San Marino vispārējs apraksts

San Marino – valsts Eiropas D, Apenīnu pussalā, Apenīnu kalnu ZA pakējē, Titāno augstienes nogāzēs.  San Marino apdzīvo aptuveni 26000 iedzīvotāju (aptuveni tik pat daudz iedzīvotāju kā Ogrē), taču liela daļa no San Marino iedzīvotājiem dzīvo ārzemēs (~ 15 tk pilsoņu dzīvo galvenokārt Itālijā, arī Francijā  un  ASV),  un tās  platība  ir  61 km²  (aptuveni  tik  liela

     kā  Liepāja).  Ārpus centra, gandrīz vidū, stāv

              [Valsts karogs]    maģiskais Titano kalns, no trim pusēm norobežodamies no ārpuses kura pakājē izvietojušies 8 kalnu ciemati. Pateicoties Titano kalnam San Marino bija iespēja būt neatkarīgai. San Marino ir pilnīgi apskāvusi Itālija un tā atrodas 13 km no Adrijas jūras. San Marino Rebublikas galvaspilsēta ir Sanmarino (4500 iedz.), lielākās pilsētas – Serravalle, Borgemadžore, Domanjāna. San Marino iedzīvotāji runā   itāliski, iet  katoļu  baznīcās,  bet    domā    un        [Valsts karogs]

rīkojas san-marīniski. San Marino iedzīvotājiem un itāļiem ir kopīga izcelsme, taču sakarā ar San Marino ilgstošo pastāvību tās iedzīvotājus var uzskatīt par patstāvīgu etnosu. Tā ir parlamentāra republika ar konstitūciju, kas pieņemta 1600. gadā (grozījumi 1906.g.). Valsts dibināšanas diena tiek svinēta 3.septembrī ar visaptverošām pasaulē atzītām ieroču sacensībām un nacionālo savvaļas bingo spēli.

Dzelzceļu un autoceļu garums ir tikai 18km, kas San Marino savieno ar Itālijas ostas pilsētu Rimini. Pašā augšā 14.gs. celti Sv. Franciska vārti, caur kuriem sardze nav ielaidusi nevienu bruņotu vīru. Turpat ir arī franciskāņu baznīca un klosteris, kura krustejā         redzami 15.gs meistaru gleznojumi. 

   [San Marino ģērbonis]

San Marino vēsture

San Marino ir viena no mazākajām – 61km², taču vecākā neatkarīgā valsts pasaulē. San Marino valsts ir veidojusies 4.gs. uz Titano kalna virsotnes, kas atrodas 750 metrus virs jūras līmeņa. Senajās leģendās Titano kalns pastāv un  darbojas kā dzīva būtne, un līdz pat šai dienai valda uzskats, ka sanmarīniešu neatkarību un brīvību sargā visu kalnu kalns – Titano. Saskaņā ar tradīcijām, San Marino ir bijusi neatkarīga vairāk vai mazāk kopš 301.g.p.Kr., kad kāds kristiešu mūrnieks   Mariness  Dalmacions

    [Pirmais tornis – La Rocca o Guaita]   slēpās no antikristiešu Romāņu imperatora  Diokleciāna, skaistā un aizsargājošā Titano kalna smailē. Bieži mazā valsts gadsimtu gaitā ir mēģināta iekarot. Tā pārdzīvojusi gan blokādes, gan  invāzijas un visdažādākās represijas, taču balti zilais karogs ar vapeni, kurā attēloti trīs San Marino pils torņi, lepni plīvo pie parlamenta ēkas. Pat Napoleons savos triumfālajos karagājienos pēkšņi apstādinājis savus karapulkus pie miniatūrās valsts vārtiem teikdams: “Lai San Marino piemērs māca stāvēt un krist par savas zemes brīvību”.

San Marino sastāvēja tikai no Titano kalna līdz 1463.gadam, kad republika iestājās aliansē pret Sigismondo Pandolfo Malatesta, Rimini lorda, kurš vēlāk uzvarēja. Tā rezultātā Tēvs Pius II Pikolomini deva San Marino pilsētas – Fjorentino, Montedžardina un Serravalli. Vēlāk pievienojās arī Faetāna.

