LLU Humanitārā institūta

Pedagoģijas katedras

2. kursa klātienes maģistrantes

KRISTĪNES ZARIŅAS

referāts kursā “Izglītības filozofija un ētika”

Vērtības un to izpratne

senās Grieķijas un Romas un Eiropas renesanses un reformācijas laikā

Ievads

Vērtības – objekti, kas nodrošina pastāvīgu pārliecību par rīcības vai mērķa prioritāti, salīdzinot ar citu mērķi vai rīcības veidu.[1] (Provizoriskie pētījumi rāda, Latvijā mūsdienās dominējošās vērtības ir veselība, godīgums, laba ģimenes dzīve, pastāvīgi ienākumi, labs darbs, dzīves prieks un latviešu valoda.)

Cilvēks vērtībās aug jau no bērnības, protams, pamatizvēle notiek vēlāk, tā arī nosaka cilvēka viedokli par dzīvi, pasauli, īstenību, pieredzi, kā arī attiecībām un darbību. Vērtību pamatslāni veido materiālie labumi (nauda, manta), kuru mērs ir derīgumu pakāpe un kuras cilvēkus šķir un pretstata vienu otram, bet augstākās vērtības – mīlestība, svētums godbijība – cilvēkus apvieno. Kādām vērtībām cilvēks dod priekšroku, nosaka dzīves kopējo ievirzi – viņa dzīves jēgu.

Senās Grieķijas laiks

Vārds grieķi ir nācis no romiešu dotā nosaukuma Graeci. Mikēnu kultūras laikā viņi sevi dēvēja par ahajiešiem, bet vēlāk ieviesās vārds helēņi (hlenikh). Grieķi radījuši kultūras formas un darbības virzienus, kurus šodien mēs saucam par filozofiju, mākslu, vēsturi, literatūru, bet lielākais viņu veidojums ir polisa – pilsētvalsts. Šis laiks iezīmējas īpaši ar uzvedības modeli, domāšanas veidu un dzīves stilu.[2]

Šajā laikā nozīmīgākās vērtības bija saistītas ar cilvēka darbību un piederību. Dižciltīgajam svarīga vērtība bija būt pirmajam, stiprākajam un sacensībās uzvarēt. Pilsoņa gods, piederība un tiesības savukārt bija nozīmīgas vērtības ikvienam pilsonim, jau pati pilsonība bija vērtība - labs pilsonis tika saprasts kā tāds, kas rūpējās par sevi, savu ķermeni, savu īpašumu, esot brīva, neatkarīga persona. Cilvēkiem bija svarīga vienlīdzība, saskaņa un kolektīvisms. Cilvēki tika aicināti uz atturību, vienkāršību, askētismu, disciplīnu, pašaudzināšanu, ko noteica atbilstošs mērs.

Sengrieķu dzīves gudrība prasīja ieturēt mēru, kas vislabāko risinājumu guva Aristoteļa tikumu mācībā. Mērs jeb samērs Aristotelim ir ne vien saprātīgas, bet arī laimīgas un tikumīgas dzīves pamatprincips. Tas, kas iet pāri mēram, kas ieslīd galējībās jeb ekstrēmos, ir nesaprātīgs, kaitīgs un ļauns.

Galējības cilvēku dzīvē un attiecībās rodas, kādām jūtām vai tieksmēm pārmērīgi pieaugot vai samazinoties. Tā kā galējības ir bīstamas, tad pareizais dzīves ceļš ir meklējams vidū starp galējībām. Pēc Aristoteļa domām, ne jau katrs pareizais mērs ir vidusmērs un ne jau katrs vidusceļš ir mērenības ceļš.

Aristotelis savā gribas ētikā apskata 13 tikumus. Pārskatāmības labad ir ievietota tabula, kur katram tikumam stāv pretim divi netikumi jeb ļaunumi. Kreisajā pusē ir atzīmētas galējībās, kurās kaut kā vērtīgā ir par maz (trūkumi), un labajā pusē - galējības, kurās kādas īpašības ir par daudz (pārmērības). Vidū ir tikumi.

N.p.k.	Par maz = trūkums	Pareizais samērs jeb tikums	Par daudz = netikums
1.	Mazdūšība, gļēvulība	Drošsirdība	Pārgalvība
2.	Nejūtība	Pašsavaldīšanās	Izlaidība
3.	Skopulība	Devība	Izšķērdība
4.	Sīkumainība	Augstsirdība	Tukša dižošanās
5.	Pilnīgs godkāres trūkums	Sacensības tieksme	Tukša godkāre
6.	Sevis nonievāšana	Lietišķs pašapzinīgums, gara lepnums	Augstprātība
7.	Vienaldzība	Smalkjūtība	Ātrsirdība
8.	Kautrība	Patiesīgums	Pļāpība
9.	Saīgums	Atjautība	Zobgalība
10.	Rupjība	Laipnība	Glaimošana
11.	Pārestības paciešana	Taisnība: katram pēc nopelniem	Pārdarīšana
12.	Skaudība	Atsaucība	Ļauns prieks
13.	Pārmērīgas bailes no cilvēkiem	Godbijība	Nekautrība

Pēc Aristoteļa domām, pretstati, kas pareizi samēroti, nenoliedz viens otru, bet saskan, apvienojas un nodibina harmoniju savā starpā. Tā Aristoteļa dzīves gudrībā pareizais samērs kļūst par harmonijas un saprātības pamatprincipu, par ētisku mērogu un vērtību, par tikumu un līdzekli ceļā uz augstāko antīkā cilvēka dzīves mērķi - svētlaimi.

Dēmokrita dzīves gudrībā - cilvēka dzīves augstākais mērķis ir piepildīta laime, svētlaimība. Tā ir meklējama pašā cilvēkā, viņa dvēseles līdzsvarā un saskaņā. Viss, kas cilvēku satrauc, izbiedē, neprātīgi aizrauj, neapturami saviļņo, nepārvarami iekārdina vai kaut kā citādi izjauc līdzsvarotu gara kustību, harmoniju un samērību jūtās, tieksmēs un domās, - ir kaitīgs. Gaišs, viegls, mierīgs un priecīgs dvēseles noskaņojums, līdzsvarota gara labsajūta jeb laba oma, ko visu Dēmokrits vienā vārdā nosauc par eitimiju (euthmhV), ir īstās laimes pamats.

Ļaunums izaug no pašiem cilvēkiem. Cilvēku aklums un muļķība, skaudība un naids, mantkārība un neapvaldīta baudkāre kopā ar rakstura vājumu ir galvenie spēki, kas rada dzīvē ļaunumu. No tā cilvēks atbrīvosies tikai tad, ja dzīvos tikumīgu dzīvi – tās kritērijs ir prāts kā tikumiska vērtība.

Senās Grieķijas cilvēka būtība bija neizjust vainu par nodarīto, bet kaunu, kas arī norāda uz dzīves uztveri. Ticība (pistiV) un likumība bija tās vērtības, kas cēla cilvēku, lai sasniegtu laimi. Skaistums, daiļrunība, kas izpaudās polemikās, un gudrība bija nozīmīgas vērtības senās Grieķijas kultūras dzīvē.

Senās Romas laiks

Antīkās kultūras mantojums, kurā ieveramas ir gan grieķu, gan romiešu kultūra saknes ir viens no grandiozākajiem laika periodiem cilvēces kultūrvēsturiskajā attīstībā. Tas sevī ietver “vēstures periodu, kas aptver gadu tūkstošus – no 6.gs. pr.Kr. līdz 529.g. pēc Kr., kad Romas imperators Justiniāns slēdz pagāniskās filozofiskās skolas. Līdz tam laikam daudzi antīkās domas elementi ir paspējuši iesakņoties jaunajā kristietiskajā kultūrā.”[3]

Romas kultūru var uzskatīt par leģendāru un mitoloģisku, kur leģenda par Romas dibināšanu ir vēsturiskas moments, pretstatā mītam, kas ir politiski mērķtiecīgi izstrādāts, ko dēvē par politisko mitoloģiju, kas mūsdienās apzīmējama kā ideoloģija.

Romas impērijas kultūra ir balstīta uz to Vidusjūras baseina un tā apkaimē sastopamo kultūru pakļaušanas rezultātā iegūto bagāžu. Tomēr jāpiezīmē, ka Romas impērija taktika šajā jomā ir īpatnēja, jo tā iekaroto teritoriju kultūras neiznīcina un nemēģina tur asimilēt savu kultūru, bet vienkārši pakļauj to Romas mērķiem. Roma demonstrē savu nelokāmo raksturu, kas izpaužas nemitīgos centienos paplašināt savu varenību un diženumu.

Pati galvenā kopīgā iezīme, kas pirmssākumus radusi grieķu kultūrā ir – antīkā pilsoņu kopība, kas Grieķijā ir – polis, bet Romā – civitas. Tas ir “abu kultūru pamats, kura uzbūves struktūru noteica galveno vērtību skalu tās locekļiem:

1)   pilsoņu kopienas locekļu vienības nozīmīguma ideja, kuras pamatā ir doma par atsevišķa pilsoņa labklājības visciešāko saistību ar visa kolektīva labklājību, kam kalpot ir katra pilsoņa pienākums;

2)   tauta – augstākais varas orgāns;

3)   brīvības un neatkarības ideja kā pilsonim, tā arī pilsētai;

4)   pilsoņu kopienas ciešā saistība ar dieviem un varoņiem, arī it kā tās locekļiem, kuri rūpējas par to, prasa cieņu, izrāda savas gribas zīmes.”[4]

Kā grieķim, tā arī romietim – pilsoņu kopiena – vienīgā vieta uz pasaules, kur tu esi cilvēks, jo vienīgi šeit tu izjūti savu saistību ar citiem, kas dibināta uz tiesiskiem pamatiem.

Lielā grieķu kultūras ietekme ir skaidrojama ar to, ka romiešiem, lai veiksmīgi turpinātu savu misiju - glābt pasauli, bija nepieciešama diplomātijas māksla, kuras spilgti pārstāvji bija grieķi, jo Enejs “Annālēs” rakstīja, ka – tas, kurš uzvarējis, nav uzvarētājs, ja to neatzīst uzvarētie.

Pilnīga atkarība no grieķiem ir redzama kultūras jomā, jo, piem., grieķu valodas zināšanas skaitījās - ievērot labo toni. Seniori senajā Romā pārvaldīja grieķu valodu, literatūru, filozofiju, īpaši stoicismu, epikūrismu un platonismu.

Arī daudzas vērtības tiek pārmantotas no senās Grieķijas vērtību etaloniem- tiesības (ius), taisnīgums (justicia) un likums (lex), kas to nodrošina. Tāpat arī pienākuma apziņa, tieksme uz brīvību un sabiedrības veselums.  Cicerons uzskatīja, ka cilvēks un viņa prāts kļūst par vērtību tad, kad viņš ir atradis sev skolotāju.[5] Cicerons arī runāja par mīlestību kā par spēcīgu vērtību, kas saista cilvēkus. Iekšējā saskaņa pašam ar sevi, uzvedības atbilstība iekšējai pārliecībai, izvēles brīvība un atbildība par šo izvēli, atbildība par atsacīšanos no šiem uzskatiem ārējās nepieciešamības spiediena rezultātā Cicerona laikā bija augstākie tikumiskās uzvedības kritēriji. No pilsoņiem tika prasītas tādas vērtības kā vīrišķība, uzticība pienākumam, pienākuma pildīšana, saskaņa, nopietnība, kas nodrošina saprātīgu un nelokāmu uzvedību. Īpaša nozīme vērtību skalā līdzīgi kā grieķiem arī romiešiem bija – brīvība (libertas).

Kopsavilkums par antīkajiem laikiem

Antīkās sabiedrības vērtību sistēmā nozīmīga bija pilsoņu kopienas ražošanas un sociālā pamatšūna – mājas kopiena – saime, kas ietvēra saimes galvas – tēva pakļautība esošos cilvēkus (sievu, bērnus, pieaugušus dēlus un viņu sievas utt.) un mantu. Bērni ģimenē bija jāaudzina tradīciju, polisas ētisko vērtību sistēmas garā, lai tie kļūtu par krietniem pilsoņiem, kas pienākumu pildīšanu pret polisu uzskatītu par augstāko dzīves tikumisko jēgu. Un tikai tad sekoja ģimenes privātais aspekts: dzimtas turpināšana, pienākumi pret senčiem, nesot tiem upurus, godinot tos, ģimenes tradīciju glabāšana un beidzot, tīri personisks mērķis – bērnu atbalsts vecumdienās.

Pilsoņu augstākā tikumības izpausme bija kalpošana savai polisai pēc iespējas labāk. Tāpēc tam jācenšas pilnveidot savi garīgie un fiziskie spēki. Lai pilnveidotos, cilvēkam jāzina kāds viņš ir, kritiski jāielūkojas sevī. Grieķi bija pirmie, kas to apzinājās. Un filozofi Talēts, Hīlons un uzraksts uz grieķu galvenā tempļa Delfos aicina: “Iepazīsti sevi!”.[6]

Senie grieķi uzskatīja, ka skaistais ir tikumīgs un tikumīgais ir skaists, fiziski skaistā un garīgi skaistā līdzsvarotība. Sengrieķu dzīves gudrība bija mērs, harmonija un saprāts. Un tomēr bagātībai antīkajā sabiedrībā tika piešķirta liela nozīme, jo tā garantēja spēku, varenību un brīvību, jo brīvības izpratne saistīta ar ekonomisko neatkarību un tās doto brīvā laika iespēju.

Grieķijā harmonija dabā palīdzēja veidoties harmoniskai personībai, harmoniskai kultūrai. Grieķu aizraušanās ar sportu formēja fiziski stipru, izturīgu cilvēku, pārliecinātu par savu spēku. Bet mūzika, dejas radīja ritmu, dvēseles attīrīšanos, remdēja kaislības, deva cilvēkam iekšēju, dvēseles harmoniju. Mīlestība pret literatūru, filozofija veicināja domāšanas un prāta attīstību.

Grieķu vēsturnieki bija pirmie, kas pagātni uzlūkoja kritiski. Viņi apcerēja notikumus, izvēlējās faktus, centās izprast cilvēka rīcību un motīvus. Hērodots, kuru parasti sauc par vēstures tēvu, savā stāstījumā iekļāvis senus nostāstus, leģendas, un tajā pašā laikā viņš vēsta arī par paša redzēto un neseniem notikumiem. Savukārt Tukidīds uzskata, ka vēsturniekam ir jācenšas noskaidrot patiesība un cilvēka rīcības motīvi. [7]

Renesanse un Reformācijas laiks

Renesanses laiks ir īpašs ar to, ka cilvēku garīgās pasaules uzskatus veidoja viņu priekšstati par ikdienas dzīvi un darbību, tādējādi arī noteicošās vērtības bija sadzīviskas – aktīvā dzīve, tradīcijas utt. – un, protams, ar tā laika izgudrojumiem un atklājumiem. Materiālās un ekonomiskās vērtības bija augstākas par taisnību, vara - par brīvību, un hegemonija - par harmonija.[8]

Šajā laikā tika kritizēts arī Baznīca, tās vadība – pāvests, jo tā bija sekularizējusies un pilnībā pārņēmusi tā laika sabiedrības augstākās vērtības – vara un nauda.

15. gs. jaunā kultūras sistēma – Renesanse - ienesa arī jaunas vērtības – blakus skaistajam tā nolika estētisko, dvēseles harmonijai – humānismu. Literārais un mākslinieciskais strāvojums noteica jaunās vērtības, tās noliekot blakus jau esošajām – varai, naudai un kundzībai (hegemonijai). Visu problēmu risināšana un pasaules skatījuma veidošanās noritēja ar individuālu pieeju. Kolektīvisms, kas bija svarīga vērtība antīkajā laikā, pārorientējās uz individualitāti, kas pavērsa iespēju katram indivīdam atsevišķi veidot savu pasauli. Cilvēks visu centās izpētīt, ar visu eksperimentēt un par visu izzināt. Cilvēka “ES” un viņa spējas, apdāvinātība kļuva par lielāko vērtību. Albrehts Dīrers (1471-1528) teica: “Redze – viscēlākā no cilvēku sajūtām”.[9]

Cilvēks centās sevi pacelt tik augstu, cik vien spēja, tomēr tas šķēla cilvēkus vienu no otra, vienotība vairs nebija vērtība, kāda tā bija antīkajā pasaulē. Radās nedrošības izjūta, kā arī nespēja paredzēt dzīvi nākamajā dienā. Katra indivīda dzīvesveids noteica viņa vērtības. Fausta darbos varam lasīt par cilvēku, kas par jaunajām zināšanām pārdevis dvēseli velnam. Renesanses laikā zinātne, izglītība un zināšanas bija vērtības, kas bieži vien aizstāja likumību, brīvību, augstsirdību un labdarību, lai arī humānistu darbos mēs varam lasīt par tādas taisnīgas valsts iekārtas izveidošanu, kas balstītos uz šīm vērtībām.

Arī ticība vairs nebija vērtība, jo tā radīja problēmas ar gribas brīvību un rīcības brīvību kā vērtībām, ticības vietā – zināšanas pārņēma šos jautājumus. Renesansē radās apziņa par cilvēka dievišķību, izredzētību un augsto aicinājumu šajā pasaulē. Cilvēks bija nesalīdzināma vērtība. Līdzīgi kā antīkajā pasaulē pielūdza varoņus, tā renesansē pielūdza talantīgus cilvēkus; tiek propagandēta atgriešanās pie dabas, lai arī atšķirībā no antīkās pasaules daba nav svarīgākā, bet gan cilvēks, kas to redz un attēlo savos darbos.

Tā kā Baznīcas stāvoklis un tās sekularizēšanās neapmierināja daudzus kristiešus un arī valstu valdības, tad tajā bija jānotiek kāda šķelšanās vai arī Reformācija. Luters bija teicis, ka Dievs ir tik liels, ka Viņam cilvēki nav jāuzrunā ar pāvesta palīdzību.     1517. gada 31. oktobrī Luters nāca klajā ar tēzēm, kuru pamatā bija netikai nosodījums pāvestam un Romas katoļu baznīcas garīdzniecības sekularizācijai, bet arī viņa trīs uz Bībeli balstītie argumenti – sola fidei, sola gratia, sola scriptum – tikai ticība, tikai žēlastība un tikai Svētie Raksti. Līdz ar Luteru ienāca jaunas un atgriezās vecās garīgās vērtības – ticība, cerība un mīlestība, kristīgā cilvēka brīvība un taisnošana ticībā. Arī Romas katoļu baznīca veica iekšēju reformāciju un pamazām atgriezās pie garīgajām vērtībām.

---

[1] Psiholoģijas vārdnīca/ red. G.Breslava.-Rīga: Mācību grāmata, 1999.-152. lpp.

[2] Rubenis A. Senās Grieķijas dzīve un kultūra.- Rīga: Zvaigzne, 1994.-3.-5. lpp.

[3] Kūle M., Kūlis R. Filosofija.- Rīga: Burtnieks, 1996.-135. lpp.

[4] Rubenis A. Romas kultūra.- Rīga: Svētdienas rīts, 1993.- 10.-11.lpp.

[5] Rubenis A. Senās Romas dzīve un kultūra.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.- 49. lpp.

[6] Pasaules vēsture 1. daļa: Senie laiki.– Rīga: RaKa, latviešu izdevums, 1997.

[7] Ķēniņš I. Seno laiku vēsture II. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1994.

[8] Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā Renesanses un Reformācijas laikmetā.- Rīga: Zvaigzne ABC.

[9] Ibid., 77. lpp.