Referāts par Saldus vēsturi

Sagatavoja Kārlis Ķibilds

1999. gada decembrī

Vēsture

Vēstures avots Saldus (Salden) pirmo reizi minēts 1253. gadā kuršu līgumā, pēc kura Saldus novads (“zeme Skrundu un Zemgali”) tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldīšanā. Pirms  krustnešu iebrukuma seno kuršu pils atradusies vienu kilometru no tagad. Saldus pilsētas. Pie pilskalna arī bijusi arī apmetne. Savrupatradumi Vēršādas upītes ielejā un tās tuvumā (akmens cirvji, bronzas šķēps un duncis), kas attiecas uz senāko dzelzs laikmetu, pieļauj varbūtību, ka senākā apmetne tagad.

Saldus teritorijā pastāvējusi jau pirms Kristus. Pilskalna tuvumā atrastas kuršu ugunskapu vietas.

Tagad. Saldus pilsētas teritorijā 15. gs.vācu ordenis uzcēla mūra pili (vācu Frauenburg),kas dokumentos pirmo reizi minēta 1411. gadā, un no 16. gs. kopā ar Skrundas, Aizputes un citām pilīm tā bija pakļauta Kuldīgas komturam. Šī pils gāja bojā 18. gs.un tās vietā izmantojot par būvmateriālu mūra atliekas, uzcēla Saldus muižu. 1939. gadā Saldus slimnīcai atdeva pārbūvēto bijušo Saldus muižas galveno ēku, un, rokot pamatus jaunam piecstāvu korpusam, veica arī arheoloģiskos izrakumus. Izpētīja arī Saldus mūra pils teritoriju (1970. g., arheologs Ē. Mugurēvičs). Atsedzot Frauenburgas  pils pamatus, noskaidrojās, ka tā bijusi līdzīga vairākām 15.-16. gs. celtajām Austrumprūsijas  pilīm. Pēc plānojuma tā pieder pie konventēku tipa, kas sevišķi tika izplatīts Livonijas ordeņa zemēs.

Saldū (pie slimnīcas) pētīta arī viduslaiku kapsēta (1985. g. arheoloģe J. Daiga), kur atsegti 59 kapi, kas attiecas uz 15. - 17. gadsimtu. Saldū pētīts arī senāks kapulauks (Ezera ielā 7/9), kas attiecas uz vēlo dzelzs laikmetu - 10. - 12. gs. (1932. g., arheologs Ā. Kārnups). Pie Frauenburgas pils izveidojās apdzīvota vieta, kur no 16. gs. vidus atradusies arī baznīca. Apdzīvotās vietas attīstību veicināja ceļš no Jelgavas uz Klaipēdu (pasta stacija atklāta 1632. g.), kas gāja cauri Saldum. Kuršu senvārds - Saldne ordeņa laikā izzuda un arī apdzīvotā vieta tika dēvēta par Frauenburgu.

Vēstures avotos 1505. gadā minēts Frauenburgas pilstiesas iecirknis. Iedzīvotāju  skaits nekad nav bijis liels, un Frauenburga bija apkārtējo lauku tirgus vieta. No1561. gada tā kļuva par Kurzemes hercoga īpašumu, un 17. gs. te jau bija nozīmīgs amatniecības un tirdzniecības centrs, kur notika seši gadatirgi. Labus amatniekus novadam deva daudzie rūpniecības uzņēmumi. Hercoga Jēkaba laikā tagad.

Saldus apkārtnē ierīkoja dzelzs cepli, lielgabalu lietuvi, linu austuves, ādu mītuves, zāģu gateri un kālija vārītavu. Ražojumus pa Cieceres upi nogādāja līdz Skrundai un tālāk pa Ventu uz Ventspili.

Ziemeļu kara sākumā (1700. g.) apdzīvotā vieta vēl pastāvēja, un Frauenburgas pilī 1701. - 1702. g. ziemu pavadīja Zviedrijas karalis Kārlis XII kopā ar savas armijas štābu. Kara laikā pils un apdzīvotā vieta tika pilnīgi iznīcināta. Kara darbības rezultātā (1710. - 1711.g.) arī lielākā daļa iedzīvotāju gāja bojā. Vairāk nekā 100 gadus pastāvēja tikai Saldus draudze un muiža.

Saldus kā apdzīvota vieta sāka atjaunoties 1856. gadā, kad no Saldus muižas izdalīja 42 apbūves  gabalus.1870. gadā pilsētiņas izaugsmei no Saldus muižas zemes atmērīja vēl apmēram 125 ha. 1894. gadā Saldum piešķirtas ierobežotas pilsētas tiesības. 19. gs. Saldū darbojās divas alus darītavas vilnas kāršanas un vērpšanas uzņēmums (dib. 1877. g.), tabakas fabrika (1833. g.), čugunlietuve, mašīnbūves un lauksaimniecības darba rīku fabrika  (1889. g.), 20. gs. Sākumā – arī sērkociņu skaliņu fabrika (1900. g. 50 strādnieku), trīs limonādes fabrikas, pienotava (1903. g.).

1905. g. novembrī  – 1906. g. janvārī Saldū vara atradās revolucionārās rīcības komitejas rokās. 1. pasaules kara laikā vācu okupācija Saldū ilga no 1915. g. jūlija līdz 1919. g. janvārim. Karā Saldus un tā apkārtne necieta, jo kaujas tuvumā nenotika .Pilsētas tiesības piešķirtas 1917. gadā vācu okupācijas laikā. No 1919. gada janvāra līdz martam Saldus bija lielinieku varā, bet 1919. g. 10. martā latviešu nacionāla karaspēka Kalpaka bataljons atbrīvoja Saldu no lieliniekiem. Tā bija pirmā kalpakiešu atbrīvotā pilsēta Kurzemē. 14. martā Saldus tirgus laukumā notika pirmā latviešu karaspēka parāde, ko pieņēma tautas apsardzības ministrs J. Zālītis. 1919. g. 25. novembrī  pilsēta tika atbrīvota arī no Bermontiešiem, tomēr tā bija stipri cietusi.

Saldus attīstību veicināja Liepājas - Glūdas dzelzsceļa līnijas atklāšana (1929. g.) un Brocēnu cementa fabrikas celtniecība (1939. g.). 1935. gadā pilsētā bija 300 sīktirdzniecības  un 288 amatniecības uzņēmumi. Notika nedēļas un gadatirgi. 2. pasaules kara laikā Saldus apkaime  atradās ilgstošu kauju joslā, un 1945. g. 9. maijā Saldū ienāca PSRS karaspēks. PSRS okupācijas varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta arī Saldus iedzīvotāji.

Kopš 1950. gada Saldus ir rajona centrs. Pēc 2. pasaules kara Saldū darbojās Kuldīgas kokapstrādes kombināta “Vulkāns” mēbeļu cehs (dib. 1945. g.), asfaltbetona rūpnīca, r/a “Daiļrade” filiāle. Atvērti 24 veikali un universālveikals (1962. g.), seši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kolhozu tirgus, slimnīca. 1960. gadā tika izveidots Saldus gaļas kombināts, darbojās arī maizes kombināts, māksliniecisko izstrādājumu galantērijas r/a “Jūrmala” un mēbeļu  r/a “Rīga” filiāles, pienotava, pārtikas kombināts, labības produktu kombināts, LLT remontdarbnīcas, sadzīves pakalpojumu kombināts, ATU un ceļu eksplutācijas rajons, PMK, remonta un celtniecības iecirknis, SCO. Aiz pilsētas robežas Mežvidos darbojās Saldus MRS.

Pilsētbūvniecība un arhitektūra

Saldus bijusi vairākas reizes nopostīta un atkal celta no jauna un katru reizi uz rietumu pusi. Trešo reizi Saldus sāka veidoties ceturtajā vietā vēl tālāk uz R-Cieceres  kreisajā krastā, kad 1856. gadā muižas zemi sāka izpārdot apbūves gabaliem. Tāpēc arī vecākās mājas ir celtas 19. gs. 2. pusē.

