Saldus 2. vidusskolas
10.c
klases skolnieka
Kaspara
Jaudzema
Referāts
vēsturē.
Rīgas vēsture.
Izmantotā literatūra: 1.)Enciklopēdija Rīga (1988)
1.13.-15.gs
Rīgas pilsēta
sāka veidoties Daugavas labajā krastā, kur Daugavas atteka Speķupe, atduroties
pret Kubes kalnu, meta loku uz Daugavu. Šo attekas daļu (no pagrieziena pie Kubes kalna) sauca
par Rīgu. Pie Daugavas tā veidoja paplašinājumu, t.s. Rīgas ezeru, kur bija arī
Rīgas pirmā osta. Pēc arheoloģiskām ziņām jau 2.gs Daugavas tirdzniecības ceļa
R galā pastāvējusi nozīmīga tirdzn. apmetne.
Baltijas jūras A
piekraste ar peļņas izredzēm vilināja vācu tirgotājus. Viņi centās nodibināt
tiešas tirdzn. attiecības ar Baltijas jūras A piekrasti un kļūt par A-Eiropas
un R-Eiropas tirgotāju starpniekiem. Lai to realizētu bija nepieciešams sagrābt
A-Eiropas upju ietekas Baltijas jūrā.
1128. gada 24. jūlijā
pie Rīgas kalna notika vēsturiska kauja, kurā lībietis Imauts nodūra bīskapu
Bertoldu. Latviešu Indriķa hronikā minēts Rīgas ciems un pavēstīts, ka šā ciema
laukā tika celta pilsēta. Bīskaps Alberts 1201. gadā pārcēla savu rezidenci no
Ikšķiles uz Rīgu, 1202. gadā ieradās arī vācu namnieki. Politisko varu pilsētā
ieguva bīskaps un to pārstāvēja viņa iecelts fogts. Vācu tirgotājiem piešķīra
Gotlandes tiesības.
Rīga kļuva par bāzi vācu
agresijām pret Baltijas tautām. Pēc 1201. gada tautu un to sabiedroto
karagājieni tika vērsti pret Rīgu. Rīgai vairākkārt uzbruka lībieši.
Karagājienā uz Rīgu devās arī Polockas kņazs, taču šis uzbrukums bija
nesekmīgs. Sevišķi bīstams bija kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā. 1217.-1219.
gadam vācu okupantu stāvoklis Baltijā kļuva kritisks. Vairākus karagājienus
organizēja igauņi kopā ar pleskaviešiem un novgorodiešiem. Bīskaps Alberts bija
spiests lūgt Dānijas karaļa palīdzību. Rīgas iedzīvotāji izmantoja šo
situāciju, lai atbrīvotos no sava senjora. 1221. gadā notika sacelšanās,
Dānijas karaļa sūtnis tika padzīts no pilsētas. Pēc šiem notikumiem Rīga uz
laiku atbrīvojās no sava feodālā senjora. Šajā politiskajā situācijā svarīgu
situāciju ieguva rāte. Tika izveidots Rīgas ģerbonis, bet no 13.gs 30 gadiem
pilētai bija arī savi karogi.
Sarežģītas bija bīskapa
un Zobenbrāļu ordeņa attiecības. Tikai ar pāvesta Modēnas Vilhelma starpniecību
tās tika noregulētas. 1226. gadā bija paredzēts, ka rīdzinieki piedalīsies
turpmākajās Baltijas iekarošanas akcijās, saņemot par to ⅓ iekarotās zemes,
visi Zobenbrāļu ordeņa locekļi kļuva par namniekiem. Tika nodibinātas arī Rīga
patrimoniālā apgabala robežas. 1236. gadā Saules kaujā Zobenbrāļu ordeni
sakāva; tika izveidots Livonijas ordenis, taču attiecība starp ordeni un
bīskapu joprojām bija saspīlētas. Rīga atbalstīja bīskapu (no 1255. gada
arhibīskapu), jo baidījās no ordeņa pretenzijām uz feodālā senjora tiesībām.
Lai sekmīgāk cīnītos pret ordeni tika noslēgta Rīgas un Lietuvas cīņas
savienība (1228. gadā). 1297. gadā rīdzinieki ieņēma ordeņa pili un to sagrāva.
1305. Gadā ordenis pārdeva Rīgai savas tiesības un savu pili Rīgā. Tajā pašā
laikā ordenis nopirka no cisterciešu klostera Daugavgrīvas īpašumus un
nocietinājumus un varēja kontrolēt izeju jūrā. Tādejādi tika traucēta
kuģniecība Daugavā. 1328. gadā Rīgas namnieki uzbruka Daugavgrīvai, nodedzināja
miestiņu pie klostera un nogalināja apm. 50 cilvēku. Jaunajā politiskajā
situācijā, kas izveidojās pēc 1410.gada, kad bija sakauts Vācu ordenis, Rīgas
pilsēta atsāka cīņu pret Livonijas ordeni, par savu sabiedroto izvēloties Rīgas
arhibīskapu. Rīgas pilsēta centās izmantot savās interesēs abu feodālo senjoru
savstarpējās ķildas, taču pēc Salaspils līguma (1452) noslēgšanas Rīga atkal
nokļuva divkāršā kundzībā. Pilsētas centieni atbrīvoties no šīs kundzības
beidzās nesekmīgi. 15.gs 80.- 90. Gados no jauna saasinājās cīņa starp Rīgu un
Livonijas ordeni. 1484. gada martā karaspēks tika sakauts pie Daugavgrīvas, bet
maijā kapitulēja pilsētas garnizons, taču ordenis turpināja cīņu. 1491. gadā
rīdzinieki tika sakauti pie Ādažiem, un Rīga bija spiesta pieņemt Valmieras
nolīgumu.
Latviešu Indriķa hronika vēsta par
Rīgas celšanu jau 1201. gadā, bet uzsver, ka pirmie Rīgas namnieki ieradušies
1202. gadā. Tas liecina, ka nozīmīga loma pilsētas celtniecībā bija vietējiem
iedzīvotājiem – lībiešiem un latgaļiem, kur aktīvi piedalījās arī 1221. gada
nemieros. No 13.gs pilsētā dzīvojuši arī krievu tirgotāji, kā arī lietuvieši.
Rīgas bīskapi un Livonijas ordeņa mestri visiem spēkiem sekmēja vācu tautības
pārstāvju ieceļošanu un apmešanos Rīgā.
Bīskaps Alberts piešķīra viņiem
privilēģijas. Ekonomiski izdevīga bija tirgotāju atbrīvošana no krasta
tiesībām. Augstāko iedzīvotāju slāni – patriciātu Rīgā veidoja tirgotāji. No
13.gs. beigām pārējos tirgotājus un amatniekus vairs nevarēja ievēlēt pilsētas
pārvaldes amatos un viņi sāka veidot namnieku opozīciju. Par šās opozīcijas
vadoni kļuva tirgotāju un amatnieku organizācijas – ģildes un cunftes. Rīgā vēl
pastāvēja otra tirgotāju organizācija – melngalvji. Amatnieki izveidoja savu
organizāciju – Mazo ģildi. Vēl pastāvēja zemākais slānis – plebejiskā
opozīcija. Tā kā latvieši ar tirgošanos nodarboties nedrīkstēja, tad tie veica
iekraušanu, izkraušanu, iesaiņošanu. 13.gs Rīga kļuva par vienu no galvenajiem
starpniekiem starp Rietumiem un Austrumiem. 1282. gadā Rīga noslēdza
“konfederāciju” ar Lībeku un Visbiju, lai kopīgiem spēkiem aizsargātu savas
intereses Baltijas jūrā (Hanza). Asas domstarpības starp Rīgu un Polocku
izraisīja izkrautņu spaids. Liela nozīme bija sauszemes ceļiem ar Pleskavu un
Novgorodu. Kuģniecība pa Daugavu notika ar strūgām un plostiem, bet reisus no
Rīgas uz Rietumiem veica ar lieliem kuģiem. Rīgas galvenās eksportpreces bija
vasks, kaņepāji un zvērādas, bet importpreces – audumi, sāls un siļķes.
Pēc vācu feodāļu uzvaras un
nostiprināšanās Baltijā 13.gs zināmā mērā pilsētā ieviesās arī daudzi tā laika
kultūras elementi. Tas atspoguļojās celtnēs, kā arī organizācijās (cunftes,
brālības, ģildes). Augstākā slāņa kultūra bija vāciska, bet zemākā slānī bija
saglabājusies latviešu kultūra.
Izglītības sistēma Rīgā 13.-15.gs bija
vāji attīstīta. Pirmā Rīgā dibinātā skola bija Domskola, bet pirmā laicīgā
skola bija Pētera Baznīcas skola. Augstākā izglītība tika iegūta Rostokas
universitātē Vācijā, tur arī iespieda visus Rīgai vajadzīgos iespieddarbus.
2. 16.gs
16.gs
20. gados sākās reformācijas kustība. 1524. Gada martā notiek lieli katoļu
svētbilžu grautiņi Rīgas baznīcās. Mūkus piespieda atstāt pilsētu un to
dārglietas tika konfiscētas. Reformācijas ietekmē 1535. gadā jaunais Livonijas
ordeņa mestrs piešķīra Rīgai ticības brīvību. Pēc reformācijas uzvaras Livonijā
abas katoliskās virsvaras (ordenis un arhibīskaps) bija kļuvušas par
anahronismu. Katoļu baznīca zaudēja savu ietekmi. Baznīcu lietu pārvaldi
pārņēma rāte , tika pārņemti baznīcu un klosteru īpašumi Pēc reformācijas
uzvaras sākās “raganu prāvas”, jo luteriskā baznīca bija ieinteresēta
pastiprināt latviešu tautas sociālo un nacionālo apspiestību.
Rīgas
tālāko politisko likteni izšķīra Livonijas karš (1558.-1583. gads). Kara laikā
Livonijas ordenis tika likvidēts, Livonijas valstiņas sabruka. Lai gan Rīga
kara laikā necieta tā centās pakļauties tai politiskajai virsvarai, kas
neapdraudētu rīdzinieku privilēģijas un pilsētas neatkarību. 1581. gadā Rīgas
sūtņi zvērēja uzticību Polijas un Lietuvas karalim, un tas 1582. gadā
apstiprināja pilsētas privilēģijas. Polijas (Žečpospolitas) sastāvā Rīga bija
apm. 40 gadu.
Tika
ieviesta jauna tirdzniecības muita – portorijs. Rīgai vajadzēja maksāt arī
dažādus ārkārtējus maksājumus. Tika ierobežotas arī rātes tiesības.
Administratīvu kontroli pār pilsētu veica burggrāfs. 16.gs beigās pastiprinājās
pretrunas starp rāti un ģildēm. Rāte centās saglabāt savu varu pilsētā, bet
namnieku opozīcija, kas vadīja abas ģildes, cīnījās par rātes tiesību
ierobežošanu, par vienlīdzīgām tiesībām pilsētas pārvaldē. Šinī sakarā rāte
lūdza palīdzību karalim Stefanam Batorijam. Savukārt karalis sāka izmantot rāti
par savas politikas realizētāju. Ar rātes piekrišanu Jēkaba baznīca tika atdota
katoļiem, pilsēta atļāva brīvi darboties jezuītiem, kas izvērsa aktīvu
pretreformācijas darbību. Par nemieru iemeslu kļuva kalendāru reforma (1582).
1584. gadā rāte ieviesa jaunu kalendāru un lika svinēt ziemassvētkus pēc jaunā
stila. Šos pasākumus ģilde uzskatīja par uzbrukumu namnieku politiskajām
tiesībām un iejaukšanos ticības lietās, pilsētā sākās nemieri. Tikai pēc
izrēķināšanās ar namniekiem tika noslēgts Severīna dienas izlīgums.
16.gs
Rīgas tirdzniecībā bija vērojams jauns uzplaukums. Par Rīgas eksportpreču
galvenajiem piegādātājiem kļuva Žečpospolitas magnāti un šļahta. Tirdzniecība
uzplaukums bija saistīts ar ražotājspēku tālāku attīstību. To ietekmēja arī
cenu revolūcija, kas sākās 16.gs 30.-40. gados. Palielinājās eksports uz citām
valstīm, jo Rietumeiropas tirgos veidojās sevišķi laba konjuktūra
Austrumeiropas precēm. No vietējiem produktiem liela nozīme bija liniem. 16. Un
17.gs mijā Rīgā pienāca 2 tūkstoši strūgu gadā. Rīgas ārējās tirdzniecības
uzplaukums veicināja arī straujāku amatniecības attīstību. Par to liecina
cunfšu skaita pieaugums.
Jau
16.gs 2. pusē asās pretrunas starp Poliju un Zviedriju izraisīja sasprindzinātu
cīņu par kundzību Baltijā, šī cīņa pārauga Polijas - Zviedrijas karā. Šajā
laikā Rīga bija kļuvusi par stipru cietoksni, ko nebija iespējams ieņemt bez
lielākiem sauszemes un jūras spēkiem.
3. 17.gs
17.gs
sākumā zviedri vairākkārt mēģināja ieņemt Rīgu, taču nesekmīgi. Tikai 1621.
gada septembrī pēc ilgstoša aplenkuma Rīga kapitulēja un Zviedrijas karalis
Gustavs II Ādolfs ienāca Rīgā. Karalis lai noskaņotu sev labvēlīgi visus poļu
piekritējus izsludināja tādas tiesības un privilēģijas. Pilsēta ieguva jaunus
īpašumus. Rīga apņēmās ik gadu Jāņos maksāt tūkstošs guldeņu zeltā, kā arī
noalgot 300 landknehtu un uzturēt dažus lielgabalus. Visnepatīkamākais pilsētas
tiesību ierobežojums bija zviedru garnizona uzturēšana pilsētā (poļu karaspēks
vienmēr atradās ārpus pilsētas mūriem. Tā kā Zviedrija bija lielās finansiālās
problēmās tad Rīgai bija jāmaksā puse no portorijas, nodokļi.
17.gs
notika jaunas politiskas sadursmes starp rāti un ģildi, sevišķi asas tās kļuva
50. gados pašpārvaldes dēļ.
Bija
sācies Krievijas – Zviedrijas karš (1656-61), kurš skāra arī Rīgu. 1656. gada
augustā krievu cars Aleksejs Mihailovičs aplenca Rīgu, taču ieņemt to
neizdevās. Pēc Kardisas līguma (1661) Krievija atteicās no teritorijas
ieguvumiem Vidzemē, cīņā par izeju uz jūru tā bija cietusi neveiksmi.
17.gs
30.-50. gados stipri aktivizējās Rīgas jūras tirdzniecība. 17.gs vidēji Rīgas
ostā ik gadu iebrauca 500 kuģu. Rīga eksportēja: linus, labību, bet importēja:
sāli, vīnu, siļķes un metālus. 17.gs Rīgas jūras tirdzniecības eksports stingri
pārsniedz importu.
17.gs turpināja attīstīties amatniecība un
sāka veidoties pirmās manufaktūras. Radās jaunas amatniecības nozares,
palielinājās cunfšu skaits. Bija arī zeļļu nemieri.
4. 18.gs
18.gs 1. ceturksnī
beidzās cīņa par kundzību Baltijas jūrā, uzvaru guva Krievija. Baltijas
jautājums tika atrisināts Ziemeļu kara laikā (1700-21). Jau Lielās Sūtniecības
laikā Pēteris I noslēdza savienību ar vairākām Eiropas valstīm, tā bija vērsta
pret Zviedriju. Karš sākās 1700. gadā ar Krievijas sabiedroto poļu un sakšu
uzbrukumu Rīgai, taču tas beidzās nesekmīgi. 1701. gada vasarā Rīgā ieradās
Zviedrijas karalis Kārlis XII, Spilves kaujā sakšu karaspēks tika sakauts.
Rīgas liktenis izšķīrās pēc Krievijas uzvaras Poltavas kaujā (1709), kad
Pēteris I vērsa savus militāros spēkus pret Rīgu – vienu no spēcīgākajiem
zviedru atbalstpunktiem Baltijā. 1709. gada novembrī Pēteris I pats vadīja
bombardēšanu pret Rīgu. Sākās blokāde (9 mēnešus), Rīga kapitulēja. Saskaņā ar
kapitulācijas noteikumiem garnizons un visi Zviedrijas pavalstnieki drīkstēja
atstāt pilsētu, bet Rīgai tika garantētas visas agrākās tiesības un
privilēģijas. Lai gan karadarbība bija beigusies, Rīga stipri cieta Lielā mēra
(1710-1711) laikā. 1710. gadā Rīgā dzīvoja apm. 10000 iedzīvotāju, bet 1711.
gada jūlijā pilsētā vairs bija tikai 5000 iedzīvotāju. Pēc Rīgas kapitulācijas
Pēteris I sāka vietējās pārvaldes reorganizāciju.
Pēc
Nīstades miera noslēgšanas Rīgas tirdzniecība pamazām sasniedza pirmskara
līmeni (388 kuģi gadā). Galvenās eksportpreces: kaņepāji, lini, linsēklas,
labība, vančosi, masti, tauki, baļķi, krievu dzelzs, lapu tabaka, buru audekls,
parastais audekls, rupjā vadmala. Imports palika iepriekšējais. 18.gs strauji
palielinājās Pēterburgas nozīme, taču Rīga saglabāja otro vietu Krievijas
tirdzniecības ostu vidū. Par tirdzniecības attīstību liecina arī tas, ka ⅓
pilsētas iedzīvotāju bija saistīti ar tirdzniecību. Rīgā reglamentēja
tirdzniecības likumi. 1765. gadā tika izdots jauns Rīgas tirdzniecības likums. Rāte
zaudēja tiesības izdot obligātus noteikumus un uzlikt muitu. Savu agrāko nozīmi
zaudēja Lielā Ģilde, tās galvenās funkcijas pārņēma Rīgas biržas komiteja. 18.gs beigās, pieaugot manufaktūru
un amatniecību nozīmei sākas zemnieku
bēgšana uz pilsētām. Rīgā dzīvoja 10000 iedz., bet 1767. gadā 19500 iedzīvotāju
5. 19.gs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru