Sengrieķu teātris.

“Teātris” ir grieķu vārds un nozīmē “vieta izrādēm”.

Teātra pirmsākumā bija zemkopju svētki. Zemkopji rīkoja gājienus pa ciemu un pilsētu ielām. Viņi stāstīja mītus par Dionīsu, attēloja ainas no mītiem. Lai būtu ērtāk , izrādes sāka rīkot kalna piekājē, bet skatītāji izvietojās kalna nogāzēs.

Kalna piekājē uzcēla telti, grieķu valodā ”skēnē”. Tur aktieri pārģērbās. Vēlāk telts vietā uzcēla nelielu ēku, arī to sauca par “skēnē”. Uz šīs ēkas izrādes laikā uzkāra zīmētas dekorācijas. Ēkas priekšā uzbūvēja laukumu - orkestru, kur uzstājās aktieri un koris. Kalna nogāzēs izvietoja solus skatītājiem. V gs beigās un IV gadsimta sākumā pirms mūsu ēras šādi teātri bija uzcelti gandrīz visās grieķu pilsētās. Atēnu teātrī vienlaicīgi vieta atradās 17 000 skatītājiem.

Seno grieķu teiksmas deva bagātīgu un spilgtu matreālu teātrim. No mītiem radās lugas, kuras sauca par traģēdijām. Vārds “traģēdija”(gr tragiodia) nozīmē “āža dziesma”, tā izcelsme saistīta ar dieva Dionīsa kultu. Tā pauž brīvības un nepieciešamības dialektiku, personības un sabiedrības pretrunas, skaistā cīņā ar neglīto. Traģēdijās darbojošas personas parasti bija mītu varoņi. Traģēdijās tika attēlota varoņu cīņa un varoņdarbi, ciešanas, dažkārt pat bojāeja. Pitmais ievērojamais traģēdiju autors bija Atēnu rakstnieks Eshils. Viņš sarakstījis traģēdiju “Sasaistītais Prometejs”. Traģēdija vēsta par dieva Zeva dusmām uz Prometeju, kurš atnesis cilvēkiem uguni, mācījis strādāt un izglītojis cilvēkus.

No smieklīgajām dzīves ainām radās komēdijas. Komēdija (gr. Komodia) nozīmē jautra izrāde. Komēdijas ne tikai uzjautrina skatītājus. Tajās dažkārt pausts dzļāks saturs. Komēdijās bieži paustas dzīves pretrunas: neatbilstība starp jauno un veco, saturu un formu, mērķiem un līdzekļiem, cilvēka reālo būtību un viņa domām par sevi. Komēdiju autori attēloja savus pretiniekus, kā krāpniekus un meļus. Darbojošajās personās skatītāji viegli varēja pazīt savus laikabiedrus.

Teātra izrādes grieķijā rīkoja 2 vai 3 reizes gadā, tās turpinājās 3 dienas no rīta līdz vakaram. Vīrieši tēloja arī sieviešu lomas. Viņi uzlika maskas , kas atbilda lomām. Spilgtās maskas bija saskatāmas pat no tālajām skatītāju rindām. Maskas bija veidotas tā, ka tās pastiprināja aktieru balsis, arī teātri bija celti ar labu akustiku.

Grieķi ļoti mīlēja teātri. Valst izsniedza naudu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem lai tie varētu noskatīties izrādes. Izrāžu dienās jau no agra rīta teātrī ieradās daudz skatītāju. Uz izrādēm Atēnās brauca skatītāji no citām pilsētām. Skatītāji vētraini dzīvoja līdz lugās atainotajam. Speciāla komisija noteica labāko lugu autorus un labākos aktierus. Viņus apbalvoja ar vainagu un citām vērtīgām mantām. Izcilākajiem lugu autoriem parādīja īpašu godu. Eshilam un Sofoklam Atēnu teātrī uzcēla piemiņas statujas  .