PAR BIROKRĀTIJU

Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte

Maks Vēbers

PAR BIROKRĀTIJU

referāts

1999

Sagatavoja: Kristīne Samiņa, 1A - 5

Satura rādītājs

Ievads........................................................................................................... 3

Makss Vēbers par birokrātiju..................................................................... 5

Vārda birokrātija izcelsme........................................................................................ 5

Ideāls birokrātijas modelis........................................................................................ 6

Autoritātes.................................................................................................................... 8

Mērķracionalitāte un vērtībracionalitāte........................................................... 8

Nepatika pret birokrātijas triumfu........................................................................ 10

Politiķis Vēbers........................................................................................................... 11

Izmantotā literatūra:................................................................................. 12

Ievads

Attēls nr. 1 – Maks Vēbers

            Maks Vēbers (1864 – 1920) bija Vācijas akadēmiķis, liberālis, t.i., Keisera Vācijas liberālis – nacionālists, antisociālists (t.i., antimarksists), Prūšu rezerves oficieris. Autobiogrāfiskā pasāžā viņš rakstīja: ”Ikdienišķā augstprātīgās agresijas dresēšana universitātes studentu brālībā, kurā nemitīgi notika sadursmes, un būšana par [prūšu rezerves] oficieri neapšaubāmi mani ietekmēja.”[1]

Atsaucoties uz redaktoru prologu H.H.Gērta un C.V.Milsa grāmatā “No Maksa Vēbera”: “Nācijas un nacionālās intereses koncepcija […] ir Vēbera politiskā skatījuma ierobežojums un […] veido viņa noteikto vērtību,”[2] t.i., Vācijas vajadzība pēc izdzīvošanas pārkāps jebkuras morāles normas. Vēbers kā nacionālais liberālis bija aktīvs politiķis. Viņš bija opozīcijā gan pret Konservatīvajiem, gan sociālistiem. Viņš bija

nicinoðs pret Keiseru, taču atbalstīja noteiktus

iekarotāju kara mērķus 1.Pasaules karā.

Intelektuāli viņš bija pret marksismu, tādēļ ar laiku par tradīciju kļuva nostādīt Marksu un Vēberu opozīcijā. Vācijā marksisms guva popularitāti sociāldemokrātu partijā (joprojām pastāvoša parādība, taču kopš 2.Pasaules kara vairs ne marksisti). Partijas galvenais teorētiķis bija Karls Kautskis, patlaban zināms kā “vulgārais” marksists, t.i., viens no tiem, kuru viedoklis par attiecībām “padoto un pārvaldes” starpā bija pārāk līdzīgs Engelsa “Marksismā” publicētajās vēstulēs, kuras viņš uzrakstīja 1890-tajos gados, noraidītajam vēsturiskajam materiālismam. Minētajās vēstulēs Engelss nopēla to, ka “pārvalde” iedarbojas uz “padotajiem”, ka tādiem “pārvaldes” elementiem, kā likumam un reliģijai, ir savas tradīcijas, kas var pretoties un modificēt pieprasījumus izveidotajā ekonomiskajā sistēmā, kas galu galā ir pašsaprotami, ka ekonomiskie faktori nosaka sociālo attīstību. Varētu būt, ka šajās vēstulēs Engelss atteicās no būtiskā un atšķirīgā marksisma principa. Taču, ja mēs apskatām Engelsu (vismaz no šī viedokļa) kā autentiskā marksisma sludinātāju, tad ir vēl mazāk attaisnojama Marksa un Vēbera nostādīšana opozīcijā, it īpaši pēc tam, kad patiesībā Vēbers no Marksa aizņēmās pareizu izturēšanos. Viņš joprojām neapstiprināja Marksa pareģojumu, ka kapitālisms pašiznīcināšoties, Vēbers nealka pēc sociālisma triumfa.

Vēbera reakcija uz sociāldemokrātu partijas marksismu bija līdzīga Engelsa reakcijai uz “Marksismu” – ka tās ir pārlieku izteiktas vēstures un mūsdienu sabiedrības vienkāršojums, lai teiktu, ka “izcelšanās” līnijas ir virzītas tikai vienā virzienā – no  ekonomiskajām struktūrām uz citiem elementiem. Vēbera analīzes ir izveidotas, lai parādītu, ka katra vēsturiska fenomena pamatā ir daudz faktoru, starp kuriem nav galvenā ietekmētājfaktora. Socioloģija un sociālā vēsture tiek lietota, lai  padarītu mūs jūtīgākus pret daudzajiem veidiem, kā viena lieta vada otru tā, lai mēs labāk saprastu to, kas notiek vai gatavojas notikt, taču neiedomājoties, ka mēs varam redzēt tālu uz priekšu.

M.Vēbera darbi par birokrātiskām organizācijām lika pamatu pētījumiem par organizācijas struktūrām. Starp citu, ja parasti par birokrātiskām organizācijām uzskata nepamatoti lielas, ar lēnu lēmuma pieņemšanas spēju apveltītas un citām negatīvām īpašībām raksturojamas organizācijas, tad šajā gadījumā tas nozīmēja kaut ko citu – racionālas organizācijas izveidošanu. Tāpēc, lai izveidotu ar lielu efektivitātes potenciālu apveltītu organizāciju, Vēbera koncepcija pamatojās uz noteiktu principu un noteikumu kompleksu (skatīt attēlu nr.2)

Derētu ievērot, ka Vēbers uzskata birokrātiju par vienu no svarīgākajām mūsdienu pasaules iezīmēm, kā arī uzskata, ka tā ir neizbēgama – pēc sociālistu revolūcijas birokrātija uzplauktu vēl vairāk.

Noteikt darbus un uzdevumus				Izveidot pilnvaru un attīstības sistēmu				Izstrādāt noteikumus un regulēšanas sistēmu
		Izvēlēties darbiniekus atbilstoši kvalifikācijai				Kontrole
				Nodrošināt organizācijas racionalizēšanu un vienveidību

Attēls nr.2 – M.Vēbera organizācijas teorijas pamati.

Makss Vēbers par birokrātiju

Vārda birokrātija izcelsme

Pirmkārt par vārdu ‘’bureau” (aizgūts vācu valodā no franču valodas), t.i. galds vai plašākā nozīmē kabinets. “Birokrātija” ir no galda vai biroja nācis noteikums, t.i., sagatavots un nosūtīts ar rakstiski (vai mūsdienās elektroniski) sagatavota dokumenta palīdzību. Kabinetā tiek glabāti: ieraksti par saņemtajām un nosūtītajām vēstulēm, arhīvi vai lietas, kas tiek izmantotas jaunu dokumentu sagatavošanai. Šis noteikums, protams, nav atrodams senajās valdības veidu klasifikācijās: monarhijā, aristokrātijā, demokrātijā – un birokrātijā? Patiesībā birokrātija nepieder šādai klasifikācijai. Tā ir valdības kalps, kas nozīmē, ka ar tās palīdzību monarhija, aristokrātija, demokrātija vai kāda cita valdības forma valda. Tie, kuri izdomājuši šo vārdu, vēlējās pateikt, ka kalps centās kļūt par priekšnieku. Vēbers, protams, apzinājās šo tendenci; patiesībā viņš “uzbruka” pretenzijām, kas bija vērstas pret to, ka prūšu birokrātija kļūtu par objektīvu un neitrālu sabiedrības kalpu, kas stāv pāri politikai, un uzsvēra, ka katrai birokrātijai ir savas intereses, kā arī saiknes ar citiem sociāliem slāņiem (īpaši attiecībā uz augstākām klasēm).Taču formāli un teorētiski, birokrātija ir tikai līdzeklis, tas pierādās arī praksē: kādam ir jānodrošina politikas virziens un birokrāts jāatbalsta ar spēku (ja tas ir nepieciešamas). “Birokrātiskas organizācijas virspusē ir nepieciešams būt elementam, kurš nav pilnībā birokrātisks”[3].

