Varas jēdziens.

Šī referāta uzdevums ir daudzmaz noskaidrot, ko nozīmē jēdziens vara, tās funkcijas un realizācijas formas. Varas jautājums ir ne tikai viens no politisko zinātņu centrālajiem jautājumiem, bet neapšaubāmi arī ir saistīts ar filosofiju. Visizplatītākā varas definīcija ir sekojoša: ”Vara ir spēja ietekmēt citu cilvēku rīcību ar kaut kādu līdzekļu – autoritātes, tiesību, vardarbības palīdzību.” Vara ir saistīta ar sinonīmu jēdzienu “ietekme”, kas ietver sevī pārliecināšanu (ietekmējot kādu bez draudiem un solījumiem), salīgšanu (solot balvu vai draudot ar sodu) un beidzot ar piespiešanu (draudot ar bargu sodu). Varu var uztvert kā ietekmes formu. Varas realizācija un varas attiecības atklājas visās cilvēka darbības sfērās, kaut gan par konkrētu varas izpausmi var runāt tad, kad skaidri izpaužas pavēles un paklausības elementi. Tās jēdziena izpratni var padziļināt vēl citi varas traktējuma tipi. Piemēram, to var definēt kā noteiktu uzvedības veidu, kuras pamatā – iespējas izmainīt citu cilvēku uzvedību (bihevioristiskais tips), kā noteiktu mērķu sasniegšnu (teleoloģiskais tips), kā iespēju izmantot noteiktus līdzekļus, piemēram, vardarbību (instrumentāliskais tips). Katrs no šiem definējumiem atsedz notektu varas aspektu. Vispārējs varas jēdziena definājums lielā mērā atsedz politiskās varas būtiskākos aspektus, taču tās specifika – noteikt attiecību sistēmu starp sociālajām grupām. Ekanomiskā vara ir sociāla vara, kuru sociālo attiecību realizācijas gaitā neizmanto politiskos piespiedu līdzekļus un vardarbību, šī vārda tiešajā nozīmē. Teorētiski ekanomiskā un valsts vara tiek dalītas, taču praksē starp tām pastāv tiešākā saistība. Ražošanas līdzekļu īpašnieki tiecas kontrolēt politiskās ietekmēšanas līdzekļus, lai varētu aizsargāt savas intereses un īpšumus – savas varas avotu. Arī tie, kuru rīcībā ir piespiedu līdzekļi, cenšas nostiprināt savu varu, izmantojot arī ekonomiku.

Arī starp piespiedu varu artoratīvo varu ir noteiktas atšķirības. Termins “vara” sociālā kontekstā tiek lietots, lai apzīmētu noteikta veida spējas piespiest darīt to, ko kāds vai kāda sociāla grupa grib. To ir iespējams panākt, ja kāds ir labs orators, ja kādam uzticas viņa iejūtības vai zināšanu dēļ, ja kāds cilvēks ieņem noteiktu posteni vai arī, ja kadam ir iespējams realizēt sankcijas nepaklausības gadījumā. Pēdējais ir pispiedu varas realizācijas gadījums, kas dominē konfliktu situācijās. Savukārt ja kāds cilvēks ir pietiekami autoritatīvs (kā jau tika minēts, savu īpašību vai ieņemamā amata dēļ) un tādejādi spēj panākt, ka citi dara to, ko viņš tiem liek, tad šajā nozīmē vara tiek realizēta kā autoritatīva. Kopumā autoritatīvo varu var raksturot ietekmi, kas balstās uz likumību. Autoritāte politiskajā sistēmā nozīmē, ka cilvēki ir gatavi ievērot likumus, kurus izdod valsts varas institūti, akceptē to darbības rezultātus, paļaujas uz to spriedumiem. Valdība ir parasti ieinteresēta paaugstināt savu autoritāti, jo tas ir stabilizējoš faktors. Sevišķi liela neapmierinātība ar politiskās sistēmas funkcionēšanu var novest pie valdības autoritātes pazemināšanās, kas, savukārt var izraisīt dažādus vardarbības aktus vai revolūcijas.

Saskaņā ar vācu sociologa M.Vēbera teoriju, eksistē trīs autoratīvās varas tipi: tradīciju, harizmātiskais, racionāli iegūtais. Tradīciju varas tipa pamatā – ticība pastāvošajām tradīcijām, sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām. Šajā gadījumā vadonim ir tiesības patāvēt saskaņā ar tradīciju un viņam pakļaujas ikviens, kas akceptē tradīcijas neaizskaramību, taču, ja varas īstenotājs pats pārkārpj tradicionālos likumus, var gadīties, ka viņš tiek no varas atstādināts.

Harizmētiskais varas tips balstās uz bezierunu, aklu pakļaušnos vadonim. Autoritāte šajā gadījumā balstās uz vadītāja izcilajām personiskajām īpašībām – varonību, intelektu, labām oratora spējām.

Racionāli iegūtais varas tips, savukārt, balstās uz ticību tiesību spēkam. Tam, kurš īsteno šādu varu, ir tiesības izdot pavēles un prasīt, lai tās tiktu pildītas, ja pavēles izdevējs ieņem noteiktu amatu saskaņā ar attiecīgo likumu sistēmu.

Ir jāfiksē atšķirība starp autoratīvo varu un legitimāciju, jo, ja politiskie līderi zaudē legitimāciju, ļoti ticams, kad arī viņi paši tiks aizvietoti ar citim. Legitimācija savā dziļākajā būtībā ir ļoti subjektīva parādība, tāpēc gan atsevišķi cilvēki, gan cilvēku grupas uztver politisko sistēmu par legitimētu vai nelegitimētu, atkarībā no tā, cik lielā mērā tā atbilst viņu interesēm.

Jau pašā jautājumā “Kādām interesēm kalpo vara?” ir ietverts pieņēmums, ka vara tiek izmantota, lai realizētu noteikt sociālu grupu interesēm atbilstošus mērķus. Dažādas sociālās grupas spēj dažādi ­– lielākā vai mazākā mērā – ietekmēt politisko varu īstenojošu institūtu lēmumus un tādejādi realizēt savas intereses, taču būtisku politisku lēmumu pieņemšanu un īstenošanu visvairāk ietekmē dažādu sociālo grupu, etnisko grupu un nacionalitāšu intereses daudznacionālā valstī, sociālo slāņu, kurus nosaka to dzīvesveids un reliģisko grupu intereses.

Kontrole par ražošanas līdzekļiem, materiālo vērtību ražošanas procesu un tā produktu raksturo valdošās sociālās grupas pamatintereses. Taču, realizējot savas intereses noteiktā situācijā, tā vienlaicīgi ņem vērā daudzu citu sociālo grupu intereses.

Varas raksturojums būtu nepilnīgs, ja netiktu apskatīts jautājums par varas subjektu. Piemēram, Ortega – i– Gasets savā darbā “Masu sacelšanās” sniedz detalizētu masas cilvēka raksturojumu salīdzinājumā ar indivīdu – personību. Ortega uzskata, ka masas cilvēks ir viduvējība, kura sabiedrības ekonomiskās, tehniskās, sociālās attīstības rezultātā ir atbrīvojusies no daudziem ierobežojumiem, daudzām dzīves grūtībām, kuras izsauc smags darbs un trūkums, taču nav spējīga apgūt dziļākus kultūras slāņus, nav iemācījušies sevi pašdisciplinēt. “Masu cilvēka” neprasme pakārtot savas spontānās vēlmes sabiedrības interesēm izsauc vardarbību un spēka kultu mūsdienās – 20. gs. sabiedrībā, kura pati, kā norāda Ortega, ir masu sacelelšanās visnozīmīgākais produkts. Viņš ir pārliecināts, ka īstena demokrātijas realizācija paredz katra cilveka vēlēšanos rēķināties ar līdzcilvēkiem. Tā nav iespējama, ja tikumiskās normas, kas ir izveidojušās ilgā cilvēka attīstības gaitā, un saskaņā ar kurām visstingrākās morālās prasības cilvēks pirmām kārtām izvirza pats sevi, zaudē savu ietekmes spēku. Masu, kā varas subjektu Ortega vistiešākā veidā saista ar 20.gs. totalitāro režīmu (fašisma un staļinisma) izveidošanos un funkcionēšanu.

Pret masu un elites pretnostatījumu un citām “masu sbiedrības” koncepcijām, kuras izveidojās pēc 2. Pasaules kara, kritiski vēršas virkne mūsdienu rietumu sociologu, kuri uzskata, ka masu ražošanas un patērēšanas, kā arī masu komunikācijas līdzekļu darbības rezultātā attīstās sabiedrības ekonomiskā, politiskā, sociālā viendabība, veidojas vidējā šķira, kura ir stabila politiskā režīma – demokrātijas – garants.

Principiālā marksistiskās un nemarksistiskās pieejas atšķirība jautājumā par varas realizāciju konkrētajās formās dažādos līmeņos ir sekojoša: markisti, analizējot attiecīgo jautājumu, vadās pēc sabiedribas struktūras sķiriskā rakstura, pēc tā, kā dažādo grupu un pat atsevišu indivīdu darbība un intereses ir pakļautas noteiktas šķiras interesēm. Citi zinātnieki šim apstāklim nepiešķir būtisku nozīmi. Marksistiskā koncepcija jautājumā par valdošo šķiru balstās uz atzinumu, ka politiskā vara ir tikai ekonomiskās varas turpinājum – tātad ražošanas līdzekļu īpašnieki – ekonomiski valdošā šķira, ir arī politiski valdošā šķira, t.i., politiskās varas subjekts, taču prakšē šī saikne reti tiek realizēta tik viennozīmīgi un tieši. To atzīst arī paši marksisti. Ekonomiski dominējošas šķiras rīcībā var arī nebūt efektīva politiskās varas īstenošanas mehānismi un otrādi – šķira, kuras rokās ir šis mehānisms, var izrādīties nespējīga būtiski ietekmēt ekonomiskās varas attīstības procesu. Šī pretruna ir viens no nozīmīgākajiem sociālo konfliktu avotiem.

Varu var defināt kā gribētu seku radīšanu. Ir dažādi formu klasificēšanas veidi. Varu pār cilvēkiem var klasificēt pēc indivīdu ietekmēšanas veida jeb pēc šajā ietekmēšanā izmatotās organizatoriskās struktūras tipa.

Indivīdu var ietekmēt:

a)  lietojot tiešu fizisko varu pār viņa ķermeni, piemēram, apcietinot,

b) stimulējot ar balvām un sodiem, piemēram, dodot vai liedzot darbu,

c)  iedarbojoties uz uzskatiem, proti, veicot propogandu šī vārda                              visplašākajā nozīmē, piemērm, demokrātija ir cilvēku pārliecināšana, ka rīkoties atbilstoši tai ir viņu interesēs, tā būtībā ir viena no pilnīgākajām varas formām.

Svarīgākās organizācijas ir aptuveni atšķiramas pēc to lietotā varas veida. Armija un policija lieto spaidu varu pār kermeni, ekonomiskās organizācijas galvenokārt izmanto balvas un sodus, ar kuriem tās stimulē un attur, skolas, baznīcas un politiskās partijas cenšas ietekmēt uzskatus. Taču šīs atšķirības nav sevišķi asi izteiktas, jo katra organizācija izmanto ne vien to varas formu, kas tai ir vispār raksturīga, bet papildus arī citas.

Šīs komplikācijas labi ilustrē likuma varu. Galu, galā likuma vara ir valsts spaidu vara. Civilizētām sabiedrībām raksturīgi, ka tieši fiziski spaidi tiek lietoti, lai nevēlama rīcība kļūtu fiziski neiespējama, bet ir arī, piemēram, naudas sods, kas šo rīcību dara nevis neiespējamu, bet gan tikai nepievilcīgu.

Likums, kā savdabīga varas forma, ir gandrīz nesvarīgs, ja to neatbalsta sabiedriskā doma.

Ir jāizšķir tradicionāla vara no jauniegūtas varas. Tradicionālas varas pusē ir paraduma spēks, tai nav ik brīdi sevi jāattaisno, nedz arī patstāvīgi jāpārliecinās, ka nekādz opozīcija nav tik stipra, lai spētu to gāztu. Tā gandrīz vienmēr ir biedrota ar reliģiskām dogmām, kuras māca, ka pretoties ir grēcīgi, tādejādi tai daudz lilākā mērā nekā revalucionārai varai ir iepējams balstīties uz sabiedrisko domu.

Pastāv arī kaila vara, kas nedz balsta tradīciju, nedz sankcionē sabiedrību. Tai ir stipri citādas īpašības nekā tradicionālajai varai. Kaila vara parasti ir militāra, tai var būt vai nu iekšzemes tirānijas, vai ārzemju iekarojumu forma. Tad, it sevišķi otrajā formā, ir pārsteidzoši liela nozīme. Ar ieročiem panākti iekrojumi ir daudz vairāk sekmējuši civilizācijas izplatīšanos, nekā jebkurš cits atsevišķš faktors. Tomēr militāra vara lielākotiesu balstās uz kādu citu varas formu, tādu kā bagātība, tehniskās zināšanas vai fanātisms.

Kad tradicionāla varas forma beidz eksistēt, tad var sekot nevis kaila vara, bet gan autoritatīva revolucionāra vara, ko labpratīgi sankcionē iedzīvotāju vairākums vai vismaz liels to mazākums. Atšķirība starp tradicionālu, revolucionāru un kailu varu ir psiholoģiska. Tikai tāpēc vien, ka varai ir senlaicīgas formas, to vēl nevar saukt par tradicionālu varu, ir nepieciešama cieņa pret to, ko daļēji balst paraža. Kad šī cieņa brūk, tradicionāla vara pārvēršas kailā varā.

Revolucionāra vara, savukārt, ir tad, ja tā balstās uz plašu grupu, ko vieno jauna ticība,programma vai noskaņojums. Par kailu varu tā kļūst tad, ja no saviem pavalstniekiem tikai izdodas panākt vienīgi baiļu diktētu paklausību, nevis aktīvu sadarbību.

Tātad nobeidzot varam secināt, ka vara ir atsevišķa indivīda vai grupas organizēta spēja pakļaut  citus indivīdus savām interesēm. Ir ispējami arī gadījumi, kad tas tiek darīts daudzmaz visu interesēs, bet sabiedrība to var neapzināties, piemēram, ekstremālās situācijās.

Ostrohovska I. “Politiskā vara.”, Rīga: ”LU”,1991.

Ašmanis M. “Politisko terminu vārdnīca.”, Rīga: “LU”,1992.