Senās Amerikas civilizācijas.

Runājot par Amerikas indiāņu kultūrām un pieturoties pie tradicionāla apzīmējuma, mēs turpinām Kolumba kļūdu. Problēma gan ir saistīta ar to, ka šīs kultūras vairs neeksistē, lai gan cilvēki – šo kultūru nesēji – vēl dzīvo, dzīvas ir arī dažas senās valodas, bet pašas civilizācijas un kultūras ir izzudušas.

Amerikas indiāņi ir ieradušies no Āzijas apmēram pirms 40 000 gadiem. Iespējams, ka tajā laikā vēl pastāvēja zemes šaurums, kas savienoja Sibīriju ar Aļasku. No kurienes tieši šie ļaudis nāca, nav zināms. Daudzmaz droši var apgalvot, ka viņi ir radniecīgi cilvēkiem Āzijā. Katrā ziņā viņu pirmsākumi nav meklējami Amerikā. Tādēļ varam runāt par Amerikas indiāņiem kā imigrantiem, gluži tāpat, kā par visiem amerikāņiem.

Ziemeļamerikas indiāņu kultūras. Kā pirmā jāmin Misisipi ielejas kultūra, kura atradās Ilinoisas valstī un veidojas pa Kahokijas pilsētu. To dažkārt dēvē arī par “pakalnu būvētāju” kultūru, jo tai ir raksturīga zemes uzbērumu celtniecība. Nākamās kultūras attīstība bija daudz augstāka un tā gandrīz sasniedza civilizācijas pakāpi. Anasazi – tā šos cilvēkus ir nosaukušas citas indiāņu ciltis – dzīvoja tagadējā Arizonas un Jaunmeksikas teritorijā. Neparasts fakts ir ka šī kultūra attīstījās tuksnesī. Anasazi darīja visu iespējamo, lai savāktu lietus ūdeni un to uzglabātu, tāpēc viņu mītnēm jumti bija veidoti slīpi uz iekšpusi. Savākto ūdeni uzglabāja lielās pazemes cisternās. Šāda veida būves prasīja labi organizētu sadarbību un visu iedzīvotāju līdzdalību, tomēr anasazi neradīja valsti. Anasazi vēlāk sāka klāties grūti, jo klimats kļuva sausāks un tie nespēja savākt ūdeni pietiekošā daudzumā. Daži vēsturnieki domā, ka anasazi ir vēlāko apalaču senči. Ap 1450. g. anasazi civilizācija bija jau mirusi, atstājot aiz sevis dažas radniecīgas ciltis: pueblo, hopi, navaho. Amerikas ziemeļu austrumos (tagadējās Ņujorkas un Pensilvānijas valstīs) ap 1500. g. dažas atsevišķas indiāņu grupas sāka apvienoties. Tās nodarbojās ar zemkopību un audzēja kukurūzu, taču vienlaicīgi radīja politisko sistēmu, lai palielinātu savu drošību un militāros spēkus. Tā sauktās “Piecas nācijas” (mohauki, kajugi, oneidi, onondagi, un seneki) nodibināja konfederāciju.

Centrālamerikas un Dienvidamerikas civilizācijas. No trim pazīstamākajām Centrālamerikas un Dienvidamerikas civilizācijām – maiju, acteku un inku – maiji ir vecākā civilizācija. Tomēr būtu nepareizi runāt par maiju civilizāciju kā par visvecāko šajās teritorijās. Ir drošas ziņas, ka Centrālamerikā un sevišķi Dienvidamerikā bija daudzas citas vēl senākas civilizācijas. Tagadējās Čīles ziemeļos apmēram pirms 7000 gadiem attīstijās činčoro civilizācija, uz dienvidiem no tagadējās Meksikas, Gverero valstī apmēram 2000 g.p.m.ē. – olmeku civilizācija, tagadējā Bolīvijā apmēram 1000 g.p.m.ē. – tivanaku civilizācija, tagadējā Peru – močika un čimu civilizācijas.

Maiju civilizācijas attīstījās Jukatanas pussalā apmēram no 300. g. līdz 1000. g. šī civilizācija ir ļoti īpatnēja, jo atšķiras no citām ar to, ka maijiem nebija pilsētu, kurās patstāvīgi dzīvotu un strādātu maiju sabiedrības viduskārta. Maijiem bija tikai tempļu pilsētas, kurās dzīvoja priesteru kārta, pārējie ļaudis tajās ieradās tikai uz reliģiskām ceremonijām. Astronomiskie novērojumi un secinājumi, visu svarīgo notikumu pierakstīšana un uzglabāšana – šīs aktivitātes bija priesteru privilēģija. Maiji neizveidoja valsti, tādēļ nevar runāt par maiju impēriju. Viņi nepazina arī politiskās organizācijas, - vienīgi reliģiskas, un arī tās tiktāl, ciktāl tās bija nepieciešamas sabiedrības organizācijai, lai tā spētu uzbūvēt celtnes, kuras mūsdienās vēl liecina par maiju sasniegumiem. Maijiem bija augsti attīstīta zemkopības kultūra, tirdzniecība, kā arī zinātniskie sasniegumi.

Galvenais maiju pārtikas augs bija kukurūza, kuras audzēšanai tika izveidota laba apūdeņošanas sistēma, kas liecina par sabiedrības organizētības pakāpi. Pats svarīgākais un interesantākais fakts ir tas, ka maijiem vienīgajiem no visām Amerikas civilizācijām bija rakstība. Tie lietoja gliptus – mazus zīmējumus – un pierakstīšanai izmantoja vai nu organiskās vielas – koku lapas, mizas, kas reizēm salocītas līdzīgi grāmatu lapām, - vai arī iegravēja tekstus uz akmens stēlām. Stēlas kalpoja arī dekoratīviem nolūkiem, maiju tempļos katrs laukumiņš ir pārklāts ar gliptiem. Maiju kaislība bija informācijas vākšana un uzglabāšana, viņi ļoti apzinīgi pierakstīja visu notiekošo. No visām dimensijām laiks ir tas, ko kuru maiji saprata vislabāk. Par to liecina teksti, kas sarakstīti pirms eiropiešu ierašanās, koloniju laika dokumenti un mūsdienu etnogrāfiski novērojumi. Laiks maijiem nav statisks, tam ir virziens, un to var mērīt.

Maiju kalendārs paredz 260 dienu ciklu. Šim kalendāram galvenokārt ir reliģiskas un pravietiskas funkcijas: ar tā palīdzību izrauga reliģisku ceremoniālu laiku, kā arī pēc tā pareģo nākotni: tas ir rituālu almanahs. Maiju debesis ir sadalītas četrās daļās. Milzīgs koks balsta katru daļu atsevišķi. Pašā centrā atrodas divgalvains pūķis, kura ķermenis simbolizē sauli un mēnesi, kā arī citus spīdekļus. Galvenais dievs ir Icamna, kas ir debesu un zemes dievs, visa radītājs un zinātnes tēvs. Icamna dominē visos maiju dzīves aspektos. Ļoti varens ir arī nāves dievs Ahpučs ar daudzajām sejām. Saules dievs Ākins dažreiz tiek sajaukts ar Icamnu. Katram dzīves elementam ir savs dievs – kukurūzai, arī tirgotājiem (Ekeuahs), aristokrātijai (spalvainā čūska Kukulkans). Visaugstākā bija cilvēka dzīvība, un maiji upurēja cilvēkus saviem dieviem, - šāda upurēšana bija reliģijas neatņemama sastāvdaļa.

Pastāv dažādas teorijas, kādēļ maiju civilizācijā sākās noriets. Maz ticams, ka šī procesa iemesls būtu cilvēku upurēšana, jo maiju uztverē tā bija svēta un tādēļ brīvprātīga darbība, tā arī nebija tik bieža un masveidīga kā actekiem. Kā jau minēju maiju civilizācija parādās 6. gs. , tā sasniedza savus ziedu laikus posmā līdz 900. gadam. Daži no daudzajiem gliptiem parāda, ka ļoti detalizētas “dienasgrāmatas” apraksta visus notikumus, taču tad 909. gadā šie pieraksti pēkšņi apraujas.

50 gadu laikā visas tempļu pilsētas tika pamestas. Nav nekādu pierādījumu, ka šo maiņu būtu izsaukuši citu cilšu iebrukumi vai kādas epidēmijas, vai arī dabas vai cilvēku radītas katastrofas.

Ap 1100. gadu maiju civilizācija atkal atdzīvojas, parādās jaunas tempļu pilsētas, kuras tagad atrodas Jukatanā, turpretim iepriekšējās – tagadējās Gvatemalas teritorijā. Kas notika ar maijiem starplaikā, ir un paliek mistērija. Šī jaunā maiju kultūra plaukst un zeļ līdz pat 1450. gadam, kad tā atkal pēkšņi pazūd, - tas notiek simt gadus pirms spāņu parādīšanās, kuri iznīcināja visus maiju rakstītos materiālus, kas stāstīja par viņu kultūru un vēsturi. Nav noskaidrots kādi bija maiju kultūras bojāejas cēloņi. Ja dedzīgie spāņu bīskapi nebūtu iznīcinājuši maiju rakstus, varbūt pēdējais maiju priesteris būtu mums atstājis rakstisku liecību par šīs kultūras bojāeju.

Acteki. Acteku un inku civilizācija ir savā ziņā līdzīgas: tās abas radās salīdzinoši vēlu un uzplauka īsi pirms eiropiešu ierašanās Amerikas kontinentā. Informācija par šīm civilizācijām ir saglabājusies, lai gan tā nav pilnīgi objektīva, jo tā rakstīta no iekarotāju eiropiešu viedokļa.

Acteku civilizācija radās tagadējās Meksikas centrālajā daļā. Acteki ieradās šajā zemē ap 1000. gadu un pamazām nostiprināja savu impēriju, iekarodami apkārtējās ciltis un to teritorijas. Acteku impērijas galvaspilsēta Tenočtitlana no nenozīmīgas pilsētiņas kļuva par jaunās impērijas centru. Acteku valsts forma bija vēlēta monarhija, kura bija gandrīz absolūta. Četri īpaši vēlētāji no aristokrātu vidus ievēlēja valdnieku, kurš parasti nāca no tās pašas ģimenes. Parasti tas bija iepriekšējā valdnieka jaunākais brālis, tādējādi acteki izvairījās no mazgadīga valdnieka un nodrošināja pieredzējuša karotāja ievēlēšanu. Acteku sabiedrībā centrālā vieta tika ierādīta karavīriem: karavīri un priesteri atradās sabiedrības virsotnē. Acteku galvenais dievs bija kara dievs. Armijas galvenais uzdevums bija sagādāt piemērotus karagūstekņus upurēšanai. Acteki ticēja, ka kaujas laukā kritušie karavīri dodas tieši uz vissaulainākajiem reģioniem un dzīvo tur pilnīgā svētlaimē. Tādēļ katrs karš tiem bija svēts karš, un karavīri cīnījās ar lielu sajūsmu.

Daži vēsturnieki domā, ka acteki atzinuši viena dieva – radītāja un valdnieka – eksistenci, katrā gadījumā acteku reliģija neatšķīrās no pārējām Amerikas etnisko grupu reliģijām.

Acteku rakstība bija zīmējumu rakstība, hieroglifu rakstības zemākā pakāpe. Kamēr reālistisks zīmējums reprezentēja attiecīgo objektu, rakstība bija vienkārša un saprotama, taču grūtības sākas ar abstraktu ideju attēlošanu. Šeit rakstītājs pielietoja savu izdomu pilnā mērā, tādēļ šos tekstus grūti izlasīt.

Acteki gatavoja savus manuskriptus no dažādiem materiāliem, - visvienkāršākais bija papīrs, gatavots no alvejas, kuru tie sauca par mageju. No magejas gatavotais papīrs atgādina ēģiptiešu papirusu, tas lieliski saglabājas, ja ar to pareizi apgājās, vēl mūsdienās šie manuskripti saglabājuši savu svaigumu un košās krāsas. Acteki lietoja solāru kalendāru, sadalīdami gadu 18 mēnešos ar 20 dienām katrā mēnesī. Katram mēnesim un katrai dienai bija hieroglifiska zīme, kura parasti imitēja gadalaiku, kurā tā atradās. Mēnesis bija sadalīts četrās nedēļās ar 5 dienām katrā nedēļā, no kurām pēdējā bija svētku vai tirgus diena.

Acteku galvenais pārtikas augs bija kukurūza, kuru tie prata pagatavot visdažādākajos veidos. Acteki prata iegūt un izmantot bronzu, taču nezināja, kā iegūt dzelzi, lai gan dzelzs rūda viņiem bija pieejama. Acteki mācēja āpstrādāt arī sudrabu un zeltu, un pat spāņu iekarotājiem bija jāatzīst, ka acteki ir labāki zeltkaļi nekā viņi. Interesanti atzīmēt, ka acteki izveidoja daudzus interesantus objektus no putnu spalvām, īpaši ceremoniju mēteļos. Putnu spalvu lietošana ir tipiska visām šīm civilizācijām. Acteku bērni apmeklēja skolas, kurās valdīja stingra disciplīna. Pieaugušas meitas baudīja ģimenes maigumu un mīlestību. Pieklājība un tīrība tika uzskatītas par svarīgākajiem tikumiem. Acteku attieksme pret sievieti bija ļoti liberāla. Daudzsievību praktizēja tikai visbagātākās ģimenes.

Visumā varam sacīt, ka acteku dzīvesveids bija apbrīnojami attīstīts. Visiem zināms, ka acteki upurēja savus karagūstekņus dieviem, tādēļ viņus uzskatīja par barbariem.

Inki. Dienvidamerikā ievērojamākā bija inku civilizācija. Inku impērijas vēsture ir ļoti interesanta, jo mēs uzskatāmi varam redzēt, kādā veidā impērijas tiek radītas. Daudzi vēsturnieki salīdzina inku impēriju tās agrīnā posmā ar Romas impēriju. Inku vēsture sākās ar daļēji mitoloģisku, daļēji vēsturisku stāstu: četri brāļi ar savām sievām, kas bija māsas, iznāca no kādas alas netālu no Kusko pilsētas. Tie nesa sev līdzi zelta spieķi, kuru iesprauda zemē tajā vietā, kur bija nodomājuši sākt celt savu impēriju. Īstenībā šie ļaudis, kurus tad nemaz nesauca par inkiem, ienāca Kusko pilsētā ap 1250. gadu. Indiāņu grupa, kura vēlāk kļuva inki, runāja kečvu valodā, - vārds inca nozīmē “iekarotājs”, kaut gan daži vēsturnieki domā, ka tas nozīmē “kungs” – tas esot goda tituls un nenākot no kečvu valodas. Inku vēsturē var saskaitīt 14 valdniekus, sākot ar pirmo Manko Kapaku un beidzot ar pēdīgo Atahualpu, kuru pēc Pizaro pavēles nogalināja 1533. gada jūnija beigās vai jūlija sākumā. Inku impērija eksistēja nepilnus 300 gadus, ja par sākumu pieņemam 1250. gadu, turklāt pirmie 100 gadi pagāja, kamēr inki nostiprināja savu vārdu Kusko pilsētā. Andu kalnu nogāzēs bija dažādas kultūras, pārtiku tie iegūst no lauksaimniecības. Zemi iekopj kalnu nogāzēs. Tiek būvētas terases, to sauc par terašu zemkopību. Audzē kartupeļus, ķirbjus, pupas, kokvilnu. Ap 1438. gadu inku ciltis iekaro plašas teritorijas. Viņu teritorija bija 3 200 km gar klusā okeāna piekrasti. Dzīvo ap 6 miljoni cilvēku. Inku valdniekiem bija neierobežota vara. Inki pievērš lielu nozīmi pārvaldei. Katram ciemam savs vecākais, to uzmana valdības ierēdņi. Rūpīgi uzskaita pārtiku. Visiem cilvēkiem ir obligāti jāprecas. Ir jāstrādā valsts labā. No 50 gadu vecuma darba apjoms samazinās no 60 gadiem atbrīvo no jebkura darba. Rakstību nepazīst taču nepieciešamos pierakstus veic sienot mezglus virvē, no dažādām krāsām – kipu. Lielākais saules dievam veltītais Intu templis. Intu attēls – zelta disks, ar dārgakmeņiem. Viss templis klāts ar zelta plāksnēm.

1532. g. inku valstī iebrūk spāņi un iekaro to.