Sabiedrības veidošanās un attīstības analīze.

Sabiedrībā ir vienmēr valdījuši uzskati par notiekošajām lietām, parādībām, notikumiem un pašu dzīvi. Ir bijušas cilvēku grupas, kas vēlējušās visam tam atrast likumsakarības. Laika gaitā pārvarot mitoloģiskās apziņas ietvarus, veidojas domāšanas formas, kuru pamatā ir jēdziens, un pasaules izziņa, kas pirmām kārtām realizējas kā darbība ar jēdzieniem. Jēdzieniskās domāšanas veidošanos mēdz raksturot kā ceļu no mīta uz logosu. Ejot šo ceļu, top Rietumu filozofija. Arī Austrumu “gudrības meklējumi” izaug no mīta, apliecinot atšķirīgos pasaules redzējuma un izpratnes formu.  (2. 36.lpp. 5.r.k.)

            Jau senos laikos (ap 551 – 479 p.m.e.) sengrieķu domātājs Konfūcījs pauda tēzi ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Viņš arī jau tanī laikā klāstīja valdošās šķiras konservatīvāko aprindu uzskatus, idealizēja pagātni, centās neitralizēt attiecības ģimenē, sabiedrībā tā, lai ikviena cilvēka rīcība un valsts pārvalde noritētu stingrā saskaņā ar tradīcijām, lai tām būtu secība. Tā radās viena no galvenajām tā laika reliģijām. Jo visi ko cilvēks ieņem sabiedrībā (amatu, darbu, dzīves vietu) visu to nosaka debesu vara.

            Pretstatā šīm visām tēzēm (470 – 399 g. p. m. ē.) radusi Sokrāta mācība filozofēšanas veidā. Tā pamatā dialoga māksla. Viņš ieviesa kodolīgas tēzes, kuras vijas cauri gadsimtiem un rosina domāt, izzināt sevi, veicina pašapziņu. Viņa izteicieni vēlāk tiek izmantoti kā stimuls jaunu ideju pētīšanai un realizēšanai. Grieķijā filozofijā izvirza jauna veida jautājumus un pasaules uzskatus. Grieķija ir bagāta ar filozofu skolām, kas likuša pamatus atbildēm, uz mūžīgo jautājumu – “kas es esmu?”

            Sengrieķu filozofijas vēsturiski pirmo formu var uzskatīt Milētas skolas naturālfilozofiju, t.i., dabas filozofiju, kuras pārstāvji visa esošā pirmsākumu redzēja kādā no četriem dabas elementiem: zemē, ūdenī, ugunī vai gaisā. Tomēr viņu uzskatos vēl jūtama mitaloģiskās pasaules uztveres ietekme, ko papildina ievērojams tā laika dabaszinātnisko zināšanu īpatsvars. Protams, mitaloģiju caurauž visa antīkā filozofija, taču šajā laikā tā visbiežāk ir nerefleksēta, filozofiski neapzināta. (1. 37.lpp. 3.r.k.)

            Sokrāts uzskatīja, ka mūsu apziņā slēpjas dziļāks slānis, kas pieder nevis mums, bet kam piederam mēs, kas valda pār mums. Sokrāts sadalīja cilvēku divās daļās: jeb substancēs. Viņš uzskatīja, ka cilvēkam ir sava noteikta struktūra – ķermenis un dvēsele, un sava “funkcija”. Cilvēks ir racionāla būtne un ar to viņš atšķiras no dzīvnieka. Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, bet mūs var padarīt patiesi laimīgus tikai tas, kas ir saskaņā ar mūsu dabu, t.i. ja mēs pildām savu īsto “funkciju”. Cilvēku raksturo tas, kas notiek dvēseles dzīvē – dvēseles spēja un darbība. Mierā ir tikai pārējais ietērps. Ķermenis it kā traucē cilvēku apgūt patiesās zināšanas un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Sokrāta dzīve atspoguļota viņa skolniekā, Plotona dialogā (427 – 347 g. p. m.)

            Platons uzskata, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā. Piemēram: galdi kā konkrētas jutekliskas lietas ir radīti un pakļauti iznīcībai. Savukārt “galds vispār” jeb galda ideja ir mūžīga un nemainīga. (1. 41.lpp. 1.r.k.)

            Pēc Platona domām mācība par idejām nav vienveidīga.

            Dialogā “valsts” Platons šo situāciju attēlo alegorijā par alā ieslodzītajiem gūstekņiem. Turp cilvēki, lietu pasaulē līdzinās šiem cilvēkiem, kuri redz nevis pašas lietas, bet gan to ēnas uz alas sienām. (1.41.lpp.2.r.k.)

            Arī Platona tēzes un domas cenšas apgāzt un izskaidrot no cita skatījuma viedokļa. Viens no Platona filozofijas kritiķiem bija ne mazāk ievērojamais sengrieķu filozofs – Aristotelis (384 – 322 g. p.m.ē.). Viņš kritizē Platona mācību par idejām un uzsver savu formālo loģiku.

Viņš savu mācību par pirmsākumiem un cēloņiem sāk ar izslēgtās pretrunas likumu: “Nav iespējams, ka viens un tas pats vienlaikus būtu un nebūtu piemītošs vienā  un tajā pašā nozīmē.” (1.45.lpp.2.r.k.)

            Aristotelis piebilst: ka patiesa filozofiska teorētiska apcere ir kaut kas dievišķs un ne jau visiem un ne vienmēr iespējams, tādēļ cilvēks parasti cenšas sevī izteikt politiskajā dzīve, tā kļūst par svarīgāko cilvēka darbības jomu. Šī Aristoteļa atziņa saglabā savu aktualitāti arī mūsdienās.(1.47.lpp.2.r.k.)

            Tā vietā nāca priekšstats par dzīvi kā būtību, kas eksistē divās sistēmās – ķermenī un Dievā. Dievs ir īstenais dvēseles izziņas avots, kuru var izzināt caur atklāsmi.(3.33.lpp.)

            Viens no dižākajiem kristietiskās filozofijas pārstāvjiem ir Sv. Aurēlījs Augustīns (354 – 430). Šis ievērojamākais kristietības domātājs uzskatīja, ka pati būtība ir pretruna, kas raksturo cilvēku ir duālisms starp nemirstību, nemateriālo dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ietver atmiņu prātu un gribu. Tā spēj gribēt, izzināt un domāt, pārdzīvot savu iekšējo pieredzi un gūt tajā saistību ar Dievu. Ķermeņa un dvēseles statusi Dieva pasaulē ir nesavienojumi, tāpēc ķermenim ir jāpakļaujas un jādod priekšroka dvēseles dzīvei. Viena no būtiskākajām atziņām Sv. Augustīna mācībā ir doma par cilvēka iekšējās un ārējās pasaules pretstatu. Kā būtībā ir iekšējā cilvēka saruna ar sevi Dieva priekšā, kas parāda, ka vērtība uz iekšieni pastāv kā piepūle. Cilvēka prāts, kas ir daļā no cilvēka dvēseles un cilvēkam kā augstākai vadībai nāk līdzi kaut kas no zemākā līmeņa pasaules.

            Sākot ar XI gs. Viduslaiku filozofija iegūst citu formu. Tās problēma ir Dieva un pasaules attiecības. Ievērojamākais šī tipa pārstāvis ir Akvīns Toms (1225/26 – 1274). Akvīns Toms pārsvara balstās uz Aristoteļa tēzēm par ideāla un materiālā attiecību izpratni.

            Universālija, pēc viņa domām, eksistē trejādi: pirms lietām Dieva prātā, pašas lietas kā to formas un pēc tam lieta – cilvēka prātā abstrahēšanās rezultātā. Šī koncepcija labāk atbilda ortodoksālās baznīcas vajadzībām, jo matērija kristietībā ir daļēji attiecināma kā viena no Kristus dabām (cilvēciskā, ķermeniskā).(1.51.lpp.3.r.k.)

            Ar šī laika beigām un renesanses sākumu, it kā varētu rezumēt, ka Austrumu reliģijas šo problēmu risina mitoloģiskā ceļā, Senā Grieķija ir pirmā, kas problēmu, kas ir cilvēks, sāk risināt jēdzieniski, sistemātiski un zinātniski pamatoti, turklāt ar dziļu nopietnību. Dzīves gudrība izteikts kodolīgos teicienos, kas noder līdz pat mūsdienām. Viduslaiku domātājus nodarbina trīs dažāda veida filozofiskie jautājumi. Pirmais bija par vispārīgiem – universāliem jēdzēniem un to attiecību ar pasauli. Otrais  - par ticības un prāta attiecību. Trešais – jautājums par Dieva eksistenci un raksturu, (īpaši par dieva attiecībām ar šo pasauli.).

            Renesanses laikā jau sāk darboties universitātes. Kurās jau ar vien vairāk piesaistās cilvēki, lai rastu atbildēs uz šiem jautājumiem un izzinātu tos. Tajās jau bija brīvdomības gars, taču reliģija tomēr bija noteicošā. Šajā laikā jau izteikti krasāk parādās kapitālisma pazīmes. Mainās visa zinātnes attīstība. Cilvēks vairs nemeklē savu atkarību no augstākās varas, bet cenšas to saskatīt sevī. Mainās socioloģijā pati kā zinātne pret sabiedrību un tās izpēti vispār.

            18.-19.gs. šinī laikā jau sāk spilgtāk izcelties arī citu valstu zinātnieki un filozofi. Viens no tiem ir vācu klasiskās zinātnes pārstāvis Georgs Vilhelms Fridrihs Hēgels (1770-1831).

            Hēgeļa filozofiskās sistēmas karkas ir šāds. Pirmsākumā eksistē vienīgi absolūtais gars, kas izzina pats sevi. Izziņas gaitā, kas vienlaikus ir arī absolūta gara attīstība, gars kļūst pat apziņu, tad par pašapziņu, tad par prātu. Vispirms prāts attīstās loģikas sfērā.  Pēc tam absolūtā ideja atsakās pati no sevis un pāriet savā pretstatā – dabā, matērijā. Tur parādās telpa un  laiks. Visi materiālie ķermeņi un parādības ir absolūtā gara esamības veidi.(2.315.lpp.3.r.k.)

            Gara nonākšana pie sevis – gara, un apvienošanās matērija ar garu pastāv kā cilvēks kurš dzīvo sabiedrībā un pilnveidojot sevi pilnveido viesu kopībā esošo. Tā tiek rasta – dialektika. Attīstības tveršana kopumā. Viņš arī uzskata, ka sabiedrības attīstība nav tikai likumsakarība, bet ir arī nepieciešamība.

            19. gs. Jau parādās materiālistiskais novirziens. Un to pārstāv Kārlis Marks (1818 – 1883). Spilgti sāk izpausties dialektiskais virziens šai laikā. K Marks “iznes gaismā” materiālo ražošanu, kura cieši sasaucas ar dialektrisko materiālismu. Šā pamatā ir doma, lai spētu darboties garīgi, ir jābūt materiāli nodrošinātam, (cilvēks paēdis, apģerbts, vesels, izgulējies un atpūties). Kas reizē jau arī ir cilvēka labklājība. Marks uzskata par savas teorijas mērķi – kapitālisma sagraušanu un jaunas labākas pasaules uzcelšanu. Pēc viņa domām to visu paveiks “ražošanas spēki”, kas iet kopībā ar “ražošanas attiecībām”. Marksa shēma attīstībai ir šāda:

                                    -   pirmatnējā kopiena;

-   vergturība;

-          feodālisms;

-          kapitālisms;

-          sociālisms.

Šis veids būs tas, kas pilnveidos dialektrisko materiālismu. Laika gaitā pierādās, ka arī šī mācība nav tā pilvērtīgākā un nesniedz visas atbildes uz viesiem jautājumiem, un ka visas tēzes, kuras izvirzijis Marks nepierādās.

Jau 19.gs. – 20.gs. Marksa mācību kritizē un apstrīd kā nepilnvērtīgu. To dara amerikānis Rietumu filazovs Volts Vitners. Viņš uzskata ka materiālā ražošana nav galvenais, kas veicina sabiedrības attīstību un izaugsmi. Viņš izdala:

-          dabas spēki (fiziskais faktors);

-          garīgie spēki (psihiskais faktors);

-          kultūras faktors;

-          ražotāj faktors.

Šie četri iedalījumi veicina Rostova uzskatu un domu darbību par sabiedrības attīstību un izziņu. Viņš uzskata, ka materiālā ražošana jāsadala  trijās :

-          sākuma sabiedrība (pirmatnējā kopiena, vergturība, feodālisms);

-          ražošanas sabiedrība (kapitālisma attīstība);

-          indistruālā un postindustiālā sabiedrība.

Šinī pašā laikā arī savu vārdu piesaka Fridrihs Nīče. Nīčes filozofijā ir dzīves pārdzīvojuma māksla. Viens no galvenajiem jēdzieniem viņa mācībā ir – dzīve.

Viņa mācībā saskatāmi pieci mezglu punkti: 

-          nihelisms (visu vērtību pārvarēšana);

-          pārcilvēks;

-          varasgriba;

-          mūžīgā atgriešanās. (2.350.lpp.3.r.k).

Mūžīgās atgriešanās ideja Nīčes filozofijā ir noteikta tikumiska regulatora lama. Tā liek cilvēkam dzīvot tā, lai katrs mirklis varētu kļūt mūžīgs un atgriezenisks. Šāds dzīves stils prasa bezgalīgu atbildību, kuras tik ļoti trūkst mūsdienu kultūrai, tāpēc Nīčes filozofija netiek arī aizmirsta arī mūsdienās.

Izmantotā literatūra:

1.      U. Sūna, G. Oļševskis.  “Ievads filozofijā” sabiedrība “Pētergailis”,            Rīga, 1993.

2.      M. Kūle, R. Kūlis.  “Filosofija”, Apgāds “Burtnieks”, Rīga, 1996.

3.      A. Vorobjovs  “Psiholoģijas pamati” Mācību apgāds, Rīga, 1996.