San Marino savas vēstures laikā ir bijusi divas reizes militāri okopēta, abas reizes – ļoti īsu laika periodu. 1503.gadā Cēzars Borži, zināms kā Valentīno, okupēja San Marino pirmo reizi. Lai gan tad valsts okupācijā atradās tikai dažus mēnešus –  līdz Cēzara Borži nāvei.  1739.gadā kardināls   Alberoni   lietoja    militāro      [Otrais tornis – La Cesta o Fratta]

spēku, lai San Marino tiktu okupēta otru reizi, taču civilie nepaklausīgi protestēja pret kardinālu un slepus sūtīja ziņu Tēvam, lai saņemtu San Marino neatkarības tiesības un Tēva piekrišanu.

1815. gadā Vīnes kongresā San – Marino tika ieslēgta Neatkarīgo valstu Savienībā. 1862. gadā San Marino noslēdz ar Itāliju līgumu par labām kaimiņattiecībām (atjaunots 1872.,1897.,1953.). 1.pasaules karā San Marino piedalījās Antantes pusē. 1923.gadā varu sagrāba fašisti, tika likvidēti demokrātiskie iekarojumi un sagrauta Itālijas KP Sanmarīno sekcija (dib. 1921.g.). 2.pasaules kara laikā San Marino pasludināja neitralitāti, tomēr tās teritoriju bombardēja angļu un amerikāņu aviācija.  Vēsturiskā ziņā neatkarība   ir   radījusi   nāciju,  kas   saskaņā      [Trešais tornis – Montale]

ar sanmarīniešiem “elpo politiku”. Prom no vecpilsētas greznības, restorānos, kafejnīcās un tirgū, veikalos Titano kalna pakājē, iedzīvotāji runā, piekrīt un viennozīmīgi spriež par politiku.

Ģeogrāfija, klimats

un ekonomiskā ģeogrāfija

          61 km² mazā San Marino republika ir vairāk tūrisma valsts, kurai pašā centrā atrodas Titano kalns. San Marino robežojas ar diviem Itālijas rajoniem – Emlija Romana – ziemeļos un Mačemontefeltro – dienvidrietumos.

Klimats San Marino ir visai mērens un nav nekas ekstrēms. Gada vidējā temperatūra ir  aptuveni + 16°C

Gadalaiks	t°
Ziema	+10 - -2
Pavasaris	+12 -+24
Vasara	+20 - +30
Rudens	+20 - +10

Senatnē graudaudzēšana, aitkopība un akmensdarbi Titano kalna pakājē bija viens no galvenajām ekonomiskajām aktivitātēm. Sākot ar 60-iem gadiem daudzi pameta zemkopību un sekoja straujajai rūpniecības attīstībai un komercdarbībai, veicinādami liela mēra tūrisma industrijas paplašināšanos. San Marino nav minerālu atradnes. Galvenā saimnciecības nozare ir lauksaimniecība. Lauksaimniecības attīstību sekmē auglīgās kastaņbrūnās un trūdainas karbonātu augsnes un siltais klimants. Vairākumā zemes tagad sanmarīnieši audzē arī vīnkokus, kviešus, kukurūzu un augļkokus, kā arī nodarbojas ar lopkopību – audzē liellopus, cūkas un aitas. Viena no vērtīgākajām kultivācijām ir olīvkoki (ražo eļļu). San Marino ir attīstīta arī zīdkopība.  Lielāka daļa zemes ir kultivēta vai arī to aizņem jaukti vai priežu meži.

San Marino ir arī attīstīta rūpniecība – nelieli tekstilizstrādājumu, pārtikas, cementa, metālapstrādes, ādu, papīra, mēbeļu un keramikas rūpniecību uzņēmumi, kā arī mākslas amatniecības suvenīru izgatavošana. Galvenais rūpniecības centrs ir Borgo Madžore. Sena rūpniecības nozare  ir arī kalnrūpniecība: Titano klana nogāzēs iegūst kaļķakmeni, Faetano pils apkaimē – sēru (500 – 600 t gadā). Apmēram 1/3 valsts ienākumu dod tūrisms (~3 mlj.tūristu gadā), pastmarku izdošana (dod 4 mld liru ienākumu gadā), kā arī monētu izdošana. Taču   San  Marino   ekonomiski   ir                 [San Marino bazilika]

saistīta ar Itāliju – 85% rūpniecības produkcijas kontrolē itāļu kapitāls. Kopš 70.gadu beigām San Marino ekonomikā pozitīvas pārmaiņas: pieņemts valsts rekonstrukcijas ģenerālplāns, nodibināti ekonomiskie sakari ar Krieviju.

San Marino un Itālijai ir kopīga muitas un pasta savienība. San Marino nav tiesību ievākt muitas nodevu, izlaist pilnvērtīgu naudu, audzēt tabaku, ražot tabakas un vīna spirta izstrādājumus. San Marino nedrīkst piederēt radiostacijas un TV centri. Par šo noteikumu ievērošanu San Marino no Itālijas katru gadu saņem kompensāciju – 4,5 mld liru.

San Marino eksportē uz Itāliju būvakmeņus, sēru, audumus, kviešus, vīnu, lopus, ādas u.c. produkciju. No Itālijas San Marino saņem plaša patēriņa preces un rūpniecības iekārtas. Nelieli tirdzniecības sakari ir arī ar Franciju, Ēģipti, DSFR; no Krievijas San Marino saņem naftu.

Tūrisms

San Marino ir viena no vibrējošākajām un sociālākajām kultūrām Eiropā. Apmēram 1/3 valsts ienākumus dod tūrisms un pastmarku izdošana. Valsts lielākā industrija ir tās pagātne. Vairāk nekā 3 milj. tūristu, kas ceļo katru gadu, lai redzētu vēsturiskās anomālijas. Viņi brauc taisni caur viļņaino Romākas malu uz Borgemadžore, tradicionālo tirgus pilsētu Titano klints pakājē. Tad tieši uz augšu – uz pašu San Marino pilsētu. Sanmarīnieši pilnīgi piekrīt finansu pieprasījumam un lielāko daļu jaukās vecpilsētas atstāj tūristiem. Ļoti maz vietējo iedzīvotāju paliek labirintā, kas vijas caur vecām kaļķakmens ēkām, kas atrodas kalna apakšā. Vairākums tūristu uz San Marino brauc, lai aplūkotu dabu, nevis runātu ar vietējiem, bet, ja viņi pieklājīgi apjautājas par politiku, slūžas ir vaļā.

San Marino ir pārpilns ar muzejiem, kuri ietver visus laika sprīžus sanmarīniešu vēsturē. Ģeogrāfiskā ziņā visinteresantākais ir forts. Virs forta, kas ved gar pili kā valdības māju ir arhitekturāla baznīcu rinda un visuresoši, bet ne uzbāzīgi suvenīru stendi, taka vijas nepielūdzami uz trim fortiem, uzrāpdamās uz priekšējo klints stūri. Pirmie divi forti – muzeji, viens – iespaidīga antīko ieroču kolekcija, kas sevī ietver arī pārpārēm senos ieročus – stopus. San Marino ir ļoti veca valsts. Šeit ir pat vieta, kur nedēļas garumā notiek Medivālu svinības kopā ar akrobātiem, piemērotu ēdienu un pilns ar zeķubiksēs ģērbtiem puišiem.

Kāpjot Titano kalnā, laukumiņā, kur paredzēta stāvvieta lepnajiem automobīļiem, stāv viens no San Marino policistiem, kurš atšķirībā no slavenās, zaļi sarkanā koši ģērbtās sardzes vīriem, ir tērpts atturīgi tumšā uniformā. Turpat arī sākas mazās nojumītes – pārdotavas ar jaukām lietiņām – krelles no kaula, koraļļi, perlamutra gliemežvāki utt. Šeit ir iespēja arī papriecāties par šejienes ādas apstrādes meistaru gaumīgo un akurāto darbu, kā arī juveliera izstrādājumiem. Bodītes kāpj kalnā līdz pat Titāno smailei.

Politika

San Marino ir parlamentāra unitāra republika ar konstitūciju, kas pieņemta 1600.gada 8.oktobrī. Politiskā struktūra valstī ir apbrīnojami aptveroša. Likumdošanas vara San Marino pieder Lielajai Ģenerālajai Padomei (vienpalātas parlamentam – 60 deputāti), ko uz 5 gadiem ievēlē iedzīvotāji vispārējās vēlēšanās pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas, kurā ietilpst tautas ievēlētā “Lielo Padome”. Pēdējie tiek ievēlēti divreiz gadā – 1. aprīlī un 1.oktobrī. Valsts galvas funkcijas izpilda 2 kapteiņi reģenti, kas ir izraudzīti no 60 locekļiem, kas ievēlēti lielajā un ģenerālajā konsulā uz sešiem mēnešiem. Reģenti ir no opozīcijas. Divi viņi ir tāpēc, lai varētu viens otru uzmanīt. Izpildvara San Marino pieder kapteiņiem – reģentiem kopā ar valdību – Valsts kongresu (valdību), kurš sastāv no 10 locekļiem un kuru ievēlē no parlamenta deputātu vidus. San Marino ekonomiski, kā arī politiski ir saistīta ar Itāliju.

Politiskās partijas San Marino –  San Marino KP (dib.1941.), Sanmarino Kristīgi  demokrātiskā partija  (1945), San

                [Valdības ēka]                Marino sociālā partija (1896), San Marino

Sociāldemokrātiskā partija (1955), San Marino Sociālā vienības partija (1975).

Policija un militārie spēki

Lai gan San Marino republika ir neitrāla valsts, kura aicinājums uz mieru ir vispasaules atzīts, tai ir savs brīvprātīgo cilvēku militārais spēks, simbolizējošs valsts neatkarību (San Marino nav obligāta militārā dienēšana, tomēr visi iedzīvotāji starp 16 un 55 gadiem var tikt iesaukti armijā, lai aizstāvētu valsti). Eksistējoši dienesti San Marino ir  - Teritoriālais karaspēks, kurš piedalās oficiālās ceremonijās un sadarbojas ar policiju drošības nodrošināšanā; Goda gvarde, arī saukta par dižciltīgo gvardi, ir speciāli dekoratīvie dienesti, kuru pienākums ir apsargāt Valdes loceļus un Galveno koncilu; “Rocca” gvarde ir  atbildīga  par  San                  [Capucin baznīca]

 Marino artilēriju un Valdības ēku, un par robežas gvardes vietu; Žandarmērija, policija, kas uzrauga likumu ievērošanu un kārtību valstī. Vietējie policijas spēku uzdevums ir kontrolēt komerciālo lauku, tūrismu, pārtiku un tirdzniecību.

Svešzemju attiecības

San Marino ir aktīvs spēles dalībnieks starptautiskajā sabiedrībā. Uz šo mirkli San Marino ir diplomātiskas attiecības ar vairāk nekā 70 valstīm. San Marino ir sadarbība ar AN, Starptautisko tiesu, AN komisiju izglītības, zinātnes un kultūras jautājumos, Starptautisko valūtas fondu, Vispārējās veselības un aizsardzības organizācijām, Pasaules Tūrisma Organizāciju, Eiropas koncilu u.c. organizācijām

Nacionālā valoda un valūta

Oficiālā valoda San Marino ir itāļu, tomēr tūristu pieplūdumam un plaši irzplatītajām starptautiskajām attiecībām ir tikpat svarīga nozīme kā parastam cilvēkam uz ielas, ja viņš strādā ciešā saistībā ar vispārējo sabiedrību, lai viņš varētu sazināties ārzemju valodās – franču, angļu vai vācu. Īpaši starp vecāku paaudžu cilvēkiem ir novērojamas dialektu atšķirības.

San Marino tiek pielietotas Itāļu liras. Pēc 34 gadu intervāla, 1972.gadā San Marino vienreiz pati sāka kalt savas monētas un ir izkalusi vairāku monētu variantus San Marino lirā,  kuras   tagad  ir   ļoti   pieprasītas                [La Rocca o Guaita]

kolekcionāru vidū. No 1974. Gada un

 arī uz priekšu zelta monētas ir arī bijušas izkaltas kā legāls noreiķinu līdzeklis teritorijas robežās.

Oficiālās brīvdienas San Marino

1.janvāris – Jaunā Gada diena, 6.janvāris – Epifānija, 5.februāris – Republikas atbrīvošana gadadiena no Alberoni okupācijas un Sv. Agaha diena, Lieldienas, 25.marts – Arengo gadadiena, 1.aprīlis – Valdes locekļa formālā ievadīšana amatā, 1.maijs – strādnieku diena, 28.jūlijs – Fašisma krišanas diena, 15.augusts – Debesbraukšanas diena un Austa Bankas brīvdienas, 3.septembris – San Marino Republikas dibināšanas diena, 1.oktobris – jaunā valdes locekļa formālā ievadīšana amatā, 1.novembris – Visu svēto diena, 2.novembris – Mirušo piemiņas diena, 8.decembris – šķīstā ieņemšana svētki, 24.,25.,26.decembris – Ziemassvētki un Boksa diena, 31.decembris – Jaunā Gada diena.

Sports

Teniss, basketbols, vingrošana, peldēšana, zvejošana – tie ir San Marino populārākie sporta veidi. San Marino atrodas arī Sporta klubs Serevālā ar modernu aprīkojumu un lielajiem tenisa kortiem, kā arī futbola laukumiem atšķirīgās republikas daļās. Tur ir arī golfa laukum un nesen atvērts peldbaseins. San Marino atrodas arī Formulas – 1 trase. Kā arī San Marino sportistu delegācija (6 cilvēki) startēja 2000. gada vasaras olimpiskajās spēlēs – Sidnejā.

Kas interesants?

San Marino ir vairākas interesantas vietas, kuras ir vērts apmeklēt tuvējos reģionos, piemēram, Veručio un San Leo pilis. Pasākumu parādes, festivāli, mākslinieciskie un kultūras pasākumi un izrēdes uzvedumi San Marino vienmēr piesaista lielu ļaužu pūļus un vienmēr tiek sīki aprakstīti presē. Vasarā notiek folkloristikas pasākumu organizēšana, no kuriem pats svarīgākais neapšaubāmi ir Stopa sacensības, kuras tiek organizētas San Marino pilsētā. Tās notiek  3.septembrī, San Marino Republikas dibināšanas  datumā.  Pavasaros   un   rudeņos

       [La Cesta o Fratta]      notiek vairāki kongresi un simpozijas. San Marino izrādās ir laba vieta, lai tur notiktu arī zinātniskas konforences.

San Marino ir slavens ar saviem mākslas keramikas izstrādājumiem, kurus var apskatīt lielo veikalu skatlogos. Markām un San Marino monētām piemīt īpašs pievilkšanas spēks, kuras var iegādāties galvaspilsētā. Pilsētā atrodams arī leils vietējo produktu vīna un citu alkoholisko dzērienu klāsts. San Marino ir iespēja nopirkt arī spēļu kārtis, cigaretes, juvelierizstrādājumus un daž ne dažādus suvenīrus.

Apskates objekti

Pirmais tornis: La Rocca o Guaita

Tā ir pirmā nocietinājuma celtne San Marino. Tā tika celta 10.gs. Gadsimtiem ejot, celtne tika vairāk kārtēji restaurēta. 15.gs. celtne ieguva tagadējo izskatu. Galveno vārtu augšpusē ir akmenī izveidota emblēma ar pilsētas zīmi, kas simbolizē San Marino Republiku.

[La Rocca o Guaita]

Otrais tornis: La Cesta o Fratta

[La Cesta o Fratta]

Šis tornis ir būvēta 13.gs. Tas atrodas augstākajā vietā Titano kalnā. Iekšpusē atrodas antīko ieroču muzejs, kur var redzēt San Marino heraldiku (heraldika – mācība par ģērboņiem, ģērboņu izveidošanos, iztulkošanu un pētīšanu), ko izmantoja viduslaikos.

Trešais tornis: Montale

Šis tornis ir būvēts 14.gs. Tas ir piecstūra – pamata tornis, un ir jaunākais tornis San Marino. Pašlaik to nav iespējams apskatīt no iekšpuses.

[Montale]

Valdības ēka

[Valdības ēka]

Valdības ēka tika projektēta 15.gs. Gotika – Taskan sitāl un to veidoja vietējie akmenkaļi. Celtnes pēdējie restaurācijas darbi tika veikti 19.gs. un tos veica Francesko Azuri, kurš deva tai pašreizējo veidolu. Iekšpusē atrodas San Marino padomes zāle, kur San Marino likumdošanas pārstāvji

debatē par likumiem un valsts pārvaldi. Tagad ēka tiek restaurēta arhitekta Gae Aulenti vadībā.

Capucin baznīca

Šī baznīca tiek veltīta Saint Quirino, piemiņā par 1543.g.4.jūniju, kad mēģinājums ieņemt pilsētu (Fabiano no Monte Sansavīno) tika atklāts.

[Capucin baznīca]

San Marino bazilika

San Marino bazilika ir plānota neoklasicisma stilā (neoklasicisms – mākslas virziens, kam raksturīga klasicisma formu izmantošana), Antonio Serra vadībā un ir galvenā baznīca San Marino Republikā. Iekšpusē ir bēru piemineklis. Ir atrodama pat vairākas gleznas.

[San Marino bazilika]