Rīgas zudusī vecpilsēta. ... visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī.

. . . . . .. . . .

..........

Rīgas 2. vidusskolas

12.a klases studenta

Anša Lībeka

patstāvīgais, pētnieciskais darbs vēsturē

Rīgas zudusī vecpilsēta.

... visapkārt smilšu kalni,

Pati Rīga ūdenī.

                                                               RĪGA - 1999

. . . . . . .. . .

Saturs

Ievads.

1. Rīgas pilsētas zemes līmenis un pirmatnējais plānojums.

2. Rīgas mūris.

3. Ieskats senajos Rīgas dzīvojamos objektos.

              4. Rīgas rātes vīna pagrabs.

             Nobeigums un secinājumi.

Izmantotā literatūra.

Ievads

Mana darba mērķis ir atrast maksimāli daudz informācijas par  Latvijas galvaspilsētas Rīgas vēsturiskām, laika gaitā izzudušām , bet mūsu tautai ļoti svarīgām vērtībām, kā arī gūt personisku gandarijumu no tik interesanta darba.

Savu mērķi es ceru sasniegt ar rūpīgu  materiālu un datu atlasi, un jaunas informācijas meklēšanu (internetā un bibliotēkās), ar analīzi un secinājumu izdarīšanu.

1. Rīgas pirmatnējais zemes līmenis un tās sākotnējais plānojums

Konkrētas ziņas par Rīgas pirmatnējo izskatu atrodamas tikai arheoloģiskajos izrakumos. Kaut arī pilsēta pastāv vairāk kā 800 gadu pirmie arheoloģiskie izrakumi sākušies tikai mūsu gadsimta 30. gadu beigās.

Rīgas pilsētas pirmssākumi meklējami pussalā, kura veidojusies Rīgas upes ielokā Daugavas labajā krastā.Pirmatnējā krasta līnija atradusies par 70 metriem tuvāk nekā pašreizējā krastmala. Rīgas upe ietecējusi Daugavā  un bijusi vairāk kā 30 metrus plata.

           Nelielā Rīgas upe lejasdaļā plūzdama pa kādu Daugavas gultnes vecupi gar smilšu kalniem, pie Pulvertorņa strauji pagriezās uz dienvidaustrumiem un, metot slaidu loku gar Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielu ietecēja Daugavā.Trasē, sākot no Brīvības ielas uz leju upe padziļinājās un kļuva platāka.Pie 13. Janvāra ielas , kur tā pagriezās uz Daugavu, izveidojās tā sauktais Rīgas ezers – ap 4 metrus dziļa dabiskā osta.

Pussalas reljefs bijis samērā līdzens. Daugavas piekrastē tas pacēlies tikai apmēram 1,0-1,5 m virs jūras līmeņa.Līdzīga ieplaka bijusi arī vecpilsētā- Alberta laukumā rajonā.

Senākie atradumi Vecrīgas teritorija – bronzas krustadata, zvaniņu rota, arī atsevišķi stikla izstrādājumi datējami jau ar 11 gs.

Viena no Rīgas apmetnēm atradusies Rīgas upes ielokā dabiskas ostas krastā  - iespējams teritorija starp Kalēju, Audēju, Mārstaļu ielu.Tās platība varēja nedaudz pārsniegt 2 ha.Izrakumos ārpus šim rajonam kultūrslānī nav bijusi liecība par senākiem priekšmetiem kā 13 gs.

Otrs 12 gs ciems atradies Daugavmalā, netālu no Melngalavju nama. un Peldu ielas apkaimē.Te uz 12 gs. attiecināmusenlietu atradumu lietas koncentrējās apmēram 200 m garā un 60 m platā joslā kādreizējā upes krastā. Šī ciema platība aizņēma gandrīz 1 ha.

Rīgas apmetnes straujo izaugsmi 12gs. noteica tās atrašanās pie izdevīgās dabiskās ostas Rīdzenes upes grīvā.

