Antīkās kultūras
mantojums, kurā ieveramas ir gan grieķu, gan romiešu kultūra saknes ir viens no
grandiozākajiem laika periodiem cilvēces kultūrvēsturiskajā attīstībā. Tas sevī
ietver “vēstures periodu, kas aptver gadu tūkstošus – no 6.gs. pr.Kr. līdz 529.g.
pēc Kr., kad Romas imperators Justiniāns slēdz pagāniskās filozofiskās skolas.
Līdz tam laikam daudzi antīkās domas elementi ir paspējuši iesakņoties jaunajā
kristietiskajā kultūrā.”[1]
Romas
kultūru var uzskatīt par leģendāru un mitoloģisku, kur leģenda par Romas
dibināšanu ir vēsturiskas moments, pretstatā mītam, kas ir politiski
mērķtiecīgi izstrādāts, ko dēvē par politisko mitoloģiju, kas mūsdienās
apzīmējama kā ideoloģija.
Romas impērijas
kultūra ir balstīta uz to Vidusjūras baseina
un tā apkaimē sastopamo kultūru pakļaušanas rezultātā iegūto bagāžu.
Tomēr jāpiezīmē, ka Romas impērija taktika šajā jomā ir īpatnēja, jo tā
iekaroto teritoriju kultūras neiznīcina un nemēģina tur asimilēt savu kultūru,
bet vienkārši pakļauj to Romas mērķiem. Roma demonstrē savu nelokāmo raksturu,
kas izpaužas nemitīgos centienos paplašināt savu varenību un diženumu.
Pirmā saskare ar
grieķu kultūru Romas impērijā notika ar tās iekarošanas brīdi laika posmā ap
2.gs.p.m.ē. Protams nevar noliegt arī iepriekšējās saites šo kultūru starpā.
Pati galvenā kopīgā
iezīme, kas pirmssākumus radusi grieķu kultūrā ir – antīkā pilsoņu kopība, kas
Grieķijā ir – polis, bet Romā – civitas. Tas ir “abu kultūru pamats, kura uzbūves
struktūru noteica galveno vērtību skalu tās locekļiem:
1)
pilsoņu
kopienas locekļu vienības nozīmīguma ideja, kuras pamatā ir doma par atsevišķa
pilsoņa labklājības visciešāko saistību ar visa kolektīva labklājību, kam
kalpot ir katra pilsoņa pienākums;
2)
tauta –
augstākais varas orgāns;
3)
brīvības
un neatkarības ideja kā pilsonim, tā arī pilsētai;
4)
pilsoņu
kopienas ciešā saistība ar dieviem un varoņiem, arī it kā tās locekļiem, kuri
rūpējas par to, prasa cieņu, izrāda savas gribas zīmes.”[2]
Kā grieķim, tā arī
romietim – pilsoņu kopiena – vienīgā vieta uz pasaules, kur tu esi cilvēks, jo
vienīgi šeit tu izjūti savu saistību ar citiem, kas dibināta uz tiesiskiem
pamatiem.
Iekarošanas
rezultātā Romā ieplūda dažādu sociālo un kultūras slāņu indivīdi, sev līdzi
nesdami jaunas kultūras vēsmas. Kā paši pirmie ienāk pavāri ar jauninājumiem
ēdienkartē – ierastā romiešu ēdiena vietā (cūkgaļa, asinis, lauru lapas un
etiķis) parādās veģetāri ēdieni, kas bija izplatīti Grieķijā. Ienāk arī
aktieri, vēlāk zinātnieki un filozofi.
Lielā grieķu
kultūras ietekme ir skaidrojama ar to, ka romiešiem, lai veiksmīgi turpinātu
savu misiju - glābt pasauli, bija nepieciešama diplomātijas māksla, kuras
spilgti pārstāvji bija grieķi, jo Enejs “Annālēs” rakstīja, ka – tas, kurš
uzvarējis, nav uzvarētājs, ja to neatzīst uzvarētie.
Pilnīga atkarība no
grieķiem ir redzama kultūras jomā, jo ,piem., grieķu valodas zināšanas
skaitījās ievērot labo toni. Seniori
senajā Romā pārvaldīja grieķu valodu, literatūru, filozofiju, īpaši stoicismu,
epikūrismu un platonismu.
Protams pastāvēja
arī pretinieki grieķu kultūras ienākšanai Romā.
Tie pārsvarā bija konservatīva zemes īpašnieku aristokrātija, kuras
redzamākais pārstāvis bija Marks Porcijs Katons Vecākais (234.-149.g.p.m.ē.).
Ar šo cilvēku centieniem tika bremzēta hellēnisma ienākšana Romā, tika
“aizliegta Bakha (Dionīsa) kults, 173.g un 161.g.p.m.ē. no Romas tiek izraidīti
filozofijas skolotāji, 154.g.p.m.ē. pārtrauc teātra celtniecību.”[3]
Pārvarot katonismu,
parādās grieķi kā skolotāji, sekretāri padomnieki katrā ģimenē, jaunie romiešu
aristokrāti tika sūtīti uz Atēnām pabeigt Romā iesākto izglītību, jo atzina
grieķu pārsvaru šajā jomā. “3.gs.p.m.ē.
Līvija Androniksa ( brīvlaista grieķu verga) pārtulkotā “Odiseja”
latīniski – kļūst par jauno romiešu ābeci.”[4]
Tomēr nevar teikt,
ka Roma pārmanto visu hellēnismu, tā paņēma to, kas atbilst Romā pastāvošajai
vērtību sistēmai, kas diezgan lielā mērā atšķiras no grieķiem. Romā kā galvenos
principus var minēt: prakticismu, eklektismu, imperiālismu, gigantismu un jutekliskumu
apvienojumā ar greznību.
Ietekme no grieķiem
ir vērojama arī reliģiskajā kultā, kur romieši manto pantenonu, kā arī visus
divpadsmit Olimpa dievus, dodot tiem tikai citus vārdus.
Romas kultūru
visumā var raksturot kā ļoti diferencētu, tomēr izveidotu vienam mērķim – Romas
impērijas diženumam. Roma ir katra romieša polisas etalons, atšķirībā no grieķu
radītās utopiskās antīkā pilsoņu kopienas pārvaldes iekārtas. Romiešiem
raksturīga iezīme ir savākt visu to labāko un piemērot Romas vajadzībām, veicot
innovācijas procesu.
Pateicoties romiešu
kultūras vēsturiskajam mantošanas procesam, kas savas iezīmes ir saglabājis
līdz mūsdienām, droši var teikt, ka grieķu kultūras izpausmes ir redzamas gan arhitektūrā un mākslā, gan
politiskajā uzvedībā un retorikā, gan arī literatūrā un tās izpausmēs, kādas ir
teātra māksla, runas kultūra u.c. Visi lugu tematiskie nosaukumi – drāma,
komēdija, satīra, ir nākuši no Grieķija un pateicoties Romai izgājuši cauri
gadsimtiem. Pateicoties Grieķijai, Roma iepazina literatūru, valodu, retoriku
un diplomātiju. Interpretējot šīs mākslas savām vajadzībā, Roma spēja izveidot lielāko un ilgstošāko
impēriju, kas ir vēsturē zināma un pastāvējusi vairākus gadsimtu un par kuras
mantojuma tiesībām ir cīnījušās daudzas valstis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru