātības, daudz resursu, sūra darba. Nav nejaušība, ka viena no ekonomiskajām teorijām ražošanas izmaksas zelta un sudraba iegūšanai, to tālākai kalšanai monētās raksturo kā  neražīgas ražošanas izmaksas. Citiem vārdiem, resursu daudzumu, kas tiek izlietots preču (cēlmetālu) naudas iegūšanai, pārejot apgrozībā uz papīra naudu, ir iespējams izlietot ievērojami lietderīgāk no sabiedrības vajadzību apmierināšanas viedokļa.

            Bet ar papīra naudas nepeiciešamību vien nepietiek, lai tā sāktu dominēt visas naudas apgrozībā. Obligāti jābūt ekomiskai iespējai zeltu un sudrabu apmainīt pret papīra zīmēm. Šis fenomens, t. i., zelta monētu vietā apkalpot maiņas aktus ar papīra zīmēm, izriet no naudas kā apgrozības līdzekļa, maiņas līdzekļa un maksāšanas līdzekļa funkcijas. Šī starpnieka funkcija nebūt neprasa pilvērtīgu naudu. Tā ir ātri pārejoša funkcija: monēta slīd no rokas rokā, no kabatas kabatā; tā tiek pārskaitīta no konta kontā. Lai pildītu pirmo funkciju, naudai jāpiemīt pirktspējai. Naudai jāapliecina, jāpārstāv vērtība, bet nebūt nav nepieciešams, lai tai pašai būtu vērtība.

            Prakse sekmēja nepilnvērtīgās naudas apgrozību pilnvērtīgās naudas vietā. Ir labi zināms, ka zelta un sudraba monētas apgrozībā nolietojas, nodilst, praktiski zaudē daļu sava svara. Ja mēs ilgu laiku lietotās monētas precīzi svērtu, tad izrādītos, ka to svars neatbilst likumā noteiktajam cenu mērogam. Bet tavu brīnumu! Šīs nepilnvērtīgās monētas sekmīgi turpina pildīt apgrozības, maiņas un maksāšanas līdzekļa funkciju it kā būtu pilnvērtīgas. Secinājums ir nepārprotams: ir reāla iespēja pirmo naudas funkciju pildīt nepilnvērtīgai naudai, pat papīra naudai. Šī prakse apstiprinātā papīra zīmju nepieciešamība un iespējamība galu galā izspieda zelta un sudraba monētas no apgrozības; sāka dominēt papīra nauda.

2. 3. PAPĪRA NAUDAS LIETOŠANAS VĒRTĪBA UN PIRKTSPĒJA

            Pārdevējam papīra nauda jāatzīst un atzīstot jāpieņem. Citiem vārdiem, papīra naudai ir jābūt sabiedriskai lietošanas vērtībai , ko kā naudu atzīst visi, sākot ar pārdevēju, banku, apdrošināšanas sabiedrību, biržu un beidzot ar pašu valsti, iekasējot nodokļus un nodevas. Kas piešķir papīra zīmēm naudas vispārējo lietošanas vērtību?

            1)         To nodrošina valsts juridiskais spēks, likums, kas nosaka, ka šo papīra zīmi kā naudu jāpieņem katram itin visos maksājumos.

            2)         Nepieciešama uzticība valstij, tās spējai organizēt normālu naudas apgrozību. Interesanta aina bija vērojama pilsoņu kara laikā Krievijas sagrautajā naudas apgrozībā. Tie, kas naivi ticēja, ka carisms atgriezīsies, pretī ņēma pirmsrevolūcijas cara papīra naudu. Februāra revolūcijas piekritēji bija ar mieru pieņemt un krāt kerenkus. Rajonā, kur kādu laiku valdīja anarhists batjka Mahno (Nestrs Mahno (1888 - 1934) anarhokomunists, Ukrainas zemnieku kustības vadītājs pilsoņu kara laikā, asi uzstājās pret boļševismu - V. Z.), cilvēki bija spiesti norēķināties ar vietējo naudu, ko emitēja anarhistu valdība; tie, kas ticēja boļševikiem, ņēma pretī to naudu, ko atzina boļševiku dekrēti u. tml.

            3)         Lai atzītu naudas sabiedrisko lietošanas vērtību, papīra naudai jāpiemīt pirktspējai.

            Pēdējā atbilde gan teorētiski, gan praktiski ir visai sarežģīta problēma. Vispirms noskaidrosim, cik pilnvērtīgas naudas noteiktā laika sprīdī nepieciešams apgrozībai, tirgus normālai apkalpošanai. Vienkārša formula palīdz šķetināt šīs problēmas kamolu.

M = a - b + c - d, kur

                                                                        v

M -      apgrozībai nepieciešamais pilnvērtīgās naudas daudzums;

a  -       preču cenu summa, kas pārdotas konkrētā laika periodā;

b  -       preču cenu summa, kas pārdotas uz parāda un par kurām nav jāmaksā                                  minētajā laika periodā;

c  -       parādu maksājumi konkrētā laika periodā;

d  -       maksājumi, kas savā starpā sedzas;

v  -       naudas apgrozības ātrums, ko mērī ar vienāda nosaukuma monētu   

            vidējo aprišu skaitu gadā.

            Formula ir nepilnīga, jo tā ignorē pilnvērtīgas naudas izņemšanu no apgrozības un uzglabāšanu zeķē kā rezervi vai dārgmetālu monētu kā bagātības krāšanu. Pieņemsim, ka apgrozās vienīgi papīra nauda un tās daudzums precīzi atbilst minētajai formulai. kā zināms, papīra naudai vērtības nav (abstrahēsumies no papīra zīmju izgatavošanas izmaksām, kas, ievērojot papīra kvalitāti, sarežģītu zīmju, krāsu kombināciju, pretviltošanas līdzekļus, var būt paprāvas). Papīra nauda var būt tikai reprezentatīva maiņas vērtība, kas spēj pārstāvēt, reprezentēt vienīgi pilnvērtīgu naudu jeb preču naudu.

            Ja apgrozībai ir nepieciešami 100 miljardi vienību noteiktas pilnvērtīgas naudas un katras naudas vienības cenu mērogs (zelta saturs) oficiāli ir viens grams tīra zelta, tad, izlaižot apgrozībā 100 miljardus papīra naudas zīmju, katra papīra naudas vienība tirgū pārstāvēs vienu gramu tīra zelta. Citiem vārdiem, katras papīra naudas vienības pirktspēja līdzināsies pilnvērtīgās naudas vienības pirktspējai.

            Analīzes nosacījumos mainīsim vienu lielumu, proti, papīra naudas daudzumu; pieņemsim, ka apgrozās četri miljardi papīra naudas zīmju jeb četras reizes vairāk nekā nepieciešams pilnvērtīgu naudas zīmju. Elementāra loģika liek spriest, ka katra papīra naudas vienība tagad pārstāvēs tikai ¼ daļu pilnvērtīgās naudas vienības jeb 0,25 g tīra zelta. Papīra naudas pirktspēja būs četras reizes samazinājusies; par to pašu papīra naudas daudzumu varēs nopirkt četras reizes mazāk preču (ražojumu un pakalpojumu). Proti, lai noskaidrotu papīra naudas pirktspēju, jāizdala apgrozībai nepieciešamais pilnvērtīgās naudas daudzums ar apgrozībā faktiski esošo papīra naudas daudzumu; dalīšanas rezultātā iegūst papīra naudas reprezeltatīvo maiņas vērtību, salīdzinot ar pilnvērtīgās naudas vērtību.

            Taču 20. gadsimta nogalē papīra naudas pirktspēju nosaka ievērojami sarežģītākas sakarības, ko augstāk minētais apraksts ignorē.

            1)         Reprezentatīvās maiņas vērtības koncepcija ir organiski saistīta ar darbvērtības teoriju, ko mūsdienu tirgus teorija neatzīst.

            2)         Zelts vairs nav naudas prece un papīra naudas reprezentatīvās vērtības salīdzinājums ar naudas vienības cenu mērogu zeltā ir zaudējis jēgu.

            3)         Naudas zīmju emisija arvien plašāk ir saistīta ar kredītu, apgrozās kredītnauda - banknotes.

            4)         Nosakot nepieciešamo naudas daudzumu M, jāievēro konkrēto naudas veidu likviditātes pakāpe.

            Mūsdienās papīra naudas pirktspējas noteikšanai pirmām kārtām monetāristi vispārējā veidā izmanto amerikāņi ekonomista Irvinga Fišera formulu, kas balstās uz tirgus (preču un naudas) līdzsvaru.

M x V = Q x P, kur

M -      naudas masa apgrozībā (būtībā M1),

V -       vienveidīgo naudas zīmju vidējais aprišu skaits gadā;

Q -       preču (visdažādāko ražojumu un pakalpojumu) kopējais daudzums, kas tiek piedāvāts;

P -        piedāvāto preču cenas.

            Q x P atspoguļo:         Q1P1 + . . . + QiPi + . . . + QnPn.

            Pēc šīs formulas papīra naudas pirktspēju raksturo cenu līmenis un tā izmaiņas. Pārveidojot iepriekšējo formulu, mēs varam noteikt cenu lielumu:

P = M x V.

                                                                           Q

            Ja P samazinās, papīra naudas pirktspēja kļūst lielāka; ja P pieaug, tad papīra naudas pirktspēja samazinās; ja P paliek iepriekšējā līmenī, tad arī papīra naudas pirktspēja nemainās. Elementārā analīze dod iespēju noskaidrot, kurš no trim faktoriem (M, V vai Q) un kādā mērā ir izmainījis papīra naudas pirktspēju. Daudzi šīs problēmas pretinieki pieņem V kā nemainīgu lielumu, kas neietekmē papīra naudas pirktspēju. Q samazināšanās, pastāvot nemainīgai naudas masai, izsauc cenu celšanos un papīra naudas pirktspējas krišanu. Te jāsaskaras ar M izlietošanas problēmu. Ja apgrozās zelta un sudraba monētas un apgrozībai nepieciešamais naudas daudzums, pēc darbvērtības teorijas postulātiem, samazinās, tad "liekā" pilnvērtīgā nauda "izkrīt" no apgrozības; nauda sāk pildīt trešo funkciju, un notiek bagātības saglabāšana un uzkrāšana. Nepieciešamais preču un naudas līdzsvars automātiski atjaunojas, bet cenas pēc noteiktām svārstībām paliek iepriekšējā līmenī.

            Līdzsvarošanas procesi ievērojami sarežģītāk notiek, ja apgrozās papīra nauda. "Liekā" papīra nauda "neizkrīt" no apgrozības, tā netiek uzkrāta kā bagātība, bet gan tiek pārvērsta precēs. Pieprasījums pieaug, cenas ceļas, papīra naudas pirktspēja krītas. Tas pats notiek, ja tiek emitētas papildu papīra naudas zīmes, palielināts M.

            Arī papīra naudu cilvēku vairums krāj kā bagātību. Dzenoties pēc augstiem %, papīra naudu var noguldīt bankās kā terminētos un  krājnoguldījumus. Uz laiku šie papīrīši "izkrīt" no apgrozības, bet tikai uz laiku. Noguldījumi ir kredīta avots, un papīra nauda pa kredīta zisniegšanas kanāliem no jauna nonāk apgrozībā, nesamazinot M lielumu un palielinot P.

            Te jānonāk līdz problēmai par naudas dažādiem izpausmes veidiem, kad skaidrā nauda ir tikai viena daļa no kopējā naudas apgrozījuma. Lielāko naudas masas daļu sastāda depozīti ar atšķirīgu likviditāti.

R E F E R Ā T A  R E Z U M Ē J U M S

Tēzes par papīra naudas rašanos.

            1)         Mūsdienās atsevišķās valstīs joprojām tiek kaltas monētas no cēlmetāliem, tomēr šī metāla nauda nav domāta plašām ļaužu masām, bet gan kolekcijām vai kā stabils bagātības uzglabāšanas līdzeklis. Nominālā vērtība ir tīri simboliska.

            2)         Krāsaino metālu monētas tiek lietotas kā sīknauda, nelielas vērtības preču apgrozījuma atvieglošanai. Pēc savām funkcijām tās ir ekvivalentas papīra nauda.

            3)         Papīra nauda radās 7. gs. Ķīnā. Iemesls - monētu nespēja nodrošināt lielas vērtības preču apgrozījumu pārlieku lielās masas dēļ. Izlaižot apgrozībā papīra zīmes netika ievērots viens no naudas vērtības saglabāšanas pamatlikumiem - palielinot emitētās naudas daudzumu, proporcionāli pazeminās to vērtība, tāpēc tika piedzīvota liela inflācija.

            4)         17. gs. Anglijā pret dārgmetālu depozītiem sāka izdot kvītis. Pakāpeniski šīs dārgmetālu uzglabātuves sāka pārvērsties par bankām, kas izlaida savas privātās banknotes. Ar laiku izlaižamo banknošu skaits pārsniedza esošā kapitāla segumu, kas izsauca daudzu banku maksātnespēju.

            5)         18. gs. Francijā Džons Lo izlaida papīra banknotes. Lai varētu dzēst valsts ārējos parādus tika samazināts cēlmetālu saturs monētās (samazināta masa), kas sākotnēji izsauca papīranaudas lielu popularitāti, bet pēcāk - lielu inflāciju banknošu seguma nepietiekamības dēļ.

Secinājumi par papīra naudas nepieciešamību.

Papīra naudas nepieciešamību veicina trīs faktori:

            1)         cēlmetālu trūkums monētu kalšanai, preču ražošanas straujās paplašināšanās dēļ;

            2)         monētu ražošanas lielie izdevumi;

            3)         monētu apgrozības neērtības.

Secinājumi par papīra naudas pastāvētspēju.

Papīra naudas eksistenci nodrošina trīs faktori:         

            1)         pirktspēja;

            2)         uzticība valstij;

            3)         juridiskais spēks.        

I Z M A N T O T Ā S  L I T E R A T Ú R A S

U N  A V O T U  S A R A K S T S

1.         Libermanis. G. Uzņēmējdarbības pamati 4. Nauda, inflācija, valūtas kurss.              - R.: "Kamene" SIA, Latvijas Universitātes valsts uzņēmums, starpnozaru                         konsultāciju centrs "Ekonomists", 1995. - 121 lpp.

2.         Stenleiks Dž. F. Ekonomikas pamati. - R.: Zvaigzne, 1997. - 256. lpp.

3.         Vēciņš Ē. Naudas lietas. - R.: Zvaigzne, 1993. - 170. lpp.

vāto preču cenas.