Senlatviešu pils Lielvārdē

Latvijas Kultūra skola

1. R kursa studentes

Santas Grinevičas

ieskaites darbs

Kultūras Izglītības darba vadības pamatos

Senlatviešu pils Lielvārdē

1999

Pielikums

Lielvārdes senlatviešu pils

preses izdevumos

Saturs

Ievads........................................................................................................ 1

Lielvārdes pils virtuālā realitāte................................................................ 2

Vēsturiskā situācija................................................................................... 3

Latvijas iedzīvotāju kultūra līdz 13. gs...................................................... 4

Lielvārdes pilsētas senatne........................................................................ 6

Pilskalnu vēsture..................................................................................... 10

Lielvārdes senlatviešu pilī var uzzināt…................................................. 12

Senlatvijas karavīrs................................................................................. 19

Virsaiša nams.......................................................................................... 21

Lielvārdes virsaitis Uldevens................................................................... 22

Piziču Kaupra kalna trases nocietinājumi................................................ 23

Mežotnes pilskalna 11.—12. gs. aizsargsiena.......................................... 24

Četrstūraina iedziļināta celtne.................................................................. 26

Aizsargtornis un dzīvojamais kambaris pils aizsargsienā........................ 27

Divkambaru dzīvojamā ēka..................................................................... 28

Nākotnes ieceres Lielvārdes pilī.............................................................. 30

Secinājumi............................................................................................... 31

Izmantotā literatūra................................................................................. 32

Anotācija................................................................................................. 33

Pielikums

Ievads

Kad nosauc Lielvārdes vārdu, cilvēki to saista ar A. Pumpuru vai varoni Lāčplēsi, cits atceras vācu pilsdrupas, muzeju, bet tagad Lielvārdē ir vēl viens vēstures piemineklis — senlatviešu pils. Lielvārdē ir ļoti stipras kultūrtradīcijas.

Šāda veida pils Latvijā ir vienīgā. Jā ir lieliska tūrisma vieta , kā arī izglītojoša rakstura objekts, jo pilī var iegūt informāciju par 12.—13. gadsimta kultūras norisēm, saimniecisko izaugumu, cilvēku dzīvi.

Pastāv priekšstats, ka pilskalni ir ļoti lieli, tādēļ, lai parādītu, ka patiesībā tā nav, izsekoju pilskalnu rašanas vēsturi, apskatīju Senlatviešu pili Lielvārdē un apkopoju iegūto informāciju.

Neapšaubāmi, šī pilskalna celtniecības projektu var saistīt arī ar Rīgas 800 gadu jubileju.

Lielvārdes pils virtuālā realitāte

Andrejs Pumpurs, pirmās tautas atmodas dzejnieks, par pamatpavedienu latviešu tautas eposā ir ņēmis Lieljumpravas novadā noklausīto teiku par Lāčplēsi. Eposa pieminētās vietas — Rīga, Aizkraukle, Burtnieki, Turaida, Koknese, Lielvārde ir dabā eksistējušas vēsturiskas apmetnes. Arī mūsu laiku var saukt par atmodas laiku. Turpinot Andreja Pumpura sākto, vēlējāmies piedalīties tautas nacionālās pašapziņas un identitātes veidošanā. Mūsu versijā tās būs senlatviešu pilskalna apbūves variants.

Šodienas datoriespējas projektēšanā ļauj izveidot pilskalna ideālrekonstrukciju ar tādiem tehniskiem paņēmieniem, kādi iepriekšējām paaudzēm nebija pieejami.

Vizuālā tēla veidošanā tas ir nozīmīgs solis. Mūsu Lielvārdes pilskalna variants tika izveidots ar programmu ArchiCAD 5.0 (Lic. nr. 10160888).

Pils trīsdimensiju modelis ietver sevī lielu daudzumu oriģinālu parametrisku objektu, kuri imitē ar roku tēstus baļķus, durvju vārtus u.c. Visi konstruktīvie mezgli ir ar lielu vēsturisku precizitāti. Vērojot mājokļus varam iepazīties ar daudzām būvkonstrukcijām — sieto paksi, jūgu paksi, krusta paksti, kaujas aizsargsienu, kā arī logu spraugām, durvju ailēm, kaujas eju izvietojumiem un to konstrukcijām, būvķermeņu izmēriem.

Lai pēc iespējas pilnīgāk izveidotu pilskalna apbūvi, sadarbojāmies ar mākslinieku, vēstures interesentu Agri Liepiņu. Viņš ceļ 12.—13. gs. senlatviešu pils ideālmodeli mērogā 1:1 Lielvārdes pilsētā. Šī projekta pamatā ir visu Latvijā notikušo arheoloģisko izrakumu publikāciju analīze, konsultācijas vairāku gadu garumā ar Latvijas arheologiem, grāmatas veidošana par mājokļu būvniecību Latvijā līdz 13. gs., neskaitāmas skices un zīmējumi.

Iespēja šo projektu izveidot datorversijā, izmantojot ArchiCAD, ir vēl viena, līdz šim nebijusi, izdevība papildināt jau esošo materiālu.

Lielvārdes pils virtuālās realitātes autori: Ģirts Gaidelis un Jānis Seisums,

Vēsturisko materiālu un skiču autors — Agris Liepiņš.

Vēsturiskā situācija

12. gs. otrās puses 13. gs. etnisko un politisko situāciju raksturo tā laika rakstītie avoti, īpaši Latviešu Indriķa hronika un Vecākā Livonijas atskaņu hronika. Tomēr precizēt hronikās minēto tautību etniskās kā arī agro valstu robežas iespējams tikai saistot rakstīto avotu ziņas ar arheoloģiskajām liecībām.

Rakstītajos avotos minēts, ka lībieši dzīvo Daugavas baseinā. Daugavas lībiešu apgabals sniedzas no Rīgas līča rietumos līdz Aizkrauklei ar centriem Lielvārdē, Aizkrauklē, Daugmalē.

Aizkraukles — Lielvārdes apgabals bijis etniski jaukts — to apdzīvojuši latgaļi un lībieši.

12. gs. Latvijas teritorijā arvien biežāk sāka ierasties vācu tirgotāji, kas meklēja jaunas tirgus vietas. Viņiem sekoja katoļu garīdznieki, lai sludinātu kristīgo ticību.

Kā pirmos paredzēja kristīt Daugavas lībiešus, taču lībieši jauno ticību neuzņēma atsaucīgi, tāpēc 12. gs. beigās garīdznieki atveda uz Latviju krustnešus, lai ar varu piespiestu pieņemt kristietību.

Lai radītu pastāvīgu militāru spēku Latvijā, 1202. gadā iekarotāji nodibināja Zobenbrāļu ordeni.

13. gs. sākumā pēc sīvām cīņām, gan postot sējumus, gan ar viltu iegūstot ķīlniekus, enerģiskais bīskaps Alberts piespieda pakļauties Daugavas un Gaujas lībiešus.

1209. gadā vāci iekaroja Jersiku, tad izraisīja asiņainu karu, kurā zuda latgaļu un igauņu spēki. Drīz vien vāci nostiprinājās Tālavā un Igaunijā.

Visilgāk iekarotājiem pretojās kurši un zemgaļi. 1210. gadā kurši sakāva vācu floti un uzbruka Rīgai. 1236. g. žemaišu un zemgaļu karavīri sagrāva ordeņa spēkus kaujā pie Saules.

1260. g. norisinājās lielākā kauja, kurā žemaiši un kurši sagrāva milzīgu vācu karaspēku. Ilgajās un sīvajās kaujās izsīka brīvības cīnītāju spēki. 1267. gadā kurši parakstīja padošanās līgumu, bet zemgaļi turpināja nevienlīdzīgo cīņu un 1290. gadā, zaudējot cerības nosargāt neatkarību, tūkstošiem zemgaļu atstāja tēvzemi.

Latvijas iedzīvotāju kultūra līdz 13. gadsimtam

Amatniecības attīstība

Pastāvot naturālajai saimniecībai, kad visu dzīvei nepieciešamo ražoja uz vietas pašu patēriņam, amatniecībai kā atsevišķai saimniecības nozarei nebija lielas nozīmes. Tomēr daži amati kļuva jau patstāvīgi.

Metālapstrāde kā atsevišķs amats pastāvēja jau no 3. gs., kaut gan toreiz kalējs nepārtika tikai no sava darba. No 5. līdz 9. gs. metālapstrādes meistari aizvien vairāk sāka strādāt tikai maiņas tirdzniecībai. Paplašinājās dzelzs ieguve no vietējās purva rūdas, no citām zemēm ieveda sudrabu, bronzu, arī zeltu. 10. gs. sākumā metālapstrāde kļuva par pilnīgi patstāvīgu amatu.

10. gs. Latvijā ieviesās podnieka ripa, ar kuras palīdzību labāk un ātrāk varēja izgatavot māla traukus. Tādejādi arī podniecība sāka izdalīties kā patstāvīgs amats. Augsti attīstīta bija arī apģērbu gatavošanas prasme. Lai gan apģērbu darināšana saglabājās kā mājamatniecības nozare, tomēr šajā laikā vērojama arī audēju amata pirmsākumi. Amatnieki baudīja valdnieku un labiešu labvēlību. Pārdodot savus izstrādājumus, viņi kļuva turīgāki nekā vienkāršie zemkopji.

Celtniecība

Vissenākās celtnes Latvijā bija nami. Tos cēla no stāvus saslietiem kokiem, kuru starpā iepina žagarus, un šādi sagatavotas sienas apmeta ar māliem. Nama vidū atradās no akmeņiem krauts pavards telpas apsildīšanai un ēdiena gatavošanai. Līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību bija vajadzīgs blīvākas, stingrākas ēkas. Latvijā parādījās istabas. Tās tika cirstas, tas ir — cirta baļķus, tos nedaudz aptēsa, galos iecirta robus un krāva vienu baļķu kārtu uz otras. Šādas būves sauc par guļbūvēm. Ēku jumtus klāja ar bērzu tāsīm vai egļu mizām, pārklājot tās ar māliem vai velēnām. Vēlāk jumtus klāja arī ar salmiem vai niedrēm. Dūmvadu istabām nebija — pavarda dūmi izplūda pa jumtu spraugām. Logu vietā tika izcirstas nelielas lūciņas, kuras aizklāja ar dēļiem.

Apkārt ēkām no stāvus saslietiem baļķiem cēla sētu, kurā bija cieši nostiprināmi vārti. Sēta kalpoja aizsardzībai kā pret plēsīgajiem zvēriem, tā pret sirotājiem.

Liela meistarība bija sasniegta piļu un nocietinājumu būvē.

 Tautas daiļrade

Latviešu tautas dārgākais mantojums, kurš saglabāts ļaužu atmiņā cauri gadsimtiem līdz mūsdienām, ir tautasdziesmas. Latviešu tautasdziesmas liecina par mūsu senču lielajām novērošanas spējām, dzejisku apkārtējās pasaules uztveri, sniedz daudzpusīgu dabas un sabiedrisko parādību skaidrojumu. Tās ataino cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz pat nāvei, stāsta par zemkopja, lopkopja, zvejnieka un amatnieka darbu, par dažādu iedzīvotāju slāņu savstarpējām attiecībām, reliģiskajiem priekšstatiem.

Arī pasakas un teikas pazina jau tālā senatnē. Tās liecina par cilvēku centieniem izprast apkārtējo vidi un sabiedriskās attiecības. Teikās mūsu senči centās izskaidrot dažādas dabas parādības, cilvēku, augu un dzīvnieku izcelšanos, kalnu un ūdeņu rašanos.

Sakāmvārdos un parunās tika izteikti vērojumi, dzīves pieredze. Prāta vingrināšanai un novērošanas spēju attīstībai liels palīgs bija mīklas.

Ar dziesmām cieša saistītas bija arī dejas. To izcelsme ir ļoti sena. Pirmsākumā dejas bija saistītas ar medību maģiju, vēlāk arī ar senču kultu. Dejas noritēja mūzikas pavadībā.

 Reliģiskie ticējumi

Dzīvodami cieša saskarsmē ar dabu, Latvijas iedzīvotāji ticēja, ka visu cilvēka dzīvi nosaka un vada dažādi pārdabiski spēki — dievības. Mūsu senču dzīvē visievērojamāko vietu ieņēma Meža māte, Jūras māte, Zemes māte un daudzas citas dievības. Pat katrai upītei un strautiņam bija sava māte.

Meža māte rūpējās par kokiem un meža dzīvniekiem. Jūras māte bija jūras, zivju un vētru valdniece, no viņas labvēlības bija atkarīgs zvejnieka loms, kā arī jūrasbraucēju dzīvība. Vēja māte izrīkoja vējus, gādāja par laika apstākļiem. Zemes māte bija auglības devēja, kā arī apakšzemes valdniece. Pie viņas nonāca mirušo dvēseles, kuras aizsaulē turpināja tādu pašu dzīvi kā virszemē. Tādēļ mirušajiem kapā līdzi deva darbarīkus, ieročus, rotaslietas un saimniecības priekšmetus.

Kapulauki ir vēl viens arheoloģijas pieminekļu veidiem. Iedala līdzenajos un uzkalniņ kapos. Līdzenajos kapulaukos mirušie apbedīti zemē ieraktās bedrēs, un tiem nav vērojams kapu vietu iezīmējošas pazīmes. Uzkalniņu kapulaukos virs apbedījumiem uzbērti smilšu vai akmeņu uzbērumi. Pēc apbedīšanas paražām arheologi izšķir ugunskapus, ja mirušais pirms apbedīšanas sadedzināts, un skeletapbedījumus, ja mirušais apbedīts nesadedzināts. Reizēm mirušie apbedīti turpat dzīvesvietā. Tādos gadījumos kapu bedres ieraktas kultūrslānī. Zināmi arī apbedījumi, kad pamestā kapulauka vietā ierīkota dzīvesvieta vai otrādi. Tāpat arī kad dzīvesvieta pēc kāda laika no jauna apdzīvota.

Zemes māti sauca arī par Kapu māti vai Veļu māti. Cilvēki ticēja, ka mirušo dvēseles jeb veļi reizēm tiek atlaisti virszemē apciemot piederīgos, tādēļ rudeņos rīkoja veļiem mielastus: rijā vai pirtī salika ēdienus un dzērienus.

Cilvēku likteņa lēmēja bija Laimes māte jeb Laima.

Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, sākoties tēva ģints iekārtai, radās arī citas dievības. Par varenāko dievību latviešiem kļuva Pērkons. Tas spēja satriekt ļaunos garus, palīdzēja cīņa pret ienaidniekiem, gādāja par zemkopju druvām. Taču tas varēja nodarīt ļaunumu.

Īpašu vietu seno latviešu reliģiskajos ticējumos ieņēma Dievs — visa labā un gaišā iemiesojums.

Lēni lēni Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā;

Netraucēja ievas ziedu,

Ne arāja kumeliņu.

Lielvārdes pilsētas senatne

Lielvārdes apkārtnē atrodas daudzas ar dažādiem seniem vēstures laika posmiem saistītas senvietas — apmetnes, pilskalni, kapulauki.

Vēlajā dzelzs laikmetā, 9. — 12. gs., Latvijas teritorijā vērojama strauja ekonomikas attīstība, kā rezultātā pakāpeniski sāk veidoties agrā feodālā sabiedrība. Politiskā vara un lielie zemes īpašumi nu jau ir koncentrēti sabiedrības virsslāņa rokās, tiek ierīkoti un nocietināti pilskalni. Šajā periodā Lielvārde ietilpst Daugavas lībiešu apdzīvotajā apgabalā.

Pēc Latviešu Indriķa hronikas var secināt, ka Lielvārdes lībiešu pils atradusies tajā pašā vietā, kur tagad atrodas mūra vācu pilsdrupas. Lielvārdes pilij tikusi izvēlēta dabas labi aizsargāta vieta — tā uzcelta uz zemesraga iepretī Dievukalnam (Dievukalns — Lielvārdes apkārtnē atklātā senākā dzīvesvieta).No dienvidiem uz ziemeļaustrumiem to aizsargā Daugavas un Rumbiņas stāvie krasti, bet no atklātās rietumu puses pilskalns norobežots ar raktu grāvi un valni, aiz kuriem atradās priekšpils, ko savukārt no rietumiem atdala grūti pārejama grava. Pilskalna platība aizņem 0,8 hektārus, un tas ir pats lielākais starp lībiešu pilskalniem. Plašāki pētījumi līdz šim te nav izdarīti — izrakts tikai neliels pārbaudes laukums pilskalna ziemeļaustrumu stūrī, kur zem vācu pils viduslaiku slāņa un aizsargmūra konstatēta intensīvi melna, ar pavarda akmeņiem jaukta līdz 50 cm bieza mītņu kārta. Senais mītņu slānis — lībiešu pils aizsargvaļņa fragments — konstatēts arī 1987. gadā starp pili un Daugavu izraktajā pārbaudes laukumā. Te atrastās senlietas un bezripas keramikas lauskas liecina, ka pilskalns pirms vācu iebrukuma bijis apdzīvots vismaz kopš 9. gs. Tātad iespējams, ka pēc Dievukalna apdzīvotība turpinājusies Lielvārdes pilskalnā. Nelielo izrakumu laikā priekšpils teritorijā zem viduslaiku apbūves atklāts 10. — 13. gs. mītņu slānis ar pavarda vietām, un te bez lībiešu senlietām atrasti arī daži latgaļiem un zemgaļiem raksturīgie priekšmeti. Iespējams, ka pilskalnā varēja būt etniski jaukts iedzīvotāju sastāvs.

To, ka Lielvārdes apkārtne lībiešu periodā bijusi intensīvi apdzīvota, apliecina arī daudzie 10. — 12. gs. kapulauki, kuros konstatētas lībiešiem raksturīgās apbedīšanas tradīcijas un senlietu komplekti.

12. gs. beigās un 13. gs. sākumā dabisko vēstures attīstības gaitu Latvijas teritorijā pārtrauca vācu krustnešu iebrukums. Daugavas lībieši bija pirmie, kurus vācieši centās pakļaut, lai iegūtu kontroli pār Daugavas ūdensceļu. Lībieši vācu nodomus noprata un mēģināja iebrucējus padzīt, bet neizdevās. Krustneši Lielvārdes pili nodedzināja.

Pēc arheoloģiskā materiāla redzams, ka Lielvārde jau kopš tās apdzīvotības sākumiem bijusi ievērojams apkārtnes saimnieciskais un kultūras centrs. It īpaši spēcīgs tas bijis Dievukalna nocietinātās apmetnes laikā. Otrs posms saistāms ar Lielvārdes pilskalnu agrā feodālisma laikā, kad tas jau tika minēts hronikās. Tāpat kā daudzos citos vietējo iedzīvotāju pilskalnos, arī Lielvārdē krustneši uzcēla savu mūra pili un Lielvārde kā administratīvs centrs turpināja pastāvēt arī turpmākajos gadsimtos.

Pilskalnu vēsture

Pilskalnus kā nocietinātas dzīves vietas sāka ierīkot ap 2. gs. mūsu ēras vidus — mūsu ēras sākumā, un tie beidz pastāvēt 13. gs., atsevišķos gadījumos 14. gs., kad vācu feodāļi vēl atļāva baltu feodāļiem dzīvot jau vācu kontrolētajos pilskalnos.

Lielvārde ir sena, apdzīvota vieta. Pirmais pilskalns (Dievukalnā) izveidojās jau ap pirmo gadsimtu pirms mūsu ēras. Šodienas vācu pilsdrupu vietā atradās 12.—13. gs. senlatviešu pils.

12.—13. gs. pilskalni ir feodāļa (virsaiša) nocietināta dzīves vieta. Daugava, sākot no 9. gs., bija intensīvs kuģošanas ceļš no vikingiem uz grieķiem. Pilskalni atradās tādā attālumā kādu pret straumi vienas dienas laikā varēja veikt kuģis — Daugmale, Lielvārde, Aizkraukle, Koknese, Alene, Asote, Jersika.

Pilskalna vietu izvēlējās rūpīgi izmantojot dabiskos šķēršļus — upes stāvo krastu no vienas puses, upes pieteku vai gravu no otras puses. Lielvārdē Daugava un Rumbiņa. Stāvais krasts bija uzbrucējam nepārvarams, to vēl vairāk pastiprināja un nostiprināja. Piemēram, Lielvārdē pret Daugavu bija 14 metrus un pret Rumbiņu — 12 metrus augsts krasts, Jersikā pret Daugavu — 18 metrus, Mežotnē pret Lielupi — 16 metrus.

Kalna virsotni nolīdzināja, un izveidojās pilskalna plakums. Vidēji pilskalni bija 1500—4000 kvadrātmetri lieli. Kraujas malā uzbēra 0,2—2 metrus augstu zemes valni, uz tā būvēja kaujas eju un aizsargsienu. Visgrūtāk aizsargājamā mala palika pret līdzenumu. Tur veidoja stāvu zemes aizsargvalni. Daugmalē tas bija 7 metrus augsts, Mežotnē — 7 metrus, Lielvārdē — 4 metrus augsts.

Lai šādu mākslīgi uzbērtu kalnu saturētu, vispirms veidoja koka kameras, kuras piebēra ar akmeņiem, grunti, mālu, beigās apbēra ar zemes valni. Vaļņa malas pastiprināja un, lai tās nenobruktu, noklāja ar māliem, akmeņiem, baļķu klāstu, veidoja zaru pinumus.

Vaļņa vidū atradās 2—2,5 metrus plata vārtu sprauga, lai varētu iebraukt rati. Vārti vērās uz iekšpusi.

12.—13. gs. jau diezgan plaši izmantoja kaltas naglas.

Aizsargsienas sastāvēja no kaujas ejas un aizsargsienas krūšu augstumā. Kaujas eja varēja būt pāris vaiņagu līmenī un līdz pat divu metru augstumam.

Vārtu priekšā raka aizsarggrāvi, tam pāri gāja tilts. Varēja būt vairāki aizsarggrāvji un vairāki vaļņi.

11.—12. gs. parādās jauns papildinājums pilskalna aizsargsistēmā. Ārpus aizsargsienas pāris metrus zemāk uz kalna ārējās malas tiek veidotas terases, un uz tām savukārt aizsargsienas. Aizkraukles pilskalnam šī terase ir 2—3 metrus zemāk par plakumu, tā ir 2—3 metrus plata.

Abas aizsargsienas, gan to, kura aptvēra pilskalna pagalmu, gan to, kas atradās uz terases, varēja aizsargāt vienlaicīgi, jo pils aizstāvji šāva pāri terases aizstāvju galvām uz tuvojošos pretinieku.

Pilskalna dzīvojamā apbūve ne ar ko īpašu neatšķīrās no mājām, kādās dzīvoja ciematos un viensētās. Lielāks bija vienīgi virsaiša nams, jo šajā namā tika noturētas novada labiešu sapulces, svinētas rituāla dzīres, pieņemti kopīgi lēmumi.

12.—13. gs. pilskalnā dzīvoja novada virsaitis ar saviem tuvākajiem dižcilšiem. Algotā kara draudze, tirgotāji, amatnieki dzīvoja priekšpilī.

Pilskalna pakājē veidojās pilsētas. Lielākais tautas vairums dzīvoja ciemos un viensētas. Pilskalnā viņi ieradās briesmu gadījumā, aizsargājot savu un sava novada virsaiša mantu un dzīvību.

Lielvārdes senlatviešu pilī var uzzināt…

Pilī dzīvoja novada valdnieks ar saviem tuvākajiem radiniekiem. Latviešu valdniekus jeb zemes kungus mēs parasti saucam par virsaišiem. Ja valdniekam pakļāvās vairāki pilsnovadi, tad viņu var saukt par ķēniņu (piemēram Tērvetes valdniekam Viestartam bija tiesības pieprasīt karavīrus karagājienam gandrīz no visām Zemgales pilīm, tātad šo piļu kungi atzina viņa virsvadību). Ja valdniekam pakļāvās tikai viens pilsnovads, tad viņu saucam par virsaiti (piemēram Satezeles valdnieks Rūsiņš ir virsaitis). Pie valdošā slāņa vēl piederēja labieši un bajāri. Tie bija bagāto, dižciltīgo dzimtu pārstāvji. Viņi arī piedalījās novada pārvaldīšanā, vadīja karaspēku un dienēja karadraudzē, pildīja ciema vecāko punkcijas, tirgojās.. Pašā pilī iedzīvotāju nebija daudz — 30 līdz 50 cilvēku, tie bija virsaiša saimei piederīgie. Karadraudze, tirgotāji, amatnieki dzīvoja priekšpilī (vājāk nocietināta atsevišķa pilskalna daļa), vai arī pilsētā, kas veidojās pilskalna pakājē. Parasti pie pilskalna bija arī osta.

Pils raksturīgākā pazīme ir nocietinātas aizsargsienas. Citiem vārdiem sakot, tas bija cietoksnis. Jāņem vērā, ka bija karu un sirojumu periods. No ziemeļiem nāca igauņi, no dienvidiem — lietuvieši, no austrumiem pa Daugavu īrās krievi, no rietumiem (Rīgas puses) — vikingi (skandināvu bruņinieki) un vācieši (vakareiropas karotāji). Visvairāk baltu ciltis cīnījās savā starpā — latgaļi pret zemgaļiem, kurši pret sēļiem, lībieši pret latgaļiem utt. Šajos apstākļos pilsnovada valdniekam bija viens uzdevums — dot patvēruma vietu briesmu gadījumā saviem novada ļaudīm. Lielākā tautas daļa dzīvoja viensētās un ciemos, tos aizstāvēt pret lielāku iebrucēju pulku nevarēja, tāpēc, parādoties sirotāju pulkam, ļaudis aizveda savus lopus uz meža slēptuvēm un paši, paņēmuši pašu nepieciešamāko, devās uz pilskalnu. Šeit viņus ielaida iekšā, aiztaisīja pils vārtus un aizstāvējās. Ar to arī izskaidrojama diezgan labprātīgā došanās pilskalna celtniecības klaušās. Pilskalni nebija sevišķi lieli — vidēji 2000—5000 kvadrātmetru lieli (Mežotne ir 3200 kvadrātmetrus liela, Sabiles pilskalns — 2700 kvadrātmetru platībā). Bija arī lielāki. Veckuldīgas pilskalns ir 10000 kvadrātmetrus liels.

Pils vietu parasti izraudzījās grūti pieejamu, ar dabiskiem šķēršļiem. No vienas puses upes, ezera vai jūra stāvs krasts (Daugavas krasts pret Lielvārdes pilskalnu bija 17 metrus augsts, Veckuldīgas pilskalns pret Ventu — 15 līdz 20 metrus augsts, Sabiles pilskalns — 20 līdz 30 metru augstumā), no otras puses kāda upes pieteka vai grava (Rumbiņas pieteka bija ar 15 metrus augstu krastu). Augstie krasti paši par sevi nodrošināja labu aizsardzību. Neaizsargāta palika ieejas puse. Šeit vajadzēja cilvēkiem pašiem veidot stiprus nocietinājumus. Uzeju vienmēr centās ierīkot no labās puses. Tas tāpēc, lai nācējs būtu spiests iet gar aizsargsienu ar labo sānu pret pils aizstāvjiem. Vīrietim vairogs ir kreisajā rokā, zobens labajā. Virzoties uz vārtiem, viņu vairogs nesargā. Vārtu priekšā raka aizsarggrāvi un izrakto zemi sameta aizsargvalnī. Dažām pilīm bija vairāki aizsarggrāvji un aizsargvaļņi (Mežotnei ir divi vaļņi un grāvji, augstākais 7—8 metru augsts). Lielvārdē zemes valnis ir bijis 4 metrus augsts, tādu mēs viņu redzam arī dabā. Citām pilīm ir bijis arī augstāks — Daugmales pilskalna aizsargvalnis ir bijis 7 metrus augsts, Veckuldīgas pilij — 6 metrus augsts. Zemes aizsargvalni vēl pastāvināja un, lai nodrošinātos pret zemes nošļūdēšanu lietavās, visādi nostiprināja. Parasti lika virsū māla kārtu, sasprauda mietus un sapina žagarus, noklāja horizontāli vai vertikāli ar koka klāstiem, noklāja ar plienakmeni utt. Mežotnes pilskalna zemes valnis ir noklāts ar astoņkārtīgu koku klāstu. Tas nozīmē, ka tad, kad pirmais koku klāsts apmēram sešu līdz desmit gadu laikā bija satrunējis, tam virsū uzklāja nākamo.

Grāvim pāri gāja tilts. Tilti bija divu veidu — briesmu gadījumā nojaucami un paceļami. Nojaucamo vienmēr atkal vajadzēja atjaunot. Paceļamie bija izdevīgāki — paceltais tilta posms kalpoja kā papildus šķērslis. Arheologi paceļamo tiltu nav atraduši, bet, ja mūsu senči varēja uztaisīt durvis, tad viņi varēja uztaisīt arī paceļamo tiltu, jo tas ir tās pašas durvis, tikai guleniski noliktas.

Ap tiltu sasprauda mietus ar tādu aprēķinu, lai uzbrucējs nevarētu iziet cauri piesedzot sevi ar vairogu. Vairogs bija apaļas formas, apmēram 90 centimetrus diametrā, un, ja mieti bija sasprausti ciešāk, tad uzbrucējs bija spiests starp tiem sākt grozīties, tādejādi atsedzot savu ķermeni pils aizstāvju šķēpiem un bultām. Vēl, lai apgrūtinātu pretinieka kustību, sasprauda mietus un sapina neregulārus pītus žogus.

Pils aizsargsienas būvēja no koka, pret aizdedzināšanu tās nozieda ar māliem un kara gadījumā arī aplaistīja. Lielākā daļa karagājienu notika ziemā, kad upes bija aizsalušas un tām varēja tikt pāri. Ziemas laikā pilskalna stāvās kraujas vēl papildus nolaistīja ar ūdeni. Pils aizsargsienas nemaz tik viegli nevarēja aizdedzināt. Ja uzbrucēji iešāva ar bultu, kuras gals aptīts ar pakulām, tāsi, samērcēts koka darvā un aizdedzināts, tad pils aizstāvji uzlēja virsū ūdeni vai smiltis. Dažām pilīm bez galvenās aizsargsienas uz zemes vaļņa bija vēl arī priekšējā aizsarglīnija — terases aizsargsiena. Tā tika veidota kalna nogāzē, pāris metrus zemāk par galveno aizsargsienu, izveidojot 2 līdz 6 metrus platu terasi, un gar tās ārējo malu uzbūvējot aizsargsienu. Abas aizsargsienas, kā augšējo, tā apakšējo, aizstāvēja vienlaicīgi. Augšējās aizsargsienas aizstāvji šāva uz ienaidnieku pāri apakšējās aizsargsienas aizstāvju galvām.

Katras pils vārīgākā vieta bija pils vārti. Pa to varēja ielauzties pilī. Tāpēc vārtu spraugu nostiprināja sevišķi rūpīgi. Platumā vārti bija tik plati, lai pa tiem varētu iebraukt rati. Rati tais laikos bija divus metrus plati pa asīm (platāki, nekā šodienas auto). Tas izskaidrojams ar to, ka tais laikos bija slikti ceļi vai arī tikai meža stigas no vienas apdzīvotas vietas uz otru. Šādos neceļa apstākļos labāk bija plati un zemi rati. Arī ragavas bija uz zemām sliecēm. Augstumā vārti bija veidoti ar aprēķinu, lai varētu iejāt jātnieks — 2 līdz 3 metrus augsti. Labāk iejāt pilī, nedaudz saliecoties, nekā veidot pārāk lielu vārtu spraugu. Vārti vērās uz iekšpusi. Tas saistīts ar drošības jautājumiem. Ja vārti vērtos uz ārpusi, tad uzbrucēji varētu iesist vārtos skavu, piesiet striķi, striķa galā zirgus un raut vārtus vaļā. Uz iekšpusi ir grūtāk — no iekšpuses vārtiem priekšā aizvilkt baļķis, tāpat sakrauti vēl daudzi stumbeņi. Uzbrucējiem nav lāgā kur ieskrieties, jo traucē aizsarggrāvis. Daudzām pilīm bija arī otri vārti, un kaujas eja, kas gāja pāri vārtu spraugai, bija ar šķirbām, lai gadījumā, kad pretinieks ir izlauzis pirmos vārtus un kavējas vēl pie otriem, pa šķirbām varētu mest virsū akmeņus un smiltis, liet verdošu ūdeni un piķi, bikstīt ar šķēpiem. Pie iekšējiem vārtiem bija nokrautas akmeņu un oļu kaudzes. Tās pils aizstāvji varēja mest pa vārtiem iekšā brūkošajiem ienaidniekiem.

No iekšpuses pils aizsargsienas izskatījās šādi: dažādos augstuma līmeņos gāja kaujas eja, gar tās ārmalu pacēlās aizsargsiena, kura sargāja pils aizstāvjus no pretinieku bultām un šķēpiem. Kaujas eja varēja būt arī uz plikas zemes (viens no Mežotnes pils aizsargsienu variantiem), un līdz pat divu metru un vairāk augstumam. Visparastākajā variantā kaujas eja bija pacelta par pāris vainadziņiem, lai lietainā laikā nebūtu jāmīcās pa dubļiem. Par cik kaujas ejas grīda visbiežāk tika veidota no paresnām kārtīm (5 līdz 8 centimetru diametrā), un apaļkoks lietus un sala laikā ir slidens, tad kaujas ejas vēl noklāja ar mizām, žagaru klāstu, sūnu utt. Šajā pilī ir izveidotas dažādu piļu aizsargsienas. Viena tāda aizsargsiena, kādu arheologi to iedomājas Mežotnes pilskalnā, bet otra — Daugmales pilskalna aizsargsiena. Mežotnes pils aizsargsienas baļķi tika sasaistīti kopā ar krusta pakšu palīdzību, savukārt Daugmalē aizsargsiena tika iekrauta starp ik pa diviem — trim metriem vertikāli novietotiem stabiem. Tāpat neliels posms ir izveidots kā stāvkoku jeb palisādes aizsargsiena. Aizsargsienas augstums bija cilvēkam līdz elkonim (pieci līdz seši baļķi), lai pils aizstāvis varētu brīvi mest šķēpu un šaut ar loku. Gar aizsargsienu bija piebūvētas nojumītes. Tās bija palīgbūves, kurās uzglabāja kara materiālu (šķēpus, akmeņus utt.), tāpat šīs nojumes varēja izmantot kā pagaidu mītnes pils aizstāvji aplenkuma gadījumā. Kara dienās pilī sanāca daudz cilvēku, visiem viņiem vietas mājās, protams, nepietika, tāpēc nojumes izmantoja pārgulēšanai. Atsevišķās nojumēs atrastas pavarda vietas. Uz nojumju jumtiem varēja novietoties arī pils aizstāvju otrā aizsardzības līnija. Vēl ir izveidots tornis un dzīvojamais kambaris pils aizsargsienā.. Parasti pils aizsargsiena nebija apdzīvojama, bet atsevišķos pilskalnos šādi dzīvojamie kambari aizsargsienā ir atrasti. Ar laiku tiks izveidoti vēl citi aizsargsienu varianti. Aizsargsienas nereti krāva no nemizotiem baļķiem, spraugās sasprauda žagarus un apmeta ar māliem. Žagari kalpoja kā skaliņu režģis māla apmetuma saturēšanai. Pili aizstāvot, kareivji stāvēja šādi: pirmā aizstāvju līnija gar aizsargsienu, otrā aiz viņiem gar kaujas ejas iekšējo malu (tā nomainīja kritušos un ievainotos), trešā līnija varēja būt šķidrāka, tās uzdevums bija padot augšā ieročus, visi pārējie darbojās pa pils pagalmu — vārīja ūdeni un piķi, uzlasīja atšautās bultas, apkopa ievainotos, gatavoja ēst utt.

Šeit var aplūkot dažādu piļu aizsargsienas zīmētā variantā. Tāpat var redzēt kādam būtu jāpaveras skatam uz pili, ja viņa atrastos kalna galā. Zīmējumos redzami arī tā laika cilvēki savos goda tērpos. Vīrieši valkāja linu kreklus, vilna auduma vamžus, apmetņus, bikses, kājas aptina ar kājautiem. Apavi bija vīzes, pastalas, ādas zābaki gan ar cietu zoli, gan mīkstu. Vīrieša apģērba lepnākā rota bija siksna. tā parasti bija grezni rotāta ar apkalumiem. Par cik kabatu nebija, tad visu bagātību piekāra pie jostas. Apskatot latgaļu virsaiti, var redzēt visas tā laika bagātnieka atšķirības zīmes. Ap cepures malu viņam ir uzšūtas divas sudraba brokāta lentas. Brokātu Latvijā neražoja, to ieveda tirdzniecības ceļā vai nu no Krievzemes, vai Skandināvijas, vai vakareiropas. Šīs lentas ir valdnieka pazīme — tās ir kroņa ekvivalents. Bieži sastop cepures, kuras rotātas ar vara spirālēm. Tās nesimbolizē kroni un pilda tikai dekoratīvu funkciju. Dažām cepurēm ir zvērādas ausis. Tās varēja aukstā laikā nolocīt uz leju. Vēl latgaļu virsaitim ir lielā karavīru aproce ap kreiso roku un pavadoņaproces ap labo roku. Šī lielā karavīra aproce bija tikai bagātiem un dižciltīgiem cilvēkiem un viņu uzlika bērnībā (pieaugušam vīrietim šo aproci vairs nevarēja noņemt — caurums par sīku). Domājams, ka karavīra aproce bija karavadoņa atšķirības zīme. Viņš vadīja pilsnovada karadraudzi, vai citādi bija izcils karotājs.  Ja bija karavīra aproce uz kreisās rokas, tad komplektā vienmēr viena vai divas aproces uz labās. Tāpēc tās sauc par pavadoņaprocēm. Ap kreisās rokas dilbu vēl nāca ar vara gredzentiņiem rotāts grezns rokas auts. Pie feodāļa atšķirības zīmēm piederēja arī dižciltības pušķis. Tas bija ar vara spirālītēm un alvas podziņām rotāts kareklis, kurš tika stiprināts pie jostas. Dažbrīd šis dižciltības pušķis sastāvēja no vienas važiņas ar lielu dzintaru galā. Šiem dižciltības pušķiem nekāda praktiska pielietojuma nav, bet viņi ir atrasti tikai pie bagātiem cilvēkiem, tātad tie bijuši sociālā stāvokļa rādītāji. Virsaitim, protams, ir arī dārgi ieroči. Kara cirvis, šķēpi, nazis, garais kaujas duncis (apmēram 40 — 45 centimetrus gars kaujas nazis, iespējams, ka pildījis papildieroča funkcijas). Ļoti bagāta cilvēka pazīme ir divasmens zobens. Parasti latviešiem bija vienasmens zobeni, jo tiem vajadzēja mazāk kvalitatīvu tēraudu. Divasmens zobenus parasti ieveda no vakareiropas un Skandināvijas. Sastopami arī Krievzemē gatavoti divasmeņa zobeni. Divasmens zobenus kala arī Kursā, bet dzelzi, visticamāk, ietirgoja no vikingiem. Zīmētajam latgaļu virsaitim ir vācu darbnīcās gatavots divasmens zobens. Aprakstīsim līdzīgu divasmens zobenu, kurš atrasts Aizkraukles pilskalnā, un piederējis bagātam lībiešu feodālim. Tas bija 88 centimetrus garš, rotāts ar bronzu, sudrabu un zeltu. Uz zobena asmens vienas puses ir ieraksts ULFBERHT, bet otrā pusē rotājums. Šie zobeni nākuši no darbnīcām Reinas upes vidusdaļā starp Meincu un Bonnu, zobena ieraksti veidoti no damaskas tērauda, plats asmens no dzelzs ar tērauda piekausējumu. Šādi zobeni bijuši ļoti izturīgi un dārgi — to cena bija 6—9 govis.

Pie jostas piekāra arī citas lietas — naudasmakus, svariņus sudraba svēršanai, dzeramos ragus, ķemmes utt.

Pogu vietā krekla un apmetņa saspraušanai izmantoja saktas. Bagātnieki pirkstus rotāja ar gredzeniem. Vīrietim pie apaviem bija pieši, jo viņi karagaitās devās jāšus. Zirglietas bija skaisti rotātas ar varu un sudrabu. Īpaša atšķirība starp vīriešu apģērbu baltu un somugru ciltīm nebija. Latgaļu augstmaņi mīlēja savus vamžus izrotāt ar vara gredzentiņiem, kuršu vīri visilgāk valkāja kaklariņķus. Apmetņus vīrieši parasti nerotāja, varbūt vienīgi iesēja pušķus stūros.

Lielākas atšķirības bija sieviešu apģērbā. Baltu sievietes valkāja vaiņagus (zīmējumā latgalietei ir pat veseli trīs. Vara vaiņagi bija rotāti ar piekariņiem un zvārgulīšiem). Lībiešu sievas vaiņagus nenēsāja. Viņas valkāja vai nu matu lentas, vai galvas autus. Sievietes valkāja kaklariņķus un krelles. Lībietes vairāk bija iecienījušas krelles, latgalietes, zemgalietes un kursietes — kaklariņķus. Svārki arī tika valkāti atšķirīgi. Baltu sievietes svārku auduma augšdaļu ielocīja uz iekšu, bet lībietes pacēla uz augšu līdz plecam. Tāpēc lībietēm bija vajadzīgas divas bruņurupuču saktas vai krustadatas, lai varētu svārku augšmalu saspraust ap pleciem. Viduci apjoza ar prievīti vai platāku austu jostu. Zem svārkiem valkāja balinātu linu kreklu. Tāpat kā vīrieši, arī sievietes kājas aptina ar kājautiem., kurus nereti rotāja ar vara spirālītēm vai gredzentiņiem. Autus vēl aptina ar prievīti.

Greznākā sievietes apģērba daļa bija izrakstīta villaine. Latgaļu sievas tās rotāja ar vara gredzentiņu ornamentu, lībietes — ar alvas rozetīšu un vara gredzentiņu virknēm. Lībiešu sagšām raksturīgi grezni sieti pušķi villaiņu stūros.

Aukstā laikā vēl vilka pār galvu uzvelkamus vamžus jeb jakas, kuras arī grezni rotāja. Protams, ka sievietes neiztika bez aprocēm un gredzeniem. Ļoti skaistas ir latgaļu sieviešu iecienītās platās manšetaproces.

Rotas bija bagātu cilvēku īpašumā, tās vilka goda dienās un rituālos. Bērnu apģērbi bija tādi paši kā pieaugušajiem, vienīgi lībiešu puisēnu vamži tika grezni rotāti ar pušķiem. Vēlāk, pieaugot par vīriem, viņi tā vairs nerotāsies.

Sievietes nēsāja dažādas rotaslietas: saktas, piekariņus, važiņas, gredzenus, rokassprādzes un kakla riņķus.

Važiņu rotām parasti tika pievienoti arī dažādi piekariņi – amuleti: dzīvnieku figūriņas, miniatūri sadzīves priekšmeti, lāča zobi, dzintara piekari, kā arī bronzas vai ādas makstī ievietots nazītis. Lībietes nēsājušas arī baltu cilšu sievietēm raksturīgās spirālaproces, tomēr visbiežāk sastopamas dobas ornamentētas bronzas vai sudraba aproces ar šaurākiem galiem (uz katras rokas no vienas līdz trim). No gredzeniem visiecienītākie bijuši spirālgredzeni, pat uz visiem pirkstiem.

Dažādie rotājumi jeb raksti uz darbarīkiem, ieročiem, sadzīves priekšmetiem un apģērba saistīti ar maģiskiem ticējumiem. Vienlaikus tie norāda arī uz mūsu senču augsti attīstīto skaistuma izjūtu.

Balti savas pilis cēla vienīgi no koka, kaut gan zināja, ka var celt arī mūra pilis, jo daudz brauca uz Krieviju, Vāciju un Skandināviju.

Dzīvojamās mājas nebija lielas pēc izmēra. Mazākās ir tikai 2 reiz 2 metri (piemēram Piziču pilskalnā puszemnīca). Bija gan vienkambara, gan divkambaru, reti kad vairāk. Mežotnē atrasts nams no četriem kambariem ar krāsns kūniņu starpsienā. Vidusmēra dzīvojamais nams bija 3 reiz 4, 4 reiz 4 metri. Piemēram, te mēs varam apskatīt dažādas dzīvojamās mājas no dažādiem pilskalniem. Tās bija dūmistabas bez skursteņa. Pavarda vieta parasti atradās istabas stūrī. Pavardi bija apmēram 1 reiz 1,5 metrus lieli vai nu krauti akmens apļi, jeb arī no akmeņiem un māliem izveidota kūniņa. Kūniņu veidoja šādi — sakrāva dedzināmo žagaru kaudzīti, tai pāri sakrāva akmeņus un apzieda ar māliem. Tad žagarus aizdedzināja. Malkai izdegot, māls sacietēja un izveidojās kūniņa. Skursteņa tais laikos nebija. Kad krāsns akmeņi bija sakarsuši un malka izdegusi dūmus izlaida pa logu spraudziņām un aiztaisīja ar koka tapu, ādas vīkšķi vai kādu citu murskuli. Atlikušie dūmi sastājās telpa augšā, bet apakšā bija brīva telpa. Iespējams, ka bagātākie kurināja arī kokogles, jo tās dod lielāku karstumu un mazāk dūmo. Kokogļu ražošana bija izplatīta, tās izmantoja smēdēs. Jāpiebilst, ka šos istabu pavardus izmantoja galvenokārt māju apsildīšanai. Ēst pārsvarā vārīja ārā uz atklātiem pavardiem vai nojumēs un slieteņos. Ēkās ziemā bija apmēram sešus grādus silts.

Par gaismekļiem izmantoja skalturus un svečturus. Svečturi bija dažādi — vienas sveces saturēšanai kā pīpes kātiņi (Rīgas namā), un divžuburu vai pat četržuburu (kā Talsu puszemnīcā vai virsaiša namā). Sveces bija no bišu vaska.

Gulēšanai izmantoja dažādas lāvas gar sienu malām, tās pārklāja ar salmiem, zāli, kaltētām kalmēm, virsū uzklāja ādas. Sedzās arī ar lāčādām.

Gar sienām bija plaukti, uz tiem podiņi, vāceles, cibiņas. Sienās  bija saurbti vadži, kuros karājās maisi, drēbes, ieroči.

Durvis bija mazas. Mazākās ir tikai 40 reiz 60 centimetrus lielas, lielākās — 80 reiz 120 centimetru. Sliekšņi augsti —trešajā vai piektajā vaiņagā no zemes.

Dzīvojamās mājas bija kā virszemes, tā arī puszemnīcas. Piziču pilskalnā ir atrastas tikai puszemnīcas. Vispār mūsu senču dzīve vairāk notika ārā, dzīvojamās mājās viņi pārlaida tikai nakts melnumu un spalgāko salu. Cilvēki bija ļoti izturīgi (tie, kas izdzīvoja). Daudzi nomira bērnībā. Dzīves ilgums šajos skarbajos apstākļos nebija garš. Vidēji 35—40 gadi. Četrdesmitgadīgs vīrs bija sirms vecis.

Vēl pie dzīvojamām mājām varētu pieskaitīt apdzīvojamos kambarus pils aizsargsienā. Bez dzīvojamām mājām daudz bija arī palīgbūvju — slieteņu, nojumju, kambaru. Lielu daļu veidoja arī saimniecības ēkas — staļļi zirgiem, kūtis lopiem, smēdes, klētis labības un mantu uzglabāšanai.

Aizsargtornis un dzīvojamais kambaris pils aizsargsienā

Aizsargsienas svarīgākajos punktos — pie pils vārtiem, stūros, no kurienes varēja novērot plašāku apkārtni, — veidoja pils aizsargtorņus. Parasti tie bija augstāki par pārējo aizsargsienu. Torņa augšā izveidoja platformu pils sargiem. Iespējams, ka torņi bija arī apdzīvoti vai vismaz tos izmantoja kā palīgtelpas un noliktavas.

Tautas atmiņā ir uzglabājušies nostāsti par Bevēnas torni, kurā dzīvojis pils burvis un ar ērgļa skatienu pārraudzījis plašajā apkārtnē notiekošo.

Pils aizsargsienas parasti nebija apdzīvojamas, dažbrīd par noliktavām uz pagaidu dzīvojamām telpām izmantoja nojumes gar pils aizsargsienu. Tomēr ir atrastas arī dzīvojamas pils aizsargsienas. Šādi šauri un gari dzīvojamie kambari pils aizsargsienā ir bijuši Pizeču pilskalnā Rēzeknes rajonā.

Pils tornim pieguļošajā aizsargsienā ir izveidots dzīvojamais kambaris — ap pusotra metra plata un trīsarpus metrus gara telpa, kurā atradās guļamā lāva, pāris plaukti un krauts akmens pavards. Kambara griesti vienlaikus bija arī grīdas klājums kaujas ejas, pa kuru pārvietojās pils aizstāvji. Visticamāk, ka šajos kambaros dzīvoja pils dienestnieki — sargi, veicot dienesta pienākumus, varbūt viņu ģimenes, nabadzīgākie brīvie ļaudis, kuri bija nodarbināti pils dienestā un kuriem nebija atsevišķa mājokļa priekšpilī vai tuvākajos ciemos.

Pils aizsargsienas kā dzīvojamās telpas varēja izmantot arī pilskalnos, kuru teritorija bija ļoti maza un tāpēc vajadzēja izmantot katru zemes pēdu.

Senlatvijas karavīrs

Karavīra apbruņojumā bija cērtamie, duramie, metamie un sevis aizsargājamie ieroči.

Kaujas cirvis — cērtamais ierocis. Kaujas cirvis bija vieglāks un izmēros mazāks par darba cirvi. Latgaļu novados līdz pat 11. gs. Lietoja šaurasmens cirvjus, kuru kātu bagātākie karavīri rotāja ar bronzas lentām, bet 11. gs. Visā Latvijā pāriet uz platasmens cirvjiem. Kuršu novados populāri ir āvas veida kaujas cirvji. Cirvji bieži rotāti ar ornamentu.

Īsais šaurais vienasmens zobens jeb kaujas nazis. Šis cērtamais un duramais ierocis izplatās visā Latvijā ap 10. gs., bet visvairāk sastopams pie latgaļiem. Parasti 40—45 cm garš. Sastopams arī citu cilšu bruņojumā.

Vienasmens zobens. Visizplatītākais cērtamais un duramais ierocis Latvijā 11—12. gs. 75—85 cm garš, ar nedaudz paplašinātu asmeni smailes daļā, rokas šķērsli, kura gali nolaisti uz leju vai taisni, un roktura gala pogu līdzīgi divasmens platajam zobenam.

Platais lielais divasmens zobens. Visā Latvijā sastopams 80—95 cm garš cērtamais ierocis. Šāds zobens bija ļoti dārgs un piederēja feodālajam virsslānim — virsaišiem, labiešiem, pils karadraudzei, tirgoņiem. Daudz šādu zobenu importēti no Skandināvijas, Franku zemes un Krievzemes. Tie ir bagātīgi ornamentēti. Platos divasmens zobenus kala arī Latvijā, visvairāk Kursā, rotātus ar kuršiem raksturīgo ornamentu.

Kaujas vāle. 12—13. gs. parādās kaujas vāles ar apkaltu galvu. Tas saistīts ar cīņām pret vācu bruņiniekiem. Līdz tam izmantoja nekaltas kaujas vāles.

Šķēps. Šķēpi bija gan metamie, gan duramie, kurus izmantoja tuvcīņā. Šķēpi ir neatņemama sastāvdaļa tā laika vīrieša bruņojumā. Šķēpu gali nereti skaisti rotāti. Kuršiem bija raksturīgi īsi šķēpi ar platu rombveidīgu šķēpa smaili.

Loks, bultas un stops ir tālcīņas ieroči, un tos plaši izmantoja kaujās.

Vairogs. Vairogi bija sevis aizsargāšanai. Baltu karavīriem raksturīgi apaļi vairogi, bet hronikās ir aprakstīti kurši, kas uzbrukumā Rīgai izmantoja lielus, balti krāsotus, vairogus, kurus nesa sev pa priekšu, atbalstīja ar garu koku un, aiz tiem slēpjoties, meta šķēpus un šāva bultas. Vairogi bija sastiprināti no diviem tēstiem dēļiem. Kuršiem izkārtojoties uzbrukumam, visa Daugavmala vizējusi kā sniegs.

Bruņucepures. Senlatvijas karavīri nelietoja bruņucepures, un arheoloģiskajos izrakumos tā ir ārkārtīgi reta parādība. Viena plākšņu bruņucepure ir atrasta Kursā, viena Latgalē. Ir atrasta no bronzas spirālēm veidota bruņucepure. Hronikā aprakstīts, ka bruņu cepure kaujas laikā bijusi galvā latgaļu virsaitim Rūsiņam.

Bruņukrekli arī ir ārkārtīgi reti sastopami. Viens atrasts Kursā un ir analoģisks Krievzemē veidotajiem, otrs Latgalē. Pa bruņukrekla fragmentam atrasti Tērvetē un Mežotnē. Nav izskaidrojama, kāpēc baltu karavīri nelietoja bruņucepures un bruņukreklus, jo iespēja ar tiem iepazīties, nopirkt vai kalt pašiem uz vietas bija.

Feodālā virsslāņa pārstāvji karā devās zirga mugurā. Zirgi bija labi kopti, zirglietas un pieši rotāti ar ornamentu, dižciltīgajiem un pils karadraudzei rotājums bija no sudraba.

Lielvārdes virsaitis Uldevens

(dzīves dati nav zināmi)

Uldevens jeb Uldevene bija Lielvārdes pilsnovada virsaitis. Iespējams, ka pilsnovadu pārvaldīja vairāki virsaiši jeb vecākie, un Uldevens bija starp viņiem godājamākais. Indriķa hronika viņu min tikai vienu reizi — 1213. gadā, kad lietuvieši izlaupījuši Lielvārdi un aizveduši gūstā arī šī novada vecāko. Citu ziņu par Uldevenu nav, bet par viņu var spriest pēc notikumiem, kas saistīti ar Lielvārdi.

Pirmo reizi Lielvārde Indriķa hronikā minēta 1201. gadā, kad bīskaps Alberts šo novadu apsola nodot pārvaldē bruņiniekam Danielam. Vācieši Lielvārdi vēl nav pakļāvuši, un līdz 1206. gadam Uldevens valdīja brīvi.

1204. gadā lielvārdieši rīkoja uzbrukumu Rīgai, un 1205. gadā piedalījās citā karagājienā pret vāciešiem. Abas karagaitas notikušas Uldevena vadībā vai ar viņa ziņu. 1206. gadā Salaspils vecākais Ako aicināja līvus padzīt vāciešus no savas zemes. Šo lībiešu sacelšanos atbalstīja arī Lielvārde. Ako vadībā sacelšanās cieta sakāvi un šķiet, ka tieši pēc šiem notikumiem Daniels apmetās Lielvārdē, jo atstāt lībiešus bez uzraudzības šķita bīstami. Taču arī tad bruņinieks Daniels neapmetās Lielvārdes lībiešu pilī, bet gan Rumbiņas upes otrajā krastā — Dievukalnā. No šejienes vācieši varēja pārraudzīt visu, kas notiek pilī un ievākt nodevas. Par pārējo Lielvārdes pilsnovada dzīvi vēl arvien lēma lībieši paši. Tikai 14. gs. līvu pils Lielvārdē beidz pastāvēt un pilskalnā apmetās vācieši, uzceļot tur savu mūra pili, kuras drupas mēs redzam vēl šodien (domātas drupas Lielvārdes Lāčplēša parkā).

Virsaiša namā var iegūt informāciju arī par Bandavas ķēniņu Lamekinu, Turaidas virsaiti Kaupo, Kokneses virsaiti Vesceku, Soteklas virsaiti Rūsiņu, Tālavas ķēniņu Tālivaldi, Jersikas ķēniņu Visvaldi, Zemgales ķēniņu Viesturu un Zemgales ķēniņu Nameju.

Nākotnes ieceres Lielvārdes pilī

Tā kā Lielvārdes pils ir tūrisma objekts, kur iespējams arī atpūsties, pasēdēt sveču gaismā dzīvojamā mājā, uz uguns pavarda izcept līdzpaņemtās desiņas, svinēt jubilejas, atzīmēt kāzu jubilejas un vienkārši priecāties par unikālo vēstures pieminekli, tādēļ ieceru  par pils papildināšanu ir ļoti daudz.

ü Tagad tiek celta tāda četru kambaru māja, kāda atrasta Mežotnē.

ü Tiek domāts pabeigt aizsargsienu.

ü Pils pagalmā tiks izveidota aka, jo ir ļoti svarīgi, lai būtu ūdens.

ü Ir iecere nopirkt zirgu, kāds bija tajā laikā (maza izmēra). Pašlaik tiek celts stallis. Jau nākamajā vasarā stalli ar zirgu varēs apskatīt pilī.

ü Iecerēts veidot priekšpili ar viensētām uz Daugavas pusi.

ü Nākamajā vasarā paredzēts, ka pa pili staigās cilvēki tam laikam raksturīgajā apģērbā, lai apmeklētājiem būtu spilgtāks priekšstats par cilvēku dzīvi 12. un 13. gadsimtā.

Secinājumi

1. Par iemeslu Lielvārdes Senlatviešu pils celtniecības sākšanai bija:

1. apziņa, ka šāda veida pils Latvijā vēl nav;

2. pils virtuālās realitātes autoru G. Gaideļa un J. Seisuma vēlēšanās piedalīties tautas nacionālās pašapziņas un identitātes veidošanā;

3. Rīgas 800 gadu jubilejas tuvošanās.

2. Faktori, kas ietekmēja pilskalnu celtniecību 11.—12. gs.

1. vēsturiskā situācija;

2. augstais kultūras līmenis;

3. saimnieciskā attīstība.

3. Faktori, kas noteica vietas izvēli (Lielvārdi) jaunceltajai senlatviešu pilij.

1. Lielvārdē bijusi lībiešu pils;

2. Lielvārde ietilpusi Daugavas lībiešu apdzīvotajā apgabalā;

3. Lielvārdē ir stipras kultūrtradīcijas.

4. Senlatviešu pils Lielvārdē — izglītojošs un izklaidējošs tūrisma objekts. Šeit:

1. var iegūt informāciju par 11.—12. gadsimtu;

2. tiek rīkoti tematiskie vakari;

3. svinēti svētki senlatviešu garā.

5. Kādu labumu senlatviešu pils dod Lielvārdei

1. piesaista tūristus, līdz ar to

·       finansiāli ienākumi

·       piesaista lielas uzņēmējus, jo izdevīga tirdzniecības vieta

·       vietējie uzņēmēji gūst lielākus ienākumus

·         sakoptāka pilsēta

2. Nes Lielvārdes vārdu ne tikai pa Latvju, bet arī ārpus tās robežām (nesen lietuvieši uzņēma filmu par Jersikas ķēniņu Visvaldi. Senlatviešu pilī ar latviešu aktieriem un tērpiem.)

3. Aktivizēt sabiedrisko dzīvi

Izmantotā literatūra

Enciklopēdija katrai ģimenei. Tava labākā grāmata par Latviju. — R.: Izdevniecība Aplis, 1999.

Latvijas vēsture. — R.: Zvaigzne, 1991.

Lāčplēša zemē. — R.: Avots, 1989.

Radiņš A. Ceļvedis Latvijas senvēsturē. — R.: Zvaigzne ABC, 1996.

Ķēniņš I. Latvijas vēsture. — R.: Zvaigzne, 1991.

Zariņa A. Apģērbs Latvijā 7.—17. gs.— R.: Zinātne, 1999.

Anotācija

Darbā par Senlatviešu pili Lielvārdē tiek pētīta pilskalnu rašanās vēsture un iemesli, izmantojot zinātnisko literatūru, un apkopota informācija par jauncelto senlatviešu pili Lielvārdē.