Suverēna, demokrātiska valsts

Referāts

Agnese Gārdnere

Sociālo tehnoloģiju augstskola

Studiju programma: Ekonomika

Neklātienes nodaļa

1.kurss

Saturs

1.   Ievads                                                                                         3.lpp.

2.  Suverenitātes jēdziens un šīs idejas vēsturiskā attīstība          3.lpp.

3.  Suverenitāte kā juridisks princips                                               4.lpp.

4.  Suverenitātes subjekti                                                              6.lpp.

5.  Tautvaldība                                                                              7.lpp.

6.  Latvija ir Demokrātiska Republika                                         8.lpp.

7.  Nobeigums                                                                              8.lpp.

8.  Secinājumi                                                                               9.lpp.

9.  Izmantotās literatūras saraksts                                                10.lpp.

1.  Ievads

Valsts un tautu suverenitāte, kā arī suverenitātes jēdziens vispār ir saistīti un apskatīti ne tikai konstitucionālās tiesību zinātnes ietvaros, un tas liecina par to, ka vārds “suverenitāte” ir ļoti svarīgs un nozīmīgs. To vajag izprast pēc iespējas dziļāk, lai vēlāk varētu orientēties visā, kas prasa tiešu suverenitātes jēdziena skaidrojumu.

          Suverenitātes princips ir ļoti cieši saistīts ar valsti, tas nozīmē, ka suverenitāte ir jebkuras valsts eksistēšanas nepieciešams priekšnoteikums. Tādēļ lielu daļu ar suverenitāti saistītos jautājumus ļoti nopietni pēta un risina valsts zinātnieki. Savos pētījumos par valsti tie atklāj suverenitātes būtiskumu. Konstitucionālā tiesību zinātne suverenitātes principu, galvenokārt, aplūko saistības ar valsts pamatdokumentiem – konstitūciju, konstitucionāliem likumiem, kur šis princips ir juridiski nostiprināts.

2.  Suverenitātes jēdziens un suverenitātes idejas vēsturiskā attīstība.

Suverenitāte ir vara, augstākā vara. Suverenitātes jēdziens radās 16gs. Franču jurists Ž. Bodēns to definēja grāmatā “Sešas grāmatas par republiku” (1576.gadā), izklāstot savus politiskos uzskatus par valsti: “Suverenitāte ir vienota nedalāma vara un šīs varas īpašība – spēja būt absolūtai un neatkarīgai”. Lai pilnīgāk izprastu suverenitātes jēdzienu, jāapskata tā izkristalizēšanās kopsakarībā ar feodālisma perioda politisko sistēmu Eiropā. Vācu filozofs Makss Vēbers raksta : “Mūsdienās (20.gadsimta sākums) valsts ir humāna apvienība, kas pretendē uz fiziska spēka likumīgu pielietošanu noteiktā teritorijā, tiesības lietot fizisko spēku ir dotas arī citām institūcijām vai indivīdiem, tikai tajā apmērā, cik to atļauj valsts”. Tātad valsts ir vienīgā likumīgā vadošās darbības realizētāja. Tomēr atskatoties pagātnē, konkrēti, sākot ar 13gs. , kad katoļu baznīca bija kļuvusi par varenu spēku valstīs, ietekmējot visu to sabiedrisko dzīvi, līdz pat 16gs., redzams, ka politisko situāciju Eiropā raksturo divvaldība, vadošās darbības realizēja divi valsts varas subjekti – gan baznīca, gan monarhs, bet šāda divu ietekmīgu varu mierīga līdzās pastāvēšana nav iespējama, jo jābūt ir vienam valsts varas avotam (suverēnās valsts varas avotam).

Bez tam jāatzīmē, ka pēc varas tiecās arī feodāļu kārta, kā arī citas apvienības un organizācijas. Feodālisma periodā tika izvirzīts jautājums – kurai varai ir jābūt prioritārai – baznīcas varai vai pilsoniskās pārvaldes varas aparātam? Baznīca sevi uzskatīja paar vienīgo varas avotu vispār, balstoties uz formulu – valsts vara “nāk” no Dieva gribas, nav vispār varas, kas nenāk no Dieva , un pieprasīja, lai feodāļi šai baznīcas varai pakļautos.

Taču angļu filozofs Viljams Okams (1285. – 1349.) domāja, ka baznīcai nav nekādu tiesību uz varas monopolu, baznīcas uzdevums – būt tiesneša lomā ar ticību saistītās lietās.

Šī, galvenokārt, filozofiskā cīņa radīja suverenitātes ideju, un tā tiek izklāstīta jau pieminētajā Ž. Bodēna grāmatā “Sešas grāmatas par republiku”. Viņš raksta : “Suverēnā vara ir tāda vara, kas subjektam pieder pastāvīgi. Augstākajai varai ir jābūt absolūtai, tā nevar neskart Dieva likumus, un ja mēs teiksim, ka šī vara pieder tikai tam, kurš nepakļaujas vispārpieņemtiem principiem, dabiskajām tiesībām, tad nevienā valstī neatradīsim suverēnu varu”.

Ž.Bodēna uzskati ir acīmredzami ietekmēti no monarhijas idejām. Viņa darbā arī tiek skarts valsts teorijas jautājums – proti, Bodēns raksts, ka tas subjekts, kam tiek nodota suverēnā vara, var rīkoties ar valsts īpašumu pēc saviem ieskatiem. Šis uzskats balstās uz monarhiālās valsts pārvaldes principiem – monarhs visas karalistes zemes īpašnieks; šis uzskats sakrīt ar teoriju par valsti , kā par valsts tiesību objektu.

Visbeidzot Ž.Bodēns raksta:” Suverenitāte nevar vienlaicīgi piederēt karalim, aristokrātiem un tautai – suverēnā vara pieder vai nu tikai tautai, tikai aristokrātiem, vai tikai karalim.

3.  Suverenitāte kā juridisks princips.

Vēlāk suverenitāte kā juridisks princips tika nostiprināts katras valsts konstitūcijā. Katras valsts konstitūcijā tiek arī konstatēts, kam valstī pieder suverēnā vara, jo kā jau rakstīja Ž. Bodēns: “Valsts suverēnā vara var piederēt tikai vienam subjektam”. Tātad, izriet jautājums, kādi ir konstitūcijas sastādīšanas galvenie principi, un kā tika izveidots konstitucionālais režīms?

Konstitūciju pamatos ir sastopami trīs pamatprincipi:

1.     Gadījumos, kad tauta rada konstitūciju (ar Satversmes sapulces palīdzību) – tiek nostiprināts tautas suverenitātes princips – visa suverēnā valsts vara pieder tautai un pārējās valsts iestādes izpilda tām no tautas deliģēto varu likumu robežās. Latvijas Republikas Satversmes 2. pants nosaka: Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

2.     Gadījumos, kad pie varas ir monarhs (pārejas periodā no absolūtās monarhijas uz konstitucionālo iekārtu), kurš dāvā tautai konstitūciju, kurā nostiprināts monarhijas princips.

3.     Var tikt arī nostiprināts vienošanās princips – līgums starp monarhu un tautu par monarha un tautas savstarpējām attiecībām, tiesībām un pienākumiem.

Tātad, suverēnas varas subjekta tiesības uz šo varu, jeb drīzāk jau pats fakts, ka šim subjektam pieder suverēnā vara valstī, tiek konstatēts, juridiski nostiprināts konstitūcijā, vai arī citā pamatdokumentā, atkarībā no tā, kāds termins tiek lietots katrā valstī apzīmējot šo dokumentu – konstitūcija, pamatlikums, statūti utml.

Tā kā R-Eiropā pirmās konstitūcijas, sekojot ASV paraugam, tika sastādītas, galvenokārt sākot ar 18gs. , tad no šī fakta mēs izsecinām sekojošo: līdz konstitūciju vai citu pamatdokumentu sastādīšanai nevienam nepiederēja suverēnā vara, tā kā nebija dokumenta, kas šo faktu apliecinātu. Tā kā šāda dokumenta nebija, tad vara, kas piederēja monarham nebija suverēna, suverenitāte bija tikai filozofiska kategorija, bet vara, kas piederēja kādam no valsts vadoņiem bija balstīta uz fizisku spēku vai arī uz spēcīgu ekonomisko varu. Jebkura valsts varēja ar pietiekoši spēcīgu armiju okupēt citu valsti. Tā, piemēram, Čečenijas gadījumā, tā pie savas reālās suverenitātes centās tikt pēc trešā lielākā pasaules satracinājuma XXgs. Pēc PSRS sabrukuma.

Kā V.Uļjanovs 1917.gadā un Jeļcins 1991.gadā pārliecinoši runāja par tautu pašnoteikšanās tiesībām, dzirdīgas ausis šos vārdus saklausīja ne tikai Latvijā, bet arī Čečenijā. Izmantojot situāciju, čečenu līderis Džohars Dudajevs pasludināja Čečenijas neatkarību. Vai te varēja runāt par reālu suverenitāti?? Vai suverēnā vara piederēja tautai?? Vai Dudajevs realizēja tautas gribu? Tagad var droši atbildēt, ka vienu tautas vēlmi viņš realizēja stingri un nelokāmi. Vēlmi pēc reālas valstiskas neatkarības no Krievijas.

Par pārējiem suverenitātes principiem šeit ir grūti runāt, jo Čečenijai vēsturiski nav demokrātiskas valsts pieredzes. Tā pēc savas būtības ir teokrātiska – feodāla valsts. Vairāk par valsts iestāžu izdotajiem likumiem šeit ievēro Islama likumus, vairāk par valsts galvas vai citu centralizēto varas orgānu izdotajiem likumiem ievēro katra atsevišķa apgabala (klana) līdera diktētos noteikumus.

Šāda īpatnēja pasludināta valsts būtu pastāvējusi vēl šodien, ja nebūtu demokrātiskās Krievijas “demokrātiskais” iebrukums šai zemē 1995.gadā.

          Uz šo notikumu pasaules lielvalstis skatījās kā uz Krievijas iekšējo lietu. Un tā pat kā Latvijas gadījumā, čečeni parādīja savu vēlmi pēc neatkarības ar ieročiem rokās.

Bet Čečenija nevar reāli runāt par valsts spējām realizēt savu suverēno gribu attiecībās ar citām pasaules valstīm. Čečenija nav atzīta no citām pasaules valstīm. Čečenijai neizdosies veikt to pašu ceļu, ko Latvijai pēc 1918.gada, kad lielvalstis pamazām sāka atzīt Latviju de jure.

Tādejādi rodas jautājums, vai tad arī tagad viena valsts nevar iekarot otru??

Šeit ir liela atšķirība starp feodālisma perioda valstu un mūsdienu pasaules valstu statusu šajā aspektā. Tagad valsts pamatdokumentā tiek juridiski nostiprināts fakts, kam pieder valsts suverēnā vara, bez tam valsts suverenitāti starptautiski atzīst citas valstis, tādejādi apņemoties respektēt šo suverenitāti, neatkarību, tāpēc jebkuru citas valsts iejaukšanos otras valsts iekšējās lietās, pārējās valstis vai organizācijas centīsies novērst un aizstāvēt apdraudētās valsts intereses, sniedzot tai ekonomisko un militāro (arī morālo) atbalstu. Citiem vārdiem sakot, pirms konstitucionālā režīma valstu attiecībās noteicošais spēks, galvenokārt, bija armijas un ekonomiskā varenība, turpretī tagad starptautiskās attiecības balstās uz tiesību principa, suverenitātes respektēšanu. 1975.gada 1.augustā Helsinkos parakstīts Nobeiguma (dokuments) akts , kurš būtībā ir uzvedības kodekss, kas aptvert visas starptautisko attiecību pamatsfēras – izglītību, kultūru utt.

1939.gada 5.oktobrī noslēgts starptautisks savstarpējās palīdzības līgums.

4.  Suverenitātes subjekti.

Valsts, tautas, nācijas suverenitāte nozīmē to, ka pastāv vairākas augstākās varas, tā kā jau tika noskaidrots, ka augstākā vara var būt tikai viena, tad tas nozīmē, ka valsts, tautas, nācijas suverenitāte ir suverenitātes dažādi aspekti.

Valsts suverenitāte nozīmē to, ka valsts ir suverēna, neatkarīga teritoriāla vienība, un šo valsts suverenitāti atzīst citas valstis, tādejādi valsts var būt starptautisko tiesību subjekts – var slēgt starptautiskus līgumus. Katvijas Republikas Satversmes 1.pants nosaka : “Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika”.

Tautas suverenitāte  nozīmē to, ka visa vara valstī pieder tautai, kas to realizē vai nu tiešā demokrātijā, vai ar tautas priekšstāvības institūta palīdzību. Tauta ir valstī dzīvojošs pilsoņu kopums. Īsumā aplūkošu, kā izkristalizējās tautas suverenitātes ideja, Reformācijas laika teorētiķi izvirzīja ideju, ka visai suverēnajai varai ir jāpieder tautai, viņi uzskata, ka tauta suverēno varu var realizēt ar tautvaldības režīmu.

 Kā tad tautas suverenitātes idejas tiek realizētas dzīvē?

Kā piemēru varētu minēt Z-Amerikas 1776.gada 4.jūlija Neatkarības Deklarāciju, kas nosaka, ka visiem cilvēkiem, kuri dzīvo ASV ir vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes.

Pēc Lielās franču revolūcijas (1789. – 1794.) arī Eiropā notieka mēģinājumi realizēt tautas suverenitātes ideju, tomēr lielākā daļa Eiropas valstis, ar dažiem izņēmumiem, līdz pat 1.Pasaules karam pastāv monarhijā (bez tautas priekšstāvības institūcijas).

5.  Tautvaldība 

Tā ir tautas suverenitātes, suverēnas varas realizēšanas veids. Demokrātija – tautas priekšstāvības institūts, kas jau bija pazīstams 14. – 15gs. Grieķijas pilsētā Atēnās. Romas Republikā tautas vēlētie maģistrāti un senāts rīkojās tautas vārdā., līdz 14.-15gs., feodālisma periodā Eiropas valstīs parādījās kārtu priekšstāvība (toreizējā sabiedrība bija sadalīta kārtās: muižnieki, garīdznieki, pilsētu iedzīvotāji un zemnieki), lai gan Anglijā 15.gs. tā sāka pārveidoties par tautas priekšstāvību. Eiropā (kā jau tika minēts iepriekš) šis tautvaldības institūts parādās tikai pēc Lielās franču revolūcijas. Monteskjē raksta: “Tā kā brīvā valstī katram cilvēkam ar brīvu gribu vajag pašam par savi valdīt, tad likumdevēja varai ir jāpieder visai tautai, bet tā kā tieša tautvaldība lielās valstīs nav iespējama, tad tautai jāizvēl priekšstāvji”.

NĀCIJAS SUVERENITĀTE

Nācijas suverenitāte nozīmē nāciju politisko brīvību, tiesības pašai nācijai lemt par savas pastāvēšanas valsts formu un attiecībām ar citām nācijām. Problēma ir tā, ka dažādās valstīs tiek atšķirīgi traktēts nācijas jēdziens, līdz ar to, nav kopēja viedokļa par nācijas suverenitātes izpratni.

1.     Nācijas jēdzienu var traktēt kā etnisku vienību, kopību ar tās locekļu vēstures procesā attīstītu kultūru, kopīgu valodu.

2.     Ar nāciju saprot arī tautu – pilsoņu kopumu jeb politisko nāciju. Latvijas Republikas Satversmē ir noteikts, ka varas nesēja ir Latvijas tauta, ar to saprotot virzību uz politisko nāciju, t.i. pilsoņu valstisku nacionālu kopumu, kas apvienotu vispirms valsts pamatiedzīvotājus, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes.

6.  Latvija ir Demokrātiska Republika

Satversmes pirmais pants ir mūsu ticības apliecinājums demokrātijai, kas jau bija Tautas Padomes Politiskajā platformā, kas noteica, ka Latvijas Republika balstās uz demokrātijas pamatiem (2,nod. 1.pts.).

To pašu vēlāk deklarēja Satversmes Sapulce 1920.gada 27.maijā, mūsu pagaidu satversmē: “Latvija ir patstāvīga un neatkarīga Republika ar demokrātisku valsts iekārtu.” Mūsu satversmes 1.pantā ir formulēta Latvijas valsts brīvība. Deklarācija, ka Latvija ir neatkarīga valsts, vienlaicīgi nozīmē arī, ka Latvija ir starptautiska, tiesiska organizācija. Saskaņā ar Satversmes 77.punktu, 1.panta grozīšanai ir nepieciešama, obligāta Latvijas tautas piekrišana, tiešā tautas nobalsošanā; tikai pati tauta var mainīt satversmē noteikto NEATKARĪGĀS, DEMOKRĀTISKĀS republikas valsts formu. Dažās visjaunākajās satversmēs ir ieviesti pat noteikumi, ka valsts demokrātiskā forma naav grozāma (Reinland-Falces 1947.gada satversmē), kaut gan pats par sevi, tas vairs nav demokrātiski, noņemot tautai pamattiesību – noteikt pašai savas valsts satversmi.

Demokrātija nav uzturāma ar piespiedu līdzekļiem, tas ir pretrunā demokrātijas būtību, bet to var darīt ar tās locekļu brīvu pārliecību.

Demokrātiska valsts ir valsts forma, kur tautas brīvība un vienlīdzība ir savstarpēji harmoniski saistītas, bet valsts varai noteiktas stingras robežas, kuras garantē pilsoņu tiesības, brīvību un vienlīdzību likuma priekšā, kur katram pilsonim ir iespēja piedalīties savas valsts organisma, valsts formas un iekārtas notiekšanā.

Demokrātija, kā pretstats diktatūrai un autoritārismam ir cilvēciski vispiemērotākā normālas mūsdienu valsts forma, kaut gan nav ideāls, bet te jāatceras Vinstona Čerčila vārdi, ka pagaidām diemžēl cilvēki neko labāku nav spējuši izdomāt.

7. Nobeigums   

Savā referātā es apskatīju suverenitātes jēdziena attīstības vēsturi, kā arī demokrātijas jēdzienu, kas ir cieši saistīti savā starpā. Uzskatu, ka tas bija nepieciešams, jo katra lieta, ja to grib izprast pēc būtības, ir jāsāk pētīt un analizēt no tās izcelšanās brīža (saknēm). Svarīgi ir tas, lai cilvēki izprastu suverenitātes jēdziena nozīmi, un tad neradīsies pārpratumi, kas neizprotot šo vārdu, var novest pie dažādām likstām un cilvēku nesaskaņām savā starpā. Nedrīkst jaukt valsts suverenitāti ar tautas suverenitāti, vai nāciju suverenitāti. Referāts atklāj katra šī vārda salikuma jēgu.

8. Secinājumi

1.     Jebkurai valstij tās suverenitāte ir ļoti svarīga, jo suverenitāte ir tā, kas parāda valsts politisko veidolu, piem., valsts eksistēšanas pamatprincipus.

2.     Svarīgs ir ceļš, kā valsts iegūst suverenitāti (Čečenijas gadījumā ar asiņainām cīņām).

3.     Lai saprastu tuvāk suverenitātes jēdzienu, būtiski ir orientēties Satversmē (mūsu gadījumā Satversmes 1.pants)

4.     Būtiskas ir atšķirības ir baznīcas un valsts uzskatos par suverenitāti.

5.     Demokrātijas veidošana ir ļoti ilgs un sarežģīts process. Viena cilvēka mūžs var izrādīties par īsu, lai valsts nonāktu pie patiesas civilizētas demokrātijas.

 

Izmantotās literatūras saraksts

1.    Weber M. “What is state” Bernard E. Brown eds. 1990 Comparative politics: Notes & Readings, Pacific: Brooks/Coli Publishing Company.

2.    Dišlers K. “Demokrātiskas valsts pamati” – Gulbis R.A., 1931.g.

3.    Latvijas Padomju Enciklopēdija 9., 2. sējumi – Rīga 1987g.

4.    Dribins L. “Nācija – tauta – valsts” – “Diena” – 1995.g. 27.janvāris

5.    Vanags K. “Bolševiku jūgā” – Vācija 1951.g.

6.    Laupe A. “Ilgas pēc stingras rokas” – “Lauku avīze” 1994.g. 17.maijs