Vairākas dienas
no vietas cauri pilsētai plūda sakautās armijas paliekas. Tas vairs nebija
karaspēks, bet nekārtīgs pūlis. Vīru bārdas ataugušas garas un netīras,
mundieru vienās skrandās, un šie vīri gāja gļēvā gaitā, izklaidus, bez
karogiem.Visi viņi šķita nomākti, noguruši, nespējīgi ne domāt, ne pieņemt kādu
lēmumu; tie soļoja it kā aiz paraduma un, tiklīdz apstājās aiz noguruma saļima.
Visvairāk bija redzami mobilizētie, miermīlīgie iedzīvotāji, mierīgie rantjē,
salīkuši zem šauteņu svara; mazi, kustīgi nacionālās gvardes kareivji, vienlīdz
pieejami bailēm un sajūsmai, gatavi doties uzbrukumā vai bēgt; viņu vidū
pavīdēja daži vīri sarkanām biksēm kājās, kādas sīvās kaujā sakautās divīzijas
daļas; ar šiem dažādajiem kājniekiem saplūda drūmie artileristi; dažviet
iezaigojās kāda draguna ķivere, kurš smagiem soļiem ar grūtībām sekoja
veiklajiem kājniekiem.
Savrup soļoja
brīvprātīgo strēlnieku vienības ar varonīgieem nosaukumiem: “Sakāves
atriebēji”, “Nāves nicinātāji”, Nāves sējēji” – viņi izskatījās kā banditi.
Viņu komandieri,
bijušie manufakturas vai labības tirgotāji, nesenie tauku vai ziepju tirgoņi,
gadījuma karavīri, iecelti par virsniekiem naudas vai garo ūsu dēļ, apkārušies
ar ieročiem, ģērbušies formas drēbēs ar tresēm, runāja skaļā balsī,
apspriezdami karagājienu plānus, un balamutīgi dižojās, ka viņi vienīgie uz
saviem pleciem noturēs nāvīgi ievainot Franciju; taču dažreiz tie šaubījās par
saviem kareivjiem, īstiem karātavu putniem, bieži neprātīgi drošsirdīgiem, bet
parsti laupītājiem un uzdzīvotājiem. [6.]
Beidzot pāri
Senai devās pēdējie franču kareivji, soļodami cauri Senseverainu, Burušarai uz
Pontodermu; bet aiz viņiem divu adjutantu pavadībā gāja izmisis ģenerālis,
nespēdams nenieka uzsākt ar šādām sairušām nodaļām, pats juzdamies samulsis
šajā lielajā taiuas sagrāvē, tās tautas, kas bija paradusi uzvarēt, bet tagad
par spīti svai leģendārajai drošsirdībai galīgi sakauta. [6.]
Pavēles,
izkliegtas neparastā krūšu balsī, kāp augšup gar glužu kā izmirušajām un
tukšjām mājām, kamēr aiz aizslēgtajiem aizvērtņiem iedzīvotāju acis uzmanīja
šos iebrucējus, pilsētas saimniekus, kas ar uzvarētāju tiesībām bija guvuši
varu pār mantu un dzīvību. Iedzīvotāji savās aptumšotajās istabās izjuta
neprātīgas šausmas, kādas izraisa lieli satricinājumi un dabas katastrofas,
pret kurām visa cilvēka gudrība un spēks ir nevarīgs. Jo, ikreiz, kad
sagrauta nodibināta kārtība, kad
sabrukusi drošība, kad cilvēka un dabas noteiktie likumu padoti brutalai,
nejedzīgai un nežēlīgai varai, mūs no jauna pārņem vienas un tās pašas jūtas.
[7.]
Nelielas nodaļas
jau klauvēja pie ikvienām durvīm un pēc tam nozuda mājās. Iebrukumam sekoja
okupacija. Uzvarēto pienākumus bija parādīt uzvarētājiem laipnību. [7.]
Pēc kāda laika,
kad pirmās šausmas bija izgaisušas, no jauna iestājās miers. Daudzās mājās
prūšu virsnieki ieturēja maltīti kopā ar ģimenes locekļiem. Dažkārt, ja tas
bija labi audzināts, viņš pieklājības pēc nožēloja Franciju un teica, cik tam
pretīgi esot piedalīties šajā karā. Par šīm jūtām viņam bija pateicīgi; turklāt
vēl kādā jaukā dienā varēja noderēt viņa protekcija. Izdabājot tam un
apkalpojot to, varbūt iznāks ēdināt mazāk cilvēku. Un kāpēc gan apvainot vīru,
no kura esi atkarīgs? [7.]
Ārpus mājas
virsnieku nepazina, bet mājās ar to tērzēja labprāt, un vācietis uzkavējās ik
vakarus aizvien ilgāk sildīties pie kopējā mājas pavarda. Arī pati pilsēta pamazām atguva savu parasto
izskatu. [7.]
Uzvarētāji
prasīja naudu, daudz naudas. Iedzīvotāji maksāja nemitīgi; starp citu, viņi bija
bagāti. [8.]
Beidzot, kad
iebrucēji, pakļāvuši pilsētu savai nepielūdzamajai disciplīnai, tomēr nebija
izdarījuši nevienu no tiem briesmu darbiem, kas pēc nostāstiem tos pavadīja
visā viņu uzvaras gājienā, iedzīvotāji kļuva drošāki un vietējo komersantu sirdīs
no jauna uzliesmoja tirgošanās alkas. [8.]
Vispirms viņa
izņēma mazu fajansa šķīvīti, smalku sudraba kausiņu, tad lielu bļodu, kurā
atradās divi gabalos sagriesti, ar želeju aplieti cāļi; grozā varēja saredzēt
citus, papīros ietītus gardumus: pasteti, augļus un saldumus; šī pārtika bija
aprēķināta triju dienu braucienam, lai nebūtu jāēd traktieros. Starp ēdienu
sainīšiem rēgojās četru pudeļu kakliņi. Plūmīte paņēma cāļa spārnu un sāka
delikāti ēst, piekozdama mazu maizīti, ko Normandijā sauc par regence. [15.]
Blakus kučierim
tieši gaismas aplī stāvēja vācu virsnieks, garš jauns cilvēks, pārmērīgi tievs
un gaišiem matiem, iežņaudzis kā jaunkundze korsetē, galvā viņam bija plakana,
lakota ķivere, kas to vērta līdzīgu angļu viesnīcas izsūtāmajam. Viņa ārkārtīgi
garās, taisnās ūsas, kļūdamas pamazām tievākas un izbeigdamās abās pusēs ar
vienu vienīgu gaišu matu, tik smalciņu, ka gandrīz nevarēja saredzēt tā galu,
likās, it kā nospieda muti, novilkdams lejup vaigus un lūpas un iezīmēdams lūpu
kaktiņos grumbu. [19.]
Tas notika 1870.
gadā, franču-prūšu kara laikā. Prūši bija okupējuši visu apgabalu. Tiem vēl
pretojās Ziemeļu armija ar ģenerāli Federbu priekšgalā.
Prūšu štabs bija
bija novietojis šajā fermā. Vecais zemnieks, Milona tēvs, vārdā Pjers, kam piederēja
māja, uzņēma tos un rūpējās par viņiem pēc iespējas labi.
Veselu mēnesi
vācu avangards izlūkošanas nolūkā palika ciemā. Franči, kas atradās desmit ljē
attālumā, nekustējās ne no vietas, bet ik nakti kāds no ulaniem pazuda.
Izlūki, ja tos
izsūtīja pa diviem vai trim, nekad vairs neatgriezās.
No rīta tos
atrada nogalinātus vai nu uz lauka, kaut kur sētmalē, vai kādā grāvī. Pat viņu
zirgi gulēja nedzīvi uz ceļa, nobeigti ar zobena cirtienu.
Šīs slepkavības,
šķita, izdarīja vieni un tie paši cilvēki, taču nebija iespējams tos atrast.
Iedzīvotāji bija
padoti teroram. Zemniekus nošāva uz vienkāršas denunciācijas pamata; sievietes
apcietināja; iebiedējot bērnus, mēģināja ko uzzināt no tiem. Viss bija velti.
[42.]
Parīze bija
ielenkta, cieta badu un izmira. Uz jumtiem vairs tikai retumis redzēja
zvirbuļus, un atkritumu bedrēs izbeidzās rosība. Visu apēda, kas vien
pagadījās.[48.]
Prūši! Viņi tos
vēl nekad nebija redzējuši, bet kopš mēnešiem sajuta tos – ap Parīzi, postot
Franciju, laupot, slepkavojot, mērdējot badā, neredzamus, tomēr visspēcīgus. Un
viņu naidam pret šo nepazīstamo un uzvarošo tautu bija piejauktas savādas
māņticīgas šausmas. [50.]
Reteles
iedzīvotāji jau divas reizes ar savu varonīgo aizstāvēšnos bija izpielījušie
slavu – Anrī IV un Luī XIV valdīšanas laikā. Viņi to darīs arī šoreiz, velns un
deviņi pērkoni, lai arī viņus izceptu pilsētas mūros!
Un tā viņi
sapirka lielgabalus un šautenes, noorganizēja zemesssargus, saformēja
bataljonus un rotas un augām dienām Ieroču laukumā noņēmās ar apmācībām. It visi – maiznieki,
pārtikas preču pārdevēji, miesnieki, notāri, advokāti, galdnieki,
grāmattirgotāji, pat farmaceiti noteiktās stundās nodarbojās Laviņa kunga –
atvaļinātā dragunu apakšvirsnieka vadībā. [57.]
Uz apaļa,
instrukcijām rotāta galdiņa, kas bija notriepts ar liķieri, cigariem
apdedzināts, saskrāpēts ar virsnieka nazi, kūpēja kafijas tase; asinādams
zīmuli, majors dažkārt mēdza iekasīt graciozajā galdiņā skaitļus un zīmējumus,
kādus izraisīja viņa nevērīgā fantāzija.
Pabeidzis lasīt
vēstules un pāršķirstījis vācu žurnālus, ko bija atnesis tā pasta puisis, viņš
piecēlās un, iemetis kamīnā trīs vai četras milzīgas zaļas malkas pagales, - jo
šie kungi pamazām izcirta parka kokus, lai varētu kurināt kamīnu, - piegāja pie
loga. [67.]
Izmanotā literatūra: Gijs de
Mopasāns “Noveles”, Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1956.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru