Saules un Mēness aptumsumi

Autors: Nezināms, visdrīzāk liepājnieks.




Saturs

Mēness aptumsums........................................................................................................................ 2

Saules aptumsumi.......................................................................................................................... 4

Aptumsumi 200. gadā.................................................................................................................... 5

Mēness aptumsums

No visām debess parādībām cilvēkus kopš seniem laikiem viskairāk biedējuši Saules un Mēness aptumsumi.

Pie skaidras debess spoži spīd Mēness. Tuvumā nav neviena mākonīša. Te pēkšņi uz spožo Mēness virsmu, nez kur radusies, sāk virzīties tumša ēna. Arvien vairāk un vairāk… jau nozudusi lielākā daļas Mēness virsmas, bet tad izzūd arī visa pārējā. Tiesa nevar teikt, ka pie debess velves vairs nav Mēness: tas tomēr vēl ir redzams kā tumši sarkans disks. Mēness aptumsums izskaidrojams ar to, ka mēness nokļūst Zemes ēnā. Ja no Zemes krītošā ēna aizsedz Mēnesi pilnīgi tad iestājas pilns mēness aptumsums, turpretī, ja ēna neaizsedz visu Mēness virsmu, iestājas daļējs Mēness aptumsums.

Daļējs aptumsums neatstāj uz novērotāju tik stipru iespaidu, cik pilns aptumsums, jo mēs esam pieraduši redzēt Mēnesi sirpja veidā.

Senatnē cilvēki domāja, ka aptumsuma laikā Mēnesi aprij milzīgs nezvērs – pūķis.

Dažas tautas tam ticēja tik stipri, ka centās pūķi aizdzīt saceļot troksni vainu ar klabatām, vai nu bungu rībināšanu. Un kad Mēness atkal parādījās pie debess, ļaudis gavilēja: viņi domāja, ka trokšņa sabaidītais pūķis ir pametis savu upuri.

Senatnē arī Krievijā Mēness aptumsumi tika uzskatīti par briesmīgu nelaimju vēstnešiem.

1248. gadā kāds hronists rakstīja: “Bija zīmes uz Mēness: tas viss bija asiņains un gāja bojā… Un tajā pašā vasarā cars Batijs uzsāka karagājienu…” Cilvēki domāja, ka Mēness aptumsums ir vēstījis tatāru hana Batija uzbrukumu.

1471. gada hronikā bija rakstīts: “Pusnakts bija neskaidra, un it kā asinis uz Mēness, un tumsa bija krietnu laiku, un atkal noskaidrojās…” Katrs Mēness aptumsums tika ierakstīs kā svarīgs notikums tautas dzīvē.

Jau sirmā senatnē astronomi ievēroja, ka pēc katriem astoņpadsmit gadiem vienpadsmit dienām un astoņām stundām Mēness aptumsumi atkārtojas tajā pašā kārtībā; jāpieraksta tikai aptumsumu kārtība un, un tos var droši pareģot turpmākajiem gadiem. Mēness aptumsumi iespējami līdz trim reizēm gadā.

Senatnē astronomi galvenokārt bija priesteri. Iemācījušie pareģot aptumsumus, priesteri izlietoja savas zināšanas reliģijas labā. Viņi mānija tautu, apgalvodami, ka par aptumsumu tuvošanos viņiem paziņojuši paši dievi. Tā viņi atbalstīja reliģisko māņticību.

Zeme un Mēness, ko apspīd Saule, met ēnas konusus (kopā saejošus) un pusēnas konusus (izklīstošus). Tie parādīti zīmējumā:

Mēness aptumsums redzams vienlaikus no visām Zemes vietām, kur Mēness atrodas virs horizonta. Pilnā mēness aptumsuma fāze tikmēr, kamēr mēness sāk virzīties ārā no Zemes ēnas. Tā var ilgt vienu stundu un četrdesmit minūtes. Saules stari, lūzdami Zemes atmosfērā, iekļūst arī Zemes ēnas konusā. Zemes atmosfēra ievērojami absorbē zilos un ziliem tuvos starus, bet ielaiž konusa iekšpusē galvenokārt sarkanos starus, kurus tā absorbē mazāk. Tādēļ tādos gadījumos, kad aptumsuma fāze ir pietiekami liela, Mēness kļūst sarkanīgs, bet nepazūd pavisam.

Saules aptumsumi

Pilns saules aptumsums redzams tikai tur, kur uz zemes krīt Mēness pilnā ēna. Pilnās ēnas diametrs uz zemes nepārsniedz 250 kilometrus, tādēļ pilnu saules aptumsumu vienlaikus var redzēt tikai nelielā Zemes apgabalā. Mēnesim pārvietojoties pa orbītu tā ēna kustas pa Zemi no rietumiem uz austrumiem, iezīmējot šauru (max platums 300 km, vidējais platums 100 – 150 km), bet garu (10,000 – 12,000 km) pilnā aptumsuma joslu (zemāk attēlā). Vairākus tūkstošus km plata ir daļēja aptumsuma Mēness ēnas josla. Tur, kur krīt mēness pusēna, var novērot daļēju saules aptumsumu (attēlā). Sakarā ar nelielām attālumu izmaiņām starp Zemi, Mēnesi un Sauli redzamais Mēness ēnas leņķiskais diametrs ir gan lielāks, gan mazāks par Saules diametru, gan arī vienāds ar to.

Pirmajā gadījumā saules aptumsums var ilgt līdz septiņām stundām un četrdesmit minūtēm, trešajā – tikai mirkli, bet trešajā Mēness sauli vispār neaizsedz un ir novērojams gredzenveida aptumsums. Tad ap tumšo mēness disku redzama spoža saules diska stīpiņa.

Pamatojoties uz zināmiem Zemes un Mēness kustības likumiem ir sastādītas kartes, kurās tumsums redzams vienādā fāzē (izofāzes), un līnijas, attiecībā pret kurām katrai vietai var noteikt aptumsuma sākuma, beigu un vidus momentus. Gada laikā uz Zemes var būt divi līdz pieci saules aptumsumi, pēdējā gadījumā noteikti tikai daļēji aptumsumi.

Vienā un tai pašā vietā pilns saules aptumsums atkārtojas ārkārtīgi reti (ik pēc 200…300 gadiem).

Aptumsumi 200. gadā

2000. gadā notiks četri Saules un divi Mēness aptumsumi:

1.  Jau notikušais pilnais Mēness aptumsums 21. janvārī bija redzams Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, lielākajā Eiropas daļā un Āfrikas rietumu daļā. Aptumsums labi redzams Latvijā no sākuma līdz beigām, Tā gaita bija šāda:

·        Daļējās fāzes sākums.   .   .    .    .   .5⁰⁶

·        Pilnās fāzes sākums.   .   .   .   .   .   .6⁰⁸  

·        Maksimālās fāzes brīdis.   .   .   .   . 6⁴⁶

·        Pilnās fāzes beigas.   .   .   .   .   .   .  7²⁴

·        Daļējās fāzes beigas.   .   .   .   .   .   .8²⁷

2.  Daļējs Saules aptumsums 5. februārī redzams Antarktīdā. Latvijā nav redzams.

3.  Daļējs saules aptumsums redzams Dienvidamerikas dienvidu daļā un Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā. Latvijā nav redzams.

4.  Pilns Mēness aptumsums 16. jūlijā redzams Klusajā okeānā, Āzijas austrumu daļā un Austrālijā. Latvijā nav redzams.   

5.  Daļējs Saules aptumsums 31. jūlijā redzams Arktikā, Ziemeļamerikas ziemeļrietumu daļā un Sibīrijā. Latvijā nav redzams.  

6.  Daļējs saules aptumsums 25. decembrī redzams Ziemeļamerikā, Centrālamerikā un Karību jūras baseinā. Latvijā nav redzams.