Dažādu stilu frizūras

 

Cilvēkam raksturīga tieksme pēc skaistuma. Tā izpaužas centienos radīt ko jaunu, daiļu, arī katra cilvēka ārienē- ķermeņa, sejas, matu kopšanā, apģērba kultūrā.

Arheoloģiskie  izrakumi liecina, ka jau 5. tūkst. gadu jau pirms mūsu ēras cilvēki veltījuši daudz uzmanības sava ķermeņa skaistuma kopšanai. Sieviešu un vīriešu matu sakārtojums veidots ar sevišķu rūpību. Frizūrās prasmīgi izmantoti dažādi elementi, formas un dekoratīvās detaļas.

Iedziļinoties atsevišķu laikmetu frizūru līnijās, jākonstatē apbrīnojama seno frizūru veidotāju darba meistarība. Vēsturiskās frizūras ir bagāts ierosmes avots arī mūsdienu meistariem. Taču, pat atdarinot agrāko laiku meistaru darbu, jabūt lielai iztēles spējai un radošai izdomai, jo gleznās vai fotoattēlos parasti redzama tikai viena frizūras puse, - otra frizūras puse jāveido, atrodot atbilstošas detaļas, kas harmonētu ar attēlā redzamo frizūras līniju.

Pārskatot vēstures materiālus, jāsecina, ka lielai daļai sadzīves priekšmetu raksturīgas attiecīgā laika arhitektūras iezīmes. Arhitektūrā un sadzīves kultūras jomā sastopamas kopīgas līnijas, formas un dekoratīvi elementi, kas veido vienotu ansambli. Cilvēka vienotība ar vidi, kurā tas dzīvo un kuru pilnveido, sāk izpausties apģērbā, rotaslietās, galvassegās, matu sakārtojumā. Izveidojas stils.

Vēsture rāda, ka neviens jauns stils nav radies uzreiz. Bijis nepieciešams ilgāks laiks, lai uz veco līniju un formu pamata izveidotos jaunas, laikmetam atbilstošas iezīmes.

Friziera amata meistarības attīstība cieši saistīta ar pilsētu izveidošanos, iedzīvotāju skaita pieaugumu un viņu kultūras līmeņa celšanos.

Skaistuma izpratne dažādos sabiedrības slāņos bijusi dažāda un laika gaitā daudzkārt mainījusies. Matu kopšanas un veidošanas amats radies nepieciešamības dēļ - cilvēks vēlējies padarīt skaistāku savu ārieni.

            Iepazīšanās ar vēstures materiāliem paplašina redzesloku un rada jaunas idejas un domas. Mēs smeļam ierosmi no vēstures avotiem, stilizējot senās līnijas atbilstoši mūsdienu prasībām.

Ēģipte. Arheoloģiskie izrakumi, skulptūras un sienu gleznojumi- freskas liecina par Ēģiptes augsto kultūru un šās zemes iedzīvotāju skaistuma izpratni.

Matu kopšanas iemaņas un skaistuma noslēpumi ēģiptiešiem bija zināmi jau ļoti sen (5. gadu tūkstotī pirms m.ē.). Raksturīgākās iezīmes tolaiku  frizūrās bija trapecveida forma. Matus pāršķīra ar celiņu galvas vidū un, sapītus daudzās sīkās bizītēs, vienādi apgrieza, lai bizītes visapkārt galvai brīvi nokarātos līdz pleciem (tā saucamā pāža frizūra). Daudzo dinastiju valdīšanas laikā frizūras ieguva jaunas iezīmes, papildinājās ar jaunām detaļām un kļuva arvien sarežģītākas. Frizūru virsējo daļu nereti papildināja sīkas sprodziņas. Šādas sprogas bija arī bizīšu galos. Ēģiptē gatavoja arī parūkas. No tām tika veidotas greznas frizūras. Parūkas nēsāja kā sievietes, tā vīrieši; pēc to veidojuma noteica nēsātāja dižciltību vai arī viņa ieņemamo amatu. Parūku veidojumā pārsvarā tika apvienotas divas detaļas: daudzas noteiktā kārtībā sakārtotas mazas bizītes un sprogas. Valkājot parūku, matus zem tās pilnīgi noskuva vai īsi apgrieza. Greznus matu sakārtojumus varēja atļauties tikai valdnieces un priesterienes, bet pārējās meitenes un sievietes nēsāja brīvi krītošus matus. Vēlākā periodā sāka veidot viļņus mitros matos. Tātad jau tālā senatnē bijuši zināmi aukstās ondulācijas noslēpumi.

            Greznos matu sakārtojumus papildināja atbilstošs rotājums: gludas zelta vai sudraba stīpas ar dekoratīviem ornamentiem, ar zelta vai lazurīta krellēm rotātas lentes, ziedi. Svinīgos gadījumos valdnieku sievu galvas greznoja diadēmas, pie kurām bija piestiprināti karulīši zelta lapu un puķu veidā, ar baltām un krāsainām ziedlapiņām, vai arī diadēmas bija rotātas ar svēto dzīvnieku un putnu figūrām. Iecienīti bija ziedu vainagi. Svētkos tos cieši uzlika uz gludi nosukātiem matiem vai uz pilnīgi noskūtas galvas. Dažreiz ēģiptietes uz pleciem un matiem uzsedza greznu audumu.

Vīrieši Ēģiptē nēsāja garus, brīvi krītošus, atpakaļ atsukātus matus. Pieres daļā tos veidoja viļņos. Vēlākā periodā galvas sāka skūt un nēsāja parūkas. Parūkas nevalkāja vienīgi priesteri, kas skūtās galvas greznoja ar zelta vai sudraba stīpām.

Ēģiptieši neaudzēja ne ūsas, ne bārdu. Tās gludi noskuva ar piederumiem, kuru forma bija līdzīga mazam  sirpim. Tie tika izgatavoti no bronzas vai akmens..

Ķemmes un matu adatas darināja no kaula vai metāla un bieži vien izgreznoja ar baltām gliemežvāku plāksnītem vai zelta rotājumiem.

Visbiežāk sastopamie matu toņi Ēģiptē bija melnais un kastaņbrūnais. Vēlākā periodā matu toņu mainīšanai vai pastiprināšanai izmantoja dabiskās augu krāsvielas, parasti hennu, ko lieto arī mūsu dienās. Sejas ādas un ķermeņa kopšanai lietoja kosmētiskas ziedes, kas tika izgatavotas pēc speciālām receptēm. Dažas no tām saglabājušās līdz mūsu  dienām. Ēģiptietes krāsoja skropstas un uzacis, ēnoja acu plakstiņus, asi iezīmēja acu kontūras, ar košu krāsu, dažreiz pat ar bronzas toni pārklāja roku un kāju nagus.

Visas matu un ķermeņa kopšanas procedūras veica verdzenes un vergi. Vieniem tika uzticēta mazgāšana, otriem- veidošana, krāsošana utt. Šai laikā jau lietoja spoguļus, ko izgatavoja no bronzas.

Divupe. Arheoloģiskie izrakumi liecina par šās zemes augsto kultūru, kā arī stāsta par friziera amata meistarību. Ap 3750. g.p.m.ē. vīrieši nēsāja garus, atpakaļ atsukātus matus, ko aizmugurē brīvi iekļāva speciālā tīkliņā vai sasprauda ar spraudi. Uz pieres matus veidoja viļņos vai īsās spirālveida sprogās, bet pie ausīm un uz kakla matu galus sasprogoja gredzenveidā. Nēsāja arī parūkas, kurām raksturīgas tādas pašas detaļas.

Ļoti īpatnēji tika veidotas bārdas. Bārdu uzskatīja par dižciltības pazīmi. Pēc tās formas noteica dižciltību un ieņemamo amatu. Valdniekiem un augstmaņiem bija kuplas, pakāpeniski apgrieztas un sasprogotas bārdas. Bārdu griezums un veidojums liecina par lielu friziera darba meistarību. Ja bārdas bija plānas, tās skuva, atstājot mazu svītriņu zoda galā. Tika nēsātas mākslīgās bārdas; atsevišķās ceremonijās tādas sev piestiprināja arī valdnieces.  Priesteriem bija šauras, garas, pīnē sapītas bārdas. Vēlākā  periodā  raksturīgas mazas, īsi apgrieztas bārdas.

Grieķija. Neviena tauta nav tā cildinājusi skaistumu kā senie grieķi. Jau tālā senatnē Grieķijā rīkoti skaistuma konkursi un izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai izceltu skaistumu.

Par kultūras un mākslas centru ķluva Atēnas. Pēc senajiem grieķu mākslas pieminekļiem (skulptūrām) var spriest par frizūrām. Frizūrai vajadzēja ideāli piestāvēt cilvēka ārējam veidolam, radot nedalāmu harmonisku vienību.

Matu sprogošana Grieķijā bija vesela ceremonija. Sprogošanai lietoja sakarsētu metāla nūjiņu, ap kuru spirālveidīgi aptina matus un tos sildīja. Šo nūjiņu sauca par “kalamisu”, un cilvēki, kas prata un veica šo darbu, ieguva kalamistra nosaukumu. Kalamistrs kā amata pratējs tika augstu vērtēts.

Sasprogotas, brīvi krītošas cirtas senajā Grieķijā mēdza nēsāt priesterienes un heteras. Pārējās sievietes matus uzsēja uz augšu. Matus pāršķīra ar celiņu galvas vidū, sadalīja atsevišķās šķipsnās, tās sacirtoja, atsukāja atpakaļ un ar krāsainu, garu lenti uzsēja uz augšu, pakausī no šķipsnām veidojot ciešu mezglu. Matu sakārtojuma greznošanai lenti vairākās kārtās aptina apkārt galvai, priekšpusē izveidojot to kā diadēmu, bet aizmugurē lentas galus nostiprināja matu mezglā. Tas bija saņemts pakauša vidū vai arī nosliecās zemu, atbalstoties uz kakla.

Otram raksturīgākajam matu sakārtojuma veidam atbilst frizūra ar nosaukumu ”Lampadion” (liesma). To veidoja uz pakausī stingri uzsietas vai saspraustas matu šķipsnas pamata, frizūras līniju profilā ieturot stingrā trīsstūra formā . Rūpīgi tika veeidotas matu sprogas pakausī un uz pieres. To sakārtojumu pieres daļā saturēja lente vai diadēma. Pakausī veidotā matu savijuma vai sacirtoto matu sasukājuma apakšējā daļa balstījās uz tīkliņa, kurš bija piestiprināts pie diadēmas. Sejas sānos reizēm atstāja dažas brīvas, lejup krītošas matu cirtas. Nekur citur vēsturē nevar atrast tik daudz izdomas matu greznošanā kā senajā Grieķijā. Tika izmantoti ziedi, lentes, matu tīkliņi. Svētkos mantīgo šķiru pārstāves lietoja zelta, sudraba vai bronzas stīpas, krāšņas diadēmas vai lauru vainagus.. Matu tīkliņus, kas parasti tika izgatavoti no šaurām ādas strēmelītēm vai zelta pavedieniem, svētkos izgreznoja ar zelta vai sudraba saspraudēm. Visi šie rotājumi saturēja vai arī nostiprināja frizūru.

Matus sprogoja ne tikai grieķu sievietes, bet arī vīrieši. Senie grieķi nēsāja īsus, stingrās sprogās sacirtotus matus. Vēlākā periodā matu garums mainījās – matus audzēja pusgarus. Tos sasprogoja un saturēja ar matu sapraudi, stīpu, lenti vai lauru vainagu.

Sprogoja arī bārdu un ūsas. Spartieši sejas gludi skuva vai arī skuva tikai ūsas un bārdu apgrieza īsi, parasti ieapaļi.

Grieķijā plaši lietoja arī kosmētiskos līdzekļus. Iecienīta bija sārtā vaigu krāsa. Krāsoja melnas skropstas un uzacis. Ar dabiskām augu krāsām krāsoja matus iesarkani zeltainā tonī. Grieķu sievietes ļoti cienīja smaržas, kas Grieķijā tika ievestas no Austrumu zemēm. Pēc vēstures ziņām, Grieķijā sarakstīta pirmā grāmata par kosmētisko līdzekļu lietošanu.

Grieķu kultūras un mākslas ietekme jūtama daudzās zemēs. Grieķiem raksturīgās iezīmes arhitektūrā, tēlniecībā un arī frizieru darbā īsti spilgti saskatāmas romiešu mākslā.

Roma. Romā frizūru dažādība bija daudz lielāka nekā Grieķijā. Romiešu frizūru pamatīpašība bija  formu dabiskums. Ar celiņu pāršķirtos matus, no pieres nosukājot uz abām pusēm pāri ausīm, atsukāja atpakaļ un pakausī sasēja mezglā vai arī abas ar celiņu pāršķirtās matu daļas sapina bizēs, no kurām pakausī izveidoja mezglu. Ja bižu garums atļāva, tās no aizmugures pārlika uz priekšpusi, kur no tām izveidoja it kā diadēmu. Šo frizūru pamatforma atrodama arī Romas impērijas laika bagātīgi izgreznotajās frizūrās.

Matu kopšana un frizēšana senajā Romā izveidojās par mākslu. Šo darbu veica speciālas verdzenes. Frizūras mainījās un ieguva arvien daudzveidīgākas formas. Tajās bija apvienoti dažādu sprogu, viļņu un bižu sakārtošanas paņēmieni. Lai izveidotu šos komplicētos matu sakārtojumus, radās nepieciešamība pēc liekiem matiem. Tos ieguva, nogriežot matus karagājienos sagūstītajām sievietēm. Attīstījās tirdzniecība ar liekajiem matiem.. Sākumā liekos matus lietoja, lai kuplinātu frizūru, papildinot to ar atsevišķām šķipsnām vai bizēm, bet ar laiku sāka nēsāt parūkas, kuras parasti izveidoja no blondiem matiem. Matu sakārtojumu pamatā bija viļņi, kas sākās galvas vidū, stiepās uz abām pusēm un bija apvienoti ar bizēm, kuras nostiprināja pakausī ar kopā saņemtām cirtām. Pieri sedza sīkas sprodziņas, kuras mazliet augstāk saturēja diadēma.

Vēl viena ļoti raksturīga Romas impērijas laika  frizūra tika veidota no priekšpusē vairākās kārtās saspraustām matu sprogām diadēmas veidā, bet pakausī mati bija savīti bizē un vairākās kārtās apņēma galvu. Lai frizūras veidojums būtu stingrs un mati mirdzoši, pirms matu sprogošanas sakarsēto kalamisu iezieda ar vasku. Pēc atdzišanas ar vasku ieziestie mati turējās stingrā veidojumā un bija mirdzoši. Frizūras papildināja bagātīgs rotājums, diadēmas, zelta ķemmes, pērles.

Sajūsmā par sagūstīto ģermāņu sieviešu zeltaini blondajiem matiem romietes sāka balināt matus, vispirms mazgājot tos sārmainā šķīdumā, bet pēc tam ieziežot ar vielām, kas saturēja sēra vai vara savienojumus. Ja šādu vielu nebija, romietes saslapināja matus ar sārmainu šķīdumu un stundām ilgi sēdēja saulē, līdz matu tonis mainījās.

Romietes plaši izmantoja dažādus kosmētiskos līdzekļus: ārstniecisko zāļu vannas, ķermeņa masāžu ar aromātiskām augu eļļām. Uzacis krāsoja ar skaistu, slaidu loku, tumši krāsoja skropstas, bet nagus, iepriekš tos nogludinot un nospodrinot, pārklāja ar sārtu krāsu. Lietoja speciālas matu eļļas un smaržas. Visus ķermeņa kopšanas un matu sakārtošanas procesus veica verdzenes. Darbs tika sadalīts: viena savu pavēlnieci mazgāja un masēja, cita krāsoja, cirtoja un veidoja matus.

Liela sabiedriska nozīme bija publiskajām pirtīm- termām, kurās augstāko valdošo šķiru pārstāvji mēdza pavadīt brīvo laiku. Tās bija izveidotas ļoti grezni. Bija iekārtota arī speciāla sviedrētava. Ķermeņa ieziešanu ar eļļām un masāžu šeit izdarīja īpaši speciālisti, kurus dēvēja par ” kosmētiem “. No šejienes tad arī cēlies mūsu dienās tik pazīstamais vārds - kosmētika.

Tā kā senās Romas vīrieši bieži devās karagājienos un nodarbojās ar sportu, viņiem ērtāki bija īsi apgriezti mati. Romiešu augstmaņi matus un bārdas sprogoja, bet ūsas skuva. Frizūras pamazām kļuva arvien kuplākas un bagātīgāk izrotātas. Apmēram 75. gadā pirms m.ē. Romas valdošā sabiedrība sāka nēsāt dažādas parūkas – no rīta valkāja citādu parūku nekā vakarā. Romā laika gaitā frizieru darbs pilnveidojās un kalpoja plašas sabiedrības vajadzībām.

Pēc Romas impērijas sabrukuma daudzo karagājienu rezultātā pilsētās pazeminājās dzīves līmenis. Zuda interese par ķermeņa kopšanas kultūru, un friziera amata meistarība sāka strauji slīdēt uz leju.

Viduslaikos, sevišķi viduslaiku sākumā, nebija labvēlīgi apstākļi kultūras attīstībai. Arī frizūrās šai periodā nebija interesantu līniju vai tehnisku jauninājumu. Tās bija kļuvušas vienkāršas, neuzkrītošas. Daļa sieviešu nēsāja garus, pār pleciem krītošus matus vai arī pakausī matus saņēma mezglā. Pakļaudamās baznīcas prasībām, precētas sievietes staigāja ar segtām galvām. Sievietes pievērsa uzmanību galvenokārt dažādu plīvuru un galvassegu greznumam un daudzveidībai. Ļoti modernas un izplatītas bija augstās, smailās konusveida galvassegas, ko izgatavoja no pērlēm un dārgakmeņiem rotāta auduma. Nereti šādas galvassegas sasniedza pat metru augstumu. Mati zem tām bija rūpīgi nosegti, un, ja to augšanas līnija pieres vidū vai deniņos kļuva redzama, matus tajās vietās noskuva.

Agrajos viduslaikos sievietes galvas vidū matus pāršķīra un sapina ciešās bizēs, pārsedzot tos ar caurspīdīgu plīvuru, tā ka bija redzamas garās, biezās bizes. Ja tādu nebija, nēsāja liekos matus.

11. - 15. gs., kad radās un uzplauka pilsētas un tajās pieauga iedzīvotāju skaits, izveidojās zināmas amatnieku grupas, kas pievērsās noteiktai profesijai. 11. - 13.gs. strauji attīstījās arī friziera amats. Friziera amata meistarus pārstāvēja pirtnieki, kas strādāja pirtīs, kuras bija uzceltas pēc romiešu termu parauga un bija pieejamas visiem iedzīvotājiem. Friziera- pirtnieka izkārtne bija apaļš misiņa trauks, kuru izkāra pie pirts vai, ejot pa ielu, skandināja, ziņojot, ka ūdens peldēm sasildīts.

Pirtnieki sprogoja un grieza matus, skuva bārdu, pēc peldēm masēja ķermeni

Bārddziņi sākumā nodarbojās ar bārdas skūšanu un matu griešanu, bet vēlāk pievērsās arī dziedniecībai.

Viduslaikos pirmo reizi tika pārbaudītas frizieru profesionālās zināšanas. Ja meistari un viņu mācekļi vēlējās apmesties uz dzīvi un strādāt kādā pilsētā, tika pārbaudīta viņu amata prasme. Viņiem bija jāprot izgatavot četru veidu ziedes un četru veidu plāksteri. 11.-13.gs., kad sāka attīstīties frizieru amata meistarība, vīrieši savām frizūrām veltīja daudz laika un uzmanības. Viņi cirtoja un sprogoja matus. Ja mati bija plāni, tos izvija ar spožiem zīda diegiem, lai padarītu kuplākus un mirdzošākus. Šai laikā atkal sāka nēsāt parūkas. Iecienītas bija blondas parūkas. Biezus un garus matus sapina bizē. Bizes nēsāja pat bruņinieki pilnā bruņojumā. Bārdu un ūsas sāka nēsāt 14.gs. sākumā. Modē bija garas un kuplas bārdas un arī ķīļbārdiņas.

Friziera amata sākums Latvijā meklējams viduslaikos. Par ķermeņa kopšanu un tīrību rūpējās divu amatu meistari – pirtnieki un bārddziņi, kurus mēdza dēvēt par “ balbieriem “.

Pirmā “balbieru“ amata cunfte Latvijā apstiprināta Rīgā 1494. gada 6. jūnijā. Tā ir ne tikai frizieru, bet arī dziednieku cunfte, jo “balbieri“ dziedēja ievainojumus un ārstēja dažādas iekšķīgas kaites.

Sievietes veltīja daudz laika un uzmanības savai ārienei. Mainoties apģērbam, notika arī lūzums frizūrās. Izzuda ilgi nēsātās galvassegas, atdzima klasiskās grieķu frizūru līnijas. Šai laikā frizūrās nav manāmas jauna stila iezīmes. Ievērojamas frizūras  ieguva koīgas, renesanses laikmetam raksturīgas līnijas. Radās sarežģītas un greznas frizūras. Pretēji grieķu frizūrām, kuru ideāls bija segta piere, renesanses laikmeta iezīme ir augstas, atsegtas pieres izcelšana. Lai to panāktu, mati pieres daļā tika noskūti, pēc iespējas tālāk atsedzot pieri.

15. gs. sieviešu frizūrās valda liela dažādība. Sarežģīto un visai savdabīgo sieviešu matu sakārtojumu pamatā redzamas šim laikam raksturīgās detaļas – bizes, dažādas sprogas un rotas. Pakausī mati bija saņemti mezglā, kas bija apvīts ar bizītēm, bieži ļaujot dažām garām, vaļņainām matu šķipsnām krist pāri pleciem, bet sānu daļās bieži izlaida atsevišķas gludas vai sasprogotas matu cirtas. Sastopami gludu matu sakārtojumi. Atpakaļ atsukātos matus pakausī uzsukāja uz augšu un veidojumu saspraudaar dekoratīvām spraudēm, matu adatām vai citiem greznojumiem. Veidoja arī stingrus, lentēm rotātus matu mezglus.

Tērpu un matu greznojums bija ļoti bagātīgs. Pērļu virknes izvija cauri bizēm sarežģītos matu sakārtojumus. Krāšņi matu tīkliņi, kas bija rotāti ar pērlēm, saturēja frizūru. Pērles iestiprināja matos arī atsevišķi pa vienai. Retāk frizūras rotāja ar spalvām, lentēm vai dārgakmeņiem.

Vīriešīem renesanses laikmetā bija gari, pār pleciem krī™ošii mati, bet virzienā no aizmugures, uz priekšu tos pakāpeniski saīsināja. Matus sacirtoja un pēc tam izsukāja, lai tie būtu viļņaini  un izskatītos pēc iespējas kuplāki un biezāki. Matus bieži galos sukāja uz iekšu, veidojot rulli, kasno aizmugures sniedzās līdz sejas sānu daļām. Bārdu un ūsas 15. gs. tikpat kā neaudzēja.

            Itālijā, renesanses laikā kosmētika bija lielā cieņā. Par ideālu matu krāsu tika atzīta zeltaini blonda. To centās iegūt vai nu stundām ilgi balinot matus saulē, vai arī lietojot dažādus krāsošanas līdzekļus. Dāmas, kurām nebija palīdzējusi krāsošana un balināšana, nēsāja zeltainas zīda pavediwnu parūkas.

Sejas izdaiļošanai lietoti kosmētiski preperāti: pomādes, plāksteri un krāsošanas līdzekļi katrai atsevišķai sejas daļai, pat acu plakstiņiem un zobiem. Uzacis tika noskūtas un pēc tam iezīmētas augstāk vēlamajā izliekumā. Lietotas arī smaržas.

Francijā, Anglijā, Vācijā un citās zemēs renesansei ir dažādas iezīmes, kas saistītas ar vēsturiskās attīstības specifiku.

16. gs. beigās Itālijā radās jauns stils – baroks, kurš valdīja Rietumeiropas mākslā no 16. gs. beigām līdz 18. gs. vidum. No Itālijas šis stils tālāk izplatījās Spānijā, Flandrijā, Francijā un Vācijā. Sarežģītas sabiedriskās attiecības absolūtisma laikā (feodālisma un kapitālisma cīņa politikā, ekonomikā un kultūrā, nacionālo valstu rašanās u.t.t.) uzspieda baroka mākslai pretrunības zīmogu. Absolūtisms baroka mākslu izmantoja sevis slavināšanai. Baroka stila pārstāvjiem bija tieksme uz pārmērībām un formu nesamērīgumu, lai gan tiem bija arī neapšaubāma gaume un harmonijas izjūta.

Baroka būtiska iezīme ir dekaratīvo detaļu pārbagātība. Šā laika frizūras pārslogotas ar dažādām detaļām un dekoratīviem rotājumiem. Raksturīgas sprogas vai taisni mati, kas sedza pieri.

Itālija zaudēja savu dominējošo stāvokli mākslā un kultūras dzīvē. Par modes noteicēju kļuva Spānija. Jaunā mākslas stila ietekmē stipri mainījās tērpu un frizūru līnijas. Nāca modē smagi tērpi ar stīvām apkaklēm, kas cieši ieskāva kaklu. Sāka veidot augstas sirdsveida frizūras. Nēsāja arī ar celiņu galvas vidū atšķirtus vai atpakaļ atsukātus matusun pakausī stingrā sakārtojumā izveidotus matus. Iecienīts bija tā saucamais “toks” – frizūra kopā ar galvassegu.

Izveidojoties absolūtai monarhijai un galmam, Francija kļuva par modes noteicēju atvirzot otrajā plānā Itāliju un Spāniju. Arī šeit vispārēju atzinību bija ieguvis no spāņiem pārņemtais “toks”. Frizūru sāka veidot no pieres gludi uz augšu, pakausī saņemot matus mezglā, no kura uz leju vertikāli sliecās viena vai vairākas spirālveida sprogas. Frizūras virspusi nosedza augsta, gandrīz vienmēr no samta darināta beretīte mazām malām, rotāta dārglietām un spalvām. Tās priekšēja mala sniedzās līdz pierei.

Pēc Ludviķa XIII valdīšanas laika sievietes, atdarinot vīriešu modi, nēsāja sprogainus, aizmugurē un pār pleciem brīvās sprogās krītpšus matus. Frizūru virsējā daļa bija pieguļoša, bet sānu daļas veidoja kuplas, lejup krītošas sprogas. Uz pieres bija redzamas atsevišķas sprogas. Šīs frizūras parasti rotāja kāds zieds.

17. gs. pēdējos gados populāra kļuva frizūra “á la Fontnge”, kas vēlāk dažādās variācijās izplatījās pa visu Eiropu, neizejot no modes apmēram 30 gadus. Reiz atgriežoties no medībām, Ludviķa XIV galma dāma – hercogiene Fontāža augstu virs galvas ar lenti uzsējusi savus atrisušos matus. Karalim tas ļoti iepaticies, un viņš lūdzis, lai hercogiene vienmēr nēsā šādu frizūru.

Laika gaitā frizūras mainījās, kļūstot ievērojami augstākas. Šo augsto, moderno frizūru autors bija tā laika franču galma frizieris Šampaņjē, kurš izcēlās ar bagātu fantāziju. Lai paaugstinātu frizūras, zem matiem nereti iestiprinājaspeciālu drāšu pinumu. Apsēju izveidoja no grezna mežģīņu pušķa vai no pērlēm izrotātas lentes. Raksturīgas bija divas uz pieres krītošas matu sprogas.

Frizūras izrotāja gan ar atsevišķiem dārgakmeņiem bagātīgi greznotām rotām, dārgakmeņu un pērļu diadēmām. Vīrieši  atkal audzēja bārdu – lielu un kuplu, kā arī izveidoja mazu, smailu ķīļbārdiņu. Aizvien biežāk parādījās arī ūsas. Matus nēsāja īsākus. Kļuva nemoderni garie, viļņainie mati. Ļoti īsus matus sāka nēsāt Spānijā un Itālijā, vēlāk arī Vācijā. Franču galmos vīrieši valkāja rūsganas parūkas. Vācijā audzēja kartupeļus un sīpolus – lielas un kuplas, īpatnēji apgrieztas bārdas. Vaigu bārdas bieži pārsniedza zoda bārdu garumu. Gadsimta beigās audzēja mazas bārdiņas un nelielas ūsasvai arī skuva sejas. Mati kļuva īsi, sevišķi pieres daļā.

Cariskā Krievija nekad nav bijusi noteicēja frizūrās. Ar 17. gs. Krievija sāka sekot Eiropas modes līnijām. 1698. g. saskaņā ar Pētera I pavēli visiem galminiekiem pēc franču modes vajadzēja nēsāt parūkas un skūt bārdu, bet tiem, kuri audzēja bārdu, bija jāmaksā speciāls nodoklis. Katrīna II savā galmā stingri ierobežoja no Francijas pārņemto frizūru augstumu un lielumu. Krievijas frizētavās un pirtīs frizieru amata meistarība nebija pietiekami augsta, tapēc meistari bija spiest atveidot Parīzes, Vīnes un Berlīnes frizūru formas un līnijas. Atsevišķiem, ļoti talantīgiem krievu meistariem, radot orģinālas frizūras vajadzēja tās uzdot par ārzemju meistaru darbu kopijām, jo augstākas sabiedrības dāmas, kas izmantoja frizētavu pakalpojumus, bija pārliecinātas, ka modernais un skaistais nāk tieši no Rietumiem. Viņas labprāt izmantoja to meistaru pakalpojumus, kuriem bija ārzemnieciski uzvārdi. Tapēc talantīgie krievu meistari bija spiesti ne tikai atteikties no autoru slavas, bet pat pieņemt franču uzvārdus.

18. gs. I pusē Francijā absolūtisma krīzes gados radās jauns stils - rokoko, kas pauda aristokrātijas un muižniecības pārsmalcināto gaumi. Rokoko stilam nebija dziļa idejiska satura. Tam raksturīga formas izskaistināšana, samākslota ornamentalitāte. Šā un komplicētas līkumotas līnijas, kas spilgti izpaudās arhitektūrā. Rokoko interjera stilam raksturīgas izsmalcinātas, vieglas, vijīgas līnijas, maigi krāsu toņi – pārsvarā baltais, sārtais un zeltainais.

Šis stils radīja lielas pārmaiņas frizūru līnijās un tērpos.

Ludviķa XIV laika augsto frizūru vietās stājās viegli, rotaļīgi matu sakārtojumi. Tērpi svārku daļā kļuva arvien platāki un kuplāki, bet frizūras mazākas. Galvu apņēma mazs sprogu vainadziņš, vai arī mati bija īsi un viļņaini. Pakauša vidusdaļa bija gludi nosukāta. Aizmugures sānu daļas veidoja garākas pāri pleciem krītošas sprogas.

Rokoko stilu spilgti raksturo augstākās sabiedrības galma dāmu – grāfienes kozelas, Ludviķa XV sievas un Ludviķa XVI sievas matu sakārtojums. Rokoko periodā sevišķi izcēlās trīs frizieru meistari – Lasenērs, Dāržs un Legro. Pats talantīgākais no tiem bija Legro, kurš izstrādāja frizūru veidošanas tehniskos paņēmienus un realizēja principu, ka frizūrai jāatbilst galvas formai un figūrai kā arī jāizceļ sejas īpatnības, tušējot trūkumus. Viņš noorganizēja un vadīja frizieru akadēmiju Parīzē.

Mazās pūderētās frizūras ir agrā rokoko tipisks paraugs. Tās veidoja matus iepriekš sadalot matus vairākās daļās un dalījuma līnijās. Matus uztina uz rullīšiem, strēmelīšu galus sasēja mezglā, kas bija līdzīgs taurenīšu spārniem.

Vēlēkā periodā sarullētās matu šķipsnas aprina ar papīra strēmelīti un karsēja ar speciālām sprogu sildāmām standziņām, tā pastiprinot sprogojumu. Neuztītu atstāja vidējo – sasieto matu daļu, no kuras veidoja aizmugures mezglu. Pēc ruļļu izņemšanas matus sakārtoja kuplās sprogās, kas cieši ieskāva seju. Aizmugures daļā abās pusēs aiz ausīm piestiprināja garas, spirālistiksas sprogas, kas bija šās frizūras neatņemama sastāvdaļa. Beigās frizūru pūderēja un priekšdaļā piestiprināja pērļu diadēmu, lai tā nosegtu pāreju no gludās galvas uz sasprogoto daļu. Diadēmas galus savienoja zem matu mezgla, bet mezglā iestiprināja dekoratīvu saspraudi. Šai frizūrai piemērots bija vidējs matu garums – līdz pleciem. Tās pamatā bija labs griezums; ļoti rūpīgi bija jāizstrādā matu gali, lai labāk uztītu sprogas.

Tāpat kā tērpi, arī frizūra un tās rotājums bija viegls un graciozs. Mazās pūderētās frizūras bija sastopamas līdz 1740. g., pēc tam strauji nāca modē pieres daļā augsti sukāti mati. Frizūras kļuva arvien augstākas un lielākas.

Marijas Antuanetes bija otrā raksturīgākā rokoko laikmeta frizūra. Tā pārstāvēja vēlo rokoko, un to sauca par lielo pūderēto frizūru. Tā parādījās 18. gs. vidū. Šai frizūrai bija nepieciešams karkass. Augšējā daļa tam bija paplašināta lai varētu uz karkasa veidot frizūru, to speciāli apšuva ar tillu un virs tā nostiprināja krepu vai vati.

Galvas virspusē matus sadalīja, izsukājot uz visām pusēm, un uzlika karkasu, kuru stingri piestiprināja pie matiem. Matu galus uztina plakanās sprogās, aptina ar papīra strēmelēm un sildīja ar speciālām sprogu šķērēm. Priekšējā daļā matus uzkasīja, izlīdzinot ar suku un, uzsukājot uz augšu, sakārtoja karkasa virspusē. Tā tika arī izsukāti sānu mati, kuru galus uztina vertikālās spirālveida sprogās, kas, sākot no frizūras augšas abās pusēs cieši ieskāva seju. Aizmugurē matus sadalīja trijās daļās un uztina lielās, horizontālāssprogās.  Frizūras virspusi, sānus un pakauša daļu papildināja ar liekām matu šķipsnām, kas iepriekš bija attiecīgi sagatavotas. Pēc tam frizūru pūderēja un graznoja ar pērlēm, lentēm, strausa spalvām vai citām dekoratīvām detaļām.

Trešā rokoko stilam raksturīgā frizūra bija hercogienes Lambālas asimetriskā frizūra, kuras augstums labajā pusē sasniedza 30 cm augstumu, bet kreisajā pusē 10 cm. Lai izveidotu šo frizūru, arī bija nepieciešams frizūras formai atbilstošs karkass. Frizūras tehniskais izpildījums bija tāds pats kā lielajai pūderētajai frizūrai. Beigās frizūru nolīdzināja ar suku, pārklāja ar matu eļļu vai krēmu un  pūderi. Frizūru izrotāja ar rožu vai citu sīku ziedu vainadziņu.

Frizūras Francijā kļuva par galveno tualetes sastāvdaļu. Sabiedrība ļāvās visnedabiskākajām un fantastiskākajām modes kaprīzēm. Frizūru karkasus veidoja arvien lielākus un augstākus. Frizūrās izmantoja gan dabīgos, gan mākslīgos matus, greznojot tos ar ziediem, lentēm, mežģīnēm, strausa spalvām, dārgakmeņiem un speciālām figūrām. Matos tika atveidoti dārzi, saule, zvaigznes, augļi, cilvēki un kuģi. Mēdza zoboties, ka vidēja auguma dāmai piere atrodoties tieši vidū starp kurpju purngaliem un frizūras augstāko vietu. Turklāt katra frizūra tika veidota speciāli tās nēsātājai; meistari frizūras nekad neatkārtoja. Lai palielinātu frizūras augstumu, tajā tika noslēpti dažādi materiāli – papīrs, lakatiņi, aizkari, reizēm pašam frizūras nēsātājam nezinot, tajās tika ielikti batista naktskrekli. Frizūras saniedza pat pusotram metra augstumu.

Kad jūras kaujā franču burinieks 1778. g. izcīnīja uzvaru pār angļu līnijkuģi, sabiedrības patriotisko jūtu uzplūdums izpaudās pat frizūrās. Parādījās 35 cm augsta frizūra “à la fregate”, kuru rotāja grezns burinieks ar mastiem, burām un karodziņiem.

Tā sieviešu frizūras pārvērtās par mazām teātra skatuvēm, uz kurām atainoja sabiedriskās un politiskās dzīves notikumus. Plaši izmantoja liekos matus, jo dabisko matu šādas frizūras izveidošanai bija par maz. Vienai frizūrai ticis izlietots divas mārciņas pomādes un trīs mārciņas pūdera, daudz metru tilla auduma un apmēram simt matadatu divu pēdu garumā. Sabiedrības dāmas gardarobē pat ietilpa flakoniņš ar ūdeni, lai varētu atsvaidzināt ziedus, kas greznoja frizūras. Šo frizūru nēsāšana radīja milzīgas neērtības. Ļoti grūti bija noturēt līdzsvaru – vajadzēja atbalstīties uz gara spieķa, vēl grūtāk ar tādu frizūru bija iesēsties karietē – galva bija jābāž ārā pa karietes logu vai arī jānoņem karietes jumts. Brauciens bija bīstams,  jo frizūra viegli varēja aizķerties. Guļot lietoja speciālus zem pakauša paliekamus spilventiņus, lai frizūra nekam neskartos klāt. Anglijā ieteica naktī uz frizūrām uzlikt drāšu sietu, lai tajās neieviestos peles. Bet pret parazītiem, no kuriem nevarēja nosargāt nekāds tīkls, tika laisti darbā speciāli asi kasāmie irbuļi. Tā kā dāma pati nevarēja aizsniegt savu frizūru, parazītus “medīja” viņas kavalieris.

Briesmas dāmām draudēja arī teātrī: pieskaroties ar augstajām un viegli uzliesmojošām dažādiem apgaismes ķermeņiem, varēja izcelties ugunsgrēks. 1770. g. Ludviķa XVI kāzu svinībās 500 cilvēkiem aizdegās mati no uguņošanas dzirkstelēm. Upuru vidū bija arī viens no frizieru meistariem – Legro.

Tīrību tai laikā neievēroja. Vidējās kārtas sievietes staigāja nesukātiem matiem veselu mēnesi, jo šīs frizūras izmaksāja dārgi. Pūderēto matu bāli pelēcīgā krāsa padarīja seju nedzīvu, tādēļ 18. gs. izplatījās sejas krāsošana. Sejas ādu tonēja ļoti gaišu, bālu – to uzskatīja par dižciltības pazīmi. Vaigi tika krāsoti uzkrītoši sārti, lai būtu skaidri redzams, ka krāsa nav dabiska. Uzacis veidoja šauras un izliektas un krāsoja melnas. Plakstiņus tonēja zilganus. Mutes formu iezīmēja ļoti maziņu, uzsverot augšlūpas izliekumu.

Tā kā mazgāšanās nebija cieņā, lai nosegtu netīro ādu krāsu un pūderi izlietoja milzīgos daudzumos, ne tikai sievietes, bet arī vīrieši un pat bērni.

Krāsu sastāvā bieži ietilpa indīgas vielas, kas radīja ādas, matu, acu slimības un iekaisumus. 1787. g. aizliedza lietot balto krāsu, bet sarkanajai uzlika lielus nodokļus. 18. gs. beigās, izejot no modes pūderētajām frizūrām, izzuda arī uzkrītošā sejas krāsošana.

Vīriešiem 18. gs. otrajā pusē mainījās matu sakārtojuma forma. Augstās, neērtās parūkas nomainīja parūkas ar stipri īsākiem matiem. Pieres daļā matu sakārtojums kļuva zemāks, veidojuma forma – gluda vai viegli viļņota. Matu sakārtojumos izzuda sprogas un celiņš. Īsos matus parūku sānu malās nēsāja brīvās cirtās vai cieši pie sejas veidoja rullīšus. Aizmugurē, kur parūku matus sāka nēsāt īsākus, tos ietvēra zīda maisiņš. To pārsēja ar platu, melnu lenti, kuru nereti rotāja dārgakmeņi. Sejas bija gludi skūtas.

Sākot ar 18. gs. otro pusi, Francijā arvien vairāk izplatījās apgaismības idejas, un aristokrātijas kultūrā sākās pagrimums. Rokoko pamazām nomainīja klasicisms. Ar absolūtism varas gāšanu Francijā 1789. g. sākās rokoko stila noiets. Par paraugu klasicisma pārstāvji uzskatīja antīko mākslu. Pieauga interese par seno Grieķiju un tās kultūru. Tērpos un matu sakārtojumos ieviesās grieķiem raksturīgas līnijas. Kā garus, tā arī īsus matus nēsāja viegli sacirtotus, sprogainus; bieži tos saturēja speciāla sprādz vai adata. Piemērojoties jaunajām tērpu līnijām, arvien biežāk matus sāka veidot dažādos grieķu mezglos. Vīriešiem parūkas pilnīgi izzuda. Seja bija gludi skūtas. Mode sāka pielāgoties sabiedrības trūcīgo slāņu prasībām. Frizūras kļuva arvien vienkāršākas un dabiskākas.

19. gs. sākumā rodas jauns stils – AMPĪRS. Tas ir Napeleona I laika mākslas stils, kas pauž Franču lielburžuāzijas estētisko gaumi.

Ampīra stilam raksturīga formu monumentalitāte un majestātiskums, stingrība un kārtība. Tam ir nosliece uz antīkās mākslas klasiskajām formām. Šā stil pamatā ir kā klasicisma, tā Romas imperatoru un pat Ēģiptes faraonu laikmeta arhitektūras stils. Arhitektūrā vairāk uzmanības tika pievērsts tām detaļām, kurās visvairāk izpaudās militārā varenība, spēks un diženums. Tāda ir ampīra stilā celtā triumfa arka, Zvaigznes laukumā Parīzē.

Līdz ar Napeleona valdīšanas sākumu Francijā jaunais imperatora galms noteica modes virzienu, balstoties uz antīkās mākslas klasiskajām formām. Pilnīgi mainījās tērpu siluets. Viduklī cieši pieguļošo tērpu vietā sāka valkāt taisnus, brīvi krītošus tērpus. Izzuda krinolīni un augstie papēži. Matu sakārtojums kļuva dabiskāks, nenēsāja vairs parūkas.

Raksturīga frizūru līniju iezīme ampīra stilā bija matu sakārtojuma koncentrējums pieres daļā, kur no dažām sprogām veidoja pacēlumu. Tās saturēja ar ķemmi, sprādzi vai lenti. Uz pieres veidoja brīvas, rotaļīgas sprodziņas. Bija jūtama arī senās Romas ietekme. Nēsāja īsi apgrieztus matus – à la Titus. Arī šajā gadījumā pieri sedza brīvi krītošas sprogas. Frizūras rotāja strausa vai pāva spalvas, kuras stāvus iestiprināja frizūru sānu malās vai aizmugurē.

Vīrieši matus apgrieza īsus. Retāk nēsāja taisnus vai viļņainus, līdz pleciem krītošus matus. Napeleona ietekmē vairums vīriešu matus sukāja uz pieres un uz deniņiem ar celiņu sānos vai galvas vidū. 1806. g. matu griezumos priekšējie mati tika atstāti garāki. Tos sprogoja vai sukāja uz augšu vai pāri pierei. Tomēr drīz atkal nāca modē ļoti īsi, sejas virzienā krītoši mati, kas tika atzīti par ērtākiem un praktiskākiem. Parādījās vaigu bārdas.

Napeleona varas gāšana izraisīja dziļas pārmaiņas Eiropas politiskajā un sociāli politiskajā dzīvē. Francijas vadošā loma kultūras un modes noteikšanā uz laiku zuda. Pirmo reizi par modes noteicēju kļuva vācu un austriešu sīkburžuāzija. Uz neilgu laiku vietā stājās Vīne, kur radās jauns stils – bīdermeiers. Šaurās sīkburžuāzijas aprindas to izmantoja sevis slavināšanai. Bīdermeiera stilam bija raksturīgs romantisms un sentimentālisms.

Šajā laikā no modes izzuda pēdējās ampīra iezīmes tērpos – augstais, taisnais siluets. Tā vietā nāca cieši ieskauti vidukļi un atsegts kakls un pleci. Frizūrās mēģināja uzsvert sievietes jaunību, pievilcību un burvīgumu. Skaistajām, tehniski sarežģītajām frizūrām bija lielisks māksliniecisks veidojums. Sejas sānu daļu ieskāva dažādu sprogu, viļņu un cirtu kupls sakārtojums, kas bija izvirzīts uz sāniem, bet galvas vidusdaļā bija izveidota vissarežģītākā mezglu, pīņu matu savijumu kompazīcija.

Lai izveidotu bīdermeiera frizūru, bija nepieciešams iepriekš no liekām matu šķipsnām izveidot sprogas un no 4 – 6 šķipsnām savīt pinumu. Matus priekšpusē pārdalīja ar vienu pieci līdz seši centimetru garu celiņu vai diviem celiņiem simetriski tā, lai veidotos ass stūris, sākot no pieres vidus. Sānos matus pārdalīja un apsprauda vai uztina uz ruļļiem, lai tie netraucētu veidot frizūras vidusdaļu. Pārējos matus uzsukāja un cieši sasēja pakausī. No tiem veidoja interesantus mezglus, kuru augstums bija 30 – 40 cm. Tos papildināja ar mākslīgām bizēm, matu savijumiem, ziediem, lentēm un citiem greznojumiem. Kad frizūras vidusdaļa bija izveidota, pēc ruļļu izņemšanas sānu daļas veidoja kuplās sprogās tā, lai ausis būtu nosegtas vai arī būtu redzamas ausu ļipiņas. Lai iegūtu vajadzīgo kuplumu un formu, frizūras sānu daļas papildināja ar liekām sprogām. Frizūras aizmugures daļa palika gluda. To rotāja ar pērlēm un lentēm. Arī augšējo mezglu greznoja ar dekoratīvām detaļām, veidojot kopīgu kompozīciju. 

Raksturīgākais šī stila frizūrām bija noteiktas, stingras sprogas, kas sakārtotas abās pusēs, un kontrastā veidotais augstais savijuma mezgls galvas vidusdaļā. Frizūras forma izskatījās it kā izcirsta akmenī.

Saglabājot stila pamatlīniju, frizūras ieguva daudzus pamatus. Mezglu galvas vidusdaļā sāka veidot tuvāk pakausim vai pat pakausī, pats mezgls kļuva vienkāršāks un zemāks. Sānu daļās sprogu sakārtojums nebija tik noteikts. Sprogas kļuva vieglākas un brīvākas. Ap 40. gadiem frizūras sānu daļās veidoja pusgaras un garas, brīvi krītošas cirtas. Vēl viens šā stila frizūras variants bija galvas vidū pāršķirti, gludi nosukāti, divās bizēs sapīti mati, kurus savija rituļos, sejas sānos. Apaļais vai ovālais bižu veidojums nosedza ausis. Matus sapina arī vienā bizē un sasprauda pakausī mezglā.

Arī vīrieši veltīja savai ārienei daudz uzmanības. Viņiem bija īsi, noteikti frizēti mati. Pieres aukšdaļā veidoja sarežģītus sprogu sakārtojumus vai viļņu sasukājumu. Sānu daļās matus mākslinieciski sakārtoja sprogās, kuras vairāk vai mazāk atsedza seju. Vaigu bārdas audzēja stipri kuplākas un garākas. Bieži tās sniedzās līdz zodam, gandrīz savienojoties. Ūsas sākumā bija mazas un šauras, vēlāk – kuplas.

Pamazām matu sukājums kļuva vienkāršāks, gludāks un dabiskāks. Sāka nēsāt garākus matus, kas sniedzās pat līdz apkakles malai. Pēc 1848. g. revolūcijas bīdermeiera stila frizūras izzuda.

Katrā vēstures laikmetā radušās jaunas frizūru līnijas, kas raksturīgas tikai attiecīgajam stilam. Pēdējie simt gadi bijuši daudz bagātāki ar idejām un tehniskiem jauninājumiem nekā rokoko vai bīdermeiera stils.

Frizieru amata meistarības pilnveidošanai tika atrasti daudzi paņēmieni un instrumenti, kas veicināja progresu un padarīja tā laika meistaru darbu daudz interesantāku.

Gāzes, elektrības, ilgviļņu ieviešana ļoti ietekmēja arī frizieru darbu. 1880. g. sāka lietot elektrisko matu griežamo mašīnu. 1884. g. vācietis Fišers guva panākumus matu cirtošanā izmēģinot ilgviļņus nedzīvos matos. Bet 1906. g. 6. oktobrī pēc ilgiem un neatlaidīgiem Fišera ilgviļņu procesa pilnveidojumiem Karls Neslers saviem kolēģiem demonstrēja ilgviļņu darba procesu. 1909. g. K. Neslers sāka strādāt ar pirmo elektrisko ilgviļņu aparātu. Tas svēra apmēram 900 gramu un tika pakārts pie griestiem. No tā stiepās uz leju auklas ar sildītājiem. Ādas aizsargāšanai pret apdegumiem lietoja filca apvalkus. Mati tika uztīti spirālveidā. Neslera metodi un aparāta sistēmu drīz pārņēma arī citi meistari. Šādus ilgviļņu aparātus ar matu spirālveida uztīšanu sāka izgatavot ļoti daudzas firmas. Šie aparāti darbojās ar spriegumu 127 vai 220 V. K. Neslera kolēģis J. Maiers, strādājot ar Neslera aparātu, pilnveidoja šā aparāta sistēmu un pārveidoja matu uztīšanas procesu.

1910. g. elektriskie ilgviļņi sāka izplatīties Rietumeiropā. Līdz ar to stipri mainījās sieviešu matu sakārtojums.

1885. g. frmacūzis Marsels praktizēja matu cirtošanu ar speciālām paša konstruētām sakarsētām šķērēm. Ieviešot jaunu darba procesu – karsto ondulāciju, ko 1910. g. pārņēma visi frizieru meistari, vispārēju atzinību guva  firmas “Marsel” sprogu šķēres, kuras izmanto vēl tagad. Tehniskā progresa ietekmē strauji sāka mainīties arī mode – apģērba siluets, auduma faktūra. Tas viss mainīja frizūru līnijas un to veidojumu detaļās.

1910. g. modernas bija ondulācijas, kas cieši piekļāvās pie galvas. Celiņu galvas vidū nomainīja celiņš sānos. Mati bija gari, pakausī saņemti mezglā.

Ar 1914. g. modē nāca augsts, kupls, stingri viļņains matu sakārtojums. Pieri sedza sīkas sprogas; moderns bija celiņš galvas vidū.

1916. g. Berlīnē pirmo reizi vēsturē publiski tika demonstrēta friziera darba meistarība.

20. gs. 20 gados notika lūzums sieviešu frizūru līnijās. Matus nēsāja īsi apgrieztus. Moderns bija pāža griezums. Pakāpeniski mati kļuva arvien īsāki, un modē nāca ”zēngalviņa”. Matus nēsāja bez celiņa, uz pieres taisni nogrieztus un gandrīz pilnīgi gludus vai sānos veidoja sasukājumu uz vaigiem. Ar 1925. g. īsie matu griezumi sāka dominēt visā pasaulē. To veicināja modē esošie ilgviļņi, kas piešķīra matiem kuplu viļņojumu. Sīkas sprogas ieskāva seju un pakausi, uzsverot sievišķīgumu.

Pēc 1930. g. frizūras kļuva sarežģītākas. Atkal modē nāca dažādas ondulācijas, sprogas un mezgli. Matus veidoja ar sprogu šķērēm.

1939. g. Amerikā parādījās pirmie ķīmiskie ilgviļņi, kas 1947. g. izplatījās arī Eiropā. Moderni bija īsi apgriezti mati un it kā no dabiskām, brīvām cirtām veidotas frizūras.

Četrdesmitajos gados matus nēsāja garākus. Frizūru priekšējā daļā viļņainus matus veidoja ļtoi augstā sasukājumā, bet matu mezglus augstāk vai zemāk ielocīja uz iekšu. Iecienīts bija atsevišķu rullīšu vai sprogu sakārtojums frizūras sānu daļās.

1958. g. modē nāca īsie matu griezumi. Griezumu līnijas bija dažādas. Tās var uzskatīt par mūsdienu moderno frizūru sākumu. Šo griezumu īpatnība ir vienāds matu garums visās galvas daļās. Matus grieza ar bārdas nazi.

1959. g. frizūru siluets mainījās. Matus audzēja garākus. Ļoti modernas bija taisnu, gludu līniju frizūras, kuru pamatā bija matu pacēlums, tos uzkasot. 1960. g. frizūras kļuva ļoti augstas. To tehniskajā izpildījumā izmantoja stipru uzkasījumu. 1963. g. augstas frizūras veidoja no gariem un taisniem matiem.

1965. g. frizūrās saskatāmas seno grieķu frizūru līnijas. 1967. g. frizūras kļuva vieglas, sievišķīgas. Garos, taisnos matus nomainīja vieglas sprogas. Moderni bija uz pieres uzsukātimati.

1969. g. un 1970. g. frizūrās saglabājās vieglums. Bija manāma nosliece uz 30. g. frizūru līnijām. Parādījās jauni griezumu veidi. 1971. g. mainījās matu sakārtojuma līnija. Tā tika virzīta uz seju, veidojot it kā ietvaru. Aizmugurē mati nosedz kaklu. Frizūrās bija vērojama liela dažādība. Parādījās parūkas.

Vīriešiem, sākot ar 1900. g., pamazām no modes izgāja celiņš galvas vidū, matus nēsāja vai nu atpakaļ atsukātus, vai pāršķirtus galvas kreisajā pusē. Vecāki vīrieši audzēja bārdu, bet jauniem vīriešiem bija raksturīgas kuplas ūsas. 30. gados daudzi vecāki vīrieši skuva galvu. Kuplas biezas ūsas nēsāja tikai laucinieki. Jauniem vīriešiem bija iecienītas šauras, slīpas angļu ūsiņas vai nu gludi skūtas sejas. 50. gados moderni bija vidēji gari mati. Parādījās sportiski griezumi – “ezītis”, “bobriks”, u.c. 60. gados iecienīts bija tā saucamais poļu griezums. 60. gadu otrajā pusē modē nāca īsie matu griezumi. Izplatīts bija plastiskais matu griezums.

Pēdējos gados vīriešu frizūrās mode kļuvusi prasīgāka. Modernie matu griezumi tiek veidoti ar fēnu. Izplatīts ir vidējs matu griezums. Īsi apgriezti mati aizmugurē sedz visu pakausi līdz matu augšanas līnijai. Parādās pagarināta vaigu bārda.

Modernos matu griezumus veic tikai ar šķērēm, nelietojot matu griežamās mašīnas. Vakaram un sarīkojumiem frizūru veido, lietojot laku un pat uzkasot matus.

Zināmi dažādi atsevišķi vēsturisku laikmetu frizūru stili: grieķu un romiešu, renesanses, baroka, rokoko, u.c. Frizieri modelētāji bieži atskatās vēsturē, meklējot jaunas līnijas un formas jauno frizūru radīšanai. Meistaru kvalifikācijas eksāmenos ne tikai jāzina frizūru stili bet arī jāprot veidot visu laikmetu frizūras.

Cilvēku dzīves apstākļi un dzīves veids daudzējādā ziņā ir mainījies. Mainījusies arī mode, piemērojoties mūsu dzīves praktiskajām prasībām. Iecienīti ir īsie mati. Taču vakara, sarīkojumu, viesību frizūrām tiek izvirzītas augstākas prasības. Tiek meklētas un radītas vieglas, elegantas līnijas, kas pasvītrotu sievišķīgumu. Šajās frizūrās apvienoti dažādu frizūru stilu elementi, izmantotas liekas sprogas un šinjoni, dekoratīvas detaļas. Ievērojot moderno frizūru formas un motīvus, katrs meistars modelētājs atradīs detaļas un kontūras, kas palīdzēs piemērot frizūru ikvienai sejai.