Pirmsskolas vecums. (4. – 7. dzīves gads)

         

          Vispārīgs raksturojums. Pirmsskolas vecuma bērns aug garumā straujāk, nekā pieņemas svarā. Tāpēc augums kļūst slaidāks. No maņu orgānu darbības viedokļa pirmsskolēns būtiski neatšķiras no pieauguša cilvēka. Viņš ir rosīgs, kustīgs un izjūt pret visu apkārtējo lielu interesi. Viņš spēj izteikt savas domas un pārdzīvojumus, un uzturēt sakarus ar citiem. Sakaru uzturēšanā ar citiem attīstās domāšana.

          Zemgarozas smadzeņu centru īpatsvars pirmsskolas vecuma bērna nervu darbībā vēl ir liels, tāpēc viņam mēdz būt stipri emocionāli uzliesmojumi un aiztures trūkums, it sevišķi tad, kad viņš ir noguris, izsalcis vai slims. Lai izpildītu ilgstošākus uzdevumus, viņam vajadzīgs pieaugušo atbalsts un vadība, taču tajā pašā laikā jāņem vērā viņa vēlēšanās tikt ar uzdevumiem galā patstāvīgi.

          Pirmsskolas vecuma bērns intensīvi atdarina pieaugušo stāju un uzvedību. Sakari un uzvedības mehānismi, kas šajā vecumā izveidojas, noteic personības tālākās attīstības virzienu. Sevišķi svarīgi ir pozitīvie un emocionālie sakari ar apkārtējiem cilvēkiem. Bērnam jāizjūt tā saucamais “ligzdas siltums” un jābūt drošam, ka vecāki viņu mīl un aizsargā, kaut arī viņš reizēm rīkojas aplami.

          Fiziskā attīstība.. Kaulu un muskuļu nostiprināšanās, it sevišķi sīko muskuļu attīstība, rada priekšnoteikumus precīzāku un savā starpā koordinētu kustību veikšanai. Pirmsskolas vecuma bērna lielā vajadzība kustēties, pārdzīvojumu bads un zinātkāre meklē apmierinājumus spraigā darbībā. Darbošanās ar kustīgām rotaļlietām, slidošana, slēpošana, peldēšana viņam sagādā lielu prieku.

Pirmsskolas vecuma bērnu kustīgums un zinātkāre var būt par cēloni nelaimes gadījumiem. Bīstami priekšmeti jānoliek tā, lai bērns tiem nevarētu piekļūt. Pirmsskolas vecuma bērni jāiepazīstina ar vienkāršākajiem satiksmes noteikumiem. Labāk ir novērst nelaimju rašanās iespējas, nekā bērnam iedvest patstāvīgas bailes un viņa kustības brīvību pārāk ierobežot.

Psihiskā attīstība.. Bērna uzmanību piesaista viss neparastais, spilgtais, uzkrītošais. Viņa uzmanība ir nenoturīga, īslaicīga un viegli novirzās no mērķa.

Sevišķi nenoteikta ir pirmsskolas vecuma bērna laika un telpas uztvere. Bērna novērojumu un pieredzes krājums ir mazs, tāpēc viņš ir gatavs noticēt visneiespējamākajām lietām, ja tās tiek izdvesmojoši pasniegtas. Tā paša iemesla dēļ pirmsskolas vecuma bērnu uztvere viegli pakļaujas suģestijai. Bērns patur prātā galvenokārt to, kas ir spilgts, košs, saistīts ar darbību vai emocionāli tuvs. Vārdiskas pamācības viņam drīz aizmirstas.

Uztveres un atmiņas nepilnīgums ir par cēloni tam, ka tiek sajaukts iedomātais ar patiesi esošo. Šī vecuma bērni nevienmēr atšķir sapnī redzēto no īstenībā pastāvošā. Dažkārt viņi sajauc robežu starp iztēli un īstenību.

Pirmsskolas vecuma bērna domāšanā realitāte savijas ar fantāziju. Fantāzijas pasaulē viss priekšmeti pakļaujas bērna gribai. Bērniem patīk pasaku raibā pasaule, notikumu bagātība un tajā pašā laikā arī vienkāršība, skaidra robeža starp labo un slikto. Taču arī fantāzijā bērns neuzskata visabsurdāko par iespējamu – viņš sajūt robežu, kuru nedrīkst pārkāpt.

6-7 gadu vecumā bērns sāk atšķirt safantazēto no īstenības. Viņš saprot, ka pasaku tēli ir tikai pasakās. Pirmsskolas vecuma beigās bērnu dzīvē ienāk jauna interese – mērķtiecīga mācīšanās un gatavošanās skolai.

Darbības attīstība. Bērnam vajadzīgs darboties. Viņu nenogurdina vis darbošanās daudzums, bet gan tās vienmuļīgums. Nosēdēt  uz vietas un pildīt vienveidīgu darbu viņš nezin cik ilgi nespēj, bet draiskuļot un palaidņoties var visu dienu. Prasīt no bērna mierīgu sēdēšanu uz vietas ir netaisnīgi, un tas izraisa nepaklausību.

Pirmsskolas vecuma bērns sāk priekšmetus, it sevišķi darba rīkus, lietot atbilstoši tam kam tie paredzēti. Tas rada pašapkalpošanās un darba uzdevumu izpildes priekšnoteikumus. Novērdams pieaugušo darbošanos un to vai nu rotaļās, vai darbā atkārtodams, bērns apgūst vienkāršākās pašapkalpošanās iemaņas un prasmi rīkoties ar mājsaimniecības priekšmetiem.

Pirmsskolas vecuma perioda beigās samazinās priekšā rādīšanas īpatsvars un tai blakus nostājas darbības vadīšana ar vārdiem. Vislielāko efektu dod priekšā parādīšanas apvienošana ar vārdisku skaidrošanu. Dažas darbības tiek labāk piesavinātas ar parādīšanu priekšā, citas ar vārdisku izskaidrošanu.

Sociālā attīstība. Pirmsskolas vecuma bērni ir savā starpā ļoti sabiedriski, taču ilgāku laiku kopā rotaļāties viņi neprot. Vienīgi 6-7 gadus veci bērni to spēj, it sevišķi tad, ja starp viņiem ir kāds vecāks bērns vai pieaugušais.

Bērnu situatīvās grupas ir īslaicīgas un ātri izirst. Biedru izvēle ir nejauša, lielākoties notiek ārējo faktoru, piemēram, dzīvesvietas tuvuma, rotaļlietu esamības, pacienāšanas ar saldumiem u.c. ietekmē. Īstas kolektīvisma jūtas sāk nedaudz parādīties tikai pirmsskolas vecuma perioda beigās. Sevišķi grūti pielāgoties ir vienīgajiem un vecāku pārāk izlutinātiem bērniem, kuru uzmanība lielākoties ir egocentriska. Bērni, kuri iet bērnudārzā, ir arī mājās sabiedriskāki.

Bērnu vājā sabiedriskuma cēloņi varbūt:

Ø Ilgstoša atrašanās vienatnē,

Ø Smags pārdzīvojums,

Ø Defekts,

Ø Vecāku piemērs un audzināšanas kļūdas.

Pirmsskolas vecuma bērns labprāt vēlas biedroties ar pieaugušajiem, ņemt dalību viņu dzīvē un darbā, taču tajā pašā laikā viņš cenšas attiecībā pret tiem kļūt patstāvīgs. Viņš dažreiz ar nolūku atstāj neizpildītus vecāku rīkojumus, lai uzsvērtu savu patstāvību. Tur, kur saprāta robežās atzīst pirmsskolas vecuma bērnu cenšanos kļūt patstāvīgiem un dod viņiem uzdevumus, kas prasa personisku atbildību, šajā plāksnē konflikti nerodas.

Pirmsskolas vecuma bērniem attīstās tikumiskas attiecības: viņi izjūt prieku par tuvu cilvēku panākumiem un dzīvi līdzi viņu rūpēm. Šajā vecumā bērni precizē jēdzienus “labs un slikts”.

Lielākā daļa pirmsskolas vecuma bērnu izturas līdzīgi pret pasaku un stāstu varoņiem, dzīvi līdzi viņu nelaimēm. Dažkārt tomēr bērniem sastopama arī nežēlība, rupjība: tiek mocīti dzīvnieki nodarītas sāpes mazākiem bērniem, izjusts ļauns prieks par cita nelaimēm. Lielākoties tas atkarīgs no audzināšanas kļūdām, daļēji arī no tā, ka nelielās pieredzes dēļ bērns nesaprot citu, arī dzīvnieku ciešanas.