Trojas karš

          Par referāta tēmu izvēlējos Trojas karu, jo tā man šķita vilinoša ar savu noslēpumainību. Nav daudz neapstrīdamu pierādījumu, ka šāds karš tiešām ir bijis. Tas viss ir noticis tik ļoti sen- domājams, apmēram 1200. gadā        p.m.ē. Laiks ir darījis savu un tikai sekojot seno grieķu mītiem un leģendām varam iztēloties, kā tas viss varētu būt noticis.

          Katrs no mums pazīst grieķu tautas diženo daiļdarbu- Homēra “Iliādu”. Daudzi lasījuši un jūsmojuši par skanīgajām, cildenajām vārsmām, kas vēsta par asiņainām cīņām pie Trojas, stāsta par Ahileja dusmām, apdzied Hektora un Andromahes skaidro mīlestību un Priama un Hekabes dziļās sāpes, sumina vīrišķību un draudzību, cildina varonību un cilvēciskumu. Lasot šo nemirstīgo eposu, rodas doma, vai tajā attēlotie notikumi, aprakstītās pilsētas ir daiļrades iztēles radītas, jeb vai lielajā eposā atspoguļojas vēsturiska īstenība?

          Atbildi uz šo jautājumu deva arheologi, kuri atraka Homēra eposa apdziedātās pilsētas- varonīgo Troju un bagātās Mikēnas. Arheologu darbu vissenākās Grieķijas vēstures izpētē ievadīja Heinrihs Šlīmanis.

          Šis, savā ziņā ģeniālais un fanātiskais, cilvēks noticēja Homēram. Šlīmanis ir viena no apbrīnojamākajām personībām, ne tikai arheologu, bet arī visu to cilvēku vidū, kas jebkad svēti ticējuši kādai zinātnei. Sekojot savam jaunības sapnim- kādudien skatīt vietas, kur Homēra varoņi veica savus diždarbus un nodoties šo vietu pētīšanai. 1868. gadā viņš dodas uz Homēra zemi. Apmeklē Itakas salu Jonijas jūrā- viltīgā Odiseja dzimteni, apbrīno Agamemnona pilsdrupas Mikēnās, Peloponesas pussalā un beidzot nonāk savu ilgu un sapņu zemē- senajā Troādā Mazāzijas piekrastē pie Dardaneļiem. Analizējot “Iliādas” otrā dziedājumā aprakstīto kauju starp trojiešiem un ahajiešiem, viņš secina, ka Troja bijusi tuvāk piekrastei un nevis turku ciemata Bunarbaši vietā, kā līdz šim bija vienprātīgi atzinuši iepriekšējie pētnieki.

          1871.gadā Šlīmanis sāk izrakumus Hirsalikā. Garus gadus ilgušie arheoloģiskie izrakumi apliecināja, ka Homēram var ticēt, ka senie notikumi nav dzejnieka izdoma, ka viss balstās uz reāliem faktiem. Hisarlikā atrodas Troja- tas ir neapšaubāmi. Vairāk nekā 3 tūkstoš gadu cilvēki dzīvoja uz šī uzkalna, cēla mājas, pilis un būvēja nocietinājumus. Kari, ugunsgrēki, zemestrīces 9 reizes nopostīja pilsētu, bet tā atkal un atkal cēlās augšā no drupām, gruvešiem un pelniem. Ar apbrīnojamu neatlaidību iedzīvotāji pēc katras katastrofas atjaunoja pilsētu, jo grūti bija atrast otru tik izdevīgu vietu.

Troja atradās ļoti svarīgu tirdzniecības ceļu krustojumā. Netālu no tās sienām viļņoja Dardaneļu jūras šauruma- senā Hellesponta ūdeņi. Netālu no Trojas mūriem gāja ceļš, kas saistīja Eiropu ar Mazāziju. Svarīgo tirdzniecības ceļu tuvums sekmēja Trojas uzplaukumu, bet bagātā pilsēta vilināja ienaidniekus. Lai aizsargātos no ienaidnieku pēkšņiem uzbrukumiem, senie trojieši uzcēla savu pilsētu uzkalnā starp divām upēm. Troja sastāvēja no nocietinātas augšējās pilsētas- akropoles, kur dzīvoja valdnieks, viņa ģimene, aristokrāti un karadraudze, un plašas apakšējās pilsētas uzkalna nogāzēs. Akropole bija nocietināta ar masīvu akmens mūri. Ievērojot tā laika aplenkuma tehniku, jāatzīst, ka Troja bija grūti ieņemams cietoksnis. Ienaidniekiem bija bīstami 15m augstie divstāvu mūra torņi, no kuriem pilsētas aizstāvji šāva ar bultām. Trīs lieli vārti saistīja akropoli ar ārpasauli, bet mazi vārtiņi pilsētas mūrī noderēja aizstāvju slepeniem izbrukumiem. Gar pilsētas sienu veda šauras takas, kas ienaidniekiem bija visai bīstamas, jo uzbrūkot viņiem vajadzēja iet šaurā ierindā, kļūstot par ērtu mērķi strēlnieku bultām. Mājas Trojā būvētas no akmeņiem vai ķieģeļiem ar dakstiņu jumtiem. Tās sastāvēja no priekštelpas, centrālās zāles ar pavardu vidū un dažām blakustelpām- guļamistabām.

Homērs “Iliādā” apraksta “platielu Troju”, kur valdīja sirmais Priams. Viņa krāšņajā marmora pilī dzīvoja valdnieka lielā ģimene- dēli un meitas. Ārpus pilsētas vārtiem līdzenumā pletās auglīgi tīrumi. Tīrumi un dārzi deva bagātu ražu, apgādāja valdnieka māju ar maizi, augļiem un vīnu, gani piegādāja gaļu, pienu un sieru. No vilnas un liniem verdzenes vērpa smalku dziju un auda skaistus sarkanus, baltus un melnus audumus. Dižciltīgo trojiešu dzīve pagāja medībās, dzīrēs, karagājienos un sporta spēlēs. Tā ritēja dzīve Trojā, kamēr iesākās trojiešu un ahajiešu karš.

Par cēloņiem, kādēļ izcēlās Trojas karš, mēs varam spriest tikai balstoties uz seno grieķu mītiem un leģendām, bet gan jau arī tām pamatā ir seni reāli notikumi, ko ir tikai izpušķojusi cilvēku fantāzija. Un tā, leģenda vēsta, ka Trojas karš izcēlies daiļās Helēnas dēļ, kas uzskatīta par skaistāko sievieti grieķu mitoloģijā. Viņas māte bijusi parasta mirstīgā sieviete Lēda, bet tēvs- dievs Zevs.

Helēna bijusi tik daiļa, ka apžilbinājusi katru, kas viņu uzlūkojis. Kad skaistules sievišķīgums pilnībā atplaucis, varenākie un pievilcīgākie Grieķijas augstmaņi tiekušies iegūt viņas roku. Pielūdzēju bija bezgala daudz, un Helēnas audžutēvs- Spartas valdnieks, lika tiem zvērēt, ka tie neturēs ļaunu prātu uz daiļavas izredzēto. Laime uzsmaidīja Menelājam, varenākajam un bagātākajam no līgavaiņiem. Vēlāk viņš kļuva par Spartas valdnieku un kopā ar Helēnu dzīvoja laimīgi.

Mīlas dieviete Afrodīte, vēlēdamās apbalvot Trojas valdnieka dēlu Paridu, apsolīja tam atdot pašu skaistāko no mirstīgajām sievietēm. Parids aizkuģoja uz Spartu, ieraudzīja Helēnu un uzreiz iemīlējās. Viņš pierunāja sievieti pamest Menelāju un bēgt uz Troju.

Menelājs sadusmojies, zvērēja nogalināt Paridu un atgriezt sev Helēnu. Atcerējies kādreizējo Helēnas pielūdzēju doto zvērestu, viņš lūdza tiem palīdzību karā pret Troju. No Rodas salas un Itakas, no Argas un Krētas, no visām Grieķijas malām un salām, bagātā laupījuma vilināti, varoņi pulcējās zem Agamemnona karoga. Trojai draudēja lielas briesmas.

          Kara pulku sapulcēšanās vieta- Aulidas osta Boiotijā, iepretim Eibojas salai. No visām Grieķijas malām nāk varoņi ar savām kara draudzēm. Pavisam salasās ap 1200 kuģu, un uz tiem ir daudz citu brašu varoņu; piem., Ahileja draugs Patrokls un lieliskais bultu šāvējs Filokters. Visu karavīru kopskaits pārsniedz 100 000.

          Troja ir labi nocietināta: viņas sienas tik augstas un stipras, ka, pēc teikas, tās cēluši paši dievi. Trojas ķēniņš Priams ir nevarīgs sirmgalvis, bet pilsētas aizstāvjus rīko un vada viņa dēls Hektors, kas spēj mēroties ar labākajiem grieķu varoņiem. Ahajieši izvelk kuģus krastā un ceļ sev kuģu tuvumā stipru nometni. Kaujām, kas notiek līdzenumā starp nometni un pilsētu, parasti ir šāds raksturs: no abām naidīgajām pusēm izbrauc kara ratos varoņi vai vadoņi un cīnās, mezdami šķēpus vai arī nokāpdami no ratiem un cirzdamies ar zobeniem; citi met viens otram akmeņus. Ieroči ir no vara, un no tā paša metāla darināts arī varoņu kaujas tērps: bruņu cepure, krūšu un kāju bruņas. Vairogi ir no vēršu ādas, apkalti ar varu.

          Pirmie deviņi kara gadi paiet sīkās sadursmēs un sirojumos. Tikai devītajā gadā sākas īsta cīņa, kas izšķir Trojas likteni. Šī gada sākumā izceļas ķilda starp virsvadoni Agamemnonu un Ahileju dēļ Apollona priestera meitas. Apollons nostājas sava priestera pusē un uzsūta ahajiešiem mēri. Agamemnons  sapīcis padodas, bet atdotās gūsteknes vietā prasa skaistuli Briseidu, ko ieguvis karagājienā Ahilejs. Jaunais varonis spiests padoties, bet atsakās turpmāk piedalīties cīņās. Ahilejs izsūdz savas bēdas mātei- dievei, kas izlūdzas Zevam neveiksmi Agamemnona varoņiem, kas nodarījuši viņas dēlam pārestību. Zevs apsolās.

          Trojieši pāriet uzbrukumā, jo Zevs tiem atsūtījis labas vēstis. No Paflagonijas un Trāķijas viņiem pienākuši palīgspēki.

          Menelajs ierauga Paridu un metas tam virsū, bet Parids bailīgi ievelkas savējo rindās. Hektors kaunina savu brāli, kas kļuvis par negodu trojiešiem un apsmieklu grieķiem, bēgdams no cīņas. Parids apsolās cīnīties ar Menelaju divkaujā. Hektors paziņo savējiem un ahajiešiem, ka drīz būs miers starp Troju un grieķu nometni.

          Pirmais šķēpu met Parids, bet netrāpa. Menelaja laistais šķēps ievaino Paridu. Menelajs metas Parimam virsū ar zobenu, bet tas atsitas pret bruņcepuri. Tad viņš sagrābj Paridu un velk uz ahajiešu nometni. Afrodīte viņu izglābj un aiznes uz Trojas pili. Menelajs ir uzvarējis. Trojiešus pārņem niknums. Viņu varonis Pandors ievaino Menelaju. Agamemnons steidzas ievainotajam brālim palīgā un zvēr nerimties, kamēr trojieši nebūs izdeldēti ar zobenu, bet viņu pilsēta noslaucīta no zemes virsus. Kaujā tagad dodas visi ahajieši. Visiem priekšā Tideja dēls Diomeds. Pandars to ievaino plecā. Manīdams nāves briesmas, Diomeds atstāj cīņas lauku. Te pie viņa atsteidzas Atēna un piepilda viņa sirdi ar jaunu kaujas sparu. Viņa to mudina šodien negriezt kaujā nevienam ceļu, arī pašai Afrodītei, ja tā iedrošinātos rādīties cīņas rindās. Tikai ar citiem dieviem lai varonis sargājoties sākt cīņu. Diomeds atkal metas kaujas mutulī. Pandars ievaino Diomedu, bet viņš nokrata ienaidnieks mesto šķēpu un uzbrūk no jauna un nogalina Pandaru. Ainejs nolec no ratiem, lai sargātu drauga līķi, ko Diomeds taisās aplaupīt, bet grieķu varonis tam met sānos tik lielu akmeni, ka nesamaņas tumsa uz brīdi apēno acis. Aineju glābj no neizbēgamas nāves viņa māte Afrodīte, aiznesdama to no cīņas laukuma. Diomeds atceras Atēnas teikto un ievaino Afrodīti rokā. Dieviete raudādama aizbēg Olimpā sūdzēties Zevam, bet Apollons glābj Aineju, atvairīdams grieķu triecienus ar savu vairogu.

          Ahajieši laužas uz priekšu. Hektora šķēps retina grieķu rindas, un blakus tam karo pats Arejs, niknais kara dievs, kas atsteidzies no Olimpa augstumiem, lai atriebtu Afrodīti. Ahajiešus sāk dzīt atpakaļ. Atēna mudina savu mīluli Diomedu no jauna stāties kaujā. Tas taisnojas, ka viņš atvilcies sānis, redzēdams, ka trojiešu pusē cīnās pats Arejs. Atēna neredzama atvaira Diomedam mērķēto Areja triecienu, un varonis iedur savu šķēpu kara dievam sānos. Tas iekliedzas, ietinas melnā negaisa mākonī un aizbrauc Olimpā. Arī Atēna atstāj kaujas lauku, bet Diomeds turpina trakot naidnieku vidū.

          Hektors aicina uz kauju grieķu varoņus. Visi vilcinās, beidzot šim trojietim ceļas pretī Menelajs, kas kristu no Hektora rokas, ja pārējie ķēniņi to neatturētu atpakaļ. Deviņi stiprākie grieķu varoņi met savā starpā kauliņus, kuram jāiet cīnīties ar Hektoru.

          Ārī pie trojiešiem notiek kara padome. Antenors velti cenšas pārliecināt atdot Helēnu un Menelaja dārgumus. Abas puses noslēdz pamieru, pa kura laiku grieķi nocietina savu nometni. Tad cīņa sākas no jauna, bet uzvara sveras uz trojiešu pusi, un Hektora šķēpa triekti, ahajieši atkāpjas savā nometnē.

          Grieķi noskārst, ka bez Ahileja nespēs uzvarēt. Varonis sola atdot skaisto Brizeidu, sola daudz dāvanu, bet Ahileju visvairāk ir apvainojusi Agamemnona augstprātība. Viņš stūrgalvīgi atsakās piedalīties kaujās.

          Otrajā dienā ahajieši steidz no jauna cīņā, ar pašu Agamemnonu priekšgalā. Viņš vajā ienaidniekus līdz pašiem Trojas vārtiem, kur tautu valdnieku ievaino ar šķēpu. Agamemnonam atstājot cīņas lauku, Hektors ved trojiešus no jauna uzbrukumā, bet viņa ceļā stājas Diomeds, kam Parids no paslēptuves iešauj kājā bultu. Ievainoto glābj Odisejs.

          Jauns trojiešu uzbrukums un ahajieši jau atdzīti atpakaļ nometnē. Trojieši jau rāpjas uz vaļņa. Hektors met nometnes vārtos milzīgu akmeni un vārti sabrūk. Nometnē ielaužas trojieši. Vēlāk grieķiem atkal uzsmaida Atēnas sūtītā kara laime un viņi dzen trojiešus Hionā. Hektoru ievainotu aiznes no kaujas lauka. Tad Apollons aizdziedē varoņa rētas, un ahajieši drīz ir aizdzīti līdz viņu kuģiem, kurus trojieši centās aizdedzināt. Hektors aizdedzina kuģi . liesmas ceļas augstu debesīs, vēstīdamas par ahajiešu bojāiešanu.

          Ahileja draugs Patrokls, aizrāvies cīņas karstumā, sāk vajāt trojiešus un krīt no Hektora rokas.

          Ap varoņa līķi sākas asiņaina cīņa un grieķus atkal piespiež atkāpties. Drauga nāve mudina Ahilejā briesmīgu atriebības alku.

          Trojieši sakauti un panikā bēg, vajāti līdz pašiem pilsētas mūriem.

          Vienīgi Hektors nebēg cietoksnī. Viņš gaida pretinieku, no kura ir ilgi vairījies. Ahilejs metas tam virsū un baiļu pārņemts trojiešu varonis bēg. Ahilejs Hektoru nogalina, piesien pie saviem kara ratiem un velk uz ahajiešu nometni.

          Karš turpinās. Ahilejs pieveic visus, kas nāk trojiešiem palīgā. Vajā tos līdz pat Trojas vārtiem, kur to ķer papēdī Parida šautā bulta. Varonis vēl ievainots nogāž zemē daudzus trojiešus, un tad nāve tam apmiglo acis.

          Varoņi sāk ķildoties ap Ahileja bruņām. Beidzot tās piespriež Odisejam, kaut gan visvairāk pēc tām kārojis Ajants, Telamona dēls. Apvainotais Ajants, nodomā atriebties Agamemnonam un Menelajam, kurus tas tur par viņa neveiksmes vaininiekiem, bet Atēna tam aptumšo varonim prātu. Tas apkauj milzīgus aitu un vēršu barus, turēdams tos par ienaidniekiem. Atjēdzies no neprāta lēkmes, varonis izmisumā un no kauna metas pats uz sava zobena.

          Pēc abu varoņu nāves par faktisko vadoni paliek viltīgais Odisejs. Uz viņa pavēli ahajieši iztaisa milzīgu koka zirgu, kura iekšienē sakāpj vairāk desmit kareivju, to skaitā Ahileja dēls Neoptelms, Diomeds, Menelajs, strēlnieks Fikotets, Oileja dēls Ajants, Idomenejs un citi, arī pats Odisejs.

          Tad ahajieši nodedzina nometni, sakāpj kuģos un aizbrauc jūrā, paslēpdamies aiz tuvējās Tenedas salas.

          No rīta trojieši redz ienaidnieku nometni tukšu, gavilēdami plūst ārā no pilsētas un brīnīdamies drūzmējas ap milzīgo zirgu.

          Sinons ir ahajiešu jaunēklis, ko atraduši un sagūstījuši trojiešu gani. Viņš stāsta, ka ahajieši to uzcēluši, gribēdami salabt ar Atēnu, kuras pallādiumu no Trojas akropoles Odisejs nozadzis. Ahajieši tīšām zirgu iztaisījuši tik lielu, lai trojieši to nevarētu ievilkt pilsētā, jo tad viņa kļūšot ahajiešiem par postu, trojiešiem- laimes nesēju.

          Trojieši notic Sinonam, kas ir Odiseja izmācīts spiegs. Vārti izrādās par maziem, un trojieši izlauž daļu no pilsētas mūra. Ar dziesmām trojieši ievelk zirgu pilsētā un no turienes akropolē.

          Vakarā pilsētā sākas uzvaras svētki. Daudzi smejas par bailīgajiem ahajiešiem, kas nezin kāpēc tik pēkšņi ir aizbēguši atpakaļ mājās.

          Vēlu naktī, kad visi jau guļ dziļā miegā, Sinons, kas dzīrojis līdz ar trojiešiem, piezogas pie vārtiem un sakur sārtu. Tā ir zīme jūrā gaidošiem ahajiešu kuģiem, ka pienācis laiks atgriezties. Tad Sinons steidzas pie koka zirga un varoņi, bruņoti no galvas līdz kājām, viens pēc otra atstāj zirga iekšieni. Viņi iet no viena nama uz otru un nogalina gulošos trojiešus. Drīz jau ir klāt kuģi ar citiem ahajiešiem, kas ielaužas pa mūrī izlauzto spraugu pilsētā un sāk slepkavot.

          Izbiedētie trojieši skraida pa pilsētas ielām, nezinādami glābiņa un bariem ļimst nāvē zem ahajiešu cirtieniem. Dažos pilsētas stūros jau sāk celties pret debesīm liesmu mēles. Gaiss vaid no mirēju nopūtām, vajāto kliedzieniem pēc palīdzības un uzvarētāju kaujas rēcieniem.

          Troja deg vairākas dienas no vietas. Paši Olimpa dievi raudājuši, redzēdami to sakrītam drupu kaudzē. Vienīgi tikai Hēra un Atēna priecājušās, ka aizgājusi bojā viņu nīstā Parida tēvu pils.

Helēna lūdza Menelājam piedošanu, un valdnieks augstsirdīgi piedeva. Abi atgriezās Spartā. Kāda leģenda stāsta, ka pēc Menelaja nāves Helēna esot aizvesta no viņa pils uz Rodas salu.

Tāds ir šis stāsts par Trojas karu. Sauso vēstures faktu cienītāji var konstatēt, ka zināms ir vienīgi tas, ka ap 1200g. p.m.ē. Troju nopostīja ahajiešu valstiņu karaspēks, ko vadīja Mikēnas.

Šlīmaņa laikā Homēru uzskatīja par tālās senatnes dziesminieku. Apšaubot Homēra personību, tika apšaubīts arī viņa vēstītais, un tā laika zinātniekiem nenāca ne prātā vēlāko kolēģu drosmīgais formulējums, ka Homērs bijis pirmais kara korespondents. Homēra vēstījums par kauju pie Priama pils patiesīguma ziņā tika pielīdzināts senajiem varoņu eposiem.

Un vēl kas. “Iliādas” Grieķijai jābūt bijušai zemei ar augstu kultūru. Taču tai laikā, kad grieķi parādījās mūsu datējamās vēstures gaismā, tie ir pazīstami kā vienkārša tautiņa, kas neizceļas ne ar greznām pilīm, ne vareniem valdniekiem, ne arī ar 1000 kuģu lielām flotēm. Patiesi, vieglāk bija noticēt cilvēka Homēra dzejiskajai iedvesmai nekā pieņemt, ka attīstītas civilizācijas laikmetam sekojis pagrimums barbarismā un tam savukārt uzplaukums helēņu kultūrā.

Tomēr šāda veida apsvērumi nevarēja satricināt Homēra pasaulēs mītošā Šlīmaņa ticību. Viņš uztvēra Homēru kā visīstāko realitāti.

No visa iepriekš teiktā, varam secināt, ka varbūt vēl daudzu neizpētītu vēstures notikumu atšifrējums slēpjas leģendās un nostāstos, kas nav tikai folklora, bet ir arī senaizmirstu patiesu notikumu romantisks stāsts. Un pētnieku entuziasms savureiz var palīdzēt atšķetināt šķietami neatminamas mīklas.

Stāsts par Trojas karu kārtējo reizi apliecina, cik svarīga ir attapība, asprātība un viltība, kas palīdz pārspēt pretinieku tad, kad ar fizisko spēku neko nevar panākt. Jēdziens “Trojas zirgs” ir kļuvis par īpašvārdu, kas simbolizē kara viltību.

Šī trojiešu un ahajiešu konflikta risinājums- Trojas karš- arī parāda, kā senajos laikos notika cīņa par varu un ietekmi. Tā pat kā mūsdienās, tika izmantoti visdažādākie iemesli, lai realizētu savus mērķus. Kopš tiem laikiem ir mainījušās tikai cīņas metodes.

Izmantotās literatūras saraksts.

K. V. Cerams, Dievi, kapenes un zinātnieki- R., Zinātne, 1982.- 4.nodaļa

J. Veinbergs, Pazudušās pilsētas- R., Latvijas valsts izdevniecība,

                                                      1960.- 59. lpp.

Enciklopēdija, Kas, kur, kad- R., Rija, 1995.- 90. lpp.

Pasaules vēsture- R., Grāmatu draugs, 1929.- 154. lpp.