1800.
gadu beigās un 1900. gadu sākumā politiskās institūcijas Skandināvijā, tāpat kā
citās valstīs, izcieta dramatiskas pārmaiņas. Tajā laikā parādījās trīs
iezīmes, kuras kopš tā laika ir bijušas zīmīgas valsts uzbūvei: vispārējās
vēlēšanu tiesības, parlamentārisms un politiskās partijas. Šie trīs fenomeni ir
savā starpā cieši saistīti. Plaši attīstījušās vēlēšanu tiesības panāca to, ka
vecās partiju izveides formas, sīki grupējumi un parlamentāriešu slēgtās
sabiedrības kļuva nemodernas. Vajadzība pēc jaunā elektoriāta mobilizēšanās
un atbalsta iegūšanas noteica to, ka
priekšgalā izvirzījās plašas masu organizācijas. Proporcionālo vēlēšanu
ieviešana atvieglināja jauno partiju veidošanu. Partiju politizēšana mazināja
bezpartejisko parlamenta locekļu skaitu un rezultātā mazinājās arī pastāvošās
izteiktās atšķirības gan vēlētāju, gan vēlēto pārstāvju vidū. Parlamentārisms
kļuva par mehānismu, lai panāktu varas izaugsmi uz partiju politiskā pamata.
Tas
ir skaidrs, ka aiz politiskajām pārmaiņām stāv ekonomiskas un sociālas
pārvērtības, kuras norisinājās vienlaicīgi Skandināvijas valstu sabiedrībās.
Tehniskā un industriālā revolūcija mainīja ražošanas un dzīves nosacījumus gan
laukos, gan pilsētās. Tai pašā laikā, kad vecās atšķirības starp lauku rajoniem
un pilsētām saglabājās, aizvien izteiktāki kļuva interešu konflikti sabiedrības
slāņu starpā. Jaunās lielās strādnieku grupas ilgu laiku bija bez politiskām
tiesībām. Paralēli cīņai par vispārējām vēlēšanu tiesībām notika arī tiekšanās
pēc politiskās un arodbiedrību piederības. Skandināvijā tāpat kā pārējās
Eiropas valstīs bija jūtams strādnieku kustību pieaugums, kas bija noteicošais
faktors partiju vadlīniju izveidē. Daļēji tādēļ, ka darba partijas pārstāvēja
modernas organizācijas formu, kas bija balstīta uz plašu biedru skaitu un
sazarotu partiju tīklu un daļēji arī tādēļ, ka politiskie konflikti lielā mērā
radās sakarā ar nesaskaņām strādājošo kustību un tās konservatīvo pretinieku
starpā. Šīs vēsturiskās saknes vēl jo projām ir ķildu pamatā starp kreisajiem
un labajiem. Faktori, kuri ir būtiski partiju izveidošanās un attīstības
procesiem ir, kā piemēram, lauksaimniecības, valodas, reliģijas, kultūras un
starptautisko attiecību jautājumi.
Partiju
sistēmas izveidošanās var balstīt uz zināmu ekonomisko, sociālo, ģeogrāfisko un
kultūras atšķirību pamata, kas katrā valstī bija partijas konfigurācijas
pirmsākums. Tomēr partiju izveidošanās nebija nepārtraukts, progresējošs
process, bet gan tas notika periodiski
un krīzes situācijās kā partijas “renesanse”.
Zviedrijā,
Norvēģijā un Dānijā Sociāldemokrātu partija ir vislielākā partija strādnieku
slānī. Apmēram 2/3 zviedru strādnieku balsoja par sociāldemokrātiem, Dānijā un
Norvēģijā attiecīgi apmēram 50%. Somijā situācija ir savādāka, tādēļ ka
strādnieku politiskā piederība ir sadalīta divās partijās. Pat ja
sociāldemokrāti ir lielākā no abām partijām, tomēr komunistu partijai ir liels
skaits atbalstītāju strādnieku vidū. Somija šajā ziņā līdzinās citām zemēm,
kurās pastāv lielas komunistu partijas, kā piemēram, Francija un Itālija.
Stingrs nodalījums pa strādnieku klasēm ir izveidojis partiju organizāciju un
arodbiedrību tīklu, kas savukārt ir nodrošinājis stabilu vēlētāju elektorātu
starp strādniekiem rūpniecībā, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Somu
sociāldemokrātiem bez šaubām ir liels atbalsts starp strādājošo klasēm, bet ir
arī nenozīmīga vidusslāņa vēlētāju daļa, kas tos atbalsta. Komunistu partija
Norvēģijā un Dānijā ir patreiz vāja, pat starp strādājošo klasēm. Pārējām
kreisā spārna partijām ir specifiskas sociālās īpatnības. Kreisajiem
sociālistiem no vienas puses kā acīm redzamu iezīmi varētu minēt jaunās
inteliģences atbalstu. Arī norvēģu Sociālistiskai Kreisajai partijai, zviedru
Kreisajai partijai un Islandes Tautas Aliansei starpcitu relatīvi liela
strādnieku atbalstītāju grupa ir gados jauni cilvēki ar augstāko izglītību. It
īpaši tie, kuri strādā valsts sektorā. Darba partijai Islandē nav vairāk kā 1/3
no strādnieku balsīm.
Ziemeļvalstīs
Zemnieku partijas ir saglabājušas savu pamatrakstura iezīmes. Apmēram 65%
zemkopju balsoja par zviedru Centra partiju, kamēr Dānijā 70. gados par Kreiso
artiju balsoja 54-70% zemkopju. Zemkopju vēlētāju skaits par Norvēģijas Centra
partiju mēdza svārstīties starp 50-60%, bet tad ievērojami pazeminājās. Somijā
2/3 zemnieku balso par Centra partiju.
Pat
ja Konservatīvā partija 80. gados kļuva par gandrīz lielāko partiju Dānijā,
Zviedrijā, Norvēģijā, kā arī Somijā, tās vēlētāji nepārstāv visu iedzīvotāju sociālo
vidusslāni. Vēl jo projām tā ir pastāvoša realitāte, ka vēlētāji ar lieliem
ienākumiem un īpašumiem, augstāko izglītību balso par labā spārna partiju.
Lielākā daļa balsu nāk no vēlētājiem, kas agrāk balsojuši par kādu citu pilsoņu
partiju, it īpaši Centra partijas, kuru vēlētāji ir balsojuši par labā spārna
partijām, tādējādi liekot izjust relatīvi lielus vēlētāju skaita zaudējumus.
Vēl viens fenomens ir tas, ka Sociāldemokrātu atbalstītāji mēdz balsot par kādu
no Konservatīvajām partijām. Citādi parasti vēlētāju balsu skaita izmaiņas starp politisko spēku blokiem ir ierobežotas
starp sociāldemokrātiem vai kādu no centra partijām.
Ziemeļvalstu
partiju sistēmā slāņu struktūra izpaužas tādā veidā, ka lielākā daļa partiju
vēlētāju grupu ir acīm redzams atšķirīgs sociālais profils. Pirmām kārtām tas
ir saistīts ar Strādnieku, Zemnieku un Konservatīvo partijām, turpretim mazākā
mērā ar Liberālajām partijām. Bez šaubām pastāv sava veida mazo uzņēmēju un
ierēdņu interešu pārstāvēšana, bet Liberālo partiju sociālā uzbūve neizpaliek
no caurmēra vēlētājiem. Ja Liberālās partijas vēlētāji ir diezgan sociāli
neizteikti, tad arī to politiskās nostādnes ir vērtējamas kā salīdzinoši
nestabilas.
Partiju
sadalījums starp vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgs. Divi faktori, kas
izskaidro situāciju, kādēļ Islandē ir īpaša Sieviešu partija ir sekojoši:
pirmkārt, tādēļ ka partijas sociālo bāzi veido gados jaunas, labu izglītību
ieguvušas sievietes, kuras pēdējo gadu laikā ir iekļāvušās darba tirgū, īpaši
valsts sektorā. Viņu prasības ir sekojošas-labākas karjeras iespējas,
vienlīdzīgs atalgojums un bērnu aprūpe. Tās pastāv ne tikai Islandes sieviešu
vidū. Vecās partijas reaģēja pasīvi, tādēļ arī zaudēja sieviešu uzticību.
Sociālā neapmierinātība un atklātības trūkums politiskajā sistēmā kalpo kā
izskaidrojums jaunu partiju veidošanas panākumos.
Reģionālās
politikas atšķirības Ziemeļvalstīs pirmkārt ir skaidrojamas ar sekojošu faktu,
ka partiju vēlētāju grupas nāk no dažādiem sociāliem slāņiem. Dažos rajonos ir
nostiprinājušās politiskās īpatnības. Dažas no tām izzūd laika gaitā.
Konservatīvās partijas vēlētāju atbalsts Zviedrijā un Somijā ir ģeogrāfiski
nevienmērīgi sadalīts. Vismazākais ziemeļos, vislielākais Diendvidsomijā, kā
arī Vidus- un Dienvidzviedrijā. Centra partijas atbalstītāju skaits ir acīm
redzami saistīts ar lauksaimniecībā nodarbināto skaitu. Somijas Centra partijai
ir īpaši liels atbalsts Somijas ziemeļos. Liberālajām un Kristīgo partijām,
atšķirībā no pārējām pilsoņu partijām, nevienā no reģioniem vēlētāju procentuālais
skaits nepārsniedz 30%. Zviedrijas liberālismam ir stingri pamati tās
Dienvidrietumu reģionos. Zviedrijā, Norvēģijā Sociāldemokrātiem dažos rajonos ir absolūtā vairākuma balsu
skaits. Norvēģu Strādnieku partijai Ziemeļnorvēģijā ir stingras pozīcijas.
Sociāldemokrātiem ir relatīvi ciešas saites ar Norvēģijas un Zviedrijas ziemeļu
reģioniem, kas veido krasu kontrastu ar Somiju un Islandi. Kreisā spārna
partijas ir visvājākās Dienvid- un Viduszviedrijā, Norvēģijā. Somu Komunistiem
tradicionāli ir bijis liels atbalsts nabadzīgākajos tālajos ziemeļu rajonos.
Dānijas kreisā spārna partijām ir bijuši īpaši lieli panākumi ap Kopenhāgenu
esošajos rajonos. Vides Aizsardzības partijai nav reģionālu saišu kā Dānijā, tā
arī Norvēģijā.
Kā
lielākajā daļā rietumu demokrātiju, Ziemeļvalstīs valstiskā partiju finansēšana
ir noteikta ar likumu. Partiju finansiālais atbalsts ir vismazākais Dānijā, kur
valsts finansējuma daļa, līdzīgi kā tas bija pārējās Ziemeļvalstīs, tika
ieviests tikai 1987. gadā. Zviedrijā 1976. gadā 2/3 no partiju ienākumiem nāca
no valsts un pašvaldībām.
Zviedrija.Tagadējā konstitūcija stājās spēkā 1975. gadā.
Likumdošanas vara pieder vienpalātas parlamentam(Riksdagen), ko uz trijiem
gadiem ievēl vispārējās un tiešās vēlēšanās, aizklāti balsojot, pēc
proporcionālās sistēmas. Riksdags sastāv no 349 deputātiem. Vēlēšanās var
piedalīties gan vīrieši, gan sievietes, kuri sasnieguši 18. gadu vecumu, kopš
1921. gada. Uz zviedru politiskās skatuves ilgu laiku valdījušas piecas
lielākās partijas. No 1932. līdz 1976. gadam Zviedriju vairāk vai mazāk
pastāvīgi pārvaldīja sociālisti, kas tad arī izveidoja karalistē labklājības
valsti. Viņi tikmēr ņēma no bagātajiem un deva trūcīgajiem, līdz visiem
vajadzēja maksāt sociālo pabalstu. Paguruši no sociālistu pārmērībām, vēlētāji
nobalsoja par konservatīvo koalīciju, ko dēvēja par “buržuāzisko”. Tač jaunā
valdība turpināja sociālistu uzsāktās labklājības programmas. Šobrīd šīs
partijas visos būtiskajos jautājumos ieņēmušas vienotu nostāju, maz raizēdamās,
ko par to domā vēlētāji. Pašlaik politisko partiju skits Zviedrijā ievērojami
pieaudzis. Politiskajā spektrā atrodama gan IKEA amatnieku partija, gan
apvienība, kas sevi nodēvējusi par Godīgo Politiķu partiju. Aktīvi darbojas arī
Zaļie, kas ne tikai noliedz atomenerģijas izmantošanu, bet aizstāv ideju, ka
vajadzētu demontēt visu Zviedrijas rūpniecisko infrastruktūru un atgriezties
pie naturālās saimniecības.
Dānija.1849.
gadā Dānija izveidoja savu konstitūciju un līdz ar to likumīgais pamats
parlamentam (Folketinget) bija likts. Konstitūcija noteica vispārējās un tiešās
vēlēšanas, balsojot aizklāti pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Sievietes
ieguva balstiesības 1915. gadā. Līdz 1953. gadam, kad tika izmainīta
konstitūcija, Dānijā bija divpalātu sistēma. Parlaments sastāv no 179
deputātiem. Parlamenta vēlēšanas tiek rīkotas reizi četros gados. Balstiesības
ir Dānijas pilsoņiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu un, kuri dzīvo valstī.
Folketingam gada darba periods-parlamenta gads-sākas pirmajā oktobra otrdienā
un beidzas parasti jūnijā.
Sociāldemokrāti(S),
Kreisā, Dānijas Liberālā Partija(V), Konservatīvā Tautas Partija(KF) un
Sociālisti(SF) ir četras galvenās politiskās partijas, lai gan pēdējā laikā
šajā 179 biedru parlamentā ir pārstāvētas vairākas. Lai partija iekļūtu
parlamentā, tai ir jāsaņem vismaz 2% vēlētāju balsu. Daudzas no mazajām
partijām, it īpaši no kreisā spārna, nav pārstāvētas parlamentā. To skaitā ir
arī Dānijas Komunistu partija. Valstī visas partijas ir organizētas partiju
komitejās, kuras izveido partiju programmas un izvirza kandidātus gan vietējām,
gan vispārējām vēlēšanām.
Sociāldemokrāti
ir lielākā partija, tradicionāli pārstāvot strādnieku šķiru. 1936. gadā viņiem
bija 46% vēlētāju balsu, un pat 1960. gadā-42,1%, bet kopš tā laika viņu noturība
ir mazinājusies. Tas ir izskaidrojams ar strādnieku panīkumu Dānijā, bet arī ar
Sociālās Tautas partijas parādīšanos, kuru nodibināja 1959. gadā grupa, kura
pameta Komunistu partiju. Šī partija ir pret NATO, bet citādā ziņā tās nostāja
ir tikai nedaudz kreisāka par Sociāldemokrātiem.
Radikālā
partija, neskatoties uz tās nosaukumu, ir skaidra centra partija. To dibināja
1905. gadā grupa, kas bija atdalījusies no Liberālās partijas. Partija ir
parasti sadarbojusies ar Sociāldemokrātiem. Kopš 1982. gada partija ir bijusi
koalīcijā un no1988. gada jūnija pat ir bijusi valdībā. Radikāļiem vienmēr ir
bijusi lielāka ietekme, neskatoties uz pārstāvju nelielo skaitu valdībā.
Konservatīvo
partiju 1915. gadā nodibināja dažu labā spārna grupu savienība. Agrāk partija
bija daudz stiprāk labēji orientēta, bet kopš 60. gadu beigām tā ir vairāk
centriska un tā ir ieguvusi diezgan lielu vidusšķiras atbalstu.
Liberālā
partija tika dibināta 1871. gadā kā zemnieku partija. Šī partija šodien ir
spilgtāk labēji orientēta nekā Konservatīvā partija. Tā gūst daudzu zemnieku
atbalstu. Tā ir izjutusi grūtības, kuras ir pārņēmušas zemniekus pēdējos gados.
Biedru
skaits politiskajās partijās Dānijā no 1960 - 1995
Partijas
1960
1974
1994
1995 Balsu skaits 1994. gada vēlēšanās Organizāc. procentuāli 1994. gadā
Sociāldemokrāti 259.459 122.722 65.733
62.452 1.150.048 5,7
Kreisie 192.629 112.543 83.039
83.077 775.176 10,7
Konservatīvā
Tautaspartija 108.751 91.382
31.000 30.750 499.845 6,2
Socialistiskā
Tautaspartija 3.224 6.266
6.890 6.654 242.398 2,8
Radikāli
Kreisie 35.000 22.000
5.934 5.519 152.701 3,9
Progresa
partija - 15.000
6.000 4.800 214.057 2,8
Balsu
skaits 1998. gada 11. marta vēlēšanās
Sociāldemokrāti
1.223.620
Kreisie
817.894
Konservatīvā
Tautaspartija 303.965
Socialistiskā
Tautaspartija 257.406
Radikāli
Kreisie 131.254
Progresa
partija 82.437
Norvēģija.
Norvēģijā konstitūcija pieņemta 1814. gadā (vēlāk izdarīti grozījumi un
papildinājumi). Likumdošanas vara ir divpalātu parlamentam (Stortinget), kas
sastāv no augšpalātas (Lagtinget) un apakšpalātas (Odelstinget). Stortingā ir
165 deputāti, ko uz četriem gadiem ievēl tiešās un vispārējās vēlēšanās pēc
proporcionālās sistēmas. Balstiesības iegūst sasniedzot 18. gadu vecumu.
Galvenās partijas: Norvēģu strādnieku partija( dib. 1887), Labējā partija(Hёyre
dib. 1884.), Kreisā partija(Venstre dib.
1884.), Centra Partija( dib. 1920.), Kristīgā Tautas partija (dib. 1933),
Progresa Partija( dib. 1973.), Sociālistiski kreisā partija (dib. 1975.),
Norvēģijas komunistiskā partija (dib. 1923.), Norvēģijas centrālā arodbiedrību
apvienība (dib. 1899).
Norvēģijas
komunistiskā partija dibināta apvienojoties Sociāldemokrātu kreisā spārna
pārstāvjiem pēc sķelšanās norvēģu strādnieku partijā. 2. pasaules kara laikā
partija aktīvi piedalījās Pretošanās kustībā. Pēc kara tās pārstāvji ietilpa
koalīcijas valdībā. 1973. gadā partija pieņēma jaunu programmu, kurā teikts, ka
tā cīnās par bruņošanās sacensības izbeigšanu, par atbruņošanos, par Norvēģijas
izstāšanos no NATO, par neatkarīgas, patstāvīgas un aktīvas miera politikas
īstenošanu.
Norvēģu
strādnieku partija. Sociālā bāze-strādnieki, kalpotāji, sījzemnieki, daļa
inteliģences. Šīs partijas ietekmē atrodas arodbiedrības, sieviešu, jaunatnes,
sporta un citas masu organizācijas. Partija iestājas par darba un kapitāla
“sadarbību”, noliedz šķiru cīņu, atzīst kapitālisma sabiedrības pārveidošanu
reformu ceļā, prasa bezdarba likvidēšanu, strādnieku sociāli ekonomisko tiesību
paplašināšanu. Ārpolitikā atbalsta Norvēģijas līdzdalību NATO.
Somija.
Valsts galva ir prezidents, ko uz sešiem gadiem ievēl divpakāpju vēlēšanās.
Prezidentam ir plašas tiesības-viņš izdod lēmumus un dekrētus, var uzlikt veto
parlamenta pieņemtajiem likuprojektiem. Likumdošanas vara pieder prezidentam un
vienpalātas parlamentam(200 deputāti), ko uz cetriem gadiem ievēl tiešās
vēlēšanās pēc proporcionālās sistēmas. Vēlēšanu tiesības ir pilsoņiem no 18.
gadu vecuma.
1999.
gada Domijvispārējo vēlēšanu rezultāti.
Vietas(%) Balsu %
Sociāldemokrātiskā
Partija
51 (-12) 22,9
(-5,4)
Centra
Partija
48 (+4) 22,4
(+2,5)
Nacionālā
Koalīcijas Partija
46 (+7) 21,0
(+3,1)
Kreisā
Spārna Alianse
20 (-2) 10,9
(-0,3)
Zviedru
Tautas Partija
12 (+-0) 5,1
(+-0)
Zaļie
11 (+2) 7,3
(+0,8)
Somu
Kristīgā partija 10 (+3) 4,2
(+1,2)
“Patiesie
Somi”(Somijas Zemnieku Partija)
1 (+-0) 1,0
(-0,3)
Reformu
Grupa
1 - 1,1
-
Islande.
Likumdošanas vara ir altingam-divpalātu parlamentam, kas sastāv no Augšpalātas
(21 deputāti) un Apakšpalātas(42 deputāti), kuras uz četriem gadiem ievēl
tiešās un vispārējās vēlēšanās, balsojot pēc proporcionālās sistēmas. Partijas:
Tautas savienība (dib. 1968), Neatkarības partija (dib. 1929), Progresīvā
partija (dib. 1916), Sociāldemokrātiskā partija (dib. 1916) un Arodbiedrību
apvienība (dib. 1916). 1995. gada 8. aprīļa altinga vēlēšanu rezultāti.
Partijas ievēlēto deputātu
skaits sieviešu
skaits
Neatkarības
partija 25 4
Progresīvā
partija 15 3
Sociāldemokrātu
partija 7 1
Tautas
Alianse 9 2
Sieviešu
Alianse 3 3
Tautas
kustība 4
3
Kopā 63
16
Neatkarības
partija dibināta apvienojoties Konservatīvajai partijai un Liberālajai
partijai. Pārstāv finansistu un rūpnieku intereses. Šīs partijas ietekmē
atrodas strādnieki un zvejnieki. Kopš 1983. gada partija vada labējo koalīcijas
valdību. Iekšpolitikā tā aizstāv privātīpašuma neaizskaramību un
privātuzņēmības brīvību. Ārpolitikā partija atbalsta Islandes militārpolitisko
sadarbību ar ASV, tās līdzdalību NATO, un NATO kara bāzu izvietošanu Islandē.
Sabiedriskās organizācijas. Ziemeļvalstu sabiedrībām raksturīga iezīme ir
brīvprātīgo organizāciju pārbagātība. Īsi sakot, katra daļēji pakārtota
interese ir atradusi savu izteiksmes veidu organizācijā un lielākā daļa pilsoņu
ir biedri vienā vai vairākās savienībās, kā piemēram, Greenpace-Dānija,
vairākas vietēja mēroga sporta organizācijas, pretalkohola biedrības, utt.. Šo
organizāciju kopums būtiski ietekmē valsts realizēto politiku. Valsts
institūciju un organizāciju starpā valda savstarpēja atkarība, kas vēl vairāk
ir izteikta kompleksā oficiālu un neoficiālu attiecību tīklā. Kad tiek runāts
par Ziemeļvalstīm kā par augsti organizētām valstīm, ņem vērā ne tikai
organizāciju/savienību biedru piekrišanu kādam lēmumam, bet gan varbūt pirmkārt
tiek minētas lielo interešu organizāciju iespējas ietekmēt politiskos procesus
valstī. Пoti populāras Skandināvijas valstīs ir nevalstisko organizāciju
formas. No visiem šo nevalstisko organizāciju veidiem ir izveidota cieša
sadarbība Ziemeļvalstu iedzīvotāju starpā, kas savukārt veicina sadarbību, kas
balstīta uz brīvprātības principa.
Lielu
daļa lēmumu, kas ir saistoši pilsoņiem, pieņem privātās organizācijas, īpaši
lielā mērā tas ir saistīts ar valsts tautsaimniecību. Darba ņēmēju un darba
devēju organizācijas līgumu un vienošanās veidā ir izveidojušas darba tirgus
noteikumus. Arodorganizāciju ziņā Ziemeļvalstis ierindojas pirmajās vietās.
Norvēģija ik pa brīdim atrodas zemākā līmenī nekā Zviedrija, Dānija un Somija.
Darba tirgus organizācijas Ziemeļvalstīs ir strukturāli centralizētas,
spilgtākais piemērs ir Zviedrija. Islandes arodbiedrības kustība ir visvairāk
politiski saskaldīta.
Izmantotā
literatūra:
Nordal
J. (editor) Iceland 1986: Handbook. Reykjavik, Bуkfell, 1987.
Garodkin,
I. Hеndbok I dansk politik. 1991.Kёbenhavn: Munskgaard, 1991.
Partierna
I Nordens parlament. Gёteborg: Nord, 1989.
Petersson,
O. Nordisk politik. Stockholm:Allmдnna Fцrlaget, 1991.
Berlins,
P. Kas ir zviedri. Rīga: “Jānis Roze”, 1998.
Denmark.
Copenhagen: Lonely Planet, 1996.
Jērāns,
P.(galv. red.) Politiskā enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija,
1987.
Internera
adreses:
http://www.hoyre.no/org/presentasjon.html
http://www.sv.no/su/suhome.htm
http://odin.dep.no/html
http://www.riksdagen.se/faktabi/htm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru