¨
Totalitārisma
pazīmes.
¨
Totalitārisma
attīstības posmi.
¨
Cilvēka
individualitāte totalitārisma apstākļos.
¨
Kādēļ
totalitārismam agri vai vēlu draud bojāeja?
Šajā referāta tiks pievērsta
uzmanība totalitārisma radīšanai (jo to vienmēr kāds rada), būtībai, attīstībai
un pašiznīcināšanās iezīmēm.
Totalitārismam ir tikai tam
piemītošas iezīmes, no kurām jau sen ir sastādīta vienojoša definīcija.
Pasaules vēsturē ir bijuši tipiski totalitāras valsts piemēri. Kā galvenos šeit
varētu minēt Ādolfa Hitlera vadīto Vāciju, kā arī Padomju sociālistisko
republiku savienību, kura uz mūžiem paliks tās iedzīvotāju atmiņās kā, par
cik perfekts, par tik arī galēji
nežēlīgs kontroles mehānisms.
Totalitārisma definīcija varētu
būt sekojoša:
totalitārisms ir valdīšanas
forma, kā arī politiskais režīms, kuru raksturo varas galēja centralizācija un
koncentrācija valsts vadoņa rokās. Šo režīmu raksturo arī izpildvaras
visvarenība, kas balstās uz militārismu, represīviem orgāniem un ārpustiesas
represijām. Tautas pārstāvību institūcijas lielākoties vai nu nepastāv, vai
pastāv tikai formāli. Ekonomika, kultūra, izglītība un komunikācijas ir valsts
kontrolētas un regulētas. Valsts vadītāja tēls tiek idealizēts. Ideoloģijā
blakus mītam par rases, nacionālo, reliģisko vai citu pārākumu tiek kultivēts
ienaidnieka tēls.[1]
Kā tuvāko totalitārisma piemēru
mēs varētu minēt Padomju Savienību. Tas būtu arī kā labs uzskates līdzeklis
totalitārisma pazīmju labākai izprašanai. Latvijā vadonis bija Padomju Savienības
komunistiskā partija, kura darbojās ka viens lemjošs vadonis.
Parasti totalitārisms tiek
radīts apvērsuma, revolūcijas, kara vai pilsoņu kara rezultātā. Arī Latvijai II
pasaules karš nozīmēja jauna, draudoša un nežēlīga režīma sākšanos.
Nevēlamas personas, personu
grupas vai pat nācijas tiek vajātas gadiem ilgi, sūtītas izsūtījumos vai
spīdzinātas. Piemēram, pēc kara Latvijā komunistiskā partija latviešus
pastiprinātā veidā vajāja vēl ilgi pēc kara beigām. “Tūlīt pēc kara jaunā
paaudze, kas bija palikusi Latvijā lielā skaitā, tika iznīcināta. Latvieši, kas
mēģināja palīdzēt saviem tautiešiem, tika izsūtīti trimdā uz 25 gadiem un
vairāk, nereti pat uz visu mūžu. Dažās skolās tika izsūtītas veselas klases,
kuras ar savu rīcību kaut kā bija aizskārušas komunistisko iekārtu vai tās
pārstāvjus. Katrs, kas kritiski izteicās par komunistiem, tika izsūtīts uz 25
gadiem. Citu sodu komunisti nemēģināja piemērot.”[2]
Pat vismazākā tautas pretestība tika nežēlīgi apspiesta - daudzi upuri tika spīdzināti vai nogalināti
turpceļā trimdā. “Apcietināto bija tik daudz, ka ka komunistiem pašiem nebija
skaidrības, cik to ir, kas tie tādi un kur tie atrodas.”[3]
Totālu varu un nevēlēšanos
rēķināties pat ar veselas tautas domām raksturo tas, ka padomju varas
nostiprināšanās laikā, pēc daudzām pazīmēm, eksistējis visu latviešu izvešanas
plāns, pēc kura bija paredzēts izvest latviešus no Latvijas tādā pašā veidā, kā
tas savulaik notika ar Krimas tatāriem.
Par laimi visai mūsu tautai, šo
plānu nezināmu iemeslu dēļ tomēr nerealizēja.
Varas ieguve pār cilvēku
totalitārismā nav viss valsts dzīves kontroles pārņemšanas process. Lai valsti
kontrolētu pilnībā, tajā jāizveido kontrolējama ekonomika, tautsaimniecība un
industrija.
Lauksaimnieciskās valstīs varas
iestādes veic zemes reformu, kuras rezultātā var izveidot lauksaimniecību ar
sev izdevīgām prioritātēm un tās vadībā esošiem saviem domubiedriem. Latvijā
padomju varas attīstības laikā sākot no 1945. gada notika tautsaimniecības
reforma visā Latvijas teritorijā. Protams, ka visvieglāk ir kontrolēt saliedētu
pūli, nekā katru cilvēku atsevišķi. Vadoties no šī principa un paredzot, ka
tādā ceļā izdotos daļēji iznīcināt indivīda iniciatīvu un neatkarību, Latvijā
1946. gadā sāka ieviest kolektīvo saimniecību sistēmu. Zemnieki izrādīja tik
sīvu pretestību, ka padomju varas noteiktajā termiņā lauksaimniecība uz
kolektīvo saimniecību sistēmu nepārgāja. Kolektivizācija tika veikta ar
piespiedu līdzekļiem, kad tautas pretestība kļuva par stipru. Bijušās viensētas
tika kolektivizētas, to saimnieki tika sadzīti kopējās saimniecībās.
Totalitāras valsts vara tiek
stiprināta ar militāra spēka palīdzību, tādēļ turpmāka industrijas attīstīšana,
industrializācija tiek pakārtota vienam no galvenajiem mērķiem – militāra spēka
pastiprināšanai, t.i. ieročiem un citai militārai tehnikai. Arī Latvijā šī
gadsimta vidū notika analoģiska procedūra, kuras laikā militāru apsvērumu dēļ
tika kāpināti infrastruktūras atjaunošanas tempi. Jau esošie rūpniecības
uzņēmumi varēja diezgan ātri atjaunot savu darbību. Daudziem uzņēmumiem
nepamatoti tiek piešķirtas privilēģijas, bet tautai nepieciešamās rūpniecības
nozares attīstītas netiek. Tā Latvijā 1950. gadā pabeidza rūpniecības uzņēmumu
atjaunošanu, bet civilā celtniecība joprojām netika uzsākta (tas izraisīja
lielu dzīvokļu trūkumu daudzo Krievijas imigrantu ieceļošanas dēļ).
Industrializāciju nosaka valsts vara. Bieži vien kapitāls tiek ieguldīts
pilnīgi neracionāli, dažreiz pat nozarēs, kuru attīstīšana draudētu ar
ekoloģiskām problēmām un dzīves līmeņa pazemināšanos. Te iemesls ir
acīmredzams: valsts nekad nespēs objektīvi noteikt tautas vajadzības, ja tautai
nav dota nekāda lemšanas un iniciatīvas iespēja.
Parasti tiek veidota plānveida
ekonomika, jo tā, manuprāt, ir vienīgā tautsaimniecības forma totalitārismā. Citādi
nemaz nevarētu būt, ja valsts kontrolē visu. Tā arī Latvijā pēckara pirmajā
desmitgadē tika izveidota tāda ekonomiskā politika, kas noteica visu tālāko
attīstību. Neracionāla industrializācija prasīja ļoti daudz darbaspēka.
“Industrializācija notika pēc krievu norādēm, to plānoja krievi, un tās mērķis
bija nevis dot labumu iedzīvotājiem, bet gan vairot Padomju Savienības
politisko un militāro spēku."[4][5]
Valsts pārvaldes attīstība
parasti norit mākslīgi – tā tiek attīstīta ar varu, pie kam ar tikpat drakoniskām
metodēm, kā daudzas citas tautas dzīves nozares. Bijušais pārvaldes mehānisms
parasti tiek pārveidots līdz nepazīšanai, visi bijušie valsts pārvldes sistēmas
darbinieki tiek pieskaitīti pie tautas “nelabvēļiem” un aizvākti no valsts
varas skatuves. Valsts aparātā parasti tiek ievietoti vadoņa pakļauti un tam
simpatizējoši cilvēki, kuriem bieži vien nav pat mazākās sapratnes par valsts
uzbūvi un tās kontroles un pārvaldes metodēm. Bet, ja pieiet lietai praktiski,
šiem vadoņa ieceltajiem cilvēkiem nemaz nav jāzin nekas par valsts pārvaldi, jo
galējais lēmums, pēdējais vārds vienmēr būs diktatora pusē.
Arī Latvijā padomju valsts
varas ieviešana notika pēc līdzīga modeļa. Pēc Rīgas ieņemšanas sapulcējās
komunistiskās partijas centrālā komiteja un noteica vadlīnijas Latvijas tālākai
sovetizācijai. Varas aparātu veidoja pēc padomju modēla ar diviem paralēliem
varas centriem: valsts pārvalde un partijas pārvalde (vadoņa iecelta varas
turētāja). Republikas parlaments bija Augstākā padome, ko ievēlēja nebrīvā vēlēšanās
uz pieciem gadiem. Augstākā padome bija politiski nenozīmīgs veidojums, kas
sapulcējās vienīgi dažas dienas gadā. Lielākoties varu īstenoja Augstākās
Padomes Prezidijs un Ministru Padome, kas daļēji veidoja republikas valdību.
Salīdzīnājumā ar brīvās Latvijas valdību Ministru Padomei bija apmēram četras
reizes vairāk ministru. Ministru Padomei savukārt bija savs “iekšējais
kabinets” – Ministru Padomes Prezidijs, kas sastāvēja no 6 locekļiem. Ministru
padome aptvēra arī tā sauktos valsts komiteju priekšsēdētājus, kuriem ir tāds
pats statuss kā ministriem un bieži vien lielākas pilnvaras. Tas pats
attiecināms arī uz Valsts drošības komiteju (VDK).[6]
Valsts aparāta sanāksmes
parasti raksturojās ar gandrīz vienbalsīgi pieņemtiem lēmumiem, fiktīvu tautas
pārstāvju piedalīšanos lemšanā. Pārsvarā, pēc manām domām, šādas sanāksmes
varētu arī nenotikt, jo tik daudz cilvēki nav nepieciešami valsts jautājumu
lemšanā, jo reāli lēmumu pieņem valsts vadonis – šajā gadījumā PSKP. Faktiskā
valsts vara pieder ne jau valsts aparātam un valdībai, bet gan vadošajai
partijai vai vienam vadītājam. Ministri ir valsts varas augstākās institūcijas
funkcionāri vai vadoņa tieši padotie. “Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijās
nekad nenotika diskusijas, domu apmaiņas. Neviens tās loceklis nekad nav
izteicis atšķirīgu viedokli. Daudz lielākā mērā nekā likumi, dekrēti un lēmumi,
dzīvi Padomju Savienībā nosaka tā sauktās slepenās instrukcijas un direktīvas,
ko izdod partijas vadība, Iekšlietu ministrija un VDK.”[7]
Individualitāti parasti attīsta
izglītība, kultūra, reliģija un propaganda.
Apmācība un izglītības iegūšana
ir tendencioza un bieži politizēta. Piemēram, Latvijā padomju laikā katram
skolēnam, studentam vajadzēja iestāties oktobrēnos un pēc tam komjaunatnē,
citādi izglītību iegūt nevarēja vai arī vienkārši zuda karjeras iespējas un
perspektīvas. Oktobrēniem un komjaunatnei līdzi nāk saistīta komunisma
ideoloģijas apgūšana, kura ievirza komunistiskās domāšanas plāksnē.
Totalitārismā literatūra ir
ļoti spēcīgs propagandas un sabiedrības iespaidošanas līdzeklis. Literatūrai
jāattēlo sabiedrība tāda, kādu to vadonis vēlas redzēt. Tādējādi literatūra
degradējas, kļūdama tikai par propagandas nozari. Tas saskanēja ar Staļina
viedokli, ka rakstnieki ir “dvēseļu inženieri” un literatūra – veids, kā
ietekmēt masas.
Latvijā kā stipra tautas
pakļaušanas tendence bija vērojama pārkrievošana. Tā ir diezgan loģiska vadoņa
rīcība totalitārismā – visiem jāpakļaujas tam, bet labāk pakļausies tie, kas
uzskatīs, ka tie ir šīs sistēmas sastāvdaļa, ka tiem pēc loģikas ir
jāpakļaujas. Latvijā padomju vara
tādējādi radīja situāciju, kas palielināja pretrunas starp iedzīvotāju grupām:
vietējie iedzīvotāji jutās diskriminēti savā dzimtenē. Viņi redzēja, ka viņu
valoda ir degradēta. Un tad jau tautu ir vieglāk pakļaut, jo tai identitāte sāk
zust. Nākamās paaudzes savu tautību jau būs gandrīz aizmiršuas, kas mazinās to
pretestību valdošajam režīmam.
Nacionālā kultūra totalitārismā
tiek stingri kontrolēta un bieži līdz ar to arī stipri deformēta. Kultūras
mantojums no pirmstotalitārisma laika parasti tiek mērķtiecīgi iznīcināts, tā
mazinot tautas pašapziņu un nacionālās piederības apziņu.
Reliģija parasti tiek apskatīta
kā konkurents varai pār cilvēka dvēseli. Tādēļ tā bieži tiek vai nu pilnīgi
noiegta vai arī vadonis savu kultu paceļ līdz reliģijas līmenim.
No filosofijas viedokļa,
totalitārisms cilvēku atsvešina no līdzcilvēkiem un sevis. Totalitārisms ir
nobriedis tad, kad cilvēki zaudējuši kontaktus gan ar līdzcilvēkiem, gan ar
apkārtējo realitāti, jo līdz ar šo kontaktu izzušanu zūd arī spēja domāt.
Ideāls totalitārārās varas padotais nav pārliecināts nacists vai komunists, bet
gan cilvēks, kuram vairs neeksistē atšķirība starp faktu un fikciju un
atšķirību starp patiesību un meliem.[8]
Pēc definīcijas totalitārisms
slēpj sevī pašiznīcināšanos, jo tā apstākļos notiek cilvēka, indivīda
iniciatīvas iznīcināšana, attīstības apstāšanās, cilvēka un sabiedrības
demoralizācija.[9]
Cilvēka individualitātes nomākšana nešaubīgi ved
uz regresu, uz vispārēju tautas deģenerāciju. Bet kas neattīstās, tas iznīkst.
Domāju, ka šo padomju laika ietekmi var manīt Latvijā vēl šodien – vecākiem
cilvēkiem, kas lielāko daļu dzīves dzīvojuši totalitārisma apstākļos, nesaprot,
ko nozīmē spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus un lemt savu dzīvi. Vēl aizvien viņi
jūtas integrēti valsts sistēmā kā inkubatorā – tev būs dzīvot un domāt pēc
sekojošiem priekšrakstiem …
Atbrīvošanās
no totalitārisma ir grūta, jo pozitīvs uzskats par šāda tipa varu cilvēkos ir
šīs varas iepotēts. No vienas puses, cilvēks bija pieradis, ka kāds cits domā
viņa vietā un vada viņa dzīvi. No otras puses – ne visa sabiedrība ir tik
saliedēta, lai mērķtiecīgi atbrīvotos no agrāk valdošajiem uzskatiem.
Tautsaimniecībai ir vajadzīgs ilgs laiks, lai atbrīvotos no plānveida
ekonomikas un kolektīvās saimniecības, jo tauta ir pieradusi – valsts rada
darbavietas un nosaka, ko un kā ražot. Bet nacionālā atdzimšana ir vētraina un
strauja.
“Mērķis ir brīvība, vēlēšanās
kļūt par saimniekiem savā zemē.”[10]
Izmantotā literatūra:
·
“Latvijas un latviešu tautas
vēsture”,
Agnis Balodis, n.t. “Kabata” grāmatu apgāds, Rīga, 1991
·
Juridisko terminu vārdnīca, izd. “Nordik”, Rīga, 1998
·
“Filosofija”, Maija Kūle, Rihards Kūlis,
apg. “Burtnieks”, Rīga, 1997
[1] Juridisko terminu vārdnīca,
“Nordik”, Rīga, 1998, 273.
lpp.
[2] Latvijas un latviešu tautas
vēsture, Agnis Balodis, N/t “Kabata” g/a, Rīga, 1991, 336. lpp.
[3] Latvijas un latviešu tautas
vēsture, Agnis Balodis, N/t “Kabata” g/a, Rīga, 1991, 336. lpp.
[4] Latvijas un latviešu tautas
vēsture, Agnis Balodis, N/t “Kabata” g/a, Rīga, 1991, 348. lpp.
[8] Filosofija, Maija Kūle,
Rihards Kūlis, apgāds “Burtnieks”, Rīga, 1997,
611. lpp.
[9] Juridisko terminu vārdnīca,
“Nordik”, Rīga, 1998, 273. lpp.
[10] Latvijas un latviešu tautas
vēsture, Agnis Balodis, N/t “Kabata” g/a, Rīga, 1991, 377. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru