Vecrīgas zudusī pilsēta

Ievads

E

s šo tēmu izvēlējos tādēļ, ka mani ieinteresēja Vecrīgas agrākās vērtības, kas mūsdienās tur vairs nav sastopamas. Mana darba pamatā būs objektu apraksts un to vēsture, kas jau gadsimtiem nav sastopami Vecrīgā, un par ko latviešu tauta jau samērā sen ir aizmirsusi. Mana darba mērķis ir sniegt cilvēkiem informāciju par neesošajām celtnēm un celtnēm Vecrīgā, kas ir stipri mainījušās, jo par tām, kas nav mainījušās un  ir vēl, tagad katrs aptuveni kaut ko tomēr zina.

Izmantotās literatūras apskats

               

M

anā darbā tika izmantoti piecas dažādas informāciju saturošas grāmatas. Kā pirmo varētu minēt Andra Caunes sarakstīto grāmatu “..pati Rīga ūdenī”, kas tika izdota 1992.gadā, izdevniecībā “Zinātne”. Šī grāmata ir arheologa stāsts par zudušo Rīdziņas upi, par pirmo ostu, kuģniecības līdzekļiem un amatiem senajā Rīgā. Grāmata ir stāstu virkne par Rīdziņas upīti un Daugavu, parādot to lomu Rīgas pilsētas rašanās un izaugsmes procesā feodālisma periodā. Pēc rakstīto vēstures avotu un arheoloģisko izrakumu liecībām atspoguļoti jauni un maz pazīstami fakti par Rīgas pirmās ostas – Rīdziņas likteni. Lasītājs grāmatā atradīs atbildi arī uz jautājumiem par senajiem kuģniecības līdzekļiem Daugavā, par viduslaiku ostas krastmalu būvēm. Līdztekus vēstures pieminekļiem tajā stāstīts par Rīgas zvejniekiem, pārcēlājiem, laiviniekiem, no Daugavas augšteces atbraukušajiem krievu tirgotājiem. Pēc manām domām grāmata paredzēta visiem, kas interesējas par Rīgas arheoloģiju un pagātni. Kā nākošo varētu minēt Andra Caunes grāmatu “Rīga zem Rīgas”, izdota 1985.gadā izdevniecībā “Zinātne”. Šī grāmata atkal ir arheologa stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm. Grāmatā parādīts, ko Rīgas vēstures izpētē devuši divdesmit gados veiktie arheoloģiskie izrakumi. Galvenā vērība veltīta viduslaiku pilsētas zudušajām celtnēm – nocietinājumiem, dzīvojamām un sabiedriskajām ēkām. Apskatīts arī jautājums par Rīgas pirmatnējo zemes reljefu, par pilsētas sākotnējo plānojumu un ielu tīkla veidošanos. Izmantojot konkrētās arheoloģijas liecības, autors rāda, kādas īstenībā bijušas nostāstiem apvītās apakšzemes ejas, celtņu ziedojumi, kā veidojies Vecrīgas kultūrslānis. Es domāju, ka šī grāmata paredzēta plašam lasītāju lokam, kas interesējas par Rīgas arheoloģiju. Vēl viena no pārpalikušajām trijām grāmatām ir Andreja Holcmaņa 1992.gadā izdevniecībā “Zinātne” izdotā grāmata “Vecrīga – pilsētbūvnieciskais ansamblis”. Šajā grāmatā raksturota Vecrīgas ansambļa veidošanās dažādos tā attīstības posmos, sākot ar vietējo iedzīvotāju apmetni un nocietinātu viduslaiku pilsētu un beidzot ar tagadējo Vecrīgu – lielpilsētas sabiedriskā centra vēsturisko kodolu, valsts aizsargājamo zonu. Kā vienota sistēma analizēta Vecrīgas telpiskā vide, aprakstīta Vecrīgas ielu un laukumu izcelšanās, to tālāka veidošanās un apbūve. Parādīts, ko Vecrīga kā pilsētbūvniecisks ansamblis zaudējusi 20.gadsimtā, it īpaši otrā pasaules kara laikā. Analizēts Vecrīgas reģenerācijas projekts. Grāmata domāta lasītājiem, kuri interesējas par mūsu republikas vēsturi un arhitektūru. Vēl arī “Lielais Rīgas ceļvedis”, izdots 1993.gadā “Lauku apgādā”. Sarakstījis Andris Kolbergs. Šajā grāmatā ir datēta Rīgas attīstība hronoloģiskā secībā. Šī grāmata varētu būt domāta gidiem vai vismaz tiem, kam jāiejūtas viņu lomās, jo par Vecrīgu ir samērā smalki aprakstīts. Grāmata ir paredzēta lasītājiem, kas vēlas papildināt savas zināšanas Rīgas vēsturē un faktos. Un visbeidzot toreizējās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta 1978.gadā izdevniecībā “Zinātne” izdotā grāmata “Feodālā Rīga”. Šajā grāmatā būtībā ir viss par Rīgas vēsturi līdz 19.gadsimtam. Paredzēta visiem, kam ir vēlēšanās kaut ko apgūt vēstures sakarā.

Vecrīgas nami

               

V

issenākās un izplatītākās Vecrīgā ir dzīvojamā tipa ēkas. Pirmās dzīvojamās ēkas gan lībiešu un kuršu, gan arī vācu kolonistu apmetnē bijušas celtas no koka (1.zīm). Mārstaļu-Peldu ielas rajonā, pēc A.Caunes veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem ir bijušas sastopamas vairāku tipu ēkas. Vietējo iedzīvotāju nami 12.-13.gadsimtā bijuši celti guļbūves tehnikā un tie atgādina pilskalnos un ezerpilīs (Āraišu ezera salā) uzietās nelielās koka ēkas. Vācu ieceļotāju no koka celtie dzīvojamie nami ir bijuši nedaudz lielāki, un tie galvenokārt atšķiras pēc konstrukcijas – parasti lietotas pildrežģu konstrukcijas, kas ir tipiskas tiem Vidusvācijas apgabaliem, no kurienes nākuši ieceļotāji. Paralēles saskatāmas arī ēku plānojumā, jo bez primitīvām divtelpu mājām atrastas arī tāda tipa ēku atliekas, kurās vairākas sīkas telpas grupējas ap centrālo halli. Tā kā līdz šim koka ēkas atrastas galvenokārt Mārstaļu-Peldu ielas apkaimē, A.Caune secināja, ka šajā rajonā visilgāk saglabājusies koka apbūve. 13.gadsimta otrajā pusē ieviešas jauna tipa ēkas – tā sauktie mūra nami (2.zīm), kuros ir apvienota noliktava ar dzīvokli (noliktava apakšstāvā, dzīvoklis augšstāvā). Šāda ēka 1974.-1976.gadā atrakta Peldu ielā Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas administratīvās ēkas būvlaukumā. Atšķirībā no koka dzīvojamām ēkām, kuras parasti atrodas netālu no ielas, šie mūra nami atvirzīti zemesgabalu dziļumā. Pēc J.Strauberga datiem, mūra nami viduslaikos ir bijuši visai izplatīti. Tie radušies aiz nepieciešamības rast patvērumu ugunsgrēka gadījumos, kas viduslaikos izcēlās samērā bieži. Tas bija pārejas tips uz mūra dzīvojamo ēku. 1293.gada lielais ugunsgrēks mudināja ierobežot koka ēku celtniecību. Rīgas rāte apstiprināja pirmos būvnoteikumus, kuri veicināja mūra dzīvojamo ēku celtniecību. Būvnoteikumos bija noteikts pieļaujamais ēku lielums, novietojums zemesgabalā, kā arī palīdzība, ko pilsēta varēja sniegt būvmateriālu iegādē. Lielākā uzmanība tajos pievērsta stūra ēkām, kurām noteikts veidot tā saukto plecu platuma zelmini (R.Zandberga ar to saprot gotisko pakāpjveida zelmini). Tā radās gotiskās dzīvojamās ēkas tips, kura daži paraugi vēl saglabājušies līdz mūsdienām. Tādi, piemēram, ir pazīstami nami, ko sauc par “Trīs brāļiem” (3.zīm) M.Pils ielā (no 1348.gadam līdz 1496.gadam saukta Sv.Gara iela). Iespējams, ka ir eksistējis arī kāds agrāks mazākas mūra ēkas tips. Gotiskais viduslaiku dzīvojamais nams Rīgā atbilda Baltijas jūras piekrastē izplatītajam Ziemeļeiropas Hanzas savienības pilsētu dzīvojamo ēku tipam, proti, šaura ēka bija orientēta ar galu pret ielu. Pirmajā stāvā, kas sākotnēji varbūt bija nedaudz pacelts virs zemes, ielas galā atradās galvenā telpa – halle, aiz tās viens vai divi kambari. Gotiskā stila iezīmes parādījās ēkas fasādē. Senākie koka dzīvojamie nami rindojušies gar ielām ar atstarpēm starp tiem. Arī gotiskā stilā ieturētie mūra nami sākotnēji ir celti cits no cita atstatu. Tā kā zemesgabalu lielums Vecrīgā ne visur bija vienāds, atstatumi starp ēkām bija dažādi. Manierisma laikmetā radās jauns dzīvojamo ēku tips, kura ieviešanos veicināja Rīgas politiski ekonomiskie sakari ar Poliju. Tā bija plata ēka. Šī tipa ēkās halle ieņēma tikai pusi ēkas, otrajā pusē atradās istabas un kambari. Parasti ēkai bija divi stāvi un augstajā jumtā iebūvētas noliktavas. R.Zandberga uzgājusi vairākas 16.-17.gadsimtā celtās šī tipa dzīvojamās ēkas, kas vēlāk stipri pārbūvētas. Par manierisma ēku ārējo noformējumu ir saglabājies maz ziņu. Visu pārējo laikmetu ēkas vēl tagad ir apskatāmas Vecrīgā.

Viskrasākā kontrastā ar ierindas apbūvi, ko veido dzīvojamās ēkas un noliktavas, ir lielās kulta celtnes – baznīcas. Tās ir nozīmīgākās dominantes Vecrīgas ainavā. Rīgas pirmsākumos baznīcas bija mazākas un savu tagadējo veidu ieguva vēlāk. Tagad Vecrīgā ir astoņas baznīcas. Senāk ir bijis par piecām baznīcām vairāk, taču gadu gaitā tās izzudušas. Par pirmajām Rīgas baznīcām nav drošu datu. Nav zināms, kā izskatījies 1215.gadā nodegušais pirmais Rīgas Doms (4.zīm), senākā Sv.Pētera baznīcas ēka (5.zīm), arī nelielā Sv.Paula baznīca (6.zīm), kas minēta 13.un 14.gadsimta dokumentos. Jādomā, ka pirmais Doms un Sv.Pētera baznīca bija celta no koka. Baznīcām, kas saglabājušās no viduslaikiem, nav viengabalains veidols. Lielo baznīcu celtniecība tik ļoti ievilkās, ka mainījās ieceres, tika pārveidots plānojums, vēlāk ēkas paplašināja, paaugstināja. Labi apstrādājama būvakmens trūkuma dēļ jau 13.gadsimta 20.gados pārgāja uz ķieģeļu  konstrukcijām. Kā bazilika celta arī cisteriešu Sv.Marijas Magdalēnas klostera baznīca (7.zīm), kas 18.gadsimta vidū stipri pārbūvēta – barokalizēta -, un tāda tā saglabājusies līdz mūsdienām. Tagadējo torņa nobeigumu ēka ieguvusi tikai 1930.gadā. Ir pamats domāt, ka arī franciskāņu klostera Sv.Katrīnas baznīca ir bijusi bazilika. Uz to netieši norāda 1964.-1965.gada pētījumos uzietais astoņstūru pīlāra fragments, kas iemūrēts ēkas Skārņu ielā 11 pagrabsienās, vietā, kur atradusies baznīca. Ap 1500.gadu celtā Sv.Katrīnas baznīcas ārdaļa saglabājusies vēlāk celtajā ēkā Šķūņu ielā 9. Atšķirīga uzbūve ir bijušā dominikāņu klostera Sv.Jāņa baznīcai. Tā ir vienjoma celtne, kas pirmo reizi pieminēta 1297.gadā. Pēc vairākām pārbūvēm 15.gadsimtā un ap 1500.gadu ēkas viduslaiku daļa ieguva tagadējo zelmini, divslīpju jumtu un nelielu uz jumta uzsēdinātu tornīti. Sarežģīto dekoratīvo tīkla velvju atbalsta pīlāri – kontrforsi – atrodas ēkas iekšienē. 1587.-1589.gadā Sv.Jāņa baznīca tikusi pagarināta ar jaunu altāra piebūvi. Šī, no ārpuses formās un materiālā vecajai ēkai veiksmīgi pielāgotā celtnes daļa ir vienīgais monumentālais manierisma stila paraugs Rīgā, kas saglabājies līdz mūsdienām. Altārdaļas velves balstās uz četrām akmens kolonnām, tai ir trīs jomi.

            Viduslaiku Rīgā svarīga pilsētas apbūves sastāvdaļa bija feodālo senjoru pilis. Livonijas valstiņu pastāvēšanas laikā cita citu nomainīja divas bīskapu un divas ordeņa pilis. No abām bīskapa pilīm saglabājušies tikai fragmenti. Rīgas pils (8.zīm) vienmēr bijusi brīvstāvoša celtne. Tagad viduslaiku pils kodolu aizsedz vēlākās piebūves, un pēc fasāžu pārveidošanas tā ir zaudējusi cietokšņa raksturu, tomēr ir saglabājusi izcilo pilsētbūvniecisko nozīmi. Peitavas ielā 6/8 ir Rīgā pašreiz vienīgais ebreju lūgšanas nams. Ēku 1904.gadā cēlis ievērojamais Rīgas mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis. Virs ieejas uzraksts ebreju valodā:”Šis ir mans nams, lai visi to zinātu”, zelminī – Dāvida zvaigzne. 

7.zīm.

            Pēc manām domām, būtu bijis jauki, ja dažas no augstāk minētām ēkām arī būtu bijis iespējams atjaunot, lai tūristiem būtu ko aplūkot. Pēc augstāk minētās informācijas var secināt, ka latviešu dzīve nav bijusi nemaz tik nabadzīga, ja jau varēja atļauties tik daudz baznīcu. Vismaz tā var spriest par pilsētniekiem, kaut gan arī lauciniekiem bijušas daudzas baznīcas, izanalizējot veco ļaužu stāstīto.

 

Rīdziņas upe

K

ā zināms, daudzi rīdzinieki ir aizmirsuši arī par Rīdziņu – upīti (9.zīm), kas tecējusi pa vietu, kur tagad atrodas Rīdzenes iela. Kaut arī Rīdziņas gultne atrodas zem biezas zemes aizbēruma kārtas, tomēr, vērīgāk ieskatoties Vecrīgas zemes reljefā un virs kādreizējās upes celto namu sienās, var saskatīt arī upes pretējo krastu. Pēc zināmiem datiem Rīgas upe bijusi ap trīs kilometru gara. 13.gadsimtā saukta par Rīgas upi, 14.gadsimtā – par Rīdziņu. Par rīdziņām dēvētas arī citas, mazākas Daugavas attekas.

            Pēc manis izlasītās literatūras spriežot, Rīdziņa ilgi nevarēja būt kā upe, jo rīdzinieki viņu ņēmās piegružot, kaut arī Rīgas rāte to stingri aizliedza. Tagad atmiņas par šo upīti nu vairs sniedz tikai grāmatas.

Mani secinājumi

Izlasot manu darbu, var secināt, ka Rīga viduslaikos ir bijusi samērā liela pilsēta, kurā visas pārmaiņas ieviesa tieši ārzemju iebraucēji. Liela nozīme bija arī Hanzas savienībai. Viduslaiku Rīga bijusi daudz lielāka, nekā tā ir šodien (domātas Vecrīgas robežas). Salīdzinot ar šodienu, Rīga bijusi arī daudz bagātāka, un Rīgas rāte iedzīvotājiem sniegusi lielāku atbalstu nekā mūsu dome šodien. Šajā darbā, kā jau minēju ievadā, nav informācijas par visiem zināmām Vecrīgas celtnēm, piemēram, par Sv.Pētera baznīcu, jo to pazīst un par to daudz zina gandrīz katrs rīdzinieks. Tāpat arī par Melngalvju namu, kas kādus gadus atpakaļ lielai daļai iedzīvotāju bija aizmirsies, taču tagad, kad to restaurē, tas ir atsaukts atmiņā un izraisa lielu interesi. Daudzi rīdzinieki un Rīgas ārzemju viesi ziedoja līdzekļus Melngalvju nama atjaunošanai, tā iegūstot tiesības iemūrēt nama sienā ķieģeli. Man šī tēma šķita saistoša ar to, cik daudz interesantu ēku Rīgā bija agrāk un cik strauji tas viss ir mainījies. Vēl tagad var apskatīt Rīgas kultūrslāņus Vecrīgā, kur tiek veikti izrakumi, atsedzot vecā Rātsnama pamatus, kur tuvākā nākotnē Rātsnamu paredzēts atjaunot.  

Izmantotā literatūra

1.      A. Caune. ..pati Rīga ūdenī. – R.:Zinātne, 1992. – 168.lpp.

2.      A. Caune. Rīga zem Rīgas. – R.:Zinātne, 1985. – 134.lpp.

3.      A. Holcmanis. Vecrīga – pilsētbūvniecības ansamblis. – R:Zinātne, 1992. – 254.lpp.

4.      A. Kolbergs. Lielais Rīgas ceļvedis. – R.:Lauku apgāds, 1993. – 138.lpp.

5.      Feodālā Rīga. – R.:Zinātne, 1978. – 536.lpp.

6.      Rīga. Encikolopēdija. – R.:Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 830.lpp.

7.      Rīgas arhitektūra. Fotoalbums. – R.:Avots, - 1989. – 256.lpp.