Viduslaikos varenākie karaļi valdīja zirga mugurā – apbruņoti, ņemot līdzi armiju, viņi apceļoja savu valsti un uzspieda cilvēkiem savu gribu. Nepieciešamības gadījumā viņi bija gatavi savstarpējā cīņā uzspiest savu gribu arī bruņotajiem pretiniekiem, taču, ņemot vērā viņu prestižu tas bija reti nepieciešams. Turklāt karali pavadīja arī garīdznieki, kuri prata lasīt un rakstīt, kuri nesa līdzi lādi ar ierakstiem un pierakstītiem materiāliem. Modernā birokrātija attīstījās tieši no šī sabiedrības modeļa. Patlaban vadītājam vairs nav jācīnās vai daudz jāceļo apkārt, viņš valda, caur biroju sūtot ziņas. Šīs ziņas parasti iedarbojas. Pārsvarā tas notiek valdības morālās autoritātes jeb prestiža dēļ, taču reizēm tas notiek tādēļ, ka minētās ziņas var tikt nodrošinātas ar varu – ar policistiem vai kareivjiem. Vēbers vērš uzmanību uz to, ka armijas ir tikušas birokratizētas. Napoleonam sava cīņa bija jānoskatās, sēžot zirga mugurā, taču mūsdienu ģenerāļi saņem un nosūta ziņas. Vēbers vērš uzmanību arī uz to, ka ne tikai valsts iestādēs, bet arī politiskajās partijās, baznīcās, izglītības iestādēs, privātajos uzņēmumos un daudzās citās institūcijās pastāv birokrātija. Tas nozīmē, ka visās šajās minētajās institūcijās ir personāls, kas nodarbojas ar dokumentu un korespondences sagatavošanu un uzglabāšanu. Šie dokumenti varētu būt nepieciešami vismaz to pašu institūciju citam personālam kā autoritatīvi norādījumi. Birokrātija bija sastopama senajā Ēģiptē, senajā Romā, viduslaikos (īpaši birokrātija garīdzniecībā). Kā uzskata Vēbers, birokrātija bija iezīme, kas, arvien vairāk palielinoties tās nozīmīgumam, iespiežas mūsdienu sabiedrībā.

Ideāls birokrātijas modelis

Vēbers piedāvā “ideālu birokrātijas modeli”, ko raksturo komplicēta hierarhiska, darba dalīšana, ko savukārt vada bezpersoniski pieņemti, skaidri izteikti likumi, kurus, savukārt, atbalsta pilnas slodzes, kā arī mūžīgie (life-time) profesionāļi, kuriem nekādā gadījumā nepieder administrācijas līdzekļi, viņu darbs, kā arī viņu fondu līdzekļi, un kuri dzīvo no savas algas, ne no ienākumiem, kas rodas no viņu pašu darbu izpildīšanas. Visas šīs iezīmes ir atrodamas privātajās institūcijās, birojos, privātos uzņēmumos, universitātēs u.t.t.

Komentējot Vēbera piedāvāto “ideālo birokrātijas modeli”, varētu sākt ar ekonomiskajām iezīmēm. Vēsturē ir bijušas valdības, kuru locekļi nedalīja līdzekļus, ienākumus, patēriņu u.t.t. publiskās un privātās kategorijās (nenošķīra valsts īpašumu no privātā īpašuma). Vēbers tādas valdības sauc par patrimoniāliem (no Romiešu likuma termina, kas apzīmē īpašumu, ko var pirkt un pārdot). Eiropā viduslaikos, piemēram, jurisdikcija bija tikpat liela daļa no īpašuma, kā būvēšana vai zirgs. Laulību līgumā tika noteikts, ka karalistei bija tiesības mainīt precēta cilvēka dzīvesbiedru. Šī iezīme neattiecās uz Baznīcas jurisdikciju un īpašumu, kas atdalīja mācītāju privāto īpašumu no Baznīcas īpašuma, kā arī nepieļāva, lai tās jurisdikcija tiktu mantota kā īpašums. Baznīca aizliedza simoniju (vietas Baznīcā pirkšanu un pārdošanu) un uzspieda celibātu, lai pasargātu Baznīcas īpašumu un Baznīcas vietas no tālākas mantošanas Baznīcas locekļu ģimenēm. Vēbers runā arī par prebendām un beneficēm, ar to domājot ceremoniju, kurai ir piesaistīts kāds ienākumus nesošs īpašums, t.i., ferma, Baznīcas desmitā tiesa vai nodokļu ievākšanas tiesības, no kurām ceremonijas turētājs pārtika. Mūsdienu birokrātam nav prebendas, taču viņš saņem algu. Viņam nav tiesību iekasēt nekādas iemaksas savām vajadzībām (ja iemaksa par kaut ko tiek iekasēta, tā pieder valstij, uzņēmumam u.t.t.) vai pieņemt dāvanas. Visa augstākminētā ideja ir tā, ka, ja ierēdnim ir jebkādi citi ienākumu avoti papildus algai, viņš neievēros likumus uzticīgi. Uzticama likumu ievērošana ir viena no augstākajām birokrātijas vērtībām.

Mūsdienu birokrātiem nepieder viņu darbs. Dažas valdības ir pārdevušas savas darba vietas, lai iegūtu naudu. Tā tas bija, piemēram, 18.gs. Francijā sakarā ar tiesnešu vietām, kā arī 19.gs. lielākajā daļā Eiropas valstu ar patentiem uz virsnieka vietām armijā un flotē. Šo vietu īpašnieku likumīgās tiesības bija šķērslis reorganizācijai un traucēklis produktivitātei, tādēļ tās tika izpārdotas vai atsavinātas, samaksājot kompensāciju.

Birokrātiem nepieder administrācijas līdzekļi – datori, mēbeles utt. Vēbers vedina uz domām par paralēļu vilkšanu ar kapitālistu produktīvo uzņēmējdarbību. Salīdzinājumam – mūsdienu armijā kareivjiem nepieder viņu ieroči, bet senajās armijās piederēja, piemēram, Senajā Romā, kad tika sasaukta armija, no klasēm tika gaidīts, ka viņas tiks ekipētas pēc noteiktiem standartiem ar viņu pašu līdzekļiem – “klasifikācija” bija nodokļu struktūras veids. Kareivjiem bija jāņem līdzi nauda, lai nopirktu ēdamo no vietējiem iedzīvotājiem (gadījumos, kad viņi nepielietoja spēku, lai paņemtu to, ko gribēja); viņiem nemaksāja un neapgādāja ar pārtiku. Mūsdienu izglītības institūcijās pasniedzējiem nepieder tas, ko viņi lieto (viduslaiku universitātēs tā bija un patiesībā katram pasniedzējam piederēja skolas, kas bija kā privāts uzņēmums). Universitāšu [..] birokratizācija ir pieaugošā pieprasījuma pēc menedžmenta materiālajiem līdzekļiem funkcija. [..] Caur šo līdzekļu koncentrāciju institūta priviliģēto vadītāju rokās, lielākā daļa docentu (lektoru) un pētnieku ir atdalīti no viņu ražošanas līdzekļiem.”[4] Mūsdienu armijā, apkalpojošajā industrijā, privātā uzņēmumā aprīkojumu piedāvā pati organizācija daļēji tāpēc, ka tagad tas ir daudz efektīvāk, jo ir kļuvis tik komplicēts un dārgs.

Mūsdienu birokrāts ir pilnas slodzes, mūžīgais (life-time) profesionālis; kas prasa pietiekamu samaksu un darba drošību, citādi cilvēki nepaliks darbā visu mūžu. Ja arī viņi paliks, organizācija nebūs pietiekoši produktīva. Tas prasa laiku un pieredzi, lai apgūtu darba pienākumus, ne tik daudz tādēļ, ka būtu grūti izpildīt savus darba pienākumus, bet vairāk tādēļ, ka viss ir jākoordinē. Rūpīgi izstrādāta darba dalīšana prasa personāla stabilitāti. Birokrātiska darba rakstura dēļ un, iespējams, koordinēšanas un apmācības nozīmīguma dēļ, birokrātija vēlas izglītot personālu. Viņu izglītība tiks atestēta ar kādu sertifikātu (daļēji tādēļ, lai pierādītu, ka viņi ir izglītoti, taču, iespējams, arī tādēļ, ka birokrātijai patīk strādāt ar skaidru, bezpersonisku kritēriju). Vēbers runā par to, ka darbinieka spēju pārbaude pirms pieņemšanas darbā ir pašsaprotama parādība mūsdienu sabiedrībā, kurā eksistē oficiāla izglītības kvalifikācija. Visas šīs lietas – spēju pārbaudi, fiksētu algu, īpašuma tiesības, personāla stabilitāti Vēbers iekļauj savā “ideālās birokrātijas modelī”. Viņš tic, ka tās visas ir nepieciešamas administratīvā aparāta efektīvai funkcionēšanai.

Vēl viena iezīme ir bezpersoniska galveno noteikumu uzlikšana gan organizācijas partneriem, gan tās personālam. Nodokļu komisijas personāls bezpersoniski, objektīvi uzliek noteikumus nodokļu maksātājiem, un viņu pašu pienākumi un tiesības organizācijā ir bezpersoniski noteiktas viņiem uzliktajos noteikumos no viņu priekšnieka puses. Pēc Vēbera domām, šī ir viena no svarīgākajām birokrātijas iezīmēm. tā ir pamatā visām iepriekš apskatītajām iezīmēm: birokrātiem nepieder viņu aprīkojums vai darbs, viņi saņem fiksētu algu tādēļ, ka šīs lietas nodrošina noteikumu izpildi.

Autoritātes

Savā grāmatā “Sociālās un ekonomiskās organizācijas teorija” Vēbers birokrātiju iztirzā zem virsraksta “Pareizās autoritātes veidi”. Pastāv trīs veidu autoritātes – racionālā, tradicionālā un harizmātiskā. Harizmātiskā autoritāte tiek atzīta par pieņemamu un darbojas tādēļ, ka tās piekritēji personīgi ziedojas savam talantīgajam līderim. Tradicionālā autoritāte tiek atzīta par pieņemamu tādēļ, ka ikviens paklausa līderim neatkarīgi no tā, kas viņš ir, un neviens nedomā apstrīdēt savu līderi. Racionālā autoritāte ir likums: tā eksistē sabiedrībā, kurā ir tikumiska attieksme pret likuma respektēšanu kā tādu, vai tādēļ, ka likums ir stājies spēkā tādā veidā, kas tiek atzīts par pareizu. Vadītājs tiek atpazīts un viņam paklausa tad, ja viņš var uzrādīt likumīgu pilnvaru. Birokrātija nepārprotami eksistē šādā struktūrā: pat privātā uzņēmuma birokrātijā pakļautie vēlas būt droši, ka pavēles ir kārtīgi apstiprinātas. Birokrātija ir efektīvs veids likuma izpildei - katrs likums tiek pierakstīts, studēts un iesniegts kārtīgi apdomātā un uzticamā veidā.

Kāpēc Vēbers attiecas pret likuma varu kā racionālu? Vienu no iespējamajām atbildēm sniedz viņa apgalvojums, ka “ikviena piedāvātā likumīgā norma var tikt izveidota uz lietderīguma vai racionālu vērtību pamata (vai arī uz abu minēto pamata) ar prasību paklausīt”.[5] Lietderīgums, pēc Vēbera domām, ir viena no divām galvenajām racionalitātes formām. Racionālās vērtības ir otra. Tātad viņš saka, ka likums var būt racionāls vienā vai abos veidos un (tādēļ?) pieprasa paklausību. Tātad, ja likums ir racionāls un paklausība ir racionāla, tad arī likuma vara ir racionāla.

Mērķracionalitāte un vērtībracionalitāte

Citās vietās Vēbers uzsver birokrātijas racionalitāti tieši pirmajā no tās divām nozīmēm zweckrationell un wertrationell. Ļaujiet man paskaidrot abas šīs nozīmes konkrētāk. Vēbers atdala zweckrationell un wertrationell – mērķracionalitāti un vērtībracionalitāti. Zweck nozīmē beigas, nodomu, mērķi. Mērķracionāla izturēšanās ir jebkāda veida vadīšanas virziens, kas kalpo par pietiekami labi pielāgotu līdzekli mērķa sasniegšanai, vienalga kāds tas būtu, t.i., ekonomiskā produktivitāte no aktiera viedokļa – tiek dots, ka šie ir mani mērķi, tie ir mani pieejamie resursi, tātad – kāds ir efektīvākais šo mērķu sasniegšanas veids? Nacistu galējais risinājums varētu tikt saukts par racionālu, ja tas būtu patiesi efektīvs risinājums, kur risinājuma ieteicēji redzēja problēmu, vai nu viņiem bija taisnība vai nē. Ļoti bieži Vēbers raksta, ka inteliģenta līdzekļu izvēle patiesībā arī ir visa racionalitāte. Taču laiku pa laikam viņš saka, ka darbību racionalitāti ne vienmēr nosaka to, efektivitāte mērķu sekmēšanā, bet gan reizēm cita veida attieksme pret vērtībām, kas nav mērķi, un tādējādi mērķi un citas vērtības var būt gan racionāli, gan neracionāli. Piemēram, melošana varētu būt efektīvs līdzeklis mērķu veicināšanai, taču tā var arī pārkāpt morālās vērtības – tās vērtības, kurām taisnības teikšana kalpo savādākā veidā, nekā līdzekļi mērķa sasniegšanai; un patiesīgums nav mērķis, bet gan cita veida vērtība (mēs vērtējam arī galīgos mērķus). Tātad laiku pa laikam viņš atšķir mērķracionalitāti – efektivitāti mērķu sasniegšanā neatkarīgi no tā, kādi šie mērķi ir – racionāli vai neracionāli, un vērtībracionalitāti – mērķu un citu vērtību racionalitāti (ne tikai kā līdzekli turpmāka mērķa ieviešanai), kā arī darbības (atšķirībā no līdzekļiem) saistībā ar citām vērtībām. Taču tas notiek tikai reizēm. Bieži viņš uztver racionalitāti kā sinonīmu vārdam efektivitāte. Manuprāt, tas atainojas Vēbera domā, ka birokrātija ir racionāla sekojošajā: “Pieredze vispārīgi tiecas parādīt, ka pilnīgi birokrātisks administratīvs organizācijas tips ir spējīgs sasniegt efektivitātes augstāko punktu, un šādā jēdzienā tas ir formāli visracionālākais zināmais līdzeklis, kas veic nepieciešamo cilvēku kontroli. Savā stabilitātē, disciplīnas stingrībā un uzticamībā tas patiesībā ir pārāks par jebkuru citu tipu. Tādējādi tas organizācijas vadītājiem un ar tiem saistītām personām padara iespējamu sasniegt īpaši augstu rezultātu paredzamības pakāpi. Galu galā tas ir pārāks ar savu intensīvo efektivitāti un darbību vērienīgumu, kā arī ar to, ka ir spējīgs veikt visu veidu administratīvos pienākumus.”[6]

Tādējādi Vēbers nav viens no tiem, kuri birokrātiju uztver kā sinonīmu neefektivitātei; viņš ir pārliecināts par pretējo – par to, ka tā ir efektīvākais administrācijas īstenošanas veids. Tas kalpo par iemeslu tam, ka birokrātija ir tikusi pieņemta kapitālistiskajos uzņēmumos un ikvienā valsts institūcijā. Birokrātiska institūcija pārspēs savus konkurentus un gūs virsroku cīņā par izdzīvošanu – birokrātija ir izplatījusies un turpina izplatīties savas sociālajām institūcijām piemērotās izdzīvošanas vērtības dēļ. “Kad birokrātijas objekts birokrātiskā kontrolē meklē iespēju izbēgt no eksistējošā birokrātijas aparāta ietekmes, normālos apstākļos tas ir iespējams tikai izveidojot savu organizāciju, kas ir vienlīdzīgs birokratizācijas procesa objekts,”[7] – jo viņi nespēj pieveikt birokrātiju savādāk, kā ar citas birokrātijas palīdzību (šī ir Vēbera protežē Roberto Miðela grāmatas “Politiskās partijas”[8] tēma.). Tieši tāpat, kā Ādama Smita kniepadatu ražotāji, dalot savu darbu, saražos vairāk kniepadatu un pārdos tās lētāk kā viņu vecmodīgie konkurenti, izspiežot tos no tirgus, arī armija ar ģenerālštābu, valdība ar birokrātiju, pāvests ar augstāko tiesu, uzņēmums ar efektīvu pārvaldi gūs virsroku pār saviem sāncenšiem.

Birokrātija faktiski ir administrācijas procesā pielietojama darba dalīšana, un Vēbera skaidrojumā birokrātija ieņem tādu pat vietu mūsdienu civilizācijas attīstībā kā darba dalīšana parasto darbinieku starpā Ādama Smita skaidrojumā. Vēberam šis darba dalīšanas veids liekas fundamentālāks nekā citi, jo tas ierosina un sakārto citus darba dalīšanas veidus. Instrukcijas ražotnei pienāk no pārvaldes. Tāpat kā Ādams Smits redzēja darba dalīšanu viscaur kā progresa uz mūsdienīgu, vispārīgi komerciālu sabiedrību cēloni, Vēbers redz birokrātiju kā vienu no svarīgākajiem konkrētas kapitālisma attīstības iemesliem. Viņš norāda uz daudziem papildus iemesliem un “Kapitālisma gars” liek uzsvaru uz morāliem iemesliem – faktoriem, kas lika cilvēkiem tiekties pēc arvien pieaugošas peļņas un izmantot šo peļņu nevis patēriņam, bet gan turpmākām investīcijām. Taču izraisītājfaktoru starpā viņš bieži min arī racionālu aprēķinu metožu pieņemšanu – nekāda izmēra vēlmei gūt peļņu vai investēt nebūtu vēlamo rezultātu, ja investīcijas un menedžments netiktu vadīts ar sistemātisku vērtēšanu, kas, protams, tiktu nākotnē turpināts ar birokrātijas palīdzību. Tiklīdz kāds kļūst sistemātisks, pārējiem atliek pielāgoties vai pakļauties. Augstākstāvoša ražošanas efektivitāte, kas tiek vadīta ar sistemātiskas vērtēšanas palīdzību, strādniekus “nošķīra” no novecojušajiem ražošanas līdzekļiem – tādējādi kā darbiniekiem viņiem bija iespēja sākt dzīvot labāk. Kad kapitālistu birokrātija, analizējot investīciju iespējas, saprata, ka inovācijas var nest peļņu, viņi ieviesa ražošanas mehanizāciju un citas inovācijas. Patiesībā birokrātija sameklē pati savus kapitālistus. Kā Vēbera mūsdienu piekritēji norādīja, mūsdienu uzņēmumus vada nevis to īpašnieki, bet gan to menedžeri, kuri bieži ierosina izlaist akcijas kapitāla palielināšanas nolūkā.

Nepatika pret birokrātijas triumfu

Kaut arī Vēbers uzskata birokrātiju par augstākā mērā efektīvu, viņš ar pretīgumu uztver tās neizbēgamo triumfu. Paralēli “mērķracionalitātes” un “vērtībracionalitātes” atdalīšanai (un, iespējams, tādai pašai citu jēdzienu atdalīšanai) ir “formālās” un “patstāvīgās” racionalitātes atdalīšana. Sabiedrība ir “formāli” racionāla gadījumos, kad lietas tiek organizētas tā, lai maksimizētu cilvēku mērķu sasniegšanu neatkarīgi no tā, kādi ir šie mērķi. Taču tā var būt “formāli” racionāla, neesot “patstāvīgi” racionāla, jo šī organizēšana ir naidīga pret vērtībām, kas ir racionālā pārākumā pār mērķiem, kuriem patiesībā kalpo sabiedrība. Viena no šīm vērtībām ir personīgā brīvība, pret kuru birokrātija ir naidīga. “Kvalitāte, kas vislabāk grantē virzīšanu [birokrātijā], ir padevības priekšniecības izdevīguma aparātam mērs.”[9] Sociālisms nozīmētu vienu vienotu birokrātisku sistēmu – patlaban vismaz ir alternatīvas, savā starpā konkurējošas birokrātijas formas. Vēberam birokrātija ieņem to pašu vietu, ko Marksam kapitālisms – apbrīnojama ienaidnieka, kas nepielūdzami izplatās pa visu pasauli un iespiežas katrā dzīves nozarē, vietu. Taču Vēbers neparedz “mešanos ceļos nāves priekšā”. Birokrātija ir neizbēgama.

Vēbers netic, ka nav jēgas pretoties neizbēgamajam. Viņš pats bija bezcerīgi politiski aktīvs – viņš necerēja uz veiksmi, taču apņēmīgi, kā stoiķis, devās uz priekšu. Vēbers kā politiķis iestājās par noteiktām vērtībām, kaut arī (kā zinātnieks) viņš nevar tās racionāli attaisnot un uzņemas atbildību par akcijām, kuru mērķis būtu šo vērtību īstenošana, organizēšanu, kaut arī zina, ka akcija var neizdoties.

Politiķis Vēbers

Vēbers sevī kontrastē birokrāta statusa godu ar politiķa atbildību. Ja birokrāta priekšnieks dod viņam rīkojumus, kurus viņš uzskata par nepareiziem, viņam vajadzētu iebilst, taču, ja priekšnieks uzstāj, tad "tas ir viņa pienākums, pat gods to īstenot tā, it kā tas saskanētu ar viņa visdziļāko pārliecību"[10]. No otras puses, "politiķiem ir publiski jāatsakās no atbildības par politiskajām darbībām, kas nesaskan ar viņu pārliecību un jāziedo sava vieta viņiem [domāts - priekšniekiem]." Patiess politiskais līderis būs gatavs uzņemties atbildību par morāli apšaubāmu rīcību sakarā ar to, ka dažādas mūsu vērtību piramīdu  daļas ir nesamierināmā konfliktā viena ar otru.

“Politikas būtība ir cīņa”[11] par varas iegūšanu; politiskos līderus ir jāizvēlas konkurētspējīgā cīņā. Viņi ieņems vietas parlamentā tikai tādā gadījumā, ja tas ir ceļš uz patieso varu. īsta līdera pienākums ir nevis tikai kompromitēt intereses tā, it kā politika būtu tirgus placis, bet gan iestāties par diskusijām, kas stāv pāri materiālajām interesēm. Persona vairāk rūpējas par šādām diskusijām un ir ar mieru ziedot savu vietu  pārliecībai tad, ja tā ir finansiāli neatkarīga - tai ir nevis jāpārtiek no politikas, bet gan jādzīvo tai.

Izmantotā literatūra:

1.      M.Weber: “The Theory of Social and Economic Organization” (New York, 1947);

2.      M.Weber: “Economy and Society” (New York, 1968);

3.      H.H.Gerth, C.W.Mills: “From Max Weber” (New York, 1946);

4.      V.Praude, J.Beļčikovs: “Menedžments” (Rīga, 1997);

5.      Makarijas Universitātes (Sidneja, Austrālija) Politikas fakultātes lekciju materiāli;

6.      Interneta resursi.

---

[1] H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 7.lpp.

[2] H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 48.lpp.

[3] M.Vēbers: “Sociālo un ekonomisko organizāciju teorija” (NY, 1947) – 335.lpp.

[4]  H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera.” (NY, 1946) – 223. –224.lpp

[5] M.Vēbers: “Sabiedriskās un ekonomiskās organizācijas teorija” (NY, 1947) – 329.lpp.

[6] M.Vēbers: “Sabiedriskās un ekonomiskās organizācijas teorija” (NY, 1947) – 337.lpp.

[7] H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 338.lpp.

[8] Grāmata ataino, kā, neskatoties uz marksistiskās sociāldemokrātu partijas ticību iekšējai demokrātijai, tā ir kļuvusi caur un cauri birokrātiska un nedemokrātiska. Vēlāk Trotskis skaidro staļinismu kā marksisma “birokrātisku deformāciju”

[9] M.Vēbers: “Ekonomika un sabiedrība” (NY, 1968) – 1449.lpp.

[10] H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 118.-128.lpp.

[11] M.Vēbers: “Ekonomika un sabiedrība” (NY, 1968) – 1415,. 1450.lpp.