Ievads
Nereti par galveno
totalitārisma iezīmi uzskata - režīmā pastāv viena oficiālā, valdošā ideoloģija
un ciešā sakarā ar to par darbības pamatmetodēm tiek izmantota vardarbība un
terors. Kā rakstījis Antuāns de Sent-Ekziperī – “Politiskās reliģijas, trūkstot pārliecinošai skaidrībai, kas liktu tās
atzīt, meklē glābiņu varmācībā.”
Atšķirībā no agrāko
laiku despotiskajiem režīmiem, 20.gadsimta totalitārisms, plaši izmantodams
masu saziņas līdzekļu straujo attīstību un to monopolizāciju, manipulē ar sabiedrisko
domu, nereti mēģinādams izvirzīt un pamatot cēlus mērķus, sevi leģitimēt.
Piemēram, nacionālsociālisma ideoloģija manipulē ar "dabiskajām
tiesībām", komunistiskā ideoloģija - ar "vēstures likumiem".[1]
Totalitāram režīmam ir
raksturīga vienpartijiska politiskā sistēma, kur valda absolūtu patiesību
uzspiešana sabiedrībai. Ideoloģija tiek pacelta zinātnes līmenī (marksisms),
bet citāda politiskā doma tiek apspiesta, vajāta, izmantojot teroru un
represijas.[2]
Totalitārajā režīmā valsts
maksimāli reglamentē sabiedrības ekonomisko, politisko un garīgo dzīvi.
Faktiski šajā režīmā notiek pilsoniskās sabiedrības demontāža un likvidācija,
t.i., tiek iznīcināti horizontālie sociālie sakari sabiedrības locekļu starpā.[3]
Valdot šādai situācijai,
politiskajā procesā pilsoņi tiek iekļauti tikai formāli, - reāli sabiedrības
locekļi ir pilnīgi atsvešināti no politiskās dzīves; katrā pārvaldes līmenī
vara ir koncentrēta vienā centrā; visas sabiedrības attiecības tiek
politizētas; izzūd vairākuma un mazākuma problēma – no visiem tiek prasīta
pilnīga vienprātība, kura jādemonstrē publiski. Jebkura nevienprātība
totalitārajā režīmā tiek sodīta ar likumu, mazākums faktiski tiek aizliegts.
Lai veicinātu pilsoņu vienprātību, tiek izstrādāta ideoloģija, pēc kuras ir
jāvadās un kura jāņem kā pamats domu ģenerēšanai un virzīšanai sabiedrībā.
Nepietiek tikai ar to, ka
visi pasīvi pakļaujas vadonim, bieži no valsts iedzīvotājiem tiek pieprasīta
aktīva atbalsta un uzticības izrādīšana – gan individuālās, gan masveida
manifestācijās. Sabiedrība tiek pārvērsta no organisma par mehānismu, kurš tiek
pakļauts valdošo struktūru voluntārām (patvaļīgām) manipulācijām. Totalitārais
režīms nav savienojams ar patiesi solidāriem sakariem starp pilsoņiem, jo,
apvienojoties kolektīvās darbības formās, dažādās brīvprātīgās asociācijās un
savienībās, tiem rodas iespēja aizsargāties no valsts patvaļas. Totalitārajos
režīmos kvazikolektīvi, kuros ir iemontēts indivīds, veic atsevišķa cilvēka
dzīvas kontroles un reglamentācijas funkcijas. Tādējādi režīms iefiltrējas visā
sabiedrībā, padarot cilvēku par bezspēcīgu un pakļāvīgu varas struktūru
priekšā.
Raksturīgi totalitāro režīmu
piemēri ir staļiniskais režīms PSRS, fašistiskie režīmi Vācijā un Itālijā, Mao
Cxe-du-na režīms Ķīnā, Pol Pota režīms Kambodžā.
Pirmkārt,
mums būtu jānoskaidro, kas vispār ir ideoloģija. Bet otrkārt, lai vieglāk būtu
izprast ideoloģijas nozīmi totalitārismā, apskatīsim divas spilgtākās
ideoloģijas – nacionālsociālismu un komunismu, īpaši izceļot to kopīgās
īpašības.
Kas ir ideoloģija?
Ideoloģija ir radusies kā prātu
ietekmēšanas mehānisms, kurš sabiedrības dzīvi pilnībā pakļauj dotā mērķa
realizācijai.
Termins “ideoloģija” nereti var radīt
maldīgu priekšstatu – pirmais iespaids ar to saskatoties, ka tā varētu būt
zinātne.
Jēdziens radies 18.gs. Francijā, kad
radās uzskats, ka ideoloģija ir zinātne par idejām, šāds jēdziena traktējums
saglabājās līdz 19.gs. Francijā un Vācijā ar vārdu “ideoloģija” sāka apzīmēt:
1)
sistemātisku pasaules uzskatu gan
teorijā, gan praktiskajā dzīvē;
2)
izkropļotu pasaules uzskatu –
idejas, uzskatus, kas tiek radīti, lai radītu maldīgus uzskatus, kas izriet no
indivīda māņticības, bailēm, baumām, utt.
Markss un Engels savos darbos
pieminējuši, ka ideoloģija ir maldīga apziņa, domas izkropļojums, ko rada
buržuāzija – piem., kapitālistiskā sistēma ir laba. Sekojoši ar šādu ideoloģiju
tiek sagrozīti prāti lielām cilvēku masām, tādējādi nodrošinot turpmāku
eksistenci pastāvošajai sistēmai. Tātad ar ideoloģijas palīdzību ir iespējams
nostiprināt savu varu – jo spēcīgāka ideoloģija, jo pastāvīgāka vara.
20.gs. 20-30.gados pastāvēja uzskats,
ka ir divu veidu ideoloģijas:
1)
ideoloģija kā varas attaisnojums;
2)
ideoloģija kā utopija (domas
izkropļojums, kas vērsts uz neiespējamu un neredzamu nākotni).
Ar laiku ideoloģija ieguva nedaudz
praktiskāku skaidrojumu, īpaši starpkaru posmā. To sāka saistīt ar konkrētiem,
praktiskiem politiskiem uzdevumiem; sākās klasisko ideoloģiju laiks - nacisms, fašisms, demokrātija, komunisms. Šīs
četras ideoloģijas uzskatīja par pabeigtām domu sistēmām, respektīvi, katra no
tām ietver specifisku gribas formu un, saskaņā ar tām, tiek organizēta pasaules
politika.
50 gadus pēc II Pasaules kara
iezīmējās jauns pavērsiens spriedumam par ideoloģiju, jo parādījās ideja par
ideoloģijas kā tādas beigām. Pat tiek skaidrots, kāpēc četras līdz šim spēcīgās
ideoloģijas panīkušas un domājams iznīks pavisam:
1)
Rietumos sāka uzskatīt, ka
pārstāvnieciskā demokrātija nav ideoloģija, bet gan ir visracionālākā
sabiedrības pārvaldes forma;
2)
Komunisms, kas tīri teorētiski ir
visaptverošs, iekšēji saskanīgs domu kopums, tomēr praksē nebija (un nav)
realizējams;
3)
Ideoloģija nav nepieciešama, jo
Rietumu kapitālisma zemēs ir iestājies pārticības laikmets – tāds laiks
iestāsies arī citās zemēs un šķiru cīņai kā visa virzītājspēkam nebūs pamata –
visi būs pārtikuši.
Tomēr ātri vien pasaulē parādījās
nacionālistiski konflikti (musulmaņu fundamentālisms), tādēļ par ideoloģijas beigām nevar runāt.
Mūsdienās piemērojama nostādne, ka
jebkuram politiskam režīmam ir nepieciešama ideoloģija, kas rada leģitimitāti.
Ideoloģija ir kopums, kuru veido
idejas, uzskati un viedokļi par cilvēku dabu un sabiedrības raksturu, uz to
vispārīgi balstīta kāda teorija par to, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot, par to,
cik labi sabiedrība organizēta vai kā tai vajadzētu būt organizētai. Kādas
tautas ideoloģija parasti atspoguļojas politiskajā sistēmā, ko tā rada.[4]
Nacionālsociālisma ideoloģija
Kā jebkuras totalitārisma
ideoloģijas neredzamais aisbergs, arī nacionālsociālisma pamats bija vadoņa
kults. Nacionālsociālisms vadoņa kultu pastiprināja līdz grotesku apmēriem,
līdz ar to šis kults teorētiskajās izpausmēs pat dažkārt robežojas ar absurdu.
Miljonu tirāžā tika izdota
Ā.Hitlera grāmata “Mana cīņa”, kas uzskatāma par vācu fašisma ideoloģijas
stūrakmeni.
Vācu fašisma kustības
sociālajā ziņā ļoti neviendabīgos dalībniekus kopā saturēja pamatā tieši akla
paklausība personīgi Hitleram. Vadonis nacionālsociālisma ideoloģijā
personificēja organizētību, disciplīnu, gribas un mērķu vienību un citus
objektīvus spēkus un faktorus, kam bija būtiska nozīme kustības pirmsākumos,
bet kam vadītāji negribēja un nespēja dot racionālu izskaidrojumu.[5]
Hitlera personības kults un
viņa griba bija vienīgā reālā nacionālsociālistu programma, jo visas pārējās
bija utopiskas un radītas demagoģijas nolūkos.
Vadoņu kulta teorētiskais
izskaidrojums un pamatojums nacionālsociālisma ideoloģijā ir ar bioloģisku
raksturu – kā spēcīgākā, spējīgākā indivīda izvirzīšana priekšplānā.
Nekur rasismam nav bijusi
tik liela ietekme uz politiku, kā tas bija fašistiskajā Vācijā. Šeit rasisma
galvenais saturs bija antisemītisms, un nereti vēl šodien sastopamas kustības
ar antisemītiskiem pasaules uzskatiem. Uzskati par rasēm, diemžēl, vācu
nacionālsociālistu ideoloģijā balstījās uz rupjiem faktu viltojumiem.
Ideoloģijā bija falsificēts pats rasu teorijas izejas punkts, jo cilvēku rases
tika iztēlotas kā atšķirīgas bioloģiskas sugas. Daba, apgalvoja Hitlers,
tiecoties pēc tīrām sugām un rasēm, tā neciešot bastardus. Bastardi vairākumā
gadījumu ejot bojā vai arī mirstot, neradījuši pēcnācējus. Dabisks stāvoklis
esot, ja valda stiprākais nevis sajaucas ar vājāko.[6]
Šāda patvaļīga doktrīna, lai
arī cik ērta nebūtu amorālas rīcības attaisnošanai un šķietami zinātniskai
pamatošanai, kļuva bezspēcīga, tiklīdz saskaņā ar to vajadzēja risināt kādu
praktiskās dzīves jautājumu. Tādēļ paralēli oficiālajai rasisma ideoloģijas
fasādei (kam visi fašistiskās Vācijas praktiskie darbinieki liekuļoja sajūsmu)
pastāvēja empīriskas jautājumu risināšanas metodes, kuras ar oficiālo
ideoloģiju rēķinājās visai minimāli, protams, nenonākot ar to konfliktā.
Rasisms bija viens no
līdzekļiem, ar kura palīdzību nacionālsociālisti masu apziņā centās iepotēt
briesmu situācijas psiholoģiju. Tika iestāstīts tautai, ka tā saucamā āriešu
rase (līdz ar to arī visa cilvēces kultūra) esot nopietni apdraudēta un tikai
stingra disciplīna un virkne ārkārtēju pasākumu spējot tās glābt no bojāejas.
Ideoloģija pamatoja, ka ir
gan augstākas, gan zemākas tautas, bet katras tautas sastāvā – labāki un sliktāki
cilvēki. Esot dabiski un pareizi, ja pasaulē valda labākā tauta un labākie
cilvēki. Sabiedrības pareizas organizēšanas uzdevums esot nodrošināt, lai
labākās galvas stāvētu pāri masai un masa būtu pakļauta šīm labākajām galvām,
nevis otrādi.[7]
Tika panākta zināma masu
psihoze – visi pakļaujas vienam – kā rezultātā šis 'viens' jeb vadonis ir visa
pastāvošā režīma epicentrs. Tātad neapšaubāmi būtiski ir radīt tādu ideoloģiju,
lai spēcīgs būtu tieši personības kults – līdz ar to būtu iespējams totāli pārvaldīt
masas un uzspiest tām savu personīgo gribu. Bez spēcīgas ideoloģijas nebūtu
spēcīga totalitārisma jeb totalitārisms kā tāds vispār nepastāvētu.
Kā atzinis pats Hitlers savā
grāmatā "Mana cīņa", - teorētiķi tikai ļoti retos gadījumos var kļūt
par vadītājiem, jo tie nepārzina masu psiholoģiju, turpretim aģitatori un pat
demagogi šim uzdevumam der daudz labāk – viņi spēj virzīt masas.
Nacionālsociālisma
ideoloģijā nebija izstrādāti nekādi objektīvi kritēriji vai etaloni, kas dotu
iespēju konstatēt kāda cilvēka piemērotību noteiktu funkciju veikšanai. Tātad
ideoloģijai ir tikai fasādes raksturs.
Tautai Hitlers tika iztēlots
kā universāls ģēnijs – visu vērtību mēraukla un kritērijs. Vairākkārt
propagandas ceļā Hitlers tika atzīts par vācu tautas glābēju no nelaimes,
nereti pat pieminēts kā Dieva dāvāts izredzētais, kas nācis no tautas un ņēmis
tās likteni savās "tīrajās un stiprajās rokās"[8].
Ideoloģijas nemitīgai
"laišanai tautā" jeb propagandai bija neatsverama nozīme. Tautai
nemitīgi tika apgalvots, cik visi ir laimīgi un apmierināti, līdz ar to
vairākumam arī tiešām radās iespaids, varbūt pat pārliecība, par to, ka viss ir
tieši tā, kā par to stāsta. Un, kā lai netic, ja tev nepārtraukti apgalvo, ka
Visa tauta saka: “Paldies mūsu vadonim, kas dzīvi darījis dzīvošanas vērtu!”?
Lieki pieminēt, ka šie
apgalvojumi bija liekulības pilni. Par kādu tautas vienotību un kopīgo
labklājību varēja būt runa, ja tajā laikā daudzi tūkstoši vācu vīru atradās
gestapo moku kambaros un koncentrācijas nometnēs, bet daudziem citiem vienīgā
iespēja saglabāt dzīvību un cilvēka cieņu bija emigrācija?
Tomēr viennozīmīgi,
izmantojot vadoņa kultu, tika radīta masu psihoze, ar kuras palīdzību valdošās
šķiras spēja netraucēti doties uz nospraustajiem mērķiem.
Vairākas ideoloģijas detaļas
bija virspusējas – deklarēja vienu, bet darīja kaut ko citu. Piemēram,
deklarēja mērķi nodrošināt baltās rases kundzību uz zemeslodes; praksē
nacionālsociālisti centās nodrošināt
tikai vācu tautas, respektīvi, tās valdošo šķiru kundzību pār pasauli.
Ideoloģijas pamats –
loģiskās nepieciešamības formula – ar to tika pamatota gan Hitlera vara, gan
argumentēta tautu iznīcināšana vai asimilēšana.
No nacionālsociālisma
kustības dalībniekiem tika prasīta PILNĪGA uzticība – ne tikai darbos, bet arī
uzskatos (tāda uzticība, kas nepazīst nekādus 'ja', 'bet' vai savas rīcības
atsaukumus). Beznosacījuma uzticība – nejautājot un nedomājot, vai pavēle ir
lietderīga, pamatota – jāpaklausa pašas paklausības dēļ. Tātad ideoloģijā tika
uzsvērts, ka piederība pie augstākās rases tomēr uzliek arī pienākumus. Kādus?
Jābūt ‘ražīgam’ vācu nacionālsociālistam. Svarīgākais uzdevums (pienākums) –
atstāt aiz sevis daudz rasiski pilnvērtīgu pēcnācēju.
“Tiesības un vadoņa griba ir
viens un tas pats” – šāds ideoloģijas norādītais stāvoklis Hitleram deva
juridisku pamatojumu nogalināt jebkuru cilvēku bez izmeklēšanas un tiesas.
Komunisma ideoloģija
“Vai jums tas patīk vai nepatīk, vēsture ir mūsu
pusē. Mēs jūs apbedīsim.” /Ņ.S.Hruščovs/ (runa Rietumu diplomātu pieņemšanā
Maskavā 1956.gada 18.novembrī)[9]
“Komunisms ir padomju vara plus visas zemes
elektrifikācija” /Ļeņins/ (ziņojums Komunistiskās
partijas VIII kongresam (1920))[10]
Komunisms
ir revolucionārs sociālisms, kas balstīts uz politfilozofu K.Marksa un
F.Engelsa teorijām, kurās kā svarīgākie mērķi uzsvērti ražošanas līdzekļu
kopīpašums un plānota ekonomika. Sociāldemokrāti komunismu uzskatīja par savu
galējo augstāko mērķi.
Revolucionārā sociālisma
galvenā ideja – atņemt bagātajiem, - izdalīt nabagajiem.
Komunisms sludināja, ka katram
un ikvienam jāstrādā pēc savām spējām un jāsaņem pēc savām vajadzībām.
Komunisms atzina PSRS par
valdošo sociālistisko valsti, ar mērķi pārspēt kapitālistiski ekonomisko
sistēmu.
Markss un Engelss savā
“Komunistiskās partijas manifestā” (1848) izvirzīja nostādni, ka cilvēku
sabiedrība, citu pēc citas izgājusi trīs ekspluatatoriskas stadijas (verdzību,
feodālismu un kapitālismu), beigu beigās nonāks komunismā. Šī nostādne kopā ar
ekonomisko determinismu veido centrālo komunistisko koncepciju – vēsturisko
materiālismu. Markss uzskatīja, ka kapitālisms ir kļuvis par progresa šķērsli
un jāaizstāj ar strādnieku šķiras diktatūru, kas uzcels sociālistisku
sabiedrību.[11]
Nav būtiski, kāds mērķis ir
deklarēts ideoloģijā – vai tā ir “proletariāta diktatūra”, ko vēlējās Staļins
un Mao Dzeduns (Ķīna), vai “visas tautas
valsts” – tas ko vēlējās Engelss, Ļeņins, Hruščovs.
Padomu Savienības un tās
republiku konstitūcijās pilsoņiem bagātīgi tika solītas dažādas sociālas
garantijas, deklarēta plaša tautas, valsts un demokrātijas attīstība, padomju
zemei tika piedēvēta cēla humāna misija pasaules mērogā. Diemžēl, reālajā
politiskajā praksē valdīja sociāla netaisnība, impēriska iekšējā un ārpolitika.
Tātad, gan Padomju Savienības, gan tās republiku konstitūcijas bija tikai
ideoloģiski aizsegi.[12] Piemēram, skolas un
augstskolas skaļi runāja par vispusīgi attīstītas un aktīvas personības
veidošanu, bet realitātē dzīvi arvien vairāk un vairāk nomāca pelēcīgums,
neprofesionalitāte un paviršība.
Komunistiskajā totalitārismā
viss, kas veicina un nodrošina indivīda, kur nu vēl kādas interešu grupas
patstāvību, tika iznīdēts un pastāvēja atbilstošs sociālās izturēšanās tips – Homo sovietus.[13]
Nobeigums
Tātad, kā mēs noskaidrojām,
ideoloģija ir radusies kā prātu ietekmēšanas mehānisms, kurš sabiedrības dzīvi
pilnībā pakļauj dotā mērķa realizācijai. Bez spēcīgas ideoloģijas nepastāvētu
spēcīga autoritārisma – tātad totalitārisms kā tāds vispār neeksistētu. Lai
pastāvētu totalitārisms, ir nepieciešams, lai ideja zaudētu savu ideālo raksturu
un pārvērstos cilvēka ikdienas prakses instrumentā[14].
Ideoloģijā ir nepieciešams
kāds konkrēts ienaidnieks, pret kuru virzīt masas – tiek veidots spēcīgs
kolektīvs, kas virzās uz vienu, kopīgu un konkrētu mērķi, kurš it kā ir zināms
visiem, tomēr būtībā šo mērķi apzinās tikai vadonis, vadītājs. Piemēram,
nacionālsociālismā – ja nebūtu ebreju, tos vajadzētu izdomāt, jo nepieciešams
ar visiem līdzekļiem tautā dzīvu uzturēt cīņas garu. Visa pasaule ar
ideoloģijas palīdzību tiek iedalīta divās nesamierināmās nometnēs – “mēs” un
“viņi”; “draugi” un “ienaidnieki”.
Būtisks elements ideoloģijā
līdz šim ir bijis falsifikācijas paņēmiens – dažādu lietu, apstākļu un notikumu
pamatošanai – no viena vai nedaudziem faktiem izdara tālejošus secinājumus,
savukārt no šiem secinājumiem dedukcijas ceļā nonāk pie citiem, tikpat
nepamatotiem apgalvojumiem.
Pavisam dažādi, turklāt
vairāki pretinieki ar ideoloģijas palīdzību tiek rādīti kā viens liels
pretinieks, tātad augstākajā mērā tiek vispārināts, lai tautai būtu mazāk jādomā.
Ar ideoloģiju pamato pilnīgi
visu, turklāt nav pieļaujami nekādi kompromisi – ir tikai tā, kā ideoloģija to
ir pamatojusi. Liegdama cilvēkam brīvību, totalitārā sistēma indivīdu atbrīvo
no atbildības. Cilvēki pierod pie pasivitātes, pie tā, ka viņi ir šķirti no
politikas un nevar piedalīties nekādu jautājumu izlemšanā. Līdz ar to “tauta”
pierod pie demagoģijas, meliem, pie tā, ka ar viņiem manipulē. Cilvēks sevi
atbrīvo no atbildības par savu rīcību, visu atbildību uzveldams varai un
valstij. Piemēram, vācu fašisma kara noziedznieki un PSRS soda iestāžu
darbinieki savus noziegumus pret cilvēci attaisnoja ar to, ka viņi rīkojušies
pēc pavēles no augšas.
No lielas iedzīvotāju daļas
izdodas panākt aklu uzticību, paļaušanos mānam un aizrautību, ka politiskais
režīms ir progresīvs, tā izvirzītais universālais mērķis ir reāls.
Spēcīgas ideoloģijas vārdā
maksimāli tiek ierobežota politiskā brīvība, arī preses brīvība un ticības
brīvība. Stingri tiek kontrolēti masu saziņas līdzekļi, sabiedrība kļūst
noslēgt no pārējās pasaules, tā norobežojas ar “dzelzs priekškaru”.
Totalitārisma kultūra tātad
ir demokrātijas kultūras pilnīgs pretmets. Ja demokrātiskā režīmā indivīds ir
politikas subjekts un mērķis, ir izcelta tā pašvērtībā, - totalitārismā
indivīds ir politikas objekts, līdzeklis, unificēta masas (kolektīva, nācijas,
valsts) sastāvdaļa. Totalitārismā notiek visu cilvēcisko interešu un vērtību
pakļaušana vienam universālam mērķim (piem., rases kundzība pār pasauli;
komunistiskās sabiedrības uzcelšana pasaulē; utt.). Interešu prioritāte ir
augstākajai šķirai, nācijai, valstij, ne indivīdam. Šajā režīmā nepastāv
dialoga un kompromisa iespējas, tiek ignorētas atšķirīgas intereses un uzskati.
Tas var notikt tikai spēcīgas ideoloģijas vārdā – tieši tādēļ totalitārismā
pastāv vienas, visvarenas ideoloģijas kundzība.[15]
Izmantotā
literatūra
Politika un tiesības: Ievads politikā. –
Rīga:, Apgāds Zvaigzne ABC, 1998.
Semanis E. Politiskie režīmi: Metodiska
izstrādne. – Rīga: LU, 1990. – 32 lpp.
Rūtmanis V., Ievads politoloģijā kā mācību
disciplīnā: Met.izstrādme – Rīga: LU, 1991.
Hitlers Ā., Mana cīņa, 1990. (????)
Zariņš V., "Laupītāju filozofija": Vadoņa kults – Rīga:
žurnāls “Avots”, 1996.
LU Politikas zinātnes katedra: “Demokrātijas pamati”, zin.redaktors
E.Semanis – Rīga: “Zinātne”, 1993. – 176.-177.lpp
Ideju vārdnīca: domātāji, teorijas un
jēdzieni, filozofijā, zinātnē, reliģijā, politikā, vēsturē un mākslā; tulkojums
latviešu valodā , Rīga – Apgāds Zvaigzne ABC, 1999
Zariņš V., "Laupītāju filozofija": Rasisms – Rīga: žurn.
“Avots”, 1996
Sk. Goring H., Afbau einer Nation, 1934, 31.lpp.
Tauriņš G., Politika (intelekts, kultūra,
atbildība) trijās daļās. I daļa “Politoloģijas pamati” – Rīga: 1999
[1] Politika un tiesības: Ievads politikā. – Rīga:, Apgāds Zvaigzne ABC,
Rīga: 1998. – 106.lpp
[2] Tauriņš G., Politika (intelekts, kultūra, atbildība) trijās daļās. I
daļa “Politoloģijas pamati” – Rīga: 1999 – 112.lpp.
[3] Semanis E. Politiskie režīmi: Metodiska izstrādne. – Rīga: LU, 1990. –
28.lpp
[4] Ideju vārdnīca: domātāji, teorijas un jēdzieni, filozofijā, zinātnē,
reliģijā, politikā, vēsturē un mākslā; Rīga – Apgāds Zvaigzne ABC, 1999
[5] Sk. Zariņš V., "Laupītāju filozofija": Vadoņa kults – Rīga:
žurn. “Avots”, 1996.
[6] Sk. Zariņš V., "Laupītāju filozofija": Rasisms – Rīga: žurn.
“Avots”, 1996
[7] Sk. Hitlers Ā., Mana cīņa, 1990. (????)
[8] Sk. Goring H., Afbau einer Nation, 1934, 31.lpp.
[9] Ideju vārdnīca, tulkojums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC, 1999,
268.lpp
[10] turpat, 269.lpp
[11] turpat, 269.lpp
[12] LU Politikas zinātnes katedra: “Demokrātijas pamati”, zin.redaktors
E.Semanis – Rīga: “Zinātne”, 1993. – 2.lpp
[13] LU Politikas zinātnes katedra: “Demokrātijas pamati”, zin.redaktors
E.Semanis – Rīga: “Zinātne”, 1993. – 150.lpp
[14] Sk. Rūtmanis V., Ievads politoloģijā kā mācību disciplīnā: Met.izstrādme
– Rīga: LU, 1991.
[15] Sk. LU Politikas zinātnes katedra: “Demokrātijas pamati”,
zin.redaktors E.Semanis – Rīga: “Zinātne”, 1993. – 176.-177.lpp
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru