Grieķu zinātnes sasniegumi.

Agrīnā grieķu zinātne ir zinātne "par dabu" (peri physeōs) — tā nodarbojās ar pasaules izcelšanās un iekārtojuma jautājumiem. Aristotelis visus filozofus (zinātniekus) līdz sofistiem un Sokrātam nosauca par "fiziķiem" (physikoi) vai "fiziologiem" (physiologoi), jo tie nodevās jautājumu apcerei par pasaules rašanos un tās dabu (būtību). Bet kas grieķiem bija daba?

Termins physis (latīņu valodā natura — no nasci, proti, piedzimt, kas sākotnēji apzīmēja četrkājaino dzīvnieku mātīšu dzemdes atveri; tā ir vieta, caur kuru notiek dzimšana, plašākā nozīmē — visa radošā sākums, ari iedzimtais raksturs, kas nosaka lietas konstitūciju) cēlies no darbības vārda phyō, kas nozīmē "dzemdēju", "producēju", "radu" (augu valstībā — parādīšanās, izaugšana;

dzīvnieku pasaulē - vilnas, spārnu, ragu, matu augšana). Visi lietvārdi ar -sis nenozīmē materiālu lietu, bet tapšanu, norisi, mērķtiecīgu darbību, t.i., tiem ir aktīva nozīme.

Physis tādējādi neizmantoja, lai apzīmētu konkrētas lietas. Tā nav daba, ko var novērot ekskursants. Grieķiem tā izsaka tapšanas un augšanas, ģenēzes procesus - objekts pētījumiem cilvēkiem, kas sāk domāt par to, kas ir daba. Visam augošajam ir kopīgs avots - dzemdes atvere. Tam, kas ir radies, vienmēr ir tieksme uz jaunu formu, veidolu. Tapšanas procesu avots dabā ir daba pati, t.i., kustības avots ir pašā lietā. Katram objektam ir sava daba, jo tas aug, attīstās. (Vēlāk vārdu physis attiecināja uz kosmos — visu, kas eksistē, aug', pāriet no vienas formas otrā, kas ir kaut kas pats no sevis radies.)

"Daba" saistīta ar šādām nozimēm: no vienas puses, tā ir vienas vai otras lietas ārējais izskats, augums, stāja, no otras, — šis lietas iekšējā struktūra, sastāvs (būtība). Un, visbeidzot, pamatnozīme - iekšējā viena vai otra priekšmeta enerģija vai likumsakarība, kas nosaka tā attīstības raksturu un ārējo veidolu, struktūru, kā arī iekšējās iespējas un darbību. To ari nozīmē izteiciens "saskaņā ar dabu". Aristotelis dabu definēja šādi: "Dabas pirmā un gatavā nozīme ir būtība -tieši lietu būtība, kuru kustības avots ir viņās pašās kā tādās."

Zinātne "par dabu" — tās ir zināšanas par dabiskiem rašanās, tapšanas cēloņiem un pasaules kā veseluma uzbūvi. Seno autoru tipiskie darbu nosaukumi "Par dabu" ("Peri physeōs") nav autorizēti, tā sauca jebkuru sacerējumu, kas vēstī par pasaules rašanos un būtību. Tas bija žanra apzīmējums.

Lieli sasniegumi grieķiem bija matemātikas sfērā, kur īpaša loma bija pītagoriešiem. Pati ciparu sistēma viņiem bija neveikla. Skaitli 4 apzīmēja ar stabiņiem IIII, 5 — ar P (pente), 6 - ar ni utt.; 9 -ar niIII, 10 - ar A (deka), 20 -ar AA, 50 - ar AIļ, 100 - ar H (hekaton), 1000 - ar X (hilioi), 10 000 -ar M (myrioi). Ciparu sistēma negāja tālāk par 99 999. Dominēja doma izmantot visus alfabēta burtus, lai izteiktu vieniniekus, desmitus un simtus. Tā kā šim nolūkam bija vajadzīgas 27 zīmes (24 plus 3) - 1-9, 10-90, 100-900, bet grieķu alfabētā no alfas līdz omegai bija tikai 24 zīmes, tad to papildināja ar trim jaunām. Tā rezultātā varēja apzīmēt visus skaitļus no 1 līdz 999, skaitļiem no 1000 līdz 999 999 ņēma tās paša zīmes, pievienojot tiem svītriņu apakšā pa kreisi; no 1 000 000 līdz 999 999 999 ņēma tās pašas zīmes, pievienojot divas svītriņas, utt. Tagad patiešām varēja izteikt "jūras smilšu skaitu"; galvenais bija tas, ka katru vienību (desmitnieku, simtu) apzīmēja ar vienu zīmi.

Grieķi vēl nepazina tādus jēdzienus kā nulle (to ieviesa arābi), negativi lielumi. Viņi izvēlējās citu ceļu - matemātikas ģeometrizāciju. Rezultātā radās ģeometriskā algebra, uz kuras pamata matemātiķi izstrādāja proporciju teoriju. Attīstījās planimetrija un stereometrija. Pirmo sistemātisko ģeometrijas izklāstu deva Hipokrats no Hijas (V gs. p.m.ē.). Nākamajos gadsimtos matemātika pārtapa par patstāvīgu un stingru disciplīnu, kas atbilda patiesa zinātniskuma kritērijiem. Parādījās tīrie matemātiķi profesionāļi, bet pati matemātika iemiesoja sevī "tīrās" zinātnes ideju, būdama par paraugu visām pārējām. Galvenais grieķu matemātiķu nopelns - deduktīvās matemātiskās metodes izstrādāšana.

Jauna tipa zinātnes pamatlicējs bija Eidokss no Knidas (apm. 408-355) - izcilais matemātiķis un astronoms, kurš sarakstījis arī grāmatas filozofijā, ģeogrāfijā, mūzikā, medicīnā (līdz mums nonākuši tikai atsevišķi citāti no viņa darbiem). Pēc filozofiskās ievirzes viņš bija platoniķis, taču tas maz ietekmēja viņa zinātniskos pētījumus. Galvenie Eidoksa sasniegumi bija astronomijā: viņš faktiski radīja astronomiju kā patstāvīgu disciplīnu. Eidokss izveidoja ari pirmo grieķu observatoriju, kurā viņa skolnieki sistemātiski novēroja debesu spīdekļus.

Dabas izpratnē dominēja Aristoteļa fizika, kuras pamatā bija trīs principi (savā būtībā kļūdaini, bet cilvēka ikdienas uztverei atbilstīgi): 1) pasaulē nav tukšuma (to piepilda viela); 2) ķermeni kustas, kad uz tiem iedarbojas kāds spēks (nav inerciālas kustības; valdīja uzskats, ka mests akmens kustas tāpēc, ka to virza gaisa daļiņas); 3) smagākie ķermeņi krīt ātrāk nekā vieglie.

Saskaņā ar grieķu astronomiskajiem priekšstatiem Zemei ir lodveida forma (pītagorieši mācīja, ka lode ir pilnīgākais no visiem objektiem). Pasaulē zem Mēness kustību nosaka četri elementi - uguns, ūdens, gaiss un zeme, kurus grieķi uzskatīja par dzīvām stihijām; uguns un gaiss nosaka kustību uz augšu, ūdens un zeme — uz leju. Viss, kas krīt, veido zemeslodi, kas atrodas pasaules centrā ("apakšā"). Debesis sastāv no ētera ("liesmojošais", lat. cuintessentia - "piektā būtība"), kas izpaužas riņķveida kustībā.

Septiņiem debess ķermeņiem — Saulei, Mēnesim un vēl piecām planētām (vārds "planēta" nozīmē "klejojošā") -, kas savā riņķveida kustībā atradās dažādos zvaigznājos, ir savi ceļi. Šī josla, kurā varēja redzēt piecas planētas, tika sadalīta 12 zvaigznājos. Dominēja t.s. koncentrisko sfēru teorija, un Aristotelim vajadzēja aprakstīt 55 sfēras, lai varētu izskaidrot septiņu debess spīdekļu kustību. To papildināja t.s. epicikliskā teorija (epicikls - papildu riņķis).

Viens no pirmajiem pasaules apceļotājiem bija Pitejs no Masalijas, kas vēl Aleksandra laikā devās uz Britāniju, sasniedzot Skotiju un Nor-vēģiju. Viņa ziņojumi laikabiedriem likās tik pārsteidzoši, ka viņi atsacījās tiem ticēt un Pitejs tika dēvēts par meli. Pitejs bija pirmais no grieķiem, kas interesējās par pasaules ziemeļrietumiem. Viņa ģeogrāfiskie atklājumi bija tikpat svarīgi kā teorētiskie pētījumi: viņš esot noteicis polu augstumu, turklāt izmantojot šim nolūkam precīzus mērījumus. Viņa darbos, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies, esot arī bijuši pirmie norādījumi par polāro nakti. Ar Piteju sākās jauns atklājumu laikmets; savos ceļojumos viņš esot sasniedzis arī Donu (Tanais).

Pirmo mēģinājumu noteikt Zemes apkārtmēru izdarīja peripatētiķis Dikearhs no Mesēnijas (Sicīlija). Viņš sarakstīja darbus "Grieķu dzīve" ("Bios Hellādos") un "Zemes apkārtmērs" ("Periodos gēs"). Pirmais no grieķiem viņš sāka mērīt Hellādas kalnu augstumu.

Izmērīt Zemes apkārtmēru izdevās Eratostenam (ap 282-202), kurš bija loti daudzpusīgs cilvēks. Savu jaunību viņš pavadīja Kirēnē, tad devās uz Atēnām, kur nodarbojās ar filozofiju. Tad Ptolemajs III viņu aicināja uz Aleksandriju, lai viņš kļūtu par troņmantnieka (vēlāk — Ptolemaja IV Filantropa) audzinātāju. Par saviem daudzveidīgajiem, bet ne pirmšķirīgajiem panākumiem ne tikai dažādu zinātņu nozarēs, bet ari poēzijā viņam laikabiedri deva iesauku ho bēta — "otrais" (atbilstīgi grieķu alfabēta burtiem). Eratostens interesējās par matemātiku, piemēram, kuba dubultošanu. Tomēr tas nebija galvenais, jo pasaules slavu viņš iemantoja kā ģeogrāfs ar darbu "Zemes mērīšana" ^Ananetresis tēs gēs') un "Ģeogrāfija". Viņa sastādītajā kartē var atrast Britu salas un Indiju. Pēc viņa ieskatiem, Zemi ietver Okeāns; Kaspijas jūra esot Okeāna ziemeļu līcis. Savu karti Eratostens sadalīja četrstūros.

Eratostens brīdī, kad Saule ēģiptiešu pilsētā Siēnē (Syene) vasaras saulgriežu laikā atradās zenītā, t.i., perpendikulāri Zemes rādiusam, vienlaicīgi Aleksandrijā izmērīja leņķi, kādā pusdienlaika saule novirzījās no vertikāles. Zemes apkārtmērs iznāca apmēram 39 690 km (252 000 stadiju; 1 stadijs = 157,5 m; pēc mūsdienu datiem šis attālums -40 070 km).

Hēraklīds no Pontas (ap 350), novērojot planētu ceļus, atklāja Zemes griešanos ap savu asi. Viņš ari izdarīja secinājumu, ka Merkurs un Venera ir Saules pavadoņi. Izdarot precīzākus aprēķinus, Aristarhs no Samas (ap 320-250) pārliecinājās, ka Zeme riņķo ap Sauli, t.i., viņš izdarīja atklājumu, ko pēc 1800 gadiem atkārtos Koperniks un apstiprinās Galilejs. Kopīgs šiem atklājumiem ir tas, ka arī Aristarhu apvainoja bezdievībā. Atšķirība bija tā, ka šai apsūdzībai nebija nekādu seku un Aristarhs turpināja savu darbu Aleksandrijas Muzeionā. Tur simt gadu vēlāk Hiparhs (190-125), novērojot Mēness fāzes un Saules aptumsumus, izskaitļoja Zemes attālumu no abiem spīdekļiem un izveidoja pirmo zinātnisko zvaigžņu atlantu, kurā fiksēja 1026 zvaigžņu stāvokli.

No fiziķiem un tehniķiem vēl jāmin Stratons (saukts "Fiziķis") un Arhimēds. Viņi visi bija saistīti ar Aleksandrijas Muzeionu, kurā darbojās Eiklids, kas bija izstrādājis labāko ievadu matemātikā "Elementi" ("Stoicheia") (Eiklīds dzīvoja Ptolemaja 1 laikā).

Stratons no Lampsakas (ap 300 p.m.ē.) bija Aristoteļa un Teofrasta sekotājs. Aleksandrijā viņš bija Ptolemaja II audzinātājs. Kā ceļanauda, lai atgrieztos Atēnās, viņam tika izmaksāts 80 talantu: tā bija milzīga summa, kas lāva viņam atlikušo dzīves daļu dzīvot neatkarīgi. Kā fiziķis Stratons rakstīja par telpu, laiku un kustību. Svarīgākais viņa sasniegums bija mācība par spēkiem (dynāmis) un tukšumu.

ievērojamākais matemātiķu un fiziku vidū bija Arhimēds no Sirakūzām (ap 287-212). ieguvis izglītību Aleksandrijā, viņš atgriezās dzimtenē, kur Sirakūzu ieņemšanas laikā tika nogalināts. Galvenais viņa darbs ir "Peri konoeideon kai sphairoideon" ("Par konusiem un sfērām"), kurā tiek risinātas rotējošas virsmas problēmas. ievērojamus pētījumus Arhimēds izdarīja arī par lodi un cilindru, apļa mērījumiem (kuklou metresis). Zīmīgi ir viņa sasniegumi arī citās jomas - mehānika (līdzsvars, smaguma punkts), hidrostatikā u.c. Slavu iemantoja viņa izteiciens: "Dodiet man atbalsta punktu, un es iekustināšu Zemi!" —, kā arī izsauciens: "Es esmu atradis!" (heureka, heure-ka!). Vēsture min arī faktu, ka, aizstāvot savu pilsētu no romiešiem, kas to bija aplenkuši, Arhimeds esot izgudrojis kara mašīnas. Popularitāti iemantoja ari viņa eksperiments ar Hierona II no Sirakūzām kroni: zelta saturs kronī tika noteikts ar tā izspiestā ūdens daudzuma palīdzību.

Kāpēc Arhimēdam nebija sekotāju? Atbilde vienkārša: šādi atklājumi tajā laikā nevienam nebija vajadzīgi. Nebija nekādas sabiedriskas nepieciešamības kaut ko jaunu atrast un izgudrot, nebija arī zinātnes, kas tieši ar to nodarbotos.

II gs. p.m.ē. Aleksandrijas Muzeionā darbojās Ktēsibijs, kas izgudroja ugunsmetēju, ērģeles, ugunsdzēsības sūkni, kā arī ūdens pulksteni, taču visi šie atradumi kalpoja, tikai lai izklaidētu Aleksandrijas galmu.

Helēnisma laikmetā tika atklāts daudz kas jauns, bet tas viss galvenokārt bija saistīts ar kara tehnikas jomu un maz kalpoja tam, lai atvieglotu un padarītu drošāku cilvēku dzīvi. Dabaszinātnes nekalpoja dzīves līmeņa paaugstināšanai, tām nebija praktiskas nozīmes. Ievērojamo pētnieku sasniegumi nemainīja ikdienas dzīvi, jo nepastāvēja nedz iespējamība, nedz nepieciešamība tos izmantot. Tehnika neizgāja ārpus zinātnes ietvariem. Daudz kas izskaidrojams ar to, ka vergi nemaksāja dārgi. Mainīt cilvēku dzīvi ar tehnikas palīdzību nebija nepieciešams. Zinātnieki kontaktējās galvenokārt ar sev lādzīgajiem un valdniekiem, viņu vārdi tautai palika nezināmi.                           Īpaša vieta Senajā Grieķijā bija medicīnai. Tā senatnē vairāk attiecās uz amatniecību un bija viena no senākajām profesijām. Grieķijā pastāvēja vairākas medicīnas skolas. Sevišķa nozīme bija Krotonas ārstam Alkmeonam (VI gs. p.m.ē. beigas— V gs. p.m.ē. sākums). Viņu var uzskatīt par eksperimentālās fizioloģijas un anatomijas priekšteci. Alkmeons pirmais sāka praktizēt dzīvnieku līku analīzi, lai izprastu dažādu orgānu funkcijas. Uzskatot smadzenes par dvēseles orgānu un mājvietu, viņš izstrādāja mācību par sajūtām. Alkmeonam piedēvē arī nervu atklāšanu, kas, pēc viņa domām, savieno sajūtu orgānus ar smadzenēm. Alkmeons uzskatīja, ka veselību nodrošina pretēju spēku - siltuma un aukstuma, sausuma un slapjuma, salduma un rūgtuma utt. - līdzsvars. Organisma slimība - šā līdzsvara izjaukšanas rezultāts.

Vislielākā slava bija Kosas salas medicīnai, kas nesaraujami saistīta ar Hipokrata vārdu (V gs. p.m.ē. otrā puse), par kura dzīvi gan zināms visai maz. Viņš cēlies no dižciltīgas dzimtas, kas piekopa ārstniecības praksi. Hipokratam piedēvē vairāk nekā 70 medicīnas grāmatu, kas sakopotas Corpus Hippocraticum (domājams, ka viņš ir bijis tikai dažu šo darbu autors; pārējos darbus sarakstījuši viņa skolnieki un sekotāji; tie rakstīti joniskajā dialektā).

Pateicoties Hipokratam, grieķu medicīna no empīriskas disciplīnas, kas bija saistīta ar dieva Asklēpija kultu, pārvērtās par sistemātisku zinātni. Līdzīgi Hērodotam, kurš apkopoja nesistematizētās hronistu liecības, Hipokrats apkopoja ārstu uzkrāto informāciju sistemātiskā ainā, pārejot no vienkāršas slimību aprakstīšanas pie to cēloņu un ārstēšanas paņēmienu noskaidrošanas.

Hipokrata medicīnas pirmā iezīme bija stingrais racionālisms (piemēram, sacerējumā "Par svēto slimību" tiek noraidīta doma, ka epilepsijas cēlonis ir dievi). Otrā - individuālas pieejas prasība katrā konkrētā gadījumā (jāņem vērā slimnieka garīgā un fiziskā kondīcija, ko nosaka izcelšanās, vide, iedzimtība un citi faktori). Lai ārstētu slimo, ārstam jāapzinās pacienta "daba" un jāizmanto atbilstīgās ārstniecības metodes un zāles. Turklāt jāņem vērā ne tikai visa organisma, bet arī atsevišķu orgānu "daba". Arī katrai slimībai ir sava "daba", kura jāzina ārstam, lai varētu sekmīgi ārstēt. Vispār Hipokrata medicīna tiecās aplūkot cilvēku kā vienotu veselumu ciešā saistībā ar vidi, dabu (īpaši tas atklājas traktātā "Par gaisu, ūdeņiem un vietām").

Šie sacerējumi dod iespēju secināt, ka arī anatomijas zināšanas Grieķijā bija augstā līmenī. Īpaši labi bija izpētīts skelets. Pazina arī galvenos iekšējos orgānus, lai gan maz zināja par to iekšējo uzbūvi. Tas tāpēc, ka Grieķijā bija aizliegts uzšķērst līķus.

Liela nozīme medicīna bija arī slavenajam Hipokrata zvērestam: "Es zvēru pie Apolona, ārsta, un Asklēpija, un Higijas, un Paiāna, un visiem dieviem un dievietēm, ko es pieaicinu par lieciniekiem tam, ka es šo zvērestu un šeit uzrakstīto pildīšu pēc labākā nodoma un spējām. Es godāšu to, kas man iemācīja šo mākslu, tāpat kā savus vecākus, un dalīšos ar viņu savā dzīvē, un, ja viņam gadītos nokļūt parādos, atbalstīšu viņu un viņa dēlus pielīdzināšu saviem brāļiem, un mācīšu viņiem šo mākslu, ja viņiem būtu vēlēšanās to iemācīties, un proti, - bez jebkādas atlīdzības un rakstiskas saistības, un ļaušu saviem un mana skolotāja dēliem piedalīties priekšrakstos, priekšlasījumos un visās pārējās pamācībās, kā ari visiem tiem kopā ar mani imatrikulētajiem mākslas sekotājiem, kas saistīti ar ārsta zvērestu, bet nevienam citam.

Un es ar labāko nodomu un prasmi izmantošu dzīvesveida principus slimnieku labklājībai, bet nekad — viņu postam un ļaunumam.

Es ari nevienam nedošu zāles, kuras izraisa nāvi, arī tad ne, ja man to lūgs, kā arī šai virzienā nevienam nesniegšu padomu. Es ari nedošu nevienai sievietei līdzekli, ar kura palīdzību varētu iznīcināt aizmetušos dzīvību.

Es glabāšu savu dzīvi un savu mākslu vienmēr skaidru un tīru.

Es arī neoperēšu ar akmeņiem sirgstošos un izvairīšos no cilvēkiem, kuri to praktizē. Lai arī uz kuru māju es ietu, es ieiešu tajā tikai slimnieku labklājības dēļ, izvairoties no jebkuras apzinātas netaisnības un posta, un jo sevišķi no jebkuras seksuālas rīcības attiecībā pret sievietēm, kā ari pret vīriešiem, brīvajiem un vergiem.

Tas, ko es savā praksē redzu un dzirdu vai ko ārpus tās satiksmē ar cilvēkiem uzzinu, nekādā gadījumā nedrīkst būt izpausts citiem cilvēkiem; par to es klusēšu pārliecībā, ka šādas lietas ir jātur stingrā slepenībā.

Ja nu es šo zvērestu uzticīgi ievēroju un neapgānu, tad vēlos gūt svētību savai dzīvei un savai mākslai, būt augstā cienā pie visiem cilvēkiem jebkurā laikā; bet, ja es to pārkāpju un laužu, tad lai ar mani notiek pretējais."

Svarīgu ieguldījumu dabaszinātņu attīstībā izdarīja Teofrasts (ap 372-ap 287), kas, vēl jauns cilvēks būdams, ieradās Atēnās un klausījās Platonu. Vēlāk viņš iepazinās ar Aristoteli, kļūstot uz divpadsmit gadiem par tā skolnieku un palīgu. Pēc tam kad Aristotelis bija devies uz Halkidu (kur ari mira), viņš 322. g. p.m.ē. kļuva par Atēnu Likeja vadītāju un sholāru (peripatētiķu skolas galvu), paliekot šajā statusā 34 gadus. Teofrasts padarīja populāru sava skolotāja mācību.

Peripatētiķu skola bija juridiski noformēta reliģiska biedrība (thiasos), tās ēnainajās alejās un celtnēs (peripatoi) atradās svētnīcas mūzām (Museion) un plaša bibliotēka, kurā glabājās Aristoteļa rokraksti un lekciju konspekti klausītājiem. Teofrasts bija universāls zinātnieks, kas nodarbojās ar to, ar ko nenodarbojās Aristotelis, proti, ar botāniku. Līdz mums ir nonākuši divi viņa traktāti - "Par augu cēloņiem" (t.i., augu fizioloģija) un 'Augu vēsture" (augu ģeogrāfijas apraksts). Pats slavenākais Teofrasta sacerējums ir "Raksturi" (Haraktēres).

Kā dabaszinātnieks Teofrasts turpina Aristoteļa tradīciju aplūkot personību kā kaut ko objektīvu, kā lietu. Viņa nolūks ir atklāt aiz lietu plūstamības kādas noturīgas iezīmes, proti, to "raksturu". Mūsdienās ar raksturu saprot personības savdabību, kas izpaužas tās uzvedības īpatnībās, taču grieķiem tas bija tāds "spiedogs", ko izmanto daudzu monētu, ne viena vienīga eksemplāra kalšanā. Raksturs grieķim bija tipiskais, "sastingusi maska" (vārds "raksturs" cēlies no darbības vārda "skrāpēt", "rakstīt uz vara, akmens vai koka"; sākumā tas nozīmēja instrumentu, ar ko šis darbs tika veikts, tad - pašu nospiedumu, spiedogu). Cilvēku individualitāte tās neatkārtojamibā grieķiem nebija zinātniskās izpētes objekts.

Teofrasts izvirzīja uzdevumu izpētīt cilvēku netikumus un uzstādīt slimības diagnozi. Lai to veiktu, jānoskaidro cilvēka "nepārejošā būtība". Teofrasts sniedza 30 īsi aprakstītus cilvēka uzvedības tipus. Katrs raksturs sākas ar definīciju, kur tiek dots kādas īpašības morālais novērtējums;

tam seko ilustrācija: liekulis, skopulis, bailīgais u.c.