13. gs. sāk. Rīgas upes un Daugavas izveidotajā zemes strēles austrumu galā līdzās jau  diviem esošajiem ciemiem bija izaugusi trešā apmetne, kuru uzcēla vācu ieceļotā

Samērā isā laikā, no 1201. līdz 1230. gadam, Rīgas pilsēta saniedz to platību (vairāk kā 20 ha), kadu tā saglabā cauri visiem viduslaikiem līdz pat 16. gs. Šajos 30 gados jaunizveidotajā pilsētā notiek intensīva celtniecība.Pilsētas teritorija trīskārt paplašinās, tiek pagarināti un no jauna celti pilsētas aizsargmūri, kuru kopgarums pārsniedz 2 km, celtas ordeņa un bīskapa pilis, mūra baznīcas, klosteri, sabiedriskās celtnes.Uz šī plašā mūra celtniecības fona līdztekus it kā nemanāmi auga un veidojās arī pilsētnieku vienkāršās, sākumā galvenokārt no koka būvētās dzīvojamās ēkas.

2. Rīgas nocietinājumi. Kur tie atradušies

                Viduslaiku pilsētas galvenā un nozīmīgākā daļa bija nocietinājumi - mūri. Tos sāka celt jau 13 gs. sāk. Paplašinoties pilsētas teritorijai, nocietinājumus vajadzēja pagarināt un, protams, arī uzlabot.Mainoties un pilnveidojoties karatehnikai, vajadzēja gan paaugstināt un pastiprināt mūrus, gan celt jaunus torņus, kā arī vecos pārbūvēt. Parādoties šaujampulverim sākumā centās esošos mūrus tiem piemērot, bet ar laiku tos pakāpeniski centās nomainīt ar zemes vaļniem.

            Kad 1201. gadā Rīgas lībeši līdzās saviem ciemiem ierādīja bīskapam Albertam vietu jaunajai vācu apmetnei, krustneši par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja teritorijas nocietnāšanu. Šo gadu tad arī mēs varam uzskatīt par Rīgas pirmo nocietinājumu celšanas sākumu. Nocietinājumi apņēma puslokā laukumu, ko tagad aptver Zirgu, Rozena, Krāmu, Kalēju, Daugavas un Audēju ielas. Sākumā pirmos nocietinājumus cēla steigā nevis no akmens, bet koka, jo smilšainajā Rīgas apkārtnē to resursi bija visai ierobežoti.

            Kad vācu apmetnes iemītnieki pakļāva sev tuvāko apkārtni – Doli, Salaspili un Ikšķili -,pilsēta varēja bagātīgi izmantot akmeņus  - Daugavas radzes, tā ka pamazām koka sētas vietā sāka būvēt mūrus. Šo mūru izbūvē  1207. gadā piedalījušies daudzi no Vācijas atbraukušie krustneši.

            Pēc 1210. gada kuršu uzbrukuma atvairīšanas aizsargmūra sienu nekavējoties pagarināja no Krāmu ielas līdz Daugavai. Šis jaunais mūris pirmo reizi minēts 1211. gada 25. jūlija dokumentā, ar kuru bīskaps Alberts apstiprināja dāvinājumu domkapitulam – zemesgabalu Daugavas malā pe mūra. Pilsētas nocietinājumu mūra sienu cēla tālāk gar Daugavas krastmalu līdz Rīgas upes grīvai un tad gar tās krastu augšup līdz bīskapa pilij, kas atradās pirmajā vācu apmetnē. Līdz ar pilsētas straujo augšanu mūri vajadzēja otro – un pēdējo reizi paplašināt. Pēc 1210. gada pievienojot pilsētai kādreizējo priekšpilsētu, kurā atradās Jēkaba baznīca, krievu tirgotāju sēta, jaunā Doma baznīca un bīskapa otrā pils, nocietinājumu mūri pagarināja no Zirgu ielas līdz Pulvertornim, tad ejot gar tagadējām Jēkaba kazarmām līdz Rīgas pilij, un pagriežoties gar

Daugavas krastmalu mūris sasniedza pilsētas vecāko daļu.

            Pilsētas mūru kopgarums 16. gs. sasniedz 2,2 km. Mūros bija izbūvēti torņi. Līdz 1330. gadam ir minēti 28 nocietinājumu torņi. Tas ļauj cecināt. ka Rīgas aizsardzības sistēma bija viena no varenākajām Baltijas jūras piekrastē.

            Torņi mūros atradās  ap 70 – 120 m attālumā cits no cita. Daļa torņu – vārtu torņi – bija celti vārtu aizsardzībai, bet pārējienoderēja mūru aizsardzībai in atbalstam, jo torņu lielākā daļa vienmēr izvirzījas ārpus mūriem. Sākumā cēla četrstūrainus torņus ar samērā plānām sienām, bet vēlāk pusapaļus vai apaļus, kas bija ērtāki šauānai ar lielgabaliem.Šiem lielgabalu torņiem sienas bija daudz biezākas. Dažiem vārtu torņiem bijusi caurbrauktuve.

            Miera laikā torņi izmantoti par noliktavām. Pilsēta pati torņos glabāja labīb, pulveri, vai citus karamaeriālus. Tomēr lielāko daļu torņu izīrēja gan pilsoņiem, gan iebraucējiem tirgotājiem.

            Lielas pārmaiņas pilsētas izbūvē sākās 16. gs. pirmajā pusē. Šaujamieroči ieviesās arvien plašāk. Vecais pilsētas nocietinājumu mūris pamazām zaudēja savu nozīm, jo ar lielgabalu šāviņiem bija viegli sagraujams. Tāpēc aiz mūra un Rīdziņas upes sāka veidot jaunu nocietinājumu joslu. Pirmās ziņas par zemes vaļņu izveidošanu attiecināmas uz 1422. gadu, tomēr sistemātiski darbi sākās tikai 1537. gadā, turpinotie līdz 17. gs. otrajai pusei . Ap pilsētu saskaņā ar tolaik valdošajiem fortifikācijas noteikumiem izveidoja īpašu jaunu nocietinājumu sistēmu. Rietumu pusē piekļūšanu Rīgai kavēja platā Daugavas straume, citur šādas dabiskas aizsardzības robežas nebija, tāpēc tada bija jāizveido. Ap pilsētu izraka grāvi – kanālu un tā malā uzbēra 11 – 12 m augstu zemes valni. Lai ienaidniekam neļautu pārāk tuvu piekļūt nocietinājumiem , grāvja krastus izroboja ar bastioniem, no kuriem bija iespējams atklāt uguni sānu virzienā.

            Līdz mūsdienām no šīs varenās aizsargsistēmas visā savā krāšņumā saglabājies tikai ir  17. gs. pārbūvētais Smilšu jeb Pulvertornis. Atsevišķi  atsegtie mūru fragmenti redzami Minsterejas ielā, Kalēju ielā 37, Jāņa sētā unTrokšņa ielā.

            Visiem Rīgas torņiem un vārtiem bijuši savi vārdi Tie nosaukti pilsētā pazīstamu personu vārdos, tuvējo ielu, vietu vai celtņu vārdā., reizēm tornis nosaukts pēc tā izmantošanas veida.

1.    Smilšu tornis, kas tagad pazīstams kā Pulvertornis savulaik bijis vissvarīgākais  Rīgas nocietinājums, jo sargāja ieeju pilsētā – galveno Rīgas ceļu. Pirmo reizi tornis pieminēts jau 1330. gadā. 15. gs. tas ticis pārbūvēts un pemērots šaujamieročiem. 1621. gadā, kad zviedru karaspēks Gustava Ādolfa vadībā aplenca un ieņēma Rīgu. Tomēr jau 17. gs. torni uzcēla no jauna – tādu, kādu to redzam mūsu dienās. Torņa diametrs ir 19,8 m, augstums virs tagadējā ielu līmeņa  26 m, sienu biezums pagrabā – 2,75 m.

2.    Pelēkais tornis atradies M Smilšu un Meistaru ielas stūrī. Tā pamatus atraka 1911. gadā. Tornis bija pusapaļš, tā diametrs 10,7 m.

3.    Ģilžu vārtu tornis atradies pie Meistaru ielas. Senajos pilsētas plānos tas attēlots pusapaļš. Torņa pamatus iznīcināja 19. gs. 60. gados ceļot Lielās Ģildes ēku.

4.     Kaļķu tornis, ko agrāk sauca par Budes torni, plānā bijis apaļš, tā diametrs 12 m. 16.gs. pie torņa uzcēla pilsētas jauno cietuma ēku.

5.     Ludviķa tornis, pēc tuvumā esošā Dominikāņu klostera saukts arī par Melno mūku torni, atradies Jāņa un Kalēju ielas stūrī. 1634. gada nocietinājumu plānā Ludviķa tornis parādīts, kā četrstūrains vārtu tornis.

6.    Audēju tornis, ko sākotnēji sauca par Bebru torni, atradies Audēju ielas galā. Plānā tornis ir pakavveida 18 gs. pirmajā pusē tas nojaukts.

7.    Alkšņu saukta arī par Šakmaņa torni, bijis uzcelts Vecpilsētas ielas galā. Šī pakavveida torņa pamatu atliekas atrada ceļot jaunu namu 1901. gadā. Tā diametrs 9,5 m, sienu biezums 1,7 – 1,9 m.

8.    Mazais Alkšņu, arī četrstūrainais tornis, atradies pie M Peitavas ielas. 1634. gadā tas attēlots kā neliels četrstūrains tornītis.

9.    Rēzena tornis pacēlies Peitava, agrākās Rēznas ielas galā. Pieminēts jau 14. gs.; 1634. gada plānā tas attēlots kā pusapaļš tornis.

10.  Rigemundes jeb Muzikantu tornis pacēlies kādreizējā Trauksmes ielā.Plānā tas bijis pakavveida. Tā diametrs 11,5 m, sienu biezums 1,8 m. Tornis pacēlies virs toreizējā ielas bruģa 14,6 m augstu.

11.  Mārstaļu tornis, sākotnēji saukts par Maršalka torni. Tas atradies Daugavmalā starp Minsterejas un Mārstaļu ielām. 16 gs. tas bijis viens no stiprākajiem torņiem un sargāja Rīgu noDaugavas puses.Tā platums 25,32 m, sienu biezums 4,6 m

12. Peldu ielas vārtu tornis, senāk pēc ielas nosaukuma saukts arī par Mītova vai Cūku torni. Tas atradies Daugavmalā Peldu ielas galā. 17.gs. plānos tornis parādīts četrstūrains un caur to gājuši vārti. Jau 17. gs. beigās torņa vārds dokumentos vairs nav sastopams.

13.  Grēcinieku vai Zundernā tornis, kas nosaukts rātskumga Vulferta de Zunderna vārdā, atradies Grēcinieku ielas galā. Šis tornis bijis viens no lielākajiem pilsētas apaļajiem torņiem.Zundrna tornī bijis pilsētas pirmā ūdensvada rezervuārs, kurā ūdeni sūknēja no Daugavas.

14. Šāļu jeb Svērtuves tornis.Pilsētas plānos tas attēlots apaļš un pusapaļš. Un tas ir meklējams Kāļķu ielas sākumā pie Daugavmalas.

15. Lībekas, arī Sievu tornis atradies Jaunavu ielas galā. 13.gs. tornim blakus atradusies Lībekas tirgotāju sēta.

16.  Tornis bez nosaukuma, kas 16gs. sarakstos nosaukts par “torni blakus Sievu tornim”. 1634.gada plānā tas parādīts neliels četrstūrains tornītis.

17.  Mēmeļa tornis, arī Prāvesta tornis atradies Jaunielas tuvumā.Četrstūrains tornis, vēlāk tā vietā vai tā tuvumā uzcelts Jaunielas vārtu tornis.

18.  Bīskapa vārtu tornis atradies Daugavmalā iepretī Herdera laukumam, blakus kādreizējai bīskapa pilij. Senākajos pilsētas plānos un panorāmās tas pārādīts kā četrstūrains vārtu tornis. Pirmo reizi Bīskapa vārtu tornis dokumentos pieminēts 1271. gadā

19.  Miesnieku tornis atradies Miesnieku ielas galā.16. gs. tās bijis viens no lielākajiem pilsētas torņiem.Pārasti tas atradās Rīgas kara pārvaldes-“minsterejas” rīcībā un tika izmantots pulvera glabāšanai. 1721. gada 21. oktobrī pulvera krājumi uzsprāga. Rezultātā tornis tika pilnīgi iznīcināts.

20.  Vilku bedres tornis atradās vietā, kur Daugavmalas mūri nogriezās uz pilsgrāvi. Torņa būtu beklējami zem Anglikāņu baznīcas pamatiem. Tā forma bijusi četrstūraina.

21. Pils ielas tornis atradās L. Pils ielas galā un bijis viens no jaunākajiem torņiem, jo tika celts 15. gs.

22. Jaunavu tornis, kas vēlākos laikos ticis saukts par mazo Pulvertorni, atrodas Vēstures ielā kādreizējā Marijas Magdalēnas sieviešu klostera teritorijā. Kad 19. gs. cēla jauno arsenāla ēku, apaļā torņa apakšējā daļa tika iebūvēta jaunājā celtnē.

23. Jēkaba vārtu tornis atradies Jēkaba ielas vidū blakus Saemas ēkai.Šī četrstūrainā torņa pamatus daļēji atraka 1908. gadā.

24.   Jurgena tornis ticis saukts arī par "torni aiz Krievu baznīcas", jo tas atradās pie krievu tirgotāju sētas Aldaru ielas galā. Šī pusapaļā torņa apakšējā daļa ir iebūvēta Arhitektu savienības ēkā. 1698. gadā pilsētas mūri līdzās tornim uzlausti un šajā vietā ierīkoti Zviedru vārti. Tie ir vienīgie Rīgas aizsargmūru vārti, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

25.  Rāmera tornis atradies Trokšņa ielā starp Zviedru vārtiem un Pulvertorni. Rāmera tornis ir pēdējais Rīgas torņu sarakstā un ir viens no visvairāk izpētītajiem torņiem, kas ir restaurēts  mūsdienās.

Kāds bija šo mūru tālākais liktenis pēc pēc zemesvaļņu izveidošanas 17 gs., Jo kā aizsargbūve tie Rīgai vairs nebija vajadzīgi? Peaugot pilsētnieku skaitam,, radās nepieciešamība pēc jaunām apbūves teritorijām. Bet cietokšņa vaļņu apjoztajā teritorijā brīvas vietas nebija. Tāpēc centās apbūvēt teritoriju abpus vecajiem mūriem. Ja šodien ejam pa Meistaru un kalēju ielām, veram redzēt  citu pie citas pieplakušas mājas ar vienslīpes jumtiem. Visu šo ēku aizmugurējā siena ir  senais pilsētas nocietinājumu mūris.          

    

                3. Ieskats senajās Rīgas dzīvojamajos objektos

Vecrīgas šauro ieliņu labirintos var atrast dažādos laikmetos celtas ēkas. Bet kura no tām ir pati vecākā? Šis jautājums nomoka daudzus zinātniekus.  Jau pirms 200 gadiem senatnes materiālu vācējs J. K. Broce subjektīvi uzzīmēja pašu senāko Rīgas dzīvojamo namu, sniegdams arī tās aprakstu: " Vecākie Rīgas nami kādreiz visi būvēti šādā veidā. Pirmajam un augstajam stāvam ar gariem logiem bija biezs mūris, virs tā pacēlās baznīcai līdzīga jumtgale ar pilastriem gotiskā gaumē un daudziem logiem. Šādu būves veidu noteica toreizējais dzīves stils. Katrs turēja savas preces priekšnamā, kur glabāja kaņepājus un linus. Nama augšējā daļā cits virs cita bija ierīkoti vairāki bēniņu stāvi preču novietošanai. Nedaudzās dzīvojamās istabas atradās pagalma pusē. Ja augstie, plašie priekšnami bija tukši, tos izgreznoja lielām gleznām, briežu galvām un izmantoja par kāzu zālēm. Priekšnama kādā kaktā atradās virtuve,kuru vēl tagad var atrast nepārbūvētos namos."

Vienīgais vecpilsētas viduslaiku nams, kurā visspilgtāk saskatāmas dažas no J. K. Broces aprakstītajām senceltnes pazīmēm bija saglabājies M. Pils ielā 17. Kaut arī savā ilgajā mužā bija ticis vairakkārt pārbūvēts un remontēts, tomēt nama iekārtojums un plānojums liecināja, ka sākumā arī tam bija apdzīvots tikai pirmais stāvs, bet pārējie bēniņu stāvi izmantoti par noliktavām. Ēka celta ar gala zelmini pret ielu. Šāds celtnes novietojums raksturīgs viduslaikos visās Baltijas piekrastes pilsētās.

Kad tad ir celta šī līdz mūsdienām saglabājusies Vecrīga senākā dzīvojamā ēka? Spriežot pēc līdzīgām arhitektūras stila līdzībām, nama celšanas laiks būtu apmēram 15.-16.gs. mija.

Viens no Rīgas mūra namiem atsegts pie Peldu un Ūdensvada ielu stūra. Tā bija plānā gandrīz kvadrātiskas formas vientelpas ēka. ar ielas pusē sienas vienā malā izvirzītu ieejas izbūvi.

Nedaudz vairāk par metru biezās nama sienas mūrētas viduslaikem parastā tehnikā. Darbs veikts rūpīgi, pārdomāti, tomēr liekas, ka mūrēšanas tehnika celtniekam bijusi vēl samērā neierasta. Pamati sekli- to pēda atrodas tikai nedaudz dziļāk par puspagraba grīdas līmeni.

                       

Arheoloģiskie izrakumi ļāvuši mums izsekot senās Rīgas dzīvojamo namu attīstības vēsturei. Varam konstatēt, ka ikvienā gadsimtā ārējo ēku izskatā savu iezīmi atstājis gan dominējošais arhitektūras mākslas stils, gan visā eiropā valdošie mākšlas celtniecības paņēmieni. Taču vienlaikus ēku veidojumā sava nozīme bijusi vietējiem apstākļiem - pieejamiem celtniecības masteriāliem, klimata īpatnībām, celtniecības pieredzei, dažādo tautību pilsētnieku dzīvojamo ēku tipu ietekmei un dzīvesveida īpatnībām augošajā pilsētā. 

4.  Rīgas rātes vīna pagrabs   (Vinarium civitatis Rigensis)

      Katrā viduslaiku pilsētā līdzās necilajām, it kā vienveidīgajām pilsētnieku dzīvojamajām mājām atradās arī daudz krāšņākas sabiedriskas celtnes ar plašākām telpām.

