Feodālisms

Gatis Zimackis

gatisz@e-apollo.lv

1999. gada decembris

Plāns

1.    Ievads.

2.    Feodālisma veidošanās.

2.1.        Feodālā rente.

2.2.        Klaušas.

2.2.1.            Klaušu saimniecības.

2.2.2.            Riežas.

3.    Agrais feodālisms (5.- 11. īgs.).

3.1.        Kolonāts.

3.2.        Alods.

3.3.        Prekārijs.

3.4.        Dzimtcilvēki.

3.5.        Vasaļatkarība.

4.    Attīstītais feodālisms (11.- 15. gs.).

4.1.        Domēnes saimniecība.

4.2.        Dzimtbūšana.

4.3.        Bruņinieki.

4.4.        Komūna.

4.5.        Ķecerība.

4.5.1.            Inkvizīcija.

5.    Vēlais feodālisms (15.- 18. gs).

5.1.        Zemes rente.

5.2.        Feodālā zemes rente.

5.3.        Kapitālistiskā zemes rente.

5.4.        Absolūtisms.

6.    Nobeigums.

7.    Izmantotā literatūra.

        Barbaru iebrukumiem Romas impērijā bija ļoti svarīga nozīme Eiropas vēsturē. Šo iebrukumu rezultātā saira Rietumromas impērija, kā arī verdzības iekārta tajā. Rietumromas impērijas krišana un ģermāņu karalistu izveidošanās tajā bija dziļš sociāls apvērsums, kura rezultātā Romas impērijas verdzības iekārtu un ģermāņu ģints iekārtu nomainīja feodālā iekārta.

         Feodālisms[1] ir cēlies no latīņu vārda feodum, kas tulkojumā nozīmē feods, lēnis. Feodālisms ir sabiedriski ekonomiska iekārta, kas nāca verdzības iekārtas vietā. Daļā zemju feodālisms nāca pirmatnējās kopienas vietā.

Feodālismam ir raksturīgs feodāļu monopols uz galveno ražošanas līdzekli- zemi. Tas bija saistīts ar kundzību pār zemnieku.

Feods bija (parasti) mantotas zemes valdījums. Mazākais feods bija viena muiža, kurā parasti ietilpa viens vai vairāki ciemi- markas.

Feodālis ir cilvēks, kuram pieder lieli zemes gabali un, kura pakļautībā strādā viens vai, parasti, vairāki zemnieki. Par feodāļiem parasti kļuva aristokrāti. Zemnieks bija praktiski brīvs cilvēks, viņam varēja piederēt lopi, darbarīki, viņš varēja veidot savu ģimeni, bet vienīgais ierobežojums bija tas, ka zeme, uz kuras viņš strādāja, piederēja zemes saimniekam, respektīvi, feodālim. Zemniekam bija tikai lietošanas tiesības uz viņa saimnieka zemes, viņš nevarēja to ne pārdot, ne ieķīlāt. Feodālās ražošanas pamatnozare bija lauksaimniecība.

Tādējādi pastāvēja divas galvenās šķiras: ekspluatatori- feodāļi un ekspluatētie- zemnieki.

Feodāļiem bija tiesības piesavināties daļu no zemnieku saražotajiem produktiem - ievākt feodālo renti[2].

Feodālā rente bija galvenās ekspluatācijas forma; feodāli atkarīgo zemnieku virsdarbs, kā arī daļa saražoto produktu, ko, izmantojot feodāļa īpašuma tiesības uz zemi, piesavinājās feodālis. Pastāvēja arī  naudas rente un atstrādāšana jeb klaušas[3].

Klaušas bija piespiedu darbs, ko, no feodāļa atkarīgais zemnieks, bez atlīdzības veica feodāļa labā uz viņa zemes, lietojot savu personisko inventāru. Attīstoties preču tirdzniecībai, veidojās tā saucamās klaušu saimniecības.

Klaušu saimniecībās strādāja cilvēki feodāļa labā. Saražotās preces feodālis veda uz tirgu un pārdeva. Feodālis redzēdams, ka tā var labi nopelnīt, lika zemniekiem strādāt klaušas arvien vairāk dienu nedēļā, ja sākumā tās bija divas dienas nedēļā, tad tagad tās varēja būt trīs, četras vai pat piecas dienas nedēļā. Tā sākās tā saucamie klaušu laiki. Lai piespiestu zemniekus strādāt, tika ieviestas riežas.

Riežas bija īpaši valsts izstrādāti noteikumi, kas noteica, ka, piemēram, zemniekam feodāļa laukā bija jāapstrādā gandrīz tik pat liela platība, cik piederēja pašam zemniekam. Papildus tam, zemniekiem vajadzēja piedalīties dažādās feodāļu noteiktās talkās. Tā kā  feodāļu īpašumos tagad strādāja daudzi zemnieki, tika paplašinātas zemes platības, līdz ar to uzlabojās darbarīku kvalitāte, tika ieviesti jauni kultūraugi, kā arī attīstījās piensaimniecība. Līdz ar to strauji uzlabojās feodāļu ekonomiskais stāvoklis. Bet, par cik, zemnieki tagad bija nodarbināti feodāļu īpašumos, paputēja daļa zemnieku saimniecību, jo zemnieki vairs nespēja pienācīgi apstrādāt savu zemes daļu. Zemnieki klaušas atstrādāja negribīgi, tāpēc saražoto produktu kvalitāte kritās un līdz ar to, feodāļiem klaušas nebija izdevīgas, tādēļ drīz vien klaušas tika atceltas pavisam.

Feodālajā laikmetā zemnieki bija daudz patstāvīgāki nekā verdzības iekārtas laikā, tāpēc darba ražīgums pieauga. Līdz ar to, arī ekonomiskais stāvoklis, strauji uzlabojās. Feodālismam bija raksturīga naturālā saimniecība, agrārā ekonomika un individuālā sīkražošana, tāpēc bija raksturīga lēna agrotehnikas attīstība.

Feodālisms aptvēra visus viduslaikus, tam bija trīs attīstības periodi: agrais feodālisms, attīstītais feodālisms un vēlais feodālisms.

Kā pirmo mēs apskatīsim agro feodālismu. Agrais feodālisms sāka rasties pēc Romas impērijas bojāejas, sairstot verdzības iekārtai impērijas teritorijā, ko lielās tautu staigāšanas laikā (4.-7.gs.) iekaroja ģermāņi un barbari, tas ilga no 5. gs.  līdz  11. gs. Uz feodālo iekārtu pārgāja savienojoties seno romiešu un ģermāņu tiesiskajiem un politiskajiem institūtiem. Uz feodālo iekārtu pārgāja tāpēc, ka saimniecība, kas balstījās uz vergu darbu, vairs nebija ienesīga. Sāka attīstīties kolonāts[4] un citas zemnieku saimniecību formas, kas var tikt uzskatītas par feodālo attiecību iedīgļiem.

Kolonāts bija ražošanas attiecības, kas pastāvēja starp lielajiem zemes īpašniekiem un sīkajiem zemes nomniekiem. Lielie zemes īpašnieki sadalīja savu zemi mazos gabalos - parcelēs, kurus ieguva zemnieki. Zemnieki par tiem maksāja nomas naudu un par zemes izmantošanu viņi atdeva daļu ražas un piedalījās klaušās. Uz kolonāta pamata sāka veidoties feodālās attiecības un sākās vergturu krīze. Tādejādi feodālās iekārtas sākumi ir meklējami jau verdzības iekārtas laikā. Pāreja uz feodālo iekārtu nevarēja notikt mierīgā ceļā, jo vecās iekārtas piekritēji negribēja padoties un pieņemt jauno iekārtu.

Šajā periodā tirdzniecība bija ļoti nenozīmīga.

 Kopienas iekārta, ar kopienas sīkražotājiem, kam barbari lika pamatus iekarotajā teritorijā, bija priekšnosacījums feodālo attiecību attīstībai. Sairstot pirmatnējai kopienai, sākās tiešo ražotāju, sākotnējo feodāļu atkarības formu veidošanās. Vēsturnieki izšķir trīs feodālisma veidošanās ceļus Eiropā:

1. Līdzsvarotā sintēze - feodālisma elementi, kas sākuši veidoties verdzības iekārtas iekšienē un feodālisma elementi, kas radušies barbaru sabiedrībā (Z- Francija).

2. Sintēze - feodālisma elementi, kas mantoti no Romas impērijas (Itālija, Bizantija, D- Francija, Spānija).

3. Bezsintēze - feodālisms veidojās sairstot ģints kopienai (Skandināvija, slāvu zemes, DR- Vācija).

Feodālisma veidošanās laikā sabruka ģints īpašums uz zemi, tā vietā radās ģimenes zemes īpašums - alods.

Alods bija zemes, kustams, kā arī nekustams īpašums. Vēlāk feodāļi to varēja brīvi atsavināt. Šādu alodu rašanās veicināja zemnieku kopienas strauju sairumu,  agrākās kopienas locekļu noslāņošanos, kā arī lielā zemes īpašuma attīstību. Veidojoties feodālajām attiecībām, zemnieki zaudēja savas tiesības uz zemi un kļuva atkarīgi no lielajiem zemes īpašniekiem. Lielajiem zemes īpašniekiem bija savi vasaļi, kurus iecēla pats zemes īpašnieks. Vasaļa dēls nevarēja mantot šo titulu. Šāds tituls tika saukts par beneficiju, ja vasaļa dēls varēja mantot šo titulu, tad šo titulu mēdza saukt par feodu. Vasaļiem bija tiesības prasīt no zemniekiem nodevas, likt atstrādāt klaušas, kā arī likt piedalīties talkās. Tas veicināja kopienas zemnieku mantisko noslāņošanos un radīja sociālo nevienlīdzību. To veicināja arī tīša vardarbība, piespiedu kārtā atņemta zeme, lieli nodokļi, lielas soda naudas u.c. Tā rezultātā zemnieki zaudēja savus alodus un bija spiesti pāriet turīgo kopienas locekļu vai aristokrātijas rokās. Izputējušie zemnieki pārvērtās par lielo zemes īpašnieku zemes turētājiem. Zemes gabals, ko zemes īpašnieks iznomāja zemniekam pēc viņa rakstiska lūguma, bija prekārijs[5].

Prekārija turēšanas noteikumi bija dažādi; no nelielas tiesas, ko dot kungam, līdz pat smagām klaušām. Prekāriju varēja izpirkt. Prekārijs veicināja feodālās atkarības veidošanos. Veidojās divas cilvēku šķiras: brīvie zemnieki, vergi, pusbrīvie zemnieki, koloni u.c. kļuva par dzimtcilvēkiem[6].

Dzimtcilvēki bija cilvēki ar ierobežotu brīvību. Bieži vien feodāļi sprieda viņu likteni, pat dzīvības jautājumos. Visas dzimtcilvēku tiesības bija pierakstītas īpašos feodāļu izstrādātos likumos. Otrā cilvēku šķirā ietilpa turīgie kopienas locekļi - feodāļi. Feodālisma tapšanas process noritēja asas šķiru cīņas apstākļos, kura izpaudās zemnieku tieksmē atgriezties pie brīvās kaimiņu kopienas. Feodālais zemes īpašums no aloda attīstījās par beneficiju un feodu. Izveidojās vasaļatkarība[7].

Vasaļatkarība bija vasaļa pienākumu komplekss attiecībā pret feodālu senjoru. Parastākie pienākumi bija karadienests, pienākums izpirkt feodāli no gūsta, dažādi naudas maksājumi. Feodālajam senjoram bija pienākums aizsargāt vasali un viņa īpašumu. Pārmaiņas notika arī saimnieciskajā organizācijā: brīvo kaimiņu kopienu pakļāva feodālās muižas. Par feodālisma ideālistisko balstu kļuva katoļu baznīca.

Otrais feodālisma attīstības periods bija attīstītais feodālisms. Tas ilga no 11.-15. gs. Ap 13. gs. beidzās feodālisma elementu veidošanās. Feodāļi bija kļuvuši neatdalāmi no politiskās varas. Feodālis bija ne tikai zemes pārvaldītājs, bet arī valdnieks, kura rokās bija tiesa, administrācija, militārā un politiskā vara. Feodālā muiža kļuva par galveno saimniecisko organizāciju, bet zemnieki - par dzimtļaudīm. Feodālais īpašums ieguva feoda veidu un nostiprinājās vasaļatkarība. Šī perioda sākumā feodālā valsts sadrumstalojās, jo katrs feodālis balstījās uz savu ekonomisko un politisko pamatu. Attīstītajā feodālismā bija jūtama ražotājspēku attīstība. Tika apgūtas jaunas zemes, izplatījās trīslauku sistēma, uzlabojās zemes apstrādāšana un mēslošana, izplatījās tehniskās kultūras, attīstījās lopkopība un dārzkopība, uzlabojās darba ražīgums. Līdz ar to, zemnieki varēja uzkrāt daļu saražoto produktu pašu vajadzībām. Amatniecība atdalījās no lauksaimniecības. Notika straujāka preču un naudas maiņa, kā rezultātā radās iekšējie tirgi, kas grāva feodālās muižas noslēgto naturālo saimniecību. Izveidojās amatniecības un tirdzniecības centri. Tā dēļ tika pārkārtota feodālās ekspluatācijas sistēma, pielāgojot to tirgus apstākļiem. Domēnes saimniecība ar klaušu darbu kļuva neizdevīga.

Domēnes saimniecība bija tāda saimniecība, kurā zemi izmantoja pats feodālis, bet kuru klaušu veidā apstrādāja zemnieki. Notika pāreja uz produktu un naudas renti. Vājāka kļuva dzimtbūšana[8].

Dzimtbūšana ir zemnieku feodālās atkarības forma, kas izpaudās ārpusekonomiskos spaidos - zemnieka piesaistīšanā zemei un pakļaušanā feodāļa administratīvajai un tiesas varai. Dzimtbūšanas mērķis bija nodrošināt virsprodukta ražošanu feodālim klaušu saimniecības apstākļos. Viens no dzimtbūšanas rašanās priekšnoteikumiem bija centralizētas feodālas valsts izveidošanai. Dzimtbūšanas vietā tika izmantoti ekonomiskās piespiešanas līdzekļi, kam pamatā bija feodāļu īpašuma tiesības uz zemi. Naudas rentes ievākšana izraisīja zemnieku nemierus.

Attiecības starp feodāļu šķirām veidoja “feodālo kāpņu” princips. Katrā valstī “feodālo kāpņu” virsotnē bija karalis, kura pakļautībā bija: hercogi, grāfi, bīskapi, arhibīskapi (dažās zemēs arī lielāko klosteru abati). Formāli viņi bija pakļauti karalim kā viņa vasaļi, bet faktiski bija gandrīz neatkarīgi. Iepriekšminēto šķiru pakļautībā atradās (kā viņus dēvēja daudzās zemēs) baroni, kas gan arī bieži bija neatkarīgi no saviem valdniekiem. Baroniem pakļautie bija bruņinieki, kuru pakļautībā atradās zemnieki, taču ne visiem bruņiniekiem bija pakļautie.

 Bruņinieki bija cilvēki feodāļu armijās, kuru uzdevums bija iekarot jaunas zemes un iegūt kara laupījumu. Tā veidojās īpaša bruņinieku kultūra, bruņinieku ordeņi, kā arī notika dažādi turnīri. Kad feodāļi bruņiniekiem iedeva daļu zemes un bruņinieki pamazām pārtapa par muižniekiem. Daudz bruņinieku, kam nepiederēja zeme kļuva par klejotājiem- laupītājiem.

Pilsētnieki apvienojās pilsētu cīņās pret feodāļiem. Tā bija tā sauktā komunālā kustība. Komunālās kustības rezultātā no feodāļiem tika atbrīvotas vairākas pilsētas. Radās jauna pilsētu pašpārvaldes sistēma - komūna[9].

 Komūna bija pilsēta ar neatkarīgu politisko stāvokli. Daudzas pilsētas kļuva pilnīgi patstāvīgas, ar savu pašpārvaldi, tiesu, karaspēku, finansēm. Tās maksāja senjoram ikgadēju nodevu un piedalījās karagājienos. Lielākās pilsētas pievienoja sev lauku rajonus, tādējādi izveidojot pilsētvalstis. Tas veicināja kapitālistisko attīstību un kultūras uzplaukumu pilsētās. Augstāko feodāļu pārstāvju (hercogu, grāfu) ietekme kļuva vājāka. Ekonomiskā centralizācija, zemnieku nemieri, prasīja izveidot jaunu feodālo valsts formu - kārtu monarhiju, kas radīja priekšnosacījumus valsts tālākajai centralizācijai.

Katoļu baznīcās plaši izplatījās ķecerības, baznīcu monopolu izglītības jomā sāka iedragāt pilsētu laicīgās skolas un universitātes. Veidojās tautības nacionālās valodas, literatūra.

Ķecerība[10] bija reliģiska kustība, kas noliedza baznīcu. Ķecerības cīņa pret baznīcu atspoguļoja šķiru cīņu līdz baznīcas krīzes sākumam. Ķecerība pauda dažādu sociālo grupu protestu pret netaisnību un ekspluatāciju. Cīņā pret ķecerību baznīca sadarbojās ar valsts varu, izmantojot dažādas metodes- īpašumu atņemšanu, privilēģiju atņemšanu, vajāšanu, spīdzināšanu, dedzināšanu uz sārta u.c. Viduslaiku Eiropā, attīstoties tirdzniecībai, augot pilsētām un pastiprinoties zemnieku masveida ekspluatācijai, ķecerība kļuva par būtisku antifeodālu cīņas elementu. Tā noliedza baznīcu autoritāti, atmaskoja mācītāju un mūku izklaidīgo dzīves veidu, tādejādi izsaucot tautas masu sašutumu pret katoļu baznīcu. No 12. gs. ķecerība kļuva masveidīga. Ķeceru darbība daudzos gadījumos ieguva politisku raksturu, tā vērsās pret valsts varu un tika nežēlīgi vajāta. Šajā nolūkā 13. gs. nodibināja inkvizīciju[11].

Inkvizīcija bija katoļu baznīcas tiesas izmeklēšanas iestāde cīņai pret ķecerībām, brīvdomību, baznīcas un feodālās iekārtas pretiniekiem. Formāli inkvizīcijas uzdevums bija sargāt katolicisma mācības tīrību. Inkvizīcija darbojās pāvestu pilnvarota, tā bija neatkarīga no laicīgās un baznīcas varas. Inkvizīcijas procesu sāka uz aizdomu pamata, izmeklēšanas gaitā apsūdzētos nežēlīgi spīdzinot. Apsūdzētājs un liecinieki bija anonīmi, apsūdzētajam nebija tiesību uz aizstāvību. Inkvizīcijas sodi bija baznīcas sodi, publiskā atteikšanās no saviem uzskatiem, miesas un naudas sodi, mantas konfiskācija, ieslodzījums cietumā, sadedzināšana uz sārta, kas dažkārt tika saukta par autodafē. Sodus izpildīja laicīgās varas pārstāvji. Inkvizīcija tika pārveidota par katoļu baznīcas disciplīnas uzraudzības iestādi, kas ar idejisku līdzību turpināja cīņu pret dažādiem “pārkāpējiem”.

Trešais feodālisma attīstības periods bija vēlais feodālisms. Tas ilga no 16. gs. līdz 18. gs. Vēlajam feodālismam bija raksturīgs straujāks ražotājspēku attīstības temps, formācijas sairums un kapitālistisko attiecību sākotnējo formu rašanās. Lielā ražošana sāka pāraugt sīkražotājus, taču pāreju uz kapitālistisko ražošanu kavēja valdošās ražošanas un maiņas formas. Vēsturiski priekšnosacījumi kapitālistiskam ražošanas veidam radās kapitāla sākotnējās uzkrāšanas procesā. Sīkražotāja ekspropirācija kapitālistiskās ražošanas veida attīstībai nepieciešamo brīvo darbaspēku un kapitālu. Tirdzniecība, augļošana, tiešā ražotāja ekspluatācija un jaunatklāto zemju izlaupīšana deva iespēju uzkrāt lielu kapitālu, par ko varēja iegādāties jaunus ražošanas līdzekļus un pirkt darbaspēku. Sāka attīstīties kapitālistiskās ražošanas formas -manufaktūra un vienkāršā kooperācija. Lauksaimnieciskā kapitāla ražošanas elementi attīstījās lēnāk. Attīstoties lielām pilsētām un jaunām rūpnīcām radās nepieciešamība pēc pārtikas produktiem un pēc lauksaimniecības izejvielām. Sāka veidoties zemes rentes[12] pārejas formas, kas līdzības ziņā tuvojās kapitālistiskai zemes rentei.

Zemes rente ir daļa virsprodukta, ko lauksaimniecībā un daudzās citās nozarēs, kas saistītas ar zemi, rada tiešie ražotāji (zemnieki) un piesavinās zemes īpašnieks. Zemes rente radās līdz ar zemes īpašuma rašanos.

 Feodālā zemes rente[13] bija feodāli atkarīgo zemnieku radītais virsprodukts, nereti arī daļa nepieciešamo produktu, ko izmantojot īpašumtiesības uz zemi, piesavinājās feodālis. Feodālās rentes formas: atstrādāšana (klaušas), produktu un naudas rente. Feodālā rente izteica 2 šķiru - feodāli atkarīgo zemnieku un feodālo zemes īpašnieku, attiecības.

 Kapitālistiskā zemes rente[14] ir algoto laukstrādnieku radītais virsprodukts, ko piesavinās zemes īpašnieks, kurš iznomā zemi kapitālistiskajam uzņēmējam. Kapitālistiskā zemes rente izsaka algoto laukstrādnieku, kapitālistisko uzņēmēju (nomnieku) un zemes īpašnieka attiecības. Veidojoties zemes rentei, sāka dominēt feodālās rentes centralizētā forma - valsts nodokļi. Veidojās divas jaunas šķiras: buržuāzija un priekšproletareāts. Muižniecība zaudēja savu militāro nozīmi, jo bruņiniekus tagad aizstāja algotņi. Kļuva sarežģītākas šķiru pretrunas. Tāpēc valstij, kura vēlējās saglabāt feodāļu kundzību, vajadzēja mainīt savu politisko formu - radās absolūtā monarhija jeb absolūtisms[15].

 Absolūtisms ir neierobežota monarhija, pēdējā feodālās valsts forma, kurā likumdošanas vara un izpildvara pieder vienai personai -monarham. Viņš valda ar plaša ierēdņu aparāta palīdzību, viņam ir pakļauta armija, policija, tiesa, finanses. Absolūtisms sāka veidoties 15. gs., kad sāka sairt feodālisms un sāka veidoties kapitālisms. Absolūtisma uzplaukuma laikā, no 16.-17. gs., aktivizējās tautas masu kustība par sava ekonomiskā un tiesiskā stāvokļa uzlabošanu, bet ar valsts aparāta palīdzību tika apspiesta. Absolūtisms kļuva par šķērsli tālākai kapitālisma un sabiedrības attīstībai. Sākās nāciju veidošanās. Cīņā pret valdošo feodālistisko ideoloģiju liela nozīme bija renesansei un humānisma idejām, kā arī reformācijai.

Feodālisms lielākajā daļā Eiropas beidza pastāvēt 18. gs., kad to nomainīja progresīvāka iekārta - kapitālisms.

Izmantotā literatūra.

1. Latvijas padomju enciklopēdija.- R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981. 1. sēj., -782. lpp. (turpmāk: LPE) 2. LPE, 1982. 2. sēj., -736. lpp. 3. LPE, 1983. 3. sēj., -736. lpp. 4. LPE, 1983. 4. sēj., -704. lpp. 5. LPE, 1984. 5. sēj. 1. gr., -768. lpp. 6. LPE, 1985. 6. sēj., -784. lpp. 7. LPE, 1986. 7. sēj., -752. lpp. 8. LPE, 1986. 8. sēj., -736. lpp. 9. LPE, 1987. 10. sēj. 1. gr., -736. lpp. 10. Enciklopēdiskā vārdnīca.- R.: Latvijas Enciklopēdiju redakcija,  1991. 1. sēj.  –382.lpp.(turpmāk: EV) 11. EV, 1991. 2. sēj., -448.lpp.  12. G. Kurlovičs. Eksperimentāls mācību līdzeklis 7. klasei. Pasaules vēsture II daļa viduslaiki. – R.:a/s “Grāmata”, 1991., -139 lpp. [1] Feodālisms.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1983. 3. sēj., 276.-278. lpp. [2] Feodālā rente.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1983. 3. sēj., 275.-276. lpp. [3] Klaušas.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. 5. sēj. 1. gr., 149.-150. lpp. [4] Kolonāts.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. 5. sēj. 1. gr., 233. lpp. [5] Prekārijs.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1986. 8. sēj., 121. lpp. [6] Dzimtcilvēki.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. 2. sēj., sēj., 708. lpp. [7] Vasaļatkarība.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 10. sēj. 1. gr., 303. lpp. [8] Dzimtbūšana.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. 2. sēj., 707.-708. lpp. [9] Komūna.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. 5. sēj. 1. gr., 268. lpp. [10] Ķecerība.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. 5. sēj. 1. gr., 267. lpp. [11] Inkvizīcija.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1983 4. sēj., 282.-283. lpp. [12] Zemes rente.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 10. sēj. 1. gr., 587. lpp. [13] Feodālā zemes rente.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 10. sēj. 1. gr., 587. lpp. [14] Kapitālistiskā zemes rente.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 10. sēj. 1. gr., 587. lpp. [15] Absolūtisms.// Latvijas padomju enciklopēdija.-R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981. 1. sēj., 30. lpp.