Situācija

Svētdiena.

Pēc kopīgas rīta pastaigas jaunā ģimene turpmāko dienas gaitu nolemj pavadīt mājās.

Dzīvojamā istabā tiek ieslēgts televizors.

Ap pusdienas laiku, pirms mamma dodas uz virtuvi gatavot pusdienas, viņa tētim saka: “Tu tikai pieskati Lindu, lai viņa neizkrīt no dīvāna!”

Linda ir ģimenes 7 mēnešus jaunā atvasīte, kura rāpot māk vēl tikai atpakaļgaitā. Tētis, skatoties televizoru, ir tā iedziļinājies filmā, ka ir piemirsis viņam uzticēto bērnu, kurš savā vaļā dzīvojas pa plašo dīvānu.

Pēc kāda laika mamma virtuvē dzird no istabas atskanošu smagu troksni, kuram līdzi seko arī bērna raudas. Viņa ātri steidzas uz istabu, kur tētis jau ir pacēlis no gultas izkritušo bērnu un, vainīgs juzdamies, mammai saka: “Es nepaspēju viņu noķert!” Bet mamma izrauj bērnu viņam no rokām un dusmīgi saka: “Vai tad tik grūti pieskatīt bērnu! Nu kā tad, - atkal filmu skatījies! Priekš kam mums tas tētis vispār ir vajadzīgs!“

Tētim, kurš ir nemazāk satraucies par bērnu, acīs saskrien asaras un viņš iziet no istabas.

Situācijas teorētiska analīze

Temperaments ir cilvēka psihiskās darbības īpatnības, kuras nosaka nervu darbības procesi – stipri vai vāji, līdzsvaroti vai nelīdzsvaroti, kustīgi vai inerti.

Temperamenta pamatā ir savstarpēji saistīto fizisko un fizioloģisko īpašibu kopums, kas nostiprinās ar pārmanotojamības palīdzību. Raksturojot temperamentu no psiholoģijas viedokļa, praksē nodala trīs galvenos aspektus:

1)      vispārīga psihiskā aktivitāte, kuras virzību un kvalitāti nosaka personības īpatnības (intereses, arī raksturs);

2)      kustību jeb motoriskā aktivitāte;

3)      vispārīgā emocionalitāte, kas ietver jūtu, emociju un garastāvokļa rašanos.

Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta (460.-377.g.p.m.ē.) antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Jau tad sengrieķu ārstam Hipokrātam radās ideja par cilvēku uzvedības klasificēšanu pēc četriem organismā satopamiem šķidrumiem,  kas nosaka cilvēka uzvedību un atšķirības viņa uzvedībā. Un proti, tā bija mācība par asins, gļotu, dzeltenās žults un melnās žults attiecību daudzumu cilvēka ķermenī. Uz Hipokrāta mācības pamata tika izdalīti mūsdienās pazīstami četri temperamenta tipi. Ja cilvēka ķermenī dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma – temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko” (no lat. sanguis – asinis). Ja pārsvarā ir dzeltenā žults, tad temperaments ir holeriskais (no gr. cholē – žults), ja melnā žults – melanholiskais (no gr. melanos – melns, cholē – žults), ja gļotas – flegmatiskais (no gr. pflēgma – gļotas).

Arī dažos mūsdienu pētījumos ir vērojama Hipokāta skolas ietekme, un arī mūsdienu pētnieki dažas cilvēka uzvedības īpatnības cenšas saistīt ar ķermeņa orgānu un šķidrumu attiecībām, daudzumiem. Šo zinātnes virzienu sauc par humorālo (no lat. humor – šķidrums).

Cits temperamentu izzināšanas virziens ir konstitucionālais, kurš pamatojas uz cilvēka ķermeņa konstitūciju (no lat. constitutio – uzbūve). Šo virzienu aizsāka XX gadsimta 40.gados amerikāņu psihologs Šeldons un vācu psihiatrs un psihologs E.Krečmers. Šī virziena pamatā ir izdalīti cilvēka ķermeņa uzbūves tipi: ektomorfo, mezomorfo un endomorfo (U.Šeldons); un astēniskais, atlētiskais un piknētiskais (E.Krečmers). Abi iepriekš minētie zinātnieki noteiktai ķermeņa uzbūvei piemeklēja raksturīgās rakstura īpašības, tā izdalīdami trīs temperamenta tipus. Bet šajā mācībā tika saskatītas pretrunas.

Mūsdienu psiholoģijā tiek pētīti cilvēka centrālās nervu sistēmas darbības faktori. Zinātnieks Pavlovs aprakstīja augstākās nervu darbības mehānismus un likumus, viņš saistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības dinamiskajiem raksturojumiem. Visuzskatāmāk temperamentu tipu klasifikācija attiecībā ar augstākās nervu sistēmas darbības tipu ir redzama tabulā.

Temperamenta tips	Nervu sistēmas īpašības			Augstākās nervu darbības tips
	Pēc spēka	Pēc līdzsvarotības	Pēc kustīguma
Sangvinistiskais Holēriskais Flegmatiskais Melanholiskais	Spēcīgs Spēcīgs Spēcīgs Vājš	Līdzsvarots Līdzsvarots Līdzsvarots Nelīdzsvarots	Kustīgs Kustīgs Inerts Inerts	Dzīvs Nevaldāms Mierīgs Vājš

No vecākiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas tipu. Tāpēc arī temperamenta īpašības, kam pamatā ir nervu sistēmas tips, saista ar iedzimtību.

Temperamenta tipu aprakstam izmanto sekojošas īpašības:

ü  sensitivitāti (no lat. sensus – jūtas, sajūtas) – ārējo iedarbību minimālais spēks, kas nepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiskā atbildes reakcija;

ü  reaktivitāti (no lat. re – pret, actio – darbība) – spēks, ar kuru cilvēks var iedarboties uz savu psihi;

ü  aktivitāti (no lat. activus – darbīgs) – darbības virzības pakāpe, ar kādu cilvēks iedarbojas uz ārējo pasauli;

ü  reakcijas temps – psihiskā un fiziskā reakcija un procesu norises ātrums;

ü  ekstraversiju – intraversiju (no lat. extra – ārus, intro ­– iekšpus, versio – griezt, vērst) – cilvēka reakcijas un darbības atkarīgums no ārējiem iespaidiem un priekšstatiem un domām;

ü  emocionālo uzbudinājumu – cilvēka atbildes emocionālās reakcijas izsaucošā kairinātāja spēks.

Pamatojoties uz izdalītajām īpašībām, var raksturot atsevišķi katru temperamenta tipu.

Sangviniķis.

Ir stiprais, līdzsvarotais, kustīgais nervu darbības tips. Raksturīga ļoti liela uzvedības aktivitāte, mīmikas un kustības bagātība un daudzveidība, emocionalitāte, strauja reakcija uz ierosinājumiem, ātra pārslēgšanās, nenoturība. Sangviniķa emocionālie pārdzīvojumi parasti tomēr nav dziļi, bet viņa dzīvīgums var novest pie koncentrēšanās spēju trūkuma un virspusības. Kustīgums, dzīvīgums un bieži optimistiskais noskaņojums palīdz sangviniķim viegli nodibināt kontaktus un uzturēt tos ar daudziem cilvēkiem.

Flegmatiķis.

Flegmatiķim raksturīgs stiprais, līdzsvarotais un inertais nervu darbības tips. Zems aktivitātes līmenis; grūtības pārslēgties no vienas darbības uz otru; lēna mīmika un runa; jūtu un noskaņojumu noturība un dziļums. Kustības var būt diezgan vienveidīgas, trūkst variāciju daudzveidības, toties tās bieži vien ir ļoti mērķtiecīgas, apdomīgas un noteiktas ar lielu amplitūdu un spēku. Raksturīga vāja emocionālā ierosināmība, uz apkārtējo cilvēku emocionālo stāvokli īpaši nereaģē. Flegmatiķi maz ietekmē garastāvoklis, tā var būt arī priekšrocība. Iekšējs nemiers, trauksme flegmatiķim var nerasties pat diezgan bīstamās situācijās. Flegmatiķim parasti raksturīga aukstasinība, mērķtiecība un noturība raksturā, vienmērība un plānveidība rīcībā.

Holeriķis.

Piemīt stiprais, nelīdzsvarotais un kustīgais nervu darbības tips. Raksturīgs augsts aktivitātes līmenis un enerģiskums; asas un straujas kustības; emociju spēks, impulsivitāte un spilgta ārējā izpausme. Holeriķu kustībām raksturīgs straujums, spēks, liela amplitūda, “asums”, saraustīts ritms un mainīgs temps. Līdzīga ir arī holeriķa darbības aktivitāte. Viņš aizraujas, attīsta strauju tempu, noved sevi līdz pārslodzei, tad ieslīgst apātijā, kamēr uzkrāj spēkus jaunam pacēlumam. Līdzās pārsteidzībai un nesavaldībai tā var rasties arī pozitīvas rakstura iezīmes, piem. Aizrautīgumu, dedzīgumu, spēju bez vilcināšanās rīkoties izšķiroši, enerģiski.

Melanholiķis.

Ir vājās nervu darbības tipa cilvēks, kam temperamenta raksturojums atklāj jūtīgu, uz pārdzīvojumiem vērstu, iekšējā psiholoģiskā darbībā ļoti niansētu, bet ārēji ne sevišķi aktīvu un enerģisku cilvēku. Pie lielākām slodzēm darbībā viņš jāradina pakāpeniski; pēc pārslodzēm viņš ilgstoši var zaudēt darbaspējas. Melanholiķiem raksturīga pastiprināta emocionālā ierosināmība. Viņam ir nosliece gremdēties pārdzīvojumos, nevis darbībā. Nav pamata plaši izplatītam uzskatam, ka melanholiķis ir pesimistisks, grūtsirdīgs cilvēks. Pesimisms kā rakstura īpašība un melanholija (grūtsirdība) kā psihisks stāvoklis nelabvēlīgos apstākļos var rasties jebkura temperamenta tipam.

Nepieciešams atzīmēt arī to, ka nav “labu” un “sliktu” temperamentu. Tas, uz ko spējīgs kāda temperamenta tipa cilvēks, bieži vien nekādi nepadodas citiem, un galu galā – nevar visus cilvēkus mērīt ar vienu mēru. Katrs cilvēks ir spilgta, neatkārtojama individualitāte, interesants ar savu neatkārtojamību, ar to, kas viņā ir atšķirīgs no citiem.

Lai raksturotu četru temperamenta tipu īpatnības, tiek stāstīts daudz gan dzīvē vērotu, gan asprātīgi izdomātu notikumu. Lūk divi piemēri no tiem.

Četru dažādu temperamentu pārstāvjus aizmigušus iebāž maisā un aizved uz mežu. Sangviniķis pamostas, mierīgi palūkojas no maisa un apskata apkārtni, lai noskaidrotu, kā nokļūt mājās. Pēc tam viņš izrāpjas no maisa, pārmet to pār roku un svilpodams dodas mājup. Holeriķis dusmās saplēš maisu, lamādamies to aizsviež un metas meklēt tos, kas ar viņu šo joku izstrādājuši. Melanholiķis izrāpjas no maisa, skumīgs un aizvainots uz tā apsēžas, lai pārdomātu, cik gan ļauni var būt cilvēki. Flegmatiķis izbāž no maisa galvu un konstatē, ka laiks ir vēss un vēl agrs. Mierīgi nožāvājies, viņš ielien maisā vēl dziļāk un pēc brīža jau atkal ir aizmidzis.

Uz jautājumu: “Kā klājas?” lūk, ko atbildēs katra temperamenta tipu pārstāvji: holēriķis – “Labāk par visiem!”, sangviniķis – “Labi.”, melanholiķis jau sāks sūdzēties, bet flegmatiķim šis jautājums būs vienkārši nesaprotams.

Tādi nu ir šie cilvēki, un katram atbilst savs tips ar tā īpatnībām.

Mans novērtējums

Diemžēl darba sākumā aprakstītās situācijas mammas lomu arī dzīvē spēlēju es. Kādēļ diemžēl? Tādēļ, ka pati to izdzīvoju, pati pārdzīvoju par to, ka meitiņa no dīvāna izkrita, pašai bija kauns par to, ka ar vārdiem tā sāpināju vīru. Labi gan, ka mēs ar vīru esam saprotoši cilvēki un izrunājušies visu viens otram piedevām, bet jāatceras arī tas, ka šajā situācijā cietusī bija arī Linda.

Es pati esmu sangviniķis pēc temperamenta, bet vīrs – flegmatiķis. Protams varbūt aprakstītajā situācijā tas ir mazāk izteikts, jo viss bija saistīts ar ātru reakciju, izbailēm un uztraukumu. Bet katrs cilvēks grib būt labāks par citiem, un es iedomājos, ja ar meitu būtu bijusi es nekas tāds negadītos. Bet es nebiju!

Lai šādas situācijas vairs neatkārtotos, vislabāk ir pirmo dusmu karstuma vilni un pārmetumus tomēr paturēt pie sevis, lai cik tas grūti arī būtu. Nedaudz nomierinoties un visu pārrunājot, vairs netiks izteikti asi, sāpīgi vārdi. Tas palīdz. Pēc šī atgadījuma man tas ir līdzējis arī vēlāk.

Būsim saprotoši viens pret otru un iejūtīgi.

Izmantotā literatūra

1.      Vorobjovs “Psiholoģijas pamati”

2.      E.Koemetss, L.Tamma, A.Elango, K.Indre “Psiholoģijas un pedagoģijas pamati”

3.      Mani vidusskolas kursa “Cilvēks. Daba. Sabiedrība.” lekciju konspekti