      Viduslaiku pilsētās vīna krājumu glabāšanai tika celtas īpašas ēkas. Reizēm šajās ēkās slēdza dažādus darījumus, citkārt rātskungi tur svinēja dzīres un svētkus. Šādu ēku, kas bija gan vērtību noliktava, bet viemlaikus arī dzīru nams, atbilstoši uzposa.

      Ziņas par Rīgas pilsētas vīna noliktavu jeb vīnūzi atrodamas jau 1293. gada dokumentos. Tā nosaukta par "domus vinaria", "vinarium", "vinarium civitatis". Ar 1334. gadu datētā sarakstā norādīta arī vīnūža atrašanās vieta. - kvartāla galā starp Rozena, Tirgoņu un Krāmu ielu. Vīna noliktava šeit pastāvējusi līdz pat 1600. gadam, kad pilsēta namu pārdevusi kādam Rīgas namniekam R. Horstam. Par tālāko telpu izmantošanu ziņas ir ļoti trūcīgas. 19. gs. virs senajiem pamatiem uzcelta jauna ēka, bet pirms II Pasaules Kara šī nama pamatos bijusi malkas tirgotava.

      Izrakumos varēja gūt priekšstatu par ēkas apakšējo un pagraba stāvu. Spriežot pēc masīvajiem celtnes pamatiem un augstajām mūra velvēm, noliktavai bijis vismaz viens virszemes stāvs, brt varbūt tie bijuši pat vairāki. Nelielie celtnes izmēri, masīvās sienas, atsevišķās ieejas puspagrabā un augšējos  stāvos ir līdzīgi senajām mūra ēkai - dzīvojamajam tornim. Kā liecina senie dokumenti, 14. un 15. gs. vīna noliktavas ēka vairākkārt tikusi izīrēta apdzīvošanai. Tātad augšējajos stāvos varēja būt dzīvojamās telpas.

      Kaut arī ēkas virszemes daļas un  plānojums laika gaitā ir pilnīgi izzudis, taču zemē saglabājušās celtnes daļas ir vērtīgs un nozīmīgs Rīgas agrās gotikas celtniecības paraugs. To arhitektoniskais risinājums un apdare liecina par seno celtnieku augsto meistarību un teicamo amata prasmi.

5. Nobeigums un secinājumi

 Vecrīgas izpēte sastāv no mīklām, kuras izpētot rodās jaunas. Protams, ka mums gribās zināt, kā tad mūsu senči ir dzīvojuši un ar ko viņi ir nodarbojušies. Tas ļauj izzināt mūsu pašu būtību un katram sevi cienošam Latvijas pilsonim būtu jāzin par savas valsts, tautas, un pilsētas vēsturi, tradīcijām un dzīvesstilu.

Mēs nezinām, cik daudz ši zeme glabā sevī pagātnes noslēpumu, taču man šķiet to būs pietiekoši, lai  nodrošinātu daudzas nākamo arheologo paaudzes ar darbu.

Šis pētījums sniedz ļoti minimālu ieskatu par laika gaitā zudušiem objektiem un vietām Vecrīgā, bet tādēļ ir pieejamas grāmatas, kurās var izlasīt daudz interesantākas, konkrētākas un specifiskākas lietas, piemēram, par pazemes ejām senajā Rīgā, kas ir apvītas ar dažadām leģendām un glabā ne mazums noslēpumu, kas pākāpeniski būs jāatrisina jaunajiem latviešu arheologiem.

Man šis darbs likās interesants, un ir patīkami, ka par šīm lietām uzzina arī citi.

Ar cieņu, Ansis Lībeks

Izmantotā literatūra un citi informācijas avoti

·         A. Caune  "...pati Rīga ūdenī"  Zvaigzne,   Rīga  1981

·         A Caune  "Rīga zem Rīgas" Zvaigzne,   Rīga  1985

·         CD-ROM "Latvijas Vēsture"  Tilde,   Rīga  1998

·         INTERNET    www.tilde.lv

·         INTERNET   www.history.com