Viduslaiku zinātne

Viduslaiku zinātnieks Eiropā bija mūks vai klerikālis. Termins ''klerikāļu zinātne'' mūsdienās izraisa citas asociācijas, nekā tas bija viduslaikos, jo vārdam ''klerikālis'' bija plašāka nozīme. Tas apzīmēja pirmām kārtām visus tos, kas nodevās studijām. Klerikāļiem zinātnes attīstībā šai laikā bija progresīva loma. Viņi izstrādāja intelektuālās programmas, demonstrēja pierādījumu spējas un ieviesa jaunievedumus. Viduslaiku izglītība bija klerikāļu izglītība, un tā atradās varas sistēmas kalpībā.Tās uzdevums bija nolīdzināt visas pretrunas, lai paliktu nemainīga pāvestu baznīca nemainītos feodālās sistēmas pamati. Klerikāļi to darīja visos sociālo procesu aspektos.

   Zinātne attīstījās ciešā mijiedarbībā ar reliģisko domu, nemitīgi samērojot savas atziņas ar to un vienlaicīgi tiecoties apstiprināt savu autonomiju. Ticības un prāta atticību problēma bija viena no centrālajām viduslaiku kultūrā — gan teorētiskā ziņā, gan arī tai aspektā, kādu nozīmi šī problēma ieguva to cilvēku dzīvē, kuri centās izskaidrot pasauli un savu vietu tajā.

   Šai periodā cilvēki apguva dabas spēkus, mācījās izmantot ūdens, vēja un dzīvnieku enerģiju un pirmo reizi vēsturē radīja sarežģītu civilizāciju, kas nebija balstīta  uz smagā vergu darba izmantošanu. Taču tehniskie sasniegumi tieši neietekmēja zinātni. Zinātne viduslaikos galvenokārt nodarbojās ar grāmatu un balstījās galvenokārt uz abstrakto domāšanu. Dabu pakļāva novērojumiem, nereti eksperimentiem. Zinātnes uzdevums bija nevis pārveidot dabu, bet saprast pasauli kā tādu ­— kāda tā veidojās vērojjumu procesā, kas neiejaucas dabiskā notikumu gaitā un neplāno to izmainīt, vadoties no praktisko vajadzību aspekta.

   Viduslaika attieksme pret zinātni ir divējāda. No vienas puses, visa pārejošā, grēcīgā, nicīgā izpēte nevar kristietim būt dzīves mērķis un viņam jāizvairās no visa, kas traucē virzīt domas izziņai uz Dievu. No otras puses, baznīca neliedz kristietim nodoties izziņai, vēl vairāk, tā rūpējas par zinātni un zināšanu izplatīšanu, ja tā ir saistīta ar pievēršanos visa esošā absolūtajam pamatam, visu izmaiņu nemainīgajam cēlonim. Dabas izziņa noliegta netiek, jo pati tā ir Dieva radīta.

   Apoloģētu un sludinātāju darbs paredzēja noteiktu izglītības līmeni un zinātniski filozofisko kultūru. Par dominējošām disciplīnām kļuva vispirms tās, kas deva iespēju pārvaldīt vārdu, kā arī tās, kas izstrādāja ticībai atbilstošus praktiskās dzīves iekārtojuma principus. Tāpēc svarīga loma bija gan loģiskā cikla priekšmetiem — gramatikai, retorikai un dialektikai, gan arī praktiskām disciplīnām — ētikai, ekonomikai, politikai. Centrālo vietu, protams, ieņēma teoloģija — doktrīna, kas runāja par kristīgās pasaules ainas pamatiem.

   Viduslaikos masveida reliģiskā sprediķa uzdevums bija vērsties pie racionālās izziņas un izmantot to. Baznīca balstījās uz izglītotiem ļaudīm un rūpējās par šāda slāņa sagatavošanu. Taču tam bija arī sava pretējā puse: masveida reliģiskais sprediķis paredz uzskatu nemainību par galvenajiem esības jautājumiem, kas garantē baznīcas vienību. Šī ievirze bieži stājas pretrunā ar zinātnes tieksmi nemitīgi pārskaitīt savus pamatus un daudzveidīgu izskaidrojošu shēmu pieļāvuma iespējamību.

   Viduslaiku zinātne nav iedomājama arī bez arābu civilizācijas ietekmes, ar kuru intensīva konfrontācija sākās 11. gadsimtā. Militāro konfrontāciju pavadīja kultūru mijiedarbība. Tika atrastas daudzas arābu grāmatas, un tās nonāca to cilvēku rokās, kas spēja tās pārtulkot: jūdu, kuri pārvaldīja daudzas valodas, un kristiešu, kuri bija apguvuši arābu dzīves veidu. Toledo tulkotāju skolā arābu teksti tika pārtulkoti latīņu valodā.

   Arābu zinātnes avots nebija pašu arābu pieredze. Muhameda laikā tiem gandrīz nebija rakstītās kultūras. 7. gs. viņi iekaroja Persiju un Ēģipti, kur iepazinās ar augsti attīstītu zinātni un grāmatu kultūru. 6. gs. Persijā sākās senās persiešu kultūras un grieķu zinātnes renesanse. Kā starpnieks darbojas Sīrijā. Antiohijas un Edesas skolās tika pārtulkoti grieķu autori (zinātnieki, filozofi, mazāk — literāti un retori).

   Sīrieši bija kristieši nestorieši, t. i. tie kristoloģijā bija novirzījušies no ortodoksijas. Tāpēc viņi tika vajāti. 487. g. Bizantijas imperātors slēdza Edesas skolu un vajātie zinātnieki pārcēlās uz persiešu kultūras centru Nisibiju. Kad 529. g. tika slēgta Atēnu skola, mācītie vīri pārcēlās uz persiešu ķēniņa galmu.

   Arābi 641. g. pēc Persijas iekarošanas tur sastapās ar persiešu literatūru un grieķu zinātni un ķērās pie šā mantojuma apgūšanas un tulkošanas. 10. gs. vidū visi Aristoteļa darbi un neoplatoniķu veiktie Aristoteļa komentāri jau bija pārtulkoti arābu valodā (tajos laikos Aristoteli lasīja neoplatoniķu acīm).

   Arābi bija izveidojuši plašu bibliotēku sistēmu. Tikai Bagdādē vien bija 36 bibliotēkas, vienā no tām bijis savākts ap 10 000 sējumu — pārsteidzošs skaitlis Rietumu pasaulei. Kordova un Rietumu viedokļa izskatījās kā pasaku zeme: tā lepojās ar 200 000 mājām, 600 mošejām, 900 publiskajām pirtīm, kā arī ar ūdensvadu, kanalizāciju un bruģētām ielām. Korbonā 1126. g. piedzima Averroess. Kad viņš 1198. g. mira, Spānijā beidzās arī arābu zinātnes pārākums un politiskā vara.

   Rietumi no arābu pasaules pārņēma optikas, medicīnas, fizikas un filozofijas sasniegumus. Palermo tika pārtulkoti arābu medicīniskie un filozofiskie traktāti, īpaši Averroesa darbi. Tur uzzsāka arī tulkot literatūru no grieķu valodas. Ap 1140. g. visi Aristoteļa darbi jau bija pārtulkoti latīņu valodā. Ap 1210. g. Parīzē sāka lasīt lekcijas par Aristoteļa metafiziku un fiziku (baznīca to aizliedza 1210. un 1215. g.).

   No arābiem tika pārņemti ne tikai skaitļi, papīrs, apelsīni un apūdeņošanas tehnika, bet arī astronomija, optikas un ķīmijas sasniegumi, kā arī poēzija. Rietumi ''atklāja'' dabu un dabas parādības.

   No reliģiskajām un politiskajām funkcijām nevarēja atdalīt arī dabaszinātnes. Tālaika vērtējumā cilvēks, kas interesējās par dabas ''iekšējo'' uzbūvi un cenšas to pētīt eksperimentāli, noslēdz dzīvībai bīstamu savienību ar magiem, burvjiem, alķīmiķiem. Viņš stājas sakaros ar noslēpumainiem sazvērniekiem, kuri savas lepnības varaskāres dēļ, dažkārt pat noslēdzot līgumu ar velnu, grib atklāt to, ko Dievs ir apsēdis. Viduslaikos cilvēkam, kas interesējas par dabaszinātnēm, nedz sabiedrībā, nedz baznīcā nebija nekāda likumīga statusa. Universitātes noraidīja visas tehniskās ierīces, kā ''nebrīvu mākslu''. Teologi aizliedza jebkuru iejaukšanos dabas slēptajā būtībā. Ja kāds entuziasts tomēr bija nolēmis, par spīti sabiedriskajai domai, nodarboties ar dabaszinātnēm, tam vajadzēja stāties sakaros ar ļoti aizdomīgiem cilvēkim — jūdiem provincēs, tulkiem, arābu alķīmiķiem, mediķiem un astrologiem, kas darbojās slepenās un tumšās vietās. Tam, kas, līdzīgi Rodžeram Bēkonam, pārvērta savu klostera celli par dabas izpētes telpu, to visai drīz nomainīja ar cietumu. Tālaika zinātne bija racionālā un iracionālā, spekulatīvo un empīrisko metožu, ķīmijas un alķīmijas, astronomijas un astroloģijas, matemātikas un skaitļu mistikas, tehnikas un maģijas, medicīnas un filozofijas, optikas un gaismas mistikas, ticības un māņticības sajukums.

   Viens no pirmajiem dabaszinātniekiem bija Roberts Grosetests, kas orientējās uz tīrā racionālā prāta gaismu. Gaisma un skaitlis veido kosmosa pamatstruktūru. Grosetests mācīja, ka trīsdimensiju telpa ir gaismas funkcija un tajā darbojas tās likumi. Gaismas enerģija ir visas dabas cēlonības pamats, tāpēc optikas likumiem jābūt visu tās procesu izskaidrošanas pamatā.

   Greitheds Oksfordā dibināja dabaszinātņu skolu, no kuras izauga Rodžers Bēkons, Dunss Skots, Viljams Okams u. c. un kura rezultātā izstrādāja jaunas dabas izpētes metodes — indukciju un eksperimentu un sniedza arī to matemātisko un filozofisko mantojumu.

 

             17.gadsimtā visstraujāk attīstījās astronomija un fizika. Tās vairs nebija izolētas, teorētiskas zinātnes, bet gan balstījās filosofiskās pārdomās, cenšoties risināt pat praktiskus jautājumus. Izcilākie zinātnieki pievērsās jaunumiem, kas interesēja arī plašus sabiedrības slāņus.

      Eiropai jau sen bija nepieciešams jauns, labāks un precīzāks kalendārs. Lai precizētu kalendāru, vajadzēja attīstīt dabaszinātnes, pilnveidot astronomiju. Astronomija gadsimtiem ilgi nodarbināja zinātnieku prātus, jo tajā vienmēr atklājās arvien jaunas neizskaidrojamas parādības. Pamazām zinātnieku priekšstati par pasauli kļuva precīzāki.

      Zinātnes attīstībā liela nozīme bija precīza laika noteikšanai, tāpēc pilnveidoja pulksteni. Tas ļāva veikt precīzus eksperimentus, pētīt kustību, nosakot fizisko procesu ātrumu. Pilnveidoja arī svarus, nodrošinot fiziķu un ķīmiķu eksperimentu precizitāti. Pilnveidojās matemātika, un eksperimentos pārbaudītā teorija tika ievesta praksē celtniecībā, kuģubūvē, jaunu mašīnu izveidē.

      17.gadsimta otrajā pusē zinātniskās pētniecības procesi ieguva jaunu virzību. Florencē nodibinājās pirmā eksperimentu akadēmija ”Academia del Cimento” (1657), Londonā-Karaliskā biedrība (1662). Tika nodibināta zinātņu akadēmija Parīzē (1662) un pirmās observatorijas Parīzē (1672) un Griničā (1675). Tas bija kolektīvās pētniecības sākums.

      Zinātnes kopainu veidoja dabaszinātnieki ar noslieci uz filozofiju. Tie bija Nikolajs Koperniks (1473-1543), Džordāno Bruno (1548-1600), Johaness Keplers (1571-1630), Galileo Galilejs (1564-1642), Izaks Ņūtons (1642-1727), Roberts Boils (1627-1691), Edms Mariots (1620-1684), Kristiāns Heigenss (1629-1695), Marčello Malpigi (1628-1694), Antonijs van Lēvenhūks (1632-1723), Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646-1716) un Edmunds Halejs (1656-1742).

      17.gadsimtā astronomijā vairs nevarēja balstīties uz grieķu astronoma, matemātiķa un ģeogrāfa Ptolemaja (ap 90-ap 168) mācību par pasaules sistēmu. Gadsimtu gaitā tā bija ”apaugusi” ar dažādiem papildinājumiem un skaidrojumiem. Turklāt dažādu novērojumu ietekmē jautās šīs mācības nepilnības un neatbilstība īstenībai. Astronomijas teorijā bija jāmeklē un jāatrod kļudas, jo ikviens minējums radīja tikai jaunus minējumus.

      17.gadsimtā sadūrās, no vienas puses, kristietība ar saviem filozofiskajiem uzskatiem un dabaszinātnes ar savu filozofiju, no otras puses. Katoļu baznīca vēl īsti nenojauta briesmas, kas draudēja tās dogmām un kristietības tradicionālajām vērtībām, turpretī protestantisma reakcija bija ātra un asa. Pret Kopernika mācību visneiecietīgāk izturējās M. Luters, kurš zinātnieku apsaukāja par ”iznireli astrologu”. Balstoties uz N. Kopernika mācību, J. Keplers centās izskaidrot planētu kustību likumsakarības. Astronomijā pazīstami trīs Keplera Saules sistēmas planētu kustības likumi (1609-1619): planētas griežas pa elipsēm, kuru vienā fokusā atrodas Saule; līnija, kas savieno planētu ar Sauli, vienā laika sprīdī apraksta vienādus laukumus; planētu griešanās laikā kvadrāti ir proporcionāli to vidējam attālumam no Saules kubiem.

Galileo Galilejs bija fiziķis, astronoms, mehāniķis un viens no dabaszinātņu pamatlicējiem, modernās mehānikas un eksperimentālās fizikas aizsācējiem. Viņš radīja dinamiku, optisko astronomiju, darbojās hidrostatikā un pētīja materiālu pretestību. Galilejs lika pamatus svārstību teorijai, noteica, pēc kādām likumsakarībām noris slīpi sviesta ķermeņa kustība un kustība pa slīpu plakni, formulēja inerces likumu un brīvās krišanas paātrinājumu. Galilejs izgatavoja svārsta pulksteni (1592) un termometru (1597). Viņš uzbūvēja arī pirmo teleskopu (1609), ar kura palīdzību izdarīja pirmos atklājumus,ko aprakstīja traktātā ”Zvaigžņu vēstnesis”, kas iznāca 1610. gadā Venēcijā. Viņš atkāja Mēness kalnus, četrus Jupitera pavadoņus, kā arī to, ka Piena Ceļu veido ļoti daudz zvaigžņu. Galilejs atklāja Veneras fāzes un Saules plankumus, Saules rotāciju un Mēness librāciju[1]. Kad 1632. gadā tika izdota Galileja grāmata ”Dialogs par divām galvenajām pasaules sistēmām”, sākās zinātnieka vajāšanas. 1633. gadā inkvizīcija piespieda viņu atteikties no Kopernika mācības. Taču Galilejs savu darbību nepārtrauca, un 1638. gadā Holandē iznāca ”Sarunas un matemātiskie pierādījumi, kas attiecas uz divām jaunām zinātnēm”, kas apkopoja Galileja fizikālos pētījumus. Galilejs pierādīja, ka fizikālie likumi par brīvo krišanu un paātrinājumu vienādi attiecas uz visiem fizikālajiem ķermeņiem.

Kemberdžas universitātes profesora dabaszinātnieka I.Ņūtona galvenie sasniegumi bija matemātikā, mehānikā un optikā. Viņš bija viens no fizikas pamatlicējiem, Londonas Karaliskās biedrības liceklis (1672) un tās prezidents (no 1703.gada). Ņūtona mehānikas likums: likumu par inerci, likumu par kustības paātrinājuma atbiltību iedarbības spēkam, likumu par darbību un pretestību. Viņš atklāja gaismas diapensiju[2] (1666), pētīja gaismas interferenci[3] un atklāja gredzenveida interferences joslas – t. s. Ņūtona gredzenus[4]. Viņš izveidoja arī pirmo spoguļteleskopu (Ņūtona teleskops, 1668, atklāja gravitācijas likumu. Algebrā vēl tagad ir zināms Ņūtona binoms, Ņūtona metode. Viņš daudz darījis arī analītiskajā ģeometrijā. Ņutona izveidotā pasaules fizikālā aina, respektīvi, telpas un laika teorija, zinātnē bija noteicoša līdz pat 20. Gadsimta sākumam, un Ņūtona mehānikas likumi ir spēkā vēl joprojām.

Vēl arvien darbojas Boila-Mariota likums – viens no gāzu pamatlikumiem. To eksperimentu ceļā atklāja angļu zinātnieks Roberts Boils un franču fiziķis Edms Mariots. Boils bija atomisma un zinātniskās ķīmijas pamatlicējs. Neatkarīgi no Boila 1676. gadā Mariots nonāca pie līdzīga likuma. Viņa pētījumi saistījās ar mehāniku, siltumfiziku un optiku, elastīgu ķermeņu sadursmes izpētī, gaismas difrakciju[5] un siltuma starojumu. Mariots pirmais 1668.gadā aprakstīja acs aklo plankumu[6].

Runājot par sasniegumiem matemātikā, nevar neminēt G. V. Leibnicu, kurš darbojās arī diplomātijā. 1700. Gadā Leibnics dibināja Prūsijas Zinātņu akadēmiju, kļūstot par tās pirmo prezidentu. Viņa zinātniskā darbība ietiecās arī 18. gadsimtā. Leibnics ieviesa matemātiskās analīzes pamatjēdzienus. Savos atklājumos Leibnics gāja rokrokā ar Ņūtonu. Viņi abi izveidoja mūsdienu matemātikas pamatprincipus.

Zinātniskās mikroskopijas pamatlicējs bija nīderlandiešu dabaszinātnieks A. van Lēvenhuks. Viņš izgatavoja lēcas, kas ļāva iegūt aptuveni 300 reižu lielāku palielinājumu. Ar tām pirmo reizi tika novērotas baktēriju, augu un dzīvnieku šūnas.

Atklājumi matemātikā sekmēja arī astronomijas attīstību. Angļu astronoms un ģeofiziķis E. Halejs sastādīja pirmo teleskopisko dienvidpuslodes zvaigžņu katalogu (1676 – 1678), noteica Saules paralaksi[7] (1677), izstrādāja barometra formulu. Viņš pierādīja, ka 1682. gadā novērotā spožā komēta[8] un vairākas citas komētas parādās periodiski. Halejs aprēķināja 24 komētu orbītas, sastādīja pirmo ģeomagnētisko karti, atklāja zvaigžņu īpatnējās kustības.

17.gadsimta otrajā pusē tika atklātas elektrības parādības, ko pilnveidoja nākamajā gadsimtā. Arī ķīmija ieguva teorētisku raksturu, no viduslaiku alķīmijas pārtopot īstā zinātnē.

      Līdz ar dabaszinātņu jaunajām teorijām mainījās arī priekšstati par pasauli. 17. gadsimts astronomijā un fizikā nonāca pie atziņas, ka Visums ir sarežģīta sistēma, kas sastāv no materiālām daļiņām, kuras kustas bezgalīgā telpā saskaņā ar gravitācijas un inerces likumu, un ka šos likumus un dabas parādības iespējams matemātiski izprast.

Izmantotā literatūra: Mārīte Lapiņa

                             Daina Blūma       “Jauno laiku vēsture vidusskolām”

                             Ligita Zitāne

 

             Zinātne 19. gadsimta sākumā turpināja 18. gadsimta beigās sākto virzību. Matemātikā un dabaszinātnēs tika izdarīti vērā ņemami atklājumi. Ģeogrāfiskās ekspedīcijas ļāva labāk iepazīt pasauli un veicināja izmaiņas cilvēku pasaules uztverē. Ģeogrāfu, dabaspētnieku pārskati un ceļotāju piezīmes kļuva par 19. gadsimta pirmo gadu desmitu kultūras un garīgās dzīves neatņemamu sastāvdaļu, attīstot arī estētisko domāšanu. Vācu filozofa Aleksandra fon Humbolta (Humbolt, 1769 – 1859) pētījumi Dienvidamerikā bagātināja dabaszinātnes un, pateicoties viņa darbu zinātniski mākslinieciskajam stilam un pievilcībai, veicināja romantisma ienākšanu literatūrā.

      19. gadsimta otrajā pusē zinātnes attīstība kļuva vēl dinamiskāka – “tvaika laikmeta” vietā nāca “elektrības laikmets”. Šā laikaposma atklājumi solīja vēl nepieredzētas nākotnes iespējas – atklāt un izprast vai visus dabas noslēpumus. Dabaszinātnēs nostiprinājās priekšstati par evolūciju, par Visuma attīstības vienotību, par vēsturiskā un loģiskā vienotību attīstībā. Rūpniecībai, transportam un lauksaimniecībai bija nepieciešama tehnika. Lai to pilnveidotu, talkā nāca zinātne. Atklājaun eksperimentāli pārbaudīja kustības veidu, ķīmisko elementu, dzīvnieku un augu sugu savstarpējo saistību un mijiedarbību. Pamazām aizpildījās “baltie laukumi” visās zinātnēs.

      Gadsimta pirmajā pusē radās jauni pētījumi matemātikā, astronomijā, fizikā, mehānikā un daudzāsdabaszinātņu nozarēs. Astronomija izmantoja jaunākos sasniegumus matemātikā, uzlabojās tās tehniskais aprīkojums – tika izgudrots teleskops. Tika izpētīti daudzi matemātikas praktiskie un teorētiskie jautājumi. Izcilais krievu zinātnieks Kazaņas Universitātes profesors N. Lobačevskis pierādīja, ka iespējams izveidot neeiklīda ģeometriju. Viņš pirmoreiz radīja vienu no tās iespējamajiem variantiem. Tika atklātas jaunas Saules sistēmas planētas, sastādīti zvaigžņu sablīvējumu un miglāju katalogi.

      Mehānikas attīstība bija tieši atkarīga no matemātikas un fizikas nozarēm – termodinamikas, optikas u.c. Bez mehānikas nebija iedomājama rūpniecības, celtniecības, transporta, kalnrūpniecības un citu nozaru attīstība. Lai radītu atbilstošu aprīkojumu, konstruktoriem bija jāievēro kustību spriedzes un svārstību pieaugums, metālu pretestības un atspertības īpatnības, hidrodinamikas un hidraulikas teorijas.

      Pilnveidojās arī sakaru līdzekļi. Jau senatnē pazīstamā optiskā telegrāfa (ugunssignalizācijas) vietā 19. Gs. Vidū izplatījās elektriskais vadu telegrāfs. Tika izgudrota Morzes ābece un izveidota rakstošā telegrāfa aparatūra. 19. Gs. Vidū telegrāfa līnijas sāka ierīkot ne vien pa sauszemi, bet izmantot kabeļus zem ūdens. 60. Gadu beigās pirmais telegrāfa kabelis pa Atlantijas okeāna dibenu savienoja Angliju un Ameriku.

      Dž. Vata izgudrotais tvaika dzinējs ļāva angļu konstruktoram un izgudrotājam Džordžam Stīvensonam (Stephenson, 1781 – 1848) uzbūvēt savu pirmo tvaika lokomotīvi (1814). Viņš lika pamatus tvaika vilkmes dzēlzceļa transportam un nodibināja pasaulē pirmo tvaika lokomotīvju fabriku (Ņūkāslā 1823.gadā), sekmējot dzelzceļa izplatīšanos Eiropas valstīs. 1830. gadā pasaulē jau bija izbūvēts 332 km dzelzceļa līniju, pie tam to lielākā daļa atradās Anglijā. 40. gados dzelzceļu būve izvērsās Vācijā un Francijā. 1870. gadā bija uzbūvēts jau vairāk nekā 200 tūkstoši km dzelzceļu.

      19. gs. 20. gados sāka plaši izmantot upju tvaikoņus ar dzenratiem. Vēlāk, kopš 30. Gadu beigām, sākās dzenratu tvaikoņu reisi pāri okeāniem – uz Indiju un Ameriku. Pēc tam dzenratus aizstāja ar dzenskrūvēm. 50. Un 60. gados Rietumvalstu jūras flotēs burukuģus aizstāja ar tvaikoņiem, kaut arī visā pasaulē pārsvarā vēl aizvien saglabājās koka burinieki.

      Elektrība bija viens no tiem dabas noslēpumiem, kam vajadzēja rast izskaidrojumu un izmantojumu. Itāļu fiziķis Alesandro Volta (Volta, 1745- 1827) secināja, ka elektrisko impulsu cēlonis ir noslēgta elektriskā ķēdē esošie dažādie vadītāji. Angļu fiziķis un ķīmiķis Maikls Faradejs (Faraday, 1791 – 1867) atklāja elektrolīzes likumsakarības (Faradeja likumi, 1833 – 1834), elektromagnētisko indukciju (1831), formulējot tās galvenās likumsakarības. Viņa atklājumi bija strāvas ražotāja – ģenerātora – izveides pamatā, kas ļāva elektrību izmantot kā enerģijas avotu.

      Gadsimta beigās sākās pētījumi atomfizikā, kas turpināja attīstīties 20. gadsimtā. Sasniegumi ķīmijā un fizikā ļāva atomus uzlūkot par nedalāmām daļiņām, kurām raksturīga ķīmiska induktivitāte. 19. Gadsimta beigās optisko spektru un spektroanalīzes, kodolstarojuma (1886), fotoefekta (1887), īpaši radioaktivitātes (1896 – 1898) un elektrona (1897) lādētas daļiņas. Ķīmiskā atomisma pamatlicējs angļu fiziķis un ķīmiķis Džons Daltons (Dalton, 1766 – 1844) ieviesa atommasas jēdzienu, pirmais iesakot savlaicīgus ķīmisko elementu simbolus, ko vēlāk aizstāja ar J. J. Becēliusa ierosinātājiem apzīmējumiem.

      1842. gadā angļu fiziķis Dž Džouls un vācu fiziķis R. Maiers eksperimentāli aprēķināja siltuma mehānisko ekvivalentu: pierādīja, kāds siltuma enerģijas daudzums nepieciešams, lai, sadegot kurināmajam, šī enerģija pārvērstos mehāniskajā darbā. Viņu eksperimenti pierādīja, ka siltuma enerģija nezūd, bet pārveidojas mehāniskajā (kustības) enerģijā noteiktā attiecībā, t. i., pamatoja enerģijas nezūdamības likumu.

      Ķīmijā turpinājās jaunu elementu atklāšana un izpēte, un ap sešdesmi-tajiem gadiem bija pazīstami vairāk nekā sešdesmit jaunu elementu. Ķīmisko elementu periodiskuma likumsakarību 1869. Gadā atklāja krievu zinātnieks Dmitrijs Mendeļējevs (1834 – 1907), kura darbība aptvēra daudzas ķīmijas, ķīmijas tehnoloģijas, metroloģijas, ekonomikas un citas zinātņu nozares. Savā ķīmisko elementu likumsakarību tabulā viņš paredzēja vēl neatklātu ķīmisko elementu ķīmiskās īpašības un atommasu.

      Attīstījās arī dabaszinātnes un medicīna. Uzvarēja dabas evolūcijas teorija, ko izvirzīja angļu ģeologs un dabaszinātnieks Čārlzs Laiels (Lyell, 1797 – 1875). Savosceļojumos viņš izpētīja Britu un Kanāriju salas, Skandināviju, Itāliju, Ziemeļameriku. Izstrādājot teoriju par Zemes virsmas evolūciju lēnos, pakāpeniskos procesos, viņš kļūdījās, apgalvojot, ka šie procesi ir nemainīgi. Laiels atbalstīja Čārlza Darvina (Darwin, 1809 – 1882) sugu evolūcijas teoriju.

      Būtiski atklājumi notika bioloģijā. Tika likti pamati mugurkaulnieku embrioloģijai, izveidota šūnu un augu minerālbarošanās teorija. Franču mikrobiologs Luijs Pastērs (Pasteur,1822– 1895) izveidoja mikrobioloģijas un imunoloģijas nozares. Viņš radīja mācību par mākslīgo imunitāti un izstrādāja pirmās aizsargvakcīnas. 1865. gadā Pastērs atklāja, ka rūgšanas procesus rosinošas baktērijas iet bojā, ja pārtikas produktus termiski apstrādā (pasterizē). Pārtikasrūpniecībā un mājsaimniecībā šī metode tiek izmantota vēl tagad.

      Lielākais 19. gadsimta atklājums bioloģijā bija Čārlza Darvina evolūcijas teorija (1859), ko attīstīja un propagandēja galvenokārt krievu zinātnieki. Viņa teorija izkristalizējās daudzos novērojumos un eksperimentos. Darvins secināja, ka viss dzīvais piemērojas dabas apstākļiem, ka dzīvnieku un augu sugas mainās, ka augu un dzīvnieku pasaule ir izveidojusies ilgstošas attīstības un dabiskas izlases ceļā – vajie īpatņi eksistences cīņā gājuši bojā, bet dzīvi palikuši tikai tie, kuri bija vislabāk piemērojušies un kuru īpašības iedzimtības ceļā nododas nākošajām paaudzēm. Šādā veidā no cilvēkiem līdzīga dzīvnieka radies arī cilvēks. Darvins pierādīja, ka cilvēku nav radījis dievs. Cilvēks veidojies dabas likumsakarīgas attīstības rezultātā un radies no kādreiz dzīvojušas pērtiķim līdzīgas būtnes. Bija vajadzīga ārkārtīga drosme, lai publicētu teoriju, kas, kā rakstīja K. Markss, deva “nāvējošu triecienu” reliģiskajiem uzskatiem dabaszinātnēs. Darvins savus secinājumus jau izdarīja jau 40. Gados. Taču oficiālās zinātnes un buržuāziskā sabiedriskā viedokļa spiediens bija tik spēcīgs, ka savu darbu “Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā” Darvins izdevatikai 1859. gadā.

      Lai gan 19. gadsimtā vispārējā pasaules aina, priekšstats par kontinentiem un to izvietojumu bija skaidrs, palika vēl daudz neatbildētu jautājumu par kontinenta visieni un tāsvispārējo izpēti. Gandrīz visu kontinentu apjomi un aprises, izņemot Antarktīdu, bija noskaidrotas. Vispirms to atklāja krievu jūrasbraucēji (1820), pēc tam visas Antarktikas[9] izpēti sāka angļu, franču un citi ceļotāji. Angļu jūrasbraucējs Džons Bisko (1794 – 1843) atklāja Antarktīdas krasta posmu (1830 – 1832), francūzis Žils Sebastjēns d’Irvils (1790 – 1842) turpināja tās krastu apsekošanu (1838, 1840). Viņiem sekoja angļu un skotu polārpētnieki Džons Ross (1777 – 1856) un Džeims Klārks Ross (1800 – 1862). Džons Ross kartografēja Grenlandes rietumu krastu, Dž. K. Ross mēģināja sasniegt Ziemeļpolu.

      Par Āziju visvairāk interesējās krievu zinātnieki un ceļotāji, vienlaikus domājot par tās kolonizēšanu. 19. gadsimtā pirmās nopietnās ekspedīcijas devās arī uz Āfriku. Angļu ceļotājs un ārsts Deivs Livingstons (Livingston, 1813 – 1873) Londonas Misionāru biedrības un Karaliskās ģeogrāfiskās biedrības uzdevumā devās ilgās ekspedīcijās Āfrikas vidienē. Viņš šķērsoja Kalahari, izpētīja Limpopo un Zambezi iztekas, atklāja Viktorijas ūdenskritumu. Sava pirmā ceļojuma (1841 – 1856) laikā Livingstons šķērsoja Dienvidāfriku no dienvidiem uz ziemeļiem, pēc tam – no rietumiem uz austrumiem. Otrajā ceļojumā (1858 – 1856) viņš vēlreiz devās uz Zambezi, trešajā reizē (1866 – 1873) izpētīja Tanganjikas ezera krastus.

      Turpinājās arī Austrālijas izpēte. Skotu ceļotājs Džons Stjuarts (Stjuart, 1815 – 1866) apceļoja Dienvidaustrāliju. Viņš trīsreiz mēģināja šķērsot kontinentu, pētot tā vidieni. Stjuarta pētījumi lieti noderēja 1870. – 1872. gadā, ierīkojot transkontinentālo telegrāfa līniju, vēlāk – ceļus.

      Ģeogrāfiskie atklājumi un ceļojumi sekmēja ģeogrāfijas zinātnes attīstību. Dabaszinātnēm diferencējoties, jau 18. gadsimtā no ģeogrāfijas atdalījās un par patstāvīgām zinātnēm kļuva ģeoloģija, vēlāk – klimatoloģija, fitoģeogrāfija, okeanoloģija. Attīstoties rūpniecībai, lielāks pieprasījums radās arī pēc dabas resursiem, kas sekmēja ģeogrāfiskās izpētes specializēšanos atsevišķās nozarēs.

      Veidojoties jaunai cilvēku sabiedrībai, radās nepieciešamība pēc jaunām metodēm cilvēka un sabiedrības pētījumos. 19. gadsimtā radās mūsdienu sabiedriskās zinātnes – socioloģija un psiholoģija.

      Socioloģija bija zinātne par sabiedrību kā monistisku[10] sistēmu, tās elementu struktūrdaļu mijiedarbību un sociālo procesu īpatnībām. Terminu “socioloģija” pirmo reizi lietoja franču filozofs O. Konts. Viņaprāt, patiesai zinātnei par sabiedrību bija jābalstās nevis uz atziņām, kas iegūtas tikai ar prāta slēdzienu palīdzību, bet gan uz secinājumiem, kas izriet no rūpīgas reālu un patiesu faktu analīzes. Viņš pārstāvēja pozitīvisma filozofiju, jo par zinātniekiem uzskatīja tikai novērojamos un eksperimentos iegūtos “pozitīvos” faktus. Socioloģija pētīja un analizēja tikai esošās cilvēku sabiedrības likumus. Pozitīvisma ietekmē paplašinājās faktu vākšana arī par cilvēces vēsturi, lai noskaidrotu, kā sabiedrības grupas ietekmē cita citu.

      Interese par vēsturisko pagātni rosināja zinātniekus iedziļināties folklorā – tautasdziesmās, teikās, pētīt primitīvās sabiedrības un senās civilizācijas. Izveidojās arheoloģija un antropoloģija. Par zinātni antropoloģija kļuva 19. gadsimta vidū, un lieli nopelni tās izveidē bija franču antropologam Polam Brokā (1824 – 1880), kurš izstrādāja antropometrijas un kraniometrijas metodiku (1865), izveidoja skalas matu, acu un ādas krāsas noteikšanai.

      Arheoloģija par zinātni kļuva 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kad sākās izrakumi Pompejos, Herkulānā, kam sekoja seno civilizāciju atklājumi Mezopotāmijā un Ēģiptē.Liela nozīme bija vēsturisko laikmeta hronoloģijas izstrādei, ko pamatoja dāņu arheologs Kristians Tomsens (1768 – 1865) un franču arheologs Gabriels Mortijē (Mortillet, 1821 – 1898). Vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis (Schliemann, 1822 – 1890) apstiprināja paša izvirzīto hipotēzi par leģendārās Trojas atrašanās vietu Hisarlika paugurā Mazāzijā. Viņš atklāja Mikēnas, veica izrakumus Itakas salā, Orhomēnā un Tīrintā. Šlīmanis nebija profesionāls arheologs, tāpēc lietoja nepilnīgas izrakumu metodes. Taču viņa izrakumi pierādīja, ka Homēra eposā attēloti reāli notikumi.

      Interese par cilvēku psihi, par tās rašanos, attīstību un funkcionēšanas likumībām bijusi vienmēr. 19. gadsimta septiņdesmitajos gados psiholoģija izveidojās par patstāvīgu zinātni, kas ietvēra specifisku jēdzienu, metožu un kategoriju sistēmas. 1879. gads tiek uzskatīts par psiholoģijas zinātnes izveidošanas gadu, jo tieši tad vācu psihologs, filozofs, fiziologs un valodnieks Vilhelms Vunts (1832 – 1920) Leipcigā organizēja pirmo psiholoģijas pētniecības laboratoriju. Viņš bija viens no eksperimentālas psiholoģijas pamatlicējiem. Vunts pievērsās galvenokārt vienkāršāko psiholoģisko procesu kvantitatīviem mērījumiem, atzīstot, ka sarežģītās psiholoģiskās parādības (runu, domāšanu) eksperimentāli pētīt nav iespējams.

      19. gadsimtā zinātņu uzplaukums veicināja tehnikas, industrializācijas un sabiedrības attīstību, jo rūpniecības attīstība nebija iedomājama bez sasniegumiem fizikā un ķīmijā. Dažādām zinātnēm mijiedarbojoties, sabiedrība ieguva iespējas straujākai attīstībai.

Izmantotā literatūra:                         “Jauno laiku vēsture “

                           

                            Mārīte Lapiņa   

                            Daina Blūma        “Jauno laiku vēsture vidusskolām”

                            Ligita Zitāne

---

[1] Mēnes librācija – nelielas periodiskas redzamās Mēness svārstības ap savu centru, kuru dēl no Zemes iespējams redzēt 50% no Mēness virsmas.

[2] Gaismas dispersija – gaismas fāzes ātruma atkarība no gaismas viļņa frekvences V jeb gaismas laušanas koeficienta n atkarība no frekvences.

[3] Gaismas interference – gaismas viļņu savstarpējā pastiprināšanās vai pavājināšanās, kas rodas, ja reālā telpas daļā vienlaikus izplatās divi vai vairāki koherenti (sasaistīti) gaismas viļņi.

[4] Ņūtona gredzeni – vienāda biezuma interferences joslas, kas novērojamas mainīga biezuma slānī plakanas un izliektas virsmas vai divu izliektu virsmu saskares punkta apkārtnē.

[5] Gaismas difrakcija – gaismas viļņu apliekšanas ap šķēršļiem, vienlaikus ar kuru notiek šo gaismas viļņu interfrekvence.

[6] Acs aklais plankums atrodas cilvēka acs tīklenē. Gaismas kairinājumu no receptoriem uz smadzeņu redzes centru pārvada redzes nervs. Tā iziešanas vietā tīklenē nav receptora. Tas ir t. s. aklais plankums.

[7] Saules paralakse – Saules horizontālā ekvatoriālā paralakse jeb leņķis, kādā no vidējā Zemes un Saules atstatuma redzams skata līnijai perpendikulārs Zemes ekvatora rādiuss.

[8] Haleja komēta – periodiska komēta, kas apriņķo Sauli aptuveni 76 gadu periodā. Nosaukta par godu tās atklājējam E. Halejam, kurš 1705. gadā izanalizēja visu līdz tam zināmo komētu orbītu elementus un konstatēja, ka 1531., 1607. Un 1682. gada komētu elementi ir līdzīgi, sezinot, ka tā varētu būt viena un tā pati komēta. Viņš arī paredzēja tās atgriešanos 1758. gadā.

[9] Antarktika – ietver Antarktīdu, kā arī Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna dienvidu daļu ar salām.

[10] Monisms – pasaules vienotības princips.