SAKRĀLAIS UN PROFĀNAIS caur mītu līdz mūsdienām

(PĒC M. ELIADES GRĀMATAS “SAKRĀLAIS UN PROFĀNAIS)

SATURS.

Ievads. Sakrālā un profānā būtība mītiskajā un mūsdienu pasaulē.

Iztirzājums. 1. Sakrālā un profānā telpa.

§   Sakrālās un profānās pasaules telpas uztvere

§   Sakralizētas telpas izveide

§   Pasaules centra apziņa

§   Mājoklis sakrālajā un profānajā pasaulē

§   Templis kā saikne starp dievišķo un ikdienišķo

                    2. Sakrālais un profānais laiks.

§   Sakrālā un profānā laika uztvere

§   Sākotnējais laiks

§   Sakralizētā laika identifikācija svētku laikā

§   Mīts kā paraugmodelis

§   Atgriešanās pie Sakrālās Vēstures

                    3. Daba kā sakrāla un desakralizēta parādība. 

§   Debesis kā Augstāko spēku simbols.

§   Ūdens kā dzimšanas un nāves simbols.

§   Zeme kā auglības simbols.

§   Dabas sakralizācija un desakralizācija.

                    4. Cilvēks un sociums.

Nobeigums. Sakrālās un profānās pieredzes atšķirība – mūsdienu sabiedrības norma vai novirze.

Anotācija krievu valodā.

Anotācija angļu valodā.

Izmantotās literatūras apskats.

Autors : K03 grupas studente

Inese Elerte                  

 

 

           

Šī kursa darba tēma ir apskatīt sakrālo un profāno pasaules uzskatu kopīgo un atšķirīgo, kā arī to, kā šie uzskati ietekmē cilvēka rīcību, uzskatus un attieksmi pret dažādām lietām, par pamatu ņemot M.Eliades darbu “Sakrālais un profānais”. 

Sakrālā un profānā apzīmējumus nevar atrast senajās valodās, bet to būtība caurvij visu vēsturi. Sakrālā un profānā pastāvēšana interesē cilvēkus no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Tas, ka šī tēma tiek tik bieži aizskarta tieši šajā laikā liecina par to, ka tā šobrīd ir īpaši aktuāla. Senais cilvēks dzīvoja sakralizētā pasaulē, kas pastāvēja kopā ar profāno. Šī senā cilvēka sakrālā pasaule sākās ar cilvēka piedzimšanu un turpinājās visu tā dzīvi. Tā ir pasaule, kuru vienkāršoti varētu saukt par reliģiozo, svētuma pilno pasauli, kurā atainojas neticamais, brīnuma pilnais. Ar sakrālo sākas harmonija, dzīves rituālu sakārtotība. Šāda pasaules uztvere radīja sabiedrības likumus un cilvēku uzvedības principus. Sakrālais objekts, nepārstājot būt pats par sevi, spēj pārvērsties par kaut ko īpašu, saprotamu tikai cilvēkam, kas pats dzīvo šādā sakralizētā pasaulē. Sakrālais ir piesātināts ar esamību, tā ir realitāte un nesatricināmība.

Pretēji sakrālajam, profānais ir haoss un viss nereālais, kam nav gala un robežu. Cilvēks, kam ir profānā pasaules uztvere nespēj izprast sakrālā iespēju un būtību. M. Eliade uzsver, ka profānā pasaule ir tikai mūsu gadsimta cilvēka prāta izdomājums, un tikai mūsdienu cilvēks cenšas dzīvot izteikti profānā vidē.

Līdz ar šo divu, pilnīgi atšķirīgo pasauļu – sakrālās un profānās - atdalīšanos parādās daudzas aktuālas lietas, kuras M.Eliade mēģina apskatīt : orientācija profānajā un sakrālajā telpā, laika plūdums profānājā un sakrālajā pasaules uztverē, Kosmosa, Pasaules un paša Cilvēka pastāvēšanas problēma profānajā un sakrālajā. Profānajā pasaulē rodas vērtību zuduma problēma, telpas un laika izplūšana. Mūsdienās cilvēki saskaras ar dažādām problēmām, kas saistītas tieši ar to, ka sabiedrībā ir mainījušās sakrālā un profānā savstarpējās attiecības. “Mēs dzīvojam nihilisma. Skepses, šaubu un relatīvisma laikmetā. Pateicoties zinātnes un tehnoloģijas “brīnumiem” cilvēks ir radījis “otru dabu’, ko viņš vairs nespēj kontrolēt. Tam nāk līdzi apziņa par cilvēka dzīves galīgumu, nejaušīgumu un tamlīdzīgas eksistenciālas likstas.” – atzīmē R.Mūks savā darbā “Dzeja un proza”, kurā par pamatojumu saviem apgalvojumiem ņem arī M.Eliades darbu “Sakrālais un profānais”.

“Sakrālais un profānais ir divi esamības veidi pasaulē” (22.lpp.)* uzsver M. Eliade savā grāmatā “Sakrālais un profānais”, kaut gan atzīmē, ka nav tīri reliģisku fenomenu. Neviens fenomens nevar būt pilnīgi sakrāls. Sakrālais objekts vienmēr paliek par daļu no apkārtējās vides. Būdams daļa no cilvēka ikdienas pieredzes, tas tanī pašā laikā to pilnveido.

Tieši ar atšķirīgās nianses starp sakrālo cilvēku un cilvēku ar profāno dzīves uztveri mēs mēģināsim apskatīt šajā darbā, ņemot par pamatu dažādas cilvēkam būtiskas lietas, kā telpa, laiks, daba un citas.

 

 

            Būtiska profānās pasaules atšķirība no sakrālās izpaužas telpas uztverē. Cilvēkam ar sakrālo pieredzi telpa nav viendabīga. Bezgalīgajā telpā tiek radīts atskaites punkts, rodas kaut kas konkrēts un saprotams. “Pasaules radīšana” ir telpas pārrāvums, kas ļauj radīt šo atskaites punktu. Rodas realitāte, kas tiek pretstatīta apkārtējās pasaules bezgalīgumam. “Pasaule ir uztverama kā pasaule, kā Kosmoss vien tiktāl, ciktāl tā atklājas kā sakrāla pasaule.” (59.lpp.)

Cilvēkam ar profāno pasaules uztveri telpa ir viendabīga, tai nav kvalitatīvas atšķirības, nav orientācijas, jo nav atskaites punkta. Tātad cilvēks dzīvo telpā, kura līdzvērtīga inertai masai. Šai telpai nav vērtības vai atšķirības no jebkuras citas vietas.

Sakrālās pasaules telpas izveidei un orientācijai tika izveidoti tehniski paņēmieni, jo sakrālās vietas izvēlē cilvēki nav brīvi. Tiek meklēts atbalsta punkts, lai noteiktu tieši to punktu, kur profānā pasaule robežojas ar sakrālo un notiek __________________________________________________________________

*  - šis, kā arī pārējie citāti ņemti no M.Eliades darba “Sakrālais un profānais”.

sazināšanās ar sakrālo. Bet šī punkta atrašana cilvēkam ir ļoti svarīgs faktors – tiek izveidota sava, personīgā, īpašā vieta cilvēka pastāvēšanai, kas būtiski atšķiras no bezgalīgās, vienaldzīgās kopainas. “Lai dzīvotu Pasaulē, nepieciešams to radīt, bet nekāda pasaule nevar piedzimt haosā, profānās telpas viendabīgumā un relativitātē,” (28.lpp.) uzsver M. Eliade, norādot uz profānās pasaules vienmuļību un bezcerību, kas tajā valda. Tikai cilvēks ar sakrālu apziņu var izprast un izteiksmīgi izcelt savu dzīves telpu. “Pasaule – tas ir Visums, kura iekšienē sakrālais jau ir sevi izpaudis un kur tādēļ līmeņu pārrāvums ir izrādījies iespējams un tāds, kas atkārtojas.” (34.lpp)

Lai atzīmētu kādu vietu kā sakrālu, tā jāesvēta. Jau senākajos laikos tika vilkta paralēle starp kosmizāciju un iesvētīšanu. Iesvētīšana tika veikta ņemot par piemēru dievu darbību. Sakrālajā apziņā pastāv uzskats, ka “cilvēka pastāvēšana taču ir iespējama, vien pateicoties šai patstāvīgajai saziņai ar debesīm.” (37.lpp.) Tiek veidots ceļš, kas nodrošina sazināšanos ar to otro, sakrālo pasauli. Tiek savienoti trīs pasaules līmeņi : Zeme, Debesis, apakšējā pasaule. Ļoti bieži mitoloģijā sastopami dažādi ceļi un veidi, kas apzīmē, pirmkārt, pārrāvumu viendabīgā telpā, otrkārt, pāreju no vienas kosmiskās zonas uz citu, treškārt, saikne ar Debesīm tiek izteikta kā zināms tēls, kosmiskā ass – Pasaules Centrs.

Sakrālās telpas nozīmība ir apziņā, ka cilvēks atrodas “Pasaules centrā”. Daudzi mīti un ticējumi izriet no šī uzskata. Ar Pasaules Centra simbolu mēs sastopamies visās kultūrās. Pasaules Centra tuvumā atrodas vietas, kas ir vistuvāk Debesu sfērai, tātad vieta, kurā dzīvo attiecīgās kultūras cilvēks, ir vistuvāk Debesīm, Centrā, lai tiktu nodrošināta saziņa ar augstāko pasaules sfēru. Senais cilvēks vienmēr dzīvoja savas sakrālās pasaules centra tuvumā, tātad atvērtā Pasaulē, kas ir organizēts Kosmos, reāla vieta Visuma bezgalībā.

No Centra idejas tiek izvērsta visa cilvēka celtniecības un ražošanas darbība: ciems tiek veidots sākot no krustcelēm, kuru centrs paliek neaizskarts, bet visos četros virzienos notiek attīstība un izvēršanās. “Izvietošanās kādā teritorijā tiek pielīdzināta pasaules radīšanai.” (47.lpp.) – pasaules attīstības sākums tiek uzsvērts šajā faktā. Uzbrukums šai Pasaules centram tuvajai vietai ir uzbrukums visam sakrālajam. Uzbrucēji tiek pielīdzināti dievu ienaidniekiem – dēmoniem, kas jāaptur un jāuzvar. Arī aizsardzības būves – grāvji, mūri, iespējams, radušies uz maģisko aizsargceltņu pirmsākumiem. Sienas un mūri tika iesvētīti, lai aizsargātos no ļaunajiem spēkiem, kas, neatkarīgi no tā, vai tie ir dēmoniski vai militāri, apdraudēja tradicionālo sabiedrību cilvēka pasauli. “Uzbrukumu rezultāts vienmēr ir viens un tas pats. Drupas, posts un nāve.”(48.lpp.) Cilvēku valodā apdraudošie spēki arī mūsdienās tiek simboliski uztverti kā tumsa un haoss, ko tā nes, neskatoties uz profāno dzīves uztveri. Tas ir mūsu mantojums, ko cilvēki bieži neapzinās, bet kas joprojām dzīvo.

Turpretim profānās pasaules iedzīvotājiem viņu apdzīvotā pasaule telpa jau pati par sevi nav nekas konkrēts, tātad haoss. Šādi cilvēks ar profāno dzīves izpratni nolemj sevi dzīvei “drupās un postā”, kā rezultātā seko nāve. Šis pesimisms, ko rada šāda dzīves pieredze rada dažādas zemapziņas problēmas, ar kurām šobrīd cīnās jaunā, “mūsdienīgā” zinātne – psihoterapija, jo cilvēki sevi ieslēdz tumsā un haosā. 

Tomēr M. Eliade uzsver, ka tīra profānā telpas uztvere nav iespējama. Viendabīgumu pārtrauc vietas, kas asociējas ar kaut ko vienreizēju, ar atmiņām  par kaut ko īpašu. Katrs cilvēks savā dzīves laikā izveido savas īpašās vietas, kas atšķiras no citām un kuras tam ir nozīmīgas. Šīs vietas bieži saistās ar kaut ko, kas vietu padara pilnīgi atšķirīgu no pārējās pasaules – veidojas cilvēka personīgā sakrālā pasaule, kas ir nozīmīga katram. Šo pasauli cilvēks vienmēr cenšas pasargāt no sagraušanas. 

             Arī atiecībā uz mājokli jūtama liela atšķirība sakrālajā un profānajā uztverē. Profānajā pasaulē mājoklis ir maināma lieta, kas var būt īslaicīga, nepastāvīga un pieejama citiem. Sakralizētā pasaules uztverē mājoklim ir ļoti liela nozīme. Tas simboliski atradās Pasaules Centrā un nodrošināja dzīvi atvērtā telpā. Tā ir vieta, kura domāta tieši cilvēka saskarei ar viņa dievu pasauli. Tradicionālo, sakrālo sabiedrību cilvēks izjūt nepieciešamību dzīvot noteiktā, sakārtotā pasaulē, kas pilna ar realitāti : “Mājoklis – tas nav priekšmets, “dzIves mašīna”, tas ir Visums, kuru cilvēks rada, imitējot dievu priekšzīmīgo Radīšanu, tas ir, kosmogoniju.” (54.lpp.) Turpretim profānās mūsdienu sabiedrības cilvēkam mājoklis ir tikai relatīva vieta, kam nav lielākas vērtības kā jebkurai citai viņam piederošai mantai. Šī profānā pasaules uztvere mūsdienu sabiedrībā ir ietekmējusi daudzas parādības, kas iepriekš nebija tik aktuālas. Tā piemēram, cilvēki bieži pamet savu dzimto vietu, pārceļas dzīvot jebkurā pasaules vietā, kur ir labvēlīgi apstākļi un rezultātā zaudē saikni ar zemi un vietu, kur tas dzīvo. Rodas izteikti industriāla attieksme pret dzīves vietu, kuru pat īpaši nav vērts aizsargāt pret negatīvo ietekmi, jo var taču vēlāk pārcelties uz labāku vietu.

            Ļoti liela nozīme telpas sakralizācijā ir templim, jo tā esamība attīra pasauli no visa netīrā un atkal padara par svētu un tīru. Templis tiek pielīdzināts dievu pasaulei, un tas nav pakļauts ļaunā ietekmei un aptraipīšanai. Tas simbolizē Visuma centru un tiešo saikni ar Debesīm. Visi rituāli, ko veic templī palīdz attīrīt apkārtējo telpu un tuvina cilvēku ar sakrālo dievu pasauli, uztur saikni ikdienišķajam ar dievišķo.

“Sakrālās telpas uztvere padara iespējamu “Pasules Radīšanu” : kur telpā parādās sakrālais, tur atklājas reālais un Pasaule sāk pastāvēt.”(59.lpp.) Sakrālā telpa nodrošina saikni starp kosmiskajiem līmeņiem un padara iespējamu pāreju no viena uz otru, bet profānā telpas uztvere padara apkārtējās cilvēka dzīves telpas nesakārtotību un relativitāti, kā rezultātā zūd saikne ar savu zemi un vietu, apkārtējai telpai pazūd vērtība, arī sakārtot to nav vērts. 

 

            Liela atšķirība sakrālajā un profānajā pasaules uztverē, līdzīgi kā telpai, ir arī laikam. Laiks reliģiozajam cilvēkam nav viendabīgs un nepārtraukts. “Reliģiozā piedalīšanās kādos svētkos paredz iziešanu no “parastās” Laika ilgstamības, lai atjaunotu mītisko Laiku, kuru tagadnē izved tie paši svētki.” (65.lpp.) Pastāv arī profānais Laiks, kuram pietrūkst šī īpašā nozīmība, un kurā norisinās ikdienišķās darbības. Reliģiozajam cilvēkam nepastāv problēmas ar rituālu palīdzību pārvietoties no viena laika otrā.

Sakrālais Laiks, atšķirībā no profānā, ir atgriezenisks - sakrālo Laiku var atgriezt un atkārtot, tajā parādās vēsturiskais, Mītiskais Laiks, kas rada pārrāvumu profānā Laika plūdumā. Tiek atgriezts Laiks, kuru radījuši dievi, kas ir tāds pats kā pirmo svētku Laiks – katru svētku laikā atklājas sakrālā laika pirmā parādīšanās.

“Tādējādi reliģiozais cilvēks dzīvo divos plānos, no kuriem visnozīmīgākais – sakrālais – paradoksālā veidā izpaužas kā riņķveida, atgriezenisks  un atjaunojams Laiks, kaut kāda mistiska mūžīga tagadne, kas periodiski atjaunojas ar ieražu palīdzību. (66.lpp.)

            Nereliģiozais cilvēks, savukārt, dzīvo tikai : “vēsturiskajā tagadnē”, neiesaistoties laikā, kas saistāms ar “Mūžību”. Mūsdienu  nereliģiozajam cilvēkam laikam arī pastāv iedalījums “svētku laiks”, kad notiek kaut kas neikdienišķs. Tomēr pastāv zināma atšķirība. Nereliģiozajam cilvēkam nav piejams Sākotnējais Laiks, kurš ienes pārrāvumu  bezgalībā.

            “Lai cik daudzveidīga arī būtu šī pastāvēšana, lai cik daudzejādi arī būtu tās izjustie temporālieritmi un to intensitāte, nereliģiozais cilvēks zina, ka jebkurā gadījumā runa ir par cilvēcisko pieredzi, kurā nekādā veidā neizpaužas dievišķais pirmsākums.” (67.lpp.)

            Reliģiozais cilvēks jebkurā brīdī var iekļauties no profānā laika plūduma sakrālajā laikā, iekļaujot tajā arī vēsturisko Laiku. Līdzīgi kā baznīca attaino telpas pārrāvumu profānajā telpā, tā arī dievkalpojumi, kas tajā notiek rada pārrāvumu profānajā laikā. Senajam cilvēkam sakrālais laiks tika identificēts kā Mītiskais laiks, brīdis, kad tika radies mītā vēstītais laiks. Bija laiks pirms tam, kad kaut kas nepastāvēja un laiks pēc tam.  “Tāpēc jebkura radīšana tiek iztēlota kā kaut kas, kas rodas Laika sākumā.” (71.lpp.) Tieši sākuma laiks ir stiprais un sakrālais. Tieši Sākuma laikā reliģiozais cilvēks mēģina iesaistīties, jo sakrālais Laiks, kuram par modeli kalpo Sākotnējais laiks, ir laiks, kad dievi izpauž sevi un rada. Tādējādi cilvēks tuvojas dieviem arī pats kaut ko radot, ja tiek izmantots Pasaules Radīšanas modelis. Bieži vien tiek ritualizēts mīts, kas ļauj katrā nepieciešamības brīdī tuvoties sakrālajam laikam. Sākotnējais Laiks atjauno un attīra visu, tas ir paraugs, tāpēc cilvēks tiecas to periodiski atkārtot un atjaunot. Rituāli tiek atkārtotas dievu radošās darbības. Šo darbību atveidošana veido sakrālo kalendāru – svētku kopojumu.

Tieši sākotnējā un sakrālā laika atjaunošana arī atšķir cilvēka izturēšanos svētku laikā no viņa uzvedības pirms un pēc svētkiem. Daudzas darbības tiek veiktas tieši tāpat kā parasti, tomēr reliģiozais cilvēks tic, ka svētkos viņš dzīvo citā laikā.

            Viena no spilgtākajām skrālā laika periodiskajām atkārtošanām ir jaunā gada atzīmēšana. Sakrālās uztveres cilvēkam Pasaule atjaunojas katru gadu. “…Ar katra jaunā gada iestāšanos tas atkal iemanto savu sākotnējo “sakralitāti””. (70.lpp.) Daudzās aborigēnu valodās vārds “Pasaule” tiek izmantots arī ar nozīmi “Gads”. Ar Jaunā Gada sagaidīšanu kā Laika atsākšanu no sākuma, rezultātā tiek saprasts tieši visa nepareizā, sliktā iznīcināšana. Viss tiek sākts no jauna. Iepriekšējais, laiks tiek iznīcināts. Un simboliski piedaloties “pasaules iznīcnāšanā un atjaunošanā” cilvēks atjaunojas arī pats. Ar katru gadu cilvēks kļūst aizvien tīrāks un brīvāks.

            “Reliģiozais cilvēks alkst pēc reālā. Ar visiem līdzekļiem viņš cenšas nokļūt pirmatnējās realitātes sākotnē, kad pasaule bija rašanās stadijā.” (74.lpp.)

             Svētku periodā tiek attēlota sakrālā Laika struktūra. Svēku dalībnieki kļūst par sakrālā notikuma tiešiem dalībniekiem. Viņi iesaistās sākotnējā laikā, kurš pastāvīgi ir viens un tas pats.

“Svētkos pilnā mērā atklājas Dzīves sakrālās vērtības. Pateicoties tām, tiek iepazīta cilvēka kā dievišķa radījuma pastāvēšanas sakralitāte. Pārējā laikā cilvēkam ir raksturīgi aizmirst pašu galveno : pastāvēšanu mums nav devis tas, ko mūsdienu cilvēki sauc par Dabu, tas ir Citu – dievu un pusdievu radījums. Turpretim svētki atjauno pastāvēšanas sakrālo nozīmību, katru reizi pamācot…” (80.lpp.)

Lai kādi arī nebūtu reliģiozie svētki, tie vienmēr ir saistīti ar sakrālu notikumu, kas norisinājies sākumā un ticis atjaunots ar rituālu palīdzību. Par šo notikumu stāsta mīts, kas atklāj sakrālo notikumu un šo notikumu atstāsta veidā iznes cauri laikam. MIts ir stāsts par to, kas noticis Laiku sākumā, tas atklāj sākotnēja notikuma rašanos, tas ir stāsts par radīšanu. Tas, par ko stāsta mīts piedalās Esamībā, ir nozīmīgs reliģiozajam cilvēkam. Tas ir kā paraugs cilvēku rīcībai, kļūst par modeli. “Jo reliģiozāks cilvēks, jo vairāk viņš “iekļaujas” reālajā un jo mazāk ir pakļauts riskam apmaldīties starp darbībām. Kam nav modeļu, starp “subjektīviem” un visumā nederīgiem aktiem.” (86.lpp.)

Mīts ir tas, kas atklāj to veidu kādā sāk pastāvēt realitāte un reālais laiks. Pirms Kosmosa rašanās nebija laika, tas radās tikai tad, kad tika radīts Kosmoss. Praktiski visās mitoloģijās mēs sastopam Kosmosa radīšanu, kas uzsver pāreju no Haosa nesakārtotības un nerealitātes. Reliģiozais cilvēks vēlas pietuvoties dieviem un iesaistīties īstajā, reālajā dzīvē, kas spēj būt patiesa un skaidra. Tas tiek sasniegts piedaloties atkal un atkal mītiskajos notikumos – notiek mūžīgā atgriešanās pie sākuma Laika. Mūžīgās atgriešanās tematika tiek bieži aizskarta dažādu tautu mītos. Tas liek sajust cilvēka tuvību saviem dieviem, pastāvīgi atgādina tā izcelsmes būtību. “Bet atkārtošanās, kam ir liegts reliģiozais saturs, nepieciešamības spiesta, ved uz pastāvēšanas pesimistisku skatījumu.” (96.lpp.) Zūd saistība ar kaut ko reāli pastāvošu. Mūžīgais Laika aplis, kas parādās desakralizētā veidā profānajai pasaulei var radīt šausmas – tā ir riņķošana, kas turpinās bezgalīgi, bez dziļākas jēgas un turpinājuma. “Būdams pilnīgi desakralizēts, laiks izpaužas kā zināma trausla, acumirklīga izplatība, kas neizbēgami noved nāvē.” (99.lpp.)

Visos reliģiskajos notikumos, vēlmē atgriezties pie sākotnējā laika mūsdienu cilvēks saskatītu progresa apstāšanos un bezatbildību cilvēces attīstības priekšā, tomēr tas nav patiesi. No profānās pastāvēšanas viedokļa tas būtu patiesi, tomēr ja ieskatās dziļāk, tad līdz ar šo profānās pasaules pārliecību cilvēks kļūst atbildīgs par savu rīcību un attīstību tikai savā un sabiedrības priekšā. Kurpretim reliģiozais cilvēks nes kosmiska plāna atbildību, viņš jūtas atbildīgs visas pasaules priekšā. Atgriešanās pie Sākotnējā Laika liek cilvēkam izvērtēt savu rīcību. Reliģiozais cilvēks cenšas sevi pietuvināt dieviem un mītiskajiem senčiem. Viņš veido sevi pēc dievišķiem paraugiem, bet šie paraugi glabājas mītos, kas sakņojas Sakrālajā Laikā. Tāpēc reliģiozajam cilvēkam pastāv sakrālā Vēsture – dievu vēsture, ko atklāj mīti. Turpretim neticīgais veidojas tikai ar cilvēces Vēsturi, tas ir ar to kopumu, kas ticīgajam liekas mazvērtīgs, jo aiz tās nestāv nekas sakrāls un tāpēc nesvarīgs. Ja vēsture tiek sakralizēta, tai parādās pilnīgi cita vērtība kopā ar cilvēku atbildību pagātnes un nākotnes priekšā, bet “būdams pilnīgi desakralizēts Laiks izpaužas kā zināma trausla, acumirklīga izplatība, kas neizbēgami noved nāvē.” (99.lpp.) 

 

            Dabai reliģioza cilvēka uzskatos nekad nav pilnībā “dabiska”, tā vienmēr nozīmīga un sakrāla, jo Pasaule jau no savas radīšanas brīža ir sakralitātes piepildīta. Tā izskaidrojums ir tas, ka dievi “nodemonstrēja dažādus sakralitātes veidus pašā pasaules un kosmisko fenomenu struktūrā.” (103.lpp.) Pasaule ir izveidota un tajā vairs nevalda haoss, bet gan kārtība un Kosmiskums. Kosmiskajā izpaužas kārtība, harmonija, tas ir dzīvs un sakrāls organisms. Reliģiozajam cilvēkam daba vienmēr izsaka kaut ko, kas atrodas augstākajā sfērā.

Daba ir mums visapkārt. Debesis. Zeme. Ūdens. Visas dabas parādības ir pieminētas visu tautu mītos. Tām ir piedēvētas dažādu Augstāko Būtņu īpašības. Senais cilvēks šīs augstākās dievības uztvēra kā reālas. Tomēr, jo vairāk attīstās cilvēku sabiedrība, jo tālākas ir šīs dievības. Pamazām reliģiozajā pasaulē sakralitāte burtiskajā nozīmē tiek padzīta, tomēr tā saglabājas simbolismā. “Reliģiozais simbolisms nodod paziņojumu arī tad, ja tas vairs netiek apzināts visā tā pilnībā, jo simbolisms ir adresēts cilvēciskajai būtnei kopumā, bet ne tikai tās saprātam.” (113.lpp.)

Simbolismam ir ievērojama loma cilvēces reliģiozajā dzīvē. Pateicoties simboliem Pasaule kļūst “caurspīdīga”, spējīga “parādīt” visaugstāko.

Debesis ir tā vieta, kas reliģiozajā pieredzē tiek apspriesta visvairāk. Tās aizrauj ar savu bezgalīgumu un nerealitāti. Reliģiozais cilvēks tām piešķir ļoti lielu nozīmi. Tā ir vieta, kur dzīvo dievi. Tā ir vieta, kas nav pieejama parastam cilvēkam, un tas, kas uzkāpj augšā pārstāj būt par cilvēku, viņš iesaistās pārdabiskajā.

“Debesu priekšā cilvēks atklāj sev dievišķā neizmērojamību un savu paša vietu Kosmosā. Jau ar savu pastāvēšanas formu Debesis atklāj cilvēkam irealitāti, spēku, mūžību. To pastāvēšana ir absolūta, tāpēc ka tās ir augstas, bezgalīgas un varenas.” (105.lpp.)

Debesis reliģiskajam cilvēkam liek sajust augstumu, tiekties turp. Varenās dabas parādības, kā zibens, pērkons un citas, it kā apliecina, ka pastāv kaut kas, ko spēj pārvaldīt tikai varenāki spēki par cilvēku. Debesis izpaužas neizmērojamības apveidā. Pie debesīm, to pārstāvjiem reliģiskais cilvēks griežas ar lūgšanām un cerībām. Tās it kā simbolizē visvarenāko spēku, kurš var vienmēr palīdzēt. Tiek vērsta uzmanība arī citām dievišķām parādībām, kā auglīgumam, seksualitātei, Zemes mitoloģijai. Un tomēr nonākot bezcerīgā situācijā, ticīgajam ir “salmiņš” kur pieķerties. Turpretim nereliģiozam un neticīgam cilvēkam nav neviena, pie kā varētu meklēt palīdzību. Viņš tiek nolemts bezcerībai.

Vēl viens simbols, kas bieži sastopams dažādās reliģijās ir Ūdens. Pārsvarā visās mitoloģiskajās sistēmās ūdeņi pastāvēja pirms Zemes. Arī ūdenim šobrīd ir raksturīgs tīrais simbolisms. Ūdeņi simbolizē visu pastāvēšanas iespēju kopumu. Tie ir kā lila dārgumu krātuve, kurā var gan kaut ko “atrst” – radīt, gan arī “pazaudēt” – atgriezties bezformīgā, vienveidīgā pirmfomā. Ūdens simbolizē gan dzimšanu, gan nāvi.

 

 

            “Reliģiozais cilvēks alkst pēc esamības” (59.lpp.), t.i., pēc reālas pasaules, kas iespējama vien pēc “Pasaules Radīšanas” un iesvētīšanas, kas, savukārt nozīmē savas konkrētās pasaules izveidi apkārtējā haosā. Sakrālā pasules uztvere rada “vēlēšanos dzīvot zināmā tīrā un sakrālā Kosmosā, kāds tas bija sākotnēji, kad tas tikko kā bija cēlies no Radītāja rokām.” (60.lpp.). Šī vēlēšanās liek cilvēkam aizvien tuvoties šai sākotnējai tīrībai un arvien atjaunoties.

            “Reizē ar atgriešanos pie “zemes lietām”, (“piezemēšanos”) modernais cilvēks atsakās no vecās pasaules dzļuma dimensijas. Mēs esam “kriuši” pa otram lāgam – iekrituši radikāli profānas dzīves straumē.” (R.Mūks “Dzeja un reliģija”)

           

 

Главная задача курсовой работы “Сакральное и профанное через миф к сегоднешнему дню” – рассмотреть общее и различное в двух разных мировозрениях - сакрального и профанного, а также то, как эти два противоположенных взгляда влияют на действия человека и его отношение к окружающему миру. Основой этой работы послужила книга М.Элиаде “Сакральное и профанное”.

            Сущесвование и суть сакрального и профанного интересовало человека с древнейших времен, хотя обозначение этих явлений не найти в древних языках. Но то, что эта тема довлольно часто затронута в настоящее время, свидетельствует о том, что она стала актуальной в наши дни.

             “Сакральное и профанное – это два вида существования в мире” – подчеркивает М.Элиаде в своей книге, и также отмечает то, что разделение сакрального и профанного происходит только в наши дни. В результате этого явления современный человек сталкивается с разными проблемами, которые раньше не возникали, и которые связаны с тем, что поменялось взаимоотношение между сакральным и профанным.

Так что такое сакральное и профанное миропонимание и как отличается сакральное время, пространство, природа и т.д. от профанного, мы попытаемся рассмотреть в этой работе.

The main of this is compare the common and diferent points of the sacred and profane from first civilization to nowadays.

Šī kursa darba tēmas - “Sakrālais un profānais caur mītu līdz mūsdienām” galvenais mērķis ir apskatīt sakrālo un profāno pasaules uzskatu kopīgo un atšķirīgo, kā arī to, kā šie uzskati ietekmē cilvēka rīcību, uzskatus un attieksmi pret dažādām lietām, par pamatu ņemot M.Eliades darbu “Sakrālais un profānais”. 

Sakrālā un profānā pastāvēšana interesē cilvēkus no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Šo parādību apzīmējumus nevar atrast senajās valodās, bet to būtība caurvij visu vēsturi. Tas, ka šī tēma tiek tik bieži aizskarta tieši šajā laikā liecina par to, ka tā šobrīd ir īpaši aktuāla. “Sakrālais un profānais ir divi esamības veidi pasaulē” (22.lpp.) uzsver M. Eliade savā grāmatā “Sakrālais un profānais”. Pie tam šīs pasaules tiek savā starpā šķirtas tikai mūsdienās. Tā rezultātā mūsdienās cilvēki saskaras ar dažādām problēmām, kas saistītas tieši ar to, ka sabiedrībā ir mainījušās sakrālā un profānā savstarpējās attiecības. Tieši šo atšķirību starp sakrālo cilvēku un cilvēku ar profāno dzīves uztveri mēs mēģināsim apskatīt šajā darbā, ņemot par pamatu dažādas cilvēkam būtiskas lietas, kā telpa, laiks, daba un citas.

 

            Darbā izmantotā literatūra ir M.Eliades darbs “Sakrālais un profānais”.

Mirče Eliade(1907-1986) dzimis 1907.gadā 9.martā Rumānijā, Buharestē. 1928.gadā viņš pabeidza Buharestes universitātes filosofijas fakultāti. Pēc tam studēja Indijas un Sanskrita filosofiju Kalkutas universitātē. Šajā laikā 6 mēnešus nodzīvoja eremīta mītnē Himalajos, kur iedziļinājās Indijas praktiskajā filosofijā. Tas bija laiks, kad M.Eliade sāka valodu, reliģisko tradīciju un mītu dziļāku izpēti, kā rezultātā vienmēr vēlāk uzsvēra katras tautas valodas būtisko nozīmi, dažādo reliģisko tradīciju sistēmu vienotību, simbolismu katras tautas mītu pamatos, aptvēra mītu un misticisma fenomena milzīgo nozīmi.

1931.gadā viņš atgriezās Rumānijā, kur pasniedza reliģijas vēsturi un indiešu filosofiju. Pēc II Pasaules kara M.Eliade devās uz Parīzi, kur pasniedza reliģijas vēstures lekcijas kā viesprofesors. 1956 viņš kļuva par Čikāgas universitātes reliģijas vēstures profesoru. Šeit viņš arī dzīvoja visu atlikušo dzīvi.

Viņa darbi ir aktuāli vēl šodien. Tie ir atstājuši dziļas pēdas reliģijas vēstures tradicionālajā interpretācijā. Viņš analizēja mistiskās pieredzes raksturu savos galvenajos darbos :

• 1949: Patterns of Comparative Religion
• 1949: The Myth of the Eternal Return
• 1951: Shamanism: Archaic Techniques of Ecstasy

Viņs arī ir radījis pamatīgu darbu : A History of Religious Ideas , kā arī bija galvenais redaktors 16 sējumu darbam : Encyclopedia of Religion.

Mirče Eliade bija viens no ievērojamākiem pionieriem pasaules reliģiju vēstures sistemātiskai izpētei.

            M.Eliades darbs “Sakrālais un profānais” uzrakstīts 1956.gadā un gadu vēlāk tika pirmo reizi publicēts vācu valodā. Šī darba franču variantu M.Eliade sagatavoja 1964.gadā, kad viņš jau dzīvoja Amerikā un strādāja Čikāgas universitātē. Tas nāca klajā 1965.gadā un tika izraudzīts tulkojumam latviski. 

Šajā darbā M.Eliade stāsta par to, kā pasauli izprot reliģiozais cilvēks, kā veidojas reliģiozā pieredze un kā šī pieredze iespaido indivīda pasaules izjūtu, izpratni un uzskatu. Pēc M.Eliades domām, pat nereliģiozais cilvēks nav brīvs no sava reliģiskā mantojuma, no savu senču reliģiozās apziņas. Rakstniks darbā attīsta savas domas par dzīvi un nāvi, piedzimšanu, telpas neviendabīgumu, laika cikliskumu, sakrālā un profānā attiecībām utt.

Šī grāmata ir kā sava veida cilvēku pasaules uzskatu izveides vēsture, kura mēģina izskaidrot daudzas mūsdienu nereliģiozā cilvēka izjūtas un rīcības. Šeit tiek “sakrālais” nereti izskaidrots ar citu jēgu nekā tradicionālo. Autors pats sava darba priekšvārdā atzīmē : “…gribējām palīdzēt lasītājam ne tikai noskaidrot senā un tradicionālā tipa reliģiozās esamības dziļāko jēgu, bet arī saprast tās nozīmību cilvēka apņēmības veidošanā, novērtēt viņa skaistumu un “cildenumu”.”