Reliģija ir viens no visstiprākajiem,
dziļāk izjūtamajiem un visvairāk ietekmējošiem spēkiem sabiedrībā. Tā ir
noteikusi cilvēku attiecības vienam ar otru, ietekmējot sabiedrību, tās
ekonomisko un politisko dzīvi. Reliģiskā ticība un vērtības motivē cilvēka
darbību, tas ir savs izteikšanās veids. Reliģija pasargā cilvēkus no
bezpalīdzības. Filozofs Zigismunds Freids uzskatīja, ka bērns, kas ir
bezspēcīgs, meklē šo “pajumti” pie vecākiem, bet pieaugušais – pie Dieva.
Zinātnieks Džonstouns ir noteicis galvenos
elementus, kas nosaka, kas ir ticība, kas to raksturo. Pirmkārt, reliģija ir
saistība ar noteiktu cilvēku sabiedrību. Cilvēkam ir vieglāk ticēt kādam
pārdabiskam spēkam, nekā atzīt sabiedrības pārsvaru pār sevi. Reliģijā atspoguļojas
arī sabiedrības struktūra.
Otkārt, reliģija asociējas ar jēdzieniem,
kuri tiek tradicionāli uzskatīti par svētiem. Tā parāda atšķirību starp
ikdienas dzīves norisēm, dzīves priekšmetiem un neparastām parādībām –
brīnumiem. Tās ir parādības, kas ar kaut ko pārdabisku, ar kādu spēku veic
darbības, ko nevar izskaidrot prāts un kuru neierobežo dabas likumi.
Treškārt, ar reliģiju saprot noteiktu
ticējumu kopumu – ticību. Tā skaidro cilvēcisko būtību, apkārtējo dabu un
augstākstāvošos spēkus.
Ceturtkārt, reliģija prasa īpašu darbību
un rituālu kopumu. Rituāli ir paraugi uzvedībai pret svētiem un
augstākstāvošiem spēkiem. Rituāli ir vērtības, kas nosaka, kā cilvēkiem
jāuzvedas svētu lietu tuvumā. Paši rituāli sevī nesatur reliģisku nozīmi, kaut
gan tā tas notiek, ja cilvēki vēlas izteikt savu saikni ar svētiem spēkiem.
Reliģija nosaka, kā jādzīvo sabiedrībā, ko drīkst darīt un ko ne, kādām jābūt
cilvēka attiecībām ar apkārtējo.
Ir izstrādātas dažādas reliģijas
klasifikācijas sistēmas, Roberts Bellahs bijušā un esošā laika reliģijas
klasificē, iedalot piecās kategorijās – primitīvā, arhaiskā, vēsturiskā,
pirmsmodernā un modernā.
Senatnē reliģija nebija kaut kāda
atsevišķa sfēra. Viss bija piesātināts ar reliģiju, tā bija klāt visur. Tas
nenozīmēja reliģiozitāti, tā bija pati dzīve. Senā cilvēka priekšstatos, kurš
pastāvīgi dzīvoja varenu dabas parādību vidē un redzēja to spēku uzvaru, šie
spēki bija noslēpumaina esība, bet neredzēja tos kā noteiktas figūras. Ar laiku
seno cilvēku bailes no maģisko, dēmonisko, htonisko spēku ļaundabīgās darbības
sāka mazināties, seno grieķu apziņā notika dievu transformācija, mainījās
priekšstati par dieviem, kas galu galā noveda pie antropomorfās
interpretācijas.
Seno grieķu reliģija ir cieši saistīta ar
mītu. Mīts atspoguļo jau notikušo – pasaule ir dievu radīta un ar varoņu
palīdzību sakārtota. Pati daba ir dzīva, tās Visuma riti apliecina, ka pastāv
augstāka realitāte. Mītos bija ietverta telpas sakārtošanas (kosmosa) vēsture,
kas bija svēta (sakrāla). Viss jau bija noticis, un grieķa uzdevums bija
pastāvošo kārtību saglabāt. Mīti fiksēja tradīciju, kuru vienmēr vajag
turpināt, lai saglabātu pastāvošo un tāpēc bija jāveic reliģiskie rituāli,
kulti. Cilvēks sevi un pasauli laikā uztvēra apļa formā.
Nereti mītos tiek stāstīts, ka okeāns kā
milzu upe gredzenveidīgi ietver zemi vai arī kā čūska, apritinājusies ap
pasauli, satur to savās skavās.
Mīts nepieļauj iespēju apzināties sevi kā
indivīdu, jo, cik cieši cilvēks ir vienots ar dabu, tikpat lielā mērā tas ir
saistīts ar kolektīvu (sabiedrību). Senais grieķis nedz varēja, nedz gribēja
dzīvot ārpus sev pazīstamās telpas, vides un sabiedrības.
Sengrieķi reliģiju apzīmēja ar vārdu
“eusebeia”, kas tulkojumā nozīmē “dievu pielūgšana”. Ticību augstākajiem
spēkiem galvenokārt viņi apliecināja reliģiskajā kultā – cultus, kas tulkojumā
nozīmē kopšana, godāšana, cienīšana, un citās ar dievu pielūgsmi saistītās
darbībās, rituālos. Tā grieķiem izpaudās mīta un reliģijas saistība. Vēstījumi
par Dēmetru, Dionīsu, Orfeju parāda mītu saistību ar reliģisko rituālu. Pēc
seno grieķu ticējumiem, sākumā bijis “htoniskais periods” – chton, kas
tulkojumā nozīmē zeme. To dažkārt sauc par pirmsolimpisko periodu. Viss sācies
no haosa ( t.i. visu stihiju savstarpējas cīņas). No haosa, kurā slēpjas radošā
iespējamība, dzimusi Gaja – zeme, tad – Tartars, kosmosa dziļumi, bezdibenis,
visa sākums un gals, un visur esošais, visu vienojošais Erots – kosmisks
auglības spēks. Gaja tiek uztverta kā stihiska radoša būtne, auglības simbols,
tā ir māte visam dzīvajiem – pasaulei, dieviem, dēmoniem, cilvēkiem. Zeme pati
no sevis rada kalnus, jūras, debesis – Urānu, bet Gajas nesavaldītos spēkus
simbolizē viņas radītie briesmoņi – giganti, Tifons, simtroči u.c. Šī dieviete
ir mātes klēpis, kurā sākas dzīvība, bet viņa ir arī kaps, kurā tā pati dzīvība
atgriežas. Htoniskā perioda priekšstati ietverti arī sirēnu tēlos. Sirēnu
dziedājums ir skaists, vilinošs, bet pakļaušanās vilinājumam ietver iznīcību.
Sengrieķi tās iedomājās kā būtnes ar putna ķermeni un sievietes galvu, kuras mājo
klintīs jūras krastā.
Gaja un Urāns ir pirmais valdošo dievu
pāris, bet lielāks spēks piemīt zemei. Starp dievu radītajiem bērniem ir arī
briesmoņi, kuru baisais izskats izraisa Urānā riebumu, tādēļ viņš neļauj tiem
nākt pasaulē no mātes zemes miesām.
Urāns baidījies, ka viņa bērni tam atņem
varu, un ieslodzījis tos Tartarā. Palīdzot Gajai, jaunākais no titāniem Krons
ar dimanta sirpi izkastrē tēvu, atbrīvo savus brāļus un māsas un līdz ar to
sākusies titānu virskundzība. No sakropļotā Urāna asinīm, kas uzlijušas zemei,
dzimušas briesmīgās erinnijas, atriebības dievietes un čūskkājainie giganti.
Titāniem bijis daudz pēcnācēju. Viņu
valdniekam Kronam Reja dzemdējusi trīs dēlus – Hadesu, Poseidonu un Zevu un
trīs meitas – Hestiju, Dēmetru, un Hēru. Baidīdamies, ka viņam var draudēt
Urāna liktenis, Krons aprijis savus bērnus tūliņ pēc viņu dzimšanas. Reja bija
nolēmusi viņu piemānīt, un, kad piedzimis jaunākais dēls Zevs, tā paslēpusi
bērnu Krētas salā, Idas kalna alā, bet Kronam pasniegusi bērnu autiņos ietītu
akmeni, ko tas norijis dēla vietā, nepamanīdams Rejas viltību. Zevs izaudzis
par varenāko no visiem Krona bērniem un atsvabinājis no Krona iekšienes savus
brāļus un māsas. Kopā ar tiem viņš sacēlis dumpi pret tēvu. Zevs atsvabinājis
apakšzemē ieslodzītos ciklopus un simtrokaiņus un aicinājis tos palīgā. Krona
pusē nostājušies titāni. Desmit gadus ilgusi nikna cīņa (titānomahija). Zevs un
Krona bērni (Zeva pusē nostājies arī titāns Prometejs) nostiprinājušies Olimpā,
titāni – Tesālijas dienvidu kalnos. Zevs dragājis pretiniekus zibeņiem, ko tam
kaluši ciklopi, hekatonhairi metuši ienaidniekiem virsū milzīgas klintis. No
cīņas trokšņa drebējusi zeme, vārījusies jūra un vaidējis gaiss. Varbūt tā viņi
centās pastāstīt par lielu vulkānisku katastrofu. Beidzot Zevs veicis titānus
un tos atkal ieslodzījis Tartarā. Tad viņš kopā ar brāļiem Hadesu un Poseidonu
nodibinājis kārtību zemes virsū un sācis valdīt pār pasauli. Pats Zevs kā
galvenais dievs paturējis debesis, Poseidons paņēmis sev jūru, bet Hadess –
apakšzemi, mirušo valstību. Zeme un dievu sapulces vieta Olimps palicis par
brāļu kopīpašumu. Tartarā ieslodzītos milžus Poseidons sakalis varenām ķēdēm.
Drīz pēc tam dieviem radies jauns ienaidnieks, Tartara un Gajas radītais
Tifons, briesmonis ar simts galvām un uguns acīm. Pēc niknas kaujas Zevs veicis
šo pretinieku, zibeņiem atskaldījis visas galvas un pašu vēl dzīvu nogāzis
Tartarā. Bet dieviem vēl pēc šīs uzvaras vēl nav bijis miera, pret Zevu
sacēlušies čūskkājainie giganti. Viņi krāvuši kalnu uz kalna, lai aizsniegtu
Olimpa galotni un gāztu Zevu no dievu troņa. Zevs tomēr veicis arī šos
ienaidniekus, un no tā laika neviens neesot iedrošinājies celties cīņā pret
debesu valdnieku.
Seno grieķu reliģijā antropomorfisms
sasniedza savu vispilnīgāko veidolu. Senais grieķis bija nešaubīgs reālists,
viņa domāšana bija augstākā mērā konkrēta. Piešķirot dieviem cilvēka līdzību,
grieķi bija konsekventi līdz galam. Viņi dieviem piešķīra ne tikai cilvēka
ārējo veidolu, bet arī visas cilvēka īpašības: viņi ēda, dzēra, gulēja, viņus
varēja ievainot, bet ne nonāvēt, viņi juta sāpes, tiem bija savi netikumi, viņi
bija greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi vai arī mazdūšīgi, viņi mīlēja un nīda,
viņi dižojās, meloja un krāpa. Grieķi nevairījās no reālās dzīves patiesībām,
jo viņi uzskatīja, ka cilvēkiem, tāpat kā dieviem, blakus mīt dižais un sīkais.
Grieķu dievi bija pilnasinīgas būtnes, nevis fantastiski rēgi. Dievi atšķīrās
no cilvēkiem ar savām hipertrofētām īpašībām, viņi bija skaistāki un stiprāki
par cilvēkiem, mūžam jauni un nemirstīgi. Pēc seno grieķu priekšstatiem
olimpiskie dievi, tāpat kā cilvēki, veidoja lielu patriarhālo ģimeni ar ģimenes
galvu – Zevu priekšgalā. Pārējo dievu statuss un vara bija atkarīga no
radniecības pakāpes Zevam.[1]
No 9. līdz 6.gs. p.m.ē. Grieķijā sabiedriskā un reliģiskā ticība atradās ciešā
saskaņā.[2]
Katra ģimene godāja Hestiju, pavarda dievieti, ģimeņu tradīciju sargātāju. Zevs
bija augstmaņu aizstāvis. Viņš sargāja savus dievus un varoņus, ja ģimenē viens
pret otru izturējās ar cieņu, rūpējās par vecākiem, viņi saņēma sava dieva
aizsardzību, bet ja kāds noģimenes izdarīja pārkāpumu, tad dieva sods krita uz
visu ģimeni. Pēc Hammonda[3]
uzskatiem, katra valsts godāja savu Hestiju un pilsētas dibinātāju, piemēram,
Atēnās – Atēnu, Megarā - Apollonu, Spartā – Zevu, kā arī tos dievus, kuri bija
saistīti ar noteiktām vietām. Dievi grieķus vadīja, bet, ja izcēlās pilsoņu
karš, tad varēja rasties dabas piesārņojums vai svarīgi nelabvēlīgi notikumi
ģimenē. Dzīvē dzimšana un miršana tika pavadīta ar reliģiskiem rituāliem. Katra
nākamā paaudze uzskatīja par savu pienākumu apglabāt piederīgos, novērst asins
pirtis, saglabāt senču kultu. Arī valsts dzīvē padomes un tautas sapulces savu
darbu sāka ar rituālu. Kad atēnietis gribēja stāties darbā, viņam bija jāziņo par
senču dieviem, par Apollonu, Zevu, par ģimenes kapeņu vietu, par savu attieksmi
pret vecākiem. Tikai cilvēki, kas bija ievērojuši visus reliģiskos pienākumus,
drīkstēja uzņemties pienākumus valstī. Dievu godināšanas centrus - kopienas
veidoja Delfos (Delpi), Argosā (Argos), Delā (Delos), Triopionā (Triopium) un
citur. Visur ieplūda orākula ietekme no Delfiem, Dodonas (Dodona), Didimas
(Didyma), svētku rituāli no Olimpijas (Olympia), Delfiem, Isthmas (Isthmus),
Namejas (Nemea). Grieķu pasaulei paplašinoties, orākuls tika atzīts kā
reliģijas un politiskās gudrības avots – pravietis. Svētki piedāvāja tikšanās
iespējas, bet to ietekme uz starpvalstu attiecībām bija maza, jo katra valsts
saglabāja savu suverenitāti, reliģiju un laicīgās lietās. Kad Eliss un Hēra
noslēdza savienību, viņi piekrita maksāt Zevam sodu par katru pārkāpumu. Bet šo
savienību neuzraudzīja Olimpijas priesteri. Viņu ietekme uz reliģisko domu bija
ievērojama. Viņi bija padomdevēji jautājumos, kas skāra vietējo ticību, kas ir
kopīgi reliģiskajām ticībām atsevišķās valstīs. Grieķu valstīs tāpat kā cilvēku
sabiedrībā sāka atzīt aristokrātiju arī starp dieviem, kur dalībnieku skaits
bija divpadsmit, un tos godināja tikai svētkos Olimpijā. Bet to nevar uztvert
kā kanonu, jo katra valsts izdarīja savu izvēli. No šiem svētkiem radās
heksametrā uzrakstītas himnas, kuras tika raksturotas kā agrīnās Olena (Olen),
Homēra, Mūsēsus (Musaeus) rapsodijas.[4]
Himnas tika sacerētas, lai skanētu kā
balvas par godu dieviem, bet, tā kā himnas tika svētkos dziedātas, tad tās
kļuva plašāk zināmas. Himnu Apollonam iespējams ir sacerējis Hiosas (Chios)
Sinaeths (Cynaethus). 8.gs. beigās vai 7.gs sākumā p.m.ē. sludināja vispārēju
dieva godināšanu, to darot “ caur teļu audzēšanas iekšzemi un caur salām”[5],
šajā ziņā bija izteiktas divas tēmas:
1)
dievu
rašanās Delosā (Delos),
2)
ierašanās
Delfos, kur virs galva karājas bezdibenis un klints ir akmeņainas gravas lejā.
Šī himna un arī tās, kas veltītas
Hermesam, Afrodītei un Dioskūram (Dioscuri) iespējams ir radītas 7.gs. p.m.ē. Dieva
izcelsme tika sasaistīta ar viņa vispārējo godināšanu. Dzejai raksturīgs
aprakstošais veids, domas vienkāršība. Viņi sludināja reliģisko ticību, kas
bija pilnīgi antropomorfa. Jo jaundzimuša bērna Apollona mazgāšana, ietīšana
drēbītēs, zeltītās Afrodītes viltības, Hermesa viltība un prasme bija tikpat kā
dieva, tā arī cilvēka dzīves sastāvdaļa. Šo himnu iespējams sacerējuši joniešu
dzejnieki. Varam redzēt dzīves mīlestību, siltas jūtas pret apkārtējo dabu, kas
izpaudās pateicībā dievam, gaismas un skaistuma dieviem. Roku rokā ar ģimenes
un valsts reliģiju un olimpiešu dievu godināšanu attīstījāsarī individuālā
reliģija, kuras izcelsme bija saistīta ar cieņas izrādīšanu Dēmetrai un
Dionisam. Dēmetras kults tika praktizēts Eleusā (Eleusis). Tas sākās bronzas
laikmetā un ievērojami attīstījās 8.gs.b un 7.gs. p.m.ē., kad tās svētnīca tika
pārbūvēta.
Himna Dēmetrai stāstīja skaisto, svēto
stāstu par gadalaiku nesēju Dēmetru. Viņas meitu Persefoni nolaupa un ar varu
aizved Hadess jeb Aīds, nāves dievs, Dēmetra savās skumjās dzīvo starp
cilvēkiem, dzer no simboliskā skumju un bēdu kausa un mierina sevi, auklējot
cilvēka bērnu. Bet kad viņas skumjas izlaužas cauri visām robežām, tad viņa
sūta badu, kas ilgst līdz pavasarim, kad Zevs atbrīvo Persefoni no pazemes.
Taču Persefone ir ēdusi Aīda piedāvāto granātābolu, tāpēc viņai bija viena
trešdaļa no gada jāpavada pazemē. Šajā stāstījumā par gadalaiku maiņu, auglību
un badu, dzimšanu un nāvi saglabājas mistērijas noslēpums. Pamatojoties uz
himnu Dēmetrai, veidojās ticība, kuru ievēroja Atikas sievietes un arī
godināja. “Svētīts uz zemes ir tas, kas ir redzējis šīs ainas, bet tas, kurš
neņem dalību šajos svētajos rituālos, nekad nepiedzīvos tādu likteni, bet sairs
tumsā “.[6]
Šī kulta noslēpumi tika uzticēti cilvēkam. Noslēpumu detaļas mums nav zināmas,
bet skaidrs ir tas, ka Eleusīnija (Eleusinian) mistēriju personas pēcnāves
dzīvi izdzīvo citādi nekā Homēra dzejā raksturotie un pareizā ticībā miruši.
Vēl viena noslēpumaina reliģija ir
Orphisms ( Orphism). Tās izcelsme ir vēl neskaidrāka. Varbūt tā ir cēlusies no
ekstāzes, kuru Eiripīds tik dzīvi portretēja Bahā (Bacchae). Neprāts valdīja
sieviešu grupā, kura tika apsēsta ar ļauno garu, jo tika saplēsti dzīvnieki un
aprīta jēla gaļa. Dionīss, kurš visu šo taktiku iedvesmoja, pats tika aprīts.
Šī leģenda pēc rakstura nav grieķiska, bet citādi tā ir radniecīga.
Dioniss bija savvaļas dzīvnieku un augu ,
dabas auglības dievs, viņu godināja, pielūdzēji nēsāja emblēmu, uz kuras bija
falls. Dionisa dievināšana Grieķijā nokļuva no Trāķijas(Thracs) iespējams
tumšajos laikos un to asimilēja Delfu priesteri, kuri modificēja ekstāzes
izpausmes, bet tās tika iekļautas Orfeja kultā. Līdzīgi kā Dionisa kultā tika
uzskatīts, ka trāķiešu sievietes viņu ir sarāvušas gabalos. Orfeja mītā titāni
aprij Dionīsa locekļus, bet titānus iznīcināja Zeva zibens. No titānu pelniem
radās cilvēce, kura bija piesārņota ar titāna garu, bet saturēja arī dieva
garu, kas nāca no norītā Dionīsa Tā radās sadalījums netīrā, nešķīstā miesā un
dievišķajā dvēselē. Vienīgi dzīve, ko dzīvo saskaņā ar rituāla skaistumu, var
viest cerību, ka cilvēks var uzveikt nešķīstību. Tikai nāve var atbrīvot
cilvēka dvēseli no ķermeņa ieslodzījuma. Pēc nāves labo dvēseles dzīvoja
svētlaimē, bet nešķīsto – cieta briesmīgu sodu. Arī šim kultam bija īpaši
likumi un tas tika asimilēts Eleusinia (Eleusinian) mistērijās.
Dievu pielūgsmē svarīga nozīme bija
mūzikai, dejošanai. Galvenais mūzikas instruments bija oboja vai flauta, lira
vai cītara, kuru saskaņā ar grieķu ticību esot izgudrojis Apollons un Hermess,
un varbūt tas radās Mazāzijā. Mūzikas veidi tika saistīti ar noteiktām
īpašībām. Piemēram, Dorieši ar drosmi, līdieši ar maigumu. Mūzikas skaņdarbi
bija ar vai bez balss pavadījumu, mūzika pavadīja spēles, kā arī valsts svētkus
Arī deja
bija cieši saistīta ar mūziku, dejas ritmi arī pauda morālās īpašības. Īpaši
koru vai grupu dejas ir radniecīgas modernajām Grieķijas tautas dejām,
izpildīja būtisku lomu rituālos vai godināšanas ceremonijā. Dejotāji pantonīmas
veidā pauda svēto stāstu, un viņi izrādīja arī savas emocijas, ko saturēja
stāsts.
Mūzika un dejas bija dzejas partnere. Tas
bija visraksturīgāk liriskās dzejas laikmetā. Iekšzemē Korinta un Sparta bija
centri, kuros mūzika, dejas un dzeja attīstījās šajā periodā, Eumelus (Eumelus)
no Korintas sacerēja procesu dziesmas un kora dziesmas (dithyramboi) par godu
Dionīsam. Dziesmas par godu Dionīsam tika ietērptas mākslinieciskā formā, un to
izdarīja Arions (Arion) no Lesbas,kurš dzīvoja Periandera galmā. Spartā
eoliešu, doriešu, joniešu mūziķi un dzejnieki kā Terpanders (Terpander) no
Lezbas, Talets (Thaletas) no Gortinas un Polimnestus (Polymnestus) no Koloponas
kulmināciju sasniedza kora liriskajā poēzijā. Vienīgais ievērojamais fragments,
kas mums ir no meiteņu dziesmām (partheneion), ir sacerēts meiteņu korim, kuras
nesa svēto apmetni uz Artemisa svētnīcu krēslā starp mēness norietēšanu un
saules uzlēkšanu. Dikcijas skaidrība un dzejas sentimentalitāte ļauj mums
skaidri iztēloties ceremonijas norisi. Alkmans (Alcman) rakstīja, ka viņa
priekšteči izveidoja formu deju dziesmām (hyporchema), triumfa dziesmām
(paian), dzeršanas dziesmām (skolion) un himnām. Par jūrām - Tesihors
(Stesichorus) attīstīja kora liriku 6.gs. sākumā. Viņš stāstīja episkas sāgas,
īpaši no Hesioda lirisko poēmu skolas, kuras izcēlās ar savu iztēles krāsainību
un stilu. Viņš sacerēja Oresteia izrādi, iespējams, doriešu centrā, no kurienes
viņš guva iedvesmu.
Jonija
un Lesba bija individuālās dzejas dzimtene. Visvecākā forma – elēģija bija
izpildīta flautas pavadījumā, to izmantoja dažādām tēmām – dziesmās dzeršanai,
mīlai, nometnes dziesmās, politiskās dziesmās (stasiotika) un vēlāk - stāstos,
veltījumos, epifānijās. 7.gs..laikā p.m.ē Arhilohuss ( Archilochus) no Parosas,
Kalinuss (Callinus) no Efesas un Mimnermuss (Mimnermus) no Smirnas sacerēja
darbus elēģiskā taktsmērā. Saistība ar hellēnisko bija jambiskajā dzejā. Tā
bija tuva ikdienas runas veidam. Jambu izmantoja Arhilohs (Archilochus), vēlāk
Simonīds no Amorgas satīras un konfliktu risinājumos. Arhilohs bija veiksmīgāks,
pārāks izjūtu paudējs. Piemērs.
“Lai augstie traķieši paņem viņu, šķirtu
no viņa draugiem, kur viņš ēdīs verdzības maizi un pilda kausu ar daudziem
ļaunumiem, lai viņu paņem sasalušu stīvu, sasietu ar jūras zālēm, zobiem
klabot, siekalu noplūdušām lūpām un ķermeni suniski izstiepušos uz sejas Tas ir
skats, ko es vēlos redzēt, jo viņš apvainoja mani, viņš, kas bija mans
kompanjons.”[7]
Eoliešu
skola, kuru nodibināja Terpanders (Terpander) un Arions no Lesbas, sasniedza
kulmināciju 7.gs. p.m.ē. Alkaesa (Alcaesus) un Sapfo personīgajā lirikā.
Alkaess rakstīja par politiku, mīlestību, vīnu ar Alkaesa tiešumu, bet lielu
lirisku skaistumu. Viņa aristokrātiskā kaisle tika izteikta dzīvā lesbiāņu
dialektā. Sapfo smēlās iedvesmu no Afrodītes, no viņas pavadoņu grācijas mūzām,
kuras Sapfo dievināja. Lesbosas jaunavas bija uzticīgas. Afrodīte izjuta
jaunavu skaistumu, kuru tās veltīja emocijām un mistikai. Viņu jūtīgums un
vienkāršība lirikā nav pārspēta ne tajos laikos ne vēlākos. Kad Anaktorija
(Anactoria), meitene, ko viņa mīlēja, apprecējās, atstāja viņu sabiedrību,
Sapfo to izsaka tiešās bēdās.
“Daži saka, ka visjaukākais uz melnās
zemes ir jātnieku, zaldātu, kuģu kompānija, bet es teiktu, ka tas ir tas, kuru
tu mīli. Un to ir viegli katram paskaidrot. Helēna, kas ir nepārspēta savā
skaistumā, atstāja vislabāko vīru, aizmirsa bērnu un dārgos vecākus, lai
sagrautu Trojas slavu, jo mīlas dieviete viņu vilināja un pavedināja. Viegli
tiek satracināta līgavas sirds un vieglas kaisles iedvesmota atgādina par Anaktoriju
– viņas vieglo soli, viņas mirdzošās acis, ko es labāk skatītu nekā Līdijas
kara ratus un zaldātus.”[8]
No šī dzejas posma ir tikai fragmenti, bet
tas ir pietiekami, lai mēs varētu izvērtēt Grieķijas dzejas ģēnijus no Jonijas
līdz Sicīlijai. Liriskajā dzejā var rast iedvesmu gan pagātnes varoņi,gan
tagadnes pārstāvji.
Reliģijas ticība praksē drīzāk izpaudās kā
pateicība dieviem, nevis bailes, skaistums antropomorfiskajā mitoloģijā bija
saskaņā ar Alkmanu un Sapfo garu. Šajā kopējā dzejā bija jūtams arī individuālo
valstu izpausmes un izteiksmes veids. Austrumgrieķijā individuālisms izpaudās
Arhiloha un Alkaesa dzejā. Reliģiskā nopietnība iekšzemē deva citu nozīmi un
jambiskā dzeja bija Tirtaesa (Tyrtaeus), Solona, Hegnisa (Theognis) rokās.
Grieķu valstiņu dzejnieki atšķīrās ar temperamentu, raksturu, bet viens bija
kopīgs – viņi visi bija aristokrāti. Aristokrātu laika panākumi bija
ievērojamajā dzejā un politikā.
Arī mākslā Grieķu valstis parādīja talantu
daudzveidību. Mitoloģiskie mākslinieki iegravēja ainas no cilvēku dzīves,
antropomorfiskās dzīves dievišķās koncepcijas. Idejas pamatā bija reliģiskais,
dievišķais spēks, kas piešķīra nozīmi laicīgajai pasaulei. Šīs intelektuālās
domas meklējamas Milētas - Talesa, Anaksimandra filozofu darbos, lai gan Taless
savus astronomiskos priekšstatus esot smēlies no ēģiptiešiem un babiloniešiem,
tomēr viņa uzskatu veidotāja esot bijusi grieķu reliģija.
Haoss izdala vienu elementu grupu,
saglabājot līdzsvaru vai harmoniju, to adaptējot Orfiskās (Orphism) kustības
mērķim.[9][10]
Šī orfiskā mācība ir sekojoša – sākumā ūdens un cieta viela sajaucās, lai
veidotu dubļus no kuriem laiks dzima kā dzīva būtne, laiks dzemdēja gaisu,
haosu, un tumsu un tad radīja gaisā olu, kuru sadalīja divās daļās, lai radītu
Phanes biseksuālu dievu. Viņš radīja pasauli no sevis, ar savas meitas Nakts
palīdzību, kas vēlāk turpināja Phanes kā pasaules otro radīšanas aktu. Tas
notika, kad Zevs norija Phanes un kļuva par pasaules radītāju, titāna radītāju,
no kura pelniem radās cilvēks. Maz ir zināms par Talesa filozofiju, ka viņš
uzskata ūdeni par oriģinālu substanci, kas satur sevī dzīvi, kustību.
Anaksimandrs sāka ar neierobežotu matēriju, kas nav sadalīta daudzumā un
sastāvdaļu kvalitātē. No neierobežotā ( apeiron) radās pasaules un tajā tās
atgriezās, kad, laikam ritot, sadalījās. Pasaules tika radītas, darbojoties
pretējiem elementiem neierobežoti – aukstais un karstais, mitrais un sausais,
no tiem aukstā un slapjā elementi apvienojās zemē, kas tīta miglā, bet karstie,
sausie elementi veidoja ārējo sfēru, kas veidoja liesmu, kas kustoties saplūda
uguns ratos, kas redzams caur miglu kā Saule, Mēness un zvaigznes. Ārējā uguns
uzšāva zemes masu, jo zeme atdalījās no ūdens un radās dzīvība no sasildītiem
dubļiem. Pirmās dzīvās būtnes bija dzīvnieki, no tām attīstījās dzīvība,
cilvēks. Zemei bija cilindrisks veids.
Anaksimandra sistēma bija cilvēka domas
triumfs, kas ielūkojās pirmajos fizikas, ģeogrāfijas, bioloģijas pamatos. Viņa
teoriju pilnveidoja Anaksimens, kurš noteica gaisu kā pirmo elementu no kura
kondensācijas ceļā radās migla, ūdens, cietvielas, bet tvaiks un uguns radās
retinājuma rezultātā. Gaiss tīrā formā bija dzīves telpa. Daļa no tā tika
ieslodzīta cilvēku, daļa dzīvnieku ķermenī un atbrīvota tikai nāves rezultātā.
Milētas filozofijā Visums tika skaidrots kā grupa, kuru pārvalda imanenti
principi jeb elementu viela. Pat valsts Solonam ir parādīta kā grupa, ko valda
imanents princips – eunomija (Eunomia).
Atbilstoši apstākļiem, antropomorfie dievi
veica jaunas funkcijas, pārzināja kādu no cilvēka darbības sfērām, bet
vienlaikus iemiesoja kādu no dabas stihijām, pārņēma lielā mērā sīko dievību
funkcijas. Saskaņā ar Hēsioda “Teogoniju” olimpiešu cīņā ar titāniem tiek
parādīta īsta kosmiska katastrofa, iet bojā vecā mežonīgo spēku pasaule un
rodas saprātīga kārtība, harmonija – kosmoss. Olimpiskajiem dieviem un varoņiem
ir jācīnās pret dažādiem arhaiskajiem, disharmoniskajiem spēkiem, dēmoniem, kas
uzstājas pret Zeva pasauli un tie jāuzvar – Apollonam pūķis Pītons, Persijam –
Medūza, Bellerofontam - Himēra, Hēraklam – varoņi u. c.
Senie grieķi neuzsāka nevienu nopietnu
lietu, neizzinot, vai dievi to atbalstīs. Dievu gribu grieķi izzināja ar
orākulu palīdzību.
Atbilstoši polisas cilvēka mentalitātei,
cilvēka attiecībām ar dieviem bija darījuma raksturs: cilvēkam bija stingri
jāizpilda kulta priekšraksti, lūgsnās jāizrunā noteiktas formulas, bet dievu
pienākums bija uzklausīt un izpildīt cilvēku lūgumu (du ut des pricips). Ja
lūgums netika ievērots, cilvēks meklēja vainu sevī, vai nu upuris nav bijis
dievam tīkams, vai nav pietiekoši precīzi izpildītas kulta darbības. Bet
cilvēks vainoja arī dievu un pat draudēja novērsties no tā un meklēt citu
aizstāvi.
Cilvēku un dievu attiecības raksturo vēl
kāda parādība. Pēc grieķu priekšstatiem dievi gan bija stiprāki par cilvēkiem,
taču grieķu mitoloģijā var redzēt lielu cilvēku - varoņu uzdrošināšanos
attiecībā pret dieviem. Viņi uzdrošinājās sacensties ar dieviem spēkā, gudrībā,
prasmē, skaistumā, piemēram, Tantals, Sīzifs, Diomēds, Salmonejs, Ikars,
Kasiopeja, Psīhe, Arahne u.c., atraidīt dievu mīlestību – Odisejs, Jāsons. Viņi
par to tika sodīti, bet fakts ir tas, ka viņi bija to uzdrošinājušies.
Dievi valda pār pasauli, taču tie nav
visvareni, jo likteņa lēmumu nevar mainīt pat Zevs.
Grieķu dievi prasīja, lai tos godina, taču
viņi nebija greizsirdīgi uz citiem dieviem. Grieķijā nebija noteikti ticības
dogmāti
Arī miera tēma izskan seno grieķu
sacerējumos. Jau Homēra (8.gs. p.m.ē.) varoņeposos, īpaši “Iliādā”, kurā
nedalīti valda kara tēma, kara drosme un kara prasmes slavinājums, grieķu
galvenais dievs Zevs nosoda kara dievu Areju, kam “prātā tik ķildas ar
briesmīgiem kariem un kaujas”. Vēlāk, 5.gs. pirmajā pusē p.m.ē., vēsturniekam
Hērodotam pieder ļoti skaistie kara nosodījuma vārdi: “Miera laikā bērni
apglabā savus vecākus, bet kara laikā vecāki apglabā savus bērnus.” Dzejnieks
Pindars 5.gs.sākumā p.m.ē. raksta, ka karš ir salds tiem, kas to nepazīst, bet
, kas to zina, tam sirds saraujas, karam tuvojoties.
Referātā, galvenokārt, izmantoju vēsturnieka
Hammonda savdabīgo grieķu reliģijas skatījumu, jo ar to līdz šim nebiju
saskārusies. Varbūt ir kļūdas teksta tulkojumā, tāpēc iekavās norādīju vārdu
rakstību angļu valodas tekstā. Hammonda izteiksmes forma ir sarežģīta, izprast
vēsturnieka domu gājienu vietām bija ļoti grūti.
Izmantotās literatūras saraksts.
1. Ambote A. Senā Grieķija. R.,1998.
2. Rubenis A. Senās Grieķijas vēsture.
R.,1998.
3. Hammond N.G.L. A History of Greece to
322 B.C.
4. Meredith B. Mc Guire
Religion: The social context, Wads Worth Publishing Company, Belmont,
California, 1987.
[1] Skat
shēmu 14. lpp.
[2]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 –
546.,169.- 175.p.
[3]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 –
546.,169.p.
[4]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 – 546.,
170 p.
[5]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 – 546.,
170 p.
[6]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 – 546.,
171 p.
[7]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 – 546.,
172 p.
[8]
N.G.L.Hammond A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 – 546.,
173 p.
[9]G.L.Hammond
A History of Greece to 322B.C. – Religion and Culture 850 – 546., 174.p.
super!
AtbildētDzēst