Pilsētas izskats ir tāds, kāds paugurainajā ainavā tas izveidojies pēdējo divsimt gadu garumā. Tā ir 19. - 20. gs jauktas apbūves pilsēta, kuras centrs izveidots ap Rīgas - Liepājas, Kuldīgas - Dobeles un Saldus – Ezeres - Mažeiķu ceļiem. Pilsēta veidojusies kā atsevišķu sastāvdaļu konglomerāts, gleznainajai Kalnamuižai saaugot ar centru. Saldum cauri plūstošā Ciecere un tuvā apkārtnē izveidojušies ezeri ir ļāvuši patīkamā vienotībā pastāvēt tirgum, pārvaldes ēkām, veikaliem, sakaru tīkliem, autoostai, sporta un kultūras objektiem, kā saturīgā un intīmajā noskaņā Saldus vidusdaļā un perifērijā ievietojusies individuālā dzīvojamā apbūve un augļu dārzi. Saldus galvenā iela ir Lielā iela. Tajā atrodas arī bij. Saldus pagasta mājā, kas celta neatkarīgās Latvijas laikā tipiskā neoeklektisma stilā (1937. g., arhit. P. Kundziņš). Brīvības ielā Cieceres labajā krastā atrodas kultūras nams (1967. g., arhit. Dz. Driba). Vecākā Saldus iela ir Striķu iela, kura atrodas vecākā dzīvojamā māja (1857. g.) un pirmais Saldus grāmatu veikals un bibliotēka, ko 1888. gadā atvēra grāmatu izdevējs un Saldus Sadraudzīgās b-bas dibinātājs Stepermaņu Krustiņš.

1936. gadā Saldū bija 534 dzīvojamās ēkas, no tām 183 mūra, 277 koka, 74 jaukta materiāla, 454 vienstāva, 72 divstāvu, 8 trīsstāvu ēkas.

Māksla

Latviešu glezniecības vecmeistara J. Rozentāla stils un ainavas redzējums ir attīstījies Saldus apkārtnes pauguru, mežu un lauku harmoniskajās attiecībās. Par to ikviens var pārliecināties, ieejot gleznotāja celtajās mājās-darbnīcā, tagadējā Saldus Vēstures un mākslas muzejā. Pie muzeja gleznotāja piemineklis. Savukārt Valsts Mākslas muzejā Rīgā, aplūkojot J. Rozentāla diplomdarbu “Pēc dievkalpojuma (No baznīcas)”, ikviens var atsaukt atmiņā “veco Saldu” un 18. gs. 1. pusē celto lut. Dievnamu, jo pēc 1900. gadā veiktās pārbūves tas ir ieguvis citādu izskatu. Sv. Jāņa lut. baznīcā var aplūkot kokā griesto agrīnā baroka kanceli (17. gs. 2. puse), ķestera pulti (1777. g.), altārgleznu “Jēzus pie krusta” (1865. g., J. Dērings).

Izglītība, sabiedriskā un kultūras dzīve

1852. gadā uzcēla Saldus pagastskolas namu (apm. 4 km no Saldus), Saldū 1860. gadā atvēra A. Širmaheres privātskolu meitenēm. 1865. gadā Saldū darbojās astoņas skolas. 1904. gadā nodibināja pilsētas skolu zēniem, 1905. gadā - pirmo meiteņu skolu, kur mācības notika latviešu valodā. Tās dibinātāji un pirmā direktore bija Š. Paegle (dz. Rūše). 1907. gadā nodibināja pirmo pašvaldības skolu zēniem (dibinātājs skolotājs P. Dievkociņš; mācības notika latviešu valodā). 19. gs. Beigās - 20. gs. sākumā Saldū darbojās F. Krūmiņa un Stepermaņu Krustiņa grāmatu izdevniecības. 1772. gadā pilsētā darbojās bārddzinis (balbieris). Pirmais ārsts sāka strādāt 1800. gadā, pirmais ievēlētais pilsētas ārsts - 1894. gadā. 1814. gadā dibināta Saldus aptieka (darbojas arī mūsdienās), darbojās trīs drogu tirgotavas (dib. 1883., 1889. 1890. g.). 1917. gadā atvēra Saldus slimnīcu.

Pēc 1. pasaules kara darbojās pilsētas pamatskola, vācu, ebreju pamatskolas, kā arī pilsētas bibliotēka (2907 sējumi), Saldus Sadraudzīgās b-bas bibliotēka (942 sējumi). Kalnsētas pilī atradās Saldus ģimnāzija (dib. 1922. g.) un lauksaimniecības skola (pēc 2. pasaules kara Saldus sovhoztehnikums).

Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos 1873. gadā piedalījās Saldus Dziedātāju b-bas (dib. 1871. g.) vīru koris (vadītājs ērģelnieks un komponists O. Šepskis). Darbojās arī Saldus Sadraudzīgā b-ba (dib. 1888. g.). 1894. gadā b-ba uzcēla savu namu, kur notika arī teātra izrādes, dekorācijas gatavoja un priekškaru apgleznoja J. Rozentāls. Pilsētā darbojās Saldus rajona Mednieku un makšķernieku b-ba (1921. g.), Brīvprātīgo ugunsdzēsēju b-ba (1872. g.), Kara invalīdu b-ba (1925. g.), Namīpašnieku b-ba (1921. g.), Lutriņu Krājaizdevu s-ba (1893. g.), Saldus Krājaizdevu s-ba (1878. g.), kooperatīvs “Neatkarība” (1919. g.), Latvijas Sportā b-bas Saldus nodaļa (1929. g.), kooperatīvs “Darbs” (1926. g.), Veco strēlnieku b-bas Saldus nodaļa (1930. g.), Nacionālo atvaļināto karavīru b-bas Saldus nodaļa (1928. g.), Saldus 2. krājaizdevu s-ba (ebreju, dib. 1923. g.), Saldus Vācu sabiedrības kase (1935. g.). Iznāca laikraksts ”Saldus Avīze” (1932. - 1940.g.).

20. gs. 80. gados Saldū darbojās divas vidusskolas, astoņgadīgā skola, kultūras nams, slimnīca, Vēstures un mākslas muzejs, pilsētas bibliotēka. Mūsdienās darbojas b-ba “Eva” (dib. 1994. g., 45 biedri; latviskā kultūrmantojuma apzināšana u.c.), brīvo zemnieku apvienība (1992. g., 200 biedri). Iznāca laikraksti “Padomju Dzimtene”(1950. - 1959. g.), “Padomju Zeme” (1963. - 1989. g.), kopš 1989. gada iznāk laikraksts “Saldus Zeme”.

Reliģija

Saldū darbojās Sv. Jāņa ev. - lut. draudze, M. Lutera ev.-lut. Draudze, Romas katoļu draudze, baptistu draudze, Dieva Parādīšanās pareizticīgo draudze, Saldus Septītās dienas adventistu draudze, Ezeres Septītās adventistu draudze.

Saldus ordeņa pilī bijusi kapela. Ordeņa laikos bijusi arī baznīca (minēta 1461. g.). 1555. gadā Kuldīgas komturs baznīcai dāvinājis zvanu. Celt baznīcu bija paredzēts hercoga 1567. g. 28. februāra recesā.

Jaunu mūra baznīcu uzcēla 1615. gadā. Mācītāju vārdi zināmi no 1569. gada. 1665. gadā vizitācijā teikts, ka mūra baznīca draud sabrukt.

1718. - 1737. g. tā pārbūvēta pēc arhit. V. Neimaņa projekta, atjaunošanas darbi veikti 1938. gadā, kapitālais remonts pabeigts 1997. g. aprīlī; restaurēts altāris, altārglezna, ērģeles, iebūvēta moderna apsildīšanas iekārta. Baznīcā veikti arī arheoloģiskās izpētes darbi, kuru laikā atraka aizmūrētas kapenes, kas bija Kurzemes muižniecības dzimtu piederīgo apbedījumi. Mācītāji: 1815. - 1852. g. O. H. Rozenbergs (sarakstījis “Saldus baznīcas hroniku”), 1889. - 1920. g. T. Bekers, 1921. - 1931. g. N. Ozoliņš, 1931. - 1948. g. R. Vanags, 1998. gadā  J. Bitāns. Saldus draudzē kalpojis arī teoloģijas prof. R. Akmentiņš, arhibīskaps J. Vanags. Neatkarīgās Latvijas laikā līdz vāciešu izceļošanai 1939. gadā pastāvēja arī vācu draudze ar savu mācītāju. 1930. gadā nodibinājās Saldus Otrā (M. Lutera) ev. - lut. Draudze. Dievkalpojumi sākumā notika brīvā dabā, bet rudenī īrētās bij. Vācu biedrības telpās. 1934. gadā M. Lutera draudzei bija uzcelta sava baznīca. 1998. gadā kalpo palīgmācītājs H. Grigols.

Saldus (Cieceres) Romas katoļu draudzi dibināja tie katoļticīgie latgalieši, kas pēc 1. pasaules kara palika Cieceres pagastā un tur saņēma zemi jaunsaimniecībām. Pirmie dievkalpojumi katoļiem notika 1923. gadā Kalnsētās  (priesteris J. Vaivods), no 1925. gada Purvkrogā (veca kroga sēta, apm. 11 km no Saldus). Ēkas lielajā zālē izbūvēja baznīcu, 300 m no tās ierīkoja katoļu kapsētu, kas pastāv arī tagad. 2. pasaules karā ēku pilnīgi nopostīja. Pēc kara līdz 1950. gadam dievkalpojumus noturēja Stūrmuižā privātās mājās pie Bogomolova. Saldus pilsētā pirmie dievkalpojumi notika 1927. gadā privātā mājā.

1956. gadā pāvests A. Leitāns iegādājās māju Saldū, kurā iekārtoja baznīcu Saldus katoļu draudzei. Tajā ir trīs koka altāri. Lielais altāris ir grezns. Baznīcai sānos piebūvēja dzīvokli, bet visu māju pārvēta par lūgšanas namu. Draudzes mācītājs 1998. gadā g. Bezdelīga.

Saldū darbojās sv. Georga Kristīgās kalpošanas skola (dib. 1995. g., direktors mācītājs J. Bitāns). Skolas dibināšanas iniciators ir tag. Arhibīskaps J. Vanags. Mācības skolā ilgst vienu gadu, sagatavojot kalpošanai dažādās draudzes darba nozarēs.

1886. gadā dibināta babtistu draudze, 1888. gadā iesvētīja pareizticīgo kapsētu, 1898. gadā - baznīcu.

Saldus babtistu draudze dibināta 1870. gadā. Dievnamu uzcēla 1883. gadā, tas kapitāli pārbūvēts. Draudzei ir sludināšanas vieta arī slimnīcā.

Saldus Septītās dienas adventistu draudzei (dib. 1920. g.) pieder dzīvojamā ēka, kas pārbūvēta un piemērota dievkalpojumu vajadzībām. Ezeres Septītās dienas adventistu draudze, kas darbojas Saldū, telpas dievkalpojumiem īrē.

Saldus – deviņdesmitie gadi

Mainoties valsts iekārti, pilsētā notiek īpašumu denacionalizācija un nepamatoto īpašumu atdošana likumīgajiem īpašniekiem un to mantiniekiem, uzņēmumu privatizācija. Mainās arī uzņēmējdarbības formas. Pilsētā iedzīvojās p/s “Saldus laukceltnieks”, a/s “Saldus labība”, SIA “Saldus gaļas kombināts”, Saldus maizes kombināts, Saldus pārtikas kombināts, a/s “Kurzemes piens”, mēbeļu ražošanas firma “Velda”, kokapstrādes firmas “Laine” un “Ergo”, celtniecības firmas “Būve”, “Brodera uzņēmums”, “AZ Inter”, SIA “Saldus autobusu parks”, ceļu apsaimniekošanas un būvniecības firma “Saldus ceļinieks”. SIA “Kauss” pazīstama kā dziļurbumu sūkņu ražotāja un plaša tirdzniecības tīkla īpašniece. Ar degvielas vairumtirdzniecību nodarbojas a/s “Kurzemes degviela”. Pilsētā izveidotas vairākas degvielas uzpildes stacijas, lielākā no tām ir SIA “ALCO”. Izveidoti vairāki pašvaldības uzņēmumi - “Saldus siltums”, ”Namu pārvalde”, “komunālo uzņēmumu kombināts“, “Saldus tirgus”, SIA “Spodrība”, kas nodarbojās ar komunālo pakalpojumu servisu Saldus pilsētā. Izveidoti atpūtas, relaksācijas, skaistumkopšanas saloni “Pie Daces”, “Māra”, ”Kaiva”.

90. gados strauji attīstās tirdzniecība. Pilsētā ir vairāk nekā 200 tirdzniecības vietas, bet veicina arī pilsētas infrastruktūras un ekonomikas attīstību. Darbojas četri diennakts pārtikas tirdzniecības veikali. SIA “Kalnsētas” un SIA “SVA” preces piegādā arī uz mājām. Saldū ir divi grāmatu veikali, piecas aptiekas, darbojas četras bankas, piecas apdrošināšanas sabiedrības. Saldū ir 20 sabiedriskās ēdināšanas vietas.

Veselības aizsardzības sfērā Saldus slimnīca un Saldus poliklīnika top par rajona pašvaldības uzņēmumiem. Veidojas privātās ārstu prakses.

Saldus pilsētā ir saglabāta iespēja apmeklēt 6 bērnudārzus.

Darbojas sākumskola, pamatskola, Cieceres internātpamatskola, Saldus pilsētas ģimnāzija, 2. vidusskola, vakara vidusskola, Saldus lauksaimniecības tehnikums ar sporta kompleksu un peldbaseinu, Saldū atrodas Liepājas Pedagoģiskās augstskolas un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas filiāles. Darbojas mākslas, mūzikas, sporta skolas un bibliotēkas.

Vairāk nekā 45 gadus darbojas J. Rozentāla tautas tēlotājas mākslas studija. Tās dibinātājs un vadītājs bija K. Taube (1911. - 1993. gadam). 

Pašvaldības uzņēmumā “Saldus kultūras centrs”  darbojas lietišķās mākslas studija,  kuras dibinātāja bija V. Brieze. Darbojas tautas deju ansamblis “Kursa”, “Bandava”, jauktie kori “Varavīksne”, “Rudenājs”, Saldus Tautas teātris, bērnu folkloras grupa “Metenītis”. Darbojas Sal-dus radio, skolotāju jauktais koris “Saldava”. Latvijas Zemessardzes 43. bataljonā izveidots vokālais ansamblis. No 1996. gada darbojas pūtēju orķestris. Par visas valsts mēroga tradīciju izveidojās mūzikas festivāls “Saldus saule”, kas veltīts novadnieka Ē. Ķiģeļa piemiņai.          90. gados sporta dzīvi Saldū vadīja R. Mankuss. Par daudzkārtējo Latvijas čempionu galda tenisā kļuva S. Vasiljevs, labus panākumus valsts un pasaules mēroga sacensībās gūst O. Ulmaņa trenētie orientieristi. Nodibināti basketbola, futbola, tenisa klubi.

Olimpiskajās spēlēs Atlantā piedalījās svarcēlājs D. Zīlītis, soļotāja A. Liepiņa, vieglatlēts E. Tēbelis.

1996. gadā Saldus svinēja 140. Gadskārtu. Saldus pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu piešķīra rakstniekam un publicistam V. Ancītim un vēsturniekam prof. E. Dunsdorfam. Sadraudzības līgumi ir noslēgti ar Mažeiķiem Lietuvā (1975. g.), Paidi Igaunijā (1975. g.), Šcecinas Stagardu Polijā (1990. g.), Vilbonu - Sirivetu Francijā (1990. g.), Līderbahu Taunos vācijā (1991. g.), Lasrosasu del Madridi Spānijā (1991. g.), Līdingi Zviedrijā (1992. g.).

Izmantotā literatūra:

Enciklopēdija “Latvijas pilsētas”, apgāds “Preses nams”1999